XV nodaļas teksts latīņu valodā
XIV nodaļas teksts latviešu valodā
XVI nodaļas teksts latviešu valodā
[153.lpp.]
XV
1. PAR TRĪSPADSMITO GADU [1211. ne agrāk par jūniju]. Tas bija bīskapa trīspadsmitais gads, un baznīcai nebija miera no kariem. Bīskapam atgriežoties no Vācijas,[1] kopā ar viņu atbrauca trīs bīskapi - Filips no Raceburgas, Īzo no Verdenas un Pāderbornas bīskaps -, Helmolds no Pleses[2], Bernhards no Lipes[3] un citi dižciltīgie, kā arī ļoti daudz krustnešu, kuru ierašanās bija visiem vēlama, lai glābtu tos, kas atradās briesmās.
2. PAR IGAUŅU KARAGĀJIENU UZ IMERU. Leti, priecīgi par krustnešu atbraukšanu, sapulcējās pie Imeras, bet, virzīdamies uz priekšu ar nedaudziem, uzdūrās prāvam pagānu karaspēkam un, redzēdami to lielo skaitu, metās bēgt. Igauņi, viņus vajādami, vairākus nogalināja, sekoja līdz Imerai un, iedami visu nakti, no rīta sasniedza Braslu; nodedzinājuši baznīcu un tās īpašumu, viņi apstaigāja visu novadu, pielika uguni ciemiem un mājām un nogalināja vīriešus, bet sievietes un bērnus vilka laukā no mežu slēptuvēm un aizveda gūstā.
PAR KAUPO KARAGĀJIENU PRET SAKALU. Kad rīdzinieki to uzzināja, viņi ar krustnešiem devās ceļā un nonāca Turaidā. Bet pagāni izbijās no viņu ierašanās un pēc trim dienām ar visu laupījumu ātri atgriezās savā zemē. Kaupo, ar dažiem vāciešiem un citiem sekodams viņiem uz Sakalu, nodedzināja daudzus ciemus un Oveles[4] un Purkes[5] pilis, ieguva daudz kara laupījuma, nogalināja daudz vīriešu un aizveda gūstā sievietes un bērnus.
3. PAR RIDALIEŠU, RĒVELIEŠU[6] UN SĀMSALIEŠU LIELO KARAGĀJIENU UZ TURAIDU.[7] Pa tam sāmsalieši, rēvelieši un ridalieši sapulcēja lielu un spēcīgu karaspēku no visiem Piejūras kaimiņnovadiem, un kopā ar viņiem bija visi Sāmsalas, Ridalas un visas Igaunijas vecākie ar daudziem tūkstošiem jātnieku un vairākiem tūkstošiem, kas ieradās ar kuģiem, un viņi virzījās uz Līvzemi. Jātnieki ar saviem kājniekiem, nonākuši Metsepolē, steidzās uz Turaidu, pārējie nāca pār jūru un ar saviem sirotājkuģiem brauca augšup pa Gauju. Un vienā un tai pašā dienā visi ar saviem jātniekiem sapulcējās pie Kaupo lielās pils[8], kurā līvi toreiz mita aiz bailēm no pagāniem, un ielenca to no visām pusēm; jātnieki nometās pils priekšpusē, pārējie - aizmugurē pie upes, pie saviem kuģiem. Viņiem uz lauka nāca pretī stopnieki, kas, atsūtīti no Rīgas, sargāja pili kopā ar līviem, daudzus ievainoja un daudzus nogalināja, jo viņi bija bez [155.lpp.] bruņām, kuras nebija paraduši lietot tādā mērā kā citas tautas. Pēc tam igauņi sūtīja kādus no saviem drošsirdīgākajiem pa novadu izlaupīt zemi. Šie nodedzināja ciemus un baznīcas, nogalināja vairākus saķertus līvus, citus aizveda gūstā un ieguva daudz kara laupījuma, aizdzina liellopus un sīklopus uz savu pulcēšanās vietu un, nokāvuši liellopus un citus lopus, ziedoja tos saviem dieviem, lai izlūgtos viņu labvēlību. Taču nokautie dzīvnieki krita uz kreiso pusi, bet tas liecināja par dievu nelabvēlību un tā bija ļauna zīme. Tomēr viņi, neatkāpdamies no sava nodoma, uzbruka pils ļaudīm, sakrāva baļķus grēdās, parakās zem pilskalna[9] un solījās turpat magetak, tas ir, palikt tur mūžīgi, kamēr viņi vai nu nopostīs pili, vai dabūs savā pusē līvus, lai tie kopā ar viņiem dotos uz Rīgu un nopostītu to. Un kāds līvs sauca no pils: Maga magamas[10], tas ir, še tu atgulsies uz mūžu. Bet ordeņa brāļi Siguldā, redzēdami visu,[11] ko darīja pagāni, ziņoja to rīdziniekiem un pieprasīja krustnešu palīdzību. Tad vēl ieradās pilī ielenkto līvu ziņneši, kas ar asarām izstāstīja visu postu, ko līvi un leti izcietuši no pagāniem, un lūdzās bīskapus, lai tie sūta savus vīrus un glābj savu baznīcu. Bīskapi tūdaļ vērsās ar aicinājumu pie saviem bruņiniekiem un grēku atlaišanai krustnešiem un visai tautai uzlika par pienākumu steigties palīgā saviem brāļiem līviem un ar Dieva atbalstu atmaksāt igauņu pagāntautām. Un cēlās ordeņa brāļi ar krustnešiem, Helmolds no Pleses un bruņinieki un, aplikuši bruņas un izgreznojuši zirgus, devās ar saviem kājniekiem un līviem un visiem pavadoņiem uz Gauju; viņi pārgāja pār to un, turpinādami ceļu visu nakti, nonāca jau pagānu tuvumā, tad, sakārtojuši karaspēku un to apmācījuši kaujai, sūtīja pa priekšu kājniekus pa lielo ceļu, kas ved uz Vendekulu[12], bet jātnieki viņiem sekoja pa ceļu, kas atrodas pa labi. Un kājnieki virzījās piesardzīgi un labā kārtībā un, uzaustot rītam, nokāpdami lejā no kalna, ieraudzīja pili un pagānu karaspēku, un viņu starpā bija ieleja. Un viņi tūdaļ sita prieka bungas un, skandinot mūzikas instrumentus un