1. PAR ASTOTO GADU. Astotā gada sākumā [1206. februāris, marts] bīskaps, gribēdams iegūt Polockas[1] kņaza Vladimira draudzību un labvēlību, kādu tas bija parādījis viņa priekšgājējam bīskapam Meinardam,[2] aizsūtīja tam ar abatu Teoderihu kaujas zirgu ar bruņojumu[3]. Teoderihu ceļā apzaga lietuvju laupītāji; viņš un viņa ļaudis pazaudēja visu, kas bija tiem līdzi, tomēr [83.lpp.] sveiki un veseli nokļuva pie kņaza. Ienākuši pilsētā, viņi sastapa tur dažus līvus, kurus slepus bija atsūtījuši līvu vecākie un kuri, lai noskaņotu kņaza prātu uz vāciešu padzīšanu no Līvzemes, pret bīskapu un viņa ļaudīm ar glaimīgu un krāpīgu valodu cēla priekšā visu, ko vien savā viltībā spēja sagudrot un izdomāt. Proti, tie apgalvoja, ka bīskaps ar saviem piekritējiem esot tiem gaužām neciešams un ticības jūgs nepanesams. Kņazs, pilnīgi noticēdams viņu vārdiem, lika visiem, kas dzīvoja viņa valstī, nekavējoties sagatavoties karagājienam, lai ar Daugavas spēcīgo straumi[4] kuģos vai uz daudzās kārtās sasaistītiem baļķiem[5] sakraujot uz tiem visu ceļam nepieciešamo, pēc iespējas ātrāk un ērtāk dotos lejup uz Rīgu. Tāpēc vāciešu sūtņiem, kas neko nezināja par līvu kūdīšanu un kņaza nodomu, lika ierasties pie kņaza, kur līvu klātbūtnē viņiem vaicāja, kāds esot viņu ierašanās iemesls. Kad viņi paziņoja, ka nākuši miera un draudzības vārdā, līvi kliedza pretī, ka vācieši mieru ne vēloties, ne arī ievērojot. Tie, kuru mute ir lāstu un rūgtuma pilna, kņaza sirdi un prātu rosināja vairāk uz kara celšanu nekā uz miera līgšanu.

2. Kņazs, baidīdamies, ka viņa slepenie nodomi varētu nākt gaismā, lika vāciešiem aiziet un palikt viesu sētā[6]. Bet, kamēr abats apsvēra šīs pavēles iemeslu, kāds no kņaza padomniekiem tika ar dāvanām un naudu uzpirkts un ilgi slēptais nodoms tūdaļ atklāts. Kad tas nu bija kļuvis zināms, Dieva brīnišķā providence nāca abatam palīgā, vērsdama apstākļus par labu. Proti, viņš uzzināja, ka pēc Dieva prāta tur atrodas kāds trūcīgs vīrs no Salas pils; to viņš salīga par pusmarku sudraba[7] un aizsūtīja ar viņu savu vēstuli, paziņodams Rīgas bīskapa kungam un visai ticīgo baznīcai, ko dzirdējis un redzējis. Tā notika, ka daudzi krustneši, kas jau bija sagatavojušies braucienam pār jūru, vēlreiz pieņēma krustu un atgriezās. Arī bīskaps pats, kas bija gatavs ar pārējiem doties projām [ap aprīli], atvadījās no aizbraucējiem un atgriezās pie savējiem Rīgā.

3. Kad abata rīcība kņazam kļuva zināma, viņš to ataicināja pie sevis un vaicāja, vai tas esot nosūtījis ziņnesi uz Rīgu. Bet abats neizbijās kņaza vaiga un atzinās, ka esot ar kādu nosūtījis vēstuli. Tad sūtņi, kas kopā ar viņu bija atsūtīti no Rīgas, baidīdamies kņaza barguma, lūdzās abatu un centās viņu pierunāt, lai atsauc, ko sacījis. Taču viņš, zinādams, ka vārds, reiz izteikts, nav atsaucams vairs un turpina ceļu, neparko neatsauca to, ko bija atzinies kņazam. Bet kņazs, sapratis, ka tādā veidā neko nepanāks, tāpēc ka viņa nodoms bija atklāts, tur, kur ieroču spēks bija nepietiekams, lika lietā viltu, jo tas, kas runā baloža izskatā, dzeļ kā čūska zālē. Abats tika atlaists un viņam līdzi ar miera vārdiem, bet viltu sirdi norīkoti krievu sūtņi, lai tie, uzklausījuši abas puses, izlemtu, kurai - līviem vai bīskapam - [85.lpp.] taisnība, un to pasludinātu par spēkā esošu. Kņaza atlaisti, viņi no Kokneses, krievu pils[8], ko sasniedza ļoti ātri, aizsūtīja kādu diakonu Stefanu - ne jau pirmmocekli[9], bet citu - kopā ar abatu uz Rīgu, aicināja bīskapu doties ziņnešiem pretī un sarunas nolika trešajā dienā pirms jūnija kalendām [30.maijs] [10] kādā vietā pie Ogres upes[11].

