1. PAR LETU KRISTĪŠANU. DEVĪTAIS GADS. Devītajā gadā, kad visa Līvzeme jau bija kristīta [1207.],[1] baznīcā valdīja klusums un tā priecājās par mieru, gaidīdama sava bīskapa ierašanos. Bet Lundas arhibīskaps un kanclers[2], ar visiem savējiem sagatavojušies atceļam, sasniedza Gotlandi Pūpolsvētdienā [15.aprīlis] un svētās Lieldienas [22.aprīlis] svinēja savā zemē. Bet Rīgas bīskaps Rīgā ieradās Vasarsvētkos [10.jūnijs], un visi viņu sagaidīja ar prieku; kopā ar viņu atbrauca grāfs Gotšalks no Pirmontes[3], kāds cits grāfs un vēl ļoti daudzi krustneši, dižciltīgi un cienījami vīri, kas, priecādamies par mieru baznīcā, pilsētas mūri paaugstināja[4] tiktāl, ka turpmāk vairs nebija jābaidās par pagānu uzbrukumiem.

2. PAR KOKNESES KŅAZU. Kad Kokneses kņazs Vjačko uzzināja par bīskapa un krustnešu ierašanos, viņš ar saviem vīriem cēlās un devās tiem pretī un nonāca Rīgā, kur visi saņēma viņu ar cieņu. Pavadījis, ar lielu sirsnību uzņemts, bīskapa mājās[5] daudz dienu, viņš beidzot lūdza bīskapu viņam palīdzēt pret lietuvju uzbrukumiem un par to piedāvāja pusi savas zemes un pils.[6] Bīskaps to pieņēma, ar daudzām dāvanām kņazam parādīja godu un, apsolījis palīdzību ar cilvēkiem un ieročiem, atlaida viņu priecīgu prātu uz mājām.

PAR PRIESTERU IECELŠANU DRAUDZĒS. Pēc tam bīskaps, priecādamies par līvu pievēršanu ticībai un kristīšanu, aizsūtīja priesterus pie visiem - gan uz Turaidu, gan Metsepoli, gan Idumeju un gar Daugavu, un, kad tur bija uzceltas baznīcas, priesteri tika iecelti savās draudzēs.

3. PAR LĪVZEMES TREŠĀS DAĻAS DĀVINĀŠANU ORDEŅA BRĀĻIEM. Bet šai laikā notika, ka tas Kungs no dienas dienā vairoja ordeņa brāļu skaitu[7] un viņu saimi. Un viņi uzskatīja, ka, pieaugot cilvēku skaitam un darbam, vajadzētu vairoties arī viņu mantai un īpašumiem, lai tie, kas karos un citos nemitīgos darbos panesa dienu nastu un tveici, reizē apmierinājumam par savām pūlēm saņemtu arī dienišķo algu[8]. Tāpēc viņi no bīskapa kunga ik dienas neatlaidīgi pieprasīja trešo daļu no visas Līvzemes, kā arī no citām zemēm un vēl ticībai nepievērstajām apkārtējām tautām, kuras tas Kungs ar viņu palīdzību kopā ar rīdziniekiem[9] nākotnē pakļautu kristīgajai ticībai, lai viņi, apgrūtināti ar lielākiem izdevumiem, arī saņemtu lielākus ienākumus. Bīskaps, cenzdamies kā tēvs rūpēties par tādiem vīriem, kas dienu un nakti stāvēja tā Kunga nama priekšā kā mūris, un vairot viņu skaitu, kā arī gribēdams atlīdzināt viņu pūles un izdevumus, piešķīra viņiem trešo daļu tikai no Līvzemes. Un, tā kā bīskaps pats Līvzemi no ķeizara bija saņēmis ar visu virskundzību un tiesībām, viņš tiem arī piešķīra pienācīgo trešo daļu ar visām tiesībām un [103.lpp.] virskundzību. Taču attiecībā uz vēl neiegūtajām un ticībai nepievērstajām zemēm viņš saprātīgā kārtā cēla iebildumus, jo nevarēja dot to, kā pašam nebija. Bet, tā kā viņi ar lūgumiem visādi uzstāja, domstarpības vēlāk galu galā tika darītas zināmas visuaugstajam priesterim.[10] Tas, vēl neiegūtās zemes uzticēdams Dievam, ordeņa brāļiem piešķīra trešo daļu no jau iegūtajām, atstādams bīskapam desmitās tiesas[11] ceturto daļu viņu zemēs pakļautības apliecinājumam.[12]

