Rīgas bīskapija un virsbīskapija (lat: archiepiscopatus resp. provincia Rigensis), lielākā (ap 260 kv. jūdzes) un vecākā Livonijas bīskapija. I. Tā izcēlās no 1186 apstiprinātā Meinharda (sk.) dibinājuma Ikšķilē, bīskapam Albertam (sk.) no Bukshēvdenas 1201/02 pārceļot domkapitulu (conventus) un bīskapa sēdekli ar katedrāli uz R-u un novēlot b-u (episcopatus Livonienis, vēlāk ep.Rigensis) sv. Jaunavas patronatam; doma baznīcai, ko ar kapitulu pēc 1215 pārcēla uz tagadējo, jau 1211 iesvētīto vietu, bij Assumptionis Beatae Virginis Mariae tituls, tā tad iesvētīšanas atceres diena 15.8. Regulētam (ne pasaulīgam) domkapitulam no Meinharda laikiem bij sv. Augustina ordeņa statuti , bet 21.12.1210 Alberts pārveda to premonstriešu ordenī. 1274-1394 kapituls atkal bij augustiniešu priesteru ordenī, kura ārējā pazīme bij melns tērps; dekāna vietā tika nodibināts priora amats. Ar Bonifacija IX 1393 un 20.3.1394 bullām Vācu ordenis piespieda R. virsbīskapu un kapitulu pieņemt viņa statutus, dievkalpojumu noteikumus un baltu tērpu ar melnu krustu, ko tie atmeta 1428 un līdz 1451 atkal bij Augustina ordenī, bet uz 4.3.1452 bulla habitus pamata no jauna iestājās vācu ordenī un palika tanī līdz R. v-as beigām 16 g.s. R.baznīcas provinces konciļi notika 1226 [Modenas Viļuma (sk.) priekšsēdībā], 1258 (3 Prūsijas bīskapiem piedaloties), 1428 un 1437; tikai 2 pēdējo statuti ir uzglabājušies.- No 1186 pastāvošo atkarību no Brēmenes metropoles atcēla Inocents III (sk.) 1214, ko 1215 IV Laterana koncils Romā, R. un Igaunijas bīskapiem klātesot, būs apstiprinājis. 14.5.1237 un 23.2.1318 pāvestu bullas apzīmē visu Livoniju par sv. Krēsla īpašumu (iuris et proprietatis beati Petri). Laikam no 14 g.s. sākuma (?) nodoklis (servitium commune), kas R. v-ai bij jāmaksā kurijai katra jauna virsbīskapa iecelšanas gadījumā, bij 800 zelta florinu. Saistība ar Romas vācu imperiju izpaudās Livonijas saņemšanā lēņos no vācu karaļa 1207, resp. valsts firsta tiesību piešķiršanā R. bīskapiem resp. virsbīskapiem 1.12.1225 un 1520. Pāvests neapmierināja Alberta centienus pēc archibīskapa stāvokļa, lai gan 1225 bij zinamas izredzes, bet Albertam no 1211, resp. no 1217 bij tiesība iecelt sufragana bīskapus. Tikai 1245 pāvests iecēla Albertu II Suerbēru (sk.) par Prūsijas, Livonijas un Igaunijas archibīskapu, kuram viņš 1255, Prūsijas ordenim pretojoties pret virsbīskapa apmešanos ordeņa zemēs, noteica par sēdekli Rīgu. Tā tad no 1255 R. v-ā bij šādas sufragana b-as: 1. Leales bīskapija (sk.) no 1211/13: no 1235 ar nosaukumu Tērbatas bīskapija (sk.) 2. Sēlijas bīskapija (sk.) 1218-1224, 3. Zemgales bīskapija 1225- 1251. 4. Sāmsalas bīskapija (sk.) no 1228 resp. 1234. 5. Kurzemes bīskapija (sk.) no 1234 vai 1240, resp. 1290. un 4 Prūsijas bīskapijas no 1243: 1. Sembas jeb Zemlandes (faktiski 1252-1525), 2. Pamedes jeb Pomezanijas (faktiski 1249-1527) 3. Varmijas jeb Ermlandes (faktiski 1250-1512) un 4.Kulmas (1245-1566, resp. 1577) b-ās. Prūsijas b-u saites ar R. metropoli no 14 g.s. bij diezgan vaļīgas. Ap 1247/48 izdevās vēl 2 sufraganu b-u dibināšana Polockas kņaza Tautivila latgaļu un krievu zemē: ep. Wersoviensis, par ko neko nezinam, un ep. Rutheniensis, laikam pašā Polockā; abas gāja bojā 1264, viņu teritorijas pa daļai ieguva Vācu ordenis. - 1251 atceltās Sēlijas-Zemgales b-as teritoriju pievienoja R. v-ai. Tādēļ R. virsbīskaps ari ņēma dalību 6.7.1272 miera līgumā ar zemgaļiem kopā ar ordeņa mestru (sk. Norteke). Tallinas bīskapija (sk.) palika Lundas metropolē. - Visā R. b-as pastāvēšanas laikā 4 bīskapi (1186- 1253 Meinhards, Bertolds, Alberts un Nikolajs) un 20 virsbīskapi (1255-1563). Lai gan juridiski R. domkapitulam bij tiesība vēlēt bīskapus, tomēr pāvesti padarīja tās nenozīmīgas, piespiezdami ievēlētos kandidatus (t.s. elektus) Romā atteikties no savām tiesībām, pēc kam pāvesti parasti tos iecēla, bet jau kā savus kandidatus. Tāpēc sākot ar virsbīskapu Albertu Suerbēru (1245) līdz pat 16 g.s. sākumam visi R. virsbīskapi principā bij pāvesta iecelti, pēc domkapitula vēlēšanu kasacijas. Tikai 5.4.1508 Jūlijs II izdeva attiecīgu bullu par R. kapitula tiesību vēlēt virsbīskapu; tā pēc būtības bij 1448 Vīnes konkordata daļēja attiecināšana uz R. v-u. Tas nebij noticis agrāk