2. PAR KAUJU AR KRIEVIEM PIE PUIDES[6]. Bet pēc Svētās Jaunavas Debesbraukšanas svētkiem [15.augusts],[7] kad vasaras tveice jau gāja mazumā, tika pasludināts karagājiens pret rēveliešiem un harjuiešiem, kas vēl joprojām bija dumpīgi un nežēlīgāki par citiem. Rīdzinieki sapulcējās ar līviem un letiem, un kopā ar viņiem gāja Heinrihs Borevīns un mestrs Folkvīns ar saviem brāļiem, un viņi nonāca Sakalas tuvumā, kur mēdza būt karaspēka dievkalpojumu un apspriežu vieta un kur grāfs Alberts lika arī uzcelt tiltu; un šeit viņi nolēma izlaupīt Rēveles novadu. Nākamajā dienā viņi, šķērsodami Sakalu, nonāca Vilandes pils tuvumā. Un turpat pie viņiem atgriezās izlūki, ko viņi bija norīkojuši sasaukt šī novada vecākos, lai tie viņiem, kā parasti, būtu par ceļvežiem, un atveda līdzi krievu un sāmsaliešu ziņnešus, kurus viņi ciemos bija sagūstījuši un kuri, krievu sūtīti, bija atnākuši savākt karaspēku visā Igaunijā un, kad tas būs savākts, aizvest to pie krievu karaspēka, lai kopā ierastos Līvzemē. Viņus nostādīja tautas vidū un iztaujāja par to, kālab tikuši sūtīti. Un viņi pastāstīja, ka nākamajā dienā no Ugaunijas atnākšot liels krievu kņazu [231.lpp.] karaspēks un došoties uz Līvzemi un ka paši esot atsūtīti, lai aizvestu igauņu karaspēku pie krieviem. Saņēmis šo ziņu, līvzemnieku karaspēks tūdaļ atgriezās pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis, un otrā dienā pa Puides ceļu devās Ugaunijas virzienā krieviem pretī. Bet krievi veselu dienu cēlās pāri upei, ko sauc par Ūdeņu māti[8], un arī paši gāja pretim līvzemniekiem; un pēkšņi pie mums atgriezās mūsu izlūki un ziņoja, ka krievu karaspēks jau tuvojoties. Mēs steidzīgi cēlāmies un sakārtojām savu karaspēku tādējādi, ka līvi un leti cīnījās kājniekos, bet vācieši - uz zirgiem. Sakārtojuši savu karaspēku, virzījāmies pret ienaidniekiem. Un, kad pienācām pie viņiem, pirmie no mums tūdaļ steidzās klāt, cīnījās ar viņiem, piespieda viņus bēgt un, jo drosmīgi dzenoties pakaļ, ieguva Novgorodas lielkņaza[9] karogu, kā arī divus citu kņazu karogus un nogalināja vīrus, kas tos nesa. Un ienaidnieki krita ceļā pa labi un pa kreisi, un viss mūsu karaspēks vajāja viņus, līdz līvi un leti, kas skrēja kājām, beidzot piekusa. Tad ikviens kāpa savā zirgā un sekoja krieviem.

3. Bet krievi, bēgdami apmēram divas jūdzes, sasniedza nelielo upīti[10], pārgāja pār to un apstājās. Un viņi sapulcēja vienkopus visu savu karaspēku, rībināja savas bungas un pūta stabules, un Pleskavas kņazs Vladimirs ar Novgorodas kņazu apstaigāja karaspēku un uzmundrināja savus vīrus kaujai. Bet arī vācieši, atspieduši viņus līdz upei, apstājās, jo krievu lielā skaita dēļ nevarēja iet pāri pār upi pie viņiem. Un viņi arī paši sapulcējās uz maza pakalna pie upes un gaidīja atnākam savējos, kas sekoja. Viņi sakārtoja karaspēku otru reizi, lai vieni atrastos krieviem pretī kājnieku ierindā, citi - uz zirgiem. Un ikviens no līviem un letiem, kas sasniedza mazo pakalnu pie upes, kur bija nostādītas kaujas rindas, un ieraudzīja krievu karavīru lielo skaitu, tūdaļ, it kā viņam ar vāli būtu iesists pa seju, atkāpās, pagrieza muguru un metās bēgt. Un viņi, redzēdami nākam pār sevi krievu bultas, aizbēga cits pēc cita, un beigās visi bēga reizē. Un vācieši, kuru bija tikai divi simti, stāvēja vieni. Taču arī no viņiem daži atkāpās, tā ka palika tikko simt un viss kaujas smagums uzgūlās šiem. Bet krievi sāka iet pāri pār upi, un vācieši viņus nekavēja, līdz bija pārnākuši vairāki, un tad tūdaļ viņus attrieca otrreiz līdz upei un dažus nogalināja. Un pāri pār upi gāja pret vāciešiem atkal citi, taču atkal tika atspiesti atpakaļ. Bet kāds Novgorodas augstmanis,[11] kas izlūkošanai bija šķērsojis upi un no tālienes apgāja līvus, uzdūrās Kokneses Teoderiham[12]; tas viņam nocirta labo roku, kurā bija zobens, dzinās bēgošajam pakaļ un nogalināja viņu; un citi nonāvēja citus krievus. Tā vācieši nogalināja ikvienu, kas pārnāca pār upi viņu pusē, un tādā veidā cīnījās ar tiem pie upes no dienas devītās stundas līdz gandrīz saules [233.lpp.] rietam. Un, kad Novgorodas kņazs redzēja, ka jau nogalināti ap piecdesmit viņa vīru, viņš vairs neļāva savam karaspēkam doties pāri pie vāciešiem. Un krievu karaspēks atkāpās pie saviem ugunskuriem.[13]

PAR VĀCIEŠU ATGRIEŠANOS NO KAUJAS. Bet vācieši visi sveiki un veseli atgriezās pa ceļu dziedādami, izņemot vienu Heinriha Borevīna bruņinieku, kas krita, bultas ievainots; un vēl kāds cits - lets Veko, kas, atspiedies pret koku, ļoti ilgi cīnījās viens pret deviņiem krieviem, beigās, ievainots no mugurpuses, krita un nomira. Bet visi pārējie līvi un leti pārnāca bez jebkādiem ievainojumiem; daudzi no viņiem atgriezās no mežiem, kuros bija iebēguši, pie vāciešiem, kas devās atpakaļ pa ceļu, un priecājās kopā ar tiem, ka viņi, būdami tik mazā skaitā, izglābušies no tik liela daudzuma krievu. Un visi slavēja Pestītāja žēlsirdību, kurš viņus bija atvedis atpakaļ un izglābis no ienaidnieku rokām; viņi, būdami tik niecīgā skaitā, pat bija nogalinājuši ap piecdesmit krievu un atņēmuši tiem ieročus, kara laupījumu un zirgus. Bet krieviem bija sešpadsmit tūkstošu apbruņotu vīru, kurus Novgorodas lielkņazs divu gadu laikā[14] bija vācis kopā pa visu Krievzemi, ar labākajiem ieročiem, kādi vien bija Krievzemē.

4. Pēc trim dienām viņi virzījās uz Līvzemi. Vispirms viņi izlaupīja un nodedzināja letu ciemus pie Imeras un viņu baznīcu, tad sapulcējās pie Ureles pils[15] un palika tur divas dienas; trešajā dienā viņi ieradās priestera Alebranda sētā pie Braslas[16], kā Vladimirs viņam to kādreiz bija pareģojis.[17] Te viņi atpūtās trīs dienas, nodedzināja apkārtnē visas - kā līvu, tā idumiešu - baznīcas, nopostīja visus novadus un ciemus, aizveda gūstā sievietes un bērnus, nogalināja visus vīriešus, ko dabūja rokā, un sadedzināja visur laukos savākto labību.

PAR CITU KRIEVU KARASPĒKU. Tad ieradās Janoslavs[18], Vladimira dēls, ar citu karaspēku, aplenca ordeņa brāļus Cēsīs un cīnījās ar viņiem visu šo dienu. Otrā dienā viņš, pārgājis pār Gauju, devās tālāk pie Novgorodas kņaza un arī pie sava tēva Idumejā un kopā ar pārējiem izlaupīja un nopostīja letu, idumiešu un līvu zemi, nodarīdams tai postu, kādu vien spēja. Un rīdzinieki, uzzinājuši par visu ļauno, ko krievi pastrādāja Idumejā, atkal cēlās kopā ar ordeņa mestru Folkvīnu un Heinrihu Borevīnu, ar krustnešiem un saviem līviem, atnāca uz Turaidu un sasauca vīrus no apkārtējiem novadiem, lai no jauna cīnītos pret krieviem. Un viņi pie tiem norīkoja izlūkus, kas tūdaļ atrada kādu krievu vienību Inciemā[19] un tiem sekoja līdz Braslai. Bet krievi, atgriezušies pie savējiem, ziņoja par vācu karaspēka tuvošanos. To uzzinājuši, krievi nekavējoties atstāja šo vietu, pārgāja pār Gauju, aplenca vendu pili[20] un veselu dienu cīnījās ar tiem.

5. PAR VENDU PILS APLENKUMU. No savas pils nokāpa arī ordeņa brāļu strēlnieki, atnāca pie vendiem, ar saviem stopiem nogalināja daudzus krievus un ļoti daudzus ievainoja, tā ka daudz smagi ievainotu dižciltīgu vīru pusdzīvi tika aizvesti nestuvēs starp diviem zirgiem. Bet Cesu bruņinieku mestrs[21] ar saviem brāļiem iepriekšējā dienā bija devies projām uz vāciešu pulcēšanos. Pa tam viss krievu karaspēks ielenca viņu pili.[22] Tāpēc ordeņa brāļi nakti uzmanīgi izlavījās caur ienaidnieku karaspēku un atgriezās savā pilī. Kad uzausa rīts un Novgorodas kņazs ieraudzīja tik daudz savu dižciltīgo ievainotus un citus - nogalinātus, viņš, saprazdams, ka nespēj ieņemt vendu pili, kaut gan tā ir pati mazākā kastella Līvzemē[23], ar ordeņa brāļiem sāka runāt miermīlīgu valodu. Bet tie par šādu mieru negribēja ne dzirdēt un aizdzina viņus ar stopietn projām.[24]

6. PAR KRIEVU ATKĀPŠANOS. Tāpēc krievi, baidīdamies no tuvojošos vāciešu uzbrukuma, atkāpās no pils, sasniedza, iedami veselu dienu, Trikātu un steigšus atstāja zemi. Nokļuvuši Ugaunijā, viņi uzzināja, ka Krievzemē atrodas lietuvju karaspēks, un, atgriezušies Pleskavā, atrada kādu savas pilsētas daļu lietuvju izlaupītu.

7. Tad cēlās daži no letiem, ar nedaudziem iebruka Krievzemē, izlaupīja ciemus, nogalināja cilvēkus un citus saņēma gūstā, ieguva kara laupījumu un, atriebdamies par savējiem, nodarīja visu iespējamo postu. Un, viņiem atgriežoties, ceļā atkal devās citi un neatstāja nepadarītu nevienu ļaunumu, uz ko bija spējīgi.

8. PAR SĀMSALIEŠU KARAGĀJIENU UZ DAUGAVU UN VIENTUĻNIEKA MOCEKĻA NĀVI. Arī sāmsalieši bija nodomājuši reizē ar krieviem un citiem igauņiem iebrukt Līvzemē, lai iznicinātu baznīcu. Taču vāciešu sadursme ar krieviem izjauca viņu nodomu, tā ka neieradās ne sakalieši, ne arī sāmsalieši, bet vienīgi harjuieši, kas ar dažiem citiem sekoja krieviem, panāca tos pie Cēsīm un kopā ar tiem atkal atkāpās. Bet sāmsalieši ar kuģiem iebrauca Daugavā, salās sagūstīja dažus, nolaupīja daudz lopu un nogalināja kādu vientuļnieku, kas, atstājis Daugavgrīvu, bija izvēlējies vientuļnieka dzīvi kādā salā kaimiņos un turpat sagaidīja savu mocekļa cīņu. To izcīnījis, viņš neapšaubāmi ir laimīgi pārcēlies svēto saimē.

[1] Bernhardu, pamatojoties uz pāvesta 1217.gada 30.septembrī izdoto pilnvaru, pēc Šlēsvigas sanāksmes iecēla Alberts; Bernhards devās uz Romu, lai izlūgtos atļauju iesvētīties, un 1218.gada beigās tika iesvētīts Oldencālā. Oficiāli viņš pēc 1208.gada nomināli iekarotā sēļu apgabala dokumentos saucās par Sēlijas bīskapu, hronists turpretī to vienmēr sauc par Zemgales bīskapu (XV, 4; XXIII, 4; XXVII, 1) (sk. Arbusow, Bauer 1955, 147).

[2] Sanāksmē piedalījās 15 bīskapi, to skaitā pārstāvji no Līvzemes un Igaunijas - bīskapi Alberts un Teoderihs. Par abu bīskapu un Dānijas karaļa Valdemāra II sarunām Šlēsvigas valsts sanāksmē 1218.gada 24.jūnijā hronists acīmredzot nav informēts. Hronists Bernhardu vēl apzīmē par abatu (Pabst 1867, 237). Par sarunās nolemto kompensāciju, kuru piedāvāja karalim par tā militāro palīdzību, sk. XXIII, 10; XXIV, 2.

[3] Šlādenes Burhards (sk. XVI, 43.piez.).

[7] Acīmredzot iepriekšējā gadā; sal. XXI, 2.

[8] Ūdeņu māte - šeit: Mazā Emajegi, kas tek ziemeļu virzienā uz Vertsjervu.

[9] Vsevolods