Sēlijas bīskapija  (1218.-1226.)

- latīņu valodā: episcopatus Seloniensis

- Livonijas bīskapija. Aptvēra Sēliju un atsevišķus Austrumzemgales zemes - Mežotni un Upmali.
________________________________________________________________________________

 

1208. bīskaps Alberts (Albert von Apeldern) ieņēma Sēlpili, bet varēja tur nostiprināties tikai pamazām. 1218. tika nodibināta Sēlijas bīskapija ar bīskapa sēdekli Sēlpilī.. 1218. vasarā par pirmo bīskapu iecēla Lipes Bernhardu (Bernhard Herr zur Lippe).  Pie diacēzes piederēja Sēlija un zemgaliešu Mežotnes un Upmales novadi ap Lielupi, Mūsu un Lielupi. 25.10.1219. pāvests Honorijs III apstiprināja Alberta noteiktās Sēlijas bīskapijas robežas. Droši zināms, ka diacēze skāra Lielupi pie Babītes ezera; austrumos robeža sniedzās aptuveni līdz Eglaines kreisajam krastam; ziemeļos par robežu kalpoja Daugava; par diacēzes dienvidu robežu ziņu nav. Bīskapa rezidenci 1225. pārceļ uz Mežotni. Izšķirot strīdu starp Rīgu un Sēlijas bīskapu par Babītes apgabalu, kas atradās starp Daugavu un Lielupi, pāvesta legāts Modenas Vilhelms (Wilhelm von Modena) 1225. decembrī nosaka Rīgas un Sēlijas bīskapijas robežas - Babītes apgabals atrodas Rīgas apgabala robežās, sākot no Gātes līdz jūrai robeža iet pa Lielupes viduslīniju, tā ka upes labā puse un labais krasts atrodas Rīgas pilsētas īpašumā, kreisā puse un kreisais krasts - Sēlijas bīskapa īpašumā. Tā kā Sēlijas bīskapijas svarīgākā daļa bija Mežotne, tad Sēlijas bīskapu līdz 1225. dēvēja par Zemgales bīskapu (episcopus Semigallie vai Semigallorum), lai gan kūrijas oficiāli lietotais tituls bija Sēlijas bīskaps (episcopus Seloniensis). Bez Mežotnes pils bīskapam bija vēl otra, Babītes pils (castrum Babat), novadā starp Lielupi un jūru. Pēc Bernharda nāves 30.04.1224. par jauno bīskapu Alberts, pārkāpjot savas tiesības iecelt tikai pirmo bīskapu, 1224. vasarā iecēla Lambertu, kura bīskapijas robežas pāvests apstiprināja 14.11.1224. 1225. augustā sarunās starp pāvesta legātu Modenas Vilhelmu un Viestartu, pēdējais piekrita katoļu ticības sludināšanai Zemgalē. Alberts ar Vilhelma piekrišanu 21.03.1226. no Mežotnes sēdekļa atdalīja Sēliju, no kuras Lamberts atsacījās. Sēliju vēlāk pievienoja Rīgas bīskapijai, bet Lambertam piešķīra arī Zemgales rietumu novadus, nodibinot Zemgales bīskapiju. Sēlijas ienākumus pagaidām atstāja Lambertam. Ar šo aktu tika izbeigta Sēlijas bīskapijas pastāvēšana.  

Informācija citās enciklopēdijās:

Latviešu konversācijas vārdnīca. 19.sējums, 38055.-38056.sleja.  

Latvju enciklopēdija 1962-1982. 1.sējums, 257.lpp.

Avoti:

Indriķa hronika. Tulk.: Feldhūns, Ā.; Priekšv. Un koment. Mugurēvičs, Ē. Rīga: Zinātne, 1993.  

Latvijas vēstures avoti. 2.sēj.: Senās Latvijas vēstures avoti. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1937. 1.burtn. 69., 89.-90., 102. lpp.

Literatūra:

Biļķins, V. Sēlija un Dienvidkursa. Minneapolisa: Sēļzemnieka apgāds, 1992. 16.-17. lpp.

Biļķins, V. Zemgaliešu brīvības cīņas. Minneapolisa: Sēļzemnieka apgāds, 1973. 54.-55.lpp.

Ērglis, R. Zemgales neatkarības vēsture. Rīga: Grāmatrūpnieks, 1936. 131.-132. lpp.

Straubergs, J. Rīgas vēsture. Rīga: Grāmatu draugs, 1937. 58. lpp.

Vaivods, J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. 1. sēj. Kristīgās baznīcas vēsture senajā Livonijā. Latvijas rekatolizācija. Rīga: Rīgas metropolijas kūrija, 1994. 74.-75., 234. lpp.

Ievietots: 26.03.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

HISTORIA.LV