dziedot, ielīksmoja vīru sirdis, un, piesaukdami pār sevi Dieva žēlastību, strauji devās pagāniem pretī, bet, šķērsojuši kādu strautu[13], uz mirkli apstājās, lai sapulcētos vienkopus. To ieraudzījuši, pagāni izbijās no nenovēršamā, metās skriešus un tvēra vairogus; vieni steidzās pie zirgiem, citi pārlēca pār žogu[14]; visi sapulcējās vienuviet, ar savu kliegšanu tricināja gaisu un lielā skaitā devās pretī kristiešiem, pār kuriem tagad nolija viņu šķēpu lietus. Kristieši uzķēra šķēpus ar vairogiem, bet, kad šķēpu vairs nebija, pagāni tvēra zobenus, pienāca ciešāk klāt un uzsāka tuvcīņu, ievainoti krita zemē, tomēr cīnījās vīrišķīgi. Bruņinieki, redzēdami ienaidnieku drošsirdību, tūdaļ ielauzās to ,vidū un ar saviem izgreznotajiem zirgiem [157.lpp.] iedzina tiem bailes; daudzus viņi notrieca zemē, citus piespieda bēgt un, vajādami bēgošos, notvēra tos uz ceļa un uz tīrumiem un nogalināja. Pils līvi devās ar stopniekiem bēgošajiem pagāniem pretī, trenkāja tos pa ceļu un aplenca, un nāvēja, un vajāja tos līdz pat vāciešiem tik strauji, ka tikai nedaudzi izglābās un vācieši pat nogalināja vairākus līvus, kas ir līdzīgi igauņiem.[15] Taču daži no viņiem, bēgdami pa citu ceļu, kas pie pils ved uz Gauju, nokļuva pie pārējās sava karaspēka daļas un izglābās. Bet bruņinieki, kas viņus vajāja, no šiem daudzus nogalināja, kad viņi no kalna kāpa lejā. Te krita ordeņa brālis Everhards[16] un tika ievainoti daži no mūsu bruņiniekiem. Pa tam karaspēka otra daļa, vērodama savu ļaužu bojāeju, sapulcējās kalnāt[17], kas atrodas starp pili un Gauju, un gatavojās aizstāvēties. Bet līvi un kristiešu kājnieki metās virsū kara laupījumam, sagrāba zirgus, kuru te bija daudzi tūkstoši, un nedomāja vairs par cīņu ar atlikušajiem pagāniem. Taču bruņinieki un stopnieki uzbruka tiem, kas bija kalnā, un daudzus no viņiem nonāvēja. Tāpēc viņi lūdza mieru un apsolīja pieņemt kristības sakramentus. Bruņinieki noticēja viņu vārdiem un deva bīskapiem ziņu, lai ierodas un pieņem pagānus. Taču igauņi naktī aizbēga uz saviem sirotājkuģiem un gribēja aizbraukt lejup uz jūru, bet stopnieki no abiem Gaujas krastiem viņu aizbraukšanu aizkavēja. Citi krustneši, kas ar Lipes Bernhardu bija no Rīgas atnākuši pie Gaujas, upē uztaisīja tiltu[18], bet uz tā uzcēla koku krāvumus un, tuvojoties sirotajkuģiem, sagaidīja tos ar bultām un šķēpiem, tā ka pagāniem atkāpšanās ceļš bija slēgts no visām pusēm. Tāpēc viņi nākamās nakts klusumā, pamezdami visu mantību, slepus atstāja savus sirotājkuģus un aizbēga; daļa no viņiem mežos nomira badā, citi - ceļmalā, un tikai nedaudzi nokļuva savā zemē un mājās pavēstīja par notikušo. Zirgu tur tika iegūts ap divi tūkstoši, un arī nogalinātu vīru bija divi tūkstoši. Krustneši un visi kaujas dalībnieki atgriezās Rīgā, vezdami līdzi ap trīssimt pagānu sirotājkuģu, neskaitot mazākos kuģus, un sadalīja zirgus un visu kara laupījumu līdzīgi savā starpā, atdodami arī baznīcām pienācīgo daļu, un kopā ar bīskapiem un visu tautu slavēja Dievu, kas, līdzko bija ieradušies vairāki bīskapi, tūdaļ bija dāvājis tik spožu triumfu pār pagāniem. Toreiz Līvzemes baznīca redzēja, ka Dievs patiešām cīnās par to, jo šajā kaujā krita Igaunijas galva, tas ir, Sāmsalas un Ridalas, kā arī citu novadu vecākie, kas visi tur dabūja galu. Un tā tas Kungs apklusināja viņu augstprātu un lika kaunā vareno vīru iedomību.
4. PAR ABATA TEODERIHA IESVĒTĪŠANU PAR BĪSKAPU. Līvzemes bīskaps, kas no visuaugstā priestera bija saņēmis pilnvaru aizjūras zemēs, kuras Dievs ar Līvzemes baznīcas palīdzību pakļautu kristīgajai [159.lpp.] ticībai, līdzīgi arhibīskapam izraudzīties un iesvētīt bīskapus,[19] paņēma Teoderihu, cisterciešu ordeņa abatu Daugavgrīvā, sev par palīgu nerimtīgajā darbā un, apsolīdams viņam bīskapiju Igaunijā, iesvētīja par bīskapu.
PAR GRĀFA BERNHARDA IECELŠANU PAR ABATU. Bet Lipes Bernhardu viņš iesvētīja par abatu. Šo grāfu Bernhardu, kad viņš savā dzimtenē kādreiz bija daudz kāvies, dedzinājis un laupījis, Dievs bija pārmācījis ar nespēku kājās, tā ka viņš, ar abām kājām klibs, ilgas dienas tika nēsāts grozā. Tāpēc viņš, sirdsapziņas mocīts, pieņēma cisterciešu ordeņa regulu un, vairākus gadus mācījies regulu un svētos rakstus, saņēma no pāvesta pilnvaru sludināt Dieva vārdu un doties uz Līvzemi; un Bernhards pats bieži stāstīja, ka, tiklīdz viņš pieņēmis krustu, lai dotos uz Svētās Jaunavas zemi[20], tūdaļ viņa pēdas tapušas stingras un kājas atkal bijušas veselas; un tūlīt pēc atbraukšanas viņš tika iesvētīts par abatu Daugavgrīvā, bet vēlāk[21] kļuva par zemgaļu bīskapu.
5. PAR LABĪBAS MĒRA[22] IEVIEŠANU DESMTTĀS TIESAS VIETĀ[23]. Arī līvi, pēc daudzajām kara grūtībām priecādamies gan par bīskapu ierašanos, gan par uzvaru pār ienaidniekiem, sanāca no Daugavas, Turaidas un no visiem Līvzemes apgabaliem un lūdzās bīskapus, lai viņiem atvieglina kristiešu pienākumus, īpaši desmito tiesu, un apsolīja mūžīgu uzticību kā cīņās pret pagāniem, tā visās kristietības jomās. Bīskapi uzklausīja viņu vārdus un ieteica Rīgas bīskapam apmierināt šo vēlēšanos, lai iegūtu viņu uzticību uz visiem laikiem. Un bīskaps, gribēdams tēvišķā mīlestībā gādāt par savējiem un arī domādams par gaidāmajām grūtajām cīņām ar apkārtējiem pagāniem, pēc viņu lūguma noteica, ka viņiem desmitās tiesas vietā ik gadu no katra zirga jānodod zināms mērs - pūrs, kas aptvertu astoņpadsmit pirkstus, un to apstiprināja ar apzīmogotām četru bīskapu privilēģijām,[24] taču ar noteikumu, ka viņiem visā pilnībā būšot jāmaksā desmitā tiesa un arī jāpilda pārējie kristiešu pienākumi, ja viņi kādreiz, aizmirsdami uzticību, pievienotos neticīgo plāniem un savu kristības sakramentu aptraipītu ar pagānu ritiem.
6. Kad tas bija nokārtots [rudens], bīskaps Alberts, atstājis Līvzemē minētos trīs bīskapus un nozīmējis ceturto, tobrīd iesvētīto, par savu vietnieku, atgriezās Vācijā[25] nākamajam gadam savākt krustnešus un visu nepieciešamo, lai Līvzemes baznīca krustnešu neierašanās dēļ nenokļūtu vēl lielākās briesmās.
7. PAR BEVERĪNAS PILS OTRO APLENKUMU. Bet sakalieši un ugauņi, kas bija vēl sveiki un neskarti, pa tam sasauca lielu karaspēku, iebruka letu novados, iztramdīja viņus no mežu slēptuvēm, sagūstīja un nogalināja daudzus Rūsiņa radus un draugus un, aplaupījuši Tālibaldu Trikātā un apkārtējos novadus, sapulcējās pie Beverīnas pils. Viņi ielenca [161.lpp.] pili, cīnījās ar letiem veselu dienu un, sanesuši lielu sārtu, beidzot sacīja: Vai tad esat aizmirsuši savus pie Imeras nogalinātos,[26] ka vēl nelūdzaties mūs salīgt mieru? Bet šie atbildēja: Vai tad arī paši vairs neatceraties savus vecākos un neskaitāmos pie Turaidas nogalinātos,[27] ka neticat kopā ar mums vienīgajam Dievam un nepieņemat kristību līdz ar mūžīgu mieru? Kad viņi to dzirdēja, viņi sašutumā atstājās no pils un ar laupījumu steigšus atgriezās savā zemē.
PAR KARAGĀJIENU, KO DĒVĒ PAR DZIĻO, GAR JŪRU UZ SAKALU. Bet Beverīnas letu vecākie Dote[28] un Paike[29] devās uz Rīgu un lūgšus lūdzās palīdzību pret sakaliešiem. Tad cēlās krustneši ar ordeņa brāļiem, bīskapa brālis Teoderihs, Kaupo ar visiem līviem un Cēsu Bertolds ar letiem un, savākuši Metsepolē lielu karaspēku, pavirzījās līdz jūrai un veica triju dienu gājumu gar jūru,[30] tad pagriezās pret sakaliešu novadu un pa mežiem un purviem trīs dienas gāja tālāk pa ārkārtīgi sliktu ceļu; viņu zirgi ceļā pagura, un ap simt no tiem krita un nobeidzās. Septītajā dienā viņi beidzot sasniedza ciemus, sadalījās pa visu zemi, nogalināja vīriešus, ko atrada, sagūstīja visus bērnus un meitenes un sadzina zirgus un lopus pie Lembita ciema[31], kur bija viņu maja[32], tas ir, pulcēšanās vieta; otrā dienā viņi aizsūtīja līvus un letus uz tumšajām mežu slēptuvēm, kur bija patvērušies igauņi, atrada ļoti daudz vīriešu un sieviešu un izvilka tos ar visu mantību laukā no mežiem; nogalinājuši vīriešus, viņi visu pārējo nogādāja uz majām. Divi leti - Dote un Paike - aizgāja uz kādu ciemu; pēkšņi viņiem uzbruka deviņi igauņi un cīnījās ar viņiem veselu dienu; leti vairākus no tiem ievainoja un nogalināja, taču beidzot arī krita paši. Trešajā dienā karaspēka drošsirdīgākie vīri, pārgājuši pār Navesti[33] upi, izlaupīja visu šo novadu, ko sauc par Nurmegundi[34], un, nodedzinājuši visus ciemus, nogalinājuši vīriešus un paņēmuši līdzi sievietes, zirgus un lopus, sasniedza Jervu[35]. Nakti viņi atgriezās un sarīkoja kara spēli ar skaļu klaigāšanu un vairogu dauzīšanu, bet otrā dienā aizdedzināja pili[36] un, atkāpdamies pa citu ceļu[37] un sadalījuši visu laupījumu vienlīdzīgi savā starpā, priecīgi atgriezās Līvzemē.
PAR SĒRGU. Un visā Līvzemē izcēlās liela sērga; cilvēki sāka slimot un mirt, un apmira tautas lielākā daļa, sākot ar Turaidu, kur pagānu līķi gulēja neapbedīti, līdz Metsepolei un tālāk uz Idumeju līdz letiem[38] un Cēsīm; un nomira vecākie, vārdā Dabrelis un Ninnus, un daudzi citi. Arī Sakalā un Ugaunijā un pārējos Igaunijas [163.lpp.] apgabalos uzkrita lielās miršanas posts, un daudzi, kas bēgdami bija izvairījušies no zobena cirtiena, nevarēja izvairīties no rūgtās nāves sērgā.
PAR DAŽĀDIEM LETU KARAGĀJIENIEM UZ UGAUNIJU. Bet Beverīnas leti ar nedaudziem no jauna devās uz Ugauniju, sagūstīja igauņus, kas atgriezās savos ciemos pēc pārtikas, nogalināja ikvienu, kas bija vīriešu dzimuma, pasaudzēja sievietes un aizveda tās sev līdzi, un ieguva lielu kara laupījumu. Atgriežoties mājās,[39] viņi ceļā satika citus letus, kas atkal devās uz Ugauniju; un šie paņēma to, ko pirmie bija atstājuši, paguva to, ko pirmie nebija paveikuši, nokāva tos, kas bija izglābušies no pirmajiem, nokļuva novados un ciemos, ko pirmie nebija sasnieguši, un atgriezās mājās ar lielu kara laupījumu un gūstekņiem. Atceļā viņi atkal satika citus letus, kas devās uz Ugauniju, un tie izdarīja līdz galam to, ko iepriekšējie bija paveikuši nepilnīgi: viņi nogalināja visus vīriešus, ko dabūja rokā, nepasaudzēja ne bagātos, ne vecākos, bet visus nolēma asajam zobenam. Rūsiņš, kā arī pārējie, atriebdami savus draugus, nogalināja visus, ko sagūstīja, vienus - dzīvus cepinot, citus - citā nežēlīgā nāvē.
PAR KARAGĀJIENU UZ HALLISTI[40]. Un, kad arī šie atgriezās savās pilīs, atkal ar nedaudziem cēlās citi Beverīnas leti un cauri mežiem devās uz Sakalas novadu, ko sauc par Hallisti, un, atrazdami visus mājās, sita tos, lielus un mazus, un, daudzus nogalinājuši, aizveda sievietes, zirgus un lopus un sadalīja tos savā starpā līdz ar visu laupījumu. Izbijušies par to, hallistieši un arī citi sakalieši aizsūtīja savus ziņnešus uz Rīgu un, atdevuši savus zēnus par ķīlniekiem, saņēma mieru un reizē apsolīja pieņemt kristības sakramentu.
PAR KARAGĀJIENU PĀR UPI. Arī Teoderihs, bīskapa brālis, ar saviem kalpiem un Cēsu Bertolds savāca karaspēku un, kad jau atgriezās ziema, devās uz Ugauniju. Atraduši visu zemi letu nopostītu un Tērbatas[41] pili, ko leti arī kādreiz bija nodedzinājuši, pamestu, viņi, pārgājuši pār upi, ko sauc par Ūdeņu māti[42], iebruka ciemos, bet, atrazdami tikai nedaudzus, devās tālāk uz mežiem, kur pagāni dziļākajā biezoknī bija uzcēluši aizsprostu, visapkārt nocērtot lielus kokus, lai, karaspēkam tuvojoties, paglābtu tur sevi un savu mantu.
PAR PAGĀNU AIZSPROSTA IEŅEMŠANU. Tuvojoties kristiešu karaspēkam, viņi drosmīgi gāja tam pretī un ceļa grūtību dēļ ļoti ilgi aizstāvējās, taču beidzot, nespēdami pretoties lielajam skaitam, pagrieza muguras un aizbēga uz mežiem. Bet citi metās bēgļiem pakaļ, nogalināja [165.lpp.] tos, ko saķēra, aizveda gūstā sievietes un bērnus, aizdzina zirgus un daudz lopu un sagrāba daudz mantu, jo te bija sabēguši cilvēki no visa šī novada un paņēmuši līdzi visu mantību. Sadalījuši savā starpā visu kara laupījumu, viņi ar gūstekņiem atgriezās Līvzemē.
PAR PIRMO[43] LIELO KARAGĀJIENU UZ JERVU. Bet, kad bija nosvinēti tā Kunga dzimšanas svētki [25.decembris] un, iestājoties bargam salam, ceļi bija dziļi sasaluši, bīskapi apziņoja visas līvu pilis un visus letu novadus, lai ierodas uz karagājienu ar vāciešiem, norīkoja savus bruņiniekus ar krustnešiem un ordeņa brāļiem un nolika karaspēka pulcēšanos pie Beverīnas pils; kopā ar viņiem gāja Teoderihs, Igaunijas bīskaps. Nosvinējuši tā Kunga Epifāniju [1212. 6.janvāris], viņi devās uz Ugauniju; tur bija ap četri tūkstoši vāciešu - kājnieki un jātnieki - un tikpat arī līvu un letu. Viņi devās uz Tērbatas novadu un, pārgājuši pār Ūdeņu māti, nokļuva pie aizsprosta, ko kristieši bija iepriekš nopostījuši, un, kamēr krustneši te atpūtās, līvi un leti un karaspēka ātrākie vīri devās tālāk uz Vaigu[44], izlaupīja visu novadu un sapulcējās pie Somelindes kastellas[45]. Nākamajā dienā viņi pievienojās savējiem Vaigā un, palikdami trīs dienas atpūtā, nopostīja visu apkārtējo zemi, nodedzināja mājas un ciemus un daudzus saņēma gūstā, daudzus nogalināja un ieguva daudz kara laupījuma. Ceturtajā dienā viņi devās tālāk uz Jervu, sadalīja karaspēku pa visiem novadiem un ciemiem, saķēra un nogalināja daudz pagānu, aizveda gūstā sievietes un bērnus, sagrāba daudz lopu un zirgu un kara laupījumu un, kamēr pulcējās ciemā, kas saucas Kareda[46], visu apkārtnē nopostīja ar uguni. Bet Karedas ciems tolaik bija ļoti skaists un liels, un bagāts ar iedzīvotājiem, kā jau visi ciemi Jervā un visā Igaunijā, kurus mūsējie vēlāk ne reizi vien visus nopostīja un nodedzināja. Pēc trim dienām viņi ar visu laupījumu atgriezās, izdedzināja tuvējos ciemus un novadus, proti, Mehu[47] un Nurmegundi, un beidzot nokļuva pie ezera, ko dēvē par Vertsjervu, un pa tā ledu priecīgu prātu atgriezās Līvzemē.
8. PAR KRIEVU KARAGĀJIENU![48] Kad Novgorodas lielkņazs Mstislavs uzzināja, ka Igaunijā ir vācu karaspēks [janvāris - februāris], cēlās arī viņš ar piecpadsmit tūkstošiem vīru, devās uz Vaigu un no Vaigas uz Jervu un, nesastapdams tur vāciešus, virzījās tālāk uz Harju[49], apsēda Varbolas pili[50] un cīnījās ar viņiem vairākas dienas. Tad pils ļaudis viņam piesolīja septiņsimt nogatmarku[51], ja viņš atkāpšoties, un viņš atgriezās savā zemē.
9. PAR PRIESTERA SALOMONA NORĪKOŠANU UZ SAKALU. Kad vācieši no karagājiena atgriezās Rīgā, Igaunijas bīskaps norīkoja savu priesteri Salomonu uz Sakalu, lai viņš tiem sniegtu sprediķa vārdu [167.lpp.] un izpildītu kristības sakramentu, ko sakalieši jau sen bija apsolījuši pieņemt. Un viņš ieradās Vilandes pilī, un daži viņu saņēma un sveica ar mēles, nevis sirds sveicienu, kā Jūda bija sveicis to Kungu. Un viņš tiem sniedza pestīšanas vārdu un vairākus kristīja. Bet sakalieši un ugauņi, uzzinājuši par krievu karaspēku Igaunijā, savāca karaspēku no visiem saviem novadiem. Tad priesteris Salomons, uzzinājis par viņu pulcēšanos, atstāja ar savējiem pili un domāja atgriezties Līvzemē.
PAR PRIESTERA UN VIŅA BIEDRU NOGALINĀŠANU. Bet Sakalas Lembits ar igauņu vienību sekoja priesterim, naktī atrada viņu un nogalināja, tāpat viņa tulkus[52] Teoderihu un Filipu un vēl dažus citus, kas visi krita par Kristus ticību un, kā mēs ceram, pārcēlušies uz mocekļu saimi. Šis Filips bija lietuvju tautības; viņš bija ticis uzaudzināts bīskapa galmā un kļuvis tik uzticams, ka tapa sūtīts par tulku pie citām pagāntautām, lai tās mācītu; un, tā kā viņš kļuvis par mocekli, viņš arī izpelnījies mūžīgo svētlaimi.
10. Bet Lembits pēc viņa noslepkavošanas atgriezās pie sava karaspēka un, kamēr krievi atradās Igaunijā, paši devās uz Krievzemi, iebruka Pleskavas pilsētā[53] un ņēmās apkaut tautu, bet, kad krievi sāka trokšņot un kliegt, ar kara laupījumu un dažiem gūstekņiem ātri aizbēga un atgriezās Ugaunijā; kad krievi pārradās, viņi atrada savu pilsētu izlaupītu.
11. PAR ATKĀRTOTU MIERA SALĪGŠANU AR IGAUŅIEM [janvāris - februāris]. Tad līvi, leti un igauņi, kuriem, viņu vidū turpinoties sērgai un badam, kara grūtības bija apnikušas, aizsūtīja cits pie cita ziņnešus un, izslēdzot rīdziniekus, salīga mieru.[54] Cīņām beidzoties, tūdaļ izbeidzās arī bads un cilvēku apmiršana.[55]
12. PAR BĪSKAPU ATGRIEŠANOS VĀCIJĀ. Pēc tam, kad jūrā un Daugavā jau bija sakustējies ledus [ap aprīli], Verdenas un Pāderbornas bīskapi ar saviem krustnešiem atgriezās Vācijā, bet Filips, Raceburgas bīskaps, palika Rīgā. Viņš ķeizara Oto[56] galmā kādreiz bija piederējis pie ievērojamākajiem un, kad tika pasludināta ķeizara ekskomunikācija,[57] palika, vairīdamies no tā sabiedrības, Līvzemē kā krustnesis līdz ceturtajam gadam.[58]
13. Pēc viņu aizbraukšanas Pleskavas krievi sacēlās pret savu kņaziņu
Vladimiru, tāpēc ka tas savu meitu bija atdevis par sievu Rīgas bīskapa brālim[59],
un padzina viņu ar visu saimi no pilsētas [no 15.aprīļa līdz 15.maijam]. Viņš aizbēga pie Polockas kņaza,
taču no tā guva tikai niecīgu mierinājumu un tāpēc ar saviem vīriem
aizbrauca lejup uz Rīgu, kur viņa znots un bīskapa saime viņu godam uzņēma.[60]
________________________________________________________________
[1] Tā kā Racebucgas Filips Līvzemi atstāja ne agrāk par 1215.gada jūnija vidu (XIX, 5, 6) un, saskaņā ar XV, 12, bija palicis tur līdz ceturtajam gadam, bīskaps Alberts nevarēja ierasties Rīgā agrāk par 1211.gada jūniju.
[2] Helmolds no Pleses (par viņu ziņas no 1191.gada līdz 1215.gadam) cēlies no dižciltīgas un bagātas (11.-13.gs.) Ostfālenes dinastijas (Transehe 1960, 34, 35), kurai piederēja plašs apgabals pie Leines ar Pleses pili (ap 10 km uz ziemeļiem no Getingenes).
[3] Bernhards no Lipes (dzimis ap 1168. - miris 1224.gadā) cēlies no dižciltīgas Vestfālenes dzimtas Lipes pilsētā (tag. Lipštate). Bernharda darbība minēta vairākās 13.gs. hronikās (Štādes Alberta, Alberika u.c.); no tām izriet (Arbusow, Bauer 1955, 88), ka viņš Vācijā bijis Heinriha Lauvas piekritējs, piedalījies feodāļu savstarpējos karos, kur izdarījis daudz nelikumību (XV, 4). 1194.gadā (Winkelmann 1868, 47) vai 1198.gadā devies uz Līvzemi, No 1196.gada - mūks viņa paša dibinātajā cisterciešu klosterī Marienfeldē (Ziemeļvācijā). Daugavgrīvas abats (1211-1217), Zemgales bīskaps (1218-1224). Viņa darbība atstājusi jūtamu iespaidu uz atsevišķu Baltijas klosteru un piļu izveidi (Johansen 1955, 95-160). Bernhardu iesvēta par bīskapu viņa dēls, kas tolaik bija Utrehtas bīskaps. 1218.gadā piedalās sava otrā dēla iesvētīšanā par Brēmenes arhibīskapu. Miris vai nu savā Zemgales rezidencē Mežotnē, vai Rīgā 1224.gada 30. aprīlī. Apglabāts Daugavgrīvas klosterī (Bunge 1875, 27).
[4] Oveles pils droši identificēta nav. To, ka Ovele saistāma ar Oleriem (uz ziemeļaustrumiem no Burtnieku ezera) vai Omuļiem (starp Rūjienu un Valku), apšaubīja jau E.Pābsts (Pabst 1867, 14S). Šajās vietās nav senu nocietinājumu. Liekas, ka Ovele atradusies 17.gs. arklu revīzijās (Laakmann 1933, 66) minētajā Howwalas ciemā (Igaunija, Vastsevalba; netālu no turienes atrodas K.Lēvisa of Menāra aprakstītais pilskalns pie Vecķuliju mājām) (Sb. Rig. 1896, 45).
[5] Purkes pils identificējama (Laakmann 1933, 66) ar t.s. Kābeles pilskalnu pie Naukšēniem (Brastiņš 1930, 208), kas, pēc H.Lākmana, atrodas netālu no Pirkēnu zemniekmājas (tag. Valmieras raj. Naukšēnu c. Pērkoņi). Oveles un Purkes pilis 13.gs. bijušas sakaliešu robežnocietinājumi.
[6] Rēvelieši - senās igauņu zemes Rēveles (igauņu Revala) iedzīvotāji. Rēveles zeme atradās Igaunijas ziemeļrietumu daļā pie Somu līča; dienvidrietumos tai bija Ridala, dienvidos un dienvidaustrumos - Harju, bet austrumos - Viruzeme.
[7] Kaujas apraksts apstiprina pieņēmumu, ka cīņa notikusi pie Turaidas pilskalna (sk. IX, 6.piez.), kur vēlāk ceļ bīskapa mūra pili.
[8] Sk. IX, 3.
[9] Parakšanās zem pilskalna nocietinājumiem, īpaši vaļņa konstrukcijām, bija tālaika uzbrucēju paņēmiens, ar kuru reizēm varēja nocietinājumos radīt plaisu, izraisīt to noslīdēšanu un sabrukumu.
[10] Magetac (tagad igauniski būtu magada) - gulēt, atpūsties; maga magamas (tagad lībiski būtu mag maggimis) - guli tik, guli!, guli vien!. Spriežot pēc Hronikā pievienotā paskaidrojuma, magetac varētu nozīmēt palikt uz vietas, gaidīt, novilcināt. Maga magamas - vārdi, ko teicis lībietis, - tāpēc varētu būt lībiešu valodā. Šī teikuma nozīmi tuvāk raksturo pats Hronikas autors - te tu paliksi uz mūžiem guļot, t.i., gaidot, jo mēs nedomājam padoties (Alvre 1984, Nr.6, 338).
[11] Siguldas pils gaisa līnijā ir nepilnus 2 km uz dienvidiem no Turaidas pils, tāpēc liekas, ka vācieši no Siguldas patiešām varēja - jādomā, ar izlūku starpniecību - novērot karaspēka kustību pie Turaidas.
[12] Vendekula atradusies ziemeļos no Turaidas un identificējama ar zviedru 1638.gada arklu revīzijā atzīmēto Vengulas (Wengul, Wingul) ciemu (Laakmann 1933, 98; LVA IV, 154), resp., Turaidas viņģeliešiem (Endzelīns IV1, 1981, 72). Spriežot pēc 17.gs. beigu kartes (Dunsdorfs 1974, 20-27), kur iezīmētas Vendekulas (Waingull Zeem) mājas, t.sk. Pūteļi (Puhtel), ciema teritorijā atradies senlietām bagātais Turaidas Pūteļu 11-13.gs. sākuma kapulauks, kur izpētīts ap 50 kapu uzkalniņu (Tõnisson 1974, 69-79). Tādējādi iznāk, ka via magna ir Rīgas-Pleskavas ceļa Turaidas atzarojuma viens posms, proti, Turaida-Vendekula, kas tālāk iet uz Inciemu un Straupi (Mugurēvičs 1961, 76). Savukārt, ceļš no minētā pa labi ir Turaidas-Siguldas apkārtnē Gauju šķērsojošais ceļš.
[13] Vikmestes upīti jeb t.s. Foreļu strautu (Benninghoven 1965, Karte4).
[14] T.i., nocietinājuma žogs, kas acīmredzot ietvēra igauņu kara nometni. Iespējams, šī igauņu nometne atradās dabiski izdevīgā vietā ar steigā celtiem nocietinājumiem. Igauņi savai nometnei varēja izmantot arī kādu pamestu pilskalnu. Turaidas pilskalnam tuvākais šāds nocietinājums ir t.s. Ratu jeb Kārļa kalns, kas šķiet steigā veidots, mazapdzīvots pilskalns, gandrīz bez kultūrslāņa (Brastiņš 1930, 67).
[15] Lībieši, kopējās izcelsmes dēļ būdami tuvi igauņiem, līdzīgi tiem arī ģērbās, tāpat tiem bija līdzīgi ieroči.
[16] Everhards piederēja pie ordeņa brāļiem, kas Līvzemē dienestā bija stājies visagrāk. Domājams, ka viņš cēlies no Gudenburgas (tag. Vācijā, dienvidrietumos no Kaseles) dižciltīgajiem (Benninghoven 1965, 431).
[17] Kalns, kas atradās starp pili un Gauju, iespējams, bija vieta, kas tagad pazīstama kā Jelgavas kalns ar t.s. Zviedru krauju.
[18] Liekas, tās bijušas uz pāļiem ierīkotas laipas; stāvot uz tām, bija iespējams veidot koka aizsprostus - krāvumus, tā traucējot igauņu sirotājkuģu atkāpšanos.
[19] Privilēģija nav saglabājusies, taču domājams, ka tā izdota 1210.gada 20.oktobrī reizē ar bīskapam un ordeņa mestram adresētajiem dokumentiem par krustnešiem pakļautās lībiešu un latgaļu zemes sadalīšanu (UB I, Nr.16, 17; Arbusow, Bauer 1955, 92). Dokumentos, kas saglabājušies, Rīgas bīskapam tiešām dotas tiesības iesvētīt jaunus bīskapus, taču šie dokumenti attiecas uz 1217.gada 30.septembri un 1226.gada 21.martu (UB I, Nr.40, 81).
[20] T.i., uz Līvzemi (VI, 4).
[21] 1218.gadā; sal. XXII, 1.
[22] Te izpaužas mēģinājums normalizēt labības mēra (sk. II, 20.piez.) apjomu, nosakot nodevu pūra izmērus ar 18 pirkstu platumu (Zemzaris 1981, 101). Ņemot vērā paraugpūra cilindrisko formu, noteikums jāsaprot tā, ka mēram jābūt ar šādu (t.i., 18 pirkstu) caurmēru un augstumu. Tā kā ar pirkstu šeit domāts t.s. īkšķa platums jeb colla, tad bīskapa Alberta noteiktais mērs, pēc A.Buhholca aprēķiniem (Sb. Rig. 1899, 82), aptuveni sakrīt ar Rīgas pūra 18.gs. vara cilindrisko paraugmēru (ap 50 kg).
[23] Sk. XI, 11.piez. Desmitā tiesa salīdzinājumā ar labības nodevām bija smagāka nasta (XVI, 4; XXI, 6; XXVIII, 8, 9; XXIX, 3). Sakalā un Ugaunijā desmitā tiesa tika maksāta (XXVIII, 8, 9; XXIX, 3), turpretī Jervā (XX, 6; XXI, 6; XXIII, 9) bija labības nodeva.
[24] Rakstīts dokuments par tām nav saglabājies. Šis tiesības attiecās uz jau pakļautajiem lībiešiem un latgaļiem. Dokumentu, liekas, apstiprināja Alberts un Pāderbornas, Verdenas un Raceburgas bīskapi ar bīskapu Teoderihu kā pirmo liecinieku. Līgums atliecās uz visiem Daugavas un Gaujas lībiešu novadiem, ieskaitot Idumejas fogtejā ietilpstošās Idumejas un Imeras draudzes. (Sk. Arbusow, Bauer 1955, 93.)
[25] 1211.gada 25.jūlijā Alberts ir vēl Rīgā (UB I, Nr.21). Vēl pirms Alberta aizbraukšanas tiek noslēgts līgums starp bīskapu un ordeni par dažu lībiešu un latgaļu zemju sadalīšanu (UB I, Nr.18). Par to hronists īsi pastāsta XI, 3, bet no Jersikas atkarīgās latgaļu zemes sadalīšanu 1211.gada vasarā vai rudenī (UB I, Nr.23) vispār nepiemin.
[26] Sk. XIV, 8.
[27] Sk. XV, 3.
[28] Dote - saīsināta forma no kāda latgaļu vārda ar -dots vārda otrajā daļā (Blese 1929, 173). Trikātas novada dienvidu daļā bijis kāds ciemats Stote, kas zināms vismaz no 17.gs. pirmās puses (LVA IV, 612); hipotētiski to varētu saistīt ar Beverīnas vecākā Dotes vārdu (Abuls 1924, 70).
[29] Paikes vārds saglabājies vai nu Pekaskalna pilskalna nosaukumā (sk. XII, 16.piez.), vai arī Trikātas 17-19.gs. kartēs un aprakstos minētajos vietvārdos Paike, Pouke, Pukka, kas mūsdienās ar nosaukumu Pūka (tag. Vecpūka. - Ē. M.) konstatējams pusceļā starp Trikātu un Vijciemu (Abuls 1924, 68).
[30] Šis ceļš veda no Pērnavas grīvas gar upi uz augšu līdz Sakalas novadam (Laakmann 1939, 214).
[31] Tā kā viduslaiku latīņu valodā ar vārdu villa varēja apzīmēt arī feodāļa lauku īpašumu, muižu (Niermeyer 1984, 1107), Hronikas igauņu izdevumā (Kleis, Tarvel 1982, 77, 125) minētā vieta nosaukta par Lembita ciemu jeb muižu Lembitu (küla või mõisaga), kas, pēc XXI, 5, atradusies pie Navesti upes.
[32] Igauņu vārds Maia (mūsdienās maja) nozīmējis nakts apmešanās vieta, sapulcēšanās vieta. 13.-16.gs. leksikā vācbaltu maja tika lietots kā militārās tehnikas termins (Arbusow 1950, 148).
[33] Navesti (Hronikā - Pala) - pēc R.Kenkmaņa, Pērnavas upes kreisā pieteka (Sb. Estn. 1931, 202).
[34] Nurmegunde - igauņu zeme, kas atradusies starp Sakalu, Alempoisu, Jervu un Mehu (Mõhu). Vietvārds Nurmegunde (Hronikā arī Normegunde) no igauņu nurm - lauks, tīrums un -kund vai -kond, kas šeit varētu nozīmēt novadu (Pabst 1867, 155).
[35] Jerva (igauņu Järva, mūsdienās Järvamaa, sal. igauņu järv ezers) - zeme Igaunijas centrālajā daļā, ko min arī senkrievu avoti (GCHK III, 32 - Ерева).
[36] Acīmredzot pili pie Navesti (Hronikā - Palas) upes (XXVI, 5, 13; XXVII, 2) - Lembita pili Leoli (Kleis, Tarvel 1982, 125).
[37] Jādomā, ceļu caur Sakalu uz Burtnieku ezeru.
[38] T.i., līdz latgaļu apdzīvotajai teritorijai.
[39] Sal. stāstījumu par latgaļu karagājieniem uz Ugauniju (XIX, 3).
[40] Halliste - neliels novads, vēlāk draudze Sakalā, dienvidos no Vilandes.
[41] Tērbata (Tartu, senkrievu avotos arī Юрьев) - pils, ko 1030.gadā uz laiku bija ieņēmis krievu lielkņazs Jaroslavs Gudrais. Arheoloģiskie izrakumi (Trummal 1964, 3, 4) parādīja, ka Tērbatas pilskalna senākie nocietinājumi attiecināmi uz 1.g.t. vidu; pils bijusi apdzīvota līdz 1224.gadam, kad to noposta krustnešu karaspēks.
[42] Ūdeņu māte ir Emajegi (igauņu Emajõgi), sal. igauņu ema - māte, jõgi - upe, līdz ar to Emajegi burtiskā nozīme ir mātes upe, t.i., galvenā upe, upju māte. Par Ūdeņu māti Hronikā nosauktas arī Mazā Emajegi un Pernu upe. Emajegi latīniskais nosaukums Mater Aquarum, kā arī senkrievu hroniku Омовжа, Омовыжь bijuši par iemeslu minējumiem, ka Emajegi kādreiz saukta par Mātes ūdeni (igauņu Emavesi, kur vesi - ūdens). Tomēr Baltijas somu valodās vesi - ūdens sastopams tikai ezeru, bet ne upju nosaukumos, tādēļ latīņu Mater Aquarum un senkrievu Омовжа, Омовыжь nevarētu būt igauņu vietvārda burtisks tulkojums un pārcēlums. Latīņu autori vārdu aqua lietojuši arī upes nozīmē (Alvre 1985, Nr.1, 35, 36).
[43] Otrais karagājiens notika 1217.gadā (sal. XX, 6).
[44] Vaiga (Waiga, Wayga) - novads Igaunijā, Peipusa ezera rietumu piekrastē. Kā pierādījuši arheoloģiski, etnogrāfiski un valodnieciski pētījumi, novadā dzīvoja galvenokārt Baltijas somu cilts voti (Лиги 1986, 156-167). Nosaukums Vaiga, tāpat kā etnonīma voti varianti Baltijas somu valodās (piem., igauņu vadjalane), cēlies no votu vadda, igauņu vai - ķīlis, no tā arī Vaigas novada senkrievu nosaukums Клин (Alvre 1985, Nr.2, 104).
[45] Somelindes kastella (no latīņu castellum - pils); šim pilskalnam nav atrasts reāls piesaistījums (Kleis, Tarvel 1982, 129). Kastella ir īpašs viduslaiku pils tips, visbiežāk bīskapa nocietināta apmetne, kas celta no kokiem un akmeņiem (Niermeyer 1984, 154). Piļu būvniecībā par kastellu dēvē simetrisku četrstūra formā veidotu mūra nocietinājumu (Tuulse 1942, 221-224).
[46] Kareda (Suur-Karedo) - tag. Esnas ciems (Esna küla) Paides rajonā (Kleis, Tarvel 1982, 129).
[47] Mehu (Mocha) - nosaukums ticis hipotētiski saistīts ar mūsdienu Mõhkküla, par iespējamo izrunas variantu uzskatot Mõhu (latviešu Mehu).
