Švābe, A. Jersikas karaļvalsts. Senatne un Māksla. 1936. Nr.1, 5.-31.lpp.
_________________________________________________________________________

Jersikas karaļvalsts. [*]

Uz Rīgas-Daugavpils dzelzceļa, 169 km no Rīgas, pie 2 km gaŗ Jersikas ezera, atrodas Jersikas stacija, ko krievu laikos sauca par Cargradu (Царьградъ). Šāds nosaukums varēja izcelties jau Livonijas kaŗa laikā, Jānim Briesmīgam 1547.g. pieņemot cara titulu. No tā savukārt poļu laikos radās poļu forma Carogrod. Tā kā humānisma historiografijas ietekmē poļi 16.gs. cenšas nacionālos nosaukumus tulkot latīniski, tad šai laikā Cargradu rakstos dēvē arī par Arx Regia, t.i. Karaļpili. Ap 1929.g. Jersikas vārds Gerceke Livonijas tekstos apliecināts arī Krievijā, Novgorodas tuvumā, kam krievu avotos atbilst Gorodišče (Pilskalns). Novgorodas Gerceke atradās uz Volchovas upes labā krasta; domā, ka šai vietā bijusi vīkingu kņaza Ŗurika pils[1]. Jersika ir vīkingu vārds: dažās ziemeļnieku valodās gerz-kr, gers-kr nozīmēja “vīkings, kas bijis Krievijā”, “krievisks”; Oli Gerzkr, Olavs Krievs[2]. Ar to saskan citas liecības. Tā Bernas karaļa Didriķa saga, kuŗas kodols ir izcēlies no leģendām par ostgotu valdnieku Teodorichu, bet kas vēlāk uzņēmusi ļoti dažādu vēsturiski-ģeografisku vielu no 9.-13. gs.,[3] piemin arī Jersiku šādiem vārdiem: “...at moti peim kemr iarl einn af Greka Valldemars konungs (Gerseka borg fraendi”)[4], kas latviski skanētu: “...tad notika, ka viņiem nāca pretim kāds Grekas karaļa Valdemāra jarls no Jersikas, viņa asinsradinieks”. Chronikās Jersika pirmo reizi pieminēta 1203.g. (Indriķa chr., VII.8), pēdējo reizi 1375.g. (Vartberges Hermaņa Livonijas chr., 108)[5].

Protams, vēstures avotos Jersikas vārds nesaistās ar staciju, bet ar Jersikas pili (castrum) un pilsētu (urbs, civitas). Tai vietā tagad, kādus 2,5 km no Jersikas dzelzceļa stacijas uz Rīgas pusi, atrodas Jersikas pilskalns Līvānu pagasta Pilskalnu māju zemē, Daugavas labā krastā starp divām nelielām upītēm ar dziļām gravām. Tam pretim kreisā krastā redzams Dignājas pilskalns. Jersikas pilskalns Daugavas krasta pusē ir 18 m augsts, bet ziemeļu pusē mākslīgi nocietināts ar 2 m augstu uzbedumu, skaitot no 100 m gaŗā un 75 m platā plakuma[6]. Laikam ziemeļu pusē bij arī pilsētas vārti (porta civitatis), par kuŗiem stāsta Indriķa chronika (XIII.4).

Pretēji daudziem citiem mūsu senču pilskalniem, par Jersiku uzglabājušās samērā plašas ziņas nevien chronikās, bet arī oficiālos dokumentos. Zinām pat, kas bij Jersikas valdnieks. Indriķa chronika sauc viņu par Visvaldi (Vissewalde), bet Rīgas bīskapa kanceleja 1209.g. lieto rusificēto formu Wiscewolodus. Līdzīgu valdnieka vārdu Wyssewalde 1388.g. sastopam Marburgas Vīganda ordeņa chronikā kādā Lietavas pils nosaukumā (castrum Wyssewalde), kas atradusies Vilijas tuvumā augšpus Kauņai[7]. Lai gan tas vēsturiski ir pilnīgi iespējams, tomēr nav nekādu tiešu liecību, ka pēc Jersikas valsts bojā ejas dokumentos apliecinātie Visvalža likumīgie mantinieki būtu izceļojuši uz Lietavu pie savas mātes radiem. - Vienīgi 1209.g. Rīgas bīskapa lēņa grāmatas 16.gs. dorsuālijas lieto Visvalža vietā krievu nosaukumu Vsevolod[8], ko vēlāk pastāvīgi sastopam krievu un poļu vēstures literātūrā, kas dibinās uz pieņēmuma, ka Jersikas Visvaldis bijis krievu kņazs.

Visvaldis ir vienīgais Livonijas valdnieks, ko Latviešu Indriķis titulē par karali (rex), kamēr pat zemgaļu lielkungu Viestartu viņš sauc tikai par maior natu de Semigallia (IX.2), princeps (X.10) vai dux Semigallorum (IX.3, XII.2), bet lībju kungu Kaupu, ko pat varenais pāvests Innocents III. bij žēlīgi pieņēmis un apdāvinājis Romā, titulē vai nu par zemes vecāko (senior terrae, IV.4) vai it kā karali - quasi rex et senior Livonum (VII.5). Pretstatā Visvaldim Latviešu Indriķis Kokneses kundziņu Vesceku apzīmē par regulus (XI.9), kādā vārdā viņš nosauca arī Visvaldi, kad tas, Rīgas bīskapa sakauts, bēga pāri Daugavai, laikam uz Dignājas pili. Arī Polockas un Pliskavas kņazus Indriķa chronika parasti sauc tikai par rex (X.1, XIV.2), bet dažreiz Polockas kņazs titulēts par lielkņazu (rex magnus XI.9, XXII.3, XXV.2). Lai gan chronikas autors bij vienkāršs lauku mācītājs un viņa saprašana valsts un politikas lietās loti maza, tomēr droši vien ne bez pamata viņš jau titulātūrā izceļ Jersikas Visvalža valststiesisko stāvokli, godinādams viņu, tāpat kā Polockas Valdemāru, par karali.

12.gs. beigās letgaļu un lībju apgabali uz austrumiem no Daugavas atradās tribūtārā atkarībā no Polockas (Daugavas baseins) un Pliskavas (Gaujas baseins) kņaziem. Indriķa chronika vairākkārt apliecina, ka Piedaugavas lībji, letgaļi un sēļi vēl 13.gs. sākumā deva meslus (tributum) krievu karalim Polockā (I.3, XII.1). Arī pāvesta kanceleja 1188.g. oficiālā dokumentā raksta, ka Ikšķiles baznīca atrodoties Krievijā (in Ruthenia). Bīskapa Alberta polītika bij pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no Polockas meslu kundzības un atvērt Rīgas tirgotājiem ceļu uz Krieviju [XIV.9: et mercatoribus Rigensibus viam suam in terram (in Russiam) aperiat]. Lai to panāktu, bij jāpakļauj vācu varai Kokneses un Jersikas karaļvalstis. Tas nozīmēja, ka Rīgas bīskapam agri vai vēlu būs jāsaduŗas ar Polockas karali.

Pēc Rīgas bīskapa galma vēsturnieka Indriķa vēstījuma, tai pašā 1203.g. vasarā, kad lībju kungs Kaups bij Romā un ziņoja pāvestam par Livonijas politiskiem apstākļiem, Polockas karalis negaidot iebruka lībju zemē un apsēda Ikšķiles pili. Saņēmis no lībjiem solīto naudas pagastu, karalis atstāja viņus mierā un devās uz Salaspili, bet nespēja to ieņemt. Polockas valdnieku pavadīja Jersikas karalis, kuŗa vārdu chronists nemin, bet kas varēja būt vienīgi Visvaldis. Kopā ar leišiem Jersikas karalis devās uz Rīgu, nolaupīja namnieku lopus, sagūstīja divus svētniekus un, nogalinājis dažus vāciešus, devās atpakaļ. Tāds ir chronista īsais ziņojums (VII.7, 8).

Kādu iemeslu dēļ Polockas karalis Valdemārs uzsāka šo ekspedīciju, nav zināms. Visticamāks ir Solovjova un citu krievu vēsturnieku izskaidrojums, ka krievu kņazi parasti paši ieradās pēc pagasta un mesliem un viņus pavadīja kaŗa draudze, kas pretošanās gadījumā piedzina meslus ar varu. Lībekas Arnolda slavu chronikā šis gadījums iztulkots tai nozīmē, ka bīskaps Alberts esot aizturējis lībjiem uzliktos krievu meslus, kāpēc Polockas Valdemārs patiesībā ieradies tikai pēc saviem nodokļu parādiem[9]. Daži citi Polockas valdnieka kaŗagājienu uzskata par soda ekspedīciju pret rīdziniekiem, kas bij nogalinājuši kādu (krievu?) stūrmani un kapteini, jo tie pretēji pāvesta aizliegumam devušies pa Daugavu uz leju, lai apmeklētu zemgaļu ostu (IV. 6,7).

1206.g. pavasarī bīskaps Alberts mēģina noslēgt draudzības līgumu ar Polockas Valdemāru, kādos nolūkos nosūta veselu sūtniecību Daugavgrīvas klosteŗa abata Teodoricha vadībā, kas vāciem par lielu pārsteigumu atrod Polockā priekšā lībju kungu sūtītus delegātus, kuŗu uzdevums bijis pārliecināt savu meslu kungu kopīgi padzīt vāciešus no Livonijas (X.1). Uzpērkot kādu krievu augstāku ierēdni, abatam izdevās iegūt ziņas par Polockas valdnieka īstiem nodomiem un nosūtīt slepenu ziņojumu bīskapam Albertam uz Rīgu, kas pēc tam atlika savu paredzēto braucienu uz Vāciju.

Tikai 1206.g. rudenī, kad bīskaps Alberts bij apspiedis lībju nemierus un ar daļu no krustnešiem aizceļojis uz Vāciju, Polockas Valdemārs kopā ar citiem karaļiem, saviem kaimiņiem un draugiem (et aliorum regum vicinorum et amicorum suorum, X.12), starp kuŗiem bij arī Jersikas un Kokneses karaļi, devās ar lielu kaŗaspēku pa Daugavu uz leju, bet velti mēģināja ieņemt Ikšķili un Salaspili. Karalis Valdemārs gan esot pavēlējis arī Turaidas lībjiem un latvjiem ierasties viņam palīgā, bet šai pavēlei paklausījuši tikai lībji. Kad daži lībji palaida baumas, it kā jūŗā esot redzama liela kaŗa flote, karalis Valdemārs, domādams bīskapu Albertu atgriežamies ar jauniem spēkiem, piepeži pēc 11 dienām pārtrauca Salaspils apsēšanu un nekā nepanācis devās uz Krieviju.

Pēc otrās Valdemāra neveiksmes vāci no atgaiņāšanās pārgāja uzbrukumā. 1207.g. Lieldienās bīskaps ieradās Rīgā ar lielu krustnešu pulku (XI.1), un jau tai pašā gadā Kokneses Vesceka ir spiests nodot savu valsti Albertam. Vēl pēc 2 gadiem (1209.g.) bīskaps Alberts pārved no Vācijas jaunus krustnešus un tā paša gada rudenī, apspriedies ar saviem padomniekiem, uzsāk kaŗagājienu pret Jersiku, ko Latviešu Indriķis apraksta šādiem vārdiem (XIII.4):

Salīdzinot šo tēlojumu ar citiem kauju aprakstiem (piem., Beverīnas apsēšanu 1208.g., XII.6), par kuŗiem skaidri zināms, ka Indriķis pats tur bijis klāt, var droši apgalvot, ka šo nodaļu par Jersikas ieņemšanu chronists uzrakstījis pēc ziņām, ko viņam devuši citi. Ar to izskaidrojams, kāpēc šai aprakstā nav nekādu topografisku un militāru sīkumu, bet vācu un krievu cīņas pie Jersikas attēlotas tik pliekani, it kā kaŗa darbība būtu notikusi uz provinces teātŗa skatuves, dažās minūtēs ieņemot butaforisku pili. Nebūdams acu liecinieks, chronists nekā nezina stāstīt arī par šī kaŗa gājiena blakus personām un sauc vārdā vienīgi bīskapu Albertu un karali Visvaldi. Pat pieminēdams Visvalža sievas tēvu, Indriķis nevar pateikt, kā viņu sauc. Tikai 4 gadus vēlāk (1213.g.), kad ordeņa brāļi to sagūsta un iesloga Cēsu pilī, kas atradās tuvāk pie chronista dzīves vietas, viņš pastāsta, ka Visvalža sievas tēvs ir Daugerute (XVII.3). Šāds Jersikas kaujas apraksta vispārīgs raksturojums ir pastāvīgi jāpatur vērā, lai Indriķa tēlojumam nepiešķirtu acu liecinieku izteikuma vai oficiāla dokumenta ticamību. Tāpat nav jāaizmirst, ka par šiem Jersikas notikumiem chronists rakstīja tikai pēc 15 gadiem (1225./26.g.), kad daudz kas bija zudis no laužu atmiņas.

Bet sen jau ir pierādīts, ka Latviešu Indriķis neteica visu patiesību pat tad, kad viņš to zināja. Nevien tāpēc, ka viņš visos jautājumos nostājās vācu iekaŗotāju pusē (XVIII.5, XXIII.9, XXX.4 u.c.), bet arī tāpēc, ka viņš rakstīja bīskapa Alberta uzdevumā, kas noteica viņa viedokli bīskapa un ordeņa interešu pretešķībās. “Kur vien mēs varam Indriķa trūcīgo vēstījumu papildināt ar mūsu dokumentu zināšanām, tur pastāvīgi novērojam faktu, ka Indriķis retušē bīskapa partijai nelabvēlīgus apstākļus”[10]. Salīdzinot Latv. Indriķa chronikas XIII.4 nodaļu ar Alberta 1209.g. lēņa grāmatu Visvaldim, redzam, ka arī šai gadījumā chronists noklusējis ļoti svarīgu faktu, proti to, ka Jersikas karalis saņēma atpakaļ no Rīgas bīskapa lēņos nevis visu savu valsti, bet tikai tās daļu.

Aiz vairāk iemesliem sevišķi grūts bij chronista stāvoklis, cenšoties attaisnot bīskapa Alberta 1209.g. kaŗa gājienu pret Jersiku. Pirmkārt, Visvaldis bij kristīts valdnieks, lai gan pareizticīgs, tāpat kā Tālavas kungs Tālivaldis. Bet tai pašā laikā (1208.-12.g.), kad Cēsu zobenbrāļi bij nodibinājuši ar Tālivaldi, Rūsiņu un Varidotu militāru savienību pret igauņiem, bīskaps Alberts uzbruka pareizticīgajam Visvaldim. To vairs nevarēja iztēlot kā ciņu pret pagāniem.

