Satura rādītājs

XVI nodaļas teksts latīņu valodā

XV nodaļas teksts latviešu valodā

XVII nodaļas teksts latviešu valodā

1. PAR ČETRPADSMITO GADU [1212. maijs ?]. Tas bija tā Kunga iemiesošanās 1212.gads un četrpadsmitais gads bīskapam, par kura ierašanos ar krustnešiem priecājās Līvzemes baznīca. Un visi kopā ar kņazu Vladimiru gāja viņam pretī un saņēma viņu, slavēdami Dievu; un bīskaps svētīja kņazu un tam no visa, ko bija atvedis no Vācijas, ar mīlestību pasniedza dāvanas, un labvēlīgā centībā lika to ar visu pietiekami apgādāt.

PAR IGAUŅU KARAGĀJIENU UZ GAUJAS IETEKU[1] UN MIERA ATJAUNOŠANU LĪDZ TREŠAJAM GADAM. Bet igauņi, no visiem Piejūras novadiem sanākuši ar lielu karaspēku, bija nometušies pie Gaujas ietekas. Pie viņiem atradās Isfrīds[2], rīdzinieku sūtnis, kuru viņi, uzzinājuši par bīskapa un krustnešu ierašanos, spīdzināja ar dažādām mocībām un aizsūtīja atpakaļ uz Rīgu, bet paši aizbēga un atgriezās savā zemē. Pēc tam līvi un leti aizsūtīja ziņnešus uz Igauniju un ierosināja atjaunot mieru, ko viņi bija salīguši savā starpā.[3] Igauņi bija priecīgi un aizsūtīja kopā ar tiem savus vīrus uz Turaidu; un tika ataicināts bīskaps ar ordeņa brāļiem un Rīgas vecākajiem, un viņi sanāca ar igauņu sūtņiem, lai noskaidrotu, kas būtu taisnīgi un kur ir iemesls tik daudziem kariem. Pēc ilgas vārdu kaujas beidzot tika salīgts miers visās jomās uz trim gadiem,[4] taču sakaliešus līdz pat Navesti upei atstājot bīskapa un vāciešu varā,[5] lai viņi, kas, dodot ķīlniekus, bija apsolījuši pieņemt kristīgo ticību, varētu visā pilnībā izmantot kristīšanās un kristīetības tiesības.[6] Kad bija salīgts miers ar igauņiem, kā Rīgā, tā Līvzemē un Igaunijā izbeidzās cilvēku apmiršana[7], taču kari neaprima, jo daži nodevīgi līvi, kas, vēl joprojām būdami asinskāri dēli, plosīja savas mātes - baznīcas krūtis, visādi centās rast padomu, kā ar viltu saņemt ciet ordeņa brāļus Siguldā un viņus piekrāpt, lai pēc viņu iztriekšanas no zemes varētu jo vieglāk padzīt bīskapa saimi un pārējos vāciešus.[8]

