VII nodaļas teksts latīņu valodā
VI nodaļas teksts latviešu valodā
VIII nodaļas teksts latviešu valodā
[65.lpp.]
VII
1. [1203.] PAR PIEKTO GADU. Sava pontifikāta piektajā gadā bīskaps, atgriezdamies no Vācijas, atveda sev līdzi dižciltīgos vīrus Arnoldu no Meiendorpas[1], Bernhardu no Zēhūzenes[2] un savu brāli Teoderihu[3] līdz ar vairākiem citiem cienījamiem vīriem un bruņiniekiem[4]. Nebīdamies Dieva dēļ paciest laimi un nelaimi, viņš kopā ar tiem uzticējās bangainajai jūrai un, nokļuvis Listerbijā,[5] kādā Dānijas karalistes provincē, sastapa tur pagānus igauņus no Sāmsalas[6] ar sešpadsmit kuģiem. Tie nupat kā bija nodedzinājuši baznīcu, nogalinājuši cilvēkus un dažus saņēmuši gūstā, izpostījuši zemi un nolaupījuši zvanus un baznīcas piederumus, kā to līdz šim gan igauņu, gan kuršu pagāni bija raduši darīt Dānijas un Zviedrijas karalistēs. Krustneši ķērās pie ieročiem, lai atriebtu kristiešu zaudējumus, bet pagāni, uzzinājuši, ka krustneši dodas uz Līvzemi, aiz lielām bailēm sameloja, ka salīguši ar rīdziniekiem mieru. Tā kā kristieši viņiem noticēja, viņi šoreiz gan izglābās no to rokām, bet no savas viltības nekādu labumu neguva, jo vēlāk tomēr iekrita šajā pašā viņiem sagatavotajā cilpā.
2. PAR KRUSTNEŠU UN IGAUŅU KAUJU UZ JŪRAS. Proti, krustneši, Dieva vadīti, sveiki un veseli nokļuva Visbijā[7], kur turienes pilsoņi un viesi[8] viņus ar prieku uzņēma. Pēc pāris dienām ieradās igauņi ar visu savu laupījumu. Krustneši, ieraudzīdami tos braucam ar uzvilktām burām, pārmeta pilsoņiem un tirgotājiem, ka tie kristīgā vārda ienaidniekiem ļaujot mierīgi braukt garām savai ostai. Kad viņi tam nepievērsa nekādu uzmanību un labprātāk gribēja ar igauņiem sadzīvot mierā un drošībā, krustneši griezās pie sava bīskapa un prasīja no viņa atļauju cīnīties ar tiem. Bīskaps, uzzinājis viņu vēlēšanos, centās viņus no šī nodoma [67.lpp.] atturēt - gan tāpēc, ka viņi kaujā varētu no ienaidniekiem ciest zaudējumus, gan arī tālab, ka baznīca pagānu vidū gaidīja viņu ierašanos un nevarēja bez viņiem iztikt Taču viņi visādi uzstāja, nešaubīdamies par Dieva žēlsirdību, un negribēja atteikties no sava nodoma; viņi apgalvoja, ka neesot nekādas atšķirības starp pagāniem igauņiem un līviem, un lūdzās, lai bīskaps apmierina viņu prasību un viņiem šo pienākumu vēlīgi uzliek par viņu grēkiem. Bīskaps, redzēdams viņu neatlaidību, nosprieda, ka labāk doties kaujā paklausībā, jo paklausība ir labāka par upuri, apmierināja viņu prasību un uzlika viņiem par pienākumu, kā paši bija lūguši, grēku atlaišanas labad vīrišķīgi doties cīņā ar pagāniem. Krustneši nu aizgūtnēm tiecās drosmīgi cīnīties par Kristus vārdu un, ar saviem ieročiem spēcīgi apbruņojušies, steigšus sagatavoja kuģus, ar kuriem dzīrās doties uz priekšu. Kad igauņi pretējā pusē to