Meinards (? –  1196.12.X),  

- literatūrā arī: Meinhards

- avotos:  Meynardus, Meinnardus (latīņu); Meynhart (vidusaugšvācu)

- citās valodās:  Meinhart (vācu); Meinhard (angļu);  Мейнард, Мейнгард (krievu); Meinhartas (lietuviešu); Meynard (igauniski)

- pirmais zināmais katoļu misionārs un bīskaps Livonijā [1186.-1196.12.X ]
_________________________________________________________________________________

Vācijā Meinards bija Augustīniešu ordeņa mūks, Zēgebergas abatijas klostera kanoniķis Holšteinā. Par Meinarda izcelšanos drošu ziņu nav, taču pastāv vairāki vēsturnieku pētījumi par viņa dzimto vietu un sabiedrisko stāvokli. Livonijā viņš ieradās kopā ar vācu tirgotājiem, , lai pildītu priestera pienākumus tirdzniecības punktos Daugavas lejtecē. Saskaņā ar uzrakstu uz kapa plāksnes Doma baznīcā (skatīt dokumentu), tas varēja notikt vēlāk kā par 1182. gadu. Pēc Lībekas Arnolda hronikas Meinards pirmajos gados Livonijā uzturējās tikai vasarās, bet rudenī atgriezās kopā ar tirgotājiem Gotlandē. Līdz ar sauszemes satiksmes izveidi uz Pleskavu un Novgorodu, tirgotāji izveidoja šeit arī ziemošanas apmetnes. Drīz pēc tam Meinards griežas pie Polockas kņaza ar lūgumu atļaut sludināt katoļu ticību arī starp  lībiešiem, un saņem Vladimira apstiprinājumu un dāvanas. Tā kā iespējams Vladimira māte pomerāniete Svjatohna bija katoļticīgā, tad šāda kņaza attieksme ir saprotama. Šai laikā Meinards uzcēla Ikšķilē pirmo baznīcu, kas visticamāk tomēr bija no koka. Ap 1185. gadu Meinards sāka pils celtniecību Ikšķilē un nedaudz vēlāk arī Salaspilī (Holme, Holmia, mūsdienu Mārtiņsalā), kuras ir pirmās zināmās mūra celtnes Latvijā. Šeit pat tiek izveidots Ikšķiles bīskapijas domkapituls, kura mūki - kanoniķi dzīvoja pēc Sv. Augustīna ordeņa statūtiem. Tā ir pirmā zināmā katoļu mūku klostera parauga mītne Austrumbaltijā.

Pēc  Lībekas Arnolda hronikas 1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II apstiprināja Meinardu par bīskapu, un visticamāk, ka viņš šai laikā apmeklēja Vāciju, lai varētu saskaņā ar katoļu baznīcas kanoniem tikt iesvētīts amatā. 1188. gada 1. oktobrī Pāvests Klements III dokumentāli apstiprināja Ikšķiles bīskapiju (episcopatus Ixscolanensis) par Brēmenes arhibīskapijas sastāvdaļu (SLVA 16; Nr.24). Ikšķilē pastāvēja arī Sv. Augustīna ordeņa konvents, turpmākais domkapituls (conventus fratrum). Meinarda darbība atspoguļota arī pāvesta Klementa III ~ 1190.gadā (?) (SLVA 16; Nr.25)  un Celestīna III 1193.gada 27.aprīlī (LUB 11; n.11) izdotajos dokumentos.

1188. gadā nenokārtotu parādu dēļ Gotlandē tiek apcietināti krievu tirgotāji, un tirdzniecība starp Novgorodu un Rietumbaltiju uz laiku tika pārtraukta. Tāpat tirdzniecību pa Baltijas jūru traucēja Zviedrijas un Novgorodas konflikts, kas pēc karēļu uzbrukuma Sigtunai 1188.gada 12.augustā uzliesmoja no jauna. Līdz ar to no Daugavas lejteces  izveidojās sauszemes ceļš uz Pleskavu, kas deva iespēju ievērojami pagarināt ziemas tirdzniecības periodu Novgorodā. Pateicoties Meinarda uzturētajiem atbalsta punktiem Ikšķilē un Mārtiņsalā, šī ceļa sākumu kontrolēja vācu tirgotāji, kas bija ieinteresēti Meinarda misiju atbalstīt materiāli. Sākotnēji ceļa maršruts gāja no Turaidas gar Gaujas labo krastu caur lībiešu, latgaļu un igauņu zemēm, bet pēc konflikta ar igauņiem izveidojās cita trase caur Piebalgu un Alūksni.

Tā kā 12.gadsimta deviņdesmito gadu vidū vairums Daugavas un Gaujas lībieši vēl arvien nepildīja sākotnējo solījumu kristīties vai arī ignorēja kristietības normas (apbedīšanas tradīcijas, desmitā tiesa u.c.). Tas noveda līdz nesaskaņām ar lībiešu aristokrātiju, un Meinards praktiski zaudēja savu ietekmi viņu vidū.  Redzot savas misijas nesekmīgo gaitu, Meinards nolemj doties pēc militāras palīdzības, taču pirms izbraukšanas notic lībiešu kārtējiem solījumiem un paliek Līvzemē.  Tūļiņ pēc tam, piedzīvojot atkal lībiešu izsmieklu, viņš mēģina doties uz Igaunijā ziemojošo tirgotāju apmetni, lai no turienes brauktu uz Vāciju. Taču Turaidas vecākais Anno viņu brīdina, ka lībieši gatavojas viņu pa ceļam nogalināt, un viņš ir spiests atgriezties Ikšķilē. Neveiksmju nomākts viņš drīz, 1196. gada 11. vai 12. oktobrī mirst un tiek apglabāts Ikšķiles baznīcā pie altāra. Daži pētnieki par nāves datumu nosauc 14. augustu (Bruiningk, 1904),  bet katoļu vēsturnieks Cēzars Baronijs (1607.gadā) pat 10. maiju. Taču visticamākajā avotā -  uzrakstā uz kapa plāksnes Doma baznīcā minēts oktobra mēnesis.

