Sēlijas bīskapija (1218.-1226.)
- latīņu valodā: episcopatus Seloniensis
- Livonijas bīskapija. Aptvēra
Sēliju
un atsevišķus Austrumzemgales zemes - Mežotni un Upmali.
________________________________________________________________________________
1208. bīskaps Alberts (Albert
von Apeldern) ieņēma Sēlpili, bet varēja tur nostiprināties tikai pamazām.
1218. tika nodibināta Sēlijas bīskapija ar bīskapa sēdekli Sēlpilī..
1218. vasarā par pirmo bīskapu iecēla
Lipes
Bernhardu (Bernhard Herr zur Lippe).
Pie diacēzes piederēja Sēlija un zemgaliešu Mežotnes un Upmales novadi ap
Lielupi, Mūsu un Lielupi. 25.10.1219. pāvests Honorijs III apstiprināja
Alberta noteiktās Sēlijas bīskapijas robežas. Droši zināms, ka diacēze skāra
Lielupi pie Babītes ezera; austrumos robeža sniedzās aptuveni līdz Eglaines
kreisajam krastam; ziemeļos par robežu kalpoja Daugava; par diacēzes dienvidu
robežu ziņu nav. Bīskapa rezidenci 1225. pārceļ uz Mežotni. Izšķirot strīdu
starp Rīgu un Sēlijas bīskapu par Babītes apgabalu, kas atradās starp
Daugavu un Lielupi, pāvesta legāts Modenas
Vilhelms (Wilhelm von Modena)
1225. decembrī nosaka Rīgas un Sēlijas bīskapijas robežas - Babītes
apgabals atrodas Rīgas apgabala robežās, sākot no Gātes līdz jūrai robeža
iet pa Lielupes viduslīniju, tā ka upes labā puse un labais krasts atrodas Rīgas
pilsētas īpašumā, kreisā puse un kreisais krasts - Sēlijas bīskapa īpašumā.
Tā kā Sēlijas bīskapijas svarīgākā daļa bija Mežotne, tad Sēlijas bīskapu
līdz 1225. dēvēja par Zemgales bīskapu
(episcopus Semigallie vai Semigallorum),
lai gan kūrijas oficiāli lietotais tituls bija Sēlijas bīskaps (episcopus
Seloniensis). Bez Mežotnes pils bīskapam bija vēl otra, Babītes pils (castrum
Babat), novadā starp Lielupi un jūru. Pēc Bernharda nāves 30.04.1224. par
jauno bīskapu Alberts, pārkāpjot savas tiesības iecelt tikai pirmo bīskapu,
1224. vasarā iecēla Lambertu,
kura bīskapijas robežas pāvests apstiprināja 14.11.1224. 1225. augustā
sarunās starp pāvesta legātu Modenas Vilhelmu un Viestartu, pēdējais
piekrita katoļu ticības sludināšanai Zemgalē. Alberts ar Vilhelma piekrišanu
21.03.1226. no Mežotnes sēdekļa atdalīja Sēliju, no kuras Lamberts atsacījās.
Sēliju vēlāk pievienoja Rīgas bīskapijai, bet Lambertam piešķīra arī
Zemgales rietumu novadus, nodibinot Zemgales
bīskapiju. Sēlijas ienākumus pagaidām atstāja Lambertam. Ar šo
aktu tika izbeigta Sēlijas bīskapijas pastāvēšana.
Informācija citās enciklopēdijās:
Latviešu konversācijas vārdnīca.
19.sējums,
38055.-38056.sleja.
Latvju enciklopēdija 1962-1982. 1.sējums, 257.lpp.
Avoti:
Indriķa hronika. Tulk.: Feldhūns, Ā.; Priekšv.
Un koment. Mugurēvičs, Ē. Rīga: Zinātne, 1993.
Latvijas vēstures avoti. 2.sēj.: Senās Latvijas vēstures
avoti. Red. Švābe,
A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1937. 1.burtn. 69., 89.-90., 102. lpp.
Literatūra:
Biļķins, V. Sēlija
un Dienvidkursa. Minneapolisa: Sēļzemnieka apgāds, 1992. 16.-17. lpp.
Biļķins, V. Zemgaliešu brīvības cīņas. Minneapolisa: Sēļzemnieka apgāds, 1973. 54.-55.lpp.
Ērglis, R. Zemgales
neatkarības vēsture. Rīga: Grāmatrūpnieks, 1936. 131.-132. lpp.
Straubergs, J. Rīgas
vēsture. Rīga: Grāmatu draugs, 1937. 58. lpp.
Vaivods, J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. 1. sēj. Kristīgās baznīcas
vēsture senajā Livonijā. Latvijas rekatolizācija.
Rīga: Rīgas metropolijas kūrija, 1994. 74.-75., 234. lpp.
Ievietots: 26.03.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu