PAR KARU PRET SAKALU. Proti, minētais augstu cienījamais bīskaps norīkoja savus sūtņus kā uz Novgorodu, tā uz Sakalu Otepē salīgtā miera apstiprināšanai[1] un arī ļoti lūdza viņus par savu brāli Teoderihu. Bet, tas kā šie cilvēki ir iedomības un uzpūtības pilni un turklāt savā augstprātībā pārlieku bezkaunīgi, viņi nelikās ne zinis ne par bīskapa lūgumiem, ne par mieru ar vāciešiem, bet sazvērējās ar igauņiem un perināja plānus, kā tikt galā ar vāciešiem un iznīcināt Līvzemes baznīcu. To uzzinājis, minētais bīskaps kopā ar mājupbraucējiem krustnešiem devās uz Vāciju, Līvzemi arī šoreiz uzticēdams Jēzus Kristus un viņa mātes aizsardzībai. Un, visiem stāstīdams par karu grūtībām un savējo zaudējumiem, viņš aicināja drosmīgus un dižciltīgus vīrus nostāties kā mūrim tā Kunga nama priekšā, pieņemt krustu un grēku atlaišanas labad doties par krustnešiem uz Līvzemi. Un, kad grāfs Alberts no Lauenburgas[2] dzirdēja par visu to ļauno, ko krievi kopā ar igauņiem nodarījuši Līvzemes baznīcai, viņš, grēku atlaišanas labad pieņēmis krustu, ar saviem bruņiniekiem un uzņēmīgiem un dižciltīgiem vīriem devās ceļā uz Līvzemi; un kopā ar viņu ieradās Daugavgrīvas abats Bernhards un krustneši, kaut arī tikai nedaudzi. Un viņš tika sagaidīts ar lielu prieku. Tas Kungs viņu līdz šim bija glabājis savā bultu makā kā izraudzīto bultu, lai viņu īstajā brīdi aizsūtītu uz Līvzemi savas baznīcas atbrīvošanai no ienaidniekiem.

2. Kad viņš bija ieradies Rīgā [1.augusts], igauņi aizsūtīja krieviem ļoti daudz dāvanu un lūdza viņus ierasties ar karaspēku, lai iznīcinātu Līvzemes baznīcu. Taču Novgorodas lielkņazs Mstislavs tobrīd bija devies karagājienā pret Ungārijas karali[3], lai cīnītos par Galičas kņazisti[4], un savā tronī Novgorodā atstājis jaunu kņazu[5]. Šis aizsūtīja ziņnešus uz Igauniju un apsolīja ierasties ar lielu karaspēku kopā ar kņazu Vladimiru[6] un ļoti daudziem citiem kņaziem. Un igauņi bija priecīgi, apziņoja visu Igauniju un sapulcēja ļoti lielu un stipru karaspēku, un viņi nometās pie Navesti upes Sakalā. Viņu vadītājs un vecākais Lembits sasauca visus no visiem novadiem, un pie viņiem atnāca kā ridalieši, tā harjuieši, kā viruieši, tā rēvelieši, jervieši un sakalieši. Un to bija seši tūkstoši, kas visi Sakalā piecpadsmit dienas [ap 6.-20.septembri] gaidīja krievu kņazu ierašanos. Rīdzinieki, uzzinājuši par viņu pulcēšanos, cēlās un steigšus devās pie viņiem, gribēdami krieviem aizsteigties priekšā. Un kopā ar viņiem gāja grāfs [223.lpp.] Alberts ar saviem bruņiniekiem un kalpiem, ordeņa mestrs Folkvīns ar saviem brāļiem, Daugavgrīvas abats Bernhards, prāvests Johanness, līvi un leti, arī Kaupo, visuzticamākais, kas nekad neatstāja novārtā tā Kunga cīņas un karagājienus. Viņi visi atnāca Sakalas tuvumā, kur bija karaspēka dievkalpojumu un apspriežu vieta[7], un viņu bija gandrīz trīstūkstoš atlasītu vīru. Un viņi norīkoja vāciešus uz vidējā ceļa, līvus novietoja labajā pusē, bet letiem ierādīja ceļu pa kreisi. Citus viņi aizsūtīja uz ciemiem; tie sagūstīja dažus cilvēkus un no šiem uzzināja karaspēka lielumu, kā arī to, ka tas jau nākot viņiem pretī un esot gatavs kaujai. To uzzinājuši, viņi piesardzīgi un labā kārtībā virzījās tālāk un, pienākot vakaram [20.septembris], sasniedza Vilandes pili, kur pārlaida nakti atpūtā; - noturējuši turpat svinīgo misi, viņi apustuļa Mateja dienā [21.septembris] virzījās tālāk ienaidniekiem pretī. Uzzinājuši, ka tie nogriezušies uz citu vietu, viņi tūdaļ sekoja un, ieraudzījuši tos gatavus kaujai pēkšņi iznākam no mežiem pretējā pusē,[8] uzbruka tiem. Vācieši cīnījās uz vidējā ceļa, kur bija to[9] lielākā un spēcīgākā vienība, un viņi, citi uz zirgiem, citi kājām, savā kārtībā lēnām virzīdamies uz priekšu, Iespiedās to vidū, iedragāja to kaujas ierindu un piespieda tos bēgt.