Vēlāk, visticamāk 14.gadsimtā, Meinarda mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kur sienas nišā tās atrodas vēl tagad. Tur uzstādīta kapa plāksne ar bīskapa reljefu atēlojumu un piemiņas uzrakstu. 1883.gadā baltvācu pētnieki A.Buholca vadībā atvēra atvēra kapu, kurā atrada labi saglabājušos galvaskausu un skeleta paliekas (Buholtz 1883, 65). 1993. gada 8.augustā katoļu baznīca kanonizēja Meinardu par Latvijas un Igaunijas apustuli.

Informācija citās enciklopēdijās:

Enciklopēdija Rīga. 460.lpp.

Enciklopēdiskā vārdnīca. 1. sējums, 427. lpp.

Latviešu konversācijas vārdnīca. 13.sējums, 26366.-26367.lpp.

Latvijas padomju enciklopēdija. 6 sējums, 561.lpp.

Latvju enciklopēdija 1962-1982. 3.sējums, 69.lpp.

Tildes Datorenciklopēdija Latvijas vēsture.

Avoti:

Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993. 453 lpp. Latīņu un latviešu valodā. > 47.- 53., (55.), 63., 79., 81., 87., 173., 333.- 334. lpp.

Atskaņu hronika. No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V.Bisenieks; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1998. 389 lpp. Vidusaugšvācu un latviešu valodā.> 9., 32., 46.- 51., 305.- 306., 308. lpp.

Arnoldi chronica Slavorum ex recensione J.M.Lapenbergii. Monumenta Germaniae historica. Scriptores rerum Germanicarum in usum scholarum separatim editi.(Nachdruck der Ausgabe von Hannoverae 1868). Hannover, 1978. 295 S. > S. 213- 214.

Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 1.-2. burtnīca. Red. Švābe A.. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1937., 1940. xiv, 416 lpp.> Nr.24, 25, 16.lpp.

Liv-, Est- und Kurländisches Urkundenbuch. Herausgegeben von F.G. Bunge u.a. Bd. I-VI. Reval, Riga, 1853- 1873.> I Band, n.11., Kolonne 11.

Literatūra:

Angermannn N. Meinhard, der apostel Livlands. Arbeitshilfe, Nr. 51. Bonn, 1986. 18 S.

Baronius C. Annales ecclesiastici a Christo nato ad annum 1198 (12 sējumi). Roma, 1588-1607.

Bruiningk K. Messe und kanonisches Stundengebet nach dem Brauche der Rigaschen Kirche im späteren Mittelalter. < Krājumā: Mitteilungen aus dem Gebiet der Geschichte Liv-, Est- und Kurlands. Band XIX, Riga, 1904. 656 S.

Graudonis, J. Senā Ikšķiles baznīca un 1972.gadā tajā veiktie izrakumi. < Grām: Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu, antropologu un etnogrāfu 1972. gada pētījumu rezultātiem. Rīga., 1973. 39.- 42.lpp. >  41.lpp.

Helmanis, M. Bīskaps Meinards: referāta saīsināts pārstāts.< Kultūras Fonda Avīze. Nr.7, 1990. gada novembris. 23.lpp.

Kluger H. Ykescola (Üxküll/ Ikšķile). <  Series episcaporum ecclesiae catholicae occidentalis, V. Germania, t. II. Achiepiscopatus Hammaburgensis sive Bremensis. Stuttgart, 1984. S. 89.

Kučinskis,  S. J. Svētais Meinards - Latvijas apustulis. Rīga: Rīgas Romas Katoļu garīgais seminārs. 1993., 48 lpp.

Kušķis, J. Vēstures veidotāji. Meinards, Bertolds, Alberts - vienas ķēdes posmi. < Tēvijas sargs, 1998., Nr. 17 (112). 7. lpp.

Mugurēvičs, Ē. Priekšvārds. Komentāri. Grāmatā: Indriķa hronika.  Rīga: Zinātne, 1993. 7.-32.,  333.-416. lpp.> 12.-13.lpp.; 2.piezīme, 333.-334. lpp.

Mugurēvičs, Ē. Priekšvārds. Komentāri. Grāmatā: Atskaņu hronika.  Rīga: Zinātne, 1998. 5.-33., 303.-357. lpp.> 9., 32.lpp.; 18.piezīme,305.lpp.; 21.piezīme, 306.lpp.; 34., 35.piezīme, 308. lpp.

Pabst, E. Meinhart, Livlands Apostel. Reval. Bd.I. 1847, 66 S. Bd II. Reval, 1849. >  79 S.

Vaivods, Julijans. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. 1. sēj. Kristīgās baznīcas vēsture senajā Livonijā. Latvijas rekatolizācija. Rīgas metropolijas kūrija, Rīga, 1994. 504.lpp.> 35.-37.lpp.

Dokumenti

Saīsinājumi:

LUB - Liv-, Est- und Kurländisches Urkundenbuch.

SLVA - Senās Latvijas vēstures avoti.

Rīga © 2001. Gints Skutāns, mag.hist.

Ievietots: 30.03.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

Pēdējie labojumi un papildinājumi: 10.12.2002.

HISTORIA.LV