VI nodaļas teksts latīņu valodā
V nodaļas teksts latviešu valodā
VII nodaļas teksts latviešu valodā
[63.lpp.]
VI
1. [1202.] PAR CETURTO GADU. Bīskapa ordinācijas ceturtajā gadā pilsēta tika uzticēta nedaudziem krustnešiem, kas kā mūris nostājās tā Kunga nama priekšā, un bīskaps ar pārējiem krustnešiem devās ceļā uz Vāciju.
2. Pēc bīskapa aizbraukšanas Rīgā ar pirmajiem pilsoņiem ieradās viņa brālis Engelberts[1], mūks, atsaukts no Neiminsteres[2], un ar tā palīgu, kas evaņģēlija sludinātājiem piešķir daiļrunību, pagānu vidū sāka izplatīt Kristus vārdu kopā ar Turaidas brāli Teoderihu un Alebrandu[3], un pārējiem brāļiem, kas dzīvoja Līvzemē pēc ordeņa regulas.
3. PAR PIRMO KONVENTU[4] UN TĀ PRĀVESTU. Tā kā Svētās Jaunavas Marijas konventa brāļiem viņa dzīve un viņa ordenis bija pa prātam, tie neilgu laiku pēc tam ievelēja viņu par prāvestu, jo no tā paša ordeņa, no Zēgebergas klostera, bija arī ticis ievēlēts labā atmiņā palikušais Meinards, pirmais līvu bīskaps, kas, gribēdams brāļus audzināt sev līdzīgus, vispirms viņu konventu bija nodibinājis Ikšķiles draudzē. Taču bīskaps Alberts šo pēc ordeņa regulas dzīvojošo mūku konventu un bīskapa sēdekli vēlāk, savas konsekrācijas trešajā gadā [1201./1202.], pārcēla no Ikšķiles uz Rīgu un bīskapa katedrāli[5] līdz ar visu Līvzemi veltīja visusvētajai Dievmātei Marijai. Tāpat viņš pie Daugavas ietekas uzcēla cisterciešu klosteri, kuru nosauca par Daugavgrīvu[6] jeb Svēta Nikolaja kalnu. Šim klosterim viņš par abatu iesvētīja savu līdzgaitnieku evaņģēlija sludināšanā - Turaidas brāli Teoderihu.
[65.lpp.]
4. [1202./1203] PAR ORDEŅA BRĀĻU IECELŠANU. Tā kā šis brālis Teoderihs paredzēja līvu nodevību un baidījās, ka nespēs noturēties pret daudzajiem pagāniem, un lai tālab vairotu ticīgo skaitu un pagānu vidū saglabātu baznīcu, viņš šai laikā iecēla kādus Kristus bruņinieku brāļus[7], kuriem pāvests Innocents piešķīra templiešu[8] regulu un uz tērpa nēsājamu zīmi, proti, zobenu un krustu, un lika būt sava bīskapa pakļautībā.
5. PAR PIRMĀ MIERA SALĪGŠANU AR ZEMGAĻIEM. Pēc tam zemgaļi, kam ar līviem
nebija miera, nodedzināja Salas baznīcu līdz ar visu ciemu; viņi ilgi apsēda
pili, bet nespēja to ieņemt un atkāpās. Bet Dievs, kas gribēja paplašināt
jauno kristīgās ticības dēstījumu un tam visur nodrošināt mieru, pēc
šī karagājiena sūtīja zemgaļus pašus miera salīgšanai uz Rīgu un tādējādi,
kad miers pēc pagānu paražas bija apstiprināts, tos, kas agrāk bija vāciešu
un līvu ienaidnieki, vērta par draugiem.
_______________________________________________________________
[1] Engelberts Bukshēvdens (no Neiminsteres) - viens no bīskapa Alberta brāļiem (Gnegel-Waitschies 1958, 32), Rīgas konventa prāvests (1202-1209) (VI, 3).
[2] Neiminstere (tag. pilsēta Vācijā Šlēsvigas-Holšteinas Federālajā zemē) - 12.gs. rietumslāvu (vagru) zemē nodibināts klosteris (Novum Monasterium), kur mūki dzīvoja pēc augustīniešu statūtiem. Vēlāk pēc Neiminsteres klostera parauga tika dibināts Zēgebergas klosteris (Helmoldi cronica 1937, 226-235).
[3] Alebrands (Alabrands), viens no pirmajiem misionāriem Līvzemē, 1211.gadā bijis liecinieks latgaļu zemes dalīšanas dokumentārajā noformēšanā (LVA II, Nr. 63, 64).
[4] Konvents (latīņu conventus - sanāksme, sapulce), šeit - bīskapa domkapituls, kas dzīvoja pēc augustīniešu mūku ordeņa regulas. Rīgas domkungi, kuru priekšgalā bija prāvests, valkāja ar siksnu apjoztu melnu tērpu.
[5] Bīskapa katedrāle (latīņu .cathedra episcopalis) - domāta Rīgas pirmā Doma baznīca, (Doms), kas pastāvēja līdz 1216.gadam (XVIII, 6). Šķiet, ka Doma baznīca atradusies tur, kur sākotnēji bija domkapitula sēta, vēlākais franciskāņu klosteris (Benninghoven 1961, Karte 6). Tagad šai vietā (Amatu ielā 6) ir Latvijas Filharmonijas ēka ar senlaicīgo Minsteres istabu.
[6] Daugavgrīvas (Alt-Dünamünde) klosteris atradās Vecdaugavas krastā (tag. Rīgā, Airu ielā 79a, t.s. Skanstnieki). Klosteri te sāk celt 1205.gadā (IX, 7) stratēģiski izdevīgā vietā, dažus kilometrus no Daugavas toreizējās ietekas jūrā. Klosteris pēc tam kļuva krustnešiem par svarīgu atbalstpunktu, iebraucot un izbraucot no Līvzemes. Klosteris nosaukts jūras braucēju patrona sv.Nikolaja vārdā, kam par godu Baltijas jūras zemēs šai laikā, īpaši Skandināvijā (Lunda, Oslo u.c.), celts daudz baznīcu.
Neraugoties uz vēlākajām pārbūvēm, kad Daugavgrīvā bija Livonijas ordeņa pils (14.-16.gs.), pēc tam skanstis (17.gs.), kas vēl tagad saglabājušās, arheoloģiskajos izrakumos 1901.gadā (Löwis of Menar 1901, 58-60) bija iespējams konstatēt dažu sākotnējo klostera telpu izvietojumu (ēdamzāle, baznīca), kas atbilst Ziemeļvācijas cisterciešu klosteru telpu plānojumam 12.-13. gadsimtā (Keibel-Maier 1985, 300-305).
Tā kā hronists Teoderihu arī turpmāk sauc par brāli (frater) un tikai kopš 1206.gada par abatu, jāpieņem, ka VI, 3 par klostera nodibināšanu viņš stāsta, aizsteidzoties notikumiem priekšā, proti, pieminot domkapitula dibināšanu (arī neiederas 1202.gadā) un tā pārcelšanu uz Rīgu. Šai sakarā jāievēro, ka cistercieši pieminēti jau 1204.gada bullā (UB I, Nr.14.).
[7] Kristus bruņinieku brāļi (fratres milicie Christi) - bruņinieku ordenis. Vēlāk ordeņa brāļus dēvē par zobenbrāļiem (LR, R. 721), arī par dieva bruņiniekiem. Pēc Alberika hronikas (Chronica Albrici 1874), ordeni dibinājis cisterciešu mūku ordeņa abats Teoderihs (tāpat arī stāsta Hronika VI, 4); taču citi avoti, piemēram, pāvesta 1204.gada bulla (UB I, Nr.14), par dibinātāju min bīskapu Albertu. Tā kā Teoderihs ap ordeņa dibināšanas laiku vairākkārt devās uz Romu (arī 1203.gadā), viņam, liekas, ir lielāki nopelni ordeņa radīšanā, kas, bez šaubām, noticis ar Alberta ziņu un piekrišanu (Benninghoven 1965, 45). Līdz 1210.gadam ordenī nebija vairāk par 10 brāļiem. Zobenbrāļu ordenis pastāvēja līdz 1237.gadam, kad pēc krustnešu sakāves Saules kaujā (1236.gadā) dzīvus palikušos ordeņa brāļus pievienoja Vācu ordenim.
[8] Templieši ir vecākais no lielajiem garīgo bruņinieku ordeņiem. Tas dibināts 1118.gadā kā bruņinieku apvienība krustkaru laikā Jeruzalemē. Ordenī bez bruņiniekiem bija arī garīdznieki un brāļi kalpotāji. Bruņinieki valkāja baltu audekla mēteli, kamēr citi ordeņa locekļi nēsāja melnus vai brūnus tērpus (LKV, 21, 42526-42529; Lowmiański 1982, 38).
VI nodaļas teksts latīņu valodā
V nodaļas teksts latviešu valodā