1. PAR SEPTIŅPADSMITO GADU [1215.]. PAR SĀMSALIEŠU KARAGĀJIENU UZ DAUGAVU. Tas bija bīskapa Alberta septiņpadsmitais gads, un karš atsākās visās Līvzemes malās. Proti, pēc karagājiena pret Ridalu[1] un Sakalas Lembita pakļaušanas[2] visa Igaunija iedegās negantās dusmās pret Līvzemi; un viņi nolēma ierasties reizē ar trim karapulkiem un nopostīt Līvzemi, lai sāmsalieši aplenc Rīgu un aizsprosto Daugavas ostu[3], ridalieši uzbrūk Turaidas līviem, bet sakalieši un ugauņi tikmēr posta letu zemi, tā ka līvi un leti, aizkavēti cīņās pašu zemē, nespētu doties palīgā rīdziniekiem.

2. Un sāmsalieši ieradās ar lielu jūras karaspēku Daugavgrīvā, vezdami līdzi sirotājkuģus un laivas, ko piepildīja ar akmeņiem un nogremdēja jūras dziļumā pie upes ietekas, izgatavoja koka kastes un, tās līdzīgā kārtā piepildījuši ar akmeņiem, iesvieda Daugavas grīvā, lai atbraucējiem aizsprostotu ceļu un ostu. Un daži no viņiem savās laivās devās augšup uz pilsētu un, irdamies šurp turp, beidzot izkāpa krastā un uznāca uz lauka. Ordeņa brāļi ar citiem no pilsētas stāvēja pie vārtiem. Un, kad daži kalpi[4] un līvi ieraudzīja ienaidniekus uz lauka, viņi metās tiem spēji virsū un, vairākus nogalinājuši, vajāja tos līdz kuģiem. Viņiem bēgot, kāds no viņu sirotājkuģiem tika sadragāts un nogrima ar visiem, kas atradās uz tā; pārējie izbēga un atgriezās pie savējiem Daugavgrīvā. Un rīdzinieki cēlās ar visiem savējiem, ko varēja sadabūt, un, dodoties lejup, sekoja viņiem - citi kuģos, citi pa sauszemi. Kad sāmsalieši tos ieraudzīja, viņi atkāpās uz Daugavas otru krastu, nesagaidot kauju ar tiem. Un pēkšņi rīdzinieki pa gabalu ieraudzīja jūrā tuvojamies divas kogas, kurās atradās grāfs Borhards no Oldenburgas[5] un bīskapa brāļi Rotmars[6] un Teoderihs[7]. Tie tuvojās Daugavai, jūras krastā ieraudzīja sev priekšā ienaidniekus un otrā krastā - rīdziniekus, bet nesaprata, kuri ir kristieši, taču rīdzinieki tiem deva zīmi, parādot karogus. Kad viņi tos pazina un reizē ievēroja ienaidnieku lielo skaitu, viņi savus kuģus pagrieza pret ienaidniekiem un steidzās tiem klāt. Daži rīdzinieki, kas atradās uz saviem kuģiem, sekoja ienaidniekiem pa Daugavu no mugurpuses, bet citi nogaidīja iznākumu krastā. Kad ienaidnieki redzēja, ka kristiešu karaspēks tos ielenc no visām pusēm, tie steidzīgi aizbēga pie saviem kuģiem un, pa ienaidnieku vidu izklīzdami jūrā, izzuda viņu skatieniem; un rīdzinieki sekoja un atņēma tiem vairākus kuģus, bet pārējie aizbēga. Rīdzinieki sagaidīja krustnešus ar prieku un slavēja to [199.lpp.] Kungu, kas savai tautai arī šajā pārbaudījumā bija sniedzis mierinājumu. Bet upes ūdeņi, tiekdamies plūst spēcīgi un brīvi, un reizē arī jūra, saduroties vēja brāzmām, vēlāk sadragāja dzelmē nogremdētos aizsprostojumus, un to, kas bija palicis pāri, izvilka un iznīcināja vācieši, atkal pavērdami brīvu ceļu visiem, kas gribēja iebraukt Daugavā.

3. PAR RIDALIEŠU KARAGĀJIENU UZ LĪVZEMI. Sāmsaliešiem atrodoties Daugavā, ridalieši savāca karaspēku no saviem Piejūras novadiem un iebruka Līvzemē, Metsepolē izlaupīja un nodedzināja ciemus, bet nevarēja atrast nevienu līvu, jo visi ar sievām un bērniem bija aizbēguši uz pilīm. Un līvi pulcināja savējos uz sanāksmi[8], lai dotos pretī ienaidniekiem. Kad ridalieši uzzināja par viņu nodomu un reizē arī par savu sāmsaliešu bēgšanu no Daugavas, viņi bēga arī paši un atgriezās savā zemē.

PAR IGAUŅU KARAGĀJIENU PRET LETIEM. Pa tam arī sakalieši un ugauņi atnāca ar lielu karaspēku uz letu zemi un aplenca Autines pili; un no Cēsīm izgāja ordeņa brāli, lai cīnītos ar viņiem, bet šie to dabūja zināt un arī aizbēga. Vakarpusē viņi nokļuva Trikātā un atrada Tālibaldu, kas no mežu slēptuvēm bija atgriezies pie pirtīm[9], saķēra viņu un nežēlīgi dedzināja dzīvu uz uguns, piedraudēdami ar nāvi, ja tas viņiem neuzrādīšot visu savu naudu. Un viņš tiem uzrādīja piecdesmit ozeriņus[10], bet šie tāpēc nededzināja viņu mazāk. Tad viņš sacīja: “Kaut arī es jums parādītu visu savu un arī savu dēlu naudu,[11] jūs tomēr mani nededzinātu mazāk,” un liedzās viņiem vēl ko atklāt. Tāpēc viņi to atkal pielika pie uguns un cepināja kā zivi, kamēr tas izlaida garu un nomira. Un, tā kā viņš bija kristietis un viens no uzticīgajiem letiem,[12] tad ceram, ka viņa dvēsele par tik lielām mocībām laimīgi bauda mūžīgo prieku svēto mocekļu saimē. Un igauņi atgriezās savā zemē, un tas Kungs bija izjaucis viņu nodomu.

PAR LETU KARAGĀJIENU PRET IGAUŅIEM. Kad Tālibalda dēli Ramēķis un Drivinalds[13] redzēja, ka viņu tēvs ir miris, viņus pārņēma negantas dusmas pret igauņiem. Un viņi savāca letu karaspēku ar saviem draugiem un radiem, un kopā ar viņiem gāja Cēsu ordeņbrāļi ar citiem vāciešiem. Un viņi iebruka Ugaunijā, izlaupīja visus ciemus un pielika tiem uguni, un, atriebdami Tālibaldu, sadedzināja dzīvus visus vīriešus, ko varēja dabūt rokā, un nodedzināja visas igauņu pilis, lai tie nevarētu tajās patverties. Un viņi sameklēja tos tumšajās mežu slēptuvēs, un tie nekur nevarēja no viņiem noslēpties; un viņi tos vilka laukā no mežiem un nogalināja; to sievas un bērnus viņi aizveda sev līdzi gūstā, aizdzina zirgus un lopus, sagrāba daudz kara laupījuma un atgriezās savā zemē.

PAR DAŽĀDIEM LETU KARAGĀJIENIEM UZ UGAUNIJU [vasara]. Tiem atgriežoties mājup, ceļā nāca atkal pretī citi leti, kas devās uz Ugauniju, un, ko nebija izdarījuši iepriekšējie, to paveica šie. Proti, ciemos un novados, līdz kuriem nebija tikuši iepriekšējie, nokļuva šie, un tie, kas bija izbēguši no iepriekšējiem, no šiem izbēgt nespēja. Un viņi sagūstīja daudzus, nogalināja visus vīriešus, aizrāva gūstā sievietes un bērnus un aizveda sev līdzi lopus un daudz kara laupījuma. Un, kad šie devās mājup, tiem ceļā atkal nāca pretī citi leti, kas bija gatavi karagājienam uz Ugauniju un arī paši gribēja gūt laupījumu, un tīkoja nogalināt vīriešus, lai atriebtu savus tēvus un radus, ko igauņi kādreiz bija nonāvējuši. Un viņi iebruka Ugaunijā un laupīja ne mazāk kā iepriekš, saņēma ne mazāk gūstekņu kā iepriekšējie, jo saķēra tos, kas nāca no mežiem uz tīrumiem vai ciemiem pēc pārtikas, vienus sadedzināja ugunī, otriem ar zobeniem pārgrieza rīkles un spīdzināja tos visādām mocībām, līdz tie atklāja visu savu naudu un viņus aizveda uz visām savām mežu slēptuvēm, un nodeva viņu rokās sievietes un bērnus. Taču arī tad letu sirdis vēl neatmaiga, bet, paņēmuši naudu, visu mantību, sievietes un bērnus, viņi beigās paņēma vēl arī galvu - vienīgo, kas vēl bija palicis. Un viņi, iziedami cauri visiem novadiem līdz Ūdeņu mātei pie Tērbatas, nesaudzēja nevienu, bet nogalināja visus, kas bija vīriešu dzimuma, aizrāva sievietes un bērnus gūstā un, atriebušies saviem ienaidniekiem, ar visu laupījumu priecīgi atgriezās mājās.

