Satura rādītājs

XII nodaļas teksts latīņu valodā

XI nodaļas teksts latviešu valodā

XIII nodaļas teksts latviešu valodā

[113.lpp.]

XII

1. PAR DESMITO GADU. Pēc šiem notikumiem bīskaps, kam tas jau bija desmitais gads kopš iesvētīšanas [1208. vasara], uzticēja savu baznīcu Līvzemē tam Kungam, krustnešiem un visiem Līvzemes kristīgajiem iedzīvotājiem un devās uz Vāciju dažādās baznīcas darīšanās - lai savāktu gan krustnešus, gan līdzekļus, ar ko atbalstīt vēl jauno baznīcu, kurai bija daudz kas vajadzīgs. Apstaigādams daudzas vietas un tur sprediķodams, viņš pieredzēja ne mazumu grūtību. Bet Rīgā palikušie cits citu uzmundrināja, drosmīgi ķērās pie darba un nocietināja pilsētu no visām pusēm. Uzzinājuši par Kokneses pils nodedzināšanu un krievu aizbēgšanu, viņi aizsūtīja [115.lpp.] kādus vīrus tos vajāt. Viņu vidū bija Meinards un daži citi bīskapa kalpi. Sekodami bēgļiem, viņi daudzus no tiem atrada mežos un purvos, proti, letgaļus un sēļus, kas kņazam maksāja meslus[1] un bija arī tā līdzzinātāji un līdzdalībnieki nodevībā un vāciešu noslepkavošanā, saķēra arī vairākus krievus, atņēma tiem kara laupījumu un īpašumu[2] un atguva dažus vāciešu ieročus. Un visus, ko viņi atzina par līdzzinātājiem nodevībā, viņi sodīja ar briesmīgu nāvi, kādu tie bija pelnījuši, un šajā novadā izdeldēja nodevējus.

2. PAR KARAGĀJIENU AR ZEMGAĻIEM UZ LIETUVU. Šai laikā rīdzinieki un kristieši, kas bija Līvzemē, ilgojās miera, bet tas nenāca, un viņi meklēja labo, bet, raugi, atrada tikai jukas: pēc krievu aizbēgšanas viņi cerēja, ka ir izglābušies no Haribdas, bet draudēja vēl Skillas briesmas. Proti, Viestards, zemgaļu vadonis, kurš vēl nebija aizmirsis daudzos karus un ļaunumu, ko lietuvji, viņam uzbrukdami un laupīdami, bieži bija nodarījuši visā Zemgales pierobežā[3], gatavojās karagājienam pret lietuvjiem un Rīgā lūgtin lūdzās kristiešus viņam palīdzēt, aizrādīdams, ka citā reizē jau nācis rīdziniekiem palīgā citu pagānu apkarošanā, un turklāt atzīmēdams, ka viņa dievu lozes kritušas labvēlīgajā pusē.[4] Taču rīdzinieku vecākie nelikās ne zinis par viņa dievu lozēm, bet sava nelielā skaita dēļ atteicās palīdzēt Viestardam un visādā ziņā pretojās karagājienam pret lietuvjiem šajā laikā. Taču galu galā tie piekāpās viņa neatlaidīgajiem lūgumiem, kā arī negudrajiem cilvēkiem, kas savā stūrgalvīgajā pārdrošībā gribēja doties viņam līdzi, un nolēma viņiem karu neaizliegt, bet gan sūtīt viņus cīņā paklausībā, lai pasargātu to dvēseles un miesas no briesmām. Viestardam līdzi tātad sūtīja piecdesmit vai nedaudz vairāk vīru - bruņiniekus un stopniekus, turklāt dažus Kristus bruņinieku brāļus. Viņi paņēma līdzi Daniēlu, idumiešu priesteri, un devās uz zemgaļu zemi. Kad viņi ieradās zirgu mugurās un savu ieroču mirdzumā, zemgali viņus ļoti laipni uzņēma. Tie apziņoja visu savu zemi un savāca lielu karaspēku. Pienākuši tuvu klāt Lietuvai, viņi nakti pārlaida atpūzdamies un, atpūtā mezdami lozes, taujāja savus dievus par nākotni. Viņi izlūdzās savu dievu labvēlību un vaicāja, vai vēsts par viņu atnākšanu jau aizlaidusies pa priekšu un vai lietuvji ieradīšoties uz cīņu pret viņiem. Un loze krita un parādīja, ka vēsts aizsteigusies viņiem priekšā un ka lietuvji ir gatavi cīņai. Tad zemgaļi, pārlieku satraukti par to, aicināja vāciešus atkāpties, jo ļoti baidījās lietuvju uzbrukuma. Taču vācieši, viņiem atbildēdami, sacīja: “Tam nenotikt, ka mēs to darām un bēgam no viņiem, likdami savu tautu kaunā! Nē, dosimies saviem ienaidniekiem pretī, lūkosim, vai nespējam cīnīties ar viņiem!” Un zemgaļiem neizdevās tos atrunāt, jo viņu skaits bija [117.lpp.] milzum liels un vācieši paļāvās uz viņiem. Un, kaut gan milzīgas lietusgāzes visu bija applūdinājušas, vigi tomēr drosmīgi iegāja Lietuvā un sadalīja savas vienības pa ciemiem; tos viņi atrada tukšus, jo visi vīrieši ar sievām un bērniem bija aizbēguši. Tad zemgaļi, baidīdamies no paredzamās kaujas, lielā steigā sapulcējās vienkopus un bez kavēšanās tai pašā dienā gatavojās atkāpties. To pamanījuši, lietuvji uz saviem ātrajiem zirgiem ielenca viņus no visām pusēm un, kā raduši, joņoja šurp turp, te bēgdami projām, te vajādami, un ļoti daudzus ievainoja ar saviem šķēpiem un metamnūjām.[5] Tad vācieši sablīvējās ķīlī un, segdami karaspēka aizmuguri, zemgaļiem ļāva iet pa priekšu, bet šie pēkšņi metās bēgt un cits pēc cita drūzmā tika samīti; citi iebēga mežos un purvos, tā ka viss cīņas smagums uzgūlās vāciešiem. Daži no vigiem, visai drosmīgi aizstāvēdamies, ilgi cīnījās, bet, tā kā viņu bija maz, tomēr pret tik lielu skaitu noturēties nespēja. Te arī bija ļoti krietnie vīri Gervīns un Rabodo ar daudziem citiem, no kuriem daži pēc ilgas cīņas ievainoti krita, dažus ienaidnieki sagūstīja un aizveda uz Lietuvu; citi izglābās bēgot un atgriezās Rīgā, lai paziņotu par notikušo.

3. Pilsēta, uzzinājusi par savējo bēgšanu un lietuvju pārdrošību, noskuma, un pēkšņi rīdzinieku kokle tapa par žēlabām un viņu dziesma par raudātāju balsi. Un, lūdzot debesis, visi vecākie līdz ar saprātīgajiem vīriem nosprieda, ka turpmāk nedrīkst paļauties uz pagānu lielo skaitu, nedz kopā ar pagāniem cīnīties pret citiem pagāniem, bet jācer uz Dievu un kopā ar jau kristītajiem līviem un letiem drosmīgi jāvēršas pret visām pagāntautām.[6] Un tā arī notika: tai pašā gadā līvi, leti un vācieši aiznesa Svētās Jaunavas karogu uz Ugauniju un pēc tam pie visiem igauņiem un pagāntautām visapkārt, palīdzot Dievam, kas vienīgais pieveicis visas valstības.

