1. PAR ASTOŅPADSMITO GADU [1216]. Tas bija bīskapa astoņpadsmitais gads. Viņš atgriezās no Romas kūrijas un pēc tam, kad karalis Fridrihs[1] viņu Hāgenavā[2] bija iedrosminājis, ar Igaunijas bīskapu Teoderihu un citiem uzticamiem vīriem, bruņiniekiem un krustnešiem, pārradās Līvzemē [vasara].[3] Un viņš sastapa Daugavgrīvā savus vīrus sargājam ostu, un tie viņam pastāstīja par saviem karagājieniem uz Igauniju, kā arī par kņaza nāvi un par to, kā viņi bija saņēmuši mierinājumu visos savos pārbaudījumos. Un baznīcā valdīja prieks gan par bīskapa ierašanos, gan par savu atbrīvošanos no krieviem un citām tautām.

2. PAR PIRMO KARAGĀJIENU UZ HARJU. Pēc tam bīskapi sanāca kopā ar ordeņa brāļiem un vienojās par zināmu Igaunijas sadalīšanu,[4] taču tā vēlāk izrādījās nepastāvīga, un tāpēc uzskatīju par nevajadzīgu to aprakstīt. Es labāk pastāstīšu, ka rīdzinieki vēlreiz sapulcējās ar līviem un letiem, tāpat mestrs Folkvīns ar saviem brāļiem un krustnešiem, kā arī Teoderihs[5] ar bīskapa vīriem, un viņi ar savu karaspēku, taču miermīlīgi, devās uz jau kristīto Sakalu.[6] Sasaukuši pie sevis šī apgabala vecākos, viņi pēc to padoma devās tālāk pie citiem igauņiem, un par pavadoņiem viņiem [215.lpp.] bija paši vecākie. Svētās Jaunavas Debesbraukšanas dienā [15.augusts] viņi iebruka Harju apgabalā, kas atrodas Igaunijas vidū un kur visas apkārtējās ciltis ik gadu mēdza sanākt uz sapulci Raikilā[7]. Tur nonākuši, sadalījām savu karaspēku pa visiem ceļiem un ciemiem, kā arī pa šīs zemes novadiem, visu nodedzinājām un nopostījām, nogalinājām visus, kas bija vīriešu dzimuma, sagūstījām sievietes un bērnus un aizdzinām daudz lopu un arī viņu zirgus. Beidzot sapulcējāmies pie lielā Lohu ciema[8], kas atrodas pie strauta zemes vidū, atpūtāmies tur trīs dienas, nopostījām visu apkārtējo zemi un sasniedzām rēveliešu ciemus.

Ceturtajā dienā, ierīkojot slēpni pie ciema, deviņi no viņiem tika notverti un daži nogalināti. Karaspēks atgriezās ar bagātu laupījumu un atveda neskaitāmus liellopus un aitas. Igauņi sekoja ar lielu malevu, gribēdami uzbrukt no mugurpuses. Taču viņu dievu loze krita uz pretējo pusi: Un rīdzinieki priecīgi atgriezās Līvzemē un draudzīgi sadalīja visu, ko bija pārveduši.

3. PAR KRIEVU KARAGĀJIENU UZ OTEPĒ. Pēc tam Pleskavas krievi sadusmojās, uz ugauņiem par to, ka tie, nonievādami viņu kristību, bija pieņēmuši latīņu kristību,[9] piedraudēja tiem ar karu un pieprasīja nodevas un meslus. Bet ugauņi par to prasīja padomu Līvzemes bīskapam un reizē arī ordeņa brāļiem un lūdza palīdzību. Tie viņiem neliedza to un apsolīja kopā ar viņiem dzīvot un mirt, un apstiprināja, ka viņi esot neatkarīgi no krieviem; tāpat kā allaž bijuši neatkarīgi pirms kristības,[10] viņi tādi esot arī tagad. Kad nu Polockas lielkņazs Vladimirs bija miris,[11] Līvzemes baznīcai radās jauns pretinieks - Pleskavas Vladimirs[12], kas cēlās ar lielu Pleskavas krievu karaspēku, atnāca uz Ugauniju, nometās Otepē kalnā un aizsūtīja savu karaspēku uz visiem ciemiem un novadiem apkārtnē; viņi dedzināja un izlaupīja visu zemi, nogalināja daudz vīriešu un aizveda gūstā sievietes un bērnus. Turpat bija kāds vācu tirgotājs, vārdā Isfrīds, kas, pazaudējis visu savu mantu, aizbēga uz Rīgu un tur ziņoja par to.

4. Tad rīdzinieku vecākie sanāca kopā ar bīskapiem un ordeņa brāļiem un, ņemot vērā draudošo smago karu ar krieviem, vienojās par zināmu visu Līvzemes baznīcas pakļauto un kristīto Igaunijas apgabalu sadalīšanu: Līvzemes baznīcai un Rīgas bīskapam viņi noteica trešo daļu visu ienākumu un meslu no Igaunijas, lai viņš, tāpat kā darbos un karos, dalītos arī labumos; otro daļu viņi piešķīra Igaunijas bīskapam, bet trešo - ordeņa brāļiem par viņu pūlēm un izdevumiem.[13]

5. Un ugauņi atnāca atkal pie bīskapiem lūgt palīdzību pret krieviem. Un bīskapi aizsūtīja savus vīrus ar ordeņa brāļiem uz Ugauniju. Tie [217.lpp.] sapulcēja visus šo novadu igauņus, kopā ar viņiem apbūvēja Otepē kalnu[14], dzīvoja turpat un ļoti stipri nocietināja pili kā pret krieviem, tā pret citām, vēl nekristītām tautām. Krievi kā parasti arī atnāca uz Tolovas letu zemi, lai ievāktu nodevas, un, tās ievākuši, nodedzināja Beverīnas pili. Un Bertolds, Cēsu bruņinieku mestrs, redzēja, ka viņi gatavojas karam, jo nodedzināja letu pilis, un viņš sūtīja saņemt viņus un iemest cietumā.[15] Taču, kad ieradās sūtņi no Novgorodas kņaza,[16] viņš atbrīvoja tos un ar godu aizsūtīja atpakaļ uz Krievzemi. Bet ugauņi, gribēdami krieviem atriebties, cēlās ar bīskapa vīriem un reizē ar ordeņa brāļiem un devās uz Krievzemi pret Novgorodu, atrada zemi, ko nebija sasniegušas nekādas vēstis, nesagatavotu un svinam Epifāniju [1217. 6.janvāris], kad krievi parasti aizņemti galvenokārt ar mielastiem un dzīrēm, sadalīja savu karaspēku pa visiem ciemiem un ceļiem, nogalināja daudz tautas, aizveda gūstā ļoti daudz sieviešu, aizdzina zirgus un daudz lopu un ieguva lielu kara laupījumu; tad, ar uguni un zobenu atmaksājuši par pieredzētajām pārestībām, viņi ar visu laupījumu līksmi atgriezās Otepē.[17]

6. PAR KARAGĀJIENU, JAU OTRO,[18] UZ JERVU. Pēc Epifānijas svētkiem rīdzinieki sūtīja pie visiem līviem un letiem un sapulcēja lielu karaspēku. Un viņi devās uz Sakalu un pieņēma šī novada vecākos sev par ceļvežiem, un pie viņiem atnāca ugauņi ar saviem vāciešiem. Un viņi devās tālāk uz Jervu, sadalīja savu karaspēku pa visiem šī apgabala ciemiem un novadiem un nodarīja šai zemei lielu postu; uzturēdamies Karedas ciemā sešas dienas, viņi dedzināja un postīja visu apkārtni. Un spēcīgākie jātnieki no viņiem devās tālāk uz Viru un, līdzīgā kārtā izlaupījuši šo zemi, nogalinājuši vīriešus un sagūstījuši sievietes un bērnus, ar lielu kara laupījumu atgriezās Karedā. Un pie tiem turpat atnāca šī Jervas novada vecākie, lūdza mieru un lai aiziet no viņu zemes. Bet viņi tiem atbildēja: “Ja gribat,” viņi teica, “īsto mieru, jums jātop par īstā miera nesēja, tas ir, Kristus, bērniem, lai jūs pēc viņa kristības pieņemšanas varētu uz visiem laikiem kļūt par mūsu brāļiem.” Kad jervieši to dzirdēja, viņi bija priecīgi un, lai iegūtu rīdzinieku mieru, apsolīja glabāt viņu kristību, kā arī vienmēr maksāt viņiem nodevas. Tāpēc mēs dažus turpat kristījām un, saņēmuši par ķīlniekiem viņu zēnus, ar visu savu laupījumu atgriezāmies Līvzemē, slavēdami Dievu arī par šīs tautas pievēršanu ticībai.

7. PAR TO, KĀ KRIEVI APSĒDUŠI OTEPĒ PILI.[19] Tūlīt pēc līvzemnieku karaspēka atgriešanās no Jervas novgorodieši Lielajā gavēnī [8.februāris un nākamās dienas] sapulcēja lielu krievu karaspēku, kuram pievienojās Pleskavas kņazs Vladimirs ar saviem pilsoņiem, un viņi sūtīja ziņnešus pa visu Igauniju, lai nākot uz vāciešu un ugauņu aplenkšanu Otepē. Un ieradās ne vien [219.lpp.] sāmsalieši un harjuieši, bet arī jau sen kristītie sakalieši,[20] cerēdami tādā kārtā atbrīvoties no vāciešu jūga un reizē arī no viņu kristības. Un tie gāja krieviem pretim un kopā ar šiem aplenca Otepē pili un cīnījās ar vāciešiem un tiem, kas bija kopā ar viņiem, septiņpadsmit dienas, un neko nevarēja viņiem padarīt, jo pils bija ļoti stipra. Bet bīskapa loka šāvēji, kas bija pilī, un ordeņa brāļi ar saviem stopiem daudzus krievus ievainoja un nogalināja. Tāpat arī krievi ar savu loku bultām ievainoja vairākus cilvēkus pilī. Un krievi apstaigāja novadus, daudzus sagūstīja un nogalināja un viņu līķus iesvieda ūdenī kalna pakājē, lai pils ļaudis nevarētu smelt no tā. Un viņi nodarīja visu iespējamo ļaunumu, postīdami un dedzinādami visu zemi apkārtnē. Bet ikreiz, kad viņi pēc sava paraduma mēģināja ar visu savu pūli uzkāpt kalna aizsargsienā, vācieši un igauņi viņus drosmīgi atdzina atpakaļ, tāpēc viņi tur zaudēja daudz savu vīru. Kad bīskapi ar ordeņa brāļiem uzzināja, ka viņu ļaudis aplenkti, viņi tiem sūtīja palīgā ap trīstūkstoš vīru. Un kopā ar šiem devā ceļā ordeņa mestrs Folkvīns, Cēsu Bertolds un Teoderihs, bīskapa brālis, ar līviem, letiem un vairākiem krustnešiem. Un viņi nonāca pie Kāgjerva ezera[21], kur sastapa kādu zēnu, kas nāca no pils. Šo viņi paņēma par ceļvedi un, uzaustot rītam, sasniedza pili; atstādami sāmsaliešus pa labi, viņi virzījās pret krieviem un cīnījās ar tiem [februāris - marts]. Taču, redzēdami, ka ienaidnieka karaspēks ir liels un stiprs, viņi pagriezās uz pils pusi. Krievu un sāmsaliešu bija ap divdesmit tūkstošu; tāpēc, baidīdamies no tik lielā skaita, viņi kāpa augšā uz pili. Te krita daži ordeņa brāļi - drosmīgie vīri Konstantīns[22], Bertolds[23] un Elija[24] - un vairāki no bīskapa saimes; visi pārējie neskarti sasniedza pili. Lielā vīru un zirgu daudzuma dēļ pilī izcēlās bads, radās pārtikas un siena trūkums, un zirgi ēda cits citam nost astes. Līdzīgi apstākļi bija arī krievu karaspēkā, jo visa kā trūka. Beidzot; trešajā dienā pēc sadursmes, viņi uzsāka sarunas ar vāciešiem.

8. PAR MIERA SALĪGŠANU AR KRIEVIEM. Un viņi arī salīga mieru ar tiem, taču ar noteikumu, ka visi vācieši atstātu pili un atgrieztos Līvzemē. Un kņazs Vladimirs aicināja savu znotu Teoderihu[25] miera apstiprināšanai doties kopā ar viņu uz Pleskavu, un tas, viņam uzticēdamies, nokāpa pie viņa. Taču novgorodieši to tūdaļ izrāva no viņa rokām un aizveda sev līdzi gūstā. Bet vācieši ar līviem un letiem pēc miera salīgšanas nokāpa no pils pa krievu un sāmsaliešu vidu un atgriezās Līvzemē. Pa tam sakalieši iebruka letu zemē, nopostīja viņu ciemus, aizveda no Imeras cilvēkus gūstā un atgriezās Sakalā, vairs, neatcerēdamies visus iepriekš pieņemtos sakramentus un lauzdami mieru, kuru bija kādreiz salīguši ar vāciešiem un par kuru vairs nelikās ne zinis.
_____________________________________________________________

[3] Romu abi bīskapi būs atstājuši jau 1215.gadā. Teoderiha uzturēšanos Vācijā no 1216.gada februāra līdz aprīļa beigām apstiprina tā laika dokumenti (Pabst 1867, 217; Arbusow, Bauer 1955, 135). 21.februārī viņš iesvēta kādu baznīcu Lježas diecēzē, 27.aprīlī vēl ir Ķelnē. Tātad Līvzemē bīskapi acīmredzot ieradās ne agrāk par maija sākumu.

[5] Bīskapa Alberta brālis.

[12] Vladimirs Mstislavičs, kādu laiku Idumejas un Letijas fogts (XVIII, 2).

[13] Uzskats, ka šis lēmums vērstos pret neilgi iepriekš (vasarā) noslēgto līgumu par Igaunijas sadalīšanu (XX, 2) un it kā nozīmētu tā atcelšanu, pamatojas uz nepareiziem pieņēmumiem (Pabst 1867, 220, 4.piezīme pie 4; Hildebrand 1887, 100, 101, 104) un ir pretrunā ar Hronikas tekstu. Vasarā veiktā dalīšana attiecās uz visu Igaunijas zemi, nevis, piemēram, uz ienākumiem no tās. Lēmums par Igaunijas sadalīšanu tika pieņemts, pirms vēl bija sākusies karadarbība pret Igauniju, un līdz ar to bija programmatiska rakstura; dalīšanas īstenošana varēja notikt tikai pēc pabeigtas iekarošanas, turpretī lēmums, par kuru ir runa XX, 4, attiecas nevis uz visu Igauniju, uz pašu zemi, bet vienīgi uz ienākumiem no jau iekarotajiem un kristietībai pievērstajiem apgabaliem un ir tikai pagaidu pasākums, kas kļuvis par nepieciešamību sakarā ar gaidāmo karu pret krieviem. Šā pasākuma mērķis bija visu triju līguma dalībnieku vienādais guvums no pakļautās vai vēl pakļaujamās zemes daļas. Motivācija attiecībā uz Albertu - “lai viņš, tāpat kā darbos un karos, dalītos arī labumos” - nebūt nenorāda, ka Alberts vasarā veiktajā dalīšanā būtu palicis tukšā, bet gan nozīmē to, ka teritorija, no kuras viņam ko vajadzēja saņemt Igaunijā, vēl nebija iekarota (sk. Arbusow, Bauer 1955, 137).

[14] Sk. XII, 21.piez. Sākotnējā vāciešu kopā ar igauņiem celtā pils, jādomā, bija koka nocietinājums, kam ar 1224.gadu bija svarīga nozīme arī Viruzemes pakļaušanā (XXIX, 6).

[15] Tas, ka uz Beverīnas nodedzināšanu tik asi reaģē Cēsu Bertolds, liecina par labu pieņēmumam, ka šī pils atradās Gaujas kreisajā krastā pie ceļa uz Igauniju (Ugauniju) un Novgorodu.

[18] Pirmais karagājiens uz Jervu notika 1212.gada sākumā (XV, 7).

[23] Tas bijis Cēsu Bertolds (sk. XII, 17.piez.). Viņa vārds Hronikā vairs nav sastopams, bet Cēsu pils pārvaldnieks turpmāk ir Rūdolfs (XXII, 5; XXIII, 6, 7; XXIV, 2).

[25] Tātad Novgorodas hronikā minētais gūsteknis būs bijis Teoderihs (sk. XX, 19.piez.).