PAR LĪVZEMES SADALĪŠANU. Pēc bīskapa pieprasījuma tātad ordeņa brāļi sadalīja Līvzemi trijās daļās un viņam kā tēvam piešķīra izvēles pirmtiesības. Kad bīskaps pirmām kārtām paņēma Kaupo daļu, proti, Turaidu, viņi otro daļu izvēlējās Gaujas pretējā krastā[13], atstādami bīskapam trešo daļu Metsepolē.[14] Bet par novadiem un zemes īpašumiem, kas bija jau agrāk citiem piešķirti par lēni, viņi vēlāk saņēma pilnīgu atlīdzību citādi.[15]

4. PAR PIRMO FOGTU GOTFRĪDU.[16] Kad Līvzeme šādi bija sadalīta, bīskaps aizsūtīja priesterus uz savām zemēm, atstādams ordeņa brāļu ziņā gādību par viņu daļu. Togad arī Gotfrīds, kāds bruņinieks krustnesis, tika nosūtīts uz Turaidu fogta amata pildīšanai laicīgajā tiesā. Viņš apstaigāja draudzes un, izšķirdams lietas un ļaužu strīdus, savāca milzumu naudas un dāvanu, bet no tā bīskapam atdeva tikai nedaudz, lielāko daļu paturēdams sev. Daži citi krustneši, sašutuši par to, uzlauza viņa lādi un tajā no zagšus savāktās mantas atrada deviņpadsmit markas sudraba[17], bet ļoti daudz kā cita viņš jau bija izšķiedis. Un, tā kā viņš bija rīkojies negodīgi, spriedis netaisnu tiesu, apspiedis nabagos, attaisnojis vainīgos un apzadzis jaunkristītos, ar Dieva taisno tiesu notika tā, ka viņš citiem par biedinājumu pieredzēja tādu negodu un, kā daži pastāstīja, vēlāk nomira jo kaunpilnā nāvē.

5. PAR KARU AR LIETUVJIEM. Pēc tam lietuvji, atcerēdamies visus savus cilvēkus, ko rīdzinieki un zemgaļi pirms diviem gadiem[18] bija nogalinājuši, apziņoja visu Lietuvu un savāca lielu karaspēku. Pārcēlušies veselas nakts laikā pār Daugavu,[19] viņi dienu pirms tā Kunga dzimšanas [24.decembris] nokļuva Turaidā, pašā rīta agrumā pārgāja pār Gauju un izklīda pa visiem ciemiem; un, tā kā līdz novadam nebija nonākušas nekādas brīdinātājas vēstis, viņi daudzus nogalināja un daudzus aizveda gūstā.

PAR LIETUVJU KARAGĀJIENU PRET TURAIDU. Tā Kunga pašā dzimšanas dienā [25.decembris] divi priesteri, proti, Johanness Štriks[20] un kā otrs Teoderihs[21] ar savu kalpu, Kubeseles baznīcā līviem noturēja dievkalpojumu. Kad bija beigusies pirmā mise[22] un Johanness jau noturēja otro, draudzes locekļi izdzirda, ka tuvojas karaspēks, un aizbēga no baznīcas, un daži izglābās, patverdamies mežu slēptuvēs, citi, kas steidzās uz savām mājām, ceļā tika sagūstīti un ļoti daudzi nogalināti. Un, kad pēc sekvences[23] pabeigšanas jau tika lasīts evanģēlijs[24], lietuvji ar saviem [105.lpp.] ātrajiem zirgiem joņoja šurp turp ap baznīcu, taču, Dievam savējos sargājot, iekšā negāja, bet aizsteidzās uz priestera māju, nolaupīja zirgus un lopus, drēbes un pārtika un visu, ko atrada, iekrāva ragavās. Un, kamēr viņi laupīdami tik ilgi aizkavējās sētā[25], priesteris baznīcā pildīja Dieva miesas un asins svētās mistērijas un uzticēja sevi Dievam, vairs nešaubīdamies, ka nes tam par upuri pats sevi. Priesteris Teoderihs, viņam palīdzēdams, un kalps, sargādams durvis, stāvēja viņam uzticīgi klāt un iedvesa drosmi, lai viņš aiz bailēm no pagāniem nepamestu novārtā dievišķo pienākumu.

KĀ PRIESTERI AR DIEVA ŽĒLASTĪBU BRĪNUMAINĀ KĀRTĀ BAZNĪCĀ PALIKA SVEIKĀ. Kad ar Dieva žēlastību mise bija pabeigta, viņi paņēma altāra segas un visas drānas, salocīja tās un nolika kādā altāra telpas kaktā,[26] tad kopā apsēdās tai pašā kaktā un noslēpās. Līdzko tas bija izdarīts, raugi, kāds no ienaidniekiem ienāca baznīcā un apskraidīja visu gandrīz līdz altāra telpai, bet, redzēdams, ka uz altāra nekā nav un viņam tur nav ko ņemt, iesaucās “ba!” un izgāja ārā pie savējiem. Nolaupījuši visu, ko atrada, lietuvji aizgāja savu ceļu, bet, tikko šie bija atstājuši priestera sētu, raugi, ieradās cits viņu bars, kuplāks par iepriekšējo, un, atradis māju izlaupītu, aizsteidzās pārējiem pakaļ. Viens no tiem ienāca baznīcā, nenokāpdams no zirga, bet neko neatrada, ko varētu nolaupīt, un, kaktā paslēpušos cilvēkus nepamanīdams, atkal steigšus aizgāja. Tad atnāca vēl trešais lietuvju bars, un viens no viņiem, sēdēdams savās ragavās, brauca pa baznīcu, bet priesterus neieraudzīja. Un tie pateicās Dievam par to, ka tas viņus pagānu vaiga priekšā saglabājis sveikus un veselus, un pēc ienaidnieka aiziešanas pret vakaru atstāja baznīcu, iebēga mežos un, trīs dienas neēduši maizes, ceturtajā nokļuva Rīgā [28.decembris]. Bet lietuvji, izlaupījuši visu apkārtējo novadu, nakti sapulcējās Anno ciemā[27]. Agri no rīta viņi atstāja zemi, aizvezdami līdzi sievietes, bērnus un lielu laupījumu[28]. Tā Kunga pašā dzimšanas naktī [24.-25.decembris] līvi atsūtīja ziņnešus un pavēstīja bīskapam, ka Līvzemē iebrūkot lietuvju karaspēks, un tad ziņneši sekoja cits citam un stāstīja par nogalinātajiem un sagūstītajiem cilvēkiem, izpostītajām baznīcām un par visu ļauno, ko lietuvji nodarījuši jaunajai baznīcai.

PAR RĪDZINIEKU PULCĒŠANOS PRET LIETVUJIEM. Bīskaps, to dzirdējis, sasauca krustnešus, ordeņa brāļus, tirgotājus un visus savējos un aicināja viņus grēku atlaišanas labad nostāties kā mūrim tā Kunga nama priekšā un atbrīvot baznīcu no ienaidniekiem. Un viņi visi paklausīja, sagatavojās cīņai un apziņoja visus līvus un letus[29], un sacīja tiem draudēdami: “Ikviens, kas neizies un nesekos kristiešu karaspēkam, tiks sodīts ar trim markām.”[30] Tad visus pārņēma bailes, un viņi paklausīja un [107.lpp.] gāja rīdziniekiem pie Daugavas pretī. Un viņi, virzīdamies augšup, sapulcējās Lielvārdē, kur, izturēdamies klusu, pilsētā gaidīja atgriežamies lietuvjus. Tika arī norīkoti izlūki, lai izzinātu to ceļu. Lietuvji sastapās ar tiem, kad nakti pie Lielvārdes ar visiem gūstekņiem un laupījumu pa ledu gāja pāri Daugavai. Bet viņu karaspēka vadonis ar saviem pavadoņiem uzkāpa augšā tuvāk pilij, pasauca pils vecāko[31] un jautāja, kur sapulcējušies kristieši, un teica: “Ej pavēstī kristiešiem, kas pirms diviem gadiem apkāva manu karaspēku, kad tas bija atceļā no Igaunijas, tikpat kā miegā, ka šodien viņi mani un visus manējos atradīs nomodā.”