Šī zeme atradusies Peltsamā upes (kādreiz Möhkjöggi, Mecho fluvius, Mächo-küllajåcki) baseinā uz ziemeļiem no Vertsjerva (igauņu Võrtsjärv) (Kleis, Tarvel 1982, 129).
[48] Arī S.Aņņinskis (Аннинский 1938, 528), balstoties uz senkrievu hronikās sniegtajām ziņām, stāsta par Mstislava pasākumu pret Varbolu, bet 1213./14.gadā un kopā ar Pleskavas Vsevolodu Mstislaviču, 1212.gada pavasarī no Pleskavas padzītā Vladimira Mstislaviča pēcteci. Liekas, krievi starp 1212.gada aprīli un 1214.gada februāri otrreiz vākuši Igaunijā meslus. Hronists par to neraksta varbūt tāpēc, ka viņš vācu-igauņu pamiera laikā (1212.-1215.gadā) ar Igauniju saistītos notikumus vispār nemin. Hronists nesaka, ka krievi nākuši uz Igauniju kā vācu ienaidnieki. Par vācu-krievu savienības turpināšanos liecina gan tas, ka vēl 1212.gada sākumā Vladimirs, bīskapa Alberta brāļa sievastēvs, ir kņazs Pleskavā (viņu padzina tikai 1212.gada aprīlī vai maijā), gan igauņu izturēšanās. Saskaņā ar vācu-krievu antagonisma laikā kopš 1216.gada igauņu ievēroto taktiku būtu gaidāms, ka viņi pieslietos vienai no abām pusēm un apkarotu otru, bet Lembits, kamēr vēl atrodas Harju zemē, posta Pleskavu (XV, 10), nogalina vācu priesteri (XV, 9) un atbrīvojas no vācu palīgspēkiem - lībiešiem un latgaļiem, noslēdzot ar viņiem līgumu (XV, 11). Tātad igauņi karo reizē pret Rīgu un Pleskavu (sal. Arbusow, Bauer 1955, 98).
[49] Harju (mūsdienu igauņu Harjumaa) - novads Igaunijas ziemeļu daļā starp Rēveli, Ridalu un Jervu.
[50] Varbolas pils identificējama ar Jānilinnas pilskalnu netālu no Varbolas ciema (ap 45 km uz dienvidiem no Tallinas). Arheoloģiskie izrakumi šajā pilskalnā parādīja (Laid 1939, 183-215; Тыниссон, Тамла 1985, 454), ka no plienakmeņiem veidotais, ar zemi apmestais, vietām līdz 10 m augstais aizsargvalnis ietvēris 2 ha lielu pils teritoriju. Te vismaz 12.-13.gs. atradušās dzīvojamās un saimniecības ēkas, aka u.c. Varbolas pils minēta arī senkrievu avotos ar apzīmējumiem Воробьев Нос un город Воробейный; tur aprakstīts arī kāds krievu karaspēka uzbrukums šai pilij (Аннинский 1938, S28).
[51] Sk. XIV, 7.piez.
[52] Tulki, kas reizē bija arī sludinātāji (XV, 9; XVI, 3), tika gatavoti bīskapa vadībā no dažādu Baltijas tautu pārstāvjiem. Šinī gadījuma Filips bija lietuvis, taču sludinātāja darbā kā priestera palīgs bija aizsūtīts pavisam citas tautas vidū, kur viņam vajadzēja zināt šīs tautas valodu.
[53] Senkrievu avotos ziņas par igauņu iebrukumu Pleskavā nav, taču šai laikā (1212.gadā) tiek vēstīts (ПСРЛ III, 32; Аннинский 1938, 529) par lietuvju uzbrukumu Pleskavai. Varbūt hronists t.s. pagāntautas gluži vienkārši ir sajaucis (Kleis, Tarvel 1982, 131).
[54] Tā kā mieram, kas XVI, 1 bija attiecināts arī uz rīdziniekiem, vajadzēja ilgt trīs gadus un tas izbeidzās 1215.gada ziemā, neilgi pirms gavēņa, kas sākās 4.martā, tam jābūt noslēgtam 1212.gada janvārī-februārī (XVIII, 5, 7). (Sk. Arbusow, Bauer 1955, 100.)
[55] Sk. XV, 7; XVI, 1.
[56] Oto IV (1182.-1218.g. 19.V) - vācu karalis (no 1198.gada), Svētās Romas impērijas ķeizars (no 1209.gada). Viņa sāncensis bija Filips (sk. X, 73.piez.), pēc kura nāves Oto kļuva par ķeizaru. Tā kā Oto IV nepildīja pāvestam Innocentam III dotos solījumus, tas piedraudēja ķeizaram ar ekskomunikāciju, t.i., izslēgšanu no baznīcas, un to arī izdarīja 1211.gada 31.martā (Pabst 1867, 162).
[57] 1210.gada 18.novembrī; atkārtota 1211.gada 31.martā.
[58] Bīskaps atstāja Līvzemi 1215.gada jūnija beigās (XIX, 5).
[59] Teoderiham Bukshēvdenam (sk. VII, 3.piez.).
[60] Šo notikumu apraksta arī senkrievu avoti; jautājumā par laiku, kad tas noticis, nav vienprātības. Pretrunā ar Hronikā attēloto notikumu gaitu ir pieņēmums, ka kņazu Vladimiru padzen 1212.gada 22.februārī (Аннинский 1938, S29). Ticamāk, kas tas noticis 1212.gada aprīlī-maijā (Arbusow, Bauer 1955, 101).
Senkrievu avoti ziņo, ka pleskavieši 6721.gadā (1212./1213.gadā) padzina savu kņazu Vladimiru; pēc tam Pētera gavēnī pilsētas teritorijā iebrukuši lietuvji. Atbilstoši krievu kalendāram Pētera gavēnis sākas pirmdienā pēc Vasarsvētku dienas un beidzas Pētera un Pāvila dienā 29.jūnijā. Kņazs tātad padzīts pirms vai pēc 21.maija (pirmdienā pēc 1212.gada Vasarsvētkiem). Terminus post quem dots hronista ziņojumā: pēc navigācijas uzsākšanas un krustnešu aizbraukšanas, tātad apmēram aprīļa pirmajā pusē. Hronikas teksts turklāt pieļauj minējumu, ka padzīšana notikusi drīz pēc krustnešu aizbraukšanas, tātad vēl aprīlī vai maija pirmajā pusē. Līdz ar to notikumu secība, kādu to attēlo Hronika, pavisam precīzi atbilst krievu avota izklāstam (Arbusow, Bauer 1955, 100, 101).
XV nodaļas teksts latīņu valodā
XIV nodaļas teksts latviešu valodā