2. PAR POLOCKAS KŅAZA TIKŠANOS AR RĪGAS BĪSKAPU UN MIERA ATJAUNOŠANU. Pa tam Polockas kņazs atsūtīja ziņnešus un, norādīdams dienu un vietu, aicināja bīskapu ierasties viņa priekšā pie Jersikas un sniegt paskaidrojumus par līviem, kas kņazam agrāk maksāja meslus, kā arī uz pārrunām par to, kā tirgotājiem sagādāt drošu ceļu pa Daugavu un atjaunot mieru, lai varētu vieglāk pretoties lietuvjiem.[9] Bīskaps, paņēmis līdzi savus vīrus un kņazu Vladimiru,[10] ar ordeņa brāļiem un līvu un letu vecākajiem devās augšup kņazam pretī. Kopā ar viņu brauca tirgotāji savos kuģos, un viņi visi bija apbruņojušies, lai būtu drošībā pret lietuvju uzbrukumiem no Daugavas abiem krastiem. Ieradušies [171.lpp.] pie kņaza, viņi uzsāka sarunas par to, ko prasīja taisnība. Bet kņazs, kas pret bīskapu brīžiem izturējās laipni, brīžiem tam skarbi draudēja, pieprasīja, lai pārstāj kristīt līvus, un apgalvoja, ka savus kalpus līvus kristīt vai atstāt nekristītus esot viņa varā. Proti, krievu kņazi raduši, pieveicot kādu pagāntautu, nepakļaut to kristīgajai ticībai, bet piespiest maksāt meslus un naudu.[11] Taču bīskaps domāja, ka vairāk jāklausa Dievam nekā cilvēkiem, vairāk debess ķēniņam nekā zemes ķēniņam, jo tā Dievs pats ir norādījis savā evaņģēlijā, sacīdams: “Ejiet māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā!” Un tāpēc viņš stingri apliecināja, ka neatkāpšoties no iesāktā, nedz atstāšot novārtā sludināšanas pienākumu, ko viņam uzlicis visuaugstais priesteris. Taču viņš arī neiebilda pret meslu maksāšanu kņazam saskaņā ar to, ko tas Kungs atkal saka savā evaņģēlijā: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!”, jo bīskaps pats no savas puses reizēm bija kņazam samaksājis šīs nodevas līvu vietā.[12] Taču līvi negribēja kalpot diviem kungiem - krieviem un vāciešiem, un ik mīļu brīdi centās pierunāt bīskapu, lai tas viņus pilnībā atbrīvojot no krievu jūga. Bet kņazs, nepiekrizdams runas taisnīgajam pamatojumam, beidzot sadusmojās un, draudēdams iznīcināt ar uguni visas Līvzemes pilis līdz ar pašu Rīgu, lika savam karaspēkam iznākt no pils, nostādīja visu savu tautu kopā ar loka šāvējiem uz lauka un sāka tuvoties vāciešiem, it kā gribēdams uzsākt ar tiem kauju. Tad visi bīskapa vīri ar kņazu Vladimiru un ordeņa brāļiem, kā arī tirgotāji apbruņojušies drosmīgi cīnījās kņazam pretī. Un, kad viņi sastapās, Johanness, Svētās Marijas baznīcas prāvests, un kņazs Vladimirs ar dažiem citiem caur karavīru rindām devās pāri pie kņaza un aicināja to ar saviem kariem neradīt grūtības jaunajai baznīcai, lai pašam ar savu tautu nebūtu jāpieredz grūtības no vāciešiem, kas visi bija stipri savā bruņojumā un alktin alka cīnīties ar krieviem. Nobijies no viņu drošsirdības, kņazs lika savam karaspēkam atkāpties, devās pāri pie bīskapa un apliecināja viņam savu cieņu, un sveica viņu kā garīgo tēvu; līdzīgā kārtā arī bīskaps viņu uzņēma kā dēlu. Un viņi kādu laiku palika kopā un savā sarunā rūpīgi apsvēra visu, kas skāra mieru.

PAR TO, KĀ SALĪGTS MIERS AR KŅAZU UN LĪVZEME ATSTĀTA BRĪVA. Tad kņazs, laikam gan Dieva iedvesmots un pamācīts, bīskapam beidzot atstāja visu Līvzemi brīvu ar nosacījumu, ka viņu starpā tiktu salīgts mūžīgs miers kā pret lietuvjiem, tā pret pārējiem pagāniem un ka tirgotājiem ceļš pa Daugavu vienmēr būtu brīvs.[13] Kad tas bija izdarīts, kņazs ar tirgotājiem un visu savu tautu[14] devās augšup pa Daugavu un priecīgi atgriezās savā pilsētā Polockā. Bet arī bīskaps ar visiem savējiem vēl priecīgāks devās lejup un atgriezās Līvzemē.

3. PAR LETU ĶILDU AR ORDEŅA BRĀĻIEM UN LĪVU SAZVĒRESTĪBU AR LETIEM [ap jūliju]. Pēc viņu atgriešanās izcēlās liela ķilda starp Cēsu ordeņbrāļiem un Autines letiem[15], kas tobrīd ietilpa bīskapa daļā, tīrumu un bišu koku dēļ. Kad brāļi bija darījuši pāri dažiem letiem, pie bīskapa nonāca sūdzība, un bīskapa kungs ar augsti cienījamo Filipa kungu, Raceburgas bīskapu, devās ceļā un sasauca ordeņa brāļus ar līviem un letiem uz apspriedi, lai, nokārtojot ķildu, atjaunotu viņu līdzšinējo vienprātību. Taču divas dienas ilgstošā vārdu strīdiņā nekādu miera atjaunošanu viņu starpā panākt neizdevās. Tāpēc līvi un leti aizgāja no vāciešiem, sazvērējās savā starpā un pēc pagānu paraduma apstiprināja savu sazvērestību, uzkāpjot uz zobeniem.[16] Pirmais[17] no viņiem bija Kaupo, kas izteicās tādā garā, ka viņš nekad neatkāpšoties no Kristus ticības, bet tomēr bīskapam aizbildīšot par līviem un letiem, lai tiem tiktu atvieglināti kristīetības pienākumi. Taču visi pārējie nelikās ne zinis par viņa nodomu, bet sazvērējās pret ordeņa brāļiem un domāja visus vāciešus un kristīgo vārdu izdeldēt no līvu zemes.[18] Kad bīskapi un ordeņa brāļi to redzēja, viņi ar visiem saviem draugiem, kas bija ieradušies kopā ar viņiem, atgriezās katrs savā nocietinājumā.

PAR TURAIDAS LĪVU SAZVĒRESTĪBU UN SAVIENĪBU PRET KRISTĪGO VĀRDU UN RĪDZINIEKIEM. Tad Sateseles[19] līvi sapulcējās savā pilī un aicināja lielvārdiešus, saliešus, turaidiešus un visus līvus un letus noturēt apspriedi. Un tie visi bija vienisprātis ar viņiem un sāka nocietināt visas savas pilis, lai tūdaļ pēc ražas novākšanas patvertos tajās. Kad ziņa par to nonāca pie Lielvārdes Daniēla, kas tur pārzināja fogteju[20], viņš lika saņemt ciet visus šī novada vecākos - ļauno nodomu līdzzinātājus, ieslodzīja viņus cietumā un aizdedzināja viņu pili.

PAR NODEVĒJU PIĻU NODEDZINĀŠANU. Līdzīgā kārtā rīdzinieki, uzzinājuši par saliešu jo nelietīgajiem nodomiem, sūtīja cilvēkus, kas nopostīja augšdaļu akmens pilij, kuru bija uzcēlis viņu pirmais bīskaps Meinards.[21] Viņi sūtīja arī uz Turaidu un lika nakts klusumā pielikt uguni turaidiešu pilij[22], lai šie, pulcēdamies pilī, nesagatavotu sīvākas cīņas pret rīdziniekiem. Un tā nu pēc piļu nodedzināšanas nodevīgo ļaužu nodoms bija izjaukts. Taču Sateseles līvi, kas savā pilī bija patvērušies jau agrāk, uzsāka karu pret ordeņa brāļiem Siguldā, vajāja viņu saimi un vairākus no tiem nogalināja. Bet ordeņa brāļi iznāca no Siguldas kastellas, ko nesen bija uzcēluši,[23] devās līviem pretī, piespieda tos bēgt un vajādami dažus nogalināja. Viņiem savukārt atkal nāca pretī līvi, lielākā skaitā un spēcīgāki par iepriekšējiem, vajāja viņus, dažus nogalināja un atspieda viņus atpakaļ kastellā. Tādā veidā viņi cīnījās vairākas dienas. Bīskaps, [175.lpp.] uzzinājis par viņu ķildu, aizsūtīja ziņnešus un vaicāja pēc kara iemesla. Tad Rīgā ieradās līvu ziņneši ar daudzām sūdzībām par ordeņa brāļu mestru Rūdolfu[24] un ziņoja, ka viņiem esot atņemti tīrumi, pļavas un manta[25]. Un bīskaps norīkoja priesteri Alebrandu[26], kas viņus bija kristījis, ar dažiem citiem, un tie devās uz turieni, bet nopūlējās velti un nespēja ķildu izbeigt. Tad Turaidā ieradās arī bīskaps pats kopā ar Raceburgas Filipu un, ataicinājis līvus un ordeņa brāļus, uzklausīja viņu domstarpības. Un līvi, sēdēdami apbruņojušies upes otrā krastā, runāja ar vāciešiem un izvirzīja daudz sūdzību pret ordeņa brāļiem. Un bīskaps apsolīja, ka viņiem tikšot atdots viss netaisni atņemtais. Taču netika apsolīts atdot atpakaļ to, kas viņiem bija atņemts par izdarītajiem pārkāpumiem, kā viņi to pēc taisnības bija pelnījuši. Un pēc gudru vīru padoma bīskaps pieprasīja viņu zēnus par ķīlniekiem, lai viņi neatkristu no kristīgās ticības. Taču viņi nedomāja ne ķīlniekus dot, ne klausīt bīskapam vai ordeņa brāļiem, bet gribēja no savas zemes izdeldēt kristīgo ticību līdz ar visiem vāciešiem. Kad bīskapi to saprata, viņi atgriezās Rīgā. Taču kāds pavadonis[27] ar asarām lūdzās, lai vēlreiz sūtot Raceburgas bīskapu ar prāvestu: varbūt līvi vēl nomierinātos un pieņemtu pestīšanas mācības aicinājumu. Un tā Raceburgas Filips ar prāvestu Johannesu[28], bīskapa brāli Teoderihu[29], Kaupo un ļoti daudziem citiem tika aizsūtīti pie tiem pašiem līviem. Un viņi visi apsēdās ar līviem to pils priekšā un apspriedās par mieru un taisnību. Bet daži līvi, pienākdami no mugurpuses, melīgi ziņoja, ka ordeņa brāļi ar karaspēku izlaupot novadu. Tad viņi, skaļi kliegdami un trokšņodami, sagrāba prāvestu, bīskapa brāli Teoderihu, fogtu Gerhardu[30], bruņiniekus un garīdzniekus ar visiem kalpiem, aizrāva tos uz pili, sita viņus un ieslodzīja. Viņi gribēja arī sagrābt bīskapu, bet viņiem stājās ceļā un piedraudēja viņa priesteris un tulks - letu Heinrihs.[31] Kad līvi pārstāja kliegt un trakot, bīskaps prasīja, lai viņam atdod prāvestu ar visiem pārējiem, un par šādu aizvainojumu izteica arī draudus. Tad visi tika atvesti atpakaļ, un bīskaps līviem atkal un atkal piekodināja nenonievāt kristības sakramentu, neaptraipīt savu kristietību un ticību Dievam un neatgriezties pagānismā, un pieprasīja divus vai trīs viņu zēnus par ķīlniekiem. Viņi gan atbildēja glaimīgi, bet ķīlniekus dot nedomāja. Un bīskaps sacīja: “Ai, jūs, kas esat ar neticīgu sirdi un bargu vaigu, un glaimīgu mēli, atzīstiet savu Radītāju!” Un viņš runāja, cerēdams, ka tie varbūt metīs mieru, atzīs īsto Dievu un atteiksies no pagānu ritiem. Bet viņi neko nepanāca, tikai it kā velti sita gaisu, un viņi atgriezās Rīgā. Un līvi sāka ne mazāk sīvi karot ar ordeņa brāļiem.