PAR RĪDZINIEKU KAUJU AR LIETUVJIEM. Kad kristieši to dzirdēja, viņi steidzās uz tā Kunga cīņu un agri no rīta sekoja ienaidniekiem; ap trešo stundu viņi pie Aizkraukles pārgāja pār Daugavu un turpat atrada tos. Kad pagāni ieraudzīja vajātājus, viņi izbijās no nenovēršamā un visi reizē sāka skaļi kliegt, sasauca savējos kopā un griezās atpakaļ kristiešiem pretī. Taču tie nenobijās ne no viņu kliegšanas, ne lielā skaita un, paļaudamies uz Dievu, ar paceltiem karogiem[32] pēkšņi metās ienaidniekiem virsū un nogalināja tos pa labi un pa kreisi, uzkurdami cīņu no abām pusēm aizvien sīvāku. Lietuvji, kas ir ātrāki un nežēlīgāki par citām tautām un kas iepriekš bija teikuši, ka esot nomodā, lai cīnītos, ilgi un drosmīgi pretojās, taču beidzot pagrieza muguras un bēga tikpat ātri, cik bija naski cīnīties. Tā nu citi aizbēga uz mežiem, citi - pa ceļu, pamezdami gūstekņus un kara laupījumu. Kristieši, viņus augu dienu vajādami, daudzus nogalināja, citi izglābās bēgot. Tad viņi pievērsās kara laupījumam un atbrīvoja no važām jaunkristīto sievas un bērnus, kā arī visus gūstekņus. Tad visi jaunkristītie - gan līvi, gan leti - sanāca kopā ar vāciešiem un pateicās Dievam par pazudušo un atrasto avi jeb par avīm, kas izrautas no vilku rīklēm, sadalīja kara laupījumu un aizsūtīja visus gūstekņus brīvus atpakaļ pie viņu draugiem.

6. PAR SĒĻU[33] PILS[34] APLENKUMU [1208.]. Kad tas Kungs savu baznīcu bija izglābis no pagānu uzbrukuma, bīskaps, bažīdamies, ka tie pēc viņa aizbraukšanas varētu uzsākt ko līdzīgu un Līvzemi visur nopostīt, domāja iznicināt sēļu pili, kas pagāniem katrā laikā kalpoja par patvērumu gan uzbrūkot, gan atkāpjoties. Viņš sūtīja savus ziņnešus pa visu Līvzemi un Letgali, kas jau bija pievienojušās kristīgajai ticībai, un visus aicināja uz karagājienu. Un, kad bija sanācis liels karaspēks, bīskaps sūtīja abatu Teoderihu un prāvestu Engelbertu ar visu savu saimi un krustnešiem līdz ar Kristus bruņinieku brāļiem pakļaut sēļus. Un viņi devās uz Aizkraukli un, pārgājuši pār Daugavu, uzdūrās neapglabātajiem pirms tam nogalināto lietuvju līķiem. Viņi tos savā ceļā samina un, labā kārtībā virzīdamies uz priekšu, nonāca pie sēļu pils. Ielenkuši pili no visām pusēm, viņi ar bultām [109.lpp.] daudzus ievainoja uz aizsargsienas, ciemos daudzus saņēma gūstā un vairākus nogalināja, sanesa kokus un uzkūra milzīgu uguni. Viņi iedzina sēļiem bailes, nedodami tiem mieru ne dienu, ne nakti. Tāpēc šie slepus ataicināja pie sevis karaspēka vecākos un lūdza mieru. Bet tie atbildēja: “Ja vēlaties patiesu mieru, tad atsakieties no elkdievības un uzņemiet savā pili patieso miera nesēju - Kristu. Kristījieties un turiet turpmāk lietuvjus, Kristus vārda ienaidniekus, no savas pils tālāk!”