PAR KRIEVU SAZVĒRESTĪBU AR LĪVIEM UN LETIEM PRET RĪDZINIEKIEM. Pārējie izklīda pa visu zemi un aicināja līvus un letus, kas īstenībā saucas letgaļi[12], pie sevis ar ieročiem. Līvi atnāca, ne tik daudz pakļaudamies kņaza gribai, cik būdami gatavi pakalpot kristusticīgo iznīcināšanā. Leti jeb letgaļi, kas gan vēl bija pagāni, bet kam kristiešu dzīves veids bija pa prātam un kas vēlēja tiem labu, uz sarunām par nodevību neieradās, un viņus arī ar krievu dāvanām nevarēja piedabūt, lai vāciešiem nodara ļaunu.[13]

4. Bīskapa kungs, ko uz šīm sarunām aicināja kņaza sūtnis, iepriekš minētais Stefans, pēc savējo padoma deva šādu atbildi: “Kā zināms,” viņš teica, “visās zemēs pastāv kopīga paraža, ka savu kungu norīkotie vēstneši aiziet pie tā vai uzmeklē to, pie kura ir sūtīti, bet valdnieks[14], lai cik pazemīgs un laipns, nekad neatstāj savus nocietinājumus, lai dotos vēstnešiem pretī. Pieklājas, es saku, lai tādi un viņu sūtņi mūs atrod mūsu pilsētā, kur mēs un mūsējie varam viņus cienīgāk sagaidīt un uzņemt. Lai viņi tātad nāk bez bailēm, un viņi tiks godam uzņemti.” Noliktajai dienai[15] tuvojoties, līvi apbruņojušies sapulcējās pie Ogres upes uz sarunām. Arī Salas pils vecākie, visa ļaunuma ierosinātāji, devās kuģī uz augšu pie viņiem un, piestājuši pie Ikšķiles pils, aicināja šos sev līdzi.

PAR BRIESMĪGO NEŽĒLĪBU, KĀDU PRET VIŅIEM IZRĀDĪJA PAŠU DRAUGI. Tāpēc, dabiski, arī radu naids pret viņiem kļuva tik liels, ka tas nu pārspēja mīlestību, ar kādu tie viņus bija mīlējuši agrāk. Un tā notika, ka, viņiem pēc līvu kopīgā lēmuma ap kājām apsienot virves, abus pārplēsa vidū pušu. Viņus mocīja visbriesmīgākajām mocībām, izrāva iekšas un saplosīja kājas un rokas. Nav šaubu, ka viņi par tādām mokām iemantojuši mūžīgo dzīvošanu līdzās svētajiem mocekļiem.[17]

7. PAR KĀDA PRIESTERA UN VIŅA BIEDRU MOCEKĻA NĀVI. Tad salieši, kuru kājas ir naskas uz asins izliešanu, sagrāba savu priesteri Johannesu, nocirta viņam galvu un pārējo miesu sadalīja locekli pa loceklim. Johanness bija dzimis Viruzemē; pagāni bija viņu bērnībā sagūstījuši, bet augstu cienījamais bīskaps Meinards atbrīvojis no gūsta un nodevis Zēgebergas klosteri, lai viņu apmācītu svētajos rakstos. Tur guvis teicamas sekmes, viņš ar bīskapu Albertu bija devies uz Līvzemi un, saņēmis svēto ordināciju, Salas draudzē daudzus atgriezis no elku pielūgšanas. Beidzot viņš, paveicis sava darba cēlienu, ar diviem citiem, Gerhardu un Hermani,[21] kā iepriekš stāstījām, par ticības apliecināšanu caur moceklības palmu[22] sasniedza mūžīgo dzīvošanu. Viņa miesu un kaulus vēlāk savāca citi priesteri, un bīskapa kungs ar savu kapitulu tos bijīgi apglabāja svētās Marijas baznīcā.

8. PAR LĪVU UN LIETUVJU PRET RĪDZINIEKIEM VĒRSTO PULCĒŠANOS SALĀ. Kad tas bija noticis un kamēr līvu pūlis saplūda pie Salas pils, daži jaunkristītie, Lembevalde[23] ar dažiem citiem, apliecinādami savu uzticību, atstāja sievas un saimes Salā un devās lejup uz Rīgu, lai sniegtu bīskapa kungam padomu, kā aizstāvēties pret ienaidniekiem, jo viņiem vairāk rūpēja kristiešu nekā viņu nodevīgo līvu sekmes. Bet vairākas dienas visi līvi uzturējās kopā pili, un daži no viņiem devās pret Rīgu, nolaupīja ganībās zirgus, nogalināja cilvēkus, ko sastapa, un pastrādāja visādas ļaundarības, uz ko vien bija spējīgi. Beidzot daži no viņiem, kam tas jau bija apnicis, atgriezās [89.lpp.] mājās, bet citi vēl palika. Bīskaps, uzzinājis par vienas daļas līvu atkāpšanos, sasauca ordeņa brāļus, pilsoņus un krustnešus un vaicāja, kas būtu darāms pret līvu viltīgajiem nodomiem. Visi uzskatīja par pareizu vērsties pie visvarenā Dieva pēc palīdzības, uzticēt viņam jauno baznīcu un uzsākt cīņu ar tiem, kas bija Salā; esot labāk par Kristus ticību visiem mirt nekā diendienā pa vienam tikt nomocītam. Tātad pilsēta tika uzticēta bīskapa kungam, spēcīgākie vācieši ar saviem Rīgas līviem[24] apbruņojās un, paņēmuši līdzi stopniekus un citus strēlniekus, devās ar kuģī augšup un piecpadsmitajā dienā pēc Vasarsvētkiem [4.jūnijs] piestāja pie Salas pils. Ienaidnieki, ieraudzījuši viņus tuvojamies, steidzās viņiem drosmīgi pretī, gribēdami aizsargāt krastu un piestātni[25]. Sākumā kristieši gaužām apmulsa sava nelielā skaita dēļ, jo viņu bija tikai simt piecdesmit, bet ienaidnieku - milzum daudz. Taču viņi ar savu dziesmu izlūdzās Dieva žēlastību, atguva gara stiprumu un beidzot izlēca ārā. Pirmais bija Arnolds[26], ordeņa brālis, kuram no cita kuģa sekoja bīskapa kalpi ar pārējiem, un tad visi kopā tuvojās ienaidniekiem. Un papriekš viņi cīnījās ūdenī, atvairīdami krasta akmeņus[27] un ienaidnieka šķēpus, kas draudīgi lidoja pār viņiem, un beidzot jo drosmīgā cīņā ieņēma krastu.