4. PAR SATESELES PILS APLENKUMU UN IEŅEMŠANU [vasara]. Nu bīskaps Alberts, gribēdams atsijāt nezāles no kviešiem un izdeldēt zemē radušos ļaunumu, iekams tas savairotos, sasauca krustnešus ar ordeņa mestru un viņa brāļiem, kā arī rīdziniekus un līvus, kas vēl bija palikuši uzticīgi. Un viņi visi sanāca un, sapulcējuši lielu karaspēku un paņēmuši līdzi visu vajadzīgo, virzījās uz Turaidu un aplenca to pašu Dabreļa pili, kurā atradās līvi atkritēji, un ne tikai ordeņa brāļu līvi, bet arī bīskapa līvi no Gaujas otra krasta, kuru vadītājs un vecākais bija Vesiķis[32]. Un līvi iznāca no pils aizmugures, ievainoja dažus no karaspēka, atņēma viņiem zirgus un kara laupījumu, atgriezās pilī un sacīja: “Esiet drosmīgi, līvi, un cīnieties, lai nebūtu par kalpiem vāciešiem!” Un viņi cīnījās un aizstāvējās daudz dienu. Bet vācieši ar paterellām dragāja pils aizsargsienu, svieda pilī daudz lielu akmeņu un nogalināja cilvēkus un daudz lopu. Citi ar bultām padzina līvus no aizsardzības un ļoti daudzus no viņiem ievainoja, vēl citi uzcēla aplenkumtorni, kuru vējš nākamajā naktī nogāza zemē; nu pilī sacēlās liela kliegšana un gavilēšana, un līvi, pēc senajām ieražām godādami savus dievus, nokāva dzīvniekus, ziedoja suņus[33] un āžus[34] un, zobodamies par kristiešiem, bīskapa un visa karaspēka acu priekšā svieda tos lejā no pils. Taču visas viņu pūles bija veltīgas: tika uzcelts izturīgāks aplenkumtornis, šis koka tornis ātri nostiprināts un uzbīdīts virsū grāvim, apakšā parokoties zem pils.[35] Tikām Rūsiņš no pils augšas uzrunāja Cēsu mestru Bertoldu, savu draugu[36], tas ir, biedru; noņēmis no galvas bruņucepuri, viņš izliecās no aizsargsienas un atgādināja tam agrāko mieru un draudzību.[37] Te viņu pēkšņi ķēra galvā kāda stopnieka bulta; viņš nokrita un pēc tam nomira.[38] Bet vācieši rakās valnī un nerimās ne dienu, ne nakti, līdz viņi tuvojās pils augšai[39] un valnis ieplaisāja, tā ka jau bija gaidāma visas aizsargsienas nobrukšana. Un, kad līvi redzēja, ka viņu stiprākās pils augša jau liecas lejup, viņi, sirdī izbijušies un garā apmulsuši, aizsūtīja savus vecākos, Asi[40] kopā ar citiem, pie bīskapa un lūgtin lūdzās, lai viņiem piedod un nenogalina viņus. Bīskaps centās viņus pārliecināt, lai atgriežas pie ticības sakramentiem, un nosūtīja pilī savu karogu[41], ko vieni pacēla, bet citi atkal nosvieda zemē. Nu Ase tika piesiets pie moku rīkiem[42] un atsākta cīņa, un pēdējā kauja izvērtās niknāka par iepriekšējo. Tad viņi beidzot padevās, augšā pacēla Svētās Marijas karogu, bīskapa priekšā nolieca kaklus, pazemīgi lūdzoties viņus pasaudzēt, lai viņi jo ātrāk atkal pieņemtu nonievāto Kristus ticību, turpmāk stingri ievērotu visus svētos ritus un nekad vairs neatcerētos pagānu ieražas. Un bīskaps iežēlojās par viņiem un aizliedza karaspēkam ieiet pilī, lai lūdzēji netiktu nogalināti un tik daudzu dvēseles aizraidītas uz elli. Un karaspēks, [179.lpp.] aiz uzticības un cieņas pret bīskapu paklausīdams, pārtrauca cīņu un pasaudzēja neuzticīgos, lai viņi kļūtu uzticīgi. Un bīskaps ar savējiem atgriezās pilsētā, vezdams līdzi šo līvu vecākos; pārējiem viņš lika sekot, lai atjaunotu kristības sakramentus un atkal nodibinātos kādreizējais miers un klusums.

PAR MIERA ATJAUNOŠANU AR LĪVIEM. Un uz Rīgu, sekodami bīskapam, atnāca līvu sūtņi un visu priekšā lūdza piedošanu. Un bīskaps sacīja: “Ja atteiksities,” viņš teica, “no viltus dievu pielūgšanas un no visas sirds atgriezīsities pie vienīgā Dieva pielūgsmes, un par saviem ārkārtīgi smagajiem pārkāpumiem Dievam un mums dosit pienācīgu gandarījumu, tikai tad atjaunosim mieru, ko esat lauzuši, un atkal pieņemsim jūs brālīgā mīlestībā.” - “Bet kādu gandarījumu,” viņi vaicāja, “tu prasi no mums, tēvs?” Un bīskaps, apspriedies ar otru - Raceburgas bīskapu, ar Halberštates dekānu[43], kas tobrīd bija klāt, ar savu abatu un prāvestu, kā arī ar ordeņa mestru un citiem saviem gudrajiem vīriem, atbildēja viņiem šādi: “Par to, ka atmetāt ticības sakramentus un cēlāt karu pret ordeņa brāļiem, saviem kungiem, un gribējāt visu Līvzemi ieraut atpakaļ elkdievībā, bet īpaši par to, ka, nievādami visuaugstāko Dievu un zobodamies par mums un visiem kristiešiem, ziedojāt pagānu dieviem āžus un citus dzīvniekus un nosviedāt tos lejā mūsu un visa karaspēka acu priekšā, prasām mērenu summu sudraba, proti, simt ozeriņu[44] jeb piecdesmit marku sudraba no visa jūsu novada; turklāt jums jāatdod ordeņa brāļiem viņu zirgi ar bruņojumu un pārējais, ko esat viņiem atņēmuši.” Kad nodevīgie cilvēki to dzirdēja, viņi, vēl negribēdami dot nekādu gandarījumu, atgriezās pie savējiem, vilcinājās, apspriedās savā starpā un gudroja ieganstus, kā paturēt karā nolaupīto un bīskapam nepildīt neko, kas viņiem bija uzlikts par pienākumu. Un viņi atsūtīja citus vīrus, ievērojamākus par iepriekšējiem, un tie ar bīskapu gan runāja skaidru valodu, bet sirdi perināja viltu. Alebrands[45], viņu pirmais priesteris, saskatīdams viņu negodīgumu, paaicināja viņus malā, pamācīja un sacīja: “Jūs, odžu dzimums, kā varēsit izbēgt no Dieva dusmām, jūs, kas esat allaž pilni ar nodevības žulti un negribat dot gandarījumu par saviem ļaunajiem darbiem? Tad nu nesiet dažus grēku nožēlas augļus, un, ja patiešām gribat pievērsties Dievam, Dievs allaž būs ar jums, lai jūs, kas līdz šim esat bijusi ar dalītu sirdi un nepastāvīgi, tagad būtu pastāvīgi savos ceļos un redzētu Dieva palīdzību pār sevi. Vēl jums nav bijis pilnīgas pastāvības ticībā, vēl neesat gribējuši Dievam parādīt godu, nesot tam savu desmito tiesu. Bet tagad lūdziet bīskapa kungu, lai viņš aizmirst visus jūsu [181.lpp.] pārkāpumus un pilnīgai grēku atlaišanai prasa no jums stingrā ticībā Dievam uzņemties bez izņēmuma visus kristietības pienākumus un Dievam un Dieva kalpiem nest desmito tiesu no jūsu augļiem, kā to arī dara visas pārējās tautas, kas atdzimušas caur svētās kristības avotu. Un tas Kungs jums vairos pārejās deviņas daļas, tā ka jums būs lielāka pārpilnība mantā un naudā nekā agrāk. Un Dievs jūs glābs no citu tautu uzbrukumiem un no visām jūsu likstām.” Kad līvi noklausījās šīs svētīgās pamācības, viņi izjuta prieku un, atgriezušies Turaidā, visiem izstāstīja priestera Alebranda runu. Un tā visiem bija pa prātam, jo viņiem tobrīd nebūtu jāmaksā nekāds naudas sods, bet nākamgad viņi cerēja kopā ar igauņiem atkal karot pret vāciešiem. Un visi Dabreļa pils vecākie, kas bija palikuši sveikā, kā arī bīskapa līvi no Gaujas otra krasta, Vesiķis ar savējiem, un pārējie no Metsepoles ieradās Rīgā un lūdza bīskapu, lai viņš, kā Alebrands bija paskaidrojis, tos visā pilnībā stiprinot Kristus ticībā un gandarījumam par ļaunajiem darbiem tiem uzliekot par pienākumu ik gadu maksāt desmito tiesu. Šī runa nebija tīkama ne bīskapu, ne citu saprātīgo vīru acīs, jo viņi bažījās, ka līvu solījums ir visvisādu melu un viltību pilns. Tomēr bīskaps, piekāpdamies līvu neatlaidīgajiem lūgumiem, bet īpaši uzklausīdams krustnešu un visas tautas vēlmi, piekrita līvu prasībai un pieņēma viņus atkal par saviem dēliem, piešķīra viņiem mieru un apstiprināja viņu solījumu būt turpmāk uzticīgiem un ik gadu maksāt desmito tiesu.

5. Kopš tā laika Dabreļa pils līvi katru gadu, kā solījuši, maksā desmito tiesu, un tas Kungs viņus līdz šim pasargājis no jebkura pagānu un krievu uzbrukuma. Bīskapa līvi turpretim viņa žēlsirdības un lielās mīlestības dēļ desmitās tiesas vietā līdz šim devuši mēru[46]. Arī idumieši un leti,[47] kas neieradās uz karu un nepārkāpa ticības sakramentus, līdz šai dienai dod ik gadu četru bīskapu noteikto pirmo mēru. Bet tie no viņiem, kas bija ieradušies uz karu vai sūtījuši ziņnešus, vai devušies ceļā un griezušies atpakaļ, vai kaut tikai apseglojuši zirgus, lai dotos ceļā, gandarījumam samaksāja saviem fogtiem naudu.

6. Rīgā ieradās arī Autines leti un nosūdzēja bīskapiem Cēsu ordeņbrāļus par nodarītajiem zaudējumiem, arī par viņiem atņemtajiem bišu kokiem. Un viņi ievēlēja šķīrējus, un tika nospriests, ka letiem pēc zvēresta došanas jādabū atpakaļ savi bišu koki, ordeņa brāļi turpretī pēc zvēresta saņems tīrumus, bet atlīdzinās letiem zaudējumus ar pietiekamu naudas summu.