3. KĀ VIŅI IZCĪNĪJA KAUJU AR SAKALIEŠIEM. Arī leti, kas cīnījās kreisajā spārnā, kopā ar vāciešiem drosmīgi uzbruka saviem ienaidniekiem: pret viņiem bija norīkoti sakalieši ar Lembitu un viņu pārējiem vecākajiem. Tie ievainoja daudzus letus un dažus nogalināja un, drošsirdīgi cīnīdamies, ilgi turējās pretī. Taču, redzēdami, ka vācieši vidējo pulku jau piespieduši bēgt, arī viņi paši pagrieza muguras. Leti viņiem dzinās pakaļ un daudzus nogalināja, pārējie aizbēga. Un Veko, Roboama[10], brālis, pazina Lembitu, metās viņam pakaļ un nogalināja viņu, un paņēma viņa drēbes, bet citi viņam nocirta galvu[11] un paņēma to līdzi uz Līvzemi. Un turpat krita arī citi Sakalas vecākie - Votele[12], Manivalde[13] un ļoti daudz citu. Bet labajā pusē norīkotie līvi, redzēdami draudīgi lidojam virsū igauņu šķēpus, novirzījās uz vāciešu pusi un kopā ar tiem vajāja bēgošos. Taču igauņi, kas bija vērsušies pret līviem, metās virsū dažiem no mūsējiem, kuri sekoja no muguras, bet tie viņus drosmīgi atvairīja un piespieda bēgt arī šos. Un, kad nu visiem igauņiem vajadzēja bēgt, līvi, leti un sakši dzinās tiem pakaļ un mežos nogalināja tik daudzus, ka to skaits ,sasniedza ap tūkstoti, pareizāk - nenosakāmi daudzus, jo mežos un purvos tos saskaitīt nevarēja; un viņi atņēma tiem ap divtūkstoš zirgu, paņēma visus ieročus un kara laupījumu un nākamajā dienā [22.septembris] visu sagrābto vienlīdzīgi sadalīja savā starpā.

4. PAR KAUPO NĀVI.[14] Bet Kaupo, kam ar šķēpu bija caurdurti abi sāni, ticīgi atcerējās tā Kunga ciešanas, saņēma tā Kunga miesas sakramentus un, patiesi atzīdams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam sadalījis savu īpašumu visām Līvzemē esošajām baznīcām.[15] Un par viņu sēroja gan grāfs Alberts[16], gan abats[17] un visi, kas bija kopā ar tiem. Un viņa miesa tika sadedzināta, kauli aizvesti uz Līvzemi un apglabāti Kubeselē.[18]

5. PAR SAKALIEŠU ATGRIEŠANOS PIE TICĪBAS UN MIERA. Pēc kaujas karaspēks virzījās tālāk uz Navesti upi un Lembita ciemu;[19] palikdami tur trīs dienas, viņi sūtīja līvus un tetus izlaupīt un dedzināt visus apkārtējos novadus. Un pie viņiem atnāca Lembita brālis Unnepeve[20] ar citiem, kas bija palikuši dzīvi, un lūdza atjaunot agrāko mieru. Un vācieši viņiem sacīja: “Par to, ka esat nonicinājuši jau pieņemtos svētās kristības sakramentus un, sazvērēdamies ar pagāniem un krieviem, aptraipījuši Kristus ticību, tas Kungs jūs ir pārmācījis. Tad nu atgriezieties uzticīgi pie Kristus, un mēs jūs vēl uzņemsim savas brālīgās mīlestības saimē.” Igauņiem tas bija pa prātam. Un pēc ķīlnieku saņemšanas viņiem jau otru reizi tika piešķirts miers,[21] lai viņi uzticīgi pildītu visus kristietības pienākumus. Pēc tam karaspēks ar visu kara laupījumu atgriezās Līvzemē, un viņi teica to Kungu par slavas pilno uzvaru, kuru viņiem bija dāvājis Dievs, kas mūžos ir slavēts.