ievēroja, viņi astoņus sirotājkuģus[9] novietoja mazliet atstatu no pārējiem, domādami, ka varēs vidū iebraucošos krustnešus ielenkt un tādā veidā sagrābt pret viņiem virzītos kuģus. Tad vācieši, viņiem strauji uzbrukdami, uzkāpa uz diviem igauņu sirotājkuģiem, kur nogalināja sešdesmit vīru, un ar zvaniem, priesteru tērpiem un sagūstītajiem kristiešiem piekrautos kuģus aizveda uz Visbijas pilsētu. Uz trešā sirotājkuģa uzlēca kāds no vāciešiem, spēcīgs vīrs, kas, abām rokām turēdams kailu zobenu[10] un cirzdams uz visām pusēm, viens pats nogāza divdesmit divus ienaidniekus. Kamēr viņš šajā asinspirtī nopūlējās pāri spēkiem, vēl dzīvi palikušie astoņi vīri pacēla buru, un, vējam to piepūšot, šis cilvēks tika aizvests gūstā un vēlāk, kad kuģi bija sapulcējušies vienuviet, nogalināts, bet kuģis pārāk mazā cilvēku skaita dēļ sadedzināts. Kad šis darbs nu bija slavējami pabeigts, visi krustneši pateicās visvarenajam Dievam par dāvāto uzvaru un bīskaps cilvēkus ar mantām, ko pagāni bija nolaupījuši dāņiem, nosūtīja atpakaļ augsti cienījamam Lundas arhibīskapam Andreasam[11].
Tad krustneši, negribēdami vairs ilgāk palikt Visbijā, turpināja uzsākto ceļu un nokļuva Rīgā. Pilsoņi un citi, kas uzturējās Rīgā, ļoti priecīgi par viņu ierašanos, nāca pretī un, parādīdami viņiem godu, ar relikvijām sagaidīja kā bīskapu, tā visus viņa pavadoņus.
3. PAR KAUPO BRAUCIENU AR BRĀLI TEODERIHU PIE VISUAUGSTĀ PRIESTERA [vasara]. Pēc tam brālis Teoderihs ar krustnešiem, kas togad Līvzemē zem sava krusta bija kalpojuši Dievam, aizbrauca uz Vāciju un paņēma līdzi kādu līvu, vārdā Kaupo, kas Turaidas līviem bija it kā valdnieks[12] un vecākais. Kad viņi bija apceļojuši lielu daļu Vācijas, Teoderihs aizveda Kaupo uz Romu un stādīja priekšā pāvestam. Pāvests viņu uzņēma ļoti laipni, noskūpstīja un plaši iztaujāja par apstākļiem, kādos dzīvo tautas ap Līvzemi, un dziļi pateicās Dievam par līvu tautas atgriešanu. Pēc dažām dienām augsti cienījamais pāvests Innocents [69.lpp.]
pasniedza minētajam Kaupo savu dāvanu, proti, simt zelta gabalu[13], un, kad tas vēlējās atgriezties Vācijā, ar lielu sirsnību atvadījās no tā, svētīja to un ar brāli Teoderihu aizsūtīja Līvzemes bīskapam ar svētā pāvesta Gregora roku rakstītu bībeli.[14]
4. PAR POLOCKAS KŅAZA KARAGĀJIENU PRET IKŠĶILI [vasara]. Tai pašā vasarā Polockas kņazs ar karaspēku negaidot ielauzās Līvzemē un uzbruka Ikšķiles pilij. Līvi, nebūdami bruņoti, neuzdrošinājās viņam pretoties un piesolīja naudu.[15] Kņazs to pieņēma un aplenkumu izbeidza. Nu daži vācieši, kurus pa tam bija atsūtījis bīskaps ar stopiem un bruņojumu, pasteidzās ieņemt Salas pili un, kad pienāca kņazs, gribēdams ieņemt pili, ievainoja lielu skaitu zirgu un krievus, kas bultu dēļ neuzdrošinājās pārcelties pār Daugavu, piespieda bēgt.