PAR SALAS LĪVU BĒGŠANU UN VIŅU NOGALINĀŠANU. Nu straujās bultas visās malās ievainoja nebruņotos pretiniekus; kaujas rindas sastapās tuvcīņā, ienaidnieki tika pieveikti un pagrieza muguras; citi tika nogalināti, citi, gribēdami pārpeldēt pār upi, noslīka, citi atkal patvērās pilī, vēl citi, kas izbēga pārpeldēdami,[28] tomēr neizglābās no tārpu dzeloņiem. To vidū bija Ako[29], viņu vadītājs un vecākais, visas nodevības un visa ļaunuma ierosinātājs, kas bija uzkūdījis Polockas kņazu uz karu pret rīdziniekiem, kas bija savācis lietuvjus, sasaucis turaidiešus un visu Līvzemi cīņai pret kristiešiem. Līdz ar citiem arī viņš tika nogalināts un viņa galva ar uzvaras vēsti nosūtīta bīskapam. Bet bīskaps, noturējis misi, Dieva bijībā un lūgšanās ar saviem garīdzniekiem gaidīja, vai kāds neieradīsies un neziņos par to, kas notiek, un viņa sirds uzticējās tam Kungam. Un pēkšņi pa gabalu parādījās laiva, kurā kāds no ordeņa brāļiem atgriezās ar dažiem ievainotajiem un bīskapam par uzvaras zīmi pasniedza Ako galvu. Un viņš priecājās kopā ar visiem, kas bija palikuši mājās, un pateicās Dievam, kas ar nelieliem spēkiem bija izglābis savu baznīcu.

9. PAR PILS IEKAROŠANU. Tikmēr kristieši sasniedza priekšpils celtnes[30], pielika pils mūrim uguni,[31] ar paterellām[32] svieda pilī liesmas un akmeņus, bet stopnieki ļoti daudzus ievainoja uz aizsargsienas[33], tā ka ienaidnieki, no kuriem tik daudzi bija nogalināti, vairs nespēja aizstāvēties. Tāpēc turaidieši lūdza mieru, kas viņiem arī tika piešķirts, un viņi, gandrīz visi ievainoti, drīkstēja atstāt pili. Bet salieši, ļaunuma ierosinātāji, tika piespiesti padoties; viņu vecākos aizveda uz Rīgu un, kā viņi to bija pelnījuši, ieslodzīja cietumā. Pārējos, kas atradās pilī, pasaudzēja kristības sakramenta dēļ, ko viņi jau sen bija saņēmuši, un arī vēlāk viņiem neko [91.lpp.] ļaunu nenodarīja. Un visu slavējamo, kas līdz šim Līvzemē bija noticis, Dievs allaž paveica nevis ar daudzu cilvēku drosmi, bet ar nedaudziem. Tāpēc par vairākkārtējo uzvaru Dievs lai mūžam ir slavēts. Pilsētā tobrīd bija bads un liels pārtikas trūkums, bet Dievs atsūtīja kādu bīskapa priesteri, Daniēlu, no Gotlandes ar divām kogām, kas bija līdz augšai pilnas ar labību un līdzīgu nepieciešamu kravu. Bīskaps šo Daniēlu kopā ar savu pārvaldnieku[34] Gevehardu, stopniekiem un dažiem citiem vīriem aizsūtīja laikus ieņemt[35] minēto Salas pili, lai līvi turpmāk vairs nevarētu, ataicinot krievus un pagānus, izrādīt pretestību kristiešiem. Bet saliešu vecākos bīskaps vēlāk paņēma līdzi uz Vāciju, lai viņi tur skatīdamies un klausīdamies iepazītu kristiešu paražas un tie, kas vienmēr bijuši neuzticīgi, iemācītos būt uzticīgi.

10. PAR KARAGĀJIENU AR ZEMGAĻIEM UZ TURAIDU. Pēc tam rīdzinieki, atcerēdamies visas pārestības, ko viņiem bija nodarījuši turaidieši, kuri vēl joprojām bija pagāni, kā arī to, ka šie jo bieži bija lauzuši mieru, atsauca sev palīgā zemgaļus, lai atriebtos ienaidniekiem. Zemgaļi allaž bija naidā ar turaidiešiem un tāpēc priecājās par to un nāca, ap trīs tūkstoši vīru, ar savu vadītāju Viestardu rīdziniekiem pretī. Viņi aizgāja līdz Gaujai[36], sadalīja savu karaspēku un piešķīra Kaupo, karaspēka vadonim, pusi no tā, jo viņš, atgriezies no Romas, bija kļuvis ļoti uzticams un, līvu vajāts, bija atbēdzis pilsētā un dzīvoja kristiešu vidū gandrīz visu to gadu. Karaspēka otru pusi viņi virzīja uz Dabreļa[37] daļu[38].

PAR TURAIDAS PILS DEGŠANU. Un Kaupo devās ar savu karaspēku pret paša pili, kurā uzturējās viņa radi un draugi, kas vēl bija pagāni. Tie, ieraudzījuši pēkšņi un negaidot tuvojamies karaspēku, izbijās, un tikai nedaudzi uzkāpa uz aizsargsienas[39], lai aizstāvētu pili. Lielākā daļa no viņiem nolēca no pils aizmugurējās puses un aizbēga uz mežiem un kalnainajām vietām. Bet kristieši vīrišķīgi uzbruka pilij, beidzot drosmīgi uzkāpa augšā un, pieveikuši pretiniekus, padzina tos no aizsargsienas, iebruka pilī, vajāja pagānus pa visu pili un ap piecdesmit no tiem nogalināja; pārējie izglābās bēgot. Tad viņi, paņēmuši visas mantas un daudz kara laupījuma, pili aizdedzināja. Kad līvi Gaujas otrā krastā, Dabreļa pilī[40], redzēja paceļamies dūmus un uguni un Kaupo pili degam, viņi baidījās, ka ar viņiem un viņu pili varētu notikt kaut kas līdzīgs; viņi savāca visus pilī, uzkāpa uz aizsargsienas, sagaidīja savus ienaidniekus un, kad tie atnāca, ļoti drosmīgi tiem pretojās. Viņus iedrošināja un iedvesmoja Dabrelis, viņu vecākais, tāpat kā reiz filistieši, sacīdami: “Esiet stipri, filistieši, un cīnieties, lai jums nebūtu jākalpo ebrejiem!” Bet krustneši ar zemgaļiem uzbruka pilij augu dienu, taču ieņemt to nespēja, un daži no viņiem, kas nelielā skaitā mēģināja uzkāpt no otras puses, pameta tur, līvu [93.lpp.] nogalinātus, piecus savējos. Redzēdami, ka pils ir stipra un neieņemama, viņi atkāpās no tās un, izlaupīdami zemi, atgriezās pie savējiem; atceļā viņi ar visu karaspēku apstājās pie Rīgas un sadalīja visu atvesto kara laupījumu. Bet bīskaps pateicās Dievam un priecīgu prātu aizsūtīja zemgaļus atpakaļ uz viņu zemi.

12. Pēc tam daži no līviem, kas bija iesīkstējuši savā nodevīgumā, ar sūtņiem paziņoja Polockas kņazam par savējo ievainojumiem un zaudējumiem un lūdza to nākt viņiem palīgā pret vāciešiem, īpaši tāpēc, ka Rīgā bija palikuši tikai nedaudzi, bet pārējie aizbraukuši atpakaļ kopā ar bīskapu. Viņš uzklausīja to padomus un aicinājumu, savāca karaspēku no visām savas valsts malām, kā arī no citiem kaimiņu valdniekiem un draugiem un ļoti spēcīgs[42] kuģos devās lejup pa Daugavu. Viņiem piestājot Ikšķilē, dažus smagi ievainoja bruņinieka Konrāda stopnieki. Tā viņi saprata, ka pilī ir vācieši, un brauca tālāk uz leju, pēkšņi parādījās pie Salas pils un to ielenca no visām pusēm. Bet līvi, kas neko nebija zinājuši par karaspēku, citi izglābās, aizbēgdami uz mežiem, citi pulcējās kopā ar vāciešiem pilī, un, kad tā bija tikusi aizslēgta,[43] stopnieki uzkāpa uz aizsargsienas un ļoti daudzus ievainoja.

KĀ POLOCKAS KŅAZS VLADIMIRS APSĒDA SALAS PILI. Arī krievi, kas neprata šaut ar stopiem, bet mēdza lietot lokus,[44] ievainoja daudzus uz aizsargsienas. Viņi cīnījās daudzas dienas un, sanesuši milzīgu grēdu koku[45], pūlējās aizsargsienu aizdedzināt. Taču šīs pūles bija veltas, un daudzus no viņiem koku vākšanas laikā ievainoja un nogalināja stopnieki. Tāpēc kņazs aizsūtīja ziņnešus pie turaidiešiem, letiem un pagāniem apkārtnē, lai visi ierodoties uz karagājienu pret rīdziniekiem. Turaidieši, par to priecīgi, tūdaļ sapulcējās pie kņaza; atnācējiem uzlika vienu vienīgu darbu - sanest kokus un aizdedzināt pili. Kokus nesot, ļoti daudzi no viņiem, būdami nebruņoti, tika nogalināti ar negaidītām bultām. Bet leti neieradās un arī neatsūtīja ziņnešus. Arī krievi pēc vāciešu parauga izgatavoja nelielu mašīnu[46], bet, nepārzinādami akmeņu mešanas prasmi, ievainoja daudzus no savējiem, jo meta akmeņus uz aizmuguri. Tā kā vāciešu skaits bija neliels - tikai divdesmit, viņi baidījās, ka līvi, kuru [94.lpp.] kopā ar viņiem pilī bija daudz, varētu viņus nodot, un dienu un nakti apbruņoti sēdēja augšā uz aizsargsienas, sargādami brustvēru[47] gan no draugiem iekšā, gan no ienaidniekiem ārpusē. Bet līvi ik dienas visādi sprieda ar kņazu, kā viņi tos varētu ar viltu sagrābt un nodot krievu rokās. Un, ja karš būtu ieildzis, tad ir rīdzinieki, ir salieši sava nelielā skaita dēļ diezin vai būtu varējuši aizstāvēties. Rīgā valdīja gan bailes pašā pilsētā, kas vēl nebija pietiekami nocietināta, gan arī bailes par savējiem ārpusē, jo tie atradās aplenkumā Salā. Bez tam pie kņaza atgriezās daži līvu izlūki un ziņoja, ka viss lauks un visi ceļi ap Rīgu esot pilni ar dzelzs trijzobu dzelkšņiem[48]; dažus no tiem viņi parādīja kņazam; stāstīdami, ka viņu zirgu kājas un arī pašu sāni un sēžamvietas esot viscaur ar šādiem dzelkšņiem briesmīgi sadurstītas. Izbijies par to, kņazs nedevās ar savu karaspēku lejup pret Rīgu, un Dievs izglāba tos, kas uz viņu cerēja, jo turaidieši ieraudzīja jūrā kuģus un ziņoja to kņazam. Un, tā kā viņš vienpadsmit dienu laikā, uzbrukdams pilij, neko nebija panācis, bet gan drīzāk savu nogalināto cilvēku dēļ bija kļuvis vājāks un turklāt baidījās no vāciešu ierašanās, viņš cēlās ar visu savu karaspēku, ar ievainotajiem un kritušajiem un kuģos atgriezās savā zemē. Gevehards, bīskapa pārvaldnieks, vēlāk nomira no niecīgas brūces, bet pārējie sveiki un veseli slavēja Dievu, kas savu baznīcu arī šoreiz ar nedaudzu rokām bija pasargājis no ienaidniekiem.

13. PAR DĀŅU KARAĻA[49] PIRMO KARAGĀJIENU PRET SĀMSALU. Tai pašā laikā [laikam vasara] dāņu karalis ar lielu karaspēku, ko bija savācis trijos gados, ieradās Sāmsalā un reizē arī Lundas arhibīskaps Andreass, kas grēku atlaišanai neskaitāmu daudzumu bija apzīmējis ar krusta zīmi, lai atriebtos pagāntautām un pakļautu pagānus kristīgajai ticībai.[50] Karalis uzcēla pili, bet, tā kā neatradās neviens, kas uzdrošinātos tur palikt un pretoties pagānu uzbrukumiem, to atkal nodedzināja[51] un ar visu karaspēku atgriezās savā zemē. Bet minētais Lundas arhibīskaps un bīskaps Nikolajs[52] ar diviem kuģiem, kas bija pilni ar pārtiku, un visa viņu saime devās uz Rīgu, un, kad viņi iebrauca Daugavā, viņus ar dziļu bijību sagaidīja Svētās Marijas baznīcas prāvests Engelberts un viss viņa konvents. Un, kad atbraucēji dzirdēja par grūtajiem pārbaudījumiem, kas bija piemeklējuši baznīcu, un par to, kā Dievs to vēlreiz izglābis, tie apsveica viņus un priecājās līdz ar viņiem, un slavēja Dievu, kas pagānu vidū ar tādu mazumu vīru allaž glabā savu baznīcu. Pēc tam arhibīskaps sasauca visu garīdzniecību un izklāstīja tai teoloģijas mācību. Un, lasīdami psalmus, viņi pavadīja visu ziemu [1206./1207] dievišķā apcerē.

Un pamatoti pēc kariem sekoja teoloģijas mācība, jo tai laikā visa Līvzeme pēc visiem minētajiem kariem tika pievērsta ticībai un kristīta. Kad krievu kņazs ar savu karaspēku atkāpās, Dieva bailes pārņēma līvus [97.lpp.] visā Līvzemē un gan turaidieši, gan daugavieši norīkoja uz Rīgu ziņnešus un lūdza mieru. Tad turaidiešiem tika atgādināts viss ļaunais, ko viņi, miera laikā laužot mieru, daudzkārt bija pastrādājuši: viņi bija daudzus nogalinājuši un Kaupo, kas viņus bija atstājis un vienmēr cīnījās kristiešu pusē, nodarījuši daudz ļauna, ar uguni nopostīdami visus viņa īpašumus[53], atņemdami viņam tīrumus un salauzdami bišu kokus, un turklāt pret rīdziniekiem ierosinājuši ļoti daudz karu. Tāpēc miers viņiem tapa liegts, un pelnīti, jo viņi, neprazdami būt par miera bērniem, mieru ik brīdi traucēja.

PAR LĪVU KRISTĪŠANU. Taču viņi vēl uzstājīgāk prasīja, lai viņus kristī; un apsolīja uzņemt priesterus un tiem visās lietās paklausīt.[54] Arī lielvārdieši Daniēla kungam, kas šo pili jau sen[55] bija saņēmis par lēni, izlīgumam apsolīja ik gadu pusbirkava[56] rudzu[57] no arkla; to viņi kopš tā brīža līdz šai dienai nodod.

PAR VENDU[65] KRISTĪŠANU. Vendi tolaik bija pazemīgi un trūcīgi. Padzīti no Ventas[66], kas ir upe Kursā, viņi dzīvoja Senajā kalnā, kuram līdzās tagad uzcelta Rīgas pilsēta. No šejienes viņus atkal padzina kurši un daudzus no viņiem nogalināja; pārējie, aizbēguši pie letiem, dzīvoja kopā ar viņiem turpat un priecājās par priestera ierašanos. Tos pievērsis ticībai un kristījis, priesteris jau iedēstīto vīna kalnu un apsēto tīrumu uzticēja tam Kungam un atgriezās Rīgā.

15. PAR IDUMIEŠU[67] KRISTĪŠANU. Pēc tam,[68] aizsūtīts pie idumiešiem, viņš kristīja tur daudz letu un idumiešu, uzcēla baznīcu pie Braslas[69], palika turpat pie viņiem un rādīja viņiem ceļu uz mūžīgo dzīvošanu. Bet turaidieši, saņēmuši [1206./1207. ziema] svētās kristības mistērijas[70] ar visām garīgajām tiesībām, lūdza savu priesteri Alebrandu viņiem stāvēt klāt gan garīgajās tiesībās, gan laicīgajās tiesas lietās atbilstoši tam, ko saucam par laicīgajām tiesībām, saskaņā ar kristiešu likumiem. Līvu tauta agrāk bija ļoti negodīga, ikviens atņēma savam tuvākajam, kas tam piederēja; tāpēc kristījot tāda veida varmācība, laupīšana, zagšana un jebkura tamlīdzīga rīcība tika noliegta. Bet tie, kas bija tikuši aplaupīti pirms kristīšanas un bēdājās par zaudēto mantu, pēc kristīšanas vairs neuzdrošinājās savu īpašumu atgūt varmācīgi un tāpēc izlūdzās laicīgo tiesnesi šādu lietu izšķiršanai.

PAR LAICĪGĀS TIESAS UZTICĒŠANU ALEBRANDAM. Tāpēc priesterim Alebrandam sākumā uzdeva uzklausīt ne vien garīgās lietās, bet arī laicīgās. Un viņš godīgi - gan Dieva, gan arī savu grēku dēļ - pildīja viņam uzlikto pienākumu: sodīja zagšanu un laupīšanu, atdeva atpakaļ netaisni atņemto mantu un rādīja līviem ceļu uz taisnīgu dzīvi. Pirmajā gadā šī kristiešu paraža līviem bija pa prātam, jo šādas fogtejas[71] amatu pildīja godīgi cilvēki, bet vēlāk tas visā Līvzemē, Letgalē un Igaunijā ļoti izvirta dažādu laju kārtas laicīgo tiesnešu rokās, kuri, pildot fogtejas amatu, vairāk domāja par sava maka pildīšanu nekā par Dieva taisnību.

[1] Polockas pilsēta 13.gs. sākumā, pēc arheoloģiskajiem izrakumiem un rakstīto avotu materiāliem, aizņēmusi apmēram 80 ha lielu platību ar aptuveni 8000 iedzīvotāju (Штыхов 1975, 32, 33). Pilsētā atradusies kņaza pils, četras baznīcas, daudzas feodāļu sētas, te dzīvojuši amatnieki un tirgotāji.

[2] 1203.gada vasarā starp Polockas krieviem un Rīgu bija notikusi sadursme (VII, 4).

[3] Pie 13.gs. kaujas zirga bruņojuma piederēja no ādas siksniņām darināti izgreznoti apauši ar dzelzs iemauktiem un laužņiem; segli jau 12.gs. otrajā pusē iegūst ērta sēdekļa formu, pie zirga tie bija piestiprināti ar vairākām siksnām; jātnieka stabilitātes nodrošināšanai segli bija apgādāti ar dzelzs kāpšļiem (Boeheim 1890, 193-216). Zirga ķermeņa aizsargāšanai bija domāts arī biezs ar dzelzs plāksnītēm apkalts ādas pārsegs. Pēc tālaika aprēķiniem, kara zirga cena bija līdzvērtīga 12 govju cenai (Gless 1980, 57).

[4] 4 Daugavas palu straume, kas parasti ir aprīļa pirmajā pusē.

[9] Pirmmoceklis Stefans (1.gs. 1.puse) - pirmās kristīgo draudzes loceklis, viens no septiņiem apustuļu palīgiem, miris mocekļa nāvē. Diakons Stefans bijis vai nu pareizticīgo sludinātājs Kokneses pilī (LA 1974, 272), vai, ticamāk, Polockas kņaza sūtnis ar īpašām pilnvarām (Назарова 1987, 202).

[10] Trešajā dienā pirms jūnija kalendām - (1206.g.) 30.maijā. Kalendas - seno romiešu kalendārā mēneša pirmā diena.

[13] Šeit un citur Hronikā (X, 12; XI, 7; XII, 6; XIII, 4; XVIII, 3; XXIX, 3) vērojamas izteiktas autora simpātijas pret latgaļiem. Hronista vietējās izcelsmes aizstāvji atzīmē, ka tāda labvēlība parādot autora piederību pie latgaļiem, taču tie, kuri domā, ka hronists ir sveštautietis, latgaļu slavināšanā saskata tikai priesteri, kas pats strādā par garīdznieku pie latgaļiem, vienīgās tautas, kura labprātīgi pieņēmusi kristīgo ticību un kuru viņš iemīlējis, diendienā tiekoties ar tiem Imeras draudzē. Liekas, tas vedina viņu reizēm pārkāpt objektivitātes robežas, mēģinot notušēt latgaļu pārkāpumus. Bargo spriedumu par lībiešu tautas raksturu daļēji ietekmējušas viņa draudzes locekļu antipātijas pret lībiešiem.

[17] Abu lībiešu spīdzināšanu savā hronikā min vēl Lībekas Arnolds (Arnoldi chronica 1978, 215), kā arī uz Lundas arhibīskapa Andreasa ziņojuma pamata (arhibīskaps bija atgriezies no Līvzemes) pāvests Innocents III savā 1208.gada 31.janvāra bullā (Sb. Rig. 1902, 35).

[18] Izrakumos Ikšķiles baznīcā (Graudonis 1973, 41) pie altāra atsedza trīs speciāli izmūrētas kapu vietas - kriptas (3,2-3,4 x 2,0-2,4 m). Varbūt tieši šajās kriptās bija apglabāti pirmie bīskapi un divi nomocītie lībieši. Izrakumos 1927.gadā jau konstatēts, ka minētās kriptas ir tukšas. Kā bīskapa Meinarda, tā Bertolda mirstīgās atliekas 14.gs. beigās bija tikušas pārvestas uz Doma baznīcu.

[21] Iespējams, 1203./04.gadā mirušā Zifrīda pēcteči.

[22] Kristīgajā reliģijā palmas zars - uzvaras simbols moceklības cīņā.

[24] Domāti tie vietējie iedzīvotāji, kas mita pilsētas teritorijā jau pirms vācu Rīgas rašanās. Vai šis apzīmējums attiecas tikai uz tiem, kas dzīvoja ārpus mūriem (XIV, 5), nav pierādāms.

[26] Arnolds - ordeņa karaspēka pirmais militārais vadītājs (1205-1211). 1206.gada 4.jūnijā bija karaspēka priekšgalā pret lībiešiem Salā; 1210.gadā vadīja karaspēku, vajājot igauņus, kuri bija ielenkuši Cēsis, un pirmajā kaujā pie Imeras nesa karogu; tā paša gada rudenī bija ordeņa pilnvarotais vācu miera sarunās ar Polocku (XIV, 9); kritis Vilandes aplenkšanas cīņās (XIV, 11). Par viņa izcelsmi nav drošu ziņu(Benninghoven 1965,422).

[27] Mārtiņsalas krasta atsegumos ir viegli izlaužami plienakmeņi, no kuriem celtas pils mūra sienas. Izlauztu akmeņu rezerves, jādomā, gulēja kaudzēs pie krasta nocietinājumiem un izmantotas mešanai uz pretinieku.

[28] Acīmredzot cīņa nav notikusi pie pils, jo citādi visi kauju zaudējušie lībieši būtu atraduši patvērumu pilī. Jādomā, ka krustnešiem lībiešu karaspēku izdevās sašķelt, tāpēc tā karotāju daļa, kas bija atspiesta pie upes, glābās peldus.

[30] Dzīvojamās un aizsardzības rakstura ēkas, kas atradās starp aizsarggrāvi un pils mūri. Izrakumu laikā konstatēts, ka tās veidoja 8-13 m platu intensīvi apbūvētu joslu (Mugurēvičs 1974, 57).

[31] Pils mūri varēja aizdedzināt tāpēc, ka virs 4-5 m augstajām mūra sienām vēl bija koka nocietinājumi, ko no pils iekšpuses balstīja 2-3 m attālumā cits no cita ierakti stabi (Mugurēvičs 1968, 64).

[33] Šeit - mūra siena, uz kuras varēja brīvi izvietoties pils aizstāvji. Lai uz tās varētu nokļūt, Mārtiņsalas pils dienvidaustrumu sienā bija iemūrētas kāpnītes.

[34] Pārvaldnieka uzdevums bija rūpēties, lai bīskapa saime būtu apgādāta ar visu nepieciešamo, pirmkārt - ar pārtiku.

[35] T.i., ne jau no militārā viedokļa, jo tas jau bija noticis agrāk. Te domāta pils kā saimnieciskas bāzes pārņemšana, jo tieši Daugavas lejteces pilis kļūst par bīskapa domkapitula īpašumu, par tā saimniecisko pamatu (LG I, Nr.15). Šai gadījumā hronista ziņa par badu Rīgā jāsaista ar Geveharda nosūtīšanu uz Salaspili, lai turpmāk šo pārtikas trūkumu novērstu.

[37] Vārds Dabrelis, pēc valodnieku atzinuma, skaidrojams kā baltu izcelsmes personvārds no “dabrs”, ar nozīmi “labs”, “drosmīgs” (Mīlenbahs, Endzelīns I, 427; Blese 1929,170).

[38] Dabreļa daļa ir tās Turaidas zemes (sk. I, , 34.piez.), kas atradās Gaujas kreisajā krastā. Par Dabreļa īpašumu lielumu var spriest visai nosacīti, pēc 12./13.gs. arheoloģisko pieminekļu situācijas un viduslaiku perioda draudžu robežām, kas parasti ietver seno piļu novadus. Gaujas kreisā krasta lībiešu centrs bijusi Dabreļa pils Satesele (XVI, 3, 4), šajā teritorijā vienīgais vēlā dzelzs laikmeta pilskalns, no kura tikai 1,5 km attālumā ordenis cēla Siguldas pili. Satesele viduslaikos kļuva par centru draudzei, kas bez Siguldas apkārtnes ietvēra arī Allažus un Vangažus, kur konstatējami 12./13.gs. atradumi (Busch 1862, 510; Tõnisson 1974, 34).

[43] Mārtiņsalas pilij bija divas ieejas - viena no ziemeļrietumu, otra no dienvidaustrumu puses. Dienvidaustrumu ieejas platums bija 2 m, un, lai noslēgtu te ierīkotos vārtus, abās pusēs ieejai mūra sienā bija atstāti caurumi vārtu aizbīdnim. Izrakumos varēja konstatēt, ka vienā no apaļajiem caurumiem, kas paredzēti 2 m gara aizbīdņa izbīdīšanai, vēl saglabājušās koka aizbīdņa paliekas. Tātad ar pils “aizslēgšanu” jāsaprot vārtu nostiprināšana no iekšpuses ar koka aizbīdņiem.

[44] Hronista ziņu par loka un stopa lietošanu kaujā apstiprina arheoloģiskais materiāls; stopa bultas Latvijas teritorijā sāk parādīties tikai ar vācu krustnešu iebrukumu.

[48] Ar dzelzs trijzobu dzelkšņiem domāti t.s. eži. Izrakumos gan atrasti dzelkšņi, kam ir četras, nevis trīs smailes (LA 1974, 79. tab.: 15). Vesels šāds ezīšu depozīts (ap 1000 gabalu) iegūts pie Pļaviņām 1887.gadā (Sb. Rig. 1888, 15).

[50] 1206.gada 13.janvāri arhibīskaps Andreass saņēma no pāvesta pilnvaru iecelt bīskapus kristījamās pagānu zemēs (Arbusow, Bauer 1955, 43). Par dāņu krustkaru pret igauņiem stāsta arī citi avoti (Arnoldi chronica 1978, 215).

[52] Bīskaps Nikolajs, Šlēsvigas bīskaps (1208-1233), karaļa Valdemāra II kanclers, ietekmīgs tālaika Dānijas politiķis (Schleswig-Holstein 1986, 139).

[55] 1201.gadā (V, 1).

[58] Alberts bija prombūtnē, viņa vietu izpildīja arhibīskaps Andreass.

[59] Kubesele ir viens no Gaujas lībiešu ciemiem, kur misijas rezultātā sāka celt draudzes baznīcu, kas, vairākkārt pārbūvēta, vēl saglabājusies kā Krimuldas luterāņu baznīca (Rīgas raj. Krimuldas c.). Šīs draudzes robežās bijuši vēl vismaz 13 ciemi (LG I, Nr.19).

Mazāk ticama ir hipotēze, ka Metsepoles centrs būtu atradies netālu no Dikļiem, kur pie Grebu mājām ir divi pilskalni, pat kuru hronoloģiju nav skaidrības, tāpat kā par šķietamu uzkalniņu kapulauku šo pilskalnu tuvumā (Brastiņš 1930, 200-203). Šis rajons atrodas tālu no minētā lielā ceļa gar jūru un tāpēc arī nav piemērots karaspēka pulcēšanās vietai. Vājš atbalsts šai hipotēzei ir jaunākas cilmes vietvārds Mežmuiža (Brastiņš 1930, 201), kas nav minēts zviedru 17.gs. revīzijās un 17.-18.gs. kartēs.

[62] Sidgundas ciems identificējams ar Sidgundu (Rīgas raj. Mālpils c.), kur droši konstatējama viduslaikos apdzīvota vieta (LG I, Nr.122). To, ka šeit bijusi sena apdzīvota vieta, norāda arī pilskalns, kas paceļas Sudas un Mergupes satekā, un vairāki senkapi.

[65] Vendi ir viena no tautiņām, kuru Latvijas teritorijā bez Indriķa Hronikas 13.gs. vēl min pāvesta Innocenta III bulla 1208.gadā (LVA II, Nr.46). Par vendu izcelsmi un etnisko piederību izteikti atšķirīgi uzskati, uzlūkojot tos par rietumslāviem, zemgaļiem, kuršiem, lībiešiem vai votiem. Izvērtējot arheoloģisko materiālu, ko varētu attiecināt uz vendiem (Ventas lejtece, Rīgas un Cēsu apkārtne), iespējams secināt (Мугуревич 1973, 291-299), ka vendi, spriežot pēc materiālās kultūras, bijuši tuvi Kurzemes lībiešiem. Taču kultūras kopība ar Kurzemes iedzīvotājiem tiem varēja izveidoties arī ilgstošas kopdzīves laikā.

[68] Acīmredzot tanī pašā gadā. 1208.gadā Daniēls minēts jau kā priesteris Idumejā.

[69] Ropa, arī Raupa (XIV, 10; XV, 2; XXII, 4) - Braslas upe. Pie šīs upes Straupē atradies Idumejas centrs. Te nelielā attālumā cits no cita ir trīs pilskalni un vairāki 11.-13.gs. kapulauki. Vieta, kur celta baznīca, acīmredzot saistāma ar Baukalnu (Straupes c.), kur konstatēta kapsēta ar 12./13.gs. senlietām. Tepat Braslas krastā atrodas pilskalns - Batarejas kalns. Regulāra četrstūrveida nocietinājumu paliekas (Ozols 1962, 702) vedina domāt, ka tas bijis pirmais krustnešu atbalstpunkts Idumejā.

[73] Filips (1178-1208) - vispirms Švābijas hercogs, tad Vācijas karalis (1198-1208), kura tiesības uz troni apstrīdēja hercogs Oto, vēlākais Vācijas ķeizars Oto IV.