1. PAR KAUJU AR LIETUVJIEM ROPAŽOS [1205. 23.februāris un nākamās dienas] [1]. Septītajā gadā ap Lielā gavēņa laiku, kad šīs tautas visbiežāk mēdz rīkot savus karagājienus, lietuvji, gandrīz divi tūkstoši jātnieku, devās karā pret igauņiem, un, kad viņi, virzoties lejup gar Daugavu, gāja pilsētai garām, kāds no viņiem, bagāts un varens vīrs, vārdā Svelgats, ar saviem biedriem nogriezās uz pilsētas pusi. Viens no pilsoņiem, vārdā Mārtiņš, kas viņam līdz ar citiem vīriem no pilsētas miermīlīgi bija iznācis pretī, pacienāja viņu ar medus dzērienu. To izdzēris, Svelgats sekoja pa priekšu ejošajam karaspēkam un sacīja saviem biedriem: “Vai neredzējāt, kā vāciešiem, kas mums pasniedza medalu, trīcēja rokas? Droši vien pie viņiem jau bija atlaidušās baumas par mūsu ierašanos un viņi tik ļoti nobijušies, ka vēl līdz šim nepārstāj trīcēt. Šobrīd gan pilsētas iznīcināšanu atliksim, bet, kad pieveiksim novadus, uz kurieni dodamies, tad, saņēmuši gūstā un nokāvuši cilvēkus, nopostīsim viņu ciemu[2], jo diezin vai visu šīs pilsētas putekļu pietiktu vienai mūsu tautas riekšavai.”

2. Pēc nedaudz dienām Rīgā steigšus ieradās kāds Zemgales augstdzimušais, vārdā Viestards[3], kas bija dzirdējis par lietuvju karagājienu, un brīdināja vāciešus, ka ienaidnieki, kas miermīlīgi šķērsojuši viņu teritoriju, varētu, iepazinuši vietas apstākļus, nākotnē iznicināt pilsētu līdz ar iedzīvotājiem. Tā kā vācieši sava nelielā skaita dēļ [75.lpp.] pirms bīskapa atgriešanās negribēja ielaisties kaujā, šis Viestards, būdams kareivīgs vīrs, rosināja viņu prātu uz cīņu, apsolīja atvest palīgā jo daudzus zemgaļus un lūdza, lai tam vismaz iedodot līdzi dažus karā pieredzējušus cilvēkus, kas prastu vadīt karaspēku un to apmācīt cīņai. Vācieši, vērodami viņa nelokāmo garu, atbildēja, ka esot ar mieru izpiīt šo lūgumu, bet ar noteikumu, ka viņš no katras Zemgales pils dotu pa ķīlniekam, ko tie paši izraudzītos.[4] Ļoti iepriecināts par šādu atbildi, viņš līksmu prātu atgriezās pie savējiem un, paņēmis līdzi noradītos ķīlniekus, savāca pietiekami lielu karaspēku. Kad tas bija atvests, ķīlnieki tika nodoti vāciešiem, un, tā kā zemgaļi tādā kārtā bija izrādījušies pietiekoši uzticami, viņi iemantoja vāciešu palīdzību un draudzību. Proti, bīskapa saime kopā ar Kristus bruņinieku brāļiem un Konrāds, Ikšķiles bruņinieks, ar nedaudziem citiem, bez kuriem varēja iztikt, devās laukā pie karaspēka un kādā augstākā vietā kopā ar zemgaļiem gaidīja lietuvjus atgriežamies.

4. PAR LIETUVJU BĒGŠANU UN SVELGATA NĀVI. Bet kāds no bīskapa saimes vīriem, Teoderihs Šillings, pamanīja Svelgatu, kas bija sacījis, ka nopostīšot Dieva pilsētu; ieraudzījis to sēžam ragavās, viņš tam ietrieca šķēpu sānos. Daži zemgaļi, redzēdami viņu raustāmies, nocirta viņam galvu[10] un, iesvieduši tikai ar lietuvju galvām piekrautās ragavās[11], aizveda to uz Zemgali. Arī daudz gūstekņu igauņu krita no zobena, jo arī viņi allaž rīkojās naidīgi pret Kristus vārda pielūdzējiem, tā ka kristieši, apvienojušies ar pagāniem zemgaļiem, izcīnīja pilnīgu uzvaru pār abām tautām - lietuvjiem un igauņiem. Bet pēc lietuvju un igauņu apkaušanas vācieši un zemgaļi pievērsās abu tautu kara guvumam un saņēma bezgala lielu laupījumu - gan zirgus un lopus, gan drēbes un ieročus -, un, ar Dieva žēlastību paglābti, visi atgriezās sveiki un veseli mājās un slavēja Dievu.

5. Kāds priesteris, vārdā Johanness[12], kas tobrīd atradās gūstā Lietuvā, pastāstīja, ka piecdesmit sievas vīru nāves dēļ padarījušas sev galu pakaroties, protams, ticēdamas, ka drīz dzīvos ar tiem citā dzīvē.[13]

6. Apzīmējis Vācijā daudz cilvēku ar krusta zīmi, bīskaps beidzot atgriezās pie kuģiem un paņēma līdzi savu brāli Rotmaru[14] no Zēgebergas klostera, jo visudievbijīgais pāvests Innocents viņam bija piešķīris pilnvaru paņemt no jebkura klostera pēc paša ieskata kādu no brāļiem sev par līdzgaitnieku.[15] Tad nu viņi, tā vadīti, kurš pavēl vējiem un jūrai, sasniedza Rīgu, kur bīskapa kungs, savējo ilgi gaidīts, ar visu krustnešu karaspēku tika godam saņemts. Šajā vienībā ietilpa karavadonis grāfs Heinrihs no Štumpenhūzenes[16], Kono no Īzenburgas[17], dižciltīgs vīrs, un daudz citu bruņinieku kā no Vestfālenes[18], tā Saksijas līdz ar pārējiem krustnešiem.

7. Tā kā bīskaps ar tik daudzu vīru padomu un palīdzību gribēja pagānos vairot vīnogulājus tā Kunga vīna kalnā, viņi aiz ieejas Daugavā iekārtoja[19] Daugavgrīvas cisterciešu mūku klosteri; bīskaps tiem par abatu iecēla iepriekš minēto brāli Teoderihu, bet uz Ikšķiles pili aizsūtīja Konrādu no Meiendorpas, kam viņš šo pili jau agrāk bija piešķīris par lēni,[20] lai līvi no tā iepriekš uzzinātu, ka bīskaps ieradīsies ar dažiem krustnešiem, un viņu kā dēli savu tēvu laipni uzņemtu un vienotos ar viņu par miera saglabāšanu un ticības tālāku izplatīšanu.

8. [1205.] Bet līvi, kas, saņēmuši kristības žēlastību no Līvzemes pirmā bīskapa Meinarda, izsmēja Kristus ticību un bieži sacīja, ka viņi to izdeldējot, mazgādamies Daugavā, gatavojās, uzzinājuši par bīskapa tuvošanos, kopā ar pārējiem, kas vēl bija pagāni, aizbēgt un, kad bija uzausis rīts, atsauca pie sevis minēto Konrādu ar slepenu nolūku viņu nogalināt. Taču iepriekš paredzēta bulta ievaino mazāk: viņš zināja par līvu viltu un apbruņojies iznāca ar saviem pavadoņiem laukā pie šiem un, kad tie ar viņu daudz par šo un to runāja, ikreiz atrada piemērotu atbildi. Tikmēr pienāca klāt vēl daži, kas bīskapam bija gājuši pa priekšu. Līvi, par to vēl vairāk samulsuši, metās bēgt, meklēdami glābiņu laivās, un brauca ar sievām un bērniem augšup uz Lielvārdes pili[21], ar to pietiekami skaidri parādīdami, ka jau sen pieņemtā kristība viņiem bijusi nebijusi. Kad krustneši redzēja, ka jaunkristītie līvi tik ļoti iestiguši maldos un, aizmirsdami reiz pieņemto ticību, kā suņi atgriežas pie vēmekļiem, viņi, iekarsuši Dieva dusmās, dzinās bēgļiem pakaļ. Un, līdzko viņi redzēja, ka šie pievienojas pārējiem Lielvārdes pagāniem un, pamezdami ciemus,[22] ar tiem dodas uz mežu slēptuvēm[23], viņi pielika pilsētai[24] uguni.

9. PAR KARAGĀJIENU PIE DAUGAVAS. Krustnešiem pēc tam virzoties augšup gar Daugavu, līvi, raug, padzirdējuši par to, kas noticis, aizbēga no Aizkraukles pils uz drošākām vietām mežā. Pēc tam kad ar Dieva žēlastību viņu pils bija nodedzināta, viņi deva ķīlniekus, salīga ar vāciešiem mieru un apsolīja drīz ierasties Rīga, lai tur kristītos. Tā tas vēlāk arī notika.[25]

10. PAR MIERA SALĪGŠANU AR KŅAZU VJAČKO.[26] Bet, kad Kokneses[27] kņazs Vjačko uzzināja, ka ieradusies tik spēcīga latīņu[28] krustnešu vienība un atrodas viņam kaimiņos.- ap triju jūdžu[29] attālumā, viņš ar sūtņa starpniecību izlūdzās no bīskapa pavadību, ar kuģi aizbrauca lejup pie tā un tur, kad viņi viens otram bija snieguši labo roku un sasveicinājušies, ar vāciešiem salīga stingru mieru, kas tomēr vēlāk pastāvēja tikai īsu laiku. Pēc miera salīgšanas kņazs no visiem atvadījās un priecīgs atgriezās mājās.

11. Kad tas bija izdarīts un krustneši devās atpakaļ pa savu ceļu, viņiem meža biezoknī pie Memekules ceļa[30] jo nikni uzbruka divu pilsētu[31] - Lielvārdes un Ikšķiles - līvi. No šī uzbrukuma viņi izglābās, nepiedzīvojuši nekādas lielās briesmas, un nokļuva Ikšķilē. Redzēdami, ka šī kādreiz bīskapa Meinarda celtā pils[32] ir ļoti stipra un stāv pamesta, viņi nosprieda, ka līvi, kuri, kaut arī kristīti, tomēr joprojām bija dumpīgi un neticīgi, nav šāda nocietinājuma cienīgi. Tāpēc viņi to piešķīra Konrādam par lēni un atstāja viņam no krustnešiem dažus drosmīgus un kaujasspējīgus vīrus. Lai viņu cīņas gadījumam arī nodrošinātu ar labību, viņi nopļāva līvu jau nobriedušos sējumus - cits ar sirpjiem, cits ar [81.lpp.] zobeniem [vasara]. Nespēdami izturēt biežos pagānu uzbrukumus, viņi visi sējumus pļāva apbruņoti. Un, kad pilsēta bija pilna līdz augšai,[33] bīskaps, priecīgs par to, uzticēja palicējus Dievam un ar pārējo krustnešu karaspēku devās lejup uz Rīgu.

12. PAR SEPTIŅPADSMIT VĪRU MOCEKĻA NĀVI IKŠĶILĒ. Neilgi pēc tam līvi, uzglūnēdami mežos, no krustnešiem, kas bija izgājuši no Ikšķiles pils ievākt labību,[34] nogalināja septiņpadsmit; dažus no tiem viņi, ziedojot saviem dieviem, nonāvēja ar drausmīgām mocībām. Taču ne ar šo, ne ar citu līdzīgu rīcību ienaidnieki neapklusināja kristiešu balsis Dieva vārda sludināšanai, bet līdz ar ticības izplatīšanos pieredzēja, ka kristieši ik dienas, gan cīnoties, gan sludinot, kļūst aizvien un aizvien stiprāki.

13. [1205./1206. ziema] Tā notika, ka visi pie Daugavas dzīvojošie līvi, sirdī apmulsuši un garā iztrūcināti, deva ķīlniekus un izlīga ar bīskapa kungu un pārējiem vāciešiem, un tie no viņiem, kas vēl bija pagāni, apsolīja kristīties. Tā nevaldāmā un pagānu paražām pārlieku nodevusies tauta pēc Kristus aicinājuma pakāpeniski tika aizvadīta tā Kunga jūgā un, atstādama sava pagānisma tumsību, caur ticību ieraudzīja patieso gaismu, kas ir Kristus. Tāpēc viņiem pelnīti atļāva saņemt atpakaļ ciemus un tīrumus un pārējo, ko viņi, likās, taisnīgi bija zaudējuši, taču viņus pilnīgi izslēdza no Ikšķiles ciemam līdzās uzceltā nocietinājuma; un tā gan Lielvārdes, gan Ikšķiles ļaudis atgriezās mājās.

14. PAR LIELU IZRĀDI, KAS NOTIKA RĪGĀ.[35] Tai pašā ziemā Rīgas vidū notika brīnum jauka izrāde par praviešiem, lai pagāni no redzētā mācītos kristīgās ticības sākumus. Izrādes saturu klātesošajiem - kā jaunkristītajiem, tā pagāniem - ļoti rūpīgi izklāstīja tulks. Bet, kad Gideona[36] bruņotie vīri cīnījās ar filistiešiem[37], pagāni, bīdamies, ka viņus nogalinās, metās bēgt, taču tika laipni atsaukti atpakaļ. Un tā baznīcā kādu neilgu laiku valdīja klusums un miers. Bet šī spēle bija it kā nākotnes notikumu priekšspēle un paredzējums: šajā izrādē bija kaujas - Dāvida[38], Gideona un Hēroda[39] cīņas - un bija arī Vecās un Jaunās Derības mācība; un patiešām - pagāni bija jāpievērš ticībai jo daudzos karos, kas vēl sekoja, un viņiem ar Vecās un Jaunās Derības mācību vajadzēja paskaidrot, kā tikt pie īstā miera nesēja un mūžīgās dzīvošanas.
___________________________________________________________________

[9] Arheoloģiskie atradumi vedina domāt, ka krustnesis bija uzģērbis bruņukreklu, bet zirgam uzvilcis ar metāla plāksnītēm apkaltas ādas bruņas.

[10] Paraža uzvarētajiem pretiniekiem nocirst galvu un aizvest to līdzi par uzvaras zīmi tolaik bija zināma ne tikai baltu, bet arī citām indoeiropiešu tautām (piemēram, vāciešiem) (X, 8).

[12] Iespējams, Fehtas Johanness (VII, 5).

[13] Sal. XXV, 4; labprātīga atvadīšanās no “šīs pasaules”, jādomā, saistīta ar baltu tautu ticējumiem, ka dzīve pēc nāves turpināsies “viņā saulē”; par to, starp citu, liecina 12./13.gs. bagātīgais mirušajiem līdzi dotais kapu inventārs.

[15] Jau 1200.gada aprīlī pāvests mudina cisterciešu ordeņa abatus un mūkus pēc bīskapa Alberta aicinājuma doties misijas darbā uz Līvzemi (LVA II, Nr.31). Līdzīga rakstura uzaicinājums bijis 1209.gadā (Arbusow, Bauer 1955, 29).

[16] Heinrihs no Štumpenhūzenes - grāfa Videkinda fon Štumpenhūzena dēls (par viņu ziņas no 1196.gada līdz 1205.gadam), dzimis Lejassaksijā (Transehe 1960, 22, 23).

[17] Kono cēlies no pazīstamas Īzenburgu dzimtas (Transehe 1960, 23) Īzenburgas pilsētā (tag. Vācijā, Reinas-Hesenes Federālajā zemē, 30 km uz ziemeļiem no Koblencas).

[18] Vestfālenes hercogiste (tag. Vācijā Ziemeļreinas-Vestfālenes Federālā zeme) ietvēra Piereinas zemes un ietilpa Ķelnes arhibīskapijas teritorijā; turpretī Saksija bija Brēmenes arhibīskapijas sastāvā.

[19] Šai laikā faktiski noteica vietu, kur klosteris ceļams, jo konvents uz klosteri pārcēlās tikai 1208.gadā (XII, 5).

[20] Ikšķile Konrādam izlēņota 1201.gadā (V, 1).

[22] Lielvārdes apkārtnē ciemi, kas uz vācu krustnešu iebrukuma laiku bijuši apdzīvoti, bijuši vairāki (pie Skadiņu un Uzkuru mājām, pie bij. Miķelsona dzirnavām) un atradušies 2-5 km attālumā no centra (Zariņa 1978, 98).

[23] Domātas kara laika patvēruma vietas, kas parasti atradās mežos, grūti pieejamās vietās. Iespējams, ka lielvārdiešiem tāda vieta bijusi 6 km no centra mežā esošais 1 ha lielais paugurs. Tam nav ne nocietinājuma pazīmju, ne kultūrslāņa, taču tas tautā saukts par pilskalnu, par ko liecina tuvumā esošo Pilskalnu māju nosaukums vismaz no 19.gs. (Bielenstein 1892,44).

[25] Par aizkraukliešu kristīšanu sk. X, 14.

[28] Latīņi - katoļi.

[29] Domāta t.s. vecā vācu jeb mazā jūdze (= 6,28 km) (Zemzaris 1981, 64). Attālums starp Kokneses un Aizkraukles pilskalniem nepārsniedz 20 km.

[32] Šajā gadījumā, minot Ikšķiles pili kā Meinarda celtu, domāta pils kopā ar baznīcu un tuvāko apkārtni kā kopēju nocietinājumu; izrakumi Ikšķilē 1972.gadā (Graudonis 1973, 39) rādīja, ka senā mūra baznīca pils aizsargmūrī iekļaujas kā vienota sastāvdaļa.

[34] Liekas, domāta nevis ražas novākšana, bet gan labības nodevu ievākšana (Plezia 1953, 547; Niermeyer 1984,45).

[35] Jādomā, ka izrāde notikusi tālaika Rīgas tirgus laukumā, kas atradies pie bīskapa pils un ordeņa sētas (Benninghoven 1961,46),t.i., starp tag. Pētera baznīcu un agrāko Jura baznīcu.

[36] Gideons (ar pievārdu Jerubbaāls) - izraēliešu varonis, kas sakāva midiāniešus (Soģu grāmata, 6.).

[37] Filistieši - Palestīnas iedzīvotāji, kas 12.gs. pr. Kr. apdzīvoja Vidusjūras dienvidaustrumu piekrasti un bieži karoja ar saviem kaimiņiem izraēliešiem (1.Samuēla gr., 4.).

[38] Dāvids - izraēliešu valdnieks (1004-965 pr. Kr.) laikā, kad Jeruzaleme kļuva par valsts galvaspilsētu.

[39] Hērods I, Lielais (ap 73-3 pr. Kr.), idumietis, Jūdejas prokuratora Antipatra dēls. Romiešu senāta iecelts par Jūdejas valdnieku (37-3), izveidoja Jeruzalemi par spožu rezidenci.