5. PAR TO, KĀ VALDNIEKS VISVALDIS[16] UN LIETUVJI SAGŪSTĪJA PRIESTERUS UN NOLAUPĪJA LOPUS. Bet Jersikas[17] valdnieks ar lietuvjiem virzījās pret Rīgu, ganībās nolaupīja pilsoņu lopus un sagūstīja divus priesterus, Johannesu no Fehtas[18] un Folkhardu no Harpštetes[19], kurš ar krustnešiem pie Senā kalna[20] cirta mežu, un nogalināja Teoderihu Brudegamu, kas metās viņam ar pilsoņiem pakaļ.
6. PAR PRIESTERU ZĀRKU, KAS AR DIEVIŠĶU BRĪNUMU KĻUVA GARĀKS. Tai laikā
kāds mūks, vārdā Zifrīds, pildīdams savu priestera amatu, dziļā dievbijībā
rūpējās par viņam Salas draudzē[21] uzticētajām
dvēselēm un, dienu un nakti kalpodams Dievam, mācīja līvus ar sava krietnā
dzīves veida priekšzīmi. Beidzot, kad pēc ilgiem pūliņiem Dievs viņa mūžam
piešķīra laimīgu galu, viņš nomira. Jaunkristīto pulks, pēc ticīgo paražas
nesdams nedzīvās miesas uz baznīcu, ar asarām pavadīja viņu. Kad viņi, ka
bērni mīļam tēvam, no laba koka gatavoja zārku,[22]
izrādījās, ka viens no vākam izcirstajiem dēļiem ir veselu pēdu par īsu.
Par to satraukti, viņi ilgi meklēja kādu koka gabalu dēļa pagarināšanai,
beidzot atrada tādu, pielāgoja un mēģināja to ar naglām piestiprināt pie
minētā dēļa. Bet, kad viņi to vispirms uzlika uz zārka un vērīgāk ielūkojās,
viņi redzēja, ka dēlis ne ar cilvēcisku, bet ar dievišķu māku kļuvis garāks
un lieliski atbilst zārkam, kā paši vēlējušies. Priecīgi par to, draudzes
locekļi aizsvieda projām bez vajadzības nocirsto koka gabalu un, savu ganu pēc
ticīgo paražas apbedījuši, slavēja Dievu, kas saviem svētajiem dara tādus
brīnumus.
__________________________________________________________________
[1]. Sk. V, 3. piez.
[2] Bernhards no Zēhūzenes - ministeriālu dzimtas atvase (Transehe 1960, 18, 19), (Tag. Zēhauzene Vācijā, 30 km uz rietumiem no Magdeburgas.) Tranzē sliecas Arnoldu identificēt ar Brēmenes ministeriālu (Transehe 1960, 18).
[3] Teoderihs Bukshēvdens - bīskapa Alberta brālis. 1212.gadā par viņa sievu kļuva Pleskavas kņaza Vladimira meita (XV, 13). Teoderiha pēcteči piederēja pie vēlāk pazistamās Ropu (de Rope, de Raupena) dzimtas (Transehe 1960, 19-22; Lexikon 1970, 640).
[4] Spriežot pēc sīkā šī brauciena apraksta, hronists, iespējams, jau atradies pārceļotāju vidū.
[5] Listerbija (Listrija) atrodas Zviedrijas dienvidu krastā. 13.gs. sākumā (līdz 1658.gadam) Listrijas zeme bija pakļauta Dānijai un Lundas arhibīskapijai.
[6] Sāmsala (igauņu Saaremaa, latiņu Osilia insula) - viena no igauņu tolaik apdzīvotām zemēm.
[7] Visbija (latīņu Wysbu). Šeit ir šī svarīgā Baltijas jūras tirdzniecības centra pirmais pieminējums rakstītajos avotos (Arbusow, Bauer 1955, 19), lai gan tā, spriežot pēc arheoloģiskajiem pētījumiem, kā nozīmīga tirdzniecības vieta bija pazīstama jau 9./10.gs.; par to liecina te izpētītais šī laika kapulauks ar 300 apbedījumiem. Drošs kultūrslānis Visbijas centrālajā daļā attiecināms uz 11.gs., bet zviedru vēstures avotos Visbija minēta tikai 1225.gadā sakarā ar doma baznīcas iesvētīšanu (Svahnström 1979, 213-218).
[8] Tirgotāji, kas uzturējās Visbijā.
[9] Sirotājkuģi (piratica, pyratica), šeit - igauņu un kuršu (XIV, 1) kaujas kuģi, kas ar mazākiem izmēriem atšķīrās no vācu kogām. Tie bija labi pazīstami Baltijas jūras tautām (Heinsius 1956, 53). Kā liecina cīņas apraksts, katra šāda kaujas kuģa komandā bija 30 vīru. Konkrētu priekšstatu par šī laika vietējo iedzīvotāju kuģiem dod atradums senās Rīgas ostā. Te 1939.gada izrakumos konstatēts 14-15 m garš, 4-5 m plats, ap 2,5 m augsts kuģis no plēstiem ozola dēļiem klinkera tehnihā, ar mastu burai un sānu airi stūrēšanai. Atraduma apstākļi un kuģa konstruktīvie elementi liecina, ka kuģi varēja izmantot jūras braucieniem 12./13.gadsimtā (Skolis 1964, 97-110).
[10] Zobens (divasmeņu) bija viens no svarīgākajiem 12.-13.gs. krustnešu ieročiem, ko atrod arī Latvijas viduslaiku pilīs. Šos zobenus, kuru garums pārsniedza vienu metru, ar taisnu šķērsi un masīvu roktura pogu cīņā varēja cilāt tikai abām rokām (LA 1974; 303).
[11] Andreass Sunesens (1160(70?) - 1228) - Lundas arhibīskaps (1201-1223), dzimis Skandināvijā, izglītojies Rietumeiropā (Parīzē, Boloņā, Oksfordā). Atgriezies dzimtenē, kļuva par Dānijas karaļa kancleru un veicināja izglītības izplatību Dānijā. Pēc Lundas arhibīskapa Absolona nāves 1201.gadā bija arhibīskaps un pāvesta pastāvīgais legāts ziemeļu zemēs, to vidū arī Baltijā (Koch 1963, 224; Davidson, Fisher 1980,19).
[12] Kaupo ir vienīgais lībiešu valdnieks, kuru hronists pielīdzina karaļiem, tiesa, tikai nosacīti (quasi rex). (Vai tam par pamatu viņa acīs bijusi kristīšanās?) Par Kaupo un viņa kalpotāju (servus) stāsta arī Heisterbahas Cezārijs (ap 1180-1240), kas ziņas ieguvis 13.gs. pirmajā gadu desmitā no Lipes Bernharda, toreizējā Daugavgrīvas klostera abata (Sb. Rig. 1904, 228).
[13] Hronista minētie zelta gabali acīmredzot bija t.s. zelta feniņi (2-3 g svarā), ko 11.-13.gs. sākumā Romas impērijā kala ierobežotā apjomā, lai vajadzības gadījumā varētu dāvināt firstiem un augstākajiem garīdzniekiem (Numismatik 1976, 121).
[14] Domāts Bībeles noraksts, kas bija uzdāvāts Kaupo un vēl 16.gs. sākumā uzglabājās Rīgas Doma baznīcā (Arbusow 1950, 108). Tā kā Teoderihs un Kaupo atgriezās 1204.gada rudenī (VIII, 2), audience būs notikusi jau šinī gadā.
[15] Polockas kņaza karaspēks, jādomā, bija ieradies ievākt kārtējos meslus un apmierinājās ar ikšķiliešu piesolīto naudu.
[16] Visvaldis (13.gs. vēstures avotos Vissewalde, dokumentārajā pieminējumā Wrscewolodus - LG I, Nr.2) miris 13.gs. 30. gados, latgaļu dižciltīgais, Jersikas valsts valdnieks. Hronists viņu dēvē rex (kņazs, karalis). Visvaldis bija lietuvju dižciltīgā Daugerūta znots un Polockas kņaza Vladimira sabiedrotais cīņās pret vācu krustnešiem. Tā kā Visvaldis senkrievu avotos nav minēts, reizēm viņu mēģināja identificēt ar kādu jau zināmu Polockas vai Smoļenskas kņazu (Taube 1935, 441-446). Plašie ģenealoģiskie pētījumi tomēr nav pārliecinoši, un par Visvalža izcelsmi drošu datu nav (Аннинский 1938, 479-484). Sekojot vēsturnieku A.Švābes (19362, 15) un E.Dunsdorfa (1970, 102) atziņām, ticams liekas valodnieku uzskats, ka vārds Visvaldis ir baltu cilmes un apzīmējis spēcīgu valdnieku, jo vadītāju vārdi ar indoeiropiešu formu -vald- bijuši arī citās zemēs, piemēram, ģermāņiem. Sākotnēji vārds Visvaldis varējis būt pievārds un raksturot kādas vadošas personas sociālo stāvokli vai spējas, bet ar laiku valdnieka ģimenē ieguvis personvārda raksturu (Laur 1986, 509-513).
[17] Jersika - Visvalža pārvaldītās valsts (regnum) centrs. Jersikas (Gercikes) vārda etimoloģija ir dažādi skaidrota. Daži pētnieki uzskata, ka vārds Gercike esot izkropļots atvasinājums no senslāvu vārda gorodišče ar nozīmi pils, pilsēta (Pabst 1867, 39). Vērsta uzmanība arī uz to, ka Gercike varētu būt saistāma ar slāvu vārdiem grad, gorod (Bielenstein 1892, 100). Plaši iesakņojusies hipotēze, ko min arī A.Bīlenšteins, ka Gercike esot no senislandiešu gerzkr pārņemts vārds ar nozīmi vikings, kas bijis Krievzemē krievisks, kā tiek skaidrots līdzīgs toponīms netālu no Novgorodas (Švābe 1936, 5; Аннинский 1938, 476-478).
Apstrīdot salikteņa gerskr+ьскс mākslīgo konstrukciju, sava veida hibrīdu, kas sastāv no islandiešu valodas vārda un krievu valodas sufiksa, citi pētnieki (Клейненберг 1972, 120-127; Булкин 1988, 136) Jersikas vārdu mēģina skaidrot ar vārda jar palīdzību. Jau agrāk izteikta doma, ka Gercike varētu būt deminutīva forma jarčik ar nozīmi krauja (Желтов 1886). Zilbe jar var pārvērsties par ger, piemēram, Hronikā Jaroslavs saukts par Gerceslavu (XXII, 4). Turklāt senkrievu jar, ko var izrunāt kā jarsk, nozīmējot ne tikai stāvu, augstu krastu, bet arī spēcīgu straumi (Клейненберг 1972, 127; Laur 1986, 503-515). Ja pieņemtu šos ar citām valodām saistītos Jersikas etimoloģijas skaidrojumus, paliek nezināmi apstākļi, kādos seno latgaļu nocietinājums ieguvis šādu svešu vārdu. Ja atbalstītu hipotēzi par Jersikas vārda pārņemšanu ar austrumu kaimiņu starpniecību, tad jāpieļauj iespēja, ka te kādreiz bijis krievu tautības valdnieks, no kura varējis rasties pils vārds (Karulis 1988, 199).
Izteikta hipotēze (Bērziņš 1940, 49), ka Jersikas pils sākotnējais nosaukums bijis Garsike (atvasināts vai nu no latviešu gārša, vai lietuvju garsas), kas varējis skanēt arī kā Gersika. Tiešām, Latvijas teritorijā ir desmitiem toponīmu, kam vārda saknē ir zilbe ger (Endzelīns 1956, 346, 347).
Pirmie Latvijas vēsturiskās ģeogrāfijas pētnieki, risinot Jersikas lokalizācijas jautājumu, pamatojās tikai uz aptuvenu vietvārdu saskaņu, resp., toponīmisko analoģiju. No 16.gs. beigās sarakstītās Nīenštedes (Nyenstede) hronikas (MLA II, 1839, cap. IX) var saprast, ka Jersika (Gersicke, Gersburg) atradusies Suntažu novadā, kur Briežu muižā dzīvojis minētais hronists. Jersikas pils apraksts vedina domāt, ka tas attiecas uz Kastrānes pilskalnu (Brastiņš 1930, 55). Jersikas pili lokalizēt Suntažos (ja vispār nav bijusi otra pils ar līdzīgu nosaukumu) F.Nīenštedi acīmredzot pamudinājuši kādi seni nostāsti, ko viņš savā darbā nekritiski pārņēmis (Bērziņš 1940, 46). Iespējams, ka viņu ietekmējuši daži vietvārdi, kam saknē ir zilbe ger, piemēram, Gerkeša vaka, Gerbolli, kuri minēti zviedru 1638.gada arklu revīzijā (LVA IV, 1339, 257) un konstatējami Suntažu novada tuvumā (Allažos un Ķeipenē). F.Nīenštedem sekojis J.Helmss (17.gs. pirmā puse), kas savā hronikā ievietojis pat Suntažu Jersikas pils zīmējumu (Bērziņš 1940, 47). J.D.Grūbers pieļāva, ka viņa rīcībā esošā Hronikas manuskriptā vārdā Gercike esot labojums (B labots uz G), tātad pils saukta Bercike, nevis Gercike (Gruber 1740, 26). Tādā gadījumā Jersikas centrs varētu atrasties Žemaitijā, kņazu Radzivilu dzimtmuižā Biržos. Šādu hipotēzi min arī J.G.Arnts, gan to noraidot, jo Gercike esot minēta 1208.gadā kā pilsēta pie Daugavas, no kurienes Birži atrodas patālu (Arndt 1747, 36). 19.gs. vēsturnieki priekšroku sāka dot vietām, kur bija zināmi kādi viduslaiku mūra nocietinājumi, tāpēc Jersika ir lokalizēta gan Bērzaunē, gan Krustpilī, gan Lokstenē (Аннинский 1938, 473, 474). No šīm hipotēzēm noturīgāks bija uzskats, ka Jersika atradusies Lokstenes pilskalnā (Kruse 1842, Tab. 66, V; Hansen 1857, 83). Pēdējos simt gados nostabilizējusies hipotēze, ka Jersikas centrs jāmeklē uz dienvidaustrumiem no Līvāniem kādreizējās Cargradas tuvumā pie Šlosbergu (Pilskalnu) mājām (tag. Preiļu raj. Jersikas pag.). Šo hipotēzi pirmais izteica jau T.Narbuts 1838.gadā, taču tā nostiprinājās tikai pēc J.Dēringa publikācijām 19.gs. 70.gados (Döring 1878, 56-66), un tai pievienojušies visi šī gadsimta Hronikas komentētāji. Turklāt atzīmēts, ka 19.gs. beigās vietējie iedzīvotāji vietu uz ziemeļiem no pilskalna starp strautu un grāvi saukuši Gerzak vai Birzok, kas uzlūkojams par papildu pierādījumu J.Dēringa secinājumu pareizībai (Сапунов 1893, 469). Pret šo hipotēzi iebilduši Lietgalietis (Krieviņš), kurš Jersiku 1928.gadā identificēja ar Loksteni, E.Šturms (1947, 9-11) un E.Dunsdorfs (1980, 88-91), izvirzot domu, ka Jersikas pils stāvējusi vienā no lielākajiem Latvijas pilskalniem - Oliņkalnā. Tagad, kad notikuši plaši izrakumi kā Oliņkalnā (1959-1962), tā Lokstenē (1962-1964), kļuvis skaidrs, ka šīm hipotēzēm nav vēsturiska pamatojuma ne pēc atradumu rakstura, ne šo pieminekļu hronoloģiskajām īpatnībām, ne arī pēc rakstīto avotu datiem (Mugurēvičs 1977, 47-99). Bez tam Jersikas (Šlosbergas) pilskalna izrakumi 1939.gadā (Balodis 1940, 84-96) deva papildmateriālu, kas liecināja par labu hipotēzei, ka te tiešām atradies senās Jersikas valsts centrs. Pret šo uzskatu pēckara periodā iebildis valodnieks V.Zeps, uzskatīdams par maz ticamu, ka Jersikas pilskalnā atradusies Jersikas valsts galvenā pils (Zeps 1982, 182).
Pilskalnam ir 75x100 m liels plakums ar vairākus hektārus lielu senpilsētu. Pilskalnā konstatēti desmit apdzīvotības slāņi (1.g.t. pr. Kr. - 14.gs. p. Kr.), taču visintensīvākā seno latgaļu kultūrai raksturīgā dzīve te norisinājusies tieši no 10.gs. līdz 13.gs. sākumam. Pilskalna tuvumā atklāts kapulauks, kas daļēji pētīts; atsegti 32 seno latgaļu apbedījumi (10.-14.gs.); pēc arheoloģiskā materiāla vērojami sakari gan ar senkrieviem (kakla rotas, piekariņi), gan lietuvjiem (kaps ar zirga apbedījumu).
13.gs. sākuma dokumenti (LG I, Nr.2; LVA II, Nr.63, 71) dod priekšstatu par Jersikas valsts sastāvdaļām un to aptuvenām robežām. Jersikas sastāvā bija Autines, Cesvaines, Alenes, Gerdenes, Negestes, Mārcienas, Lepenes, Asotes un Bebernines pilis. Lai gan šo piļu lokalizācijas mēģinājumi izraisījuši daudz diskusiju, arī atkarībā no ikreizējā zināšanu un arheoloģiskās izpētes līmeņa var uzskatīt, ka Jersikas valsts aizņēma plašu teritoriju Daugavas vidusteces baseinā, daļēji tag. Daugavpils, Preiļu, Jēkabpils, Aizkraukles, Madonas rajonā, aizsniedzot Gaujas baseinu Cēsu rajonā. Šī plašā teritorija, protams, nebija vienādā mērā atkarīga no centra. Piemēram, pilsnovadi uz rietumiem no Aiviekstes, kas kādreiz bija Jersikas sastāvā, 13.gs. sākumā dokumentos dēvēti arī par Letiju (Lettia) un bijuši samērā patstāvīgi (Мугуревич 1965, 17).
[18] Fehta (Vechta) - pilsēta Vācijā, Lejassaksijā, 50 km uz dienvidiem no Oldenburgas.
[19] Harpštete (Harpstedt) - pilsēta Vācijā, Lejassaksijā, 30 km uz dienvidrietumiem no Brēmenes.
[20] Senais kalns - sk. II, 10.piez.
[21] Salas draudze (Parrochia Holme) aptvēra ne tikai Mārtiņsalā (sal. I, 24.piez. un II, 5., 6.piez.) dzīvojošos, bet, spriežot pēc 13.-15.gs. dokumentu liecībām, arī Doles salas un Daugavas labā krasta līvu ciemu iedzīvotājus starp Rīgu un Ikšķili (LG I, Nr.20, 71, 384).
[22] Naglotos dēļu šķirstos savus mirušos mēdza apglabāt kristīgie. Līdz kristīgās ticības ieviešanai mirušos parasti apglabāja vienkočos vai arī ietītus drānā. Kā rāda izrakumi Salaspils Mārtiņsalas baznīcā (Mugurēvičs 1968, 63-68), mirušie 13.gs. apglabāti pēc kristīgās ticības paražām, tāpēc bez dzelzs naglām citi metāla priekšmeti kā kapa inventārs atrasti samērā reti, īpaši, ja salīdzina ar atradumiem kapsētā pie baznīcas.
VII nodaļas teksts latīņu valodā
VI nodaļas teksts latviešu valodā