4. PAR TO, KĀ ZEMGAĻI APKĀVA LIETIJVJUS. Bet pēc tam lietuvji ar lielu karaspēku iebruka Zemgalē un ņēmās slepkavot un postīt visu, ko atrada. Taču zemgaļi viņiem ceļā uzglūnēja, nocirta kokus[7] un, viņiem atgriežoties, gandrīz visus nogalināja. Un no sava kara laupījuma viņi rīdziniekiem, parādot tiem godu, aizsūtīja dāvanas.

5. Tai laikā [1208. 29.(?) jūlijs] [8] Dievs savai baznīcai par mierinājumu atsūtīja uz Daugavu ļoti daudz ordeņa garīdznieku - cisterciešu ordeņa abatu Florenciju, Ķelnes baznīcas[9] kanoniķi Robertu, Konrādu no Brēmenes un vairākus citus. Daži no viņiem izvēlējās svētā dzīves veida tērpu Daugavgrīvā, citi - pie ordeņa brāļiem, citi atkal pievērsās sludināšanas darbam. Baznīca, līdz tam neliela, ļoti priecājās par viņu atbraukšanu [119.lpp.] un, stiprināta pēc nelaimīgajiem kariem, pateicās Dievam, kas nemitējās savējos visos pārbaudījumos allaž mierināt un kam mūžos ir gods un slava. Āmen.

Te beidzas trešā grāmata par Līvzemi.

6. TE SĀKAS CETURTĀ GRĀMATA PAR IGAUNIJU. Kad bija jau kristīta visa Līvzeme un Letgale[10], notikās, ka letu vecākie - Rūsiņš[11] no Sotekles pils[12], Varidots[13] no Autines[14] un Tālibalds[15] no Beverīnas[16], kā arī Bertolds[17], ordeņa brālis no Cēsīm[18], aizsūtīja savus ziņnešus pie Ugaunijas igauņiem, lai pieprasītu gandarījumu par visām no tiem pieredzētajām pārestībām. Leti pirms ticības pieņemšanas bija necili un nievāti un cieta daudz pārestību no līviem un igauņiem, un tāpēc jo vairāk priecājās par priesteru ierašanos, jo pēc kristīšanās visiem būtu vienādas tiesības un vienāds miers.[19] Bet igauņi ziņnešu vārdiem pievērsa maz uzmanības un nedeva nekādu gandarījumu, bet aizsūtīja uz Letgali viņiem līdzi savus ziņnešus. Un, tā kā ordeņa brāļi jau dzīvoja Cēsīs, viņi aizsūtīja Bertoldu kā pirmo no viņiem uz letu sarunām ar igauņiem. No bīskapa daļas[20] ieradās arī priesteris Heinrihs un daudzi leti. Un viņi atkal uzsāka sarunas par mieru un taisnību. Taču igauņu sūtņi izteicās nievājoši par mieru ar letiem un arī liedzās tiem atdot atpakaļ netaisni atņemto mantu, un visos jautājumos letiem runāja pretī; tā viņi, cits citam draudēdami ar asākajiem šķēpiem, izšķīrās, nevienojušies ne par kādu mieru. Tā kā pa tam bija nākuši klāt vairāki tirgotāji un vācieši no Gotlandes, Varidots ar citiem letu vecākajiem cēlās un, nonācis Rīgā, lūgtin lūdza palīdzību pret igauņu pāridarījumiem. Rīdzinieki, atsaukdami atmiņā arī pašiem nodarītās pārestības un neskaitāmo īpašumu, ko ugauņi kādreiz bija nolaupījuši viņu tirgotājiem, uzklausīja lūdzēju vēlēšanos un apsolīja karaspēku, īpaši tāpēc, ka arī rīdzinieku sūtņi vairākkārt šī paša tirgotāju īpašuma dēļ pazemoti un izsmieti bija pārradušies no ugauņiem, kas atteicās atdot atpakaļ netaisni nolaupīto.

PAR PIRMO KARAGĀJIENU UZ IGAUNIJU. Tad, izlūgušies sev visvarenā Dieva un Svētās Dievmātes Marijas palīdzību, rīdzinieki ar ordeņa brāļiem un Teoderihu, bīskapa brāli, un ar tirgotājiem un citiem vāciešiem devās uz Turaidu, sasauca lielu un stipru karaspēku no visas Līvzemes un Letgales un, iedami dienu un nakti, sasniedza Ugauniju. Izlaupījuši ciemus un nogalinājuši pagānu ļaudis, viņi ar uguni un zobenu atriebās par nodarītajām pārestībām, beidzot sapulcējās pie Otepē[21] - tas nozīmē “Lāča galva” - pils un pielika tai uguni. Tad viņi trīs dienas atpūtās, bet ceturtajā ar lopiem, gūstekņiem un visu laupījumu griezās atpakaļ uz savu zemi. Atgriezušies savā zemē, leti nocietināja savas pilis un ļoti drosmīgi [121.lpp.] gatavojās cīņai; sanesuši pilīs visu savu mantību, vigi gaidīja igauņu karaspēku, gatavi tam stāties pretī. Ugauņi, atsaukuši sev palīgā sakaliešus[22], pēkšņi iebruka letu zemē, Trikātas novadā[23], sadedzināja dzīvu kādu letu, vārdā Vardeks[24], citus sagūstīja, nodarīja letiem lielus zaudējumus un, aplenkuši Beverīnas pili, veselu dienu uzbruka letiem, kas uzturējās tajā.

PAR BEVERĪNAS PILS APLENKUMU. Bet leti iznāca no pils un drošsirdīgi gāja igauņiem pretī uz cīņu. Viņi nogalināja piecus no tiem, atņēma tiem zirgus un skriešus atgriezās pili pie sava priestera[25], kas tobrīd atradās pie viņiem, un visi kopā ar to slavēja Dievu, ko redzēja cīnāmies par viņiem. Pie tiem piederēja arī Roboams[26], viens no drosmīgākajiem; viņš nokāpa ienaidnieku pašā vidū, divus no tiem nogalināja un, no pils sāniem[27] atkal sveiks un vesels atgriezies pie savējiem, teica Dievu par īpašo slavu, ko tas Kungs viņam bija dāvājis cīņā pret pagāniem. Arī viņu priesteris, daudz nedomādams par igauņu uzbrukumiem, uzkāpa uz pils aizsargsienas[28] un, kamēr citi cīnījās, skandināja, lūgdams Dievu, mūzikas instrumentu[29]. Bet barbari, dzirdēdami meldiju un spalgo instrumenta skaņu, rimās, jo savā zemē tādu nebija dzirdējuši, un, pārtraukuši cīņu, vaicāja, kāds iemesls tik lielai līksmei. Leti atbildēja, viņi priecājoties un slavējot Dievu par to, ka, nule saņēmuši kristību, redzot, kā Dievs vigus aizstāv. Tad igauņi ierosināja apspriesties par miera atjaunošanu. Bet leti atbildēja: “Vēl neesat vāciešiem atdevuši nolaupītās preces, nedz mums tik bieži atņemto īpašumu. Bet kristiešu un pagānu starpā nevarēs būt viena sirds un viena dvēsele, nedz arī droši miera noteikumi, ja nepieņemsit tāpat kā mēs to pašu kristietības un mūžīgā miera jūgu un nepielūgsit vienīgo Dievu.” To dzirdot, igauņi briesmīgi sašuta un atstājās no pils, bet leti viņiem sekoja no mugurpuses un ļoti daudzus ievainoja.

PAR IENAIDNIEKU VAJĀŠANU. Un viņi nakti sūtīja uz Cēsīm pie Kristus bruņinieku mestra Venno[30], kas tobrīd tur uzturējās, un lūdza viņu atnākt ar savējiem, lai vajātu igauņus. Un viņš, sasaucis visus apkārtnes letus [vēls rudens], ieradās, kad bija uzausis rīts, Beverinā[31] un, uzzinājis, ka pagānu karaspēks jau sen atkāpies, visu šo dienu dzinās tam pakaļ. Bet nākamajā naktī uznāca briesmīgs sals, un, tā kā bezmaz visi zirgi kliboja, viņi panākt ienaidnieku nevarēja, jo tie, nokāvuši lopus un palaiduši gūstekņus, bēga savu ceļu un, neielaižoties cīņā, atgriezās katrs savā zemē.

PAR LETU PIRMO KARAGĀJIENU UZ SAKALU. Tad Beverīnas leti, noskumuši par savu ļaužu nāvi, kurus igauņi bija nokāvuši un sadedzinājuši, sūtīja pie visiem apkārtnes letiem, aicinādami viņus būt gataviem doties ceļā, lai, tiklīdz Dievs to atļaušot, atriebtos ienaidniekiem. [123.lpp.] Un tā notikās, ka Rūsiņš, drošsirdīgākais no letiem, un Varidots ar visiem letiem, kas bija viņu zemēs, lielā skaitā sanāca pie minētās Beverīnas pils. Sazvērējušies pret igauņiem, tie gatavojās izlaupīt viņu zemi un, apbruņojušies ar ieročiem, kādi viņiem bija, pavirzījās uz priekšu vienas dienas gājumu, tad atpūtā sakārtoja savu karaspēku un, iedami nakti un dienu, iebruka Sakalas novadā, kur visos ciemos un vietās sastapa vīriešus, sievietes un bērnus mājās, un viņi no rīta līdz vakaram nāvēja visus, ko vien atrada - gan sievietes, gan bērnus, gan trīssimt Sakalas novada labiešu un vecāko, turklāt neskaitāmus citus, kamēr nāvētāju rokas, milzīgajā cilvēku apkaušanā nokausētas, vairs nejaudāja. Visiem ciemiem mirkstot pagānu asinis, leti otrā dienā devās atceļā, savāca visos ciemos daudz kara laupījuma un aizveda daudz jūga dzīvnieku un lopu[32], kā arī ļoti daudz meiteņu, ko karaspēks šajās zemēs mēdz vienīgās saudzēt. Un viņi, nesteidzīgi atgriezdamies mājup, ceļā kavējās daudz dienu, būdami gatavi, ja atlikušie igauņi viņiem varbūt uzbruktu no mugurpuses. Taču igauņi, zaudējuši tik daudz savu cilvēku, neuzdrošinājās letus vajāt, bet dienām ilgi vāca kopā nožēlojamos līķus, ko leti viņiem bija pametuši, sadedzināja tos[33] un pēc savas paražas ar daudzām vaimanām un dzīrēm nosvinēja bēres. Bet leti nometās pie Burtnieku ezera[34], sadalīja savā starpā visu kara laupījumu un priecīgi atgriezās Beverīnā. Sastapuši te ordeņa brāli Bertoldu, kā arī savu priesteri ar vairākiem bīskapa bruņiniekiem un stopniekiem, viņi tiem no visa pasniedza dāvanas. Un, tā kā tieši bija Priecas svētdiena [14.decembris], visi ar prieku vienprātīgi slavēja Dievu par to, ka tas Kungs ar nesen ticībai pievērsto rokām tik bargi bija atmaksājis arī citiem pagāniem. Bet Rūsiņš, atgriezies Beverīnas pilī, pavēra muti un sacīja: “Manu bērnu bērni pavēstīs saviem bērniem trešajā un ceturtajā augumā, ko Rūsiņš paveicis, apkaudams sakaliešus.”

PAR MIERA SALĪGŠANU AR IGAUŅIEM UZ GADU. Kad Hermanis[35], līvu fogts, to uzzināja, viņš bija ārkārtīgi sašutis par letiem, kas aizvien un aizvien no jauna atsāka karu pret igauņiem; viņš atsūtīja ziņnešus un, sasaucis visus līvu un letu vecākos, apspriedās ar tiem, kā arī ar vāciešiem, kaut gan zemē dzīvoja tikai neliels skaits vāciešu un tie vēl bija reti, un viņi visi nolēma ar igauņiem uzsākt sarunas par mieru pirms bīskapa pārbraukšanas no Vācijas, kur viņš uzturējās, lai savāktu krustnešus nākamajam gadam. Šis lēmums bija pa prātam arī igauņiem, un viņi piekrita mieram, jo pēc savu labiešu nogalināšanas jau bija sākuši ļoti baidīties no letiem; un, lai gan strīds vēl nebeidzās, tomēr tika salīgts zināms pamiers uz vienu gadu.
__________________________________________________________________

[1] No konstatējuma, ka latgaļi un sēļi maksāja meslus kņazam, izriet, ka Kokneses iedzīvotāji maksāja nodevas tieši Vjačko. Nav īsti skaidrs, kādus sēļus te hronists domājis, vai tikai Daugavas labajā krastā dzīvojošos, vai arī tos, kas dzīvoja upes kreisajā krastā. Acīmredzot balstoties uz šīm Hronikas ziņām, daži autori (Benninghoven 1965, Karte 5) Kokneses valsts teritorijā ietver plašu apgabalu sēļu zemē Daugavas kreisajā krastā. Taču jāatceras, ka jau kopš agrā dzelzs laikmeta sēļi dzīvoja arī Daugavas labajā krastā, kur tie sastopami vēl 10.-13.gs., galvenokārt gan kā latgaļu substrāts (Atgāzis 1974, 163; Mugurēvičs 1977,96).

[2] Acīmredzot Kokneses vāciešiem nolaupīto.

[3] Sk. V, 3.

[4] Sk. I, 35.piez.

[5] Metamnūjas (pedum - ar pamatnozīmi “gana spieķis”) - metamrīks, domājams, nūja ar iešķeltu galu, kurā iesprausts akmens vai svina gabals (Bauer 1959, 87). Līdzīgi ieroči sastopami vairākās citās tautās. Tas, ka pedum ir rīks, kas tiek mests vai kalpo citu priekšmetu (piemēram, akmeņu) mešanai, skaidri izriet no paša hronista stāstījuma XIX, 5: “.. lapidibus et pedis .. iactantes super nos” - “mūs apmētāja ar akmeņiem un metamnūjām”. E.Pasbsts (1867, 100) šo rīku salīdzina ar līdzīgiem vairāku citu tautu ieročiem (nūjām, vālēm, milnām). Hronikas vēlākajos norakstos vārda pedum vietā sastop sagitta, tāpēc Hronikas 18./19.gs. publikācijās (Arndt 1747; Hansen 1857) vārds arī attiecīgi tulkots (Pfeilwürfe, Pfeilschieβen).

[6] Gentes hronists lieto, runājot par nekristītām ciltīm vai tautām (IV, 5; V, 2).

[7] Ar koku aizcirtumiem, ierīkojot slēpņus, centās kavēt pretinieka pārvietošanos.

[8] 1208.gada 29.jūlijā, kad Daugavgrīvas klosterī ieviests cisterciešu mūku konvents (sk. Arbusow, Bauer 1955, 61).

[9] Ķelne ar Domu bija virsbīskapa rezidence; virsbīskapijas pakļautībā bija sešas bīskapijas Vācijas ziemeļrietumu daļā (Bunge 1875, Karte).

[10] Letthigallia, Leththigallia latgaļu apdzīvotās zemes apzīmēšanai sastopams tikai līdz 1209.gadam (X, 15; XI, 6; XII, 6). No konteksta izlobāmas divas vārda Letthigallia nozīmes. Tie, pirmkārt, ir tie latgaļu novadi (Idumeja, Imera, Cēsis), pierobežu apgabali, kur ir jaukts iedzīvotāju sastāvs, otrkārt, plašākā nozīmē - visa latgaļu apdzīvotā zeme, kas bija pievērsta kristīgajai ticībai. Neskaidrs paliek jautājums, vai hronists te ņem vērā arī pareizticīgos latgaļus.

[11] Rūsiņš - latgaļu vecākais, kuram ir sava karadraudze (amici Russini) (XV, 7). Zobenbrāļu ordenim izdevās 1208.gadā Rūsiņu iesaistīt kopējā savienībā, kura uzsāka trīsgadu karu pret igauņiem. Taču Autines sacelšanās laikā Rūsiņš ir aktīvs cinitājs pret vāciešiem (XVI, 4). Pamatojoties uz to, hronists Rūsiņu gan nosauc par drošsirdīgāko no latgaļiem (XII, 6), gan pieskaita pie katoļu baznīcas ienaidniekiem (XXV, 2). Trūkstot attiecīgajiem avotiem, grūti saprast Rūsiņa rīcības motīvus. Etimoloģiski Rūsiņa vārds varbūt varētu norādīt uz kontaktiem ar Krievzemi (Русь,); taču ticamāk, ka to var saistīt ar latviešu valodas vārda sakni rus-, rūs- (rusgans, rūsans u.c.) (Blese 1929, 237).

[12] Sotekles pils Hronikā minēta tikai vienu reizi. Jautājumā par tās lokalizāciju pastāv lielas neskaidrības. Pirmo Hronikas tulkotāju darbos Sotekles pils lokalizēta bez saistības ar kādu noteiktu pilskalnu, vērību veltījot tikai vietvārdu aptuvenai līdzībai, piemēram, J.Arnts Sotekli novieto netālu no Tērbatas, kur esot Sotaka (Arndt 1747, 68). E.Pābsts min, ka Sotekle atradusies starp Suntažiem un Piebalgu (tātad pārāk tālu uz dienvidiem). “Rūsiņš dzīvojis gan dienvidos no Gaujas (XIII, 5), bet XV, 7 - austrumos no Trikātas. Tātad varbūt Stāklītes pie Plāņu muižas,” tā spriež E.Pābsts (1867, 102). Taču te nav attiecīga latgaļu uz šo laiku attiecināma nocietinājuma. Pieņēmumā, ka Sotekle varētu atrasties pilskalnā pie Raiskuma Kvēpenēm (Sievers 1817, 40-42), minēta jau konkrēta senvieta. Šai hipotēzei laika gaitā bija un joprojām ir daudz piekritēju (Bielenstein 1892, 94; Баллод 1910, 22; Löwis of Menar 1922, 22; Švābe 19361, 140, 141; Apals 1986, 78 u.c.). No Hronikas teksta secināms, ka Soteklei kā Rūsiņa pilij vajadzēja atrasties Gaujas kreisajā krastā, jo labajā krastā bīskapam pakļautie lībieši un latgaļi tiek pretstatīti ordeņa sabiedrotajiem, Rūsiņa latgaļiem, kuriem, tāpat kā šai sakarā minētajām Cēsīm, vajadzēja būt upes kreisajā krastā. Tāpēc Sotekli meklēja gan Raunas Tanīsa kalnā (Juškevičs 1927, 285-295), gan Nītaures pilskalnā (Brastiņš 1930, 59), gan Vecpiebalgā, pilskalnā pie Lejasburkānu mājām (Laakmann 1933, 100). Kā Sotekles atrašanās vieta nepieņemama ir bij. Urgas muiža Alojas tuvumā (Lietgalietis 1928, 747), jo tā atrodas lībiešu teritorijā, turklāt tuvumā tur nav 13.gs. nocietinājumu. Hronikas pēckara izdevumos (Arbusow, Bauer 1955, 61; Kleis, Tarvel 1982, 89) kā Sotekles iespējamās atrašanās vietas minēts Vijciema Celitkalns vai Kauguru Pekaskalns, kas abi atrodas joslā starp igauņu zemi un Trikātu. Taču, pieņemot par pierādītu kādu no šīm versijām, iznāktu, ka Sotekle atradusies vēlākajā ordeņa teritorijā, bet, saskaņā ar 14.gs. sākuma dokumentu (UB II, Nr.661), Sotekles pils (Sotekele) bijusi arhibīskapa zemē. No šī viedokļa Sotekles atrašanās vietai vislabāk atbilst Raunas Tanīsa kalns Gaujas kreisajā pusē, vēlākajā arhibīskapa teritorijā, netālu no Cēsīm, kur mita Rūsiņam labvēlīgais ordeņbrālis Bertolds. Arheoloģiskie izrakumi Tanīsa kalnā (Balodis 1928, 28, 29) parādīja, ka Rauna ir seno latgaļu nocietinājums, kas pastāvēja 13.-14.gadsimtā. Tiesa, arī Nītaures pilskalnā konstatēta latgaļu 13.-14.gs. apdzīvotība (Sb. Rig. 1897, 104-110), taču Nītaures pilskalns atrodas ordeņa teritorijā un divreiz tālāk no Cēsīm nekā Rauna. Vēl tālāk no Cēsīm ir Vecpiebalga; turklāt pilskalns pie Lejasburkānu mājām, izrādās, bijis pavisam vājš nocietinājums. Lokalizējot Sotekli Raunā, tātad mazliet sāņus no lielā Rīgas-Pleskavas ceļa, varētu izskaidrot, kāpēc Hronikā tā minēta tikai vienu reizi. Šāda Sotekles atrašanās vieta ļautu labāk saprast arī Zobenbrāļu ordeņa centienus ar 1208.gada līgumu nodrošināt sev visu lielāko Gaujas kreisā krasta latgaļu centru (Sotekle, Beverīna, Autine) atbalstu. No šī viedokļa minēto centru lokalizācija Gaujas labajā krastā būtu pretrunā ar vācu krustnešu darbību pie idumiešiem un imeriešiem iepriekšējos gados, kad šīm vietām kā ievērojamiem latgaļu atbalstpunktiem noteikti vajadzētu būt minētiem.

[13] Varidots, latgaļu vecākais, kas pēc 1208.gada līguma ar Zobenbrāļu ordeni organizē karaspēku un aktīvi piedalās vāciešu un latgaļu kopējā karā pret igauņiem. Etimoloģiski Varidota vārds liekas ar nozīmi “kas varai dots” vai “kas dots, lai valdītu” (Blese 1929, b5).

[14] Autine, latgaļu pils un novads, par kura atrašanās vietu pastāv ap desmit hipotēžu. Pamatojoties uz šajās hipotēzēs proponētajām Autines atrašanās vietām, izdalāmi trīs reģioni - 1) Valmieras, 2) Cēsu un 3) Cesvaines-Lubānas apkārtne. 19.gs. Autine lokalizēta Valmierā Valterkalniņā (Bielenstein 1892, 87, 94), ordeņa pils vietā (Баллод 1911, 5, 6) vai Valmierai tuvējā Kauguru Pekaskalnā. Šiem uzskatiem pamatā ir 17.gs. zviedru arklu revīzijās minētais Antenes (Anting) pagasts, kas likās atbilstošs Hronikas senāko publikāciju (Ūksenšernas kodekss) Autines kļūdainajai rakstībai Antine. Tāpēc arī pirmajos Hronikas tulkojumos Autines vietā bija Antine: Waridote de Antine - “ Waridote von Antine” (Hansen 1857, 126, 127); Varaidotis no Antiņiem (Siliņš 1883, 36). Pēc Zamoisku kodeksa atrašanas bija skaidrs, ka pareizais lasījums ir “Autine”. Sākumā bija grūti atteikties no Antines Gaujas labajā krastā (Keuβler 1897, 177). E.Pābsts norāda, ka tā atradusies ziemeļos no Gaujas, un Autini identificē ar Auciema muižu ziemeļrietumos no Cēsīm vai ar Antiņu ciemu ziemeļrietumos no Valmieras (?) (Pabst 1867, 102). Pašlaik visvairāk piekritēju ir uzskatam, ka Autine bijusi Gaujas kreisajā krastā Cēsu tuvumā. Pirmo reizi šāda doma izskanēja jau 19.gs. vidū (Sivers 1857, 11), pieņemot, ka Autine (Antene) atradusies starp Āraišiem un Dzērbeni. Vēlāk tika ieteikts (Sievers 1877, 46) “Antines” vietā lasīt “Auline” un identificēt to ar Aulenbergu Dzērbenes draudzē. Taču pēc kritikas pats autors no šī ieteikuma drīz vien atteicās un izvirzīja hipotēzi, ka Autine identificējama ar Cēsu Riekstu kalnu (Sievers 1878, 20), jo uz ziemeļiem no Cēsīm esot Avotnieku mājas. G.Fīrhufs Autines lokalizēšanai Cēsu draudzē atrada vēl senāku, proti, 17.gs., pierādījumu un atsaucās uz Autvotnen vaku (Vierhuff 1884, 19) 1638.gada arklu revīzijā (vēlākā Bānūžu muiža). Apšaubīdams, vai vietvārds pastāvējis pirms 1638.gada, H. Lākmanis ierosināja Autini identificēt ar Cesvaines tuvumā esošo Gulberes pilskalnu, kur esot divas Avotiņu mājas (Laakmann 1933, 99). Šie mājvārdi gan uzlūkojami par jaunlaiku nosaukumiem, jo nav sastopami 17.gs. revīzijās. Vēlāk autors (Laakmann 1939, 208) priekšroku deva Cēsu variantam ar Autines vietu Priekuļu Sārumkalnā, kā par Autines lokalizāciju domāja P.Abuls jau 20.gs. sākumā (KV I, 1903, 257). Pie šāda secinājuma trīsdesmitajos gados bija nonākuši arī citi pētnieki (Švābe 19361, 140). Ja novietojam Autini Cēsu ordeņa pils vietā (Lietgalietis 1928, 718-720), iznāk pretruna ar vispārzināmiem faktiem par Cēsu un Autines pilīm. Pēc latgaļu senlietu atradumiem Sārumkalnā arheologi(Šturms 1947, 6; Мугуревич 1965,16; Apals 1986, 78) spriež, ka nav iemesla apšaubīt Autines pils identifikāciju ar Priekuļu Sārumkalnu, kam tuvumā ir plašs latgaļu vēlā dzelzs laikmeta kapulauks (Priekuļu Kampi jeb Ģūģeri). Šai hipotēzei par labu runā Hronikas liecības par Autines sakariem ar Cēsīm (XIII, 5; XVI, 6; XIX, 3) un Sārumkalna atrašanās Avotu (Awetanns) vakā, kas droši fiksēta jau ordeņa laikā un atzīmēta 1600.gada revīzijā (Švābe 1933, 489). Kā vēl vienu pierādījumu tam, ka 17.gs. sākumā Awetanns varētu atbilst 13.gs. Autinei, var minēt 1483.gada Ziemeļkurzemē fiksēto Awtten, kas 20.gs. tāmnieku dialektā reģistrēts kā mājvārds Avtin, resp., Avotiņi (Хирша 1988, 10).

Nosakot Autines atrašanās vietu, pētniekus allaž mulsinājis tas, ka 13.gs. pirmās puses dokumentos (LG I, Nr.2, 4; LVA II, Nr.51) Autine (urbs Autina) ir Jersikas valsts sastāvdaļa. Tāpēc dažkārt (Hellmann 1954, 45) Hronikā minēto Autini gan identificē ar Sārumkalnu, bet Jersikas valsts sastāvā ietilpstošo Autines novadu novieto blakus Cesvaines pils novadam. Te jāņem vērā, ka Jersikas valdniekam gan izdevies Autini uz kādu laiku dabūt savā ietekmes sfērā un padarīt par savu meslu (tributum) maksātāju, taču Autines Varidots jau pirms Jersikas padošanās 1209.gadā pārgājis vāciešu pusē, kristījies un sācis īstenot patstāvīgu politiku.

Autines pilsnovads dienvidu virzienā varēja ietvert Nītaures, Zaubes, Skujenes apkārtni, bet ziemeļos robežojās ar Sotekles (Raunas) pilsnovadu.

[15] Tālibalds (Talibaldus, Thalibaldus) (pēc vēlāk pārrakstīto rokrakstu teksta literatūrā ieviesies apzīmējums Tālivaldis) - viens no ietekmīgākajiem latgaļu vecākajiem; ar viņa vārdu saista valstisko veidojumu Tolovu (XVIII, 3). Kā Tālibalda dzīvesvieta minēts Trikātas novads (XV, 7; XVII, 2; XIX, 3), kur viena no viņa pilīm bijusi Beverīna (XII, 6). Tālibaldam bijuši trīs vai četri dēli, no tiem Ramēķis, Varibuls un Drivinalds minēti vārdā. Personvārds “Tālibalds” varētu būt ar nozīmi “tālbelzējs”, “tālsitējs” (lietuviešu baldyti - “klaudzināt”, “dauzīt”, “belzt” (Blese 1929, 265); krievu балда - “vāle” (Фасмер I, 114)). Līdz mūsdienām vēl saglabājušies vietvārdi Baldis, Baldiņi, Baldiešēni, Baldieši (Endzelīns 1956, 78), kas atrodas kādreizējās Tolovas teritorijā un sastopami 17.gs. zviedru arklu revīzijās kā zemnieku uzvārdi (Baldes) Valmieras, Burtnieku un Raunas apkārtnē (LVA IV, 1940, 510, 572, 665). Raunas novadā pie Trikātas dienvidu robežām vietvārdi Balde, Sille Ballde, Rossbalde fiksēti 1681.gada revīzijas kartē (Dunsdorfs 1974, 220, 230), uzvārds Rosebalde atzīmēts jau 1601.gada revīzijā (Švābe 1933, 509), tāpat arī Smiltenes novada 1601.gada revīzijā uzvārds Baldis (Švābe 1927, 6).

