Satura rādītājs

VIII nodaļas teksts latīņu valodā

VII nodaļas teksts latviešu valodā

IX nodaļas teksts latviešu valodā

[69.lpp.]

PAR KAUJU AR LIETUVJIEM UN LOPU ATGŪŠANU. Pēc viņa aizbraukšanas lietuvji, kas ienīda kristiešu vārdu, kopā ar Aizkraukles[1] un Lielvārdes līviem, kuri vēl bija pagāni, virzījās, skaitā gandrīz trīs simti, lejup uz Rīgu un mēģināja jau otrreiz aizdzīt ganībās sagrābtos rīdzinieku lopus. Tā kā Rīgā vēl bija tikai neliels skaits vīru un viņi tuvējo mežu dēļ visur baidījās no slazdiem, visi[2] neuzdrošinājās reizē atstāt pilsētu; tomēr ap divdesmit drosmīgu vīru no pilsētas sekoja ienaidniekiem, atguva lopus un, izlūgušies visvarenā Dieva palīdzību, pēc tam kad no pilsētas bija pienākuši klāt bruņinieki, pie Senā kalna ar pagāniem uzsāka kauju un, cīņai iedegoties aizvien sīvāk, kāvās tikmēr, kamēr nokausēti cits no cita atstājās. Vairāki līvi arī devās ar kuģi lejup pa Daugavu, lai iedzīvotāju prombūtnē iebruktu pilsētā no otras puses, taču, tam Kungam savējos sargājot, daži virzījās viņiem pretī ar bultām un piespieda viņus bēgt. Tad lietuvji ar līviem, ieguvuši tikai trīs pilsoņu zirgus, atkāpās un vācieši, vienprātīgi slavēdami Dievu par cilvēku pasargāšanu un lopu atgūšanu, priecīgi atgriezās pilsētā.

3. Bet minētie bruņinieki un viņa biedri, jūras viļņos ilgi nopūlējušies, beidzot sasniedza Igaunijas zemes. Igauņi, gribēdami tiem atņemt mantu un dzīvību, uzbruka ar desmit sirotājkuģiem un divpadsmit citiem kuģiem. Taču Dievs savējos sargāja, un tā viņi no ienaidniekiem nepieredzēja nekādas nepatikšanas vai bēdas. Tieši otrādi: kristieši iznīcināja vienu sirotājkuģi, daži pagāni tika nogalināti, daži nožēlojamā kārtā jūrā noslīka. Kādu citu sirotājkuģi viņi aizķēra ar dzelzs kāsi[4] un mēģināja to pievilkt sev klāt. Bet pagāni drīzāk bija ar mieru zaudēt dzīvību jūrā nekā dabūt galu no kristiešu rokām un cits pēc cita izlēca no kuģa, un, kamēr tie cīnījās ar nāvi un gāja bojā, pārējie kuģi griezās atpakaļ un izbēga. Lai arī visvarenais Dievs nepārstāj savus izredzētos [73.lpp.] dažādās likstās pārbaudīt kā zeltu ugunī, viņš tomēr nekad nepamet tos pavisam, bet gan izglābj no visām nelaimēm un iedveš jo lielākas bailes viņu ienaidniekiem. No turienes viņi brauca tālāk un daudz dienu vadīja lielās grūtībās, galvenokārt bada, slāpju un aukstuma dēļ; un, kaut gan viņiem pārtikas bija gaužām maz, viņi vēl uzņēma piecdesmit kristiešu, kas pēc sava kuģa bojāejas stāvēja krastā, un, izrādīdami žēlsirdību, dalījās ar tiem savā pēdējā pārtikā. Un, kad atlika vairs tikai viens - mirt badā, tad, lūk, kā viņus apraudzīja saules lēkts no austrumiem: pienāca liels tirgotāju kuģis, kas viņiem gan uzdāvāja, gan pārdeva pārtiku un atspirdzināja izsalkušos, un viņi tapa paēdināti. Taču, dodoties tālāk, viņi iekļuva līdz šim lielākajās briesmās: vētra viņus iedzina ārkārtīgi bīstamās klintīs, starp kurām viņi izbrauca tikai ar lielam bailēm un grūtībām. Andreja dienas priekšvakarā [29.novembris] viņi sasniedza Visbijas ostu; sagādājuši pārtiku, viņi no turienes brauca tālāk un tuvojās Dānijas zemēm. Milzīgā sala dēļ nespēdami kuģi piedzīt krastā, viņi to atstāja ledū un, paņēmuši līdzi mantas, caur Dāniju devās uz Vāciju.
__________________________________________________________________

[1] Aizkraukle (Asscrade) - viens no lielākajiem Daugavas lībiešu centriem Daugavas labajā krastā (ap 20 km augšpus Lielvārdes) stratēģiski izdevīgā vietā starp diviem Daugavā ieplūstošiem strautiem, no kuriem lielāko sauc Ašķere. Jādomā, ka taisni šis hidronīms devis nosaukumu senajai Aizkrauklei. Pilskalns 0,5 ha liels, ar 0,1 ha lielu priekšpili (Brastiņš 1930, 37), 3 ha lielu senpilsētu un ostu. Pilskalna tuvumā divi kapulauki (Aizkraukles un Lejasžagaru), kur kopumā atsegts ap 100 uz 10.-12.gs. attiecināmu apbedījumu (Urtāns 1983, 34-39).