Tērbatas bīskapija (~1224.-1558.)
- Livonijas bīskapija
Igaunijas un Latvijas teritorijā
________________________________________________________________
Izveidojās no Igaunijas jeb Leales bīskapijas, kuras pirmais bīskaps kopš 1211. gada bija Teoderihs. Pēc Teodoriha nāves 1219. gadā Tallinā uz Igaunijas bīskapa vietu pretendē Dānijas karaļa ieceltais Vicelīns un bīskapa Alberta brālis Hermanis Bukshēvdens. Šai strīdā starp Dāniju un Livoniju tiek panākts kompromiss, un vācu Igaunijas pārvaldi pārņem Zobenbrāļu ordenis, šādi apejot Rīgas un Igaunijas bīskapu tiesības. Pēc 1222. gada igauņu sacelšanās, ordenis zaudēja visus savus atbalsta punktus Dienvidigaunijā- Tērbatu, Otepē, Vilandi u.c.. Līdz ar to tika atjaunota vienošanās par Livonijas sadali 3 daļās - starp Rīgas bīskapu, ordeni un Tērbatas bīskapu (Indriķa hronika 1993, XXVI: 13. nodaļa). Taču tikai pēc Tērbatas ieņemšanas un nodedzināšanas 1224. gadā bīskaps varēja ierasties Ugaunijā, kur sākotnēji apmetās Otepē pilī. Viņa brālis Rotmars Bukshēvdens bija pirmais Tērbatas bīskapijas domkapitula prāvests. Vairums bīskapijas arhīva dokumentu gāja bojā 1558. gada krievu uzbrukumā. Tā aptvēra igauņu zemi Ugauniju, kā arī uz ziemeļiem no Emajēgi upes esošos Vaigas apgabala novadus. ar Krieviju pamatā robeža gāja pa Piusas upi. Bez tam Tērbatas bīskapijai varēja piederēt nelielas teritorijas tagadējās Latvijas pierobežas joslā, kā arī daži latviešu un igauņu jaukti apdzīvotie pagasti tagadējā Igaunijas teritorijā. Dažkārt vēsturnieki, veidojot Livonijas valstu kartes, Valkas pilsētu un Kāgjerves pagastu pieskaita bīskapijas teritorijai. Tālāk uz austrumiem robeža ar ordeņa teritoriju pamatā sakrita ar vēlāko Latvijas- Igaunijas robežu, kaut gan vēl precizējamas esošās nobīdes uz vienu vai otru pusi. Pēdējā Tērbatas bīskapijas pils bija 14. gadsimta beigās celtā Vastselīna (igauņu: Vastseliina; vācu Neuhausen, krievu: Новый городок; latviešu: Krustapils), un atradās Pleskavas - Rīgas tirdzniecības maģistrāles sākumā. tās uzplaukums 14.- 16. gadsimtā bija saistīts pamatā ar aktīvo tirdzniecības norisēm starp Ziemeļrietumu Krieviju un Livoniju. No Vastselīnas bīskapijas robeža pa Piusas upi sasniedza Pleskavas ezeru, un tālāk par tā vidu līdz Peipusam.
Informācija citās enciklopēdijās:
Latviešu konversācijas vārdnīca. 21.sējums, 42605.- 42609. sleja.
Avoti:
Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993. 453 lpp. Latīņu un latviešu valodā.
Atskaņu hronika. No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V.Bisenieks; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1998. 389 lpp. Vidusaugšvācu un latviešu valodā.
Latvijas vēstures avoti. II. sējums: Senās Latvijas vēstures avoti, I burtnīca. Redaktors A.Švābe. Rīgā: Latvijas Vēstures instituta apgādiens, 1937. XIV; 214 lpp.
Ливонская хроника Германа Вартберга. Перевод Чешихина-Ветринского Е.В. Ст. 85-155 в книге: Сборник статей и материалов по истории Балтийского края. Т. 2.Рига, 1879.
Rusovs, Baltasars. Livonijas kronika. Ed.Veispala tulkojums. Rīga: Valters un Rapa, 1926. 214 lpp.
Literatūra:
Mugurēvičs, Ē. Komentāri. Grām: Indriķa hronika. Rīga: Zinātne, 1993. 333.-416. lpp.
Mugurēvičs, Ē. Komentāri. Grām: Atskaņu hronika. Rīga: Zinātne, 1998. 303.- 357. lpp.
Rīga © 2001. Gints
Skutāns, mag.hist.
Ievietots: 13.11.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu