XIII nodaļas teksts latīņu valodā
XII nodaļas teksts latviešu valodā
XIV nodaļas teksts latviešu valodā
[125.lpp.]
XIII
1. Savas konsekrācijas vienpadsmitajā gadā [1209.] bīskaps Alberts atgriezās no Vācijas prāva krustnešu skaita pavadībā. To vidū bija Rūdolfs no Jērihovas[1], Volters no Emerslēbenes[2] un ļoti daudz citu dižciltīgo, bruņinieki, garīdznieki ar visu tautu[3], kas visi, dodoties jūras briesmās, nokļuva Līvzemē. Sekodams viņu padomam, bīskaps sasauca visus jau sen ticībai pievērstos līvus un letus un ar visiem krustnešiem un savu karaspēku virzījās pret Koknesi, atcerēdamies slepkavību, kuru kņazs Vjačko iepriekšējā gadā bija pastrādājis pret viņu un viņa ļaudīm, ar nelietīgu viltu nogalinādams bīskapa bruņiniekus[4] un viņa saimi, ko bīskaps pēc kņaza lūguma ar lieliem izdevumiem bija sūtījis tam palīgā pret lietuvjiem. Atradis kalnu pamestu un agrāko iedzīvotāju netīrīguma dēļ pilnu ar tārpiem un čūskām, viņš stingri pavēlēja kalnu iztīrīt un atjaunot, lika to nostiprināt ar izturīgiem nocietinājumiem un uzcēla varen stipru pili[5]. Tad viņš pils apsargāšanai turpat atstāja bruņiniekus un stopniekus līdz ar paša saimi, kuriem, iztērējis plašus līdzekļus, lika jo rūpīgi sargāt pili, lai lietuvju izmanība vai krievu slēptā viltība tos vairs nespētu maldināt kā iepriekšējā reizē. Bīskaps arī piešķīra jau minētajam Jērihovas Rūdolfam pusi pils un nodeva ordeņa brāļiem viņu trešo daļu.[6] Tad bīskaps, viņus tur atstādams un visu labi izkārtojis, atgriezās Rīgā. Bet leti pa tam ar diviem karapulkiem bija iebrukuši Lietuvā, dažus cilvēkus nogalinājuši un vairākus saņēmuši gūstā; atgriezušies pie mūsējiem Koknesē, viņi kopā ar bīskapu un visiem tā ļaudīm devās uz mājām.
2. Tai laikā ordeņa brāļu vidū bija kāds Vikberts[7], kas savu sirdi laikam vairāk bija pievērsis mīlestībai uz laicīgo pasauli nekā ordeņa disciplīnai un starp ordeņa brāļiem sēja daudz nesaskaņu. Juzdams nepatiku pret svētās dzīves kopību un necienīdams Kristus bruņiniekus, viņš devās pie Idumejas priestera[8] un sacīja, ka vēloties turpat sagaidīt bīskapa ierašanos un gribot tam visās lietās būt paklausīgs. Bet ordeņa brāļi, Cēsu Bertolds ar dažiem citiem brāļiem un kalpiem, vajāja brāli kā bēgli, saņēma viņu Idumejā ciet, atveda atpakaļ uz Cēsīm un ieslodzīja [vasara]. Uzzinājis par bīskapa ierašanos, Vikberts lūdza, lai viņu atbrīvo un atļauj atgriezties Rīgā, un apsolīja klausīt bīskapam un brāļiem. Nu brāļi nopriecājās, cerēdami, ka pēc nepatīkamajiem atgadījumiem brālis līdzīgi pazudušajam dēlam atkal nācis pie prāta, viņu aizsūtīja godam atpakaļ uz Rīgu un atkal uzņēma kopībā. Bet viņš, īsu laiku kā Jūda uzkavējies brāļu [127.lpp.] vidū jeb kā vilks starp avīm, nespēja vairs ilgāk slēpt, cik liekulīga ir viņa nožēla par maldiem, un gaidīja izdevīgu dienu, lai savas sirds ļaunumu vērstu darbos.
