1. PAR SEŠPADSMITO GADU [1214.]. Tas bija bīskapa sešpadsmitais gads, un viņš ar daudziem krustnešiem atgriezās Līvzemē, kur atrada baznīcu zināmā mērā baudām mieru un klusumu un minēto augstu cienījamo Raceburgas bīskapu kā savu vietnieku to pārvaldām. Nokārtojis visu, kas bija nokārtojams, viņš atkal aizsteidzās uz Vāciju, lai nākamajā gadā varētu vieglāk nokļūt Romas koncilā, kas bija jau izziņots pirms diviem gadiem;[1] minēto bīskapu viņš atstāja savā mājā un par saviem līdzekļiem Rīgā. Un turpat arī uzturējās Vladimira sieva ar visu viņa saimi, un visi pret viņu izturējās laipni.

2. Bet pats Vladimirs Idumejā un Letijā[2] vāca mantu un naudu, spriezdams laicīgo tiesu. Un viņam stājās pretī Alebrands, idumiešu priesteris, un sacīja: “Tev, kņaz,” viņš teica, “kas esi atzīts par cienīgu būt ļaudīm soģis, vajadzētu spriest taisnu un patiesu tiesu, neapspiežot nabagos, nedz atņemot viņiem mantu, lai, mulsinot mūsu jaunkristītos; tos vairs nenovērstu no Kristus ticības.” Kņazs sašuta un Alebrandam draudīgi sacīja: “Man, Alebrand, nāksies apcirpt tavas mājas bagātību un pārpilnību!” Un viņš patiešām vēlāk aizveda, kā turpmāk tiks pastāstīts,[3] uz Alebranda māju krievu kņazu prāvu karaspēku un visu nopostīja. Un pēc kāda laika viņš ar visu saimi atgriezās Krievzemē.[4]

3. PAR FRĒDELANDES KASTELLAS UZCELŠANU. Pēc tam Raceburgas bīskaps Filips ar krustnešiem un fogtu Gerhardu devās uz Turaidu un bīskapam tur uzcēla kastellu, ko nosauca par Frēdelandi[5] - it kā par miera nesēju zemei, cerēdams, ka šī pils zemei radīs mieru un būs patvērums priesteriem un visiem viņa vīriem. Un uz turieni pie viņa atnāca Tolovas Tālibalda[6] dēli, Ramēķis un viņa brāļi[7], un pakļāvās bīskapa varai, apsolīdami no krieviem saņemto kristīgo ticību apmainīt pret latīņu rituālu un no katriem diviem zirgiem ik gadu maksāt mēru labības,[8] lai bīskaps viņus allaž, kā miera, tā kara laikā, sargātu un viņi ar , vāciešiem būtu viena sirds un viena dvēsele un aizvien saņemtu to [189.lpp.] aizstāvību pret igauņiem un lietuvjiem. Un bīskaps viņus ar prieku pieņēma un deva viņiem līdzi savu priesteri[9], kas bija netālu no Imeras, lai tas viņiem pildītu ticības sakramentus un viņus ievadītu kristīgajā mācībā.[10]

4. PAR OTRO KARAGĀJIENU UZ JERSIKU. Pa tam Kokneses bruņinieki - Meinards, Johanness un Jordans ar citiem - apsūdzēja Jersikas valdnieku Visvaldi par to, ka viņš neesot rādījies pie bīskapa, sava tēva, jau daudzus gadus - kopš saņēmis no tā savu valsti,[11] toties jebkurā laikā sniedzot padomu un palīdzību lietuvjiem,[12] un vairākkārt aicināja viņu pie sevis, prasīdami gandarījumu. Taču viņš, nelikdamies par to ne zinis, ne pats ieradās, ne arī sūtīja kādu pārstāvi. Tad šie, iepriekš izprasījuši bīskapa piekrišanu, sapulcējās ar saviem kalpiem un letiem un devās ar visiem kalpiem augšup gar Daugavu. Tuvodamies Jersikas pilij, viņi sagūstīja kādu krievu, sasēja to un naktī aizvilka sev līdzi uz pili. Šis, kā viņam bija pavēlēts, pirmais uzkāpa pa grāvja slīpumu[13] un sarunājās ar sargu, kamēr pārējie pa vienam sekoja. Un sargs domāja, ka pārrodas viņa pilsoņi,[14] kas bija kavējušies ārpusē. Un viņi kāpa augšā cits pēc cita, līdz beidzot visi bija ieņēmuši aizsargsienas brustvēru. Un viņi visi sapulcējušies apsargāja pili visapkārt pa aizsargsienu[15], lai neļautu nevienam krievam atstāt pili, iekams tie ieraudzītu dienas gaismu. Un, uzaustot gaismai, viņi nokāpa pilī, nolaupīja visu, kas tur bija, un daudzus sagūstīja, bet citiem atļāva aizbēgt. Tad viņi ar lielu kara laupījumu atstāja pili un, atgriezušies mājās, sadalīja savā starpā visu, ko bija atveduši.

