XVII nodaļas teksts latīņu valodā
XVI nodaļas teksts latviešu valodā
XVIII nodaļas teksts latviešu valodā
[183.lpp.]
XVII
1. Savas konsekrācijas piecpadsmitajā gadā [1213.] Līvzemes baznīcas bīskaps atgriezās Vācijā, iecēlis par savu vietnieku jau minēto augstu cienījamo Raceburgas baznīcas bīskapu Filipu. Tas bija ļoti dievbijīgs, gan pildot amata pienākumus, gan visā savā dzīves veidā, un viņa acis un rokas bija allaž vērstas pret debesīm un nenogurdināmais gars gandrīz nekad nemitējās lūgt Dievu. Mīlēdams bruņiniekus, mācīdams garīdzniekus, ar lielu labvēlību un mīlestību rūpēdamies par līviem un vāciešiem, viņš ar vārdu un priekšzīmi jaunajai baznīcai pagānos piešķīra lielu spožumu. Un baznīca viņa dienās mazliet atspirga no kara grūtībām, kaut arī gan iekšpusē, gan ārpusē ik dienas valdīja bailes no līvu un igauņu naidīgajiem plāniem un viltpilnajām intrigām, jo viņi nemitīgi perināja ļaunu pret vāciešiem un Rīgas pilsētu.
2. Bet lietuvji, neievērodami ar vāciešiem salīgto mieru, ieradās pie Daugavas, ataicināja dažus cilvēkus no Kokneses pils un iemeta šķēpu Daugavā,[1] atsaukdami mieru un draudzību ar vāciešiem. Un viņi savāca lielu karaspēku, pārgāja pār Daugavu, iebruka letu zemē, izlaupīja ciematiņus[2], daudzus nogalināja un sasniedza Trikātu, kur sagūstīja Tālibaldu, šī novada vecāko, un viņa dēlu Varibulu[3]. Pārgājuši pāri Gaujai, viņi pie Imeras atrada cilvēkus to ciemos, sagūstīja tos un dažus nogalināja, bet tad pēkšņi ar visu savu laupījumu atkāpās. Ramēķis[4], redzēdams, ka viņa tēvs un brālis tiek aizvesti gūstā, cēlās ar visiem letiem un reizē arī Cēsu Bertolds ar ordeņa brāļiem, un viņi sekoja lietuvjiem. [185.lpp.] Kad Rumēķs tiem jau bija piekļuvis tuvu, viņš baidījās, ka viņa tēvs varētu tikt nogalināts, ja viņš lietuvjiem uzbruks no mugurpuses, un tāpēc viņus veda apkārt pa citu ceļu. Taču lietuvji to pamanīja, steigšus bēga un izglābās no viņiem. Bet, kad lietuvji, pārcēlušies pār Daugavu, sasniedza savas zemes robežas, Tālibalds aizbēga no tiem un, desmit dienas neēdis maizi, priecīgs atgriezās savā dzimtenē.
3. Šai laikā Daugerūts[5], valdnieka Visvalža[6] sievastēvs, devās ar daudzām dāvanām pie Novgorodas lielkņaza[7] un noslēdza ar to miera līgumu. Atceļā viņu sagūstīja ordeņa brāļi, aizveda uz Cēsīm un ieslodzīja. Tur viņš tika turēts daudz dienu, līdz no Lietuvas pie viņa ieradās daži viņa draugi. Pēc tam viņš pats nodūrās ar zobenu.[8]
4. Tikām Vladimirs, idumiešu un letu fogts,[9] spriezdams tiesu un izšķirdams viņu strīdus, pļāva daudz, ko nebija sējis, un, tā kā viņa spriedumi nepatika Raceburgas bīskapam un arī visiem pārējiem, viņš beidzot, izpildīdams daudzu vēlēšanos, devās projām uz Krievzemi.
5. Tai laikā arī Kokneses bruņinieki un leti ne reizi vien aplaupīja sēļus un lietuvjus, nopostīja viņu ciemus un pierobežu un, citus nogalinādami, citus sagūstīdami un bieži uzglūnēdami ceļā, nodarīja vigiem lielus zaudējumus. Tāpēc lietuvji, savākuši karaspēku, atnāca pār Daugavu uz Lielvārdes novadu, ciemos sagūstīja līvus un dažus nogalināja, aizdzina sev līdzi sievietes, bērnus un lopus, sagrāba daudz kara laupījuma un aizveda gūstā Uldeveni[10], šī novada vecāko. Taču negaidot atnāca Folkvīns, Kristus bruņinieku mestrs, kura brāļi kopā ar tirgotājiem devās augšup pa Daugavu.
PAR LIETUVJU BĒGŠANU. Tad nu mestrs ar nedaudziem vajāja lietuvjus, uzbruka tiem no mugurpuses un cīnījās ar tiem; krita lietuvju vadītājs un vecākais un daudzi līdz ar viņu; pārējie, kas atradās priekšgalā, izglābās bēgot un aizveda līdzi Uldeveni. Viņa izpirkšanai vēlāk tika atdota šī nogalinātā lietuvja galva, lai, saņemot kaut vai tikai viņa galvu, varētu pēc pagānu paražas nosvinēt pienācīgas bēres ar dzīrēm.[11]
6. Nākamajā ziemā [1213./1214. ziema] Vladimirs ar sievu un dēliem un visu saimi atgriezās Līvzemē; un viņu uzņēma, lai arī bez liela prieka, leti un idumieši, un priesteri Alebrands un Heinrihs[12] viņam sūtīja labību[13] un dāvanas. Un viņš, apmeties Metimnes pilī[14], sprieda tiesu un ievāca no novada visu, kas viņam bija vajadzīgs.
PAR STEKSES[15], LIETUVJU VALDNIECIŅA, UN VIŅA
BIEDRU NOGALINĀŠANU. Un lietuvji ar saviem pavadoņiem atkal atnāca pār
Daugavu, un kopā ar viņiem bija viņu karaspēka pavēlnieks un vadītājs
[187.lpp.] Stekse, par kura ierašanos vācieši nopriecājās. Un viņi visi
sapulcējās, Cēsu Bertolds ar saviem brāļiem, un aicināja sev līdzi kņazu
Vladimiru ar citiem vāciešiem un letiem. Un viņi devās lietuvjiem pretī,
ierīkoja ceļā slēpni un metās tiem virsū, nogalināja minēto pavēlnieku
Steksi un ļoti daudz citu; pārējie aizbēga un mājās paziņoja vēsti. Un
baznīcā nedaudz dienu bija kluss.[16]
_____________________________________________________________
[1] E.Pābsts (Pabst 1867, 183) domā, ka šī paraža atšķīrusies no II, 5 aprakstītās un esot līdzīga kādai seno romiešu paražai, taču to varētu saprast arī kā šķēpa nosūtīšanu pretiniekam.
[2] Sk. XIII, 4; arī XIII, 20.piez.
[3] Pēc E.Bleses (1929, 65), personvārda Varibuls pamatā esot divu vārdu savienojums (vara + bulis), un tas apzīmējot cilvēku, kas savas varas dēļ bulst, t.i., kļūst liels, iedomīgs (bult - piepampt, piepūsties), Sal. arī Mīlenbahs, Endzelīns I, 347: bula - dūmakas aplis apkārt saulei, buls - spiedīgs, karsts u.c.
[4] Ramēķis etimoloģiski saistāms ar vārdiem rimt, rāms, t.i., apzīmējot mierīgu cilvēku (Blese 1929, 117). Tolovas dalīšanas dokumentā 1224.gadā (LVA II, Nr.206) minēti Ramēķa īpašumi ar to aptuvenām robežām (terminos posessione viri, qui Rameke dicitur). Apšaubāmi, ka tie atradušies vēlākās Rankas (Ramkau) apkārtnē (Pabst 1867, 314). Pēc kāda 1259.gadā sastādīta dokumenta (Mitt. XIII, 1881, 20-23; Sb. Rig. 1910, 4), Ramēķa īpašumi atradušies uz austrumiem no Burtnieku ezera starp Sedu un Trikātu, pēc Tālibalda nāves ietverot arī Trikātu (Laakmann 1930,147-150; Hellmann 1954, 104).
[5] Sk. XIII, 4; XIII, 19.piez.
[6] Sk. VII, 16.piez.
[7] Mstislava Mstislaviča (XIV, 2; XV, 8).
[8] Iespējams, tāpēc, ka radi nebija atnesuši izpirkšanas naudu (Pabst 1867, 184).
[9] Sk. XVI, 7; XVII, 6; XVIII, 2.
[10] Acīmredzot Uldevene (personvārda nozīme varētu būt vai nu liela auguma cilvēks, vai ilgdzīvotājs - Alvre 1984, Nr. 9, 541) arī pēc vācu nostiprināšanās Lielvārdes Dievukalnā palicis lībiešu pils un reizē novada vecākais.
[11] Šai laikā lietuvji mirušos parasti sadedzināja, par to liecina ugunskapi ar salauzītu inventāru. Par bēru dzīrēm stāsta ugunskapos iegūtā keramika un ziedoto dzīvnieku kaulu paliekas (Alsekaité-Gimbutiené 1946,159-171).
[12] T.i., Hronikas autors.
[13] T.i., kunga tiesas nodevu. Alebrandam kā Idumejas un Heinriham kā Imeras priesterim katram no savas draudzes vajadzēja dot kopējam fogtam Vladimiram kunga tiesu, resp., labības nodevas (Švābe 1940, 193, 194).
[14] Metimnes pili sākotnēji mēģināja identificēt ar Mujāniem un pat ar Valmieru (Pabst 1867, 185); pieļāva arī, ka Metimnes vietā jālasa (it kā pārrakstīšanās dēļ) Autine (Bielenstein 1892, 86). Taču vēlāk kļuva skaidrs, ka Autine un Metimne ir divas dažādas vietas (Keuβler 1897, 116). Metimnes lokalizācijā noturīga bijusi D.Baloža hipotēze, saskaņā ar kuru Metimnes pils atradusies pilskalnā pie Vaidavas ezera (Laakmann 1930, 154). Šai hipotēzei par labu it kā liecinātu arī Vaidavas pilskalna tuvumā reģistrētie daži vietvārdi: Metenītis, pļava Veļķos, Maitiņi Ķieģeļos (Endzelīns 1961, 369, 423). Maiting un Maitiņi kā uzvārds un māju vārds sastopams 17.gs. zviedru arklu revīzijās (LVA IV, 1940, 385; Dunsdorfs 1974, 78, 82). Taču arheoloģiskie izrakumi Vaidavas pilskalnā 1986.gadā parādīja, ka te nav konstatējama uz 12.-13.gs. attiecināma apdzīvotība. Pārbaudāma būtu versija, vai Metimne varēja atrasties Raiskuma Kvēpenes pilskalnā (Brastiņš 1930, 87). Šis pilskalns atrodas Idumejā, mežainā apvidū, kamēr Vaidavas pilskalns pat teritoriāli saistāms nevis ar Idumeju, bet gan ar Imeru.
[15] Stekse (lietuviešu stegé - stagars, kazrags vai varbūt stegius - jumiķis (?)).
[16] Hronists noklusē pieaugošās pretrunas starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas bīskapu. Par pretrunām liecina arī vairāki pāvesta 1213.gadā izdotie dokumenti (LVA II, Nr.73-75). Pēc šiem dokumentiem konstatējama pāvesta nostāšanās Rīgas bīskapa pretinieku pusē.
XVII nodaļas teksts latīņu valodā
XVI nodaļas teksts latviešu valodā