PAR MESTRA NOSLEPKAVOŠANU UN MESTRA FOLKVĪNA[9] IECELŠANU. Un tas notika kādā svētku dienā, kamēr pārējie brāļi ar citiem ļaudīm gāja uz Domu[10]: viņš tikmēr atsauca pie sevis ordeņa mestru un Johannesu, viņu priesteri, ar ieganstu, ka gribot atklāt viņiem savus noslēpumus, un augšā savā mājā[11] ar kaujas cirvi[12], ko arvien mēdza nēsāt klāt, mestram pēkšņi trieca pa galvu un turpat reizē ar mestru noslepkavoja arī priesteri. Kad notikušo darīja zināmu pārējiem brāļiem, viņi Vikbertam, kas no mājas bēga uz kapelu, dzinās pakaļ, saņēma viņu un ar laicīgās tiesas starpniecību sodīja, kā viņš to bija pelnījis, ar briesmīgu nāvi.[13] Viņi, gauži vaimanādami, apglabāja savu uzticīgo un dievbijīgo mestru Venno līdz ar priesteri un viņa vietā iecēla ne mazāk dievbijīgo, laipno un visiem tikumiem apveltīto Folkvīnu. Tas vēlāk gan bīskapa klātbūtnē, gan viņa prombūtnē visos karagājienos vadīja un pārzināja tā Kunga karaspēku un ar prieku cīnījās tā Kunga kaujās, un gāja un nāca pie apkārtējām pagāntautām. Un visi viņa brāļi stāvēja viņam klāt, un tā Kunga palīdzība un uzvara allaž bija viņu pusē.
3. PAR ENGELBERTA, PIRMĀ PRĀVESTA, NĀVI UN PRĀVESTA JOHANNESA IECELŠANU. Kad tai pašā gadā nomira arī Engelberts, Svētās Marijas baznīcas prāvests, bīskaps no Šēdas konventa[14] paņēma pie sevis Johannesu[15], klusu un visās gaitās saprātīgu un gudru vīru, iecēla viņu sava brāļa, augstu cienītā prāvesta, vietā un uzticēja viņam Svētās Marijas baznīcas vadību. Un, tā kā šis pats Johanness pārstāvēja Svētā Augustīna regulu un ordeni un valkāja baltu tērpu, kas apzīmē patiesu šķīstumu, bīskaps, apstiprinādams šo tērpu, apmainīja šīs baznīcas kanoniķu melnās drānas un kapuces pret baltām. Un, tā kā gan pašā pilsētā, gan ārpus tās joprojām valdīja bailes no pagāniem, šis konvents mitinājās pirmās pilsētas robežās pirmajā uzceltajā baznīcā; un pēc šīs baznīcas un pilsētas degšanas [1215.] [16] viņi iesāka Svētās Marijas baznīcu[17] celt ārpus pilsētas mūra pie Daugavas un turpat dzīvot. Un šī gada krustneši bija gatavi paklausīt gan mora paaugstināšanas darbos, gan citos pasākumos, kādos varēja kalpot Dievam.
4. Tuvojoties jau rudens dienām [1209. rudens], bīskaps, kas allaž centās veicināt un sargāt Līvzemes baznīcu, apspriedās ar saviem saprātīgākajiem vīriem un rūpīgi apsvēra, kādā veidā viņš jauno baznīcu varētu glābt no lietuvju un krievu naidīgajiem nodomiem. Atcerēdamies visu ļauno, ko Jersikas valdnieks kopā ar lietuvjiem bija nodarījis Rīgas pilsētai, līviem un letiem, viņi [129.lpp.] nolēma doties karā pret kristīgā vārda ienaidniekiem, jo Jersikas valdnieks Visvaldis allaž bija kristīgā vārda, it īpaši - latīņu, ienaidnieks.[18] Visvaldis bija apprecējis kāda lietuvju dižciltīgā[19] meitu un, it kā būdams viens no tiem - kā znots un arī saistīts ciešām draudzības saitēm -, bieži vadīja viņu karaspēku un, lietuvjiem dodoties uz Krievzemi, Līvzemi vai Igauniju, palīdzēja tiem pārcelties pār Daugavu un apgādāja tos ar pārtiku. Un lietuvjiem tolaik bija tāda vara pār visām šo zemju tautām, kā kristiešiem, tā pagāniem, ka tikai retie no viņiem uzdrošinājās dzīvot savos ciematiņos[20], bet visvairāk baidījās leti. Viņi atstāja savas novārtā pamestās mājas un aizvien patvērās tumšajās mežu slēptuvēs, taču arī tā nespēja glābties no lietuvjiem, jo tie viņus, ik brīdi uzglūnot, saķēra mežos, vienus nogalināja, citus aizveda gūstā uz savu zemi un atņēma visu, kas viņiem piederēja. Arī krievi bēga pa mežiem un ciemiem no lietuvju vaiga, pat ja to bija maz, kā zaķi bēg no mednieku vaiga, un līvi un leti lietuvjiem bija kļuvuši par barību un ēsmu tāpat kā avis, kad tām nav gana, vilku rīklē.