[16] Beverīna - latinizēts viduslejasvācu valodas ietekmē pārveidots latgaļu pils Bebrīnas nosaukums. Zīmīgi, ka bīskapa Alberta dzimtajam ciemam Bexhövede (sk. III, 1.piez.) kaimiņos atradās apdzīvota vieta Beverstedt (Kiecker, Capelle 1939, 38). Lai gan Beverīnas meklēšana dabā ilgst jau 200 gadus un šai jautājumā izvirzītas dažādas hipotēzes, taču nevienam no pētniekiem nav izdevies dot pārliecinošu atbildi, kur īsti Beverīna atradusies. Vispirms Beverīnu saistīja ar Burtniekiem (Arndt 1753, 2, 339). Tikai pēc simt gadiem (Pabst 1867, 102) tika pievērsta uzmanība tam, ka Beverīna varētu atrasties Trikātas novadā (lag im Trikatenschen (?), XII, 6; XV, 7; wohl in Tholowa, XX, 5), taču tuvāka pils identifikācija nav dota, vienīgi norādīts, ka Beverīna nevarētu atrasties pie Burtnieku ezera. Jāpiezīmē, ka te nav latgaļu nocietinājuma. Atsaukšanās uz Vācu ordeņa hroniku (SRL I, 865) arī ir nevietā, jo tā rakstīta par 14.-15.gs. Burtnieku pili (Beuerinc), kad latgaļu Beverīna sen vairs nepastāvēja. Ļoti noturīga izrādījās K.Zīversa izvirzītā hipotēze, pēc kuras Beverīnas pils atradusies pie Vaidavas ezera (Sievers 1877, 42-47; Bielenstein 1892, 87; Döbner 1912, 82-91; Аннинский 1938, 507; Stepiņš 1983). Pēc šīs hipotēzes, Beverīna atrodoties netālu no Cēsīm un no hronista dzīvesvietas Imerā. Ja vienu ceļa posmu Gaujas labajā krastā saprot ar Beverīnas ceļu, izveidojas samērā kompakta teritorija, ar kuru tiešām saistās daudzi Hronikā aprakstītie notikumi. Taču, spriežot pēc Hronikas, Beverīnai jāatrodas Tolovas zemes Trikātas novadā, kas nonāk ordeņa rokās. Turpretī Vaidavas ezera apkaime pieder pie Imeras novada, kas, tāpat kā Cēsis, nav piederīgs pie Tolovas. Bez tam Vaidavas pilskalna novietojums un nocietinājumi ar vairākiem vaļņiem nav raksturīgi seno latgaļu zemei. To apstiprina arī arheoloģiskie izrakumi (Apala, Apals 1988, 18), kas apliecina dzīvesvietu viduslaikos (nocietināta muižas vieta?). To, ka Beverīna atradusies pie Valmieras, Kauguru Pekaskalnā, centās pierādīt D.Balodis, kas pats šo pilskalnu atklāja. Turpmākie arheoloģiskie pētījumi (Баллод 1911, 21-46) 2500 m2 lielajā pilskalnā ļāva izšķirt divus apbūves periodus - 11.-13.gs. un 15.-16.gs. Lai gan Pekaskalna apkārtne tieši robežojās ar Trikātas novadu, kalna mazie izmēri, tā novietojums pie Gaujas (Hronikas Beverīnas aprakstos nekad nav minēta Gauja) sāņus no lielajiem ceļiem, liek apšaubīt ari šo hipotēzi. Ticamāk liekas, ka Pekaskalnā bijusi kāda Beverīnas pilsnovada vecākā, varbūt Paikes, dzīvesvieta (Senior Paike de Beverin, X, 7). Joprojām populāra ir hipotēze, ka Beverīna atradusies Valmierā. Par to pirmais izteicies J.Lietgalietis jau 1910.gadā (sk. Lietgalietis 1928, 729). Taču izrakumi Valmieras ordeņa pilī (Šnore E. 1938, 97; Berga 1990, 56) neliecināja, ka tā būtu celta senā pilskalnā. Arī Valterkalniņš, ko daži pētnieki uzlūkoja par pilskalnu, izrādījās vēlāks (viduslaiku) veidojums ordeņa pils sistēmā. Vienīgi nenocietinātais Lucas kalns 13.-14.gs. bijusi amatnieciska tipa apmetne ar vietējiem iedzīvotājiem raksturīgām senlietām (Berga 1980, 133). Vairāki pētnieki tomēr ar zināmu varbūtību pieņem, ka Beverīna bijusi Valmierā (Laakmann 1930, 151-154; Bauer 1959, 342; Mägiste 1962, 292; Kleis, Tarvel 1982, 89). P.Abuls, kritiski iztirzājis visas iepriekšējās hipotēzes (Abuls 1924, 61-75), secina, ka Beverīna varēja atrasties tikai Trikātas novadā, un identificē to ar pilskalnu Vijciemā. Taču šī pilskalna vājie nocietinājumi, niecīgais kultūrslānis, lielais attālums no Cēsīm un Imeras un tas, ka Vijciema Celīškalnā atradies 1224.gada Tolovas dalīšanas dokumentā (LVA II, Nr.106) minētais ciems pie Vijas (villa apud Viwam fluvium), liek apšaubīt šo hipotēzi. Vairāki autori uzskata, ka Beverīnas pils varētu atrasties Raunas Tanīskalnā (Brastiņš 1930, 93; Šturms 1947, 6). Taču to neapstiprina arheoloģiskie izrakumi (Balodis 1928, 19-82), kas pierādīja, ka šis pilskalns nepārtraukti apdzīvots no 11.gs. līdz 14.gs., bet Beverīnas pils iet bojā 1216.gadā (XX, 5). Bez tam Raunas Tanīskalns atrodas ārpus Trikātas novada. Ticamāk, ka šajā vietā bijusi Sotekles pils (Mugurēvičs 1992, 20-23).

Trikātai kā Beverīnas pils atrašanās vietai ir vairākas ģeogrāfiskas priekšrocības. Pirmais tās uzsvēra K.Lēviss of Menārs (Löwis of Menar 1890, 37-50). To, ka Beverīna un Trikāta reizēm ir identas, liecina pati Hronika. Gan Beverīna (XII, 6), gan Trikāta (XV, 7) saistīta ar Tālibalda vārdu. Tālibalda dēli karalaupījumu no Igaunijas aizved uz Beverīnu (XVIII, 5); nākošajā gadā igauņi to no Tālibalda atprasa Trikātā (XIX, 3); igauņi nodara lielu postu latgaļiem Trikātā (XII, 6), un Beverīnas latgaļi ir tie, kas žēlojas par igauņu zvērībām (XV, 7) u. tml. Kā zināms, ordeņa pils celta senā pilskalnā Trikātas ezera rietumu galā; šai vietā netālu no ezera garām plūst Abuls. Te ir 80x170 m liels kalns ar pirmsvācu nocietinājuma pazīmēm (Kruse 1842, Taf. 64:1). 13.gs. sākumā Trikātā bijis liels svarīgu ceļu mezgls (Мугуревич 1965, 14). Tikai dažu kilometru attālumā no tag. Trikātas centra pie Ķikutiem atrodas 11.-12.gs. latgaļu kapulauks (Sb. Estn. 1893, 84-89; 1894, 70-75, 182, 183). Netālu no Trikātas ir sena kulta vieta Jēņukalns (Kurtz 1924, 74), kas kā vietvārds ir zināms vismaz no 17.gs.

Noraidāms nesen izteiktais pieņēmums, ka Beverīna atradusies t.s. Vīļumu pilskalnā (Urtāns 1988), kas īstenībā nav sens nocietinājums, bet Gaujas labajā krastā ar vecupēm un vēja sapūstiem kāpveida smilšu vaļņiem norobežota .pussala” (Valmieras raj. Vaidavas c.).

[17] Bertolds, Zobenbrāļu ordeņa brālis un pils pārvaldnieks Cēsīs (1208-1217). Pirms 1208.gada Rīgas tuvumā cēlis nocietinājumu, dzirnavas, kas ieguvušas viņa vārdu (Sb. Rig. 1903, 223-230). Bertolds vēlāk ir cieši saistīts ar Cēsīm, tāpēc krievu hronikās ordeņa celto jauno Cēsu pili (sk. XXII, 21.piez.) dēvē arī par Pertujevu (Новгородская первая летопись Старшего и Младшего изводов - под 6726, 6727 г. [t.i., 1218.gads]). Bertolda izcelsme nav droši nosakāma. Tā kā vissenākie zobenbrāļi nākuši no Zēstes-Kaseles apkārtnes, šeit vispirms meklējama arī Bertolda dzimta. Šai sakarā pirmkārt jādomā par Bīrenes (Büren) dižciltīgajiem, kas mita Pāderbornas bīskapijā un bija saistīti ar Lipes Bernhardu. Bīrenes Bertolds I ap 1195.gadu dibinājis Bīrenes pilsētu, kur vērojams Līvzemē sastopamais priekšpils tips, bet uz Bīreni vai Vestfāleni varētu norādīt Bertolda dzirnavu domājamā torņa forma (Benninghoven 1965, 423).

[18] Cēsis - latgaļu, vendu un Zobenbrāļu ordeņa bruņinieku dzīvesvieta Gaujas kreisajā krastā. Vēlā dzelzs laikmeta kapulauki Cēsu apkaimē (Liepiņas, Ainavas, Ģūģeri u.c.) un Āraišu ezerpils liecina, ka latgaļi te dzīvojuši vismaz kopš 9.gs. Tādējādi skaidrojama vietvārda Cēsis baltiskā izcelsme (Кесь - ПСРЛ I, 503; Endzelīns 1931, 198).Ar 11.gs. beigām te konstatējama vendu klātbūtne (Cēsu dzelzceļa stacijas kapulauks); vendu vārds konstatējams arī pilsētas vāciskajā nosaukumā Wenden. 1207.gadā pēc Līvzemes sadalīšanas, kad Zobenbrāļu ordenis iegūst Gaujas kreiso krastu no Siguldas līdz Cēsīm, Cēsis kļūst par enerģiskā ordeņa brāļa Bertolda operatīvo bāzi. Domas dalās jautājumā par to, kur atradies Cēsu senais centrs - Veccēsis (Alt-Wenden). Balstoties uz viduslaiku vēstures liecībām, ka Veccēsis it kā atradušās Āraišos (Sievers 1878, 20), reizēm (Pabst 1867, 76; Kripēns 1936, 83; Аннинский 1938, 496) minēts, ka vāciešu sākotnējais nocietinājums bijis Āraišos. Pēc jaunākajiem pētījumiem (Apals 1986, 76-78), attiecībā uz Āraišiem šī versija ir pilnīgi noraidāma. Par to, ka vendu pils atradusies Cēsu Riekstu kalnā, pirmais plašāk rakstīja G.Fīrhufs (Vierhuff 1884, 19), uzsverot, ka te vendi dzīvojuši kopā ar vāciešiem, kas tikai ap 1210.gadu cēla savu pili, no kuras vēl redzamas drupas. Hronikas pēckara izdevumos šis uzskats akceptēts, jo tam par labu runā pats hronists (XIV, 8; XXII, 4), aprakstot notikumus Cēsīs. Tas liecina, ka ordeņa pilij un vendu pilij bija jābūt līdzās, kā tas dabā arī patiešām ir. Rīgas domkungs Johanness no Meideborgas 1259.gadā kā zvērināts liecinieks stāsta (Mitt. XIII, 1881, 22), ka viņš savā laikā, būdams ordeņa brālis, esot pavadījis piecus gadus Cēsu pilī (in costro Wenda), iekams tikuši likti pamati jaunajai pilij (fundamentum castri poneretur). Cēsu latgaļi varēja dzīvot tuvējā ciemā (villa), par kuru runā hronists (XXV, 3).

[19] Nostādot letus cietēju lomā, kā tas bija arī vendu raksturojumā (X, 14), hronista nolūks ir parādīt, ko iespējams iegūt, noslēdzot savienību ar militāri stipru sabiedroto, kas turklāt ir arī kristīgās ticības izplatītājs.

[20] Hronists min sevi kā bīskapa daļas, t.i., bīskapam Gaujas labajā krastā iedalīto zemju, pārstāvi. Kā rāda tālākie notikumi, šī latgaļu, igauņu, vācu apspriede, šķiet, notikusi Beverīnas pilī, jo karā ar igauņiem pils bijusi sava veida štābs sabiedrotajiem. Tieši Beverīnā atkārtoti sastopam gan priesteri Heinrihu un Cēsu Bertoldu, gan Rūsiņu, taču tas nepavisam nenozīmē, ka Beverīnai jābūt tiešā Imeras un Cēsu tuvumā.

[21] Otepē (igauņu Otepää no ott - “lācis”, peao -·“galva”) pils atrodas Igaunijas dienvidaustrumu daļā Otepē pilsētā pie Pihajerva ezera. Pilskalns kopā ar priekšpili, terasi un senpilsētu aizņēmis ap 2,5 ha lielu teritoriju, kur arheoloģiskajos izrakumos (1951.-1962., 1967 -1974., 1983.-1986.gadā) konstatēts, ka pils un tās pakāje intensīvi bijusi apdzīvota kopš 1.g.t. otrās puses. Laikā no 11.līdz 13.gs. Otepē bija ievērojams Ugaunijas politiskais un ekonomiskais centrs (senkrievu avotos minēts 1116.g.), jo bija svarīgs ceļu krustojuma punkts.

[22] Sakalieši - igauņu apdzīvotās zemes Sakalas iedzīvotāji. Sakala ar galveno centru Vilandes pilī aptvēra samērā plašu teritoriju Igaunijas dienvidrietumu daļā starp Baltijas jūru rietumos un Ugauniju austrumos; dienvidos Sakala robežojās ar lībiešu Metsepoli un latgaļu Tolovu.

[23] Trikātas pilsnovada un draudzes teritorija viduslaikos (LG I, Nr.251, 487; LVA IV, 608-625) ziemeļu virzienā varēja sniegties līdz Sedas upei, rietumu pusē - līdz Gaujai, kur otrā krastā bija Imera. Trikātai dienvidos atradās Sotekles un Autines pilsnovadi, bet austrumos - Cērtenes (Smiltenes) pilsnovads. Par to, ka Trikāta ar Beverīnas pili bijusi stratēģiski nozīmīga vieta Tolovā, liecina tas, ka te vairākkārt cīnās pretinieku karaspēki, te sanāk pārstāvji no visas Tolovas (XXIX, 3), bet Tolovas Tālibalds skaitās Trikātas vecākais (XV, 7; XVII, 2).

[24] Vardeks (Wardeke) - acīmredzot kāda letu personvārda saīsināta forma, kam pirmajā daļā vārds, vārdis (Blese 1929, 270).

[25] Ar priesteri domāts pats hronists (sal. XII, 20.piez.).

[26] Roboams acīmredzot ir minētā Beverīnas latgaļa pēc kristīšanas iegūtais vārds (pēc Bībeles Rehabeāma) (Pabst 1867, 106).

[27] “.. no pils sāniem” (sānu puses). Vārda collateralis pamatnozīme - “blakus, līdzās esošs” (Niermeyer 1984, 198), un tieši tā tulko Dž.Brandidžs an adjoining part; A.Hanzens, E.Pābsts vārdkopu tulko ar Nebenseite - “sānu mala (puse)”; J.Krīpēns - “no pils sāniem”; S.Aņņinskis - с боковой стороны - “no sānu puses”; J.Megiste, R.Kleiss - külgmise - “sānu”, “blakus esošā”; J.G. Arnts - auf der andern Seite des Schlosses.. zu den Seinigen kam - “otrajā pils pusē.. pie savējiem atgriezās”; M.Siliņš - “pils otrā puse”; A.Bauets - von einer Seite- “no vieniem [pils] sāniem (puses)”. Tātad Roboams pie savējiem atgriežas no pilij līdzās esošās vietas. Ja par Beverīnu uzlūko Trikātu, skaidrs, ka šī pilij (Kruse 1842, Tab. 64:I) “līdzās esošā vieta” ir aiz aizsargsienas un grāvja esošā priekšpils. Cīņa ar igauņiem varēja notikt vienīgi pils ziemeļu galā pie priekšpils, jo no pārējām pusēm tai bija dabiski šķēršļi (Trikātas ezers, Abuls).

[28] Sk. X, 39.piez.

[29] Hronikā atzīmēta vienīgi mūzikas instrumenta spalgā, griezīgā skaņa, kādu igauņi savā zemē nebija dzirdējuši. E.Pābsts (1867, 106) spriež, ka šis instruments nevarētu būt igauņu kantelei līdzīgā arfa vai cītara, un pieļauj, ka priesteris pūtis bazūni, P.Stepiņš (1983) domā, ka priesteris varējis spēlēt uz mazām pārnēsājamām ērģelītēm, - acīmredzot domstarpības tulkotāju vidū pastāv attiecībā uz lietvārda carmen izpratni divdabja teicienā carmen et sonitum instrumenti acutum. Carmen var nozīmēt gan “dziesma”, gan “melodija”. Tulkotājs devis priekšroku otrajam variantam. Ja carmen uztver kā “dziesma”, tad var pieņemt, ka priesteris pamīšus spēlējis un dziedājis.

[30] Venno - pirmais Zobenbrāļu ordeņa mestrs (1204(?)-1209) ar rezidenci Rīgā, ievēlēts, šķiet, ne vēlāk par 1204.gadu. 1208.gada beigās vadīja Līvzemē iebrukušo igauņu vajāšanu (XII, 6). Pēc Atskaņu hronikas (LR, R. 626-644) - Winne; pēc Vartberges Hermaņa hronikas (Wartberge 1863, 20) - Wynno. Venno laikā celtas senākās ordeņa pilis (Siguldā, Cēsīs, Aizkrauklē). Personvārds Winne, Wenno 11.-13.gs. Vācijā sastopams gandrīz tikai Pāderbornas bīskapijās (Ziemeļreinā-Vestfālenē). Mestra dzimta cēlusies Hāzungenes klostera apkārtnē. Netālu no Hāzungenes bijusi kāda tuksnesīga vieta Rorbaha, pēc kuras mestrs arī dabūjis savu uzvārdu - Vinno no Rorbahas jeb Rorbahas Vinno (Benninghoven 1965, 421).

[31] Šis apraksts tiek izmantots par pretargumentu apgalvojumam, ka Beverīna atradusies Trikātā, jo attālums starp Cēsīm un Trikātu esot pārāk liels un laiks par īsu, lai nakts laikā nosūtītu ziņu, savāktu karaspēku un nākamās dienas rītā būtu atpakaļ Beverīnā. Te jāņem vērā, ka darbība norisinājās decembrī, kad naktis visgarākās. Turklāt latīņu valodā ar nox bieži saprot arī vakaru, resp., tumsas iestāšanos (Georges 1918, 1202), ne tikai nakti, bez tam karaspēku vāca no Cēsīm tuvākās apkārtnes (in circuitu). Tātad, ja ziņu ar jātnieku aizsūtīja vakarā, tad ceļa gabalu turp un atpakaļ (ap 80 km) tiešām varēja veikt 15-17 stundās, šajā laikā vēl pagūstot sapulcināt palīgspēkus, kas bija kaujas gatavībā.

[32] E.Pābsts 1867, 108: ja jumenta (XV, 1; XVI, 4; XXI, 5) - “jūglopi”, tad pecora - “sīklopi” (?); vai arī, ja jumenta - “zirgi” (ķēves, sal. franču jument), tad pecora - “lopi”.

[33] Arheoloģiskie izrakumi rāda, ka dienvidrietumu Igaunijā (t.i., toreizējā Sakalā) 12./13.gs. joprojām raksturīgi ugunskapi akmeņu krāvumos, lai gan šai laikā sāk parādīties arī skeletkapi (Selirand 19'74, 225-227, Taf. XLII). Kad bija jāapglabā lielāks daudzums nogalināto (kā šeit), mirušos pēc vecajām apbedīšanas tradīcijām sadedzināja.

[34] Nosaukums Burtenik alias nominato Astigerve (igauņu asti - “trauks” + järve - “ezers”) vēstures dokumentos (UB II, Nr.1033) pirmoreiz parādās 1366.gadā.

[35] Lībiešu fogts Hermanis acīmredzot bija Gotfrīda (XI, 4) pēctecis Turaidā.

Satura rādītājs

XII nodaļas teksts latīņu valodā

XI nodaļas teksts latviešu valodā

XIII nodaļas teksts latviešu valodā

HISTORIA.LV