Zemgales bīskapija (1226.-1251.)
- latīņu valodā: episcopatus Semigallie vai Semigallorum
- viena no Livonijas bīskapijām
________________________________________________________________________________
1218. dibinātās Sēlijas
bīskapijas sēdekli 1225. pārceļ uz Mežotni un, ievērojot to, ka
Diacēzes svarīgākā daļa atrodas Zemgalē līdz pat 1225. Sēlijas bīskapu
dēvēja par Zemgales bīskapu (episcopus
Semigallie vai Semigallorum), lai
gan kūrijas oficiāli lietotais tituls bija Sēlijas bīskaps (episcopus
Seloniensis). 21.03.1226., saskaņā ar Rīgas bīskapa Alberta lēmumu, kas
pieņemts saziņā ar pāvesta legātu Modenas
Vilhelmu (Wilhelm von Modena),
par Sēlijas bīskapijas likvidēšanu un Zemgales bīskapijas nodibināšanu, Sēlijas
otrais bīskaps Lamberts atsakās
no Sēlijas zemēm un titula par labu Rīgas apgabalam, pagaidām saglabājot Sēlijas
ienākumus. Kā kompensāciju viņš bez Mežotnes saņem arī Zemgales rietumu
zemes un Zemgales bīskapa titulu. Visai zīmīgi ir tas, ka netika noteiktas
jaunās bīskapijas robežas, lai gan kā bīskapam Albertam
(Albert von Apeldern) gan Modenas
Vilhelmam bija pāvesta piešķirtas tiesības robežas noteikt. No tā redzams,
ka bīskapijas radītāji vāji pārzinājuši Zemgales ģeogrāfiju un nezināja
tās robežas. Rīgas bīskaps Nikolajs
(Nikolaus von Nauen) 09.08.1231. veica
Zemgales zemju pārdali, Mežotnes un Upmales teritoriju pievienojot Rīgas diacēzei,
bet pārējo Zemgales daļu nododot Rīgai un ordenim, tādējādi, de
facto likvidējot Zemgales bīskapiju. Pāvesta vicelegāts Alnas
Balduīns (Balduin von Alna, bei
Thuin), kura mērķos ietilpa jauniekaroto Livonijas zemju tieša pakļaušana
pāvestam, panāk, ka 1232. janvārī pāvests Gregorijs IX personīgi viņu
ieceļ par Zemgales bīskapu. (Ievērojot to, ka Alberts, ieceļot Lambertu par
otro Sēlijas bīskapu, bija pārkāpis savas tiesības, kas paredzēja, ka viņa
varā ir tikai pirmā bīskapa iecelšana, pāvests Gregorijs IX uzskatīja, ka
Lamberta amatam nav likumīga pamata. Ieceļot par bīskapu Balduīnu tiek
atcelti visi Lamberta rīkojumi.) Ar 03.02.1232. rakstu pāvests uzdeva Rīgas bīskapam,
domkapitulam, ordenim un Rīgas pilsētai nodot Alnas Balduīnam iepriekšējā
gadā pārdalītās Zemgales bīskapijas, kā arī Kursas zemes. 4.02.1232.
Gregorijs IX attiecībā uz Zemgales zemēm izdod vēl papildus rakstu, paziņodams,
ka pats iesvētījis Zemgales bīskapu un uzdodams atdot viņam Zemgali ar visu
to, kas pie tās pieder. Mežotne kļūst par Zemgales prāvesta Heidenrika un kapitula mitekli. 20.04.1233. pāvests dod Mežotnes
kapitulam sv. Augustīna un premonstriešu ordeņa satversmi. Pēc savas degradēšanas
(atbrīvošanas no pāvesta legāta pienākumiem, kā arī visiem citiem
amatiem, izņemot Zemgales bīskapa amatu) 09.02.1234. Alnas Balduīns 1236.