5. PAR MIERA IZBEIGŠANOS. Tas bija trešais gads [1215.], un izbeidzās ar igauņiem salīgtais miers.[16] Un bīskaps[17], sapulcējis visus priesterus, noturēja kapitulu un apspriedās ar viņiem un reizē ar bruņiniekiem un līvu vecākajiem, kurus bija sasaucis, un nolēma sarīkot karagājienu uz Igauniju, jo igauņi nebija ieradušies, lai parūpētos par miera atjaunošanu, bet gan allaž tīkoja iznīcināt Līvzemes baznīcu. Un bīskaps apziņoja visas letu un līvu pilis visā Daugavas un Gaujas apgabalā un sapulcēja lielu un stipru karaspēku. Un Rīgā bija daudz krustnešu un tirgotāju, kas visi priecīgi devās ceļā ar ordeņa mestru un viņa brāļiem, un karaspēka pulcēšanās tika nolikta pie Gaujas ietekas. Un bīskaps ieradās tur kopā ar viņiem, un daži līvi vēlējās karaspēku novirzīt uz Kursu. Taču vēl nebija pienācis laiks, kad Dievs gribēja apžēloties par šo tautu. Un bīskaps, devis svētību, atgriezās Rīgā. Bet karaspēks virzījās uz Salacu[18], un viņi sasniedza novadu, ko sauc par Sontaganu[19]. Un vācieši, atcerēdamies savus vārdus un mieru, ko viņi agrāk bija dāvājuši šī novada [191.lpp.] iedzīvotājiem, miermīlīgi izgāja tam cauri un nenodarīja viņiem nekā ļauna, nepadzina cilvēkus no mājām, nedz vajāja aizbēgušos, bet virzījās pavisam mierīgi, līdz sasniedza citus novadus, kas nekad nebija parūpējušies par mieru ar rīdziniekiem, domādami, ka tie nevarēšot ar karaspēku sasniegt viņu tik tālos apgabalus. Mūsējo bija ap trīs tūkstoši vāciešu un tikpat līvu un letu. Un viņi gāja pa jūras ledu Salacai garām, līdz nokļuva tur, kur bija gribējuši, proti, Ridalā.[20]

PAR KARAGĀJIENU UZ RIDALU. Tur nokļuvuši, viņi savu karaspēku sadalīja pa visiem ceļiem un ciemiem un atrada visus vīriešus, sievietes un bērnus, un visus cilvēkus, lielus un mazus, to ciemos, jo nekādas ziņas par karaspēka tuvošanos tos nebija bridinājušas, un viņi savās dusmās sita tos un nogalināja visus vīriešus. Bet arī līvi un leti, kas ir nežēlīgāki par citām tautām un neprot kā evaņģēlija kalps žēlot otru kalpu, nogalināja neskaitāmi daudz tautas, nokāva arī vairākas sievietes un bērnus un laukos un ciemos nevienu negribēja pasaudzēt. Un viņi, visus ceļus un visas vietas krāsodami ar pagānu asinīm, vajāja tos līdz visiem novadiem, kas atrodas pie jūras un ko dēvē par Roteleviku[21] un Ridalu. Un leti arī līdz ar citiem vajāja dažus, kas bēga pa jūras ledu, un, tos notvēruši, tūdaļ nogalināja un atņēma tiem visu mantību. Un Tālibalda dēli salaupīja trīs līvu mārciņas[22] sudraba, neskaitot drēbes, zirgus un daudz cita kara laupījuma, kuru visu aizveda uz Beverīnu. Līdzīgā kārtā arī viss karaspēks pirmajā, otrajā un trešajā dienā visur vajāja bēgošos igauņus un nāvēja tos pa labi un pa kreisi, kamēr pagura gan paši, gan viņu zirgi. Tad viņi visi beidzot ceturtajā dienā ar visu savu laupījumu sapulcējās vienuviet un, sadzinuši zirgus un daudz lopu un vezdami līdzi sievietes, bērnus un meitenes, ar lielu kara laupījumu ļoti priecīgi atgriezās Līvzemē, un slavēja Dievu par to, ka pagāniem atriebts. Un pagāni apjuka un gauži raudāja un vaimanāja. Un Igaunija apraudāja savus bērnus un nevarēja rast mierinājumu, jo viņi bija pazudināti gan šeit, gan nākamajā dzīvē, bet galvenokārt - daudzo nogalināto dēļ, kam nebija skaita.