PAR ĶĪLNIEKU DOŠANU UN TICĪBAS PIEŅEMŠANU. Šāds miera priekšlikums sēļiem bija pa prātam; viņi deva ķīlniekus un apsolīja pieņemt kristības sakramentu, nelaist lietuvjus sev tuvumā un visās lietās paklausīt kristiešiem. Saņēmis par ķīlniekiem viņu zēnus, karaspēks nomierinājās. Tad abats un prāvests kopā ar citiem priesteriem devās pie viņiem augšā uz pili, kur apmācīja viņus iesvētīšanai ticībā, apslacīja pili ar svētītu ūdeni un torni pacēla Svētās Marijas karogu. Priecīgi par pagānu pievēršanu ticībai, viņi pateicās Dievam par baznīcas panākumiem un kopā ar letgaļiem un līviem līksmi atgriezās savā zemē.[35]

7. PAR KĀDREIZ UGAUŅU NOLAUPĪTO TIRGOTĀJU ĪPAŠUMU. Tai pašā laikā priesteris Alebrands ar dažiem citiem tika aizsūtīts uz Ugauniju[36], lai atprasītu īpašumu, ko ugauņi kādreiz pirms Rīgas uzcelšanas pēc līvu padoma ceļā bija atņēmuši tirgotājiem, kad tie savās ragavās brauca no Daugavas uz Pleskavu[37]; šāda īpašuma bija daudz, deviņsimt marku vai lielākā vērtībā. Bet ugauņi īpašumu neatdeva, nedz arī ko noteiktu solīja par tā atdošanu nākotnē.

PAR TO, KĀ KRISTĪTI PIE IMERAS[38] DZĪVOJOŠIE LETI. Tad Alebrands, par tamlīdzīgām lietām maz raizēdamies, devās atpakaļ un pa ceļam sludināja letgaļiem, kas dzīvoja pie Imeras, Dieva vārdu par ticības pieņemšanu, īpaši tāpēc, ka visa Līvzeme un daudzi letgaļi jau esot pieņēmuši Dieva vārdu. Viņi priecājās par priestera ierašanos, jo viņus visai bieži aplaupīja lietuvji un vienmēr apspieda līvi, un, cerēdami, ka vācieši viņiem palīdzēs un sniegs aizstāvību, ar prieku pieņēma Dieva vārdu. Taču vispirms viņi meta lozes, lai uzzinātu savu dievu prātu, vai viņiem kopā ar citiem, Tolovas[39] letgaļiem, pakļauties Pleskavas[40] krievu vai latiņu kristībai, jo krievi savā laikā bija ieradušies un kristījuši savus Tolovas letgaļus,[41] kas viņiem aizvien maksāja meslus. Un loze krita par labu latīņiem, un tā viņi līdz ar Līvzemes baznīcu tika pieskaitīti rīdziniekiem. Alebrands kristīja dažus ciemus, atgriezās Rīgā un sniedza ziņojumu bīskapam. Tas, priecādamies kopā ar viņu un allaž cenzdamies rūpēties par baznīcu, aizsūtīja savu audzēkni Heinrihu[42], kas bija saņēmis svēto ordināciju, ar šo pašu Alebrandu atpakaļ uz turieni. Pabeidzis šajā novadā kristīšanu, Alebrands atgriezās, bet otrs, uzcēlis baznīcu[43] un saņēmis to par beneficiju[44], apmetās turpat pie viņiem uz dzīvi un, par spīti jo daudzām briesmām, nemitējās izklāstīt nākamās dzīves svētlaimi.

