Tas bija bīskapa divpadsmitais gads, un baznīca nedaudz dienu vadīja mierā, jo, kad bīskaps, atstājis Līvzemē savus vīrus un dažus krustnešus, ar saviem krustnešiem atradās atceļā uz Vāciju [Lieldienas, 18.aprīlis],[1] Zundā[2] jūras krastā pēkšņi parādījās kurši, Kristus vārda ienaidnieki, ar astoņiem sirotājkuģiem. Tos ieraudzījuši, krustneši no kogām iekāpa mazākos kuģos[3] un traucās pretī pagāniem, taču nepietiekami piesardzīgā steigā ik kuģis centās citus apdzīt, lai pirmais sasniegtu ienaidnieku. Bet kurši, atslogojuši savu sirotājkuģu priekšgalus, pacēla tos virs pretimbraucējiem un vienlaikus izkārtoja kuģus pa pāriem ar brīvu telpu starp ik pāri. Tāpēc krustneši ar pirmajām divām laivām jeb mazākajiem kuģiem iebrauca šajā brīvajā telpā starp sirotājkuģiem, bet, tā kā viņi atradās mazākajos kuģos, nevarēja aizsniegt ienaidnieku, kas slējās augstu virs viņiem.

PAR DAŽIEM ZUNDĀ KURŠU NOGALINĀTAJIEM. Kad ienaidnieki tāpēc dažus no viņiem ar šķēpiem nogalināja, bet daži noslīka un citi tika ievainoti, pārējie atgriezās pie kogām un izglābās. Tad kurši, savākuši nogalināto līķus, izģērba tos un sadalīja savā starpā drēbes un pārējo kara laupījumu. Taču Gotlandes pilsoņi vēlāk līķus salasīja un bijīgi apglabāja. Bet nogalināti tur tika ap trīsdesmit bruņinieku un citu. Bīskaps par [135.lpp.] viņiem sēroja vairākas dienas, bet viņš zināja, ka vajāšana ir noderīga tam, kas to cieš, tāpēc, ka ir svētlaimīgi, kas taisnības dēļ top vajāti, jo, tāpat kā podnieka traukus pārbauda krāsns, tā taisnīgos pārbauda ciešanas.

2. PAR KRIEVU PIRMO KARAGĀJIENU UZ OTEPĒ.[4] Tai pašā laikā Novgorodas lielkņazs[5] un reizē arī Pleskavas kņazs[6] ar visiem saviem krieviem atnāca uz Ugauniju ar lielu karaspēku un, apsēduši Otepē pili, cīnījās ar viņiem astoņas dienas. Un, tā kā pilī trūka ūdens un pārtikas, viņi lūdza krieviem mieru. Tie piešķīra viņiem mieru, dažus kristīja ar savu kristību, saņēma no viņiem četrsimt nogatmarku,[7] tad atkāpās un atgriezās savā zemē, apsolījuši aizsūtīt pie viņiem savus priesterus, lai tie novestu līdz galam svētās atdzimšanas kristību. Taču to krievi neizpildīja; jo ugauņi vēlāk pieņēma rīdzinieku priesterus, kas viņus kristīja, un tika pieskaitīti rīdziniekiem.[8]

3. Pēc vairākiem gadiem minētajā Gotlandes salā ieradās frīzi ar krustnešiem un sastapa tur kuršus ar lielu laupījumu. Viņi tos tūdaļ ielenca, cīnījās ar tiem un gandrīz visus nogalināja, sagrāba četrus sirotājkuģus ar visu laupījumu un aizveda tos uz Rīgu. Viņi tiem arī atņēma neskaitāmas kristiešu zemēs nolaupītas aitas un nogādāja tās uz Rīgu. Un liels bija prieks par to, ka kuršiem atmaksāts.

4. Bīskaps, lai arī dziļi apbēdināts par savu cilvēku pastāvīgajām grūtībām un nāvi, tomēr, atkal razdams patvērumu pie tā Kunga un tam uzticēdams savu ceļu un darbošanos, atgriezās Vācijā, kur krietnajiem un dievbijīgajiem žēlojās par savējo zaudējumiem un pa miestiem un ielām, pa pilsētām un pilīm meklēja, kas kā mūris nostātos tā Kunga nama priekšā un piespraustu sev krusta zīmi, lai dotos pār jūru un brauktu uz Līvzemi par mierinājumu nedaudzajiem, kas bija tur palikuši. Un tika atrasti Īzo, Verdenas bīskaps,[9] Filips, Raceburgas bīskaps, kā arī Pāderbornas bīskaps,[10] kuri ar saviem bruņiniekiem un daudziem citiem gatavojās ceļam uz nākamo gadu.

5. PAR NODEVĪGO LĪVU UN KURŠU SAZVĒRESTĪBU PRET RĪGAS PILSĒTU. Pēc bīskapa aizbraukšanas un kuršu kaujas ar krustnešiem visi apkārtējie pagāni dzirdēja, ka kurši nogalinājuši zināmu skaitu krustnešu, un cits pēc cita sūtīja ziņnešus, vispirms līvi pie kuršiem, kurši pie igauņiem, kā arī pie lietuvjiem, zemgaļiem un krieviem, un visādi gudroja, kā varētu nopostīt Rīgu, ar viltu saņemt ciet visus vāciešus un viņus nogalināt. Lietuvji, domādami, ka Koknesē palikuši tikai nedaudzi, atnāca ar lielu karaspēku uz pili, atrada tajā Jērihovas Rūdolfu ar citiem [137.lpp.] bīskapa vīriem un tiem jo sparīgi uzbruka. Bīskapa kalpi un leti iznāca no pils vārtiem pretī un daudzus ievainoja un nogalināja ar šķēpiem, bet stopnieki no aizsargsienas - dažus. Lietuvji nespēja noturēties pret šo uzbrukumu un viņu priekšā atkāpās. Tad daži jau sen kristīti Aģes līvi[11], savas nodevības žults pilni, devās uz Kursu un, sacēluši pret Rīgas baznīcu visu zemi, savāca spēcīgu un lielu karaspēku, aizrādīdami, ka pilsētā - un tā tas patiešām arī bija - palicis pavisam maz cilvēku. Kad pilsoņi to uzzināja, viņi izsūtīja jūrā izlūkus.

KĀ KURŠI APSĒDA PIISĒTU. Bet kurši ar visu sapulcēto karaspēku četrpadsmit dienas [kopš jūnija beigām] uzturējās turpat kaimiņos, ar lozēm taujājot par savu dievu palīdzību un izdevīgu laiku. Pa tam atgriezās izlūki, bet tie neko nebija redzējuši. Tad Šlādenes grāfs[12] un bruņinieks Markvards[13] ar citiem krustnešiem, kas bija palikuši uz Lieldienām [18.aprīlis], ar savām divām kogām aizbrauca lejup uz Daugavgrīvu, gribēdami atgriezties Vācijā, un, atstājuši tikai nedaudzus uz kuģiem, nakti pārgulēja klosterī. Otrā dienā [12.jūlijs], rītam austot, visa jūra šķita kā noklāta ar tumšu mākoni. Tāpēc no tiem, kas atradās uz kuģiem un ieraudzīja milzum daudz pagānu un lielu karaspēku virsū nākam, citi sagatavojās aizsardzībai, citi aizbēga uz klosteri. Bet pagāni, cerēdami pilsētu ieņemt negaidītā triecienā, iekams viņiem būs aizsteigusies priekšā kāda vēsts, krustnešu kuģiem neuzbruka, bet ātri jo ātri īrās uz pilsētas pusi. Taču tos ieraudzīja zvejnieki Daugavas abos krastos, atbēga Rīgā un paziņoja, ka viņiem pa pēdām sekojot karaspēks. Tad pilsoņi, ordeņa brāļi un stopnieki - to gan bija maz - ar garīdzniekiem un sievietēm visi steidzās pie ieročiem, ar tikai kara laikā zvanītā zvana[14] skaņām sasauca tautu un, dodoties Daugavas krastā ienaidniekiem pretī, vairākus ievainoja ar stopiem. Un kurši, atstādami kuģus Daugavā, sakārtoja savu karaspēku uz lauka; un ikviens nesa sev priekšā no diviem dēļiem sastiprinātu koka vairogu[15] un gana spieķim līdzīgu rungu tā atbalstīšanai. Un, kad saule apspīdēja baltos vairogus, tos atstaroja ūdens un lauks, jo tas bija liels un stiprs karaspēks, un tas tuvojās pilsētai. Un līvi un stopnieki gāja viņiem pretī līdz pirmajam nocietinājumam, kas atradās uz lauka pilsētas vārtu priekšā[16], un cīnījās ar viņiem līdz dienas trešajai stundai, bet pilsoņi pielika uguni ciemam[17] ārpus mūra. Dažiem no mūsējiem bija arī līdzi dzelzs trijzobu dzelkšņi, ko viņi izsvaidīja ceļā, pa kuru tuvojās karaspēks. Un daži pilsoņi, kas drosmīgi uzsāka cīņu un nogalināja daudzus aiz saviem vairogiem stāvošos ienaidniekus, atceļā klupa pār šiem dzelkšņiem; daži no tiem tika nogalināti, citi atbēga pie mums.[18] Pēc tam karaspēks devās pie saviem kuģiem un, ieturējis azaidu, no jauna sagatavojās cīņai. Un viņi, izdzirduši lielā zvana skaņu, sacīja, ka viņus apēdot un aprijot šis kristiešu dievs. Un viņi no jauna pienāca pie [139.llp.] pilsētas un visu dienu cīnījās. Un, kad viņi iznāca no savu vairogu aizsega, lai sanestu kokus dedzināšanai, ļoti daudzus no viņiem ievainoja loka šāvēji. Un ikvienu, kas, mašīnu akmeņu vai stopnieku ievainots, nokrita zemē, viņa brālis vai cits cīņu biedrs tūdaļ nobeidza pavisam, nocirzdams viņam galvu.[19] Un, kad viņi pilsētu jau bija no visām pusēm ielenkuši un uzkūruši lielu uguni, pie Senā kalna uz zirgiem ieradās salieši, draudēja ienaidniekiem ar saviem zobeniem un virzījās uz pilsētu no otras puses. Tos ieraudzīdami, kurši atkāpās no pilsētas,[20] savāca savus kritušos un, atgriezušies pie kuģiem, pārcēlās pār Daugavu [līdz 16.jūlijam]. Tur viņi trīs dienas vadīja mierā, sadedzināja savus mirušos[21] un apraudāja tos. Turaidas līvi, uzzinājuši, ka kurši apsēduši Rīgu, un gribēdami pilsētu iznīcināt, savāca lielu karaspēku, lai dotos kuršiem palīgā, jo daži nodevīgi līvi, kā arī zemgaļi un citas tautas gribēja nogaidīt kuršu panākumus, lai tad visi reizē sapulcētos uz pilsētas nopostīšanu. Taču tai pašā dienā salieši, nogalinājuši salās[22] vairākus kuršus un atņēmuši viņiem kuģus, ieradās pilsētā [13.jūlijs]. Bruņinieks Markvards, atgriezdamies no Daugavgrīvas, pa ienaidnieku vidu iekļuva pilsētā un vēlāk pievienojās ordeņa brāļu kopībai. Nākamajā naktī pilsētā ieradās Kaupo ar visiem saviem radiem, draugiem un uzticīgajiem līviem, bet Ikšķiles Konrāds ar augšgala līviem[23] atnāca no rīta [13.-14.jūlijs] uz lauka pie pilsētas. Un, kad Konrāds tur sarīkoja lielu karaspēli ar zirgiem un ieročiem, pie viņa sanāca visi no pilsētas, un to vidū valdīja liela līksme. Un viņi devās pret kuršiem un izaicināja tos uz cīņu [16.jūlijs], gatavi vai nu varonīgi mirt, vai dzīvot. Taču kurši, kuriem vairāk rūpēja savējo apbedīšana, runāja miermīlīgu valodu un pēc trim dienām atkāpās. Bet līvi, šīs nodevības vaininieki, bez jebkādiem savējo ievainojumiem brīvprātīgi deva gandarījumu Dievam un bīskapa saimei un apsolīja uz priekšu būt uzticīgi. Un pilsēta, šoreiz ar Dieva žēlastību izglābta no pagāniem, pateicās Dievam un nolēma turpmāk pilsētā svinēt Svētās Margrietas dienu [13.jūlijs], kurā Rīga tikusi atbrīvota no aplenkuma. Arī Cēsu Bertolds tobrīd ieradās ar letiem no Ugaunijas, kur, nodedzinājis daudz ciemu un nogalinājis lielu skaitu pagānu, bija tiem nodarījis prāvus zaudējumus, un ar lielu karapulku nāca rīdziniekiem palīgā. Taču, kuršiem atkāpjoties, ikviens atgriezās savā zemē.

6. PAR TREŠO KARAGĀJIENU UZ UGAUNIJU. Pēc tam Bertolds sapulcēja karaspēku, un kopā ar viņu gāja bīskapa kalpi Zifrīds un Aleksandrs un daudzi citi, un līvi, un leti. Nonākuši Ugaunijā pie Otepē pils, viņi tajā atrada tikai nedaudzus. Tāpēc pils ļaudis, sava nelielā skaita dēļ izbijušies, Bertoldu ar miermīlīgiem vārdiem uzņēma pilī. Bet bīskapa kalpi ar dažiem līviem, nezinādami, ka Bertolds uzņemts pilī, uzkāpa tajā no otras puses.

PAR OTEPĒ IEŅEMŠANU UN NODEDZINĀŠANU.[24] Tiem sekoja viss karaspēks; viņi sasniedza kalna virsotni, ieņēma aizsargsienas brustvēru, sagrāba pili, nogalināja vīriešus, saņēma gūstā sievietes un ieguva daudz kara laupījuma. Daži izglābās bēgot. Tad viņi vairākas dienas palika turpat atpūtā un, sadalījuši savā starpā laupījumu un pielikuši pilij uguni, atgriezās Līvzemē.

7. PAR IGAUŅU KARAGĀJIENU PRET VENDIEM UN VENDU APLENKUMU. Tātad Līvzemes baznīcai toreiz draudēja daudz briesmu, jo tā atradās daudzo apkārtējo pagāntautu un krievu vidū, kas visi tīkoja viena - to iznīcināt. Tāpēc rīdzinieki nolēma norīkot sūtņus pie Polockas kņaza, lai varbūt rastu iespēju salīgt ar viņu kaut kāda veida mieru; un sūtīts, lai dotos uz Krievzemi, tika Jērihovas Rūdolfs ar dažiem citiem.[25]

8. Kad viņi tuvojās Cēsīm, raugi, tad nāca igauņi ar lielu karaspēku un aplenca Cēsis. Rūdolfs ar savējiem paglābās šajā pilī. Un igauņi trīs dienas cīnījās ar Bertoldu un viņa brāļiem un vendiem pie vecās pils[26], kurā brāļi toreiz vēl dzīvoja kopā ar vendiem. Daudzi igauņi krita, stopnieku ievainoti, tāpat ienaidnieki ar saviem šķēpiem nogalināja vairākus vendus. Igauņi sakrāva lielas baļķu grēdas un pielika tām uguni, lai aizdedzinātu pili, un no mežiem atvilka lielus kokus ar visām saknēm, no tiem izveidoja kaut ko līdzīgu aplenkumtornim[27], kuru viņi nostiprināja un nodrošināja ar citiem baļķiem, un, cīnīdamies no apakšas, arī no augšas sīvi uzbruka pils ļaudīm ar uguni un dūmiem. Un, ja cīņa būtu ieilgusi, viņi droši vien būtu nodarījuši vēl lielāku ļaunumu, jo dažu nolaidības dēļ vēstis nesasniedza rīdziniekus ne pirmajā un ne otrajā, bet gan tikai trešajā aplenkuma dienā. Tad cēlās arī viņi un ceturtajā dienā nonāca Siguldā[28].

PAR LĪVU MALEVU[29]. Tai pašā dienā igauņi, uzzinājuši par līvu un letu lielo pulcēšanos ar Kaupo un viņa draugiem, atkāpās no Cēsu pils, pārgāja pār Gauju un nakti atpūtās, gulēdami pie ezera, kas atrodas pie Beverīnas ceļa[30]. Bet Cēsu brāļi un Kaupo ar līviem un letiem viņiem no rīta sekoja, apmetās pie tā paša ezera brokastot un izsūtīja pa priekšu karaspēka izlūkus un sargus, no kuriem daži atgriezušies ziņoja, ka igauņi aizgūtnēm bēgot pār Imeru. Un līvi un leti, pārlieku noticēdami viņu vārdiem, tūdaļ steigšus metās igauņiem pakaļ, sacīdami, ka nekādā ziņā nevarot gaidīt gausos rīdziniekus. Taču Kaupo teica līdz ar vāciešiem: “Sagaidīsim savus brāļus un tad varēsim cīnīties un, paņēmuši savus spārnus, laisties augšup.”

PAR PIRMO KAUJU PIE IMERAS.[31] Bet tie nelikās par to ne zinis un, arī vēlēdamies drīzāk vāciešu bojāeju, vajāja igauņus, taču priekšgalā nolika vāciešus, lai, paši sekodami aiz muguras, atkarībā no kaujas iznākuma būtu gatavi vai nu vajāšanai, vai bēgšanai. Tā viņi virzījās uz Imeru, nezinādami, ka mežos pie Imeras paslēpies igauņu karaspēks, un pēkšņi ieraudzīja visu ienaidnieka karaspēku sev nākam virsū. Tad ordeņa brālis Arnolds,[32] satvēris karogu, sacīja: “Turēsimies cieši kopā, brāļi vācieši, un raudzīsimies, vai spējam cīnīties, un nebēgsim no viņiem, liekot kaunā savu tautu!” Un viņi uzbruka tiem, dažus no viņiem nogalināja un cīnījās ar viņiem. Un krita Kaupo dēls Bertolds[33] un viņa svainis Vane[34], drosmīgs un krietns vīrs, un daži ordeņa brāļi, bet bīskapa kalpi Vihmanis un Alders tika smagi ievainoti.

PAR LĪVU BĒGŠANU. Bet līvi, kas sekoja aiz muguras, ieraudzīdami lielo karaspēku nākam visur laukā no mežiem, tūdaļ metās bēgt, un vācieši palika vieni. To redzēdami un apsvērdami savu nelielo skaitu - viņu nebija vairāk kā apmēram divdesmit -, viņi sablīvējās vienkopus un, cīnīdamies ar ienaidnieku, atkāpās pa taisno ceļu uz Gauju. Jērihovas Rūdolfs, ar šķēpu ievainots, nokrita zemē, taču frīzs Vigbolds viņu atkal uzsēdināja uz zirga, un šis pats frīzs, uzticēdamies savam ātrajam zirgam un te bēgdams, te atkal atgriezdamies pie ienaidniekiem un tos šaurajās vietās aizkavēdams, daudzus izglāba.

PAR LETU MOCEKĻA NĀVI PIE IMERAS. Bet igauņi vajāja kā vāciešus, tā arī līvus un letu kājniekus, kas bēga pa labi un pa kreisi. Un viņi sagūstīja ap simt no tiem un dažus nogalināja, bet citus aizveda atpakaļ pie Imeras un tos nobendēja ar drausmīgām mocībām. Tādu bija četrpadsmit; no tiem viņi dažus cepināja dzīvus, citiem, norāvuši tiem drēbes un izgriezuši ar saviem zobeniem krustus uz muguras, pārgrieza rīkli un, kā ceram, aizsūtīja uz mocekļu saimi debesīs.

Tad igauņi atgriezās savā zemē un, zākādami kristiešus, apziņoja visus Igaunijas novadus, sazvērējās un apvienojās, lai viņi būtu viena sirds un viena dvēsele pret kristīgo vārdu. Bet Kaupo, līvi un leti, pārnākuši no kaujas, apraudāja savus kritušos, skumdami par to, ka pagāni nogalinājuši tikko kā kristītos. Un līdz ar viņiem sēroja visa baznīca, kas tobrīd bija kā stiprs loks, kurš allaž uzvilkts, bet nekad [145.lpp.] nelūst, kā Noas šķirsts[35], ko lielas bangas gan mētā, bet nesadragā, kā Pētera[36] laiva, ko viļņi svaida, bet nenogremdē, kā sieviete, ko pūlis vajā, bet nepievārē, jo šim ciešanām sekoja mierinājums un Dievs pēc bēdām dāvāja prieku.

9. PAR MIERA SALĪGŠANU UZ MŪŽU STARP POLOCKAS KŅAZU UN RĪDZIMEKIEM. Proti, ordeņa brālis Arnolds ar saviem biedriem tika aizsūtīts pie Polockas kņaza uzzināt, vai tas varbūt pieņemtu mieru un Rīgas tirgotājiem pavērtu ceļu uz savu zemi. Kņazs saņēma viņus laipnu prātu un līdz ar viņiem priecājās par mieru, tiesa, perinādams viltu, un sūtīja viņiem līdzi Lūdolfu[37], gudru un bagātu vīru no Smoļenskas[38], lai tas, nokļuvis Rīgā, risinātu sarunas par taisnību un mieru. Kad viņi ieradās Rīgā un tur darīja zināmu kņaza gribu, rīdzinieki piekrita, un tad pirmoreiz tika salīgts mūžīgs miers starp kņazu un rīdziniekiem, taču ar noteikumu, lai līvi kņazam ik gadu samaksātu pienācīgos meslus[39] vai arī bīskaps viņu vietā.[40] Par to visi bija priecīgi, jo tagad varēja drošāk karot ar igauņiem un pārējiem pagāniem. Un tā tas arī notika.

10. PAR PIRMO KARAGĀJIENU UZ SONTAGANU[41]. Kad pienāca tā Kunga dzimšanas svētki [25.decembris] un ziema pieņēmās bargumā, rīdzinieku vecākie apziņoja visu Līvzemi un Letiju un visas pilis pie Daugavas un Gaujas, lai visi ierodas un ir gatavi atmaksāt igauņu pagāntautām. Un vēsts par to sasniedza Pleskavu, kurai tobrīd ar mums bija miers, un mūsējiem palīgā ieradās milzīgs pulks krievu. Un ieradās zemes vecākie Rūsiņš un Kaupo, kā arī Ninnus[42] un Dabrelis ar citiem [1211. janvāris] un virzījās rīdziniekiem un krustnešiem pa priekšu, un aiz tiem uz Metsepoli[43] sekoja viss karaspēks. Saņēmuši ķīlniekus no līviem, kurus uzskatīja par neuzticamiem, viņi devās tālāk uz jūru un, iedami dienu un nakti pa taisno ceļu gar jūru,[44] sasniedza pirmo novadu, kas saucas Sontagana. Kad ceļu sargi ieraudzīja karaspēku, viņi aizbēga, lai to paziņotu savējiem. Taču karaspēka ātrākie vīri iebruka ciemos reizē ar izlūkiem un atrada gandrīz visus viņu ciemos un mājās. Un karaspēks sadalījās pa visiem ceļiem un ciemiem, un viņi visās vietās nogalināja daudz tautas un vajāja tos kaimiņu novados, saņēma gūstā sievietes un bērnus un sapulcējās pie pils[45]. Nākamajā un trešajā dienā viņi sirodami visu nopostīja un nodedzināja, ko vien atrada, un sagrāba zirgus un neskaitāmus lopus. Tur bija četri tūkstoši vēršu un govju, bez tam zirgi un citi lopi, un gūstekņi, kam nebija skaita. Daudzi pagāni, kas glābdamies aizbēga uz mežiem un uz jūras ledus, arī gāja bojā nosaldami. Ceturtajā dienā, ieņēmis un nodedzinājis trīs pilis, karaspēks sāka ar visu laupījumu vākties laukā no zemes, nesteidzīgi atkāpās un, [147.lpp.] sadalījis laupījumu savā starpā līdzīgās daļās, priecīgi atgriezās Līvzemē. Un visi teica to Kungu, kas viņiem bija dāvājis iespēju atmaksāt ienaidniekiem; un apklusa igauņu nievas, ar kādām viņi agrāk bija nievājuši līvus un letus viņu ļaužu moceklības dēļ.

TĀPAT PAR CITU KARAGĀJIENU.[46] Nākamajā lunācijā [no 19.janvāra līdz 17.februārim] līvi un leti ar rīdziniekiem atkal sapulcējās pie Burtnieku ezera un, sastapdami sakaliešu un ugauņu karaspēku, gāja tiem virsū, lai cīnītos. Taču šie pagrieza muguras un metās bēgt; palika tikai viens, kas pienāca pie mūsējiem un ziņoja, ka otrs liels karaspēks no Piejūras novadiem[47] tai pašā naktī iebrukšot Līvzemē pa citu ceļu, kas ved gar jūru.[48] To uzzinājuši, līvu vecākie aizsteidzās pie savām sievām un bērniem, lai paglābtu tos no ienaidniekiem, un tad ikviens atkal atgriezās pie saviem nocietinājumiem. Un tūdaļ otrā dienā no Sontaganas un citiem apkārtējiem novadiem Metsepolē ar lielu karaspēku ieradās igauņi, kas iepriekš bija izglābušies, un, tā kā visa tauta uzturējās pilis, aizdedzināja pamestos ciemus un baznīcas un ar savām upurēšanām[49] pastrādāja daudz nešķīstību pie baznīcām un mirušo kristiešu kapiem.[50] Un rīdzinieki, lai tos vajātu, sapulcējās Turaidā, tāpat Cēsu Bertolds un Rūsiņš ar visiem letiem pie Braslas[51]. Kad igauņi to uzzināja, viņi veicīgi atstāja zemi, nesagaidīdami sadursmi ar kristiešiem.

TĀPAT PAR KARAGĀJIENU PRET SAKALU. Trešajā lunācijā [no 17.februāra līdz 19.martam] rīdzinieki sagatavojās Vilandes pils[52] aplenkumam Sakalā, saaicināja līvus un letus no visiem apgabaliem un pilīm un, piedraudēdami ar sodu tiem, kas neieradīšoties, un iedzīdami viņiem bailes, savāca stipru karaspēku. Un kopā ar viņiem gāja Engelberts[53], bīskapa svainis, kas togad pildīja fogta amatu Turaidā,[54] ar ordeņa brāļiem un krustnešiem. Un viņi devās uz Sakalu un paņēma līdzi mazo mašīnu jeb paterellu, stopus un citus pils aplenkumam nepieciešamos rīkus.

11. PAR VILANDES PILS PIRMO[55] APLENKUMU. Tā Kunga iemiesošanās 1210.gadā [pirms 25.marta], bīskapa Alberta trīspadsmitajā, vācieši, līvi un leti pirmoreiz aplenca Vilandes pili Sakalā. Un vācieši sūtīja līvus un letus izlaupīt visu apkārtējo novadu[56] un sagādāt pārtiku un labību.[57] Viņi apstaigāja visus ciemus, nogalināja daudz pagānu un citus atveda sagūstītus pie pils. Tad Cēsu Bertolds un Rūsiņš ar citiem letiem un vecākajiem, paņemdami līdzi visus gūstekņus, piegāja tuvāk pilij un teica: “Ja atteiksities no savu viltus dievu pielūgšanas un gribēsit kopā ar mums ticēt īstajam Dievam, tad atdosim jums šos gūstekņus atpakaļ dzīvus un brālīgā mīlestībā saistīsim jūs miera saitēm ar mums.” Taču tie ne dzirdēt negribēja par Dievu un kristīgo vārdu, bet drīzāk vēl draudēja ar karu, aplika vāciešu bruņas, ko bija ieguvuši pirmajā sadursmē pils vārtos, lielījās, stāvēdami pašā pils augšā, gatavojās kaujai un ar savu klaigāšanu ņirdzīgi zobojās par karaspēku. Bet Rūsiņš ar letiem sagrāba visus [149.lpp.] gūstekņus, nokāva tos un sasvieda grāvī, piedraudot tiem, kas bija pilī, ar to pašu. Bet pa tam loka šāvēji daudzus nogalināja un, dzenot visus atpakaļ, piespieda viņus aizstāvēties; citi uzcēla aplenkumtorni[58]. Līvi un leti ar sanestiem kokiem piepildīja grāvi no apakšas līdz augšai un uzstūma virsū aplenkumtorni; leti ar stopniekiem uzkāpa augšā, uz aizsargsienas daudzus nogalināja ar bultām un šķēpiem un daudzus ievainoja; piecas dienas ritēja ārkārtīgi sīva cīņa. Igauņi centās aizdedzināt pirmo koku grēdu ar spēcīgu uguni, ko viņi ragavās noslidināja no pils. Līvi un leti dzēsa uguni, uzberot ledu un sniegu. Arnolds, ordeņa brālis, tur nopūlējās nakti un dienu, kamēr beidzot, ar akmeni notriekts, pārcēlās uz mocekļu saimi. Viņš bija ļoti dievbijīgs cilvēks, kas nemitīgi lūdza Dievu, un, ko viņš lūdza, to, ceram, viņš arī atradis. Vācieši uzstādīja mašīnu un, mezdami nakti un dienu akmeņus, grāva nocietinātās vietas, nogalināja cilvēkus un neskaitāmus lopus pilī, jo igauņi, kas kaut ko tādu vēl nekad nebija redzējuši, savas mājas pret tik spēcīgiem triecieniem nebija nostiprinājuši. Līvi un leti koku grēdai vēl krāva virsū sausu malku līdz pat dēļu žogam.[59] Eilards no Dolenes[60] uzkāpa augšā. Viņam sekoja vācieši bruņās un izārdīja dēļus, bet iekšpusē atrada otru nocietinājumu, kuru izārdīt nespēja. Pils ļaudis sapulcējās augšā un, metot akmeņus un baļķus, atdzina vāciešus atpakaļ. Tie nokāpa zemē un, pielikdami uguni, aizdedzināja pili. Igauņi izārdīja degošos dēļus un sadedzinātos aizsargsienas baļķus un izsvaidīja tos. Nodzēsuši uguni, viņi no rīta visu atjaunoja, un pāri palikušie atkal stiprinājās uz aizstāvēšanos. Taču pilī bija daudz kritušo līķu, trūka ūdens un gandrīz visi bija ievainoti, tā kā viņu spēki jau apsīka. Sestajā dienā vācieši sacīja: “Vai tad jūs vēl pretosities un neatzīsit mūsu Radītāju?” Un šie atbildēja: “Mēs atzīstam, ka jūsu Dievs ir lielāks par mūsu dieviem, jo viņš, pieveikdams mūs, noskaņojis mūsu sirdis, lai pielūdzam viņu. Tāpēc lūdzam pasaudzēt mūs un, tāpat kā līviem un letiem, arī mums žēlīgi uzlikt kristietības jūgu.” Tad vācieši, ataicinājuši pie sevis pils vecākos, izklāstīja viņiem visus kristiešu pienākumus un apsolīja mieru un brālīgu mīlestību.

PAR TO, KĀ SAKALIEŠI SAŅĒMA KRISTUS TICĪBU UN MIERU. Viņi, ļoti iepriecināti par mieru, apsolīja pieņemt kristības sakramentu tādā pašā laikā un ar tādiem pašiem noteikumiem kā līvi un leti. Tad viņi deva ķīlniekus, apstiprināja mieru un uzņēma pilī priesterus. Tie, apslacīdami ar svētītu ūdeni visas mājas un pili, vīriešus un sievietes, un visu tautu, zināmā mērā ievadīja viņus ticībā un pirms kristības katehizēja, taču pārāk briesmīgās asinsizliešanas dēļ pašu kristības sakramentu vēl atlika. Kad tas bija paveikts, karaspēks atgriezās Līvzemē un visi slavēja to Kungu par pagānu pievēršanu ticībai.

12. PAR KARA LAIKĀ RĪGĀ PALIKUŠAJIEM TIRGOTĀJIEM. Pēc tam, Lieldienu svētkos [3.aprīlis], tirgotāji, dabūjuši zināt par visiem igauņu un citu [151.lpp.] apkārtējo pagānu nodomiem - kā šie iecerējuši pirms bīskapa un krustnešu ierašanās nopostīt Līvzemi un Rīgas pilsētu -, atlika braucienu uz Gotlandi[61] un, atstādami novārtā tirdzniecību un darīšanas, palika ar visiem saviem kuģiem līdz krustnešu atbraukšanai.[62] Tikmēr uz Igauniju tika aizsūtīti ziņneši noskaidrot, kas pagāniem ir padomā. Atgriezušies viņi vēstīja karu, atveda mieru atpakaļ[63] un ziņoja par šo neuzticamo cilvēku nodomiem.

PAR KARAGĀJIENU PRET SAKALU. Un tūdaļ cēlās Kaupo un Cēsu Bertolds ar savējiem, un bīskapa kalpi, iegāja tuvējā Sakalas novadā un aizdedzināja visus ciemus, līdz kuriem varēja nokļūt, nogalināja visus vīriešus, aizveda gūstā sievietes un atgriezās Līvzemē.

PAR DAŽĀDIEM SAKALIEŠU KARAGĀJIENIEM PRET LETIEM. Viņiem sekoja sakalieši un arī savukārt aizdedzināja visus ciemus ap Burtnieku ezeru, nokļuva līdz Imerai un, nogalinājuši vairākus letus, aizveda gūstā sievietes un bērnus un paņēma līdzi kara laupījumu. Pēc šiem cēlās Lembits[64] un Meme, Sakalas vecākie, ar citu karaspēku, pārgāja pār Imeru un, nokļuvuši līdz baznīcai[65], nodedzināja to un nopostīja visu, kas piederēja priesterim, visā draudzē sagrāba lopus un daudz kara laupījuma, nogalināja vīriešus, kurus dabūja rokā, un aizveda gūstā sievietes, bērnus un meitenes, un visa Līvzemes pierobeža pieredzēja lielas bēdas.

PAR RIDALIEŠU[66] CĪŅĀM. Proti, sakalieši un ugauņi uzbruka letiem, ridalieši un Piejūras novadi vērsās ar trim karapulkiem pret bīskapa līviem Metsepolē un Lēdurgā[67] tādējādi, ka karapulki sekoja cits citam: kad vieni atkāpās, nāca citi un nedeva līviem mieru ne dienu, ne nakti. Vajādami līvus gan mežu slēptuvēs, gan purvos, gan laukos, viņi nogalināja tos, saņēma gūstā sievietes, aizdzina zirgus un lopus un aizveda daudz kara laupījuma. No līviem palika pāri tikai nedaudzi, un Dievs viņus tobrīd pārmācīja par neuzticību, lai viņi turpmāk kļūtu uzticīgāki. Sāmsalieši ar saviem sirotājkuģiem iebrauca Gaujā, devās augšup līdz Turaidai, pilnīgi nopostīja Kubeseles draudzi un, izlaupīdami visu apkārtējo novadu, vienus nogalināja, citus aizveda gūstā; citi izglābās, aizbēgdami uz Rīgu, un lūdza palīdzību pret pagānu uzbrukumu. Bet rīdzinieki modri sargāja pilsētu un, baidīdamies no dažu neuzticamu cilvēku nodevības, gaidīja bīskapa un krustnešu atbraukšanu.

[1] Tas noticis Lieldienās 1210.gada 18.aprīlī (XN, 5).

[5] Pēc senkrievu avotiem (Новг. I, 51), Novgorodas lielkņazs kopš 1209./10.gada bijis Mstislavs Mstislavičs Udalojs (par viņu ziņas no 1206.gada līdz 1228.gadam), kas no 1218.gada bija Galičas kņazs.

[6] Pleskavas kņazs no 1209./10.gada bija Novgorodas Mstislava Mstislaviča jaunākais brālis Vladimirs Mstislavičs (Taube 1935, 456-458), bīskapa Alberta brāļa Teoderiha Bukshēvdena sievastēvs (XV, 13); par viņu krievu hronikās ir ziņas no 1180.gada līdz 1226.gadam. Pleskavas Vladimirs, kas Hronikā minēts vairākkārt, kādu laiku bija idumiešu soģis. Uzskata (Bielenstein 1892, 86),ka ar šī kņaza vārdu saistāma Valmieras pilsētas vārda izcelsme.

[8] Stāstījumā par Otepē pils iedzīvotājiem pārliecinoši izpaužas krievu pareizticīgo sāncensība ar vācu krustnešiem kristīgās ticības izplatīšanā. Bija jāizšķiras, vai dienvidaustrumu Igaunija piederēs pie pareizticīgo Novgorodas bīskapijas vai pie katoļu Rīgas bīskapijas (sk. XIX, 4; XX, 3). Krievu pasākums nav vērsts pret Rīgas pilsētu, to nevar arī uzskatīt par konkurējošu pasākumu pret rīdzinieku misiju. Līdz 1216.gada pavasarim pastāvēja drīzāk vācu-krievu alianse (XIV, 10; XV, 13).

[9] Īzo, Verdenas bīskaps (ziņas par viņu no 1205.gada līdz 1231.gadam), bija Velpes grāfs, kuru labi ieredzēja vairāki izcili tālaika vācu firsti - ķeizars Oto IV, Pfalcas Heinrihs u.c. (Arndt 1747, 87). Verdena - tag. pilsēta Vācijā, ap 30 km uz dienvidaustrumiem no Brēmenes.

[10] Raceburgas bīskaps Filips. Ziņas par viņu no 1204.gada līdz 1215.gadam (Raceburga - pilsēta Vācijā, Šlēsvigas-Holšteinas Federālajā zemē, 20 km uz dienvidiem no Lībekas). 12.-13.gs. Raceburga ir ievērojama Saksijas pilsēta. 1154.gadā celtais doms pieskaitāms pie vecākajām romāņu stila ķieģeļu celtnēm Ziemeļvācijā.

[11] Domāti Metsepoles apgabala līvi (X, 60.piez.), kas dzīvoja pie Aģes upes. Metsepoles lībiešus uzskata par vāciešiem neuzticamiem. 39 km garā Aģe ietek Rīgas līcī ziemeļos no Gaujas.

[12] Šlādenes grāfs Heinrihs II, par kuru ziņas ir no 1201.gada līdz 1246.gadam, saistīts ar 12.-14.gs. pazīstamu grāfu dzimtu (Transehe 1960, 33, 34). Šlādenes pilsēta (tag. Lejassaksijas Federālajā zemē, 15 km uz ziemeļaustrumiem no Goslāras) tolaik piederēja pie Magdeburgas arhibīskapijas.

[14] Zvans atradās Doma baznīcā (XVIII, 6).

[15] Koka vairogi kā aizsardzības apbruņojums Latvijas teritorijas iedzīvotajiem bija pazīstami jau no agrā dzelzs laikmeta (LA 1974, 111, 158). Rucavas Tīras purvā atrastais 9.gs. vairogs (85,5 cm diametrā) bija apaļš, darināts no egles koka dēlīšiem un apvilkts ar ādu. Hronikā aprakstītie kuršu vairogi, liekas, bijuši lielāka izmēra, balti krāsoti, kādi tolaik bija pazīstami arī skandināviem (Boeheim 1890, 172). Šī laika kuršu vairogiem, jādomā, vistuvākie bija uz balta fona ar melnu un sarkanu krāsotie ovālie koka vairogi, kādi zināmi no sēļu kapu izrakumiem (LA 1974, 78. tab).

[17] Domāts vietējo iedzīvotāju ciems, kas atradās tag. Vecrīgas teritorijā pie Daugavas (sk. II, 9.piez.), kur, kā rāda arheoloģiskie pētījumi, dzīvoja arī kurši. Šī ciema nodedzināšana bija pret vietējiem iedzīvotājiem vērsts naidīgs akts.

[18] Tātad hronists tolaik atradās Rīgā.

[19] Paraža nonāvēt karā smagi ievainotos, jādomā, ir izpaudums tai īpatnējai attieksmei pret dzīvību un nāvi, kas atspoguļojas baltu tautu ticējumos. Saskaņā ar tiem, nāve mirušajam nedraud kā baismu pilna iznīcība vai nezināms liktenis: ticēja, ka dzīve turpinās viņā saulē, un tas cilvēkam palīdzēja pārvarēt šķiršanās sāpes. Izredzes uz pilnvērtīgu dzīvi arī pēc nāves varēja likties vilinošākas par nelaimīgu dzīvi šai pasaulē(Šturms 1938,95).

[20] Kuršiem Salaspils lībiešu uzbrukums no ziemeļu puses virzienā uz Daugavu šķita sevišķi bīstams, jo šāda manevra rezultātā viņi būtu atgriezti no saviem kuģiem.

[21] Kurši mēdza savus mirušos sadedzināt. Par to liecina 11.-14.gs. ugunskapi ar sārta paliekām un salauzītu mirušajam līdzdoto kapu inventāru. Šajā gadījumā kurši savus mirušos sadedzina kaujas laukā, lai sārta paliekas varētu paņemt līdzi un apbedīt dzimtajās kapenēs.

[22] Jādomā, ka minētās salas atradās pretī Vecrīgai (Klīversala, Ķīpsala), kur stāvēja kuršu kuģi.

[25] Rīdziniekiem pēc pilsētas aplenkuma laikā pārdzīvotajām briesmām acīmredzot bija nepieciešama ordeņa brāļu piekrišana tādā svarīgā jautājumā kā miera sarunās ar Polocku. Iespējams, ka bīskapa sūtnis gribēja ņemt līdzi uz Polocku arī ordeņa brāļus no Cēsīm. Tāpēc vācieši, ejot uz Polocku, vispirms devās uz Cēsīm (sk. Pabst 1867, 130). Jērihovas Rūdolfs atradās Koknesē (XIV, 5).

[30] Atkarībā no Beverīnas pils lokalizācijas (sk. XII, 16.piez.) dažāda ir t.s. Beverīnas ceļa pieņemtā trase dabā. Ja Beverīna bijusi Trikāta, par Beverīnas ceļu uzlūkojams tas Gauju šķērsojošais ceļš, kas savienoja Rīgas-Pleskavas ceļa divus atzarojumus (cauri Turaidai vai Trikātai). Kā liecina pats ceļa nosaukums, šī ceļa viens izejpunkts bija Beverīna, kamēr otrs varētu būt Imera, no kurienes ceļš gājis gar Hronikā minēto ezeru. No Imeras pa šo ceļu viegli varēja nokļūt Cēsīs. Ja jāizšķiras starp diviem iespējamiem ezeriem (Kleis, Tarvel 1982, 109), kurus varētu identificēt ar Hronikā minēto ezeru, priekšroka dodama Rieviņa ezeram. Jāšaubās, vai tas varēja būt Briežu ezers, kā domāja F.Balodis, E.Brastiņš un P.Stepiņš, jo tas atrodas pārāk tālu (ap 12 km) no Imeras (Jumaras) upes, bet par tuvu Cēsīm (15 km) un nezin vai pēc tik īsa gājiena igauņi jau apmetās nakšņot. Rieviņa ezers (tag. Kocēnu c.) bijis uz pusi tuvāk Imerai nekā Briežu ezers un atzīmēts jau 18.gs. beigās Mellina kartē. Rieviņa ezers atrodas pie ceļa, kas ved gar Gaujas labo krastu un tālāk šķērso Gauju Trikātas (Beverīnas) virzienā; turklāt attālums starp šo ezeru un Imeras upi nav pārāk liels, lai pie ezera apmetušies kristīgo sabiedrotie no izlūkiem nevarētu iegūt operatīvas ziņas par igauņu pārvietošanos pie Imeras.

[31] Kauja, spriežot pēc apraksta, notikusi vietā, kur Imera ietek Gaujā. Otrā kauja pie Imeras notika 1223.gadā (XXVII, 1).

[32] Arnolds bija ordeņa karaspēka vadītājs (sk. X, 26.piez.).

[33] Kaupo dēls vārdu Bertolds ieguvis pēc kristīgās ticības pieņemšanas, iespējams, par godu krusttēvam - Cēsu Bertoldam (Švābe 1940, 130).

[35] Noa - Dieva izredzēts vīrs, kas grēku plūdos kopā ar ģimeni un visu dzīvo radību abu dzimumu pārstāvjiem īpašā šķirstā izglābies un no jauna licis pamatu dzīvībai uz Zemes (1. Mozus gr., 6.-10.).

[36] Pēteris - Kristus māceklis, zvejnieks; Romas pāvesti uzskata Pēteri par savu priekšteci.

[37] Lūdolfs, jādomā, bijis kāds vācu tirgotājs, kas bieži braucis uz Krievzemi līdz Smoļenskai (Arbusow, Bauer 1955, 81), kaut gan šķiet dīvaini, ka viņš sarunās ar rīdziniekiem pārstāv krievu pusi.

[44] Taisnais ceļš gar jūru veda uz igauņu zemi. Hronists šo ceļu raksturo arī kā triju dienu gājiena ceļu gar jūrv (XV, 7) vai līdzenu ceļu gar jūru (XXI, 7). Spriežot pēc 17.gs. beigu ceļu kartēm, šis ceļš apmēram sakritis ar pašreizējo Rīgas-Pērnavas ceļu, ar turpinājumu uz Tallinu (Mugurēvičs 1961,78).

[49] Pagāniskie dzīvnieku ziedojumi (Mannhardt 1936, 36).

[50] Varbūt tika atrakti kristīgo kapi un mirušie apglabāti pēc pagānu paražas (sk. XXVI, 8).

[55] Vilandes pils otrā aplenkšana notika 1223.gadā (XXVII, 2).

[59] No plēstiem kokiem veidots žogs, kas sastāvējis no divām paralēlām sienām ar kamerveida izbūvi un atradies virs aizsargsienas zemes vaļņa, jādomā, visā tā garumā.

[61] Tirgotāji, kas bija palikuši Līvzemē pa ziemu, pavasarī caur Gotlandi atgriezās Vācijā (sk. II, 10).

[62] Kā pateicību par Gotlandes tirgotāju atbalstu grūtā brīdī bīskaps Alberts 1211.gada pavasarī vai vasarā vācu tirgotāju apvienības locekļiem Līvzemē piešķīra vairākas privilēģijas (UB I, Nr.20).

[63] Igauņi Vilandē atteica ar varu uzspiesto mieru.

[65] Hronista baznīca (sk. XI, 43.piez.).

[66] Ridalieši - igauņu Piejūras novada Ridalas iedzīvotāji.

[68] Nav īsti skaidrs - 1210. vai 1211.gadā. Domājams, ka tas noticis 1210.gada rudenī, jo pāvests apstiprina bīskapa Alberta un Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvīna izlīgumu 1210.gada 20.oktobrī (LVA II, 54).

[69] Šīs privilēģijas, ko atspoguļo bīskapam Albertam un ordeņa mestram adresētie dokumenti (UB I, Nr.16, 17), nosaka, kādā veidā sadalāma un pārvaldāma krustnešiem pakļautā lībiešu un latgaļu zeme. Par to hronists, aizsteidzoties notikumiem priekšā, raksta jau XI, 3, turklāt ne pilnīgi, ne arī pareizi. Šeit jāatzīmē tikai XV, 4 minētā Albertam dotā pilnvara aizjūras zemēs, kuras Līvzemes baznīca ieguvusi kristīgajai ticībai, iecelt bīskapus. Šāda parādība Hronikā konstatējama samērā bieži: attiecīgajā brīdi svarīgus notikumus hronists apiet klusējot vai arī apraksta tikai konspektīvi, nepietiekami izsmeļoši. Taču, kā norāda L.Arbuzovs, šādas rīcības nolūks nebūt nav rafinēti izkropļot patiesību, bet tas notiek vienkāršā iemesla dēļ, ka politika, vispirms cīņa par varu, neiekļaujas hronista koncepcijā (XXIV, 5) un viņš tāpēc arī nepietiekami orientējas notikumos šai jomā. Nedrīkstam aizmirst, ka hronists neraksta zemes vēsturi, bet gan grib izklāstīt kristīgās ticības izplatīšanu (sk. Arbusow, Bauer 1955, XXIV).

No Vācijas cauri Prūsijai uz Līvzemi 1210./11.gada ziemā izmantots sauszemes ceļš. Tas darīts arī 1219./20.gada ziemā, kad minēta viena no Prūsijas zemēm - Semba (XXIII, 11).

Satura rādītājs

XIV nodaļas teksts latīņu valodā

XIII nodaļas teksts latviešu valodā

XV nodaļas teksts latviešu valodā

HISTORIA.LV