6. PAR UGUNSGRĒKU RĪGAS PILSĒTĀ. Pēc tam Lielajā gavēnī [4.marts un nākamās dienas], dziļā nakts klusumā, Rīgā izcēlās liels ugunsgrēks. Dega pilsētas pirmā daļa, tas ir, vispirms uzceltā, ko apņēma pirmais mūris,[23] no Svētās Marijas baznīcas, kas nodega kopā ar lielajiem zvaniem, līdz bīskapa mājai ar blakus esošajām mājām un līdz ordeņa brāļu baznīcai.[24] Tauta visvairāk skuma par daiļskanīgo kara zvanu un pilsētai nodarīto zaudējumu. Un tika izliets cits zvans, lielāks par iepriekšējo.

7. PAR SAKALIEŠU PILS IEKAROŠANU [Lielais gavēnis]. Kad karagājienā nogurušie cilvēki bija atpūtušies un kā paši, tā viņu zirgi atguvuši agrākos spēkus, Lielajā gavēnī tika izsludināts jauns karagājiens. Un rīdzinieki, dodoties ceļā ar ordeņa brāļiem, aicināja sev līdzi līvus un letus un virzījās uz Sakalu; atstādami aiz sevis Vilandes pili, viņi izlaupīja visu apkārtējo zemi un beidzot sanāca negaidot pie Lembita pils, ko sauca par Leoli.[25] Bet pilī esošie igauņi drosmīgi devās pretī pirmajiem atnācējiem un iedvesa tiem bailes. Taču tie sapulcējās vienuviet, sagaidīja savējo ierašanos un, nākamajā, kā arī aiznākamajā dienā uzbrukdami pilij, sanesa baļķu grēdu, augstāku par valni, pielika tai uguni un aizdedzināja valni, kas bija izveidots no baļķiem un zemes, un uguns, pamazām kāpdama uz augšu, tuvojās nocietinājumam augšpusē. Kad tie, kas bija pilī, redzēja, ka uguns iznīcina valni, viņi baidījās, ka pils tādā veidā varētu tikt ieņemta, un piesolīja naudu, lai atkāpjas no pils. Taču vācieši paziņoja, ka viņi no igauņiem neko citu neprasot kā vien to, lai tie kristītos un, izlīguši ar īsto miera nesēju, kļūtu par viņu brāļiem kā šajā, tā nākamajā pasaulē. Bet tas viņiem bija pretīgi, un viņi baidījās nodot sevi vāciešu rokās. Tad līvi un leti un viss karaspēks uzkūra uguni vēl lielāku un piedraudēja igauņiem, ka sadedzināšot un nonāvēšot viņus.

PAR MIERA DĀVĀŠANU UN VIŅU KRISTĪŠANU. Kad valnis jau bija nopostīts, igauņus pārņēma bailes, ka viņus nogalinās, un viņi pazemīgi lūdza piedošanu, iznāca no pils un apsolīja kristīties. Klāt tur bija priesteri Johanness Štriks[26] un Oto, ordeņa brāļu priesteris[27]. Tika kristīti Lembits, pats nodevīgākais, un visi pārējie, kas bija pilī, sievietes, bērni un vīrieši; un viņi apsolīja mūžīgā uzticībā pildīt kristietības pienākumus. Šo solījumu viņi tomēr savā viltus pilnajā neuzticībā vēlāk lauzuši.[28] Karaspēks tikmēr iebruka pilī, izlaupīja visu īpašumu, izveda laukā zirgus, liellopus un visus sīklopus un, sagrābis daudz kara laupījuma un to sadalījis savā starpā, priecīgi atgriezās Līvzemē. Viņi aizveda sev līdzi šīs pils vecākos, Lembitu un pārējos, bet, kad tie par ķīlniekiem deva savus zēnus, atlaida tos atpakaļ uz dzimteni. Un visi slavēja to Kungu, kas brīnumainā kārtā pili bija nodevis viņu rokās bez stopu un mašīnu apšaudes. Un Kristus vārds sasniedza arī citus novadus.