Otrkārt, Indriķis savu chroniku sarakstīja 1225./26.g. ziemā, kad Livonijā atradās pāvesta legāts Modenas Vilhelms, kam varbūt arī šī chronika īsteni bij domāta, lai attēlojot bīskapa Alberta lielos nopelnus, iespaidotu legātu par labu Rīgas bīskapa tālākiem hierarchiskiem nodomiem. Bet taisni šai jautājumā pāvestam bij pavisam citi nolūki nekā Albertam. Tā kā legātu Vilhelmu Rīgā apmeklēja Novgorodas un citu Krievijas valstu sūtņi, tad no tā, kā arī no Honōrija III 1227.g. bullas[11] jāsecina, ka pāvests jau toreiz sapņoja par Z.Krievijas pakļaušanu katoļu baznīcai, pie kam Livonija bij izraudzīta par šis misijas bazi[12]. Nav zināms, kādi krievu firsti bez Novgorodas 1225.g. lūdza Modenas Vilhelmu sūtīt viņiem pāvesta legātu. Ir taisnība, ka pie Modenas Vilhelma ieradās arī zemgaļu firsts Viestarts (Viesthardus, Semigallorum princeps) un Jersikas karalis Visvaldis (Wissewaldus, rex de Gerceke, XXIX.4), lai gan nav nekāda pamata G.A.Donnera hipotezei, it kā pēdējā apmeklējums būtu saistāms ar jau minēto krievu firstu delegāciju[13]. Kā arī būtu, karalis Visvaldis vēl bij dzīvs un tikko pieņemts audiencē pie pāvesta legāta, kuŗš zināmā mērā bij manifestējis kūrijas draudzību pret Krieviju, kad Latviešu Indriķis tikko bij dabūjis uzdevumu sarakstīt Livonijas chroniku un līdz ar to ieņemt stāvokli biskapa Alberta un karaļa Visvalža konfliktā. Tikai izejot no šim premisām, man ir saprotams, kāpēc Jersikas kaujas aprakstu Indriķis ir pārvērtis par bīskapa Alberta politikas raksturojumu un tajā iepinis tik daudz apoloģētikas, kas ir sveša krusta kaŗu ideoloģijai.

Protams, par īsto kaŗa vaininieku ir padarīts Visvaldis. Galvenā vaina ir tā, ka viņš ir sabiedrojies ar leišiem, kas saskaņā ar Alberta pretleišu politiku iztēloti par visas Austrumeiropas lielāko biedēkli: “Un krievi bēga no leišiem, pat no nedaudziem, cauri mežiem un ciemiem kā zaķi no mednieka; un lībji un latvji bij leišu ēsma un it kā avis vilku rīklē, kam nav gana” (XIII.4). Par otru kaŗa cēloni chronists uzdod Visvalža atteikšanos slēgt līgumus ar rīdziniekiem. Spriežot pēc tā, kādas sarunas 1210. un 1212.gadā bīskaps Alberts veda ar Polockas karali Valdemāru[14], nav šaubu, ka rīdzinieki gribēja, lai Visvaldis noslēdz ar viņiem militāru konvenciju pret leišiem un nodrošina Daugavas ceļu vācu-krievu tirdzniecībai. Tā kā ar Jersikas un Dignājas pilīm Visvaldis varēja pilnīgi noslēgt Daugavas ceļu un uzlikt muitu visām precēm, tad laikam gan uz to attiecināmi chronikas vārdi, ka “Jersika vienmēr bij īsts slazds visiem, kristītiem un nekristītiem, kas dzīvoja pie Daugavas”. Vai rīdzinieki tiešām bij Visvaldim piedāvājuši kādu līgumu, kā to daži domā[15], jau esot ceļā uz Jersiku, vai vienkārši piedēvēja viņam par vainu to, ka viņš pēc Kokneses kunga Vescekas parauga nebij pats tādu lūdzis, nav zināms.

Treškārt, pavisam neparasti skan chronista pārmetums Visvaldim, ko viņš izsaka ar bīskapa Alberta muti: “Ja tu turpmāk... savu krievu kristiešu zemi (terram Ruthenorum tuorum, Christianorum) nepostīsi ar leišiem... tad mēs tev atdosim karalieni ar visiem gūstekņiem.” Citiem vārdiem, Rīgas bīskaps tiek nostādīts Krievijas pareizticīgās baznīcas sarga lomā pretstatā tās postītājam Visvaldim, lai gan tas pats chronists dažas rindas agrāk vēsti, ka rīdzinieki, izlaupot Jersikas pilsētu, nav taupījuši ari pareizticīgās baznīcas, aizvedot līdz zvanus un svētbildes (ikonas). Šī pretruna kļūst vēl lielāka, ievērojot, ka nodaļas sākumā Indriķis bīskapa kaŗa gājienu motīvēja ar nepieciešamību aizsargāt jauno Livonijas baznīcu no leišu un krievu slepeniem uzbrukumiem. Bez tam beigās no paša Visvalža līdz ar vasaļa uzticību tiek prasīts solījums, lai viņš turpmāk vienmēr atklāj vāciem krievu un leišu slepenos nolūkus. Tas pierāda, ka Latv. Indriķis nav pratis tikt galā ar savu grūto diplomātisko uzdevumu - attēlot vācu kaŗa gājienu pret Jersiku tā, lai lasītājam paliktu iespaids, ka “labais un uzticīgais lībju un latvju gans”, bīskaps Alberts, pārmācīja karali Visvaldi “ar uguni un zobenu” nevien Rīgas katoļu, bet arī Krievijas pareizticīgās baznīcas labā.

Pretrunīgs ir pārrunājamais teksts jautājumā, kādas tautības bij Visvaldis. Jāatgādina, ka Indriķa chronika par krievu pili sauc nevien Jersiku, bet arī Koknesi (X.3), lai gan tur dzīvoja letgaļi, sēļi, krievi un vāci (XXIX.5). Jādomā, ka - līdzīgi Koknesei - Jersiku apdzīvoja četras minētās tautības vienīgi ar to izņēmumu, ka vācu vietā tur bij leišu kolōnija, uz ko norāda chronikas vārdi: “Un viņš (Visvaldis) gādāja par viņu (leišu) pārcelšanos pāri Daugavai un pārtikas līdzekļiem, kad tie devās uz Krieviju vai arī uz Lībiju un Igauniju.” Tāpēc Indriķa vēstījums, ka Jersikas krievi (rutheni) bēguši no vācu kaŗaspēka, nav jāsaprot tā, it kā pret bīskapa Alberta pulkiem cīnītos vienīgi krievu tautības kaŗavīri. Ka vēl šodien Latgalē bieži vien ticība aizsedz tautību, pie kam visu tautību pareizticīgos dēvē par krieviem jeb krievniekiem un visus katoļus par poļiem, tā arī 13,gs., sevišķi misijas apgabalā, bij loti parasts dalījums: pagāni - latīņi (katoļi) - krievi (pareizticīgie). Arī chronists Indriķis vairākkārt vācu krustnešus sauc par latīņu peregrīniem (IX.10, XIII.4). Ja nu tā, tad var dažādi iztulkot chronikas vārdus, lai Visvaldis turpmāk vairs neposta savu krievu zemi. - Vai ar to bij domāti leišu izsiŗotie Tālavas letgaļu novadi, kas bij Pliskavas krievu meslinieki, vai karaļa Valdemāra pavalstnieki Polockas valstī? Turpretim pašam Visvaldim piedēvētais monologs, redzot savu galvas pilsētu liesmās, satur izteicienus (“ak manas tautas negaidītā bojā eja!”), kas norāda, ka karalis šai grūtā pārbaudījuma brīdī par savu tautu sauc nevis krievus, bet gan Jersikas karaļvalsts (regnum) iedzīvotājus, kas taču bij letgaļi.

Kā nav nekāda pamata Kokneses karali Vesceku resp. Veceki (rex Vetseke pēc Zamoiska kōdeka) pēc krievu un vācu vēsturnieku parauga pārkrievot par kņazu Wiatschko, kad tai pašā laikā darbojās lībju kungs Veseke (XVI.4), tā nav iemesla sekot Solovjovam, kas Visvaldi pārvērs par krievu kņazu Vsevolodu. Ja Pliskava savā pavalstī Tālavā atstāja par valdniekiem latviešu kungus Tālivaldi, Rameķi un Drivivaldi, tad nav nekāda pretpierādījuma, ka līdzīga pārvaldes kārtība nebūtu arī krieviem pakļautā Daugavas baseinā, t.i. meslu kungs Valdemārs valdīja ar pašu nacionālo valdnieku rokām. Citiem vārdiem, letgaļu valstī Jersikā karalis bij latvietis Visvaldis, bet latvju robežvalstī Koknesē par kungu bij Lībietis Vetseke, kas latviešu mutē varēja skanēt an kā Vecākais. Pat tad, ja Visvalži būtu cēlusies no krieviem, resp. vikingiem, vismaz trešā paaudzē (“o, hereditas patrum meorum!” XIII.4), dzīvodami Letgalē un saradodamies ar leišiem, viņi bij tiktāl pārlatviskojušies, ka jāuzskata par latviešu karaļiem un viņu valsts par latviešu karaļvalsti. Sķiet, līdzīgos uzskatos ir arī prof. A.Tentelis[16].

Atmetot Indriķa vēstījumā visu nedrošo, tendenciōzo un neprecīzo, dabūjam zināt, ka vācu krustneši, līibju un latvju kaŗaspēka pavadīiti, ierodas Jersikā, sakauj Visvalža pulkus, izlaupa un nodedzina viņa galvas pilsētu un pili, sagūsta karalieni un ar pārējiem gūstekņiem aizved uz Rīgu, kamēr pats karalis glābjas kuģī uz otru Daugavas krastu - jādomā, Dignājas pilī. Pēc tam Alberts aicina Visvaldi uz Rīgu un diktē viņam savus miera noteikumus. Šis bīskapa Alberta miera diktāts karalim Visvaldim ietērpts lēņa grāmatas veidā, kas ir uzglabājusies un skan šādi:

Ja polītiski tas bij bīskapa Alberta miera diktāts militāri sakautam karalim Visvaldim, tad juridiski tas ir viens no vissvarīgākiem latviešu senvēstures aktiem, kas rāda, kādās legālās formās vācu zemes kungi ieguva un latvju novadu kungi zaudēja savu valsti un pavalstniekus. Uz šī dokumenta lielo nozīmi es aizrādīju jau 1922.g.[18], uzsvērdams, ka juridiski tas ir rediģēts nevainojami: “Visvaldis nodeva mums Jersiku kā likumīgu dāvinājumu un saņēma to no mūsu rokām kā labdarījumu” (in beneficio).

1209.g. miera diktātā nekas nav teikts par tiem faktiskiem apstākļiem, kas spieda Visvaldi slēgt mieru. Ja nebūtu Indriķa chronikas, nemaz nezinātu, ka starp abām augstām līguma slēdzēju pusēm ir bijis kaŗš, ka Visvaldis ticis sakauts, un ka šis izlīgums ir tā politiskā cena, ko uzvarētājs prasa par gūstā saņemtās karalienes izpirkšanu. Citiem vārdiem, no dokumenta nemaz nav redzams, ka tas ir miera līgums. Bīskapa kanceleja gan piemin, ka karalis Visvaldis ticis pakļauts vācu jūgam, bet tas noticis Dieva žēlastības dēļ.

Ievadam seko oblācijas apraksts un apliecinājums. Par oblāciju (no lat. oblatum, piedāvāts, piesolīts) sauc viduslaikiem raksturīgu tiesisku darījumu, ar ko īpašnieks dāvina savu īpašumu kādam garīgam vai laicīgam kungam ar nosacījumu, ka saņems to pašu objektu vai tā daļu atpakaļ lietošanā kā prekāriju vai lēni (t.s. feudum oblatum). Tas bij parastais juridiskais ceļš, kādā katoļu baznīca jau franku laikos kļuva par lielāko zemes īpašnieci: nodokļu, klaušu un dažādu citu dzīves likstu spiesti mazie zemtuŗi viens pēc otra novēlēja savus īpašumus (allōdus) baznīcām vai klosteŗiem, lai bīskapa vai abata aizsardzībā varētu bez rūpēm pavadīt sava mūža beigas uz zemes, kas viņiem vairs nepiederēja[19].

Bet oblācijas saistībās nokļuva nevien sīkie un mazie ļaudis. Dažādos politiskos sarežģījumos arī pasaules lielie un varenie bieži vien bij spiesti pilnīgi vai pa daļai atteikties no savas varas ar oblācijas aktu. “Olācija bij iemīļots paņēmiens, ar ko territōriālie firsti centās paplašināt sava politiskā iespaida sfēru. Bieži aiz šī darījuma slēpās kāds veikals (aizdevuma nodrošinājums) vai arī uzticības ķīla: kas gribēja palikt neutrāls, piedāvāja savus allōdus abām kaŗotāju pusēm kā feuda oblata... Ar militāro atbalsta punktu oblāciju varēja sagatavot kāda novada kontroli un beidzot inkorporāciju. Tā, piem., 1203.-4.g. Normandijā rīkojās Filips Augusts”[20]. Lai gan no bīskapa Alberta laikiem uzglabājies tikai viens oblācijas līgums, proti karaļa Visvalža, tomēr no Indriķa chronikas zinām, ka arī Kaupa, Vetsekes un Tālivalža valstis Rīgas bīskaps ieguva galvenokārt “dāvinājuma”ceļā, t.i. ar oblāciju. Ja avoti piemin arī pirkumu[21], tad nevar būt nekādu šaubu, ka vāci atpirka no latvjiem un lībjiem tikai nelielus objektus - atsevišķus tīruma vai pļavas gabalus un biškokus.

Lai dāvinājumam būtu tiesiskas sekas, dāvinātājam jābūt lietas īpašniekam. Ka tiešām Jersika piederēja Visvaldim par dzimtu, tas Indriķa chronikā izteikts vārdiem “manu tēvu mantojums” (hereditas patrum meorum), bet oblācijas dokumentā apliecināts ar juridisko formulu “hereditario iure sibi pertinentem” (kas viņam pieder ar mantojuma tiesībām). Vārds mantojums (hereditas, erbe) 13.gs. avotos bij parasts civiltiesiska īpašuma jeb allōda apzimējums. Nodibinot feudum oblatum, pirmo aktu - oblāciju jeb atteikšanos no īpašuma tiesībām - izteica ar darbības vārdu resignare vai conferre, bet otro aktu - investitūru jeb dāvinātā īpašuma izlēņošanu - apzīmēja ar vārdiem: in feodum recipere[22].

Lai gan 13.gs. sākumā vārds feodum bija jau izspiedis vecāko lēņa nosaukumu beneficium (“labdarījums”), tomēr Indriķa chronika (IX.11, X.13, XI.3) un bīskapa kanceleja vēl joprojām lēni sauc par beneficiju. Laikam gan to darīja ar nolūku, lai uzsvērtu, ka garīgais tēvs Alberts, par kādu Rīgas bīskapu atzina arī Visvaldis (XIII.4), piešķiŗ baznīcas lēņus nevis spiests, bet no žēlastības. Saskaņā ar vācu tiesu iekārtu pirmam aktam (oblācijai) bij jānotiek zemes tiesā, bet otram (investitūrai) - lēņa tiesā. Bez tam Sakšu spogulis un citas vācu tiesību grāmatas prasa, lai starp abiem aktiem būtu 1 gadu un 1 dienu ilgs starplaiks. Tā kā šai starplaikā vasalim bij tikai personiskas tiesības uz lēni (ius ad rem), kāpēc viņš bij vāji aizsargāts, tad viņa interesēs bij pēc iespējas ātrāk iegūt lietiskās tiesības (ius in re) ar investitūras aktu, kāpēc centās samazināt šo starplaiku vai pat nemaz to neieturēt, izpildot abus aktus vienu pēc otra ar mazu pārtraukumu. Šāds starplaiks praksē nebij iespējams tādās zemēs (piem., Francijā, Anglijā), kur bij citāda tiesu iekārta nekā Vācijā. Tur abus aktus varēja pierādīt ar vienas un tās pašas vasaļu tiesas liecībām[23].

Ievērojot teikto, jājautā, kad, kur un kā notika Jersikas karaļvalsts oblācija. 1209.g. lēņa grāmatas datējums nav pilnīgs, jo trūkst mēneša un dienas. Bet tā kā dokumentā apliecinātās oblācijas laikā jau valdīja Romas ķeizars Otons IV, kuŗa kronēšana notika Romā 1209.g. 4.oktōbrī, tad jāpieslienas H.Bruiningam, ka Visvalža atteikšanos varētu datēt ar laiku pēc 4.oktōbŗa[24]. Protams, par Otona kronēšanu rīdzinieki lielā attāluma dēļ dabūja zināt ne agrāk par 2 mēnešiem, tā tad tikai decembrī. Ievērojot to, ka lēņa grāmatas 13.gs. nebij obligātoriskas un ka bīskapa Alberta 1209.g. lēņa grāmata nebij domāta un izsniegta Visvaldim, bet gan sastādīta pašas Rīgas baznīcas vajadzībām, jāpieņem, ka tā varēja būt izrakstīta ne agrāk par decembŗa vidu, bet varbūt pat vēl vēlāk.

Svinīgais oblācijas akts notika Rīgā, sv.Pēteŗa baznīcas laukumā (burtiski: kapsētā), klātesot “dižciltīgiem, garīdzniekiem, bruņniekiem, tirgotājiem, vāciem, krieviem un livoņiem” resp. lībjiem. Šādā sastāvā to nekādā ziņā nevar uzskatīt par lēņa tiesu, bet gan drīzāk var pielīdzināt ārkārtējai zemes tiesai. Zīmīgi, ka starp akta dalībniekiem nav minēti latvieši - vai tikai tāpēc, ka viņu toreiz Rīgā vēl nebij daudz? Turpretim par investitūras lieciniekiem nav uzdoti ne krievi, ne lībji, ne tirgotāji, bet gan vienīgi domkapitula locekļi, vestfāļu un ostfāļu grāfu un kungu kārtas pārstāvji, zobenbrāļi un bīskapa Alberta vasaļi, arī no Daugmales pilīm: Konrāds Meiendorfs no Ikšķiles, Rūdolfs Jērichovs no Kokneses. Tā tad par lieciniekiem bij tikai tādas personas, kas varēja ierasties lēņa tiesā un tur apliecināt ar savu zvērastu bīskapa izdarīto investitūru. Citiem vārdiem, tā sapulce, kuŗā notika 1209.g. lēņa grāmatas otrā daļā aprakstītās svinīgās ceremonijas, ja ne faktiski, tad vismaz tiesiski bij pārvērtusies no zemes tiesas par lēņa tiesu jeb mantāgu. Vai likuma prasīto pārtraukumu starp pirmo un otro aktu panāca ar to, ka oblāciju izdarīja Pēteŗa baznīcā, bet investitūru ārpus tās uz Pēteŗa laukuma? - Tie ir minējumi, uz kuŗiem nekad nedabūsim skaidru atbildi.

Lai gan lēņa grāmatā karalis Visvaldis nav skaidriem vārdiem nosaukts par bīskapa Alberta vasali, tomēr izteiciens “praestito nobis hominio et fidei sacramento” neapšaubāmi pierāda, ka starp abiem valdniekiem bij vasalitātes attiecības. Parasti šo tīri personisko vasaļa jeb vīra atkarību no seniora jeb kunga nodibina ar 2 aktiem: hominium praestare un fidem (fidelitatem) facere. Izdarot pirmo aktu, vīrs krīt ceļos sava lēņa kunga priekšā un ar lūdzēja žestu sniedz viņam pretim savas saliktās rokas, kuŗas kungs saņem savējās; tas ir formāls pazemošanās akts, no kuŗa izriet vasaļa neierobežotās lēņa gaitas. Bet Vācijā jau 12.gs. beigās bij ieradumu ceļā izveidojies stingrs uzskats, ka karalim, saņemot baznīcas lēni no bīskapa, nekādā ziņā nav jāizpilda minētā pazeminošā formālitāte[25]. Tā tad, prasīdams no karaļa Visvalža hominium, bīskaps Alberts bij rīkojies pret savas zemes likumiem.

Ar otru formālo aktu - zvērastu - tika nodibināta lēņa kunga un vīra savstarpīgā uzticība, kuŗai bij lietisks raksturs: vīram bij jābūt uzticīgam kungam tikai tik ilgi, kamēr viņš valdīja viņa lēni. Vasaļa uzticība sākumā nozīmēja tikai atturēšanos no katras darbības, kas varētu būt kaitīga kungam. Spriežot pēc Indriķa chronikas arī karaļa Visvalža uzticības saturs bij tīri negātīvs: viņam bij jāsolās vairs nebiedroties ar pagāniem un nepostīt ne Rīgas baznīcu, ne savu krievu zemi. Zvērastu deva vienīgi vasalis, kamēr kungs savu uzticību apliecināja ar skūpstu: sniegdams roku, piecēla ceļos nometušos vīru, lai viņu skūpstītu. Tāpēc šādus apzvērētus lēņus sauca arī par skūpstītiem. 1209.g. lēņa grāmatā un Indriķa chronikā ir pieminēta tikai lēņa kunga roka, bet ne skūpsts. Protams, tas vēl nenozīmē, ka bīskaps Alberts šai gadījumā būtu atkāpies no tradicionālā lēņa skūpsta. Ievērojot to, ka arī pareizticīgie valdnieki bij paraduši miera līgumus apliecināt ar skūpstu un ka 1209.g. akts pirmām kārtām bij miera līgums, šis pieņēmums kļūst jo ticamāks.

Beidzot, lēņa grāmatā lasām, ka Visvaldis saņēmis savu lēni no bīskapa rokām ar trim karogiem; tā tad tas bij tā sauktais karogu lēnis. Karogu kā investitūras simbolu sastopam jau 10. un 11.gs. avotos. Tagad domā, ka karogs bijis karaļa varas un karalisko tiesību (“regāliju”) ārējā zīme. Ar šo simbolu Vācijas ķēniņš izlēņoja laicīgiem valsts firstiem augstāko tiesas kunga un kaŗaspēka pavēlnieka varu kādā territōrijā[26]. Sākumā Vācijas valsts karogs bijis sarkans, bet 12.gs. krusta kaŗu ietekmē tam pievienojuši baltu krustu, kāpēc turpmāk vācu ķēniņu karogs bijis balts krusts sarkanā laukā, kādu karogu 13. gs. lietojušas arī Hanzas pilsētas[27]. Tāpat sākot ar 12.gs. vidu ieviesās paraša piešķirt lēņus karaļiem un laicīgiem firstiem ar vairākiem sarkaniem karogiem, pie kam šādus karogu lēņus tagad iztulko kā saliktus lēņus, no kuŗiem savukārt bij atkarīgi vairāk apakšlēņi[28]. Viens no vairākiem karogiem simbolizēja firsta varu, citi - tiesības izlēņot tālāk atsevišķās zemes grāfiem kā apakšvasaļiem, kāpēc karogu skaitu noteica firsta territōriju (valsts novadu) skaits. Tā Bavārijas hercogus ievēlēja ar 7, Lotaringas un Bohemijas ar 5, karali Otokaru ar 2 un tml.[29] Līdzīgi Visvaldim ar 3 karogiem jau 1139.g. Sicilijas karalis Rožērs II saņēma savu lēni no pāvesta Innocenta II, pie kam viens karogs simbolizēja karaļvalsti Siciliju, otrs - liercogvalsti Apūliju, trešais - firsta valsti Kapuju[30].

Zinot karogu lēņa nozīmi R. Eiropā, varēsim labāk saprast, kāpēc Rīgas bīskaps 1209.g. karalim Visvaldim deva lēni taisni ar 3 karogiem. Bīskaps Alberts pats 2 gadus agrāk (1207.g. pirmā ceturksnī) bij no Vācijas ķēniņa Filipa Švābieša saņēmis lēņos Livoniju un līdz ar to kļuvis par ķeizarvalsts garīgo firstu[31]. Ar to viņš varēja imperijas vārdā nevien lēņus iegūt, bet arī dot. Piedāvātu lēņu gadījumos (feuda oblata) Livonijas bīskapi parasti pusi no dāvinātā objekta paturēja savā rīcībā, otru pusi izlēņojot bijušam īpašniekam dāvinātājam. Tā 1207.g. Kokneses karalis Vetseke dabūja atpakaļ tikai pusi no savas pils un novada (XI.2). 1253.g. tai pašā ceļā kuršiem gāja zudumā Kretinas kunga novada puse[32]. Cik daļas no Jersikas valsts 1209.g. paturēja bīskaps un cik izlēņoja Visvaldim, par to varam spriest tikai netieši no lēņa tipa un lēņa objekta apraksta.

Indriķa chronikā lēņa objekts vienreiz nosaukts par karaļvalsti (regnum), bet otrreiz par “karaļvalsti jeb kundzību” (regnum seu dicio). Turpretim lēņa grāmata atšķiŗ dāvinājuma priekšmetu no lēņa objekta; pirmais ir lielāks, otrais mazāks. Dāvinājums aprakstīts šādi: “…urbem Berzika ... cum terra et universis bonis eidem urbi attinentibus ...” (Jersikas pilsētu ar novadu un visiem pie šīs pilsētas piederīgiem labumiem). Nevar būt šaubu, ka šī dāvinājuma priekšmets bij Visvalža karaļvalsts, lai gan dokumentā teikts, ka tiek dāvināta vienīgi Jersikas pilsēta un tās novads (terra). Nedrīkst aizmirst, ka krievi karaļvalstis sauca galvas pilsētas vārdā (piem., vēl 16.gs. runāja par Maskaviju), kāpēc arī no krieviem atkarīgā Daugavas baseinā runāja par Kokneses un Jersikas valstīm; citiem vārdiem, 1209.g. lēņa grāmatā ar pilsētu jāsaprot nevien galvas pilsēta, bet arī valsts un tās territōrija (terra). Turpretim vārds labumi (bona) apzīmē visus tos civīlos augļus (kungu tiesu, meslus), ko zemes kungs varēja prasīt no pavalstniekiem savas kundzības vārdā.

Lēņa priekšmets aprakstīts tiem pašiem vārdiem kā dāvinājums, bet ar ļoti svarīgo piebildumu: “...eos vero, qui sibi tributarii fidem a nobis susceperant, liberos cum tributo et terra ipsorum nobis resignavit, scilicet urbem Autinam, Zcessowe, et alias ad fidem conversas”. No šīs konversijas klauzulas dabūjam zināt, ka 1209.g. Jersikas karaļvalsts sastāvēja no divām baznīctiesiskām provincēm: no katoļu ticībai piegrieztiem un nepiegrieztiem, pareizticīgiem apgabaliem; pirmos bīskaps paturēja sev, otros atdeva lēņos pareizticīgajam Visvaldim. Tā tad pretēji Tālivalža dēlu 1214.g. un Kursas karaļa Lameķa 1230.g. konversijas līgumiem, Visvalža atdošanās Rīgas bīskapa varā nebij saistīta ar pāriešanu katoļu ticībā. Ievērojot to, ka katrs karogs nozīmēja atsevišķu territōriju, jādomā, ka pēc 1209.g. Jersikas karaļvalstī daļa pareizticīgo aptvēra trīs vairāk vai mazāk neatkarīgas territōrijas, kuŗu nosaukumi, diemžēl, nav zināmi. Laikam gan tās atradās tagadējā Latgalē, jo jāpieņem, ka Jersikas valsts austrumu robeža bij arī letgaļu un krievu etnografiskā robeža.

Turpretim katoliskā Jersikas valsts daļa ir minēta. Tā aptvēra “Autīnas, Cesvaines un citas” pilsētas (urbs). Tā kā šai lēņa grāmatā pilsēta nozīmē valsti, tad varam teikt, ka no karaļa Visvalža bij atkritušas vismaz divas latviešu pavalstis, kas līdz 1209.g. viņam maksāja meslus. No tā izriet, ka pēc toreizējās R.Eiropas uzskatiem Jersikas karaļvalsts sastāvēja no kādām 5 territōrijām (“kunga novadiem”), pie kam 1209.g. Visvaldis zaudēja 2 karogus un paturēja 3. Neielaižoties topografiskās studijās, var apgalvot, ka Autīnas un Cesvaines pavalstīm robežas sagāja kopā ar Tālavu[33]. Ja Autīnu meklē pie Cēsīm bij. Avotiņu, tagadējā Priekuļu pagasta apvidū ar Vaives upes Sāruma pilskalnu kā valsts centru, tad dabūjam, ka Jersikas karaļvalsts sniedzās līdz pat Gaujas vidus daļai. Autīnas valsts vecāko sauca par Varidotu (XII.6), un jau 1208.g. viņš bij atkritis no Visvalža un kopā ar Beverīnas Tālivaldi un Sateklas Rūsiņu noslēdzis draudzības līgumu ar Cēsu zobenbrāļiem, tad pat arī pāriedams katoļu ticībā. Varidota politiska atkarība no Visvalža izteicās meslu (tributum) jeb pagasta došanā[34]. Cesvaines valsts vecākā vārds nav uzglabājies. Bet avotos minētās Cesvaines pilsētas un pils vieta ir konstatētas un atrodas bij. Cesvaines muižas parkā Sūlas (Seses?) upītes kreisajā krastā[35].

Tā tad 1209.g. lēņa grāmatā nekas nav teikts par Visvalža kā Rīgas bīskapa vasaļa pienākumiem pret savu lēņa kungu. Laikam gan Visvaldim nebij jāpilda nekādas lēņa gaitas, bet no viņa prasīja vienīgi uzticību. Indriķa chronika piebilst, ka izdarījis oblāciju, Visvaldis devās atpakaļ uz Jersiku un sāka celt no jauna savu pili, “kas pieslējās pilsētai”.

1211.g. pēc ilgākām sarunām, bīskaps Alberts un mestrs Folkvīns ar pāvesta starpniecību Romā vienojās par pirmo Latvijas sadalīšanu. Tā notika 1211.g. rudenī, un to apliecina 3 Lejassaksijas bīskapi, kā arī Tērbatas (Leāles) bīskaps Jānis, Rīgas prāvests un Daugavgrīvas abats. Dalīšanas akts ir uzglabājies un skan šādi:

Dalīšana notika pēc tiem pašiem principiem kā 1207.g., sadalot lībju zemes: divas territōriālās kvotes dabūja Rīgas bīskaps, vienu - Zobenbrāļu ordenis. Dalīšanas objekts nosaukts par Latviju (Lettia); patiesībā sadalīja tikai tos Jersikas valsts latviešu apgabalus, kas bij pieņēmuši katoļu ticību un no kuŗiem karalis Visvaldis 1209.g. bij atteicies Rīgas baznīcai par labu. Praktiski dalīšanu izdarīja laimējot, pie kam dalāmos novadus atzīmēja uz 3 atsevišķām kartēm 3 vienādās daļās un laimestus lika vilkt kādam lasītnepratējam. Dalot, Zobenbrāļu ordenis ieguva Cesvaini, Negesti, Zerdeni un Aleni. Bet jau 1213.g. sākumā abas puses apmainīja dažus 1211.g. iegūtos novadus, pie kam galīgā veidā no Jersikas karaļvalsts zemēm ordenis ieguva tikai 2 territōrijas: Aleni un Autīnu[36].

Jersikas vārdu Indriķa chronika no jauna piemin tikai 1212.g. pavasarī (XVI.2), kad te notika loti svarīga krievu-vācu konference, kuŗā piedalījās abi valsts galvas: no vācu puses Rīgas bīskaps Alberts, no krievu puses - Polockas karalis Valdemārs. Tā kā uz šo apspriedi ieradās arī letgaļu zemes vecajie, tad jādomā, ka šai konferencē tika pārrunāts un varbūt arī apstiprināts 1209.g. Jersikas oblācijas līgums. Diemžēl, pati chronika šai ziņā nedod nekādus norādījumus un runā vairāk par lībjiem nekā par latvjiem. Polockas karaļa kaŗaspēks atradās Jersikas pilī, tā tad šai laika pils bij jau restaurēta. Pilsētas bijumu chronika vairs nepiemin.

Bet vācieši neticēja Visvalža lojālitātei. Laikam gan arī Jersikas karalim nebij nekādas simpatijas pret jauno politisko varu Baltijas austrumu krastos. 1213.gadā chronists Indriķis ziņo, ka Cēsu ordeņa brāļi sagūsta Visvalža sievas tēvu, leišu labieti Daugeruti, kas bij devies uz Novgorodu slēgt ar krieviem savienību pret vāciem. 1214.g. pavasarī Kokneses vācu vasaļi, ar sava lēņa kunga bīskapa Alberta atļauju, bez kaŗa pieteikuma iebrūk Jersikas pilī nakts laikā un “nolaupa visu, kas tur bij”. Jādomā, ka paša karaļa šai laikā nebij pilī, ko arī vācieši zināja. Par iebrukuma iemeslu chronika uzdod karaļa Visvalža atteikšanos ierasties Rīgas bīskapa lēņa tiesā, jo minētie Kokneses vasaļi apvainoja viņu neuzticībā pret savu lēņa kungu (XVIII.4). Pēdējo reiz Indriķa chronika piemin Jersikas Visvaldi 1225.g., kad viņš ieradās Rīgā, lai apsveiktu pāvesta legātu Modenas Vilhelmu, bet par šo svarīgo audienci chronists nekā nezina stāstīt.

Tomēr dokumentos tik drīz vēl neizgaist Jersikas karaļvalsts vārds. 1224.g. Rīgas bīskapa kanceleja izdod otru oblācijas aktu, kas daudzējādā ziņā paliek neskaidrs un prasa tālākus pētījumus. Akts skan šādi:

Arī šis akts juridiskā ziņā sastādīts nevainojami: bīskaps Alberts tikai izpilda Jersikas karaļa lūgumu. Kādas polītiskas vai militāras neveiksmes slēpjas aiz šī darījuma, par to Indriķa chronika klusē. Ir skaidrs tikai tas, ka arī šoreiz Jersikas karalis bij spiests, tāpat kā 1207.g. Kokneses karalis Vesceka, atdot Rīgas baznīcai savas atlikušās karaļvalsts pusi, ko bīskaps Alberts izlēņoja tālāk Ikšķiles bruņniekam Konrādam, kuŗu sastopam starp 1209.g. investitūras lieciniekiem. Tā kā Konrāda lēnī neietilpa ne Autīna, ne Cesvaine, tad var būt runa vienīgi par tām 3 pareizticīgajām territōrijām, kuŗas karalis Visvaldis pēc 1209.g. paturēja savā varā. Darījums saistīts ar ļoti bīstamu mantojuma nosacījumu: ja kāds no abiem minētiem Jersikas karaļvalsts pusiniekiem mirtu bez mantiniekiem, tad arī otra karaļvalsts puse piekrīt otram vasalim. Laikam gan, ievietodams šādu klauzulu, bīskaps Alberts zināja, ko viņš dara: atduŗoties pret šo juridisko mīnu, agri vai vēlu bij pilnīgi jāiet bojā Jersikas karaļvalstij.

1230.g. atkal dokumentos sastopam karaļa Visvalža vārdu. Tas, diemžēl, ir tikai regests, kas tomēr liecina, ka šai gadā Visvaldis vēl bij dzīvs. Regests skan šādi:

Lai gan nav iespējams pilnīgi precīzēt, kur atradās karaļa Visvalža dāvinājums Daugavgrīvas klosterim, tomēr nav šaubu, ka runa var būt vienīgi par kādu Latgales novadu. Tā kā šī karaļvalsts daļa joprojām bij pareizticīga, tad ar minēto 1230.g. zemes piešķīrumu, karalis deva iespēju Daugavgrīvas cisterciešu mūkiem uzsākt katoļu misiju pareizticīgo iedzīvotāju vidū. Šī Latgales katolizācija laikam gan nenotika tik strauji kā Vidzemes pāriešana no grieķu ticības latīņu ticībā. Par to liecina 1270.gadā rakstītais slavu evanģelijs, kas glabājas Maskavā Rumjanceva mūzejā. Šī evanģelija 165.lpp. lasām: “Šīs grāmatas pabeigtas 6778.g. 23.martā sv. mocekja Ņikona piemiņas dienā. Tai pašā dienā bij zīmes pie saules. Rakstīja šīs grāmatas es, Jurģis, mācītāja, sauktā Latvieša dēls, no Gorodiščes ar mūka Sīmaņa līdzekļiem no Sv.Georgija sev par pestīšanu un visiem kristītiem par prieku.”

Ja 1922.g. savā Latvijas vēsturē (II.18, 140), pirmo reiz publicējot latviski šo tekstu, es minēto pareizticīgo latviešu mācītāju uzskatīju par Novgorodas eparchijas kalpotāju, tad tagad pieslienos J.Kreica domām, ka minētais evanģelijs sarakstīts Polockas eparchijā bīskapa Sīmaņa Novgorodieša (1260.-74.) laikā[37]. Tā tad šai tekstā vārds Gorodišče nozīmē nevis kuŗu katru pilskalnu, bet Jersiku: jau 1239.g. no Jersikas bija vairs tikai pilsdrupas resp. pilskalns.

Tā ir lieka liecība, ka Jersika bij nevien liels politisks un militārs centrs, bet arī garīgās kultūras avots Latgales latviešiem, kas bij cieši saistīts ar savu baznīctiesisko mētropoli Polocku. Tāpat kā Jersikas karaļvalstī Polocka atstāja par valdniekiem pašus latviešus (Visvaldi, Varidotu), tā arī par misionāriem un mācītājiem Polockas mētropole izraudzīja latviešu svētniekus. Ar to krievu misija principā atšķīrās no vācu misijas.

Beidzot, kādā 1239.g. 19.aprīļa dokumentā, ko izdevis Rīgas bīskaps Nikolajs (UB. I.163), ir runa vairs tikai par Jersikas pils vietu (locum castri) un tās likumīgiem mantiniekiem. Tas ir pēdējais akts, kas dokumentē Jersikas karaļvalsts galu. Arī paša karaļa Visvalža vairs nav starp dzīvajiem.

* * *

Der Name Jersika (Gerseka, Gercike, Berzika) wird in den Geschichtsquellen (1203-1375) an eine Burg (castrum) und eine Stadt (urbs, civitas) gebunden, an deren Stelle - gerade auf dem rechten Ufer dcr Düna, ungefähr 165 km von Riga - wir jetzt den Burgberg von Jersika finden. Einst war dieser Ort das politische, militäre und kulturelle Zentrum eines lettischen Staates. Am Anfang des 13. ahrhunderts war Visvaldis (Vissewalde), ein Lette oder ein lettisierter Wikinger, der Herrscher von Jersika, und er ist der einzige livländische Fürst, den die Chronik Heinrichs von Lettland als König (rex) tituliert und damit auf seine hohe staatsrechtliche Stellung hinweist. Dennoch war sein Königreich in tributärer Abhangigkeit von dem Großfürsten in Polozk, ebenso wie auch die anderen lettischen und livischen Gebiete östlich von der Düna von russischen Herrschern in Polozk und Pleskau abhängig waren. Die Politik des rigaschen Bischofs Albert (1199-1229) war darauf gerichtet, den deutschen Handelsleuten den freien Weg nach Rußland zu sichern und die russische Tributherrschaft zu beseitigen. Um dieses zu erreichen, mußte er seine politische Macht unbedingt auch über das Königreich von Jersika erweitern. Im Herbsle 1209 fand ein Kriegszug gegen Jersika statt, bei dem das Heer des Bischofs die Festung einnahm und die Stadt und Burg ausplünderte und niederbrannte. Die Königin wurde in Gefangenschaft genommen. Nach dieser Niederlage war Visvaldis gezwungen, das Friedensdiktat des Bischofs anzunehmen. Er mußte sein erbliches Königreich (hereditario iure sibi pertinentem) dem Bischof schenken (s.g. Auflassung) und bekam nur einen Teil desselben (welcher noch beim griechisch-orthodoxen Glauben geblieben war) als Lehn zurück (in beneficio). Es war ein feudum oblatum. Als Investitursymbole wurden in diesem Falle drei Fahnen benutzt (Fahnlehn). Die persönliche Unterwerfung des Königs geschah in der Form von Kommendation. Durch die Schenkungsurkunden v. .T. 1224 und 1230 verlor der lettische König weitere Territorien zugunsten der deutschen Ritter und der katholischen Kirche. Ein Dokument v. J. 1239 bezeigt das Ende des Königreichs von Jersika.
____________________________________________________________________________

[*] Tekstā saglabāta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība. Labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas. Tekstā saglabāti autora izcēlumi. Tekstā sastopamie citāti vai atsevišķi vārdi svešvalodās atšķirībā no oriģināla šajā publikācijā doti kursīvā.

[2] Sal.: A.Švābe, Latvju tiesību vēsture, 22183 (Latv. Konvers. Vardnīca, XI. Rīgā, 1935).

[6] E.Brastiņš, Latvijas pilskalni, Latgale, 23. Rīgā 1928. Pieminekļu valdes materiālu krājumi prof. A.Tenteļa redakcijā.

[7] Scriptores Rerum Prussicarum, II. 633. Ziemeļnieku Olava Svētā saga 10.-11.gs. vēstī, ka no Ķijevas Jaroslava laulības ar zviedru karaļmeitu Ingihertu piedzimis dēls Vissivaldr. Tas liecina, ka valdnieku vārdos forma Visvaldis bij sastopama jau vīkingu laikos.

[14] A. Švābe Latvju kultūras vēsture, II. 73.-74.lp. Rīgā, 1922.

[16] A.Tentelis, Latvju vēsture, 22274 (Latv. Konversācijas Vārdnīca, XI. Rīgā 1935).

[17] Blakus formām Gerzika, Gerceke, Gercike sastopam arī Berzika, ko 18.-19.gs. sevišķi lietoja poļu vēsturnieki. Pēc A.Sapunska domām, tam atbilst senākās krievu formas Герзакъ un Бирзакъ.

[18] A.Švābe, Latvju kultūras vēsture, II. 72.

[19] A.Švābe, turpat, II. 17-28.

[33] A.Švābe, Tālava (Sējējs, 1936.g. Nr.2).

[34] A.Švābe, Pagasta vēsture, I.23. Rīgā 1926.

[35] E.Brastiņš, Latvijas pilskalni, Vidzeme, 155. Rīgā 1930. (Pieminekļu valdes materiālu krājumi prof. A.Tenteļa redakcijā).

[37] J.Kreics, Ģersikas evanģelijs, 558 (IMM., 1931 Nr. 5-6).
___________________________________________

Publicēts: Senatne un Māksla. 1936. Nr.1, 5.-31.lpp.

Publicēts arī: Švābe, A. Straumes un avoti. III sējums. Sakārtojusi Švābe, L. Lincoln (Nebraska): Pilskalns, 1965. 393 lpp.>7.-33.lpp.

Ievietots: 05.09.2001.

HISTORIA.LV