PAR KARAGĀJIENU PRET JERSIKAS VALDNIEKU. Bet Dievs izglāba savas avis, jau kristītos līvus un letus, no vilku rīklēm, atsūtīdams ganu, proti, bīskapu Albertu, kas, sapulcējis karaspēku no visiem Līvzemes un Letijas apgabaliem, ar rīdziniekiem, krustnešiem un visu savu tautu devās augšup pa Daugavu uz Koknesi. Un, tā kā Jersika allaž bijusi cilpa un it kā liels velns visiem, kas dzīvoja šajā Daugavas pusē[21], kristītajiem un nekristītajiem, un Jersikas valdnieks allaž cēla naidu un karus pret rīdziniekiem un arī nevēlējās ar tiem slēgt miera līgumus, bīskaps savu karaspēku virzīja pret šo pilsētu[22]. Krievi, pa gabalu ieraudzījuši karaspēku tuvojamies, devās tam pie pilsētas vārtiem pretī, bet, kad vācieši viņiem ar ieročiem rokās uzbruka un vairākus nogalināja, nespēja aizstāvēties un metās bēgt. Vācieši, viņus vajādami, kopā ar viņiem iebruka pa vārtiem pilsētā, taču aiz bijības pret kristīgo vārdu nogalināja tikai nedaudzus, lielāku skaitu saņēma gūstā, bet labprātāk atļāva viņiem aizbēgt. Sievietes un bērnus pēc pilsētas ieņemšanas pasaudzēja, daudzus no tiem saņēma gūstā, un, kamēr valdnieks ar daudziem citiem laivā aizbēga pāri Daugavai, tika sagūstīta valdniece un kopā ar meitenēm un sievietēm un visu mantību nodota bīskapam. Todien viss karaspēks palika pilsētā un savāca daudz kara laupījuma, sagrābdams visos pilsētas nostūros drēbes, sudrabu, purpuru[23] un daudz lopu, bet baznīcās - zvanus, svētbildes un citus piederumus, naudu un daudz mantu, un visu paņēma līdzi, pateikdamies Dievam, kas viņiem tik ātri bija piešķīris uzvaru pār ienaidniekiem un atvēris pilsētu bez pašu zaudējumiem.
[131.lpp]
PAR JERSIKAS DEGŠANU. Otrā dienā, kad viss bija izlaupīts, viņi sagatavojās atceļam un pielika pilsētai uguni. Un, kad valdnieks no Daugavas otra krasta[24] ieraudzīja ugunsgrēku, viņš smagi nopūtās un sāka vaimanāt un kliegt, un teica: Ai, Jersika, mīļotā pilsēta! Ai, manu tēvu mantojums![25] Ai, negaidītā manas tautas bojāeja! Vai man! ka piedzimu, lai skatītu savu pilsētu liesmās, lai skatītu savas tautas izdeldēšanu!
Pēc tam bīskaps un viss karaspēks, sadalījuši savā starpā visu kara laupījumu, atgriezās ar valdnieci un visiem gūstekņiem savā zemē. Valdniekam tika paziņots, lai viņš ierodoties Rīgā, ja kaut vai vēl tagad vēloties iegūt mieru un saņemt atpakaļ gūstekņus. Un viņš ieradās un lūdza piedošanu par saviem pārkāpumiem, sauca bīskapu par tēvu un pazemīgi lūdzās visus latīņus kā brāļus kristiešus aizmirst ļauno, kas noticis pagātnē, dāvāt viņam mieru un atdot atpakaļ sievu un gūstekņus, aizrādīdams, ka uguns un zobens, ar ko latīņi viņu sodījuši, viņam bijušas visasākās rīkstes. Tad bīskaps ar visiem savējiem iežēlojās par valdnieku, pazemīgo lūdzēju, un darīja viņam zināmus miera noteikumus, un teica: Ja gribi turpmāk vairīties no savienības ar pagāniem un ar viņu palīdzību negrausi vairs mūsu baznīcu, un arī nepostīsi ar lietuvju palīdzību krievu, savu kristīgo ticības brāļu, zemi; ja gribi ar dāvinājumu uz mūžiem savu valsti[26] nodot Svētās Marijas baznīcai, taču lai to atkal saņemtu no mūsu rokas atpakaļ un kopā ar mums baudītu pastāvīga miera saskaņu, tikai tad mēs tev atdosim atpakaļ valdnieci ar visiem gūstekņiem un allaž uzticīgi sniegsim palīdzību. Valdnieks, pieņemdams šos miera noteikumus, apsolīja uz priekšu vienmēr būt uzticīgs Svētās Marijas baznīcai un apliecināja, ka nepiedalīsies pagānu perinātajos plānos un turēsies kristiešu pusē; un viņš atdeva savu valsti baznīcai un to līdz ar svinīgi pasniegtiem trim karogiem[27] saņēma atpakaļ no bīskapa rokas [pēc 4.oktobra], atzina bīskapu par tēvu[28] un deva solījumu, ka turpmāk atklāšot tam visus krievu un lietuvju ļaunos nodomus. Tad viņam tika atdota atpakaļ valdniece līdz ar pārējiem gūstekņiem, un viņš priecīgs atgriezās savā zemē, sasauca savus ļaudis, kuri bija aizbēguši, un sāka no jauna celt pili. Un tomēr viņš vēlāk atkal piedalījās lietuvju perinātajos plānos un, aizmirsdams savus uzticības solījumus, it bieži uzkūdīja pagānus pret Kokneses vāciešiem.[29]
5. PAR OTRO KARAGĀJIENU UZ UGAUNIJU. Pēc tam [1209./1210. ziema], izbeidzoties ar ugauņiem salīgtajam mieram,[30] Bertolds, bruņinieku mestrs Cēsīs, atsauca pie sevis Rūsiņu ar viņa letiem, kā arī citus letus no Autines un ar saviem vendiem virzījās uz Ugauniju. Un cilvēkus, kas vēl nebija sabēguši pie kādas pils, viņi atrada to ciemos, visos ciemos, kuros varēja nokļūt, ļoti daudzus nogalināja un, lielu skaitu cilvēku nonāvējuši, citus saņēma gūstā, sagrāba daudz kara laupījuma, aizveda līdzi sievietes un meitenes un, atstādami ciemus tikpat kā tukšus, pēc lielās slepkavošanas un dedzināšanas atgriezās mājās. Kad to uzzināja Turaidas līvi, kas līdz [133.lpp.] šim aizvien ar igauņiem slepus bija perinājuši nodevīgus plānus, viņi bija sašutuši, ka Cēsu Bertolds ar letiem atsāk karu pret Igauņiem,[31] un pierunāja bīskapu norīkot uz Ugauniju sūtņus miera līgšanai.
PAR MIERA SALĪGŠANU. Un bīskaps aizsūtīja priesteri Alebrandu uz Otepē
gan atjaunot mieru, gan atprasīt tirgotāju īpašumu.[32]
Un visas Ugaunijas igauņi, izdzirduši par bīskapa sūtņu ierašanos, sapulcējās
uz apspriedi, un Alebrands vēra muti un mācīja viņiem Kristus ticību. Igauņi,
to dzirdēdami, saskrēja ar šķēpiem un zobeniem, lai viņu nogalinātu, bet
daži vecākie aizstāvēja viņu un teica: Ja nogalināsim šo bīskapa sūtni,
kas mums turpmāk vairs ticēs vai atsūtīs kādu sūtni? Un igauņi, nevēlēdamies
klausīties pestīšanas vārdus, aizsūtīja Alebrandu atpakaļ pie bīskapa un
reizē ar viņiem norīkoja savus cilvēkus miera salīgšanai. Un tika salīgts
miers ar bīskapa līviem un letiem Gaujas vienā pusē, bet Cēsu Bertolds un Rūsiņš
ar saviem letiem mieru nepieņēma un gatavojās cīņai.[33]
_______________________________________________________________
[1] Rūdolfs no Jērihovas cēlies no bagātas ministeriālu dzimtas, kas dzīvoja Elbas labajā krastā Magdeburgas arhibīskapijas Jērihovas pilstiesā (tag. Vācijā, ap 50 km uz ziemeļiem no Magdeburgas). Ziņas par Jērihovas Rūdolfu ir laikā no 1196.gada līdz 1237.(?) gadam (Transehe 1960, 24, 25). Jērihovas Rūdolfs ir liecinieks Jersikas Visvalža padošanās aktā 1209.gadā (LG I, Nr.2).
[2] Volters no Emerslēbenes (Hamersleve) cēlies no dižciltīgas dzimtas Magdeburgas arhibīskapijā (tag. Vācijā Emerslēbene starp Magdeburgu un Halberštati). Par Emerslēbenes Volteru ir ziņas laikā no 1203.gada līdz 1241.gadam (Transehe 1960, 23, 24). Līdzās Jērihovas Rūdolfam minēts liecinieku sarakstā Jersikas Visvalža padošanās aktā (LG I, Nr.2).
[3] Cum omni populo, šeit: ar visu karaspēku (Niermeyer 1984, 814).
[4] Sk. XI, 9.
[5] Uzsākot savas mūra pils celšanu, vācieši, jādomā, daļēji izmantojuši iepriekšējos nocietinājumus, jo minēta to atjaunošana. Kokneses mūra pils ar tās trīsstūrveida plānojumu celta latgaļu koka pils vietā uz dabiska ķīļveida pakalna. Pils sākotnējā izskata restaurēšanai neder saglabājušos mūru konfigurācija, jo pēc 1961.-1966.gada izrakumu materiāliem (Stubavs 1967, 35-38), 16.gs. beigu revīzijas protokoliem un senākajiem pils attēliem pēdējā mūra pils šai vietā celta 17.gs. 20.gados. Izrakumu laukuma robežās konstatēts, ka 13.gs. sākumā bijusi apbūvēta visa ar aizsargmūri ierobežotā pilskalna vidusdaļa. Bez koka dzīvojamām ēkām bijušas arī saimniecības ēkas - kūtis, klētis. Telpās bijušas parastās akmeņu vai māla kleķa krāsnis, tikai vienā gadījumā atsegta krāsns apkurei ar silto gaisu. Pagalma centrālajā daļā bijusi aka. Arī priekšpilī atsegtas 13.gs. koka celtnes, to vidū vairāki staļļi un lopu kūtis. Atklāts kāds mūrēts pagrabs, kur mucās uzglabātas pārtikas rezerves. Tā kā Koknesē 13./14.gs. slāņos atrastajai keramikai un daudzajām senlietām ir vietējās materiālās kultūras iezīmes, jādomā, ka lielākā daļa pils apkalpojošā personāla bija latgaļi un sēļi.
[6] Zobenbrāļu ordenis iegūst no Kokneses savu trešo daļu tikai 1211.gada vasarā pēc latgaļu zemju sadalīšanas, jo vēl 1210.gadā (XIV, 5) pilī ordeņa brāļu nav. Šeit vai nu hronists aizsteidzas notikumiem priekšā un runā par 1211.gada dalīšanu (sal. IX, 3), vai arī ordenis saņēma jau 1209.gadā trešo daļu, taču nevis no pils un pilsnovada, bet gan tikai no to ienākumiem(Arbusow, Bauer 1955, 66).
[7] Vikberts - pirmais ordeņa īpašumu pārvaldnieks Cēsīs (1207-1209), kur viņu norīkoja mestrs Venno (LR, R. 687-715). Vikberta dzimtene ir Zēste (tag. Vācijā, ap 50 km uz austrumiem no Dortmundes), kur viņš cēlies no pilsoņiem vai ministeriāliem (Benninghoven 1965, 422). Kad Venno atcēla par nederīgu izrādījušos ierēdni no amata Cēsīs, Vikberts pārgāja bīskapa pusē. Bertolds viņu notvēra, ieslodzīja cietumā un pārveda uz Rīgu, kur viņš pēc tam, kad bija apsolījies pakļauties, atkal tika uzņemts ordeņa brāļu saimē. Tur Vikberts noslepkavoja mestru Venno un viņa kapelānu Johannesu (sk. LR, R. 687-719).
[8] Idumejā, t.i., bīskapa daļā, Straupes draudzes baznīcas priesteris bija Daniēls.
[9] Folkvīns (Volquinus, Wolquinus u.c.) - Zobenbrāļu ordeņa mestrs; ziņas par viņu laikā no 1209.gada līdz 1236.gadam, dzimis Naumburgā (Vācijā, Hesenes Federālajā zemē, apmēram 20 km uz rietumiem no Kaseles), grāfu dzimtas atvase. Jau jaunības gados savā dzimtenē izvirzās kā grāfs Folkvīns II. Būdams Zobenbrāļu ordeņa mestrs, parasti vadījis apvienoto līvzemnieku karaspēku, piedalīdamies ap 19 postošās militārās operācijās pret Austrumbaltijas iedzīvotājiem (Benninghoven 1965, 98-104, 424-428). Zobenbrāļu interesēm saduroties ar bīskapa vai paša pāvesta centieniem, aktīvs sava ordeņa politikas īstenotājs. Piedalījies daudzu svarīgāko šī laika Livonijas līgumu slēgšanā; kritis Saules kaujā 1236.gada 22.septembrī.
[10] Toreizējā Rīgas Doma baznīca (monasterium) atradās tag. Amatu ielā 6 (Latvijas Filharmonijas ēkas vietā). Maz ticams, ka baznīca tolaik atradusies Daugavgrīvā (Mitt. III, 1844, 228), jo turienes klosteris saukts par claustrum (VI, 3; IX, 7; XIV, 5).
[11] Mestrs nogalināts Rīgā (nevis Cēsīs - Mitt. III, 1844, 228) vai nu bīskapa, vai ordeņa sētā, jo tās tolaik atradās abas līdzās (XI, 5.piez.). Pirmā ordeņa pils, kas uzcelta pēc 1202. gada, atradās tag. Šķūņu ielā, vēlākajā Svētā Gara konventā. No konventa ēkas saglabājies dienvidu spārns, turpat bija arī Sv. Jura baznīca (Hronikā saukta par Ordeņa brāļu baznīcu vai kapelu - XVIII, 6). No ēkām to pirmatnējā veidā nekas nav saglabājies, jo 17.gs. tās pārbūvētas par noliktavām (Löwis of Menar 1922, 99), taču arheoloģiskie izrakumi 1985. un 1990.gadā te tiešām parādīja 13.gs. apbūvi. Konventa sētas ziemeļrietumu stūrī tika atrakti masīvu, no dolomītakmeņiem mūrētu sienu pamati. Tie ļauj izsekot ēkas plānam apmēram 18x18 m lielai Zobenbrāļu ordeņa pilij, kas atradusies šai vietā. Uz austrumiem no Jura baznīcas apsīdas atsegti uz viduslaikiem attiecināmi apbedījumi (Svarāne 1992, 93).
[12] Bipennis - plats divasmeņu kaujas cirvis (Sleumer 1990, 165), varbūt arī divasmeņu zobens (Niermeyer 1984, 98); šādus platasmens cirvjus lietoja Rietumeiropā vēl 11.-13.gadsimtā (Boeheim 1890, 367). 14.gs. vidū kāda kuršu ciema inventāra sarakstā arī minēti šādi cirvji (UB I, Nr.603; Mitt. XXV, 1933, 162).
[13] Vikberts sodīts ar nāvi uz rata (LR, R. 711).
[14] Šēdas premonstriešu klosteris, dibināts 1147.gadā, atradās toreizējā Ķelnes arhibīskapijā (Vācijā, ziemeļaustrumos no Dortmundes Hammas pilsētas tuvumā). Premonstriešu ordeni (pēc Premonstrē (Prémonstré) klostera Francijā, kur ordenis sākotnēji mitinājās) kā patstāvīgu garīdznieku organizāciju nodibināja 1120.gadā sv. Norberts, vēlākais Magdeburgas arhibīskaps (Heimbücher 1933, 434-443). Ordenis bija izveidots nolūkā veikt misijas darbu pagānu zemēs. Savu darbību un zemju kolonizāciju premonstrieši vispirms izvērsa rietumslāvu vidū Magdeburgā un Brandenburgā. Premonstriešu ordenis pārņēma augustīniešu reglamentu. Kanoniķi un klēriķi, kas nodarbojās ar reliģijas lietām, valkāja baltas vilnas drānas, lajiem, kas veica saimnieciskus darbus, apģērbs bija pelēks. Ordeņa darbību ļoti atbalstīja pāvesti un vācu ķeizari, tāpēc ap 13.gs. 30.gadiem bija jau ap 1000 premonstriešu klosteru. Bīskaps Alberts, dodot domkapitulam premonstriešu statūtus, tam piešķīra agrākās lībiešu zemes Daugavas kreisajā krastā pretī Akmeņu un Doles salām līdz pat Ķekavas upei (UB I, Nr.56; LG I, Nr.3).
[15] Johanness bija Rīgas domkapitula prāvests no 1209.gada līdz 1234.gadam. 1239.gadā minēts kā miris (Arbusow, Bauer 1955, 68).
[16] 1215.gadā. Sk. XVIII, 6.
[17] Tag. Doma baznīcu, kuras celtniecībai zemi iedalīja 1211.gadā (UB I, Nr.21).
[18] Sal. VII, 5.
[19] Domāts Daugerūts (sk. XVII, 3), kas pārstāvēja Lietuvas centrālās daļas dižciltīgos, kurus var saukt par kņaziem (Пашуто 1959, 301).
[20] Bieži sastopamais apgalvojums, ka villula Hronikā pretstatā villa nozīmējot viensētu un ka hronists līdz ar to apstiprina (LR, R. 343 u. turpm.) latgaļu dzīvošanu viensētās, nav atradis pamatojumu hronista valodas lietojumā (Arbusow, Bauer 1955, 69).
[21] T.i., Daugavas labajā krastā, kur atradās Jersikas valsts pilis un novadi.
[22] Jersika ir vienīgā vietējo iedzīvotāju senpilsētas tipa apmetne, kas Hronikā nosaukta par civitas, bet dokumentos arī par urbs vai locus castri (LG I, Nr.2; LVA II, Nr.234). Pēc Nīrmeiera (Niermeyer 1984, 184), viduslaikos par civitas parasti dēvēts kāds lielāks administratīvs centrs vai bīskapijas galvenā pilsēta, piemēram, vācu Rīga (XI, 1; XIII, 3 u.c.). Jersika bijusi valdnieka Visvalža rezidence, resp., galvenā pilsēta (sal. VII, 17.piez.). Arheoloģiskā apzināšana un pārbaude liecina, ka kultūrslānis ap Jersikas pilskalnu konstatējams vairāku ha lielā platībā.
[23] Purpurs - ar purpura krāsu krāsotas drānas, kuras, iespējams, valkāja Jersikā dzīvojošie valdniekam pakļautie dižciltīgie.
[24] Pretī Jersikai Daugavas otrā krastā atrodas Dignājas pilskalns (Jēkabpils raj. Dunavas c.), no kurienes Visvaldis varēja vērot pilsētas degšanu.
[25] Nav nekāda pamata identificēt Jersikas Visvaldi ar Smoļenskas Vsevolodu Mstislaviču, kura ģenealoģiskā tabula sākas ar 9.gs. minēto Rjuriku (Taube 1935, 445, 446). Neizslēdzot iespēju, ka Jersiku Visvaldis saņēmis mantojumā - to apliecina kāds 1209.gada dokuments (LG I, Nr.2) - par nepamatotu uzlūkojams mēģinājums Jersiku tieši saistīt ar kādu senkrievu kņazu namu. Tāpat kā par latīņiem mēdza dēvēt katoļus, par krieviem šai laikā sauca pareizticīgos; pēc arheoloģiskajiem pētījumiem, pils iedzīvotāji - latgaļi - jau kopš 11.gs. bija kristīti (Balodis 1940, 93).
[26] T.i., Jersikas valsti, kas, spriežot pēc 1209.gada padošanās akta, kā arī 1211. un 1213.gada līgumiem (LVA II, Nr.63, 71), ieņēma plašu teritoriju starp Tolovu, Atzeli, Koknesi un Sēliju. Norādījums, ka Jersikas Visvaldis savienībā ar lietuvjiem postījis krievu zemi, var noderēt par pierādījumu Jersikas valsts centieniem atbrīvoties no krievu kņazu atkarības.
[27] Jersikas Visvalža padošanos bīskapam Albertam tuvāk raksturo Rīgā, Pētera baznīcas sētā (burtiski kapsētā - cimiterium, coemeterium), 1209.gada beigās noformētais dokuments (LG I, Nr.2). No šī līguma izriet, ka Visvaldis savas zemes saņēmis atpakaļ kā t.s. karoga lēni. Tā Vācijā tolaik varu kādā teritorijā izlēņoja valsts laicīgajiem firstiem. Dokumentā gan teikts, ka Visvaldis neatguva visas zemes, jo katoļticībai agrāk pievērstā Autine (sk. XII, 14.piez.), Cesvaine u.c. paliek bīskapa Alberta rīcībā, bet hronists šo apstākli atstāj bez ievērības. Tā kā katrs karogs varēja apzīmēt savu novadu, tad izteikts pieņēmums (Švābe 19362, 23), ka Visvaldis saņēma atpakaļ trīs savas valsts teritoriālas vienības (novadus), kuru nosaukumi precīzi gan nav zināmi.
[28] Iespējams, no Bizantijas un Krievzemes hronikām ienācis vārdu pater un filius, kā arī vārdkopas pater spiritualis lietojums īpatnējā metaforiskā nozīmē, proti, lai apzīmētu mākslīgi radītas garīgas tēva un dēla attiecības ar valststiesisku un politisku nozīmi, t.i., pareizticīgo Jersikas Visvalža (sk. XIII, 4; XVIII, 4) un Polockas Vladimira (XVI, 2) attiecības ar Rīgas bīskapu Albertu. Visās pārējās Hronikas vietās pater-filius terminoloģijā nav tiesiskās vai politiskās nozīmes, piemēram, Alberta attieksme pret dumpīgajiem lībiešiem (IX, 7; XVI, 4; sal. ar VII, 9), pret Zobenbrāļu ordeni (XI, 3), kut Alberts apzīmēts par viņu tēvu; vācieši, kas aizsūtīti Kokneses Vjačko pils nocietināšanai, uzskata viņu it kā par kungu vai tēvu (XI, 9). Visos šais gadījumos vārds pater laikam tikai raksturo bīskapa Alberta pretimnākošo attieksmi (par to sk. Arbusow 1950, 146,147).
[29] 1214.gadā (XVIII, 4, 9).
[30] Sk. XII, 6.
[31] Sk. XII, 6.
[32] Sk. XI, 7; XII, 6.
[33] Tātad Rūsiņa Sotekles pilij kopā ar ordeņa Cēsīm bija jābūt vienā Gaujas pusē, jo pretējā pusē, t.i., Gaujas labajā krastā, Turaidā, Idumejā un Imerā dzīvoja tie lībieši un latgaļi, kas bija pakļauti bīskapam.
XIII nodaļas teksts latīņu valodā
XII nodaļas teksts latviešu valodā