PAR KARAGĀJIENU UZ HANILU[22]. Atgriezies no sakaliešu apkaušanas, grāfs Alberts gribēja pats sarīkot citu karagājienu uz Sāmsalu,[23] lika pagatavot lielāku mašīnu[24] un iedrošināja visus šim gājienam. Tai ziemā [1217./18. ziema] vairākkārt tika nolikta karaspēka pulcēšanās, taču uznāca lietavas un jūrā izkusa ledus, tā ka viņi nevarēja nokļūt Sāmsalā, kas ir sala jūrā. Tāpēc rīdzinieki beidzot Lielajā gavēnī [1218. 28.februāris un nākamās dienas] devās ceļā kopā ar līviem un letiem, domādami vērsties pret citiem igauņiem, un, kad viņi bija sasnieguši Salacu un izsūtījuši pa priekšu savus izlūkus, viņiem nāca pretī sāmsalieši, bet, pazinuši rīdzinieku karaspēku, tūdaļ metās bēgt. Un rīdzinieki tiem sekoja ar visu savu karaspēku veselu dienu, bet nākamajā iebruka Piejūras novados Sāmsalas tuvumā. Sadalījuši savu karaspēku pa visiem ceļiem, viņi izlaupīja zemi, nogalināja visus vīriešus, kurus dabūja rokā, aizveda gūstā sievietes un bērnus, aizdzina sev līdzi daudz lopu, ieguva daudz kara laupījuma un pielika uguni ciemiem un mājām. Tad viņu karaspēks atkal apvienojās, un viņi vairākas dienas palika atpūtā zemes vidienē. Un pie viņiem atnāca vecākie no Hanilas un Karuzes[25], un visiem novadiem no Ridalas līdz Rēvelei un Harju un lūdza, lai piešķir viņiem mieru un atstāj viņu zemi.

PAR TO, KĀ TIKA SALĪGTS MIERS AR RIDALIEŠIEM UN TIE PIEŅĒMA TICĪBU. Un rīdzinieki sacīja: “Ja gribat veldzēties ar svēto avotu,” viņi teica, “un kopā ar mums kļūt par īstā miera nesēja - Kristus - bērniem, mēs ar jums salīgsim patiesu mieru un uzņemsim jūs savā brālībā.” Igauņi, to dzirdēdami, nopriecājās, deva ķīlniekus un pakļāvās Līvzemes baznīcai, lai pieņemtu ticības sakramentus un ik gadu maksātu nodevas. Un miers tapa piešķirts, un rīdzinieki atgriezās ar lielu laupījumu, slavēdami Dievu arī par šīs tautas pakļaušanu.

6. PAR OTRREIZĒJU MIERA SALĪGŠANU AR JERVIEŠIEM. Kad sakalieši bija otru reizi atgriezušies pie kristīgās ticības, ieradās arī jervieši, tāpat jau otru reizi,[26] un grāfa Alberta[27] un visu rīdzinieku vecāko klātbūtnē padevās Rīgas baznīcai, un deva savus zēnus par ķīlniekiem, ka arī viņi pieņemšot kristības mistēriju un Līvzemes , baznīcai aizvien maksāšot nodevas vai desmitās tiesas vietā ieviesto labības mēru.[28] Un viņi atgriezās savā zemē, priecādamies par miera klusumu.

7. PAR KAUJU AR SĀMSALIEŠIEM PIE SALACAS. Šai pašā laikā cēlās sāmsalieši un ieradās ar karaspēku Metsepolē, un tie bija apmēram tūkstotis no viņu labākajiem, un viņi izlaupīja visu Metsepoles novadu. Pēc tam viņi iebruka citā draudzē - Lēdurgā, izlaupīja zemi visapkārt, nogalināja dažus vīriešus un aizveda sev līdzi sievietes un bērnus. Un, kad viņi tuvojās priestera mājai, priesteris Gotfrīds[29] ieraudzīja viņus nākam. Ātri uzkāpis zirgā, viņš aizbēga no tiem un, jādams apkārt pa savu draudzi, sauca kopā visus vīrus cīnīties pret pagāniem un augu nakti sūtīja uz kaimiņu draudzēm, lai nākamajā dienā ierodoties uz cīņu. Un ieradās Vesiķis ar saviem līviem,[30] kā arī daži bīskapa kalpi no Frēdelandes pils[31], un viņi sanāca vienkop un sāka vajāt sāmsaliešus. Un tikai septiņi bīskapa kalpi bija vācieši, astotais bija priesteris Gotfrīds. Viņš apjozās ar kara ieročiem un aplika bruņas kā varonis, gribēdams savas avis izraut no vilku rīklēm. Un viņi uzbruka sāmsaliešiem no mugurpuses un vairākus jo drosmīgi nogalināja. Bet arī tie vērsās pret vajātājiem, visai ilgi pretojās un ļoti daudzus ievainoja. Beidzot, pēc ilgas cīņas, sāmsalieši metās bēgt; ap simt no viņiem krita, pārējie aizbēga. Bīskapa kalpi ar līviem vajāja tos pār Salacu pa līdzenu ceļu gar jūru,[32] atņēma tiem ap četrsimt labāko zirgu, kurus viņi pēc tam līdz ar laupījumu sadalīja savā starpā, un slavēja to Kungu, kas ar nedaudziem bija panācis uzvaru pār ienaidniekiem.
_______________________________________________________________

[1] Par miera sarunām ar Novgorodu hronists ziņo attiecībā uz 1218./19.gadu (XXII, 9) un 1220.gada pavasari (XXN, 1). 1221.gada vasarā tieši pirms iebrukuma Līvzemē krievi sūta pie Otepē noslēgto miera līgumu atpakaļ uz Rīgu (XXV, 3).

[4] Galičas (Galīcijas) kņaziste 12.-13.gs. bija viena no senkrievu feodālajām valstīm Dņestras augšteces apgabalā ar centru Galičas pilsētā. Kņaziste, kuras iedzīvotāji bija pareizticīgie, dienvidrietumos robežojās ar spēcīgo Ungārijas karalisti, kur iedzīvotāji kopš 10.gs. otrās puses bija Romas katoļi. Ungārijas karaliste tolaik aizņēma plašu teritoriju Donavas vidustecē un ietvēra ne tikai Ungāriju, bet arī tagadējās Rumānijas rietumdaļu, Slovēniju un Horvātiju (Atlas zur Geschichte 1973, 30). Par Novgorodas kņaza Mstislava Mstislaviča cīņu ar Ungāriju Galičas dēļ 1217./18.gadā tuvāk stāsta senkrievu avoti (sk. Arndt 1747, 133).

[6] Pleskavas Vladimirs Mstislavičs.

[9] To - igauņu.

[14] Kaupo nāve minēta arī Atskaņu hronikā (LR, R. 513-522), bet saistībā ar citu laiku un vietu.

[15] Jādomā, ka šis Kaupo novēlējums attiecas uz Gaujas lībiešu bīskapam piederošajām draudzes baznīcām. Kaupo mira, neatstājis pēcnācējus. Viens viņa dēls krita 1210.gadā (XIV, 8). Saskaņā ar pāvesta legāta Modēnas bīskapa 1226.gada 28.aprīļa šķīrējlēmumu (LVA II, 131), Rīgas domkapitulam piederēja visa Kubeseles draudze.

[17] Daugavgrīvas (Dinamindes) Bernhards, sk. XV, 2; acīmredzot hronista ziņu avots; starp citu, viņš stāstījis par Kaupo braucienu uz Romu.

[18] Kaupo, lai gan bija kristīgais, tomēr ticis sadedzināts. Mirušo sadedzināšana pēc pagāniskām tradīcijām atspoguļojumu radusi 13.gs. ugunskapu apbedījumos Gaujas lībiešu teritorijā. Pēc 16.gs. teiksmām, Kaupo mirstīgās atliekas it kā apglabātas Ikšķiles baznīcā, kur vēl 1558.gadā karājies viņa zobens un pieši (Arbusow, Bauer 1955, 144). Sekojot nostāstiem, Kaupo kaps meklēts arī senkapos pie bij. Krimuldas mācītājmuižas, taču izrakumi nav devuši gaidītos rezultātus (Kruse 1842, 9). Jādomā, Kaupo apglabāts pašas Krimuldas baznīcā.

[21] Šis līgums, tāpat kā pirmais (XVIII, 7), piederēja pie t.s. kristīgās brālības līgumiem; šāda līguma slēdzējām pusēm vajadzēja parādīt savstarpēju uzticību un vajadzības gadījumā doties kopējā karagājienā (Uluots 1937, 37-39).

[23] Dāņu tieksme nostiprināties Sāmsalā konstatējama jau no 1206.gada (X, 13; XXII, 1; XXIII, 10; XXVI, 2).

[24] Varbūt par paterellu lielāku akmeņu metamo ierīci (Pabst 1867, 233).

[27] Tā kā bīskaps Alberts un Teoderihs šai laikā nebija Līvzemē (XXI, 1; XXII, 1), jerviešu padošanos kā rīdzinieku vadonis (XXIII, 10) pieņēma grāfs Alberts, uz ko tie arī vēlāk (XXIII, 6) atsaucās.

[30] Sk. XVI, 4; acīmredzot Vesiķis savu pili vēl pārvaldīja pats.

[31] Vācu Frēdelandes (Turaidas) pils atradās tikai nepilnus 3 km uz dienvidrietumiem no Viešu kalna (XVIII, 3).