TĀDĀ PAŠĀ NOLŪKĀ VĒLREIZ UZ UGAUNIJU. Un atkal vienuviet sapulcējās Cēsu Bertolds ar savējiem un Teoderihs, bīskapa brālis, ar saviem bruņiniekiem un kalpiem, un Tālibalda dēli ar saviem letiem un devās ar karaspēku uz Ugauniju, kur sagūstīja daudz igauņu, kas iepriekš bija no letiem paglābušies, un nogalināja tos, un aizdedzināja vēl palikušos ciemus; un to, ko pirmie bija izdarījuši nepilnīgi, šie rūpīgi paveica līdz galam. Un viņi apstaigāja visus novadus un, pārgājuši pār Ūdeņu māti, sasniedza Vaigu un tādā pašā mērā izlaupīja šo zemi, kas atrodas viņpus upes, nodedzināja ciemus, nogalināja vīriešus, sagūstīja sievietes un bērnus un, nodarījuši visu iespējamo postu, atgriezās Līvzemē. Un viņi atkal norīkoja citus, lai tie nekavējoties dodas uz Ugauniju un nodara viņiem līdzīgu postu. Un, šiem atgriežoties, tika atkal sūtīti citi, un leti nerimās un nedeva igauņiem atelpu Ugaunijā. Bet arī pašiem nebija atelpas, kamēr viņi, tai pašā vasarā ar deviņiem karapulkiem nopostījuši zemi, to nebija vērtuši postažā un tuksnešainu, tā ka tur vairs nebija atrodami ne cilvēki, ne pārtika. Viņi domāja vai nu tik ilgi karot ar tiem, līdz pāri palikušie ieradīsies lūgt mieru un kristību, vai viņus pilnīgi izdeldēt no zemes. Un tā notika, ka Tālibalda dēli jau varēja saskaitīt vairāk nekā simtu, ko viņi, atriebjot tēvu, bija vai nu dzīvus sadedzinājuši, vai nobeiguši ar dažādām citām mocībām, nemaz nerunājot par neskaitāmiem citiem, kurus ikviens no letiem bija nogalinājis kopā ar vāciešiem un līviem.

4. PAR UGAUŅIEM DĀVĀTO MIERU UN TICĪBAS PIEIŅEMŠANU. Kad nu tie, kas Ugaunijā vēl bija palikuši dzīvi, redzēja, ka viņi no vāciešu un letu niknuma nekur nevar glābties, viņi aizsūtīja uz Rīgu ziņnešus un lūdza to, kas vajadzīgs mieram. Un viņiem tika sacīts, lai atdodot atpakaļ tirgotājiem kādreiz nolaupīto īpašumu.[14] Bet viņi atbildēja, ka šī īpašuma nolaupītājus esot nogalinājuši leti, un apgalvoja, ka nekādi nevarot to atdot, un lūdza aizmirst visas domstarpības un viņus kristīt, lai viņi iegūtu īsto mieru un vāciešu un letu mūžīgo brālīgo mīlestību. Un vācieši priecājās, apstiprināja mieru ar viņiem un apsolīja norīkot priesterus Ugaunijas kristīšanai. Un, kad sakalieši dzirdēja par visu ugauņiem nodarīto postu, arī viņi, baidīdamies, ka viņus varētu piemeklēt līdzīgs liktenis, sūtīja ziņnešus un lūdza norīkot pie viņiem priesterus, lai arī viņi, kad novadā būšot paveikta kristīšana, kļūtu par kristiešu draugiem. Un tika norīkoti priesteri Pēteris Kakuvalde[15] no Somijas[16] un Oto, ordeņa brāļu priesteris. Un viņi devās uz Sakalu un veica kristīšanu līdz Navesti, bet Ugaunijā - līdz Ūdeņu mātei. Kad tas bija izdarīts, viņi atgriezās Līvzemē, jo pārējo igauņu negantuma dēļ vēl nevarēja dzīvot kopā ar viņiem.