7. Un kņazs Vladimirs [1213. sākums] devās ar tiem pašiem letiem uz Autini un pārzināja pie viņiem fogteju, līdz ordeņa brāļi apmaiņas ceļā[48] bīskapam [183.lpp.] pilnīgi atdeva Kokneses pili un paši par Kokneses trešo daļu īpašumā dabūja Autini. Un kņazam Vladimiram viņa znota Teoderiha vietā, kad tas devās uz Vāciju,[49] ierādīja fogteju Idumejā.

8. Šai laikā lietuvji atnāca uz Koknesi un lūdza mieru un brīvu ceļu pie igauņiem. Un viņiem tika piešķirts miers un atļauts ceļš pie vēl ticībai nepievērstajiem igauņiem. Un viņi bez kavēšanās atnāca ar karaspēku, miermīlīgi izgāja cauri letu zemei un iebruka Sakalā, kur sagūstīja un nogalināja daudz vīriešu, paņēma visu viņu mantu, saķēra un aizveda līdzi sievietes, bērnus un lopus. Un viņi ar lielu kara laupījumu pa citu ceļu atgriezās savā zemē. Bet vācieši sadusmojās uz lietuvjiem par to, ka tie bija izlaupījuši jau bīskapam pakļauto Sakalu.[50] Taču lietuvji atbildēja - un tā bija patiesība -, ka igauņi joprojām staigājot ar paceltu galvu un neklausot ne vāciešiem, ne citām tautām.
_________________________________________________________________

[1] Gaujas ieteka Rīgas līcī (Rīgas raj. pie Carnikavas).

[2] Isfrīds - vācu tirgotājs (sk. XX, 3).

[4] Tas bija miera līgums, kuru noslēdzot sakalieši kļuva par vācu vasaļiem uz “kristīgās brālības” pamatiem (Uluots 1937, 42).

[5] Īpašums vēl nav nodrošināts (XVI, 8). Ordenis pieprasa sev Sakalu un arī vēl neiekaroto Ugauniju, bet no pāvesta - savu bīskapu (1212.gada 25.janvārī lūgums tiek noraidīts - UB I, Nr.24) un piekrīt, ka 1212.gada 27.janvāri abi novadi tiek apstiprināti (UB I, Nr.19) kā Oto IV sevišķa rakstura īpašumi (Arbusow, Bauer 1955, 102).

[9] Šo sarunu uzdevums bija likvidēt saspīlētās attiecības, ko nebija izdevies novērst 1210.gada sarunās starp vāciešiem no vienas puses un Polockas kņazu - no otras.

[11] Kristītie parasti nonāca tā feodāļa varā, kas tos bija kristījis. Šī principa dēļ Jersikas Visvaldis jau 1209.gadā bija zaudējis daļu savu valdījumu, no kuriem meslus bija maksājuši latgaļi (sk. XIII, 4).

[13] Polockiešu piekāpšanās acīmredzot izskaidrojama ar to, ka arvien pieaugošā vācu bruņotā spēka priekšā (Benninghoven 1965, 121) kņazs, tirgotāju ietekmēts, izšķīrās par brīva Daugavas ceļa atvēršanu vāciešiem, par to zaudēdams savu meslu kunga stāvokli Daugavas lejtecē. Saskaņā ar literatūras datiem (Bonnel 1854, 57; Pabst 1867, 168; Keuβler 1890, 45), Vladimira atteikšanos no lībiešu mesliem kompensēja savienība ar Rīgu pret lietuviešiem, turklāt Daugavas ceļa aizsargāšanu, kurā Polocka bija ieinteresēta tādā pašā mērā kā Rīga, pārņēma Alberts (XVII, 5). Tomēr Rīgas un Polockas savienībai nebija ilgs mūžs: jau 1216.gadā Vladimirs savienībā ar lietuviešiem dodas karagājienā pret Rīgu (XIX, 10). (Sk. Arbusow, Bauer 1955, 104.)

[15] Sk. XII, 14.piez. Laikā no 1209.gada līdz 1213.gadam Autine bija bīskapa zemju sastāvā (LVA II, Nr.51, 63). 1213.gada sākumā (LVA II, Nr.71) Autines pili iegūst ordenis.