tāpēc, ka līdzšinējie pāvesti neuzskatija Livoniju par vācu zemi (quod ecclesia ipsa constituta existit in partibus Livonie, que forsan de natione Germanie non sunt), bet apgalvoja, ka R. diëceze l.t. bijusi dibināta Krievijas robežās (cuius dioecesis pro magna parte in confinibus Ruthenorum constituta existit, LUB., 2, III. 357). Tāpēc Jaspers Linde bij pirmais R. virsbīskaps (1509-24), ko kopš 13 g.s. ievēlēja domkapituls un pāvests apstiprināja bez rezervācijas. Tomēr jau virsbīskaps Toms Šēnings 1529 izraudzija sev pēcnācēju (1539-63) koadjutora Brandenburgas Viļuma personā, kas nebij domkapitula vēlēts, bet iecelts vienīgi ar domkapitula un bruņniecības piekrišanu. - II. R. v-as teritorija (civitas, Stift, Erzstift) laikam no 15g.s. sadalijās t.s. lībju un latvju galā. Tās ienākumu pirmavots bij desmitā tiesa (sk.), resp. kunga tiesa (census); uz teritorijas saimnieciskiem un militariem spēkiem dibinājās virsbīskapa un viņa baznīcas materiālā un politiskā vara. Šī teritorija radās, sadalot agrākās lībju, latgaļu, kuršu un zemgaļu cilts un novada valstis starp zobenbrāļu (no 1237 Vācu) ordeni un R. b-u. 1207, 1211, 1213, 1224, 1231, 1248, 1251, 1272 u.t., pēc tam kad agrākie latvju un lībju lielkungi un kungi, līdz ar katoļu ticības pieņemšanu, bij atteikušies no savām valdnieku tiesībām un atzinuši bīskapus un ordeni par Livonijas zemes kungiem. Tomēr no 13 g.s. beigām R.v. cieta dažus zaudējumus no Vācu ordeņa varmācības. R. v-as īstais centrs bij R. pilsēta, kurā virsbīskapi (lai gan Alberts bij izvairijies dalīt pilsētu ar zobenbrāļiem) pamazām zaudēja savu laicīgo varu pilsētas pašvaldībai par labu. 1452 Salaspils līgums (sk.tālāk) sadalija pārējo kundzību pār R-u uz pusēm starp virsbīskapu un ordeni. Bez Māras baznīcas un kapitula namiem vienīgais virsbīskapa gruntsīpašums pilsētā bij t.s. “Bīskapu sēta” (Bischofshof), tagad Bīskapu gātes tuvumā.- R. v-as teritorijā tiesiski jāizšķir 3 zemju kategorijas: a) Paša virsbīskapa īpašumi, t.s. galda zemes (bona mensalia) jeb domenes. Tās dalijās 4, vēlāk 3, 16g.s. 2 fogtijās: Turaidas (no 1207), Kokneses (no 1206 vai 1209), Lielvārdes (14 g.s.?) un Raunas (no 1439?). 16 g.s. pirmā pusē bij vairs tikai Turaidas un Kokneses fogtijas jeb “gali”: pie pirmās piederēja ne vien agrākais R. b-as lībju gals, bet arī latvju gala novadi: Dzērbene, Smiltene, Bērzaune, Mēdzula un Piebalga. Šie apgabali atradās baznīcas fogtu (advocati ecclesiae, Stiftsvögte) un dažādu zemāku ierēdņu militārā, tiesiskā un saimnieciskā pārvaldē. Viņi visi bij laji. Galvenais virsbīskapa tiesnesis garīgās lietās bij viņa palīgs tieslietās jeb oficialis (oficialis) R-ā. Fogtiju viduspunkts bij kāda pils (sk.; tās dalijās kādās 16 muižu tiesās (Amt), pēdējās - vakās jeb pagastos (sk.). Par R. v-as ienākumiem uzglabājies tikai kāds vispārīgs pārskats no 16 g.s. (MLA. V, 110-111) un kāds ļoti nepilnīgs saraksts ap 1560; šīs trūcīgās ziņas papildina 1601 zviedru zemes revizija. Kad Vācu ordenis bij izspiedis virsbīskapus no Rīgas, viņu galvenā rezidence apm. no 1420 bij Raunas pils, pie kam viņi mēdza rezidēt: No Miķeļiem līdz februarim Raunā, līdz Vasaras svētkiem Limbažos, līdz Miķeļiem Koknesē. - b) Domkapitula zemes (mensa canonicorum). Šī garīgā komuna sastāvēja no 12 domkungiem (canonici) ar pāvestu (praepositus, 1202-1266) priekšgalā, kura palīgs 1226-1374 bij kapitula priors, bet 1374-1566 dekans. Pretstatā Vācijai, kur namnieku un zemnieku dēli bij izslēgti no domkungu vidus, R. domkapitula vēsturē blakus 15 Livonijas muižnieku vārdiem sastopam 16 Rīgas un Tērbatas namniekus un daudzus pilsoniskus domkungus ārzemniekus. Prāvests mūsu laiku nozīmē pielīdzinams domkapitula prezidentam un ārlietu ministram; viņu vēlēja domkapituls, un viņam pienācās liela daļa tā ienākumu (ap ¼); viņš ari pārvaldija domkapitula īpašumus un tai pašā laikā bij archidiakons. Tas bij bīskapa palīgs ordenējamo svētnieku pārbaudīšanā, bīskapijas vizitacijā un sinodes tiesā. Bet archidiakona amats Livonijā neattīstijās, un jau 15 g.s. viņa vietu ieņēma oficialis un ģeneralvikars. Pēdējais pildija savus pienākumus virsbīskapa prombūtnē, nostādamies v-as garīgās pārvaldes priekšgalā. Prioru, resp. dekanu var pielīdzināt iekšlietu ministram, un viņam bij jāgādā par statutu izpildīšanu un disciplinu. Tāpat kā prāvesta, ari viņa amata laiks nebij ierobežots pretēji Prūsijai, kur piešķīra šos amatus tikai uz 1 gadu. Gados vecāko domkumgu sauca par senioru, un viņš bij prāvesta vai dekana vietnieks. - Bez prāvesta un dekana, domkapitulā bij vēl šādi amati: camerarius, cantor, cellerarius, custos, fabricator, scholasticus un thesaurarius. Kamerariju sastopam tikai 13 g.s.; tas laikam bij kasieris un grāmatvedis. Pagrabmeistars (cellerarius) gādāja par domkungu uzturu; tas bij augsts amats, jo no 16 zinamiem (1373-1566) pagrabmeistariem 1 kļuva par virsbīskapu, 3 - par prāvestiem , 4 - par dekaniem. Kora vadītājs (cantor) un skolas (Domskolas) pārzinis (scholasticus) bij domkapitula mākslinieki un zinātnieki; pēdējais pārzināja ari biblioteku un archivu. Sākumā custos gādāja par dievkalpojuma piederumiem, bet thesaurarius pārvaldīja baznīcas dārglietas; 14 g.s. abi tika apvienoti vienā mantziņa amatā. 15 g.s. custos bij mantziņa palīg, kas gādāja par svecēm un vīrāku. Fabrikators vadīja R. v-as būvvaldi jeb fabriku, kas sadalijās kasēs - katrai baznīcai bij sava kase. Tā dabūja līdzekļus g. k. no mantojumiem un ziedojumiem, par ko parasti atlaida grēkus 40 dienu apmērā. Bez tam domkungi iecēla sev vietniekus jeb vikarus, kas apkalpoja daudzos R-as (Doma baznīcā 30, Pētera - 31, Jēkaba - 7) altarus. - 14 g.s. domkapituls vkances laikā izpildija ari virsbīskapa funkcijas, izceļot dažus domkungus par t.s. ekonomiem. - Bīskapi Alberts un Nikolajs bij piešķīruši domkapitulam atsevišķus īpašumus, kurus pāvests 26.4.1231 apstiprināja. Saskaņā ar kapitula satversmi šīs zemes palika domkungu kopīpašumā un, atskaitot mācītāju vietas sv. Pētera un sv. Jēkaba baznīcās R-ā, līdz 1522 netika sadalītas atsevišķās prebendās (sk. tālāk). Bez domkungu kopmitekļa pie Māras baznīcas (t.s. Doma klosteris, ar Krusta aili), dažiem namiem pie tagad. Bīskapu gātes R-ā un tīrumiem R. vārtu priekšā (16 g.s. t.s. ager cellerarii, Kellnersacker), kapitula īpašumi atradās Vējzaķa un Mārtiņa salā; viņam piederēja Māras dzirnavas pie tag. Māras ezera un otras dzirnavas pie Juglas kā ari sava kapsēta, daļa Daugavas krasta; 13 un 14 g.s. ari 2 skolas pie Doma un Pētera baznīcām; tāpat Titurgas muižiņa Daugavas kreisā krastā iepretim Doles salai. Pārējā Vidzemē domkapitulam bij īpašumi ap Gaujas un Daugavas vidējo daļu. Jau no bīskapa Alberta laikiem Ķizbele (agrākais Kaupa novads) bij prāvesta draudze; bez tam bīskaps Nilolajs piešķīra domkapitulam vēl vairākus ciemus Krimuldas un Turaidas draudzēs ar Krimuldas pili kā centru, kur 14 g.s. dzīvoja kapitula fogts. Ap 1325 virsbīskaps Frīdrichs atņēma domkapitulam Ķizbeli un Doles pili, bet 1348 viņš tās atkal atguva. Tāpat viņam piederēja vairākas muižiņas starp Doli un Salaspili 1388 kapituls nopirka Vatranes muižu, 1436 turpat Suntažu novadu; šai laikā viņam piederēja ari Englārtes novads un Turaidas pārceltuve pār Gauju. Jau (1248) domkapituls ieguva 200 arklus Dundagas un Tārgales kiligundās, kuru robežas sniedzās līdz jūrai. Dundagā rezidēja domkapitula fogts ar pārvaldes un tiesas kunga laicīgo varu. 14 g.s .šie īpašumi aptvēra kādus 32 ciemus tag. Ventspils apriņķī. Taisni 50 g. (1384-1434) domkapituls prāvojās ar Kurzemes bīskapu šo īpašumu dēļ, līdz 1439 domkapituls tos galīgi pārdeva minētam bīskapam par 6037 jaunām Rīgas markām. Bez tam no 1251 domkapitulam piederēja puse Zemgales, kurā viņš 1272 atstāja Vācu ordenim Dobenes un Spārnenes novadu daļas. Tāpat domkapitulam 13 un 14 g.s. bij īpašumi ārzemēs: 2 objekti Meklenburgā un 6 - Pomeranijā. - Pie moralisko personu “mirušās rokas” zemēm R. v-ā piederēja ari vēl Daugavgrīvas un R. cisterciešu mūku, resp. mūķeņu klosteru zemes. - c) Lielākā R. v-as daļa atradās vasaļu rokās kā viņu lēņa novadi, kam sākot ar 1201 bīskapi un 1255 virsbīskapi izlēņoja vispirms zemnieku desmito, resp. kunga tiesu, vēlāk ari pšas zemes līdz ar pavalstniekiem un publiskām tiesībām (sk. Latvju tiesību vēsture), sevišķi lībju galā un R. Latgalē, piem., Kokneses un Jersikas apgabalos, no kurienes 13 g.s. daži lielvasaļi (piem., Tīzenhauzeni) izpleta R. v-as teritorijas robežas uz a-iem, Polockas krievu iespaida sfērā. - Dažas domenes, kas