5. PAR BĪSKAPU ATGRIEŠANOS VĀCIJĀ UN VIŅU DAUDZAJĀM LIKSTĀM JŪRĀ. Bet Raceburgas bīskaps, kopā ar Igaunijas bīskapu Teoderihu steigdamies uz Romas koncilu,[17] līdz ar krustnešiem, kas brauca uz Vāciju, uzticēja sevi jūrai un ar deviņām kogām traucās uz Gotlandi. Nākamajā naktī sacēlās pretvējš ar negaisu, un, veselu dienu nocīnījušies ar lielu vētru, viņi beigās [jūnija vidus] tika iedzīti jaunajā Sāmsalas ostā[18]. Kad sāmsalieši uzzināja, ka atbraucēji ir no Rīgas, viņi tiem piedraudēja ar karu. Un viņi apziņoja visu Sāmsalu un savāca lielu jūras karaspēku. Un citi ieradās zirgos un jūras krastā pagatavoja koka kastes, piepildīja tās ar akmeņiem, lai aizsprostotu ostu, kuras ieeja bija šaura, un lai, kad tā būs aizsprostota, visus sagūstītu un nogalinātu. Bet vācieši ar laivām, tas ir, mazākiem kuģīšiem, piebrauca krastā un ar zobeniem tīrumos pļāva sējumus, nezinādami, ka turpat līdzās krastā atrodas karaspēks, un to pašu viņi diendienā darīja arī otrā krastā. Beigās sāmsalieši, ierīkojuši slēpni, astoņus no viņiem notvēra, dažus nogalināja un pārējos aizveda gūstā, kā arī sagrāba vienu laivu. Kļuvuši tāpēc ļoti droši, viņi sūtīja uz visiem Igaunijas novadiem pavēstīt, ka sagūstījuši Rīgas bīskapu ar visu viņa karaspēku. Un viņi visi ieradās ar lielu karaspēku, un agri no rīta, kad uzausa gaisma, visa jūra, viņu sirotājkuģu noklāta, mūsu priekšā šķita tumša. Un viņi cīnījās ar mums visu dienu. Un daži no viņiem atveda koka kastes un vecas laivas, kuras, piepildījuši ar akmeņiem, nogremdēja, un aizsprostoja mums ostas ieeju. Mēs tāpēc stipri izbijāmies un domājām, ka mums no viņu rokām neizbēgt.