[16] Šī paraža citur vairs netiek pieminēta (Pabst 1867, 169).

[18] Daži autori (Zeids 1951, 77) šo sadursmi vērtē kā pirmo zemnieku sacelšanos pret vācu feodāļiem Līvzemē.

[19] Gaujas labajā krastā ordeņa zemē.

[22] Nav īsti skaidrs, kura turaidiešu pils te domāta, jo novadā ir vairāki pilskalni (sk. I, 34.piez.; IX, 6.piez.).

[28] Rīgas domkapitula prāvestu.

[29] Teoderihs (sk. VII, 3.piez.) tolaik bija fogts Idumejā (XVI, 7).

[33] Suņi tolaik bijuši iecienīti dzīvnieki. Gaujas lībiešu teritorijā 11.-13.gs. apbedījumos mirušajam pie kājām kā ziedojums parasti likts suns (LA 1974, 201). Arī lībiešu apmetnēs, piemēram, Salaspils Mārtiņsalā, konstatēts samērā daudz suņa kaulu (4,5% no visiem dzīvnieku kauliem); tas izskaidrojams tikai ar šo dzīvnieku ziedojumiem.

[34] Āža kauli Latvijas senvietu izrakumos sastopami retāk nekā piemēram, Igaunijā (LA 1974, 250). Āža ragi kā ziedojums konstatēti celtnēs, piemēram, Rīgā 13.gs. (Caune 1979, 22). Melnus āžus Latvijā ziedoja vēl 17.gs. sākumā (Mannhardt 1936, 452).

[35] Hronikā aprakstītais parakums Sateseles pils valnī vēl redzams kā liels aizmilzis robs (Brastiņš 1930, 65).

[38] Iespējams, ka Rūsiņa nogalināšana nebija nejaušība (sk. arī XXV, 2).

[39] Pils nocietinājuma augšējai daļai virs zemes vaļņa.

[44] Ozeriņš - naudas un maksāšanas aprēķina vienība, par kuras izcelsmi un veidu izteikti atšķirīgi uzskati. Vispirms pieņēma, ka ozeriņi bijušas sudraba saktas, kuras varēja nēsāt pārtikušas zemnieku sievas (Arndt 1747, 102; Hansen 1857, 174). Taču 10.-13.gs. sudraba saktas ir dažāda lieluma un svara. Uzskatīt, ka ozeriņi ir auskari, pamatojoties uz šī vārda iespējamo etimoloģiju (Pabst1867, 177) liedz to lielais svars. Bez tam Baltijas tautām šai laikā auskari vai t.s. deniņu gredzeni principā nav raksturīgi. Tāpēc liekas apšaubāmi, vai ozeriņi bija rotas kā maksāšanas līdzeklis (Arbusow, Bauer 1955, 110). Ticamāks ir pieņēmums (Šnore R. 1938, 109, 110), ka ozeriņš identificējams ar sudraba naudas stienīti, kura masa šai laikā vidēji ir ap 100 g, kas labi atbilst hronista ozeriņa vērtējumam salīdzinājumā ar sudraba marku (sk. II, 27.piez.). Ozeriņš kā vietējo iedzīvotāju maksāšanas līdzeklis minēts 13.-16.gs. rakstītajos avotos, kad apgrozībā bija arī sudraba naudas stienīši. Tātad šai gadījumā vācieši no vietējiem iedzīvotājiem pieprasīja ap 10 kg sudraba.

[46] Noteiktais mērs jeb t.s. kunga tiesa līdzinājās vienam pūram labības no zemes arkla un pēc apjoma bija mazāks par desmito tiesu (XV, 22. un 23.piez.).

[47] Bīskapa teritorijas Straupes un Imeras draudžu iedzīvotāji. No tā skaidrs, ka Rūsiņa Sotekle nevarēja atrasties Gaujas labajā krastā, jo citādi būtu grūti izskaidrot bīskapa labvēlību pret šejienes iedzīvotājiem.

[48] Autines un citu zemju apmaiņa dokumentēta 1213.gada sākumā noslēgtajā līgumā starp bīskapu Albertu un Zobenbrāļu ordeni (LVA II, Nr.71).

[49] Acīmredzot 1213.gada pavasarī (XVII, 1), kad uz Vāciju devās bīskaps Alberts.

Satura rādītājs

XVI nodaļas teksts latīņu valodā

XV nodaļas teksts latviešu valodā

XVII nodaļas teksts latviešu valodā