8. KĀ TIKA IEŅEMTA KOKNESES PILS. Tolaik radās nesaskaņas starp Kokneses kņazu un Lielvārdes bruņinieku Daniēlu.[45] Šis kņazs Daniēla ļaudīm ne reizi vien bija sagādājis nepatikšanas un, lai arī vairākkārt brīdināts, nebija pārstājis tos šādā veidā traucēt. Tāpēc Daniēla kalpi kopā ar viņu pašu kādu nakti[46] cēlās un ātri aizsteidzās uz kņaza pili. Nonākuši tur mazā gaismiņā, viņi atrada tos, kas bija pilī, guļam, bet sargu augšā - ne visai modru; aši uzkāpdami, viņi sasniedza aizsargsienas brustvēru[47]. Ielauzušies pilī, viņi kristīgās ticības dēļ neuzdrošinājās krievus nogalināt, bet, piedraudot ar zobeniem, dažus piespieda bēgt, citus saņēma gūstā un sasaistīja. Šo starpā viņi saņēma ciet pašu kņazu, sasēja ari viņu un, visu pili esošo mantību sanesuši vienuviet, to rūpīgi apsargāja, un atsauca savu kungu - Daniēlu, kas atradās netālu. Bet tas, gribēdams par notikušo dzirdēt bīskapa domas, visu darīja zināmu rīdziniekiem. Bīskaps, ar visiem savējiem ārkārtīgi sarūgtināts, nosodīja šo rīcību un lika atdot kņazam viņa pili līdz ar visu īpašumu. Viņš ataicināja kņazu pie sevis, parādīja viņam godu ar daudzām dāvanām - zirgiem un vairākiem pāriem dārgu drānu, Lieldienu svētkos [6.aprīlis] ar vissirsnīgāko labvēlību pacienāja viņu un visus viņa ļaudis un, nolīdzinājis visas nesaskaņas starp kņazu un Daniēlu, kņazu priecīgu atlaida uz viņa pili. Bīskaps arī atcerējās solījumu, ko bija devis kņazam, saņemdams no viņa pusi pils, un aizsūtīja viņam līdzi divdesmit darbīgu vīru ar ieročiem un zirgiem, bruņiniekus un stopniekus, kā arī mūrniekus, lai nostiprinātu pili un to noturētu pret lietuvjiem, un apgādāja tos ar visu nepieciešamo viņu izdevumu segšanai un vajadzību apmierināšanai. Kņazs priecīgu vaigu, bet sirdī perinādams viltu, kopā ar viņiem atgriezās Koknesē. Bīskaps bija palicis Daugavgrīvā, gatavodamies kā parasti doties uz Vāciju, lai savāktu krustnešus nākamajam gadam, jo arī tie, kas savu krustneša gadu jau bija nokalpojuši, bija gatavi doties atpakaļ uz Vāciju. Viņi jau ilgi kavējās Daugavgrīvā, jo Dievs, ar pretvēju dzīdams viņus atpakaļ, neļāva viņiem izbraukt.

[2] Acīmredzot domāts bīskaps Nikolajs (sal. X, 13; X, 52.piez.).

[3] Grāfs Gotšalks no Pirmontes (tag. Bādpirmontes pilsēta Vācijā, ap 50 km uz ziemeļaustrumiem no Pāderbornas) - ziņas par viņu no 1194.gada līdz 1244.gadam; cēlies no dižciltīgas dzimtas, kurai sākumi meklējami 11.gs. pirmajā pusē (Transehe 1960, 23).

[4] Šai laikā pilsētas mūra nocietinājumi ietvēra tikai daļu Vecrīgas (starp Kalēju, Grēcinieku, Kungu un Smilšu ielu) (Benninghoven 1961, Karte 6; Redlich 1984, Karte 1). Pēc F.Benninghofena, zemju vaļņu un koka palisādu vietā mūra nocietinājumi rodas tikai šai laikā.

[7] Ordenī šai laikā nebija vairāk par 80-100 zobenbrāļu karotājiem - kopā ar viņu saimē ietilpstošajiem kalpotājiem (Benninghoven 1965, 83).

[9] Rīdzinieki - domāti nevis Rīgas pilsētas iedzīvotāji, bet gan visi ticīgie, kas piederēja pie Rīgas baznīcas kā centra.

[10] 1210.gadā (XIV, 13) par bīskapa strīdu ar ordeni pakļauto zemju dēļ un strīdīgo jautājumu izskatīšanu pie pāvesta ziņo arī Lībekas Arnolds (Arnoldi chronica 1978, 216).

[11] Desmitā tiesa (desmitā daļa no iedzīvotāju ienākumiem) - 12./13.gs. vācu feodāļu Baltijā ieviestās feodālās rentes veids. Sākotnēji tās lielums bija viens birkavs labības (ap 158 kg) no katra zemes arkla, kā arī desmitā daļa no lopiem, medus u.c. lauksaimniecības produktiem (Benninghoven 1965, 82). Ordenim no šiem desmitās tiesas ienākumiem vajadzēja uzturēt priesterus (sākumā to nebija vairāk par diviem) un vācu piļu garnizonus.

[14] Idumieši, leti un vendi, kuru kristīšanu hronists jau atzīmēja, šeit nav pieminēti. Bet, tā kā jau 1208.gadā bīskapa priesteris Daniēls un Heinrihs parādās kā garīdznieki Idumejā un Imeras novadā un vienlaikus ordenis nostiprinās Cēsīs, dienvidos no Gaujas, daži autori pieņem, ka šie novadi bija pakļauti lībiešiem un tāpēc piedzīvoja tādu pašu likteni kā tie, kamēr ziemeļos no Gaujas esošās Idumejas un Imeras zemes tika piešķirtas bīskapam; dienvidu krasts pie Cēsīm pienācās ordenim (Arbusow, Bauer 1955, 49, 50).

[15] Piemēram, par Ikšķili un Lielvārdi (V, 1; IX, 7).

[16] Acīmredzot Alebranda pēctecis (VI, 2).

[17] Ap 4 kg sudraba, jo vienā Rīgas markā bija 208 g sudraba (sal. II, 27.piez.).

[18] 1205.gadā (IX, 1-5).

[19] Teikumu gramatiski iespējams saprast arī šādi: “Pārcēlušies pār Daugavu, viņi dienu pirms tā Kunga dzimšanas veselas nakts laikā ieradās Turaidā.”

[20] Johannesu Štriku hronists 1215.gadā (XVIII,7) min kā vienu no krustnešu priesteriem sakaliešu kristīšanā.

[21] Pēc H.Bruininga domām (Bruiningk 1904, 230), Teoderihs varbūt ir identisks ar cisterciešu mūku, kas, pēc 1225.gadā pierakstītajām ziņām, Heisterbahas Cēzarijam stāsta par kristīšanu ar apslacīšanu (aspersiju) Līvzemē.

[26] Dievkalpojuma laikā nepieciešamo inventāru (altāra segas, priesteru apģērbu u. tml.) parasti glabāja īpašā telpā - sakristejā.

Spriežot pēc J.K.Broces Krimuldas baznīcas zīmējuma un pēc kāda 19.gs. šīs baznīcas uzņēmuma (Kampe 1937, 39.att.; 47, 138), baznīcas vecākā daļa (tagadējās celtnes austrumu galā) varēja būt garena, 25x30 pēdu liela. Laikā no 17.gs. līdz 19.gs. baznīca vairākkārt pārbūvēta, taču tās vecākās daļas ziemeļu pusē konstatējama piebūve. Iespējams, ka arī sākotnējai Krimuldas baznīcai te bija altāra telpa, kur varēja paslēpties lietuvju nepamanītie vācu priesteri.

[29] Domāti kristītie lībieši un latgaļi, jo piedalīšanās karagājienā pret pagāniem bija viens no kristīgo pienākumiem.

[31] Pils vecākais, jādomā, bija lībietis, jo pēc 1206.gada pakļaušanās (IX, 13) Lielvārdes pils pretēji Ikšķilei palika lībiešu pārziņā un tāda bija vēl 1212.gadā (XVI, 3). Pēc E. Pābsta (Pabst 1867, 88), pils pārvaldnieks Lielvārdē tolaik jau bijis vācietis.

[32] Viduslaikos karogi bija karaspēka un atsevišķu vienību kopības, pazīšanās un pulcēšanās zīmes. Sastopoties ar pretinieku, cīņas pieteikšanas signāls bija karoga pacelšana (XI, 5). Pēc Vācu ordeņa statūtiem, ordeņa brāļiem allaž bija jāseko karogam, ja vien karodznieks tiem nebija devis citu rīkojumu. Karogu pamest bija lielākais pārkāpums, kas tika bargi sodīts (Ģinters 1968, 21, 22).

[33] Sēļi - viena no baltu tautām, no kurām veidojušies latvieši. Pēc arheoloģiskā materiāla sēļus var izsekot jau 1.g.t., kad tie bija ieņēmuši samērā plašu teritoriju abpus Daugavai (tag. Jēkabpils, Aizkraukles, Madonas raj.) un daļēji Lietuvas ziemeļaustrumu daļu. Vēlajā dzelzs laikmetā (10.-12.gs.) sēļi dzīvoja galvenokārt tikai Daugavas kreisajā krastā, jo ar 7.gs. labajā krastā par dominējošo etnisko elementu kļūst latgaļi. Sēļu materiālajā un garīgajā kultūrā daudz kopīgu pazīmju ar latgaļiem (mirušo apbedīšanas virzieni, kapu inventārs u.c.). Tipiskas sēļu , iezīmes ir ilgā kolektīvo uzkalniņkapu saglabāšanās, ziedojumi kapa kājgalī (Šnore 1970, 320) un no latgaļiem atšķirīgs antropoloģiskais tips.

[35] Pēc A.Bauera, sēļu kristīšana nemaz nav notikusi un zeme joprojām palikusi lietuvju varā (Arbusow, Bauer 1955, 54), kas gan droši nav pierādāms.

[40] Pleskava kā pilsētveida apmetne veidojās pie Pleskavas upes ietekas Veļikajā, kur jau no 1.g.t. pastāvēja pilskalns kā senkrievu (kriviču) apdzīvots centrs. Rakstītajos avotos Pleskava pirmoreiz minēta 903.gadā. Pleskavas pilsētu no 11.gs. līdz 13.gs. sākumam jau ietvēra bez saistvielas vai māla sastiprinājuma krauta aizsargsiena (Лабутина 1985, 31, 32). 12.-13.gs. sākumā Pleskavas pilsēta ietilpa Novgorodas feodālās republikas sastāvā.

[44] Beneficijs - šeit - lēnis jeb zemes gabals ar mācītāja uzturam nepieciešamajiem ienākumiem no draudzes locekļiem (Švābe 1940, 189).

[45] Nesaskaņu cēlonis starp Kokneses kņazu un Lielvārdes bruņinieku Daniēlu acīmredzot bija zemes īpašumi, kuri varēja atrasties robežjoslā.

[49] Daugavas krastos “akmeņi” ir plienakmens, kas dolomīta atsegumos bija ērti pieejams un noderēja par celtniecības materiālu gandrīz visu Daugavai tuvējo mūra piļu, to vidū Kokneses pils, celtniecībā. Izlaužot plienakmeni, vienā joslā vienlaikus veidojās arī grāvis mūra sienu priekšā. Kokneses pilij bija divi šādi sausie aizsarggrāvji: viens pils kompleksu atdalīja no pārējās cietzemes (vēlākās pilsētas), otrs atšķīra pili no priekšpils (Löwis of Menar 1922: Pläne und Ansichten, 24).

[50] Acīmredzot trīs izglābušies bija jātnieki.

[51] Domāts Polockas Vladimirs, kas tiešām bija lielkņazs attiecībā pret Kokneses Vjačko, un nevis Pleskavas Vladimirs, kāds zināms tikai no 1209./10.gada (Arbusow, Bauer 1955, 73).

[52] Vjačko iet bojā Tērbatas pils aizstāvēšanā (XXVIII, 6).