Zemgales diacēzi nodod atpakaļ pāvestam. 1237. septembra vidū pāvesta legāts
Modenas Vilhelms izdarīja diacēžu limitāciju, t.i., noteica robežas Rīgas,
Kurzemes un Zemgales diacēzēm. Rīgas diacēzei tika pievienotas jaunas zemes
- jaunā robeža sākās pie bīskapa Kokneses pils, gāja taisnā līnijā uz
Abavas izteku, t.i., uz Jaunpili, pa Abavu līdz Ventai un pa Ventu līdz jūrai,
iekļaujot Rīgas diacēzē visas kuršu un zemgaļu zemes starp šo līniju un
Rīgas jūras līci. Kursas diacēzē tika iekļautas visas zemes starp Nemunu
un Ventu, kā arī tās zemes, kas atradās starp Abavu, Ventu un Zemgales robežu.
Zemgales diacēzē iekļāva visas tās Zemgales zemes, kas atradās dienvidos
no Kokneses Abavas līnijas, t.i. tās, kas bija palikušas pāri pēc Zemgales
zemju pievienošanas Rīgas diacēzei, kā arī tās zemes, kas bija palikušas
ārpus Kursas un atradās starp Nemunu un Daugavu, tādējādi Zemgales diacēzē
tika iekļauta arī visai svarīga daļa no Lietuvas zemēm. Ar limitāciju
Zemgales bīskapijas ienākumi tika samazināti tādā mērā, ka nevarēja
vairs nodrošināt Zemgales prāvesta Heidenrika un kapitula locekļu iztiku un
Zemgales bīskapija bija pārvērsta baznīcas provinci, kas vairs nebalstījās
uz reāliem pamatiem. 1237. Maincas virsbīskaps ar pāvesta piekrišanu par
Zemgales bīskapu ieceļ Licelburgas
Heinrihu (Heinrich von Lützelburg).
Zemgales
bīskaps turpmāk materiālā ziņā kļuva atkarīgs no Rīgas bīskapa
Nikolaja. Taču reāli Heinrihs Livonijā kā Zemgales bīskaps nemaz neierodas.
03.02.1251. trīs pāvesta kūrijas kardinālbīskapu kolēģija izskatīja
Zemgales bīskapijas jautājumu un nolēma, ka tā likvidējama un tās
teritorija pievienojama Rīgas bīskapijai. Pamatojums šim lēmumam bija
Zemgales diacēzes teritorijas samazinājums tādā apjomā, ka tā nespētu
vairāk sevi uzturēt - bez teritorijām, ko Zemgales diacēze bija zaudējusi
1237. limitācijas rezultātā, 1250., iekarojot daļu Rietumzemgales, ordenis
izmantojot imperatora Fridriha II 1245. piešķirto pilnvaru, pārņēma savā
virskundzībā 1/3 no jauniekarotajām zemēm. Pēdējo Zemgales bīskapu
Licelburgas Heinrihu iecēla par Kurzemes
bīskapu.
Informācija citās enciklopēdijās:
Latviešu konversācijas vārdnīca.
19.sējums, 38055.-38056.sleja. (Sēlijas
bīskapija)
Avoti:
Indriķa hronika. Tulk.: Feldhūns, Ā.; Priekšv.
Un koment. Mugurēvičs, Ē. Rīga: Zinātne, 1993.
Latvijas vēstures avoti. 2.sēj.: Senās Latvijas vēstures
avoti. Red. Švābe,
A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1937. 1.burtn. 102., 154.-155., 157.,
158., 165., 167.-168., 196.-197. lpp.
Literatūra:
Ērglis, R. Zemgales
neatkarības vēsture. Rīga: Grāmatrūpnieks, 1936. 131.-137.lpp.
Biļķins, V. Zemgaliešu
brīvības cīņas. Minneapolisa: Sēļzemnieka apgāds, 1973. 82.-95.,
119.-121.lpp.
Vaivods, J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. 1. sēj. Kristīgās baznīcas
vēsture senajā Livonijā. Latvijas rekatolizācija.
Rīga: Rīgas metropolijas kūrija, 1994. 74.-75., 234.lpp.
Ievietots: 26.03.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu