Kaupo

Kaupo (? – 1217)

- latīņu valodā: Kaupo

- vidusaugšvācu valodā: Kōpe

- Turaidas novada lībiešu vecākais
__________________________________________________________________________

Indriķa hronikā Kaupo ir minēts kā “it kā karalis” (quasi rex; VII:3). Viņa īpašumi atradās Gaujas labajā krastā, bet galvenā rezidence bija Turaidas pils. Iespējams Kaupo rīcībā atradās arī citas Turaidas novada pilis, taču tam nav tiešu dokumentālu liecību.

Vēstures literatūrā ir ieviesies vēsturnieka A.Švābes pieņēmums, ka Kaupo ir pieņēmis kristietību un ieguvis kristīgo vārdu Jēkabs jau 1191.gadā kā pirmais vai viens no pirmajiem līviem Turaidā. Taču šis pieņēmums ir hipotētisks un tam trūkst dokumentāla pamatojuma. Pilnīgi drošas ziņas par Kaupo ir attiecināmas uz 1200.gadu, kad viņš kopā ar citiem līvu vecākajiem ieradās uz dzīrēm pie bīskapa Alberta. Dzīru laikā līvu vecākie tika sagūstīti. Tādā veidā bīskaps Alberts panāca miera noslēgšanu ar līviem un vecākos atbrīvoja tikai pēc tam, kad tie deva ap 30 zēnu kā ķīlniekus.

Jau 1203.gada vasarā Kaupo kopā ar Daugavgrīvas cisterciešu klostera abatu, vēlāko Igaunijas bīskapu Teoderihu devās ceļojumā uz Romu pie pāvesta Innocenta III, kurš audiences laikā apdāvināja Kaupo ar 100 zelta naudas gabaliem. Pēc Rietumeiropas ceļojuma, no kura Kaupo atgriezās 1204.gada rudenī, viņš “bija kļuvis ļoti uzticams” (Indriķa hronika X:10) katolicismam un tā politikai.

1206.gadā līvu sacelšanās laikā Turaidas līvi padzina Kaupo (kā krustnešu sabiedroto) un nopostīja viņa īpašumus. Lai atgūtu savu zaudēto stāvokli Kaupo vadīja krustnešu un to sabiedroto zemgaļu karaspēka uzbrukumu Turaidas pilij.

Kaupo tiek minēts daudzu krustnešu un to sabiedroto militāro akciju dalībnieku vidū. 1210.gada jūlijā Kaupo ar karadraudzi ieradās palīgā kuršu aplenktajai Rīgas pilsētai. Tajā pašā gadā Kaupo piedalījās Cēsu pili (Riekstukalnā) aplenkušo igauņu spēku vajāšanā un tai sekojošajā kaujā pie Imeras, kurā krustnešu un to sabiedroto karaspēks piedzīvoja sakāvi. Šajā kaujā krita arī Kaupo dēls Bertolds un svainis Vane. Arī turpmāk Kaupo kā sabiedrotais piedalījās krustnešu militārajās operācijās pret igauņiem, kuri regulāri apdraudēja arī Kaupo īpašumus. Skaidri zināma Kaupo līdzdalība karagājienā igauņu Sontaganas novadā un trīs karagājienos igauņu Sakalas novadā 1211.gadā, kā arī militārajās akcijās Sakalā 1217.gada septembrī.

Autines sacelšanās laikā 1212.gadā līvi un letgaļi (latgaļi) nonāca konfliktā ar Zobenbrāļu ordeni un katoļu kolonizatoriem vispār. Kaupo atteicās pievienoties nemierniekiem un piedāvāja risināt konfliktu miera ceļā. Viņš ietilpa Rīgas bīskapa Alberta sūtītajā delegācijā miera sarunām ar sacelšanās dalībniekiem Sateseles pilī. Taču miera sarunas nedeva nekādus panākumus, karadarbība tika atjaunota un sacelšanās tika apspiesta.

Kaupo piedalījās Vilandes kaujā 1217.gada 21.septembrī un mira no tajā gūtajiem ievainojumiem nākošā dienā. Viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas atpakaļ uz dzimteni, kur, pēc Indriķa hronikas ziņām, viņš tika apglabātas Kubeselē. Pastāv vairākas versijas par Kaupo atdusas vietu (Ikšķiles baznīcā, senkapos pie bijušās Krimuldas mācītājmuižas), no kurām pārliecinošākā norāda, ka Kaupo apbedīts Krimuldas baznīcā.

Latviešu literatūrā Kaupo ir kļuvis par dzimtenes un tautas nodevēja apzīmējumu. Taču šis apgalvojums neiztur kritiku. Daudzi Latvijas teritorijas vecākie un valdnieki kļuva par krustnešu sabiedrotajiem (Talibalds un viņa dēli, Anno, Varidots u.c.). Ja daži no tiem (Rusins, Viestards) savu interešu vadīti ar laiku atteicās no sadarbības ar krustnešiem, tad Kaupo kā reālpolitiķis saprata, ka nav spēkos cīnīties ar vācu ienācējiem. Līvu apdzīvotajās zemēs nebija tāda centralizējoša spēka, kas varētu likt nopietnus šķēršļus vācu krustnešu Drang nach Osten (spiedienam uz Austrumiem). Vācu ienācēji izmantoja Kaupo, lai nostiprinātu savas pozīcijas Livonijā, un Kaupo arī izmantoja savus vācu sabiedrotos, lai nostiprinātu savu stāvokli un varu līvu apdzīvotajos novados.

Informācija citās enciklopēdijās:

Latviešu konversācijas vārdnīca. 8.sējums, 16336.-16338.sleja.

Avoti:

Indriķa hronika. Tulk.: Feldhūns, Ā.; Priekšv. Un koment. Mugurēvičs, Ē. Rīga: Zinātne, 1993.

Kaupo gūstīšana 1200.g. - IV:4

Kaupo Rietumeiropas ceļojums 1203.-1204.g. - VII:3; VIII:2

Kaupo pils – IX:3; X:10; XV:3

Kaupo un Turaidas līvu konflikts 1206.g. - X:10; X:13

Kaupo līdzdalība karagājienos - XIV:5; XIV:8; XIV:10; XIV:12; XV:7; XXI:2

Kaupo starpniecība Autines sacelšanās noregulēšanā 1212.g. - XVI:3

Kaupo nāve - XXI:4.

Atskaņu hronika. Tulk.: Bisenieks, V.; Priekšv. Mugurēvičs Ē; koment. Mugurēvičs, Ē., Kļaviņš K. Rīga: Zinātne, 1998.

(Šajā hronikā sniegtās ziņas par Kaupo ir ļoti kritiski izvērtējamas, jo Atskaņu hronikas autors pieļāvis daudzas neprecizitātes un kļūdas, jaucot notikumu laiku, vietu un dalībniekus.) Ziņas par Kaupo – periodiski 259.–522. rindu ietvaros.

Literatūra:

Šterns, I. Kaupo - Senlatvijas trimdinieks. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1998. 3, 12.-13.lpp.

Zemītis, G. Kaupo - nodevējs vai laikmeta pretrunu upuris? Pārrunu kārtībā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1995. 11/12, 27.-33.lpp.

Ievietots: 20.04.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

HISTORIA.LV