Bernhards no Lipes (?- 30.04.1224.)
- latīņu valodā: Bernardus de Lippia
-
vācu augstmanis un garīdznieks, Daugavgrīvas abats [1211-1217], Sēlijas
bīskaps [1218-1224]
_________________________________________________________________________________
Bernhards ir cēlies no dižciltīgas Vestfāles dzimtas Lipes pilsētā (tagadējā Lipštate). Ziņas par viņa darbību ir vairākās hronikās- Livonijas Indriķa, Štādes Alberta, Alberika u.c. Dzīvojot Vācijā, Bernhards bija Heinriha Lauvas piekritējs un piedalījās feodāļu savstarpējos karos, kur paveica daudz nelikumību. Kāju slimības dēļ Bernhards kādu laiku nav varējis paiet, tāpēc iestājies cisterciešu ordenī, kur vairākus gadus studēja Svētos rakstus un šī ordeņa regulu (reglamentu jeb statūtus).
Saskaņā ar Livonijas Indriķa hroniku, Bernhards izveseļojies tūlīt pēc tam, kad saņēmis pāvesta pilnvaru sludināt Dieva vārdu Livonijā. Tas, pēc vēsturnieku dažādiem spriedumiem, varētu būt noticis Meinarda (1194.) vai Bertolda (1198.) laikā. Taču nav skaidru ziņu par to, vai Bernhards apmeklējis Livoniju līdz 1211. gadam. No 1196.gada viņš bija mūks paša dibinātajā cisterciešu klosterī Marienfeldē, Ziemeļvācijā. 1211.gada pavasarī Bernhards ieradās Livonijā kopā ar trim citiem vācu bīskapiem, kā arī ar lielu krustnešu karaspēku, un tūlīt pēc Teoderiha iesvētīšanas par Igaunijas bīskapu Alberts iecēla Bernhardu par Daugavgrīvas abatu. Viņu iesvētīja Rīgas bīskaps Alberts kopā ar trim citiem Vācijas bīskapiem - Fīlipu no Raceburgas, Īzo no Verdenas un Helmoldu no Pleses, kuru vizīte Livonijā bija saistīta tieši ar pirmā Igaunijas bīskapa iecelšanu. Bernhards ar saviem krustnešiem ir piedalījies daudzos karagājienos, piemēram 1211.gada vasarā viņš piedalījās igauņu ielenkšanā Turaidā un uzcēla pār Gauju tiltu - aizsprostojumu pret kuģiem. 1212.gadā Bernhards piedalījās Sateseles lībiešu vecākā Dabreļa pils aplenkšanā un miera atjaunošanā. Domājams, ka no Livonijas viņš aizbrauc kopā ar bīskapu Albertu, kurš 1215./1216.gada ziemā devās vizītē pie Romas pāvesta. 1217.gada pavasarī atgriezās no Vācijas kopā ar Albertu no Lauenburgas un citiem krustnešiem, un piedalījās igauņu apvienotā karaspēka sakāvē pie Vīlandes 21.septembrī.
1218.gada pavasarī Bernhards kopā ar bīskapiem Albertu un Teoderihu ieradās uz Šlēzvigas valsts sanāksmi (landtāgu), un lūdza Dānijas karali doties karagājienā uz Igaunijas piejūras novadiem. Pēc tam Bernhards devās uz Romu, kur saņēma pāvesta piekrišanu un svētību bīskapa amatam. 1218. gada beigās Oldencālā Bernhardu par bīskapu iesvētīja viņa dēls, kas tolaik bija Ūtrehtas bīskaps. Bernhards arī piedalījās sava otrā dēla iesvētīšanā par Brēmenes arhibīskapu. Pāvesta kancelejas dokumentos viņš vienmēr tiek saukts par Sēlijas bīskapu, savukārt Livonijas Indriķa hronikā - par Zemgales bīskapu. Tas ir izskaidrojams ar to, ka hronikas sastādīšanas laikā, ap 1225. gadu, Sēlijas bīskapija bija beigusi pastāvēt. Praktiski abas šīs bīskapijas ir viens un tas pats organisms, un dažādos nosaukumus noteica vienīgi daļējās teritorijas izmaiņas. Pēc Mežotnes austrumzemgaļu pakļaušanās bīskapam Albertam 1219.gada vasarā, Sēlijas bīskaps grasījās savu rezidenci pārcelt uz Mežotni, taču zemgaļu uzbrukuma dēļ tas neizdevās, un Lielupes labajā krastā tika uzcelta Babītes pils (tagadējais Egļuciems Babītes pagastā). Jādomā, ka Bernhards ar sava kapitula mūkiem pārsvarā mitinājās Rīgā, kur viņa vajadzībām bija atvēlēts atsevišķs nams.
Bernhards piedalījās otrajā Igaunijas pārdalīšanā 1220.gadā, kas starp Rīgas bīskapu, ordeni un Igaunijas bīskapu vēlreiz apstiprināja pirmās 1216.gada dalīšanas noteikumus. Saskaņā ar P.Johansena pētījumiem, Bernhards bija Vācijā 1221.gada vasarā, 1222.gada septembrī un 1223.gada martā. 1223.gada pavasarī viņš ar krustnešiem atgriezās no Vācijas Livonijā un organizēja karagājienu uz Sakalu. 15.augustā Bernhards ieņēma Vīlandi, kā arī pili pie Navestes upes, līdz ar to pilnībā pakļaujot sakaliešus Livonijai.
Bernhards miris 1224.gada 30.aprīlī un apglabāts Daugavgrīvas klosterī.
Heisterbahas cistercietis Cēzarijs (Caesarius Heisterbacensis) savos brīnumnoveļu krājumos (Dialogus miraculorum, 1223.; Libri VIII miraculorum, 1226.) Bernhardu pieminējis kā dažu brīnumstāstu autoru. Lipštates skolotājs Justīns Bernhardam par godu ap1260.gadu sacerējis (latīņu valodā) plašu viņa dzīves aprakstu (Lippiflorium).
Informācija citās enciklopēdijās:
Latviešu konversācijas vārdnīca. 12.sējums, 23701.- 23702.sleja.
Avoti:
Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993. 453 lpp. Latīņu un latviešu valodā.
Chronica Albrici monachi Trium Fontium. Ed. P.Scheffer- Boichorst. Monumenta Germaniae historica. T. XXIII. Hannoverae, 1874. Nachdruck 1963. S. 631 - 950.
Annales Stadensis auctore Alberto, ed. M. Lappenberg Monumenta Germaniae historica, Scriptorum. T.XVI. Hannoverae, 1859. Unveränderter Nachdruck 1963, S. 271- 379.
Heinrici Chronicon Livoniae. Edito altera. Recognoverunt L. Arbusow et A.Bauer.- Scriptores rerum Germanicorum in usum scolarum ex Monumenta Germaniae historica separatim editi. Hannoverae, 1955. LXIV, 255 p. > 88 p.
Literatūra:
Mugurēvičs, Ē. Komentāri. - Indriķa
hronika. Rīga: Zinātne,
1993. 333.-416. lpp.> 388., 400., 411. lpp.
Johansen, P. Lippstadt. Freckenhorst und Fellin in Livland.- Westfalen Hanse, Ostseeraum. Münster, 1955. S. 95-160.
Winkelmann, E. Des Magisters justinus Lippiflorium, nebst Erörterungen und Regesten zur Geschichte Bernhards II von der Lippe. - Mitteilung aus dem Gebiet des Geschichte Liv-, Est- und Kurlands, Band XI, R., 1868. S. 418- 496.> 447 S.
Bunge,
F. G. Livland, die Wiege der deutschen
Weihbischöfe. Leipzig, 1875.102 S.> 27
Rīga © 2001. Gints Skutāns, mag.hist.
Ievietots: 30.03.04.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu
Pēdējie labojumi un papildinājumi: 04.10.2001.