pretēji baznīcas tiesībām 14 g.s. bij izlēņotas vai ieķīlātas vasaļiem, virsbīskapi 15 g.s. izpirka atpakaļ. - III. Bez domkapitula R. v-ā bij vēl bruņinieku ordeņi un klosteri. Zobenbrāļu ordeni(sk.) ar bīskapa Alberta ziņu 1202 (?) dibināja Meinharda un Alberta galvenais palīgs, cistercietis Turaidas Dīriķis (sk.); 1204 pāvests apstiprināja to uz templiešu ordeņa statutu pamata. Pēc Saules kaujas (sk.) pēdējie Zobenbrāļu bruņinieki 14.5.1237 ar pāvestu atļauju apvienojās ar Vācu ordeni (sk.) Prūsijā. Drīz vien abi ordeņi no garīgām bruņinieku brālībām pārvērtās par pusgarīgām, puslaicīgām valstīm, un no bīskapu domātiem palīgiem - par viņu visbīstamākiem sāncenšiem, lai gan ari Vācu ordenis Livonijā pagaidām palika lēņtiesiskā atkarībā (sk. Livonijas ordenis). Ordeņa zemes R. v-ā stiepās kā koridors starp lībju un latvju galiem. - R. v-ā bij šādi klosteri, kuri, piederēdami pie dažādiem stingri organizētiem mūku ordeņiem, bij izņemti no bīskapa jurisdikcijas: 1. cisterciešu mūku klosteris Daugavgrīvā (Mons st. Nicolai) ar zemes īpašumiem turpat Meklenburgā, Pomeranijā un Holšteinā (apm. 1205-1305); 2. cisterciešu mūķeņu Marijas Magdalēnas klosteris Rīgā (apm. 1255-1582), kam piederēja Jumpravas muiža (Blomendahl); 3. ar legata Viļuma ierosinājumu un bīskapa Nikolaja pabalstu dominikaņi (ap 1234) dibināja savu sv. Katrīnas klosteri Rīgā; abi pastāvēja līdz 1524; 5. Limbažos no 1477/96 līdz apm. 1524 pastāvēja augustiniešu mūķeņu sv. Annas klosteris un 6. Lielvārdē pirms 1514 tika dibināts sv. Antonija ordeņa klosteris, kas pastāvēja apm. līdz 1524; 7-10. R. pilsētā no 1297, resp. 1425 atradās 2 beguïnu sieviešu konventi un no 1488, resp. no 1500 2 sv. Franciska III ordeņa (terciariešu) mitekļi pie Svētā Gara un pie Pētera baznīcas; visi šie klosteri gāja bojā reformacijas laikā 1524; 11-12. franciskaņiem vēl bij klosteri Limbažos (* pirms 1472) un Koknesē (* 1484/88), kas abi pārdzīvoja reformaciju un gāja bojā tikai vēl Livonijas karā. - IV. Draudžu un draudžu baznīcu dibināšana uz laukiem sākās: Salaspilī (pirms 1206), Lielvārdē 1206, Turaidā un Straupē pirms 1207, Ķizbelē 1206/07, pie Imeras 1208, Lēdurgā ap 1218, Rubenē un Burtniekos pirms1234, u.t.t. Kopā visā R. v-ā bij ap 45 draudžu baznīcu, pār kurām patronata tiesības (sk.) piederēja virsbīskapam vai domkapitulam, bet Vācu ordeņa valstī šim ordenim. Tā kā lauku draudžu baznīckungu materialais stāvoklis nebij apskaužams, tad tās bieži bij bez mācītājiem vai ari šo amatu ieņēma nepiemērotas personas. Ap 1220 bīskapam Albertam bij dāvinātas patronata tiesības ari pār 7 baznīcām Maincas un Halberštates diëcezēs, kuru ienākumi tika ziedoti viņa uzdevumie Ljā. Muižnieki ieguva patronata tiesības pār baznīcām savos lēņa novados tikai ar 20.9.1524 virsbīskapa Blankenfelda privileģiju, bet Vācu ordeņa valstī viņiem to nebij nemaz. - V. Politiskā ziņā R. v. bij lēņa valsts, kas samazināja virsbīskapa tiešo pavalstnieku un zemes īpašumu skaitu, kā ari ierobežoja viņa administrativo un tiesas varu pār zemniekiem. No otras puses tā viņam deva nepieciešamo vasaļu karaspēku, pārvaldes un galma ierēdņus (baznīcas fogtus un muižkungus). Līdz 1397 ari Vācu ordenim bij tiesība uz R. v-as vasaļu un zemnieku iesaukšanu karā, ko pāvests apstiprināja 28.9.1363. Vasaļu karaspēka virspavēlnieki karā bij baznīcas fogti ar R. v-as karogu. Tomēr jau 15 g.s. otrā pusē, bet jo sevišķi 16 g.s. vasaļu militārā nozīme bij kļuvusi maza un viņu vietu pamazām ieņēma algotie landsknechti (sk.). Sevišķi 14 un 15 g.s. cīņās ar Vācu ordeni virsbīskapi savā teritorijā arvien vairāk zaudēja politisko varu, ko pamazām ieguva bruņniecība. Pēdējā no 1449 mēdza saistīt jaunieceļamos virsbīskapus ar t.s. vēlēšanu kapitulacijām (sk.), kas ierobežoja zemes kungu valdīšanas tiesības (piem. kara pieteikšanā) un nodrošināja vasaļu iegūtās lēņa mantojuma u.c. tiesība. Uz šiem pamatiem R. v-ā 14 un 15 g.s. maiņā ieviesās kārtu satversme ar 3 kārtam: domkapitulu (uz kanonisko tiesību pamata), bruņniecību un R. pilsētu. Šī kārtu satversme izpaudās teritorialos landtāgos, t.s. mantāgos (sk.), ar domkungu, vasaļu virsbīskapa priekšsēdībā. Jau 1432 minēta ari t.s. v-as padome (Stiftsrat), kas bij pastāvīgs mantāga organs pēc Harijas un Virijas zemes padomes parauga un sastāvēja no kapitula un bruņniecības priekšstāvjiem. Padome un mantāgs sprieda tiesu pār vasaļiem, kā ari apsprieda pārvaldes un politikas lietas; piem., 1422 mantāgs pieņēma t.s. Vidējās bruņnieku tiesības(sk.) par R. v-as oficialo likumu grāmatu. Laikam no 1448, vakances laikos pēc kāda virsbīskapa nāves līdz jaunā kunga iecelšanai, blakus domkungiem ari bruņniecības priekšstāvji tika iecelti par R. v-as mantas pagaidu pārvaldniekiem (yconomi). Zemes kārtas, proti domkungi un vasaļi, kopā ar savu kungu ņēma dalību ari visos 15 un 16 g.s. vispārējos landtāgos. - VI. R. v-as politiskā vēsture pa daļai sakrīt ar viduslaiku latvju baznīcas vēsturi, latvju tiesību vēsturi un latvju vēsturi (sk. 11 sēj. 21530.-21539., 22143. u. t., 22151.-22242., 22278.-22305. lp.). Te jāizceļ R. v-as vēstures īpatnējie momenti. No 13/14 g.s. centrā redzam virsbīskapu cīņu pret Livonijas ordeņa valsts vienības (vēlāk hegemonijas) politiku. Tā sākās ar par Rīgu, mestra Moheimas Eberharda (sk.) vadībā ordenis iekaroja un paturēja līdz 1452; tai sekoja cīņa par virsbīskapa lēņa kundzību pār ordeni un ordeņa centieni pēc R. v-as inkorporēšanas vai vismaz pēc ordeņa kandidatu iecelšanas par virsbīskapiem. Izspiedis pēdējos no R archidiëcezes (1300-74 seši virsbīskapi mira Aviņonā vai Romā), ordenis 23.4.1316 ar kapitulu un vasaļiem noslēdza pret promesošo virsbīskapu Pernšteinu (sk.) vērsto Siguldas līgumu, ko pāvests gan atcēla, bet par spīti 1312 prāvai (sk. Moliano)un baznīcas lāstiem, nespēja palīdzēt R. v-ai tās īpašumu un tiesību atdabūšanā. 1363 Urbāns VI pat apstiprināja ordeņa tiesības uz prelatu vasaļu kara klausību. 1366 maijā Dancigā noslēgtais miera līgums, pēc kura virsbīskaps atsacijās no lēņa kundzības pār ordeni, bet ordenis no virskundzības pār Rīgu, netika izvests dzīvē, jo pāvests to neapstiprināja. 10.10.1373 virsbīskaps Zigfrīds Blombergs lūdza pāvestu pārvērst R. kapitulu no premonstriešu (ar baltu apģērbu) par augustiniešu konventu, ko uzskatija par naidīgu soli pret Vācu ordeni. Ap 1383 ordeņa ietekmētais Kurzemes bīskaps Otons (sk.) iebruka R. kapitula muižās Dundagā un Tārgalē, kas bij par iemeslu ilgām prāvām Romas kurijā. Jaunā strīdā 1388 ar Jāni IV no Sintenas(sk.) Ikšķiles pils dēļ, ko kāds v-as vasalis bij ieķīlājis ordenim, pēdējam izdevās dabūt bruņniecību savā pusē. 1391 virsbīskaps un domkungi ar Doma baznīcas(sk.) mantu aizbēga uz Lībeku. Viņi sūdzējās pāvestam un ķeizaram. Ordenis ieņēma R. v-as pilis un ieguva no pāvesta 1393 - 20.3.1394 svarīgas tiesības: pāvests atcēla baznīcas lāstus, iecēla ordenim labvēlīgo Jāni V no Vallenrodas (sk.) par virsbīskapu, pārvērta R. kapitulu par Vācu ordeņa konventu un piešķīra ordenim vizitacijas tiesības pār to, ar ko bij panākta R. baznīcas inkorporacija ordenī. Kad Livonijā izcēlās stipra opozicija pret to, ordenis ķērās pie ieročiem. Prūsijas virsmestra spiesti, pretinieki izlīga: 1391 Dancigas kongresā virsbīskaps samierinājās ar vasaļiem, kas bij sacēlušies pret viņu; ordenis atsacijās no savām tiesībām uz R. v-as un pārējo b-u vasaļu kara klausību, bet izlīgšana ar bēgļiem domkungiem Lībekā neizdevās. Tad ordenis Rīgā iecēla Jaunu kapitulu no saviem svētniekiem, kas bij pilnīgi no viņa atkarīgi. Virsbīskaps ilgi neizturēja šo stāvokli un devās uz ārzemēm vācu karaļa dienestā. Uz 12 gadiem (1405-17) viņš R. v-u iznomāja ordenim, kura mestri to pārvaldija kā viņa vietnieki (vicarii in temporalibus), kamēr kapitula dekans kārtoja garīgās lietas kā vicarius in spiritualibus. Livonijas ordenis bij tuvojies savam mērķim: valsts vienībai viņa vadībā. Lai gan būdams ordeņa loceklis, R. virsbīskaps Vallenrods Konstances koncilā atbalstija uz Lībeku aizbēgušo veco domkungu intereses, tomēr tas nespēja nokārtot strīdu par R. v-ai atsavinātiem īpašumiem u.t.t.; beidzot Vallenrods atkāpās no amata, un viņa vietā 1418 pāvesta ieceltais Jaunais Jānis VI Ambundi (sk.) atgriezās R. metropolē. Viņš un viņa pēcnācējs Henings Šarpenbergs (sk.) atjaunoja cīņu pret ordeņa pārspēku. Pirmie vispārīgie landtāgi (sk.) Ljā (1421, 1422, 1424) liecina par abu prāvnieku centieniem izlīgt. Bez tam virsbīskaps lūdza pāvestu 22.12.1423 un 12.5.1425 bullās atcelt R. v-as inkorporaciju ordenī, R, pilsētu no jauna nodot viņa varā un atbrīvot no ordenim dotā zvērasta. Bullas pagaidām nepublicēja; otrā, par Rīgu, bez tam tikai vēl 1431 nokļuva virsbīskapa rokās. Pēc Livonijas prelatu sūtņu nogalināšanas ceļā uz Romu, Liepājas ezerā 1428, virsbīskaps sagatavoja domkapitula pārvēršanu par augustiniešu konventu. Ar to no jauna sākās atklāta cīņa ar ordeni, kurā R. pilsēta bij baznīcas sabiedrotā. R. v-as centieniem nāca par labu ordeņa neveiksmes pret Lietavu 1431 un 1435. Valkas 4.12.1435 landtāgs nokārtoja galvenos strīdus punktus: Vācu ordenis atzina R. v-as piederību pie augustiniešu ordeņa, t.i. atsacijās no inkorporacijas; savukārt domkapituls viņam galīgi atstāja savas vecās tiesības uz Sēliju un Zemgales pusi (sk. augšā), bet Kurzemes b-ai (kas bij inkorporēta ordenī) atstāja strīdīgos Dundagas un Tārgales apgabalus. Jautājumu par R. pilsētu atlika uz 12 g. Jaunā virsbīskapa Silvestra Stodevešera (sk.) laikā 1448-79 R. v-a no jauna nokļuva ordeņa iespaidā: 6.7.1451 Valmieras landtāgā virsbīskaps un domkapituls uz mūžīgiem laikiem atkal iestājās Vācu ordenī un valkāja tā tērpu, ko 4.3.1452 pāvests apstiprināja (t.s. bulla habitus). Ar 30.11.1452 Salaspils līgumu (sk.) virsbīskaps un mestrs dalijās virskundzībā pār Rīgu, ko pāvests apstiprināja 11.1.1454. Vācu ordeņa atbalstītie R. v-as vasaļi 6.2.l457 ieguva no sava lēņa kunga paplašinātas mantojuma tiesības lībju galā (sk. Silvestra žēlastība). - Neviens no prāvniekiem nebij apmierināts ar Salaspils līgumu; abi centās pēc vienvaldības pār pilsētu, kura savukārt noraidija ordeņa virskundzību. Silvestrs sabiedrojās ar Zviedriju. Tad mestrs Bernts Borchs 1419 ieņēma v-as pilis, Koknesē sagūstija veco virsbīskapu, sakāva zviedru karaspēku pie Salacas un izpostija turienes vienīgo R. v-as ostu; domkungi krita ordeņa gūstā. Borchs iecēla jaunu kapitulu no Vācu ordeņa svētniekiem, kas ievēlēja mestra radnieku, Tallinas bīskapu Sīmani Borchu, par virsbīskapu. Lai nostiprinātu savu virskundzību, Borchs pat panāca, ka ķeizars Frīdrichs III 1481 viņam izlēņoja visu R. v-u, ieskaitot R. pilsētu. Par to pāvests sodija ordeni ar baznīcas lāstiem. Rīga uzsāka atklātu karu pret ordeni, ieņēma Daugavgrīvas komturiju, izpostija Tukuma un Jelgavas apgabalus, 1484 sakāva ordeņa karaspēku Ādažos un sagrāva ordeņa R. pili. Tikai jaunais virsbīskaps Miķelis Hildebrands (sk.), ordeņa loceklis un draugs, 1486 Jumpravā noslēdza mieru starp Rīgu un jauno mestru Freitāgu. Laikam zemes māršala Pletenberga (sk.) ietekmēts, mestrs 1489 galīgi uzvarēja Rīgu. 1492 abi zemes kungi atjaunoja Salaspils līgumu, un R. pilsētas virsvaldība palika dalīta starp abiem. Miķeļa Hildebrandta un Jaspera Lindes (sk.) laikos (1484-1524) pastāvēja labas attiecības R. v-as un ordeņa starpā. Virsbīskaps piedalijās Pletenberga karos pret krieviem, pret kuriem ari cēla Jaunu mūra pili Viļakā (ap 1515). Abi virsbīskapi, protams, pastāvošās baznīcas rāmjos, pūlējās reformēt' kleru un zemnieku stāvokli, gādāja par dažu jaunu klosteru dibināšanu (sk. augšā), stiprināja svēto kultu, izrotāja Doma baznīcu, izbūvēja v-as galvenās pilis. 1513 Linde Holandē lika iespiest R. baznīcas breviaru, domāja ari par, latiņu skolas dibināšanu, lai zemnieku bērnus audzinātu par svētniekiem. Blankenfelda ietekmē 1520/21 virsbīskaps, kopā ar pārējiem Livonijas bīskapiem, atjaunoja lēņa saistības ar Romas vācu imperiju, sakarā ar ko Kārlis V 22.4.1522 attiecināja Vīnes-Ašafenburgas 17.2.1448 konkordatu uz visu R. v-u ar tās 4 sufragana b-ām Livonijā; ieskaitot pat Kurzemes b-u. Ar to prelati cerēja nodrošināt baznīcas stāvokli un neatkarību pret ordeņa faktisko virskundzību. R. v-as baznīcas politiskie centieni 1521 prelatu saeimā Raunā sasniedza savu augstāko virsotni. Domkapitula stāvokļa stiprināšanas interesēs Linde 22.10.1522 sadalija tā īpašumus un ienākumus 8 prebendās un 2 stipendijās (Doma baznīcā, katra 100 mārkas liela), ko piešķīra atsevišķiem domkungiem. Prāvests dabūja Doles un Bīrņu muižu, dekans - Suntažus, trešais domkungs Ķeipeni, ceturtais Carnikavu, piektais un sestais - naudu un labību, septītais - ienākumus no Pētera, astotais - no Jēkaba baznīcas Rīgā kā ari labību no Krimuldas pils u.t.t. - VII. Reformacijas laikā izcēlās jauna sadursme starp ordeni un Jāni VII Blankenfeldu (sk. to un ari Pletenbergs). No Jaunās kustības R. v. cieta smagus zaudējumus: metropole atbrīvojās no virsbīskapa garīgām (un pagaidām ari no laicīgām) tiesībām; gandrīz visi klosteri R. v-ā tika likvidēti; Domskola tika pārvērsta par luteraņu ģimnaziju; bilžu grautiņi izpostija baznīcas katoļu kultu un tā spožumu; liela daļa baznīcas īpašumu un mantas pārgāja laju rokās; R. v-as bruņniecība paplašināja un nostiprināja savas tiesības uz lēņu muižām un savu politisko varu; pēc Blankenfelda gāšanas 1525/26 ordenis ieguva galīgu neapšaubamu pārsvaru pār v-u, kas palika spēkā līdz Livonijas sadalīšanai 1561. 15226-30 R. v. atradās ordeņa mestra protektoratā. 27.2.1542 mestrs pat ieguva zinamas kontroles tiesības pār virsbīskapa katolicismu, tā ka karalis Ferdinands I viņam uzdeva vairs nepieļaut prelatus Livonijā, kuru katoļu konfesija likās šaubīga, un ari pavēlēja virsbīskapam un Tērbatas bīskapam rīkoties pēc šis pavēles. Par spīti virsbīskapa Toma Šēninga (sk.) reakcionaram virzienam (1528-39),-Lja pamazām kļuva par luterticīgu zemi. Kad 1546 jūlijā Valmieras landtāgs bij noraidijis virsbīskapa Viļuma reformas programu v-ā, virsbīskapa darbība turpmāk aprobežojās gandrīz tikai ar administrativiem un politiskiem soļiem un rīkojumiem. Jau iepriekš jautājums par R. metropoli bij atkal vidus punktā: 1535 mestrs, apstiprinādams pilsētas privileģijas, noklusēja virsbīskapa tiesības: 1539 R. pilsēta noraidija uzticības zvērastu uz Salaspils līguma pamata ari- jaunam virsbīskapam Viļumam un neatdeva domkapitulam atsavinātos gruntsgabalus. 20.8.1542 virsbīskaps bij spiests galīgi atsacīties no garīgās jurisdikcijas pār pilsētu. Ar 27.10.1546 Ādažu līgumu virsbīskaps vismaz panāca savu likumīgo pusi no laicīgām tiesībām pār savu metropoli, un 1547, kopā ar mestru, varēja svinīgi iejāt Rīgā un saņemt tās uzticības zvērastu. Ar mestra starpniecību 1551 līgumā domkapituls atguva savus namus un gruntsgabalus, bet virsbīskaps saņēma pilsētas solijumu izmaksāt viņam 30000 dālderu atlīdzības par visiem no reformacijas ievešanas ciestiem zaudējumiem. Doma baznīca līdz gaidamam nākošam koncilam palika luteraņu dievnams. Viļuma nodoms, ar firsta koadjutora palīdzību nostiprināt savu stāvokli pret ordeni, 1556 beidzās ar koadjutoru karu (sk. Kristaps no Meklenburgas). Ordenis vēl pēdējo reizi bez pretošanās ieņēma R. v-u un sagūstija virsbīskapu un viņa koadjutoru. Gan Polijas karaļa Sigismunda II Augusta intervencija un 5.9.1557. Pasvalī ar viņa starpniecību saderētais miers glāba R. v-as pastāvēšanu un abu garīgo firstu pēdējās tiesības tajā. Bet 15.9.1557 turpat pret Maskavu noslēgtais sav-bas līgums ar Poliju-Lietavu tikai paātrināja lielā krievu kara izcelšanos (sk. Livonijas kari), kurā tad ari sabruka R. v. - Jau 15.9.1559, par aizsardzību pret krieviem, Viļums ieķīlāja Polijas karalim Koknesi un citus R. v-as apgabalus, kuros 1560 apmetās leišu garnizoni. Pilnīgā padošanās Polijai-Lietavai, ko sevišķi veicināja Gothards Ketlers (sk.), kļuva neizbēgama: pēc 17.1.1559 Tirzas kaujas R. v-ai bij palikuši tikai vēl 150 jātnieku karaspēka. Kopā ar mestru, ordeņa vasaļu un pilsētu delegatiem ari virsbīskaps 1561 oktobrī ieradās Viļņā, bet tā kā viņa bruņniecība atturējās, 28.11.1561 tikai peisonīgi zvērēja karalim uzticību, kas viņa unviņa koadjutora uzturam garantēja zinamus v-as novadus. 4.3.1562 R-as landtāgā ari R. v-as bruņniecība padevās un zvērēja uzticību Polijas karalim, kura vārdā un uzdevumā Nikolajs Radzivils Melnais (sk.) tai izsniedza īpašu privileģiju. R. pilsēta līdz 1582 palika patstāvīga, saņemot savu privileģiju apstiprinājumu ne no Polijas karaļa, bet no Romas vācu ķeizara. 5.3.1562 ari virsbīskaps galīgi zvērēja Polijas karalim uzticību, bet R. v. (kopā ar attiecīgiem ordeņa novadiem) kļuva par Polijas-Lietavas provinci, t.s. Pārdaugavas hercogvalsti (sk.), pagaidām karaļa vietnieka G.Ketlera pārvaldē. 4.3.1563 mira R. v. pēdējais virsbīskaps Rīgā un tika apbedīts Doma baznīcas krusta ailē. Tad Polijas karalis ieņēma viņa muižas u.c. baznīcas īpašumus. Koadjutors Kristaps, kas 31.10.1562 bij ielaidies līgumā ar Zviedriju, 1563 augustā Doles pilī krita Polijas karaļa pārvaldnieka Ketlera rokās un pēc tam paša karaļa gūstā (līdz 1569). 