KĀ AR DIEVA ŽĒLASTĪBU TIKĀM IZGLĀBTI NO UGUNSSĀRTIEM. Citi no viņiem arī atveda trīs milzīgus ugunssārtus no sausas malkas, kas bija sakrauta uz lielu koku plostiem un aizdedzināta ar dzīvnieku taukiem. Un pirmais sārts, kas dega augstāk par citiem, tika atdzīts pār jūru un tuvojās mums, un spēcīgs dienvidvējš ar vētrainām brāzmām to dzina mums virsū. Un igauņi, savos sirotājkuģos braukādami ap to, uzmanīja uguni un virzīja to taisni uz vidū esošajām kogām. Bet kogas bija visas sasietas kopā,[19] lai varētu vieglāk aizstāvēties pret ienaidniekiem, un tāpēc jo vairāk baidījāmies, ka nevarēsim izglābties no uguns. Un, kad no tā paša sārta, kas bija augstāks par visām kogām, liesmas jau sniedzās līdz mums, mēs izsaucām bīskapu no viņa kajītes, kurā viņš dienu un nakti lūdza Dievu. Un viņš atnāca un redzēja, ka cita padoma un palīdzības mums nav kā vien no Dieva. Un viņš pacēla acis un abas rokas pret debesīm un lūdza Dievu, lai glābj no šīs uguns. Un mēs visi redzējām: pēkšņi, raugi, dienvidvējš pārvērtās par austrumvēju, un vējš no austrumiem pagrieza vējrādi pie buras[20] pretējā virzienā, attālināja uguni no mums un to pavisam rāmi aizdzina ap kogām jūrā aiz mums. Un mēs visi slavējām to Kungu par to, ka viņš, visiem redzot, mūs izglābis no šīs uguns. Tad viņi atdzina otro un trešo ugunssārtu, ar kuriem ilgi cīnījāmies un, liedami ūdeni, ļoti nopūlējāmies, līdz vējš beidzot arī tos attālināja no mums. Pa tam citi igauņi irās ap mums un ar šķēpiem un bultām daudzus ievainoja, un citi, vēlreiz atbraukdami pie mums pa to pašu ceļu, mūs apmētāja ar akmeņiem un metamnūjām. Un mēs baidījāmies gan aizsprostotās ostas, gan kaujas briesmu dēļ.

KĀ TIKĀM LAUKĀ NO AIZSPROSTOTĀS OSTAS. Tad Alberts Sluks[21], mūsu kuģinieks, sacīja: “Ja esat ar mieru pacietīgi paklausīt, tas Kungs mūs izglābs no šīm briesmām. Tā kā mūsu kuģi nav piekrauti,” viņš teica, “bet ir tukši un tiem pietiek ar nelielu dziļumu, varam tikt laukā pa citu ceļu, ja jūs, drosmīgi un apbruņoti vīri, iekāpsit laivās, izvedīsit enkurus, izmetīsit tos dziļumā un tad ienaidniekiem pa vidu atkal atgriezīsities pie mums un pārējie sekos, aiz tauvām, kas piesietas pie enkuriem, velkot kogas, kamēr sasniegsim jūras dziļumu.” Un mēs visi , paklausījām un vilkām, līdz, pārvarējuši grūtības, nokļuvām plašajā, atklātajā jūrā. Bet bruņinieki un kalpi, kas laivās izveda enkurus, pieredzēja ārkārtīgi niknu uzbrukumu un ar šķēpiem un bultām, kā arī mestajiem akmeņiem tika smagi ievainoti. Beidzot viņi paņēma līdzi saliektu dzelzi jeb dzelzs kāsi, lai to uzmestu kādam sirotājkuģim un tādā veidā piekabinātos, un, uzmetuši kāsi kādam kuģim, jau domāja, ka pievilks to sev klāt. Taču, igauņiem sparīgi airējot, lai izbēgtu no viņiem, [207.lpp.] tiem pretī nāca citi sirotājkuģi. Un, kad bīskaps tai pašā stundā vērsās pie Svētās Jaunavas ar šādu lūgumu: “Rādi, ka esi māte, rādi, ka esi māte!”, tad viņa patiešām rādīja, ka ir māte. Proti, bēgošais sirotājkuģis, kas bija liels un pilns ar vīriem, ar spēcīgu triecienu uzgrūdās citam un ar lielu troksni pārlūza vidū un piesmēlās ar ūdeni, un vīri iekrita jūrā un noslīka, un visus pārējos pārņēma bailes. Redzēdami, ka esam jau sasnieguši jūras dziļumu, viņi sapulcējās krastā. Viņu bija daudz tūkstošu, kas bija sanākuši no visas Igaunijas ir zirgos, ir kājām un gandrīz divsimt sirotājkuģos. Negantās dusmās viņi ar skaļu kliegšanu un ar dūrēm metās cits citam virsū, jo divu nedēļu pūliņos neko nebija panākuši un turklāt bija zaudējuši daudz savējo, kas noslīka jūrā vai krita no mūsu stopnieku rokām. Un viņi uzvilka buras un izklīda pa jūru, un katrs gāja savu ceļu. Un mūsējie viņiem savās laivās sekoja un atņēma kādu lielāku sirotājkuģi, ko aizveda līdzi uz Gotlandi. Un tajā dienā Svētā Jaunava izglāba mūs, tāpat kā viņa līdz šim, līdz šai dienai, izglābusi visus Līvzemniekus no visām briesmām.

6. PAR BĪSKAPA FILIPA NĀVI [novembris]. Kad tas Kungs mūs bija izglābis no sāmsaliešiem, mēs vēl palikām tai pašā ostā, kamēr apritēja trīs nedēļas [jūlija sākums], jo diendienā uz jūras bija negaiss, spēcīgas vētras un pretvējš. Bija liels bads un pārtikas trūkums, un bīskaps ar mīlestību izdalīja visu, kas viņam bija. Un diendienā devām solījumus un lūdzām Dievu, lai viņš mūs izpestī no šīs vietas. Un tas notika Marijas Magdalēnas dienas [21.jūlijs] priekšvakarā, kad mēs, vairs tikko dzīvi, dziedājām responsoriju[22]: “Un uzpūta dienvidu vējš”, - ka norima visi pretvēji un tas Kungs mums deva ceļavēju. Un mēs pacēlām buras un otrā rītā [22.jūlijs] sasniedzām Gotlandi. Un viņš, stāvēdams uz altāra akmens, pateicās tam Kungam un sacīja: “Mēs esam gājuši, Kungs, caur uguni un ūdeni, bet tu esi mūs izvedis uz atspirgšanu. Jo tu, Kungs, pārbaudīji mūs, šķīstīji mūs ar uguni, kā tiek šķīstīts sudrabs. Tu ievedi mūs cilpā, uzvēli mums mugurā pārbaudījumus un ļāvi cilvēkiem pacelties pār mūsu galvām. Tu esi mūs izglābis no visām briesmām, Kungs, un atkal atvedis uz šīs stiprās klints.” Jo viņš ļoti ilgojās tikt pie klints, kas ir Kristus, un ar daudzām nopūtām atturējās no mises svinēšanas uz jūras, kaut gan ik pārdienas dievkalpojuma laikā komunicēja[23].

7. PAR ROMAS KONCILU. Tā Kunga iemiesošanās 1215.gadā Romas baznīcā tika noturēts koncils,[28] kuru vadīja pāvests Innocents un kurā piedalījās četrsimt patriarhu, kardinālu un bīskapu, kā arī astoņsimt abatu.[29] To vidū bija Līvzemes bīskaps Alberts ar Igaunijas bīskapu.[30] Viņi ziņoja visusugstajam priesterim un reizē visiem bīskapiem par Līvzemes baznīcas pārbaudījumiem, kariem un vajadzībām. Un visi līdz ar viņiem priecājās par pagānu atgriešanu, kā arī par kariem un daudzkārtējiem kristiešu triumfiem. Un bīskaps sacīja: “Tāpat kā tu, svētais tēvs,” viņš teica, “nepārstāj ar savas svētības centību rūpēties par svēto Jeruzalemes zemi, kas ir dēla zeme, tev tāpat nevajag arī šoreiz atstāt bez mierinājuma Līvzemi, kas ir mātes zeme un līdz šim ar tavu atbalstu un gādību paplašināta pagānu vidū. Dēls taču mīl savu māti un, tāpat kā negrib, lai iet bojā viņa paša zeme, arī nekādā ziņā negrib, lai briesmas draudētu mātes zemei.” Visuaugstais priesteris, viņam atbildēdams, sacīja: “Tāpat kā dēla zemi, tā allaž centīsimies arī mātes zemi atbalstīt ar savas tēvišķās gādības pūliņiem.” Un, kad koncils beidzās, viņš atlaida tos priecīgus, atjaunojis pilnvaru sludināt un grēku atlaišanai ar krusta zīmi apzīmēt krustnešus, kas dotos ar viņiem uz Līvzemi, lai sargātu jauno baznīcu no pagānu uzbrukumiem.[31]

PAR UGAUŅU UN SAKALIEŠU KRISTĪŠANU. Roma dāvā tiesības, bet Rīga kristī pagānus. Proti, Pēteris Kakevalde un priesteris Oto, atsūtīti no Rīgas, pa to laiku kristīja Sakalu un Ugauniju ar svēto avotu un aicināja uz mūžīgo dzīvošanu.

8. PAR KARAGĀJIENU UZ SONTAGANU. Bet ridalieši bija vēl dumpīgi un joprojām atteicās pieņemt kristiešu likumus. Tika nolemts pret viņiem rīkot karagājienu. Tad nu pēc tā Kunga dzimšanas svētkiem [25.decembris] līviem un letiem tika norādīts būt gataviem un pulcēties, lai dotos pret [211.lpp.] kristīgā vārda ienaidniekiem. Viņiem nāca pretim arī vācieši ar ordeņa brāļiem, un tur bija arī grāfs Borhards ar krustnešiem, un visi kopā, iedami pa jūras ledu, sasniedza pirmo Igaunijas novadu [1216. janvāris] [32]. Sadalījuši karaspēku pa visiem ceļiem un ciemiem, viņi vajāja bēgošos igauņus, nogalināja notvertos, sagrāba sievietes, bērnus un lopus un sapulcējās pie Sontaganas pils, kurā aplenca igauņus, un cīnījās ar tiem deviņas dienas.

PAR SONTAGANAS PILS IEKAROŠANU UN TICĪBAS PIEŅEMŠANU. Tad viņi uzcēla koka aplenkumtorni, kas tika piestumts tuvāk pilij. Uz tā uzkāpa līvi un leti kopā ar stopniekiem un ar šķēpiem un bultām aizsargsienas brustvērā nogalināja daudz igauņu, daudzus ievainoja un padzina viņus no aizsardzības, jo, tā kā igauņi pārāk droši metās cīņā un stopniekiem it kā deva lielāku izdevību, viņiem bija daudz ievainoto un daudz nogalināto. Tāpēc viņi beidzot, kad daudzi jau bija krituši un aptrūkās ūdens un pārtikas, padevās un lūdza mieru. Bet vācieši teica: “Ja gribat nolikt savas neuzticības ieročus un uzņemt savā pilī īsto mieru, kas ir Kristus, mēs labu prātu pasaudzēsim jūs un pieņemsim jūs savā brālīgajā mīlestībā.” Kad igauņi to dzirdēja, viņi ar prieku tūdaļ apsolīja pieņemt kristības sakramentu līdz ar visiem kristietības pienākumiem. Tāpēc jau vienpadsmitajā dienā pie viņiem uz pili tika norīkots priesteris Gotfrīds[33]. Tas viņus svētīja un sacīja: “Vai gribat atteikties no elkdievības un ticēt vienīgajam kristiešu Dievam?” Un, kad visi atbildēja - “Gribam”, viņš tos apslacīja ar ūdeni un teica: “Tad nu jūs visi tiekat kristīti Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” Un, kad tas bija izdarīts, viņiem tika dāvāts miers un karaspēks, saņēmis par ķīlniekiem vecāko dēlus, ar visu laupījumu un guvumu un gūstekņiem atgriezās Līvzemē, par pagānu atgriešanu teikdams Dievu, kas mūžos ir slavēts.

9. PAR KARAGĀJIENU UZ SĀMSALU [janvāris - februāris]. Pēc nedaudz atpūtas dienām rīdzinieki, atguvuši spēkus, atkal sapulcējās ar līviem un letiem un, iedami pa jūras ledu, kas, ilgstoši pieturoties bargam aukstumam, bija ļoti stipri sasalis, virzīja savu karaspēku pret Sāmsalu. Un ceļš pa jūru izrādījās lielisks, un viņi sadalīja savu karaspēku un, izstaigādami visus ceļus un ciemus, sagūstīja daudzus, nogalināja visus vīriešus un aizveda sev līdzi sievietes, bērnus un lopus. Viņi sapulcējās pie kādas no pilīm, cīnījās ar tiem, kas bija pilī, dažus ievainoja un nogalināja, bet ārkārtīgi stingrā sala dēļ nemēģināja ieņemt pašu pili un ar visu laupījumu un gūstekņiem atkal atgriezās pa savu ceļu, pa ledu. Un, kad daži sāka kliegt, ka sekojot maleva[34], un citi steidzās pie ugunskura, vairāki no viņiem, piekusuši un no aukstuma sastinguši, pakrita un nomira; pārējie atgriezās sveikā.

10. PAR KŅAZA VLADIMIRA PĒKŠŅO NĀVI [10.aprīlis]. Taču pēc tā Kunga Augšāmcelšanās svētkiem igauņi sūtīja pie Polockas kņaza Vladimira un lūdza, lai viņš ierodas ar karaspēku un aplenc Rīgu. Viņi paši apsolīja tikmēr līvus un letus mākt ar karu un reizē arī aizsprostot ostu Daugavgrīvā. Kņazam patika nodevēju priekšlikums, kuri pastāvīgi lūkoja iznīcināt Līvzemes baznīcu, un viņš, sūtīdams uz Krievzemi un Lietuvu, sasauca lielu krievu un lietuvju karaspēku. Kad visi bija sanākuši un sagatavojušies un kņazs jau dzīrās kāpt kuģī, lai dotos ar viņiem ceļā, viņš pēkšņi saļima un izlaida garu, nomirdams pēkšņā un negaidītā nāvē, un viss viņa karaspēks izklīda un atgriezās savā zemē.

[3] Šeit - kuģu piestātne pie Daugavgrīvas klostera (sk. IV, 4.piez.; VI, 6.piez.).

[4] Jādomā, tie, kas kalpoja bīskapa karaspēkā.

[8] Acīmredzot tas bija kaujasspējīgo vīriešu sapulce.

[11] Tālibalda dēli ap 25 kg sudraba bija aizveduši uz Beverīnu (sal. XVIII, 22.piez.).

[13] Tā kā vēlākajos Hronikas norakstos Drivinaldu sauc arī par Drunaldi vai Druvaldi, pieņem, ka šis personvārds varēja nozīmēt Druvvaldi (Blese 1929, 173).

[16] Laikā, kad Somijā 11.-12.gs. izplatījās kristīgā ticība, blīvāk apdzīvota bija tikai zemes dienvidu daļa. Spriežot pēc izmaiņām apbedīšanas tradīcijās (ugunskapus nomaina skeletkapi), Somijas dienvidrietumu daļā izplatās katolicisms (Kivikoski 1969, 34); teritorijas dienvidaustrumu daļā, īpaši Karēlijā, sastopama pareizticība; par to liecina arī no Krievzemes pārņemtā kristīgās baznīcas terminoloģija (sk. Priekšvārdu).

[17] Tā kā braucēji līdz 21.jūlijam tika aizturēti Sāmsalas priekšā - trīs nedēļas slikta laika dēļ un iepriekš vēl divas nedēļas igauņu uzbrukuma dēļ, tad acīmredzot izbraukšana notika jūnija vidū (Arbusow, Bauer 1955, 127); koncila sākums bija paredzēts 1215.gada 1.novembrī.

[18] Osta, liekas, atradusies salas rietumkrastā vai dienvidu galā Sēres pussalā (Pabst 1867, 206).

[19] Kuģu kopā sasiešana ir jūras kaujas taktikas paņēmiens.

[23] Komunicēt - pasniegt svēto vakarēdienu (Sleumer 1990, 225).

[27] Rīgas ugunsgrēkā 1215.gadā nodega arī bīskapa Alberta māja, kurā dzīvoja bīskaps Filips (sk. XVIII, 1).

[28] Koncils notika Romā Salvatora (Konstantīna) baznīcā (Hildebrand 1865, 24) no 11.novembra līdz 30.novembrim un literatūrā pazīstams kā ceturtais Laterānas (pēc pāvesta pils) koncils. Šī līdz tam laikam visplašākā koncila trīs galvenajās sēdēs apsprieda jautājumus par krustkaru organizēšanu, dažādām baznīcas reformām, ticīgo disciplīnas pastiprināšanu (obligātā grēksūdze, citādi domājošo apkarošana) u.tml.

[29] Hronistam par avotu noderējis ievads koncila protokolam, kuru prelāti bija paņēmuši līdzi no koncila. Koncilā piedalījās 412 bīskapi, 2 patriarhi (ar virsmetropolīta tiesībām), 71 primāts un metropolīts, ap 800 abatu un prioru (Hildebrand 1865, 24).

[31] Pāvesta Innocenta III bulla par krustkaru Līvzemē izdota 1215.gada 29.decembrī (Arbusow, Bauer 1955, 132).

[33] Gotfrīds bija priesteris Lēdurgā (XXI, 7).