8. PAR KĀDA PRIESTERA UN VIŅA BIEDRU MOCEKĻA NĀVI. Frēdelandes kastellā dzīvoja kāds cisterciešu ordeņa priesteris, Frīdrihs no Altcelles[29], kuru bīskaps ar pāvesta kunga pilnvaru bija iesaistījis evaņģēlija sludināšanas darbā.[30] Pūpolu svētdienā [12.aprīlis] viņš ar daudz asarām svinēja tā Kunga ciešanu mistērijas un ar sirsnīgām pamācībām klātesošajiem teica mudinājuma vārdus par tā Kunga krustu; un, kad tā [195.lpp.] Kunga augšāmcelšanās svētki [19.aprīlis] bija nosvinēti, viņš ar savu audzēkni un dažiem citiem gribēja ar kuģi aizbraukt lejup uz Rīgu. Upes ietekā[31] viņam nāca pretī sāmsalieši, metās priesterim virsū, sagrāba viņu kopā ar viņa zēnu[32] un dažiem līviem, aizveda projām savos sirotājkuģos un, izkāpuši Aģes upes krastā, spīdzināja ar dažādām mocībām. Kamēr viņš, vērsdamies pie debesīm, kopā ar savu audzēkni tam Kungam lūgsnās teica slavinājuma un pateicības vārdus, tie abiem ar vālēm[33] dauzīja galvu un muguru un zobodamies sacīja: “Laula, laula, pappi,”[34] bet par to ir rakstīts: “Uz manas muguras strādājuši grēcinieki. Bet tas Kungs, kas ir taisnīgs, sacirtis viņu skaustus,” kā vēlāk tiks pastāstīts. Pēc tam viņi noasināja cietus, sausus skalus un iedzina tos viņiem starp pirkstu nagiem un miesu, un saplosīja abus locekli pa loceklim, dūrienu pa dūrienam, pielika uguni un nežēlīgi mocīja. Un beidzot viņi tos ar cirvjiem[35] sacirta pušu vidū starp pleciem un nokāva, un, bez jebkādām šaubām, aizsūtīja to dvēseles uz mocekļu saimi debesīs; to miesas viņi aizsvieda, kā ir rakstīts: “Tavu svēto miesas tie atdeva zemes zvēriem, izlēja viņu asinis pa Jeruzalemi kā ūdeni, un nebija neviena, kas viņus apglabātu.” Viņi arī aizveda uz Sāmsalu gūstā dažus līvus, kas atgriezušies mums izstāstīja visu iepriekš sacīto.

[1] Ziņa par to, ka notiks ceturtais Laterānas koncils, tika izsludināta 1213.gada 19.aprīlī (Arbusow, Bauer 1955, 115).

[2] Letija te varētu būt tikai Gaujas labā krasta latgaļu apdzīvotā zeme ap Braslas un Imeras upēm (resp., Straupes un Imeras draudzes). Turpretī Idumejā apdzīvotība bija jaukta (lībieši, latgaļi).

[4] 1216.gadā Vladimirs atkal ir Pleskavā, kur darbojas pret vāciešiem (XX, 3) un kopā ar lietuvjiem uzsāk karagājienu pret Rīgu (XIX, 10).

[7] Bez Ramēķa vēl minēti Varibuls (sk. XVII, 3.piez.) un Drivinalds (XIX, 3; XXIII, 9). Viens Drivinalda brālis minēts (XXIII, 9) kā kritis kaujā.

[9] Domāts hronists (sk. XII, 6; XVI, 3).

[10] Tolovas īpašumi, kas bija pakļauti Tālibalda dēliem, kā tas izriet no 1224.gada dokumenta (LVA II, Nr.106), atradās tās ziemeļu daļā starp Burtnieku ezeru un Vijas upi, resp., vēlākajās Burtnieku, Valmieras un Trikātas draudžu teritorijās. Tātad šādu Tālibalda dēlu īpašumu lokalizācija izslēdz Beverīnas pils meklējumus uz dienvidiem un rietumiem no šīs zonas. Beverīnas nodedzināšana (XX, 5) bija krievu atriebība par toloviešu pāriešanu katoļticībā.

[11] 1209.gadā. Sk. XIII, 4.

[15] Karavīri bija novietojušies visgarām uz lokveida nocietinājuma aizsargsienas.

[17] Raceburgas Filips kā Alberta vietnieks.

[21] Rotelevika - viens no Piejūras novadiem, atradās vai nu pašā Ridalā, vai tās tuvumā (Mägiste 1962, 307).

[27] Oto, ordeņa brāļu priesteris, minēts kā misionārs Igaunijā (XIX, 4, 7). Viņa izcelsme neskaidra. iespējams, ka viņš bijis viens no Marienfeldes klostera cisterciešiem, kas iestājās Zobenbrāļu ordenī (Benninghoven 1965, 433).

[31] Jāšaubās, vai tā bijusi Gaujas grīva, kā domiā E.Pābsts un A.Bauers, jo tālākā darbība norisinājusies Aģes upes krastos.

[34] T.i., dziedi, dziedi, mācītāj (igauņu val.).

[35] Domāti kaujas cirvji.

Satura rādītājs

XVIII nodaļas teksts latīņu valodā

XVII nodaļas teksts latviešu valodā

XIX nodaļas teksts latviešu valodā

HISTORIA.LV