2.8.1566 Grodņas seimā Sigismunds Augusts nodeva Pārdaugavas hercogvalsts pārvaldīšanu Jānim Chodkevičam, 25.12.1566 to apvienoja ar Lietavu, bet 26.12.1566 sekularizēja R. domkapitula zemes un īpašumus, ar ko R. v-as pastāvēšana de facto bij beigusies. 1577 pāvests atcēla pēdējās sufragana b-as, Kulmas diëcezes, kanoniskās saites ar bijušo R. v-u. - Tālāk sk. Livonijas bīskapija un Rīgas archidiëceze. - VIII. Historiografija R. v-ā, lai gan nebij tik iespaidīga kā Vācu ordeņa chronistika, attīstijās spēcīgāk nekā pārējās Livonijas garīgās teritorijās. Pēc Latviešu Indriķa chronikas (sk.) 14 un 15 g.s. radās īsa t.s. Rīgas bīskapu chronika, ar turpinājumu 16 g.s., un 13 g.s. ari Daugavgrīvas klostera annales dažādās redakcijās ari dažiem turpinājumiem. Bez tam Indriķis fon Tīzenhauzens (sk.) pirms 1587 sacerēja savu R. v-as chroniku, bet 16 g.s. beigās, uz koadjutora un virsbīskapa Viļuma sekretara Marka Grēfentāla (1335-1544) atstāto materialu pamata, Bartolomejs Grēfentāls pēc 1392 rediģēja tam līdzīgu, plašāku darbu. 1564 Augustins Eicēdijs jeb Unferfērts (sk.) Vitenbergā iespieda vēsturisku dzejoli par R. v-as vēsturi no Meinharda līdz Viļuma laikiem, t.s. Aulaeum Dunaidum, kas pa daļai dibināts uz Indriķa chronikas un dažiem domkapitula archiva senrakstiem. Par R. v-as archivu un biblioteku sk. Livonijas archivi un bibliotekas. - Lit.: L.Arbusow sen., Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis ins 16. Jahrh. XVI 252-295 (1913) ; C.Eubel, Hierarchia catholica medii aevi 1, 441-442 (1898); 2, 246 (1901); Neher, Kirchenlexikon von Wetzr u. Welte 10, 1203-1207 (1897², sīkumos nepareizs); H.v.Bruiningk, Buchbergers Kirchliches Handlexikon 2, 1771-1778 (1912); L.Arbusow, Die Religion in Geschichte und Gegenwart 1, 744-745 (1927); 4, 2035-2036 (1930); F.G.v.Bunge, Livland die Wiege der deutschen Weihbischöfe (1875); H.v.Bruiningk, Die Frage der Verehrung der ersten livl. Bischöfe als Heilige (Sitz.-Berichte, Riga, 1902, 3-36); tā paša, Die Geburtsstandsnerhältnisse in den livl. Domkapiteln (turpat, 1908, 72-90); C. Mettig, Zur Verfassungsgeschichte des Rigaer Domkapitels (Mitteilungen 12, 509-537, 1880); A.v.Transehe-Roseneck,.Zu Geschichte des Lehnswesens in Linland (turpat, 18, sevišķi 5 u.t., 91-99, 122-134, 225-233, 247-238, 1908); A.Švābe, Livonijas senākās bruņnieku tiesības, 57-67 (1932) ; Fr. Schonebohm, Die Besetzung der livl. Bistümer bis zum Anfang des 14. Jahrh. (Mitteil. 20, 295-365, 1910); L.Adamovičs, Latvieši un katoļu baznīca (Latvieši, I, 1930); H.v.Bruiningk, Messe und kanon. Stundengebet (Mitteil. 19, 1904); L.Lemmens O.F.Min., Die Franziskanerkustodie Livland und Preuβen (1912); H.Laakmann, Studien zu Heinrich von Lettland (Beiträge zur Kunde Estlands 18, 1-96, 1933); G.A.Donner, Kardinal Wilhelm von Sabina (1929); H.Laakmann, Zur Geschichte des Groβgrundbesitzes im Erzstift Riga (Sitz.-Ber. Riga 1934, II, 51-61); A.Ammann S.J., Kirchenpolitische Wandlungen im Ostbaltikum (1936, sīkumi lielā skaitā nepareizi); P.v.Goetze, Albert Suerbeer (1854); I.Haller, Die Verschwörung von Segewold 1316 (Mitteilungen 20, 125-168); A.Seraphim, Das Zeugenverhör des Franciscus de Moliano im J. 1312 (1912); P.Girgensohn, Die Inkorporationspolitik des Deutschen Ordens in Livland 1378-1397 (Mitteil. 20, 1-86; 1910); Gert Kroeger, Silnester Stodewescher und sein Kampf um die Herrschaft über Riga (turpat 24, 147-280, 1928-33); L.Arbusow sen., Grundriβ, passim (1918⁴); L.Arbusow, Die Einführung der Reformation (1921); P.Karge, Die religiösen, politischen, wirtschaftlichen und sozialen Strömungen in Riga 1530-1535 (Mitteilungen 23, 296-371, 1924-26); tā paša, Die Reformation und Gottesdienstordnung des Erzbf. Wilhelm von Riga vom März 1546 (turpat 22. 120-161, 1924-28); sal. L.Arbusow sen., Sitz.-Ber., Riga, 21-30 (1896); A.Švābe, Latvju kulturas vēsture, II, 116-194 (1922); A.Dellerts, Rīgas domkapitula satversme (kandidata. darbs n.390, 1936, L.U. filol. fakultatē); G.v.Walther-Wittenheim O.S.B., Die Dominikaner in Livland (1938); R.Malvess, Raunas epigrammas (Tautas vēsturei, 145.-155.lp., 1938).

Latviešu konversācijas vārdnīca. 18.sējums, 35851.-35871.sleja.

Ievietots: 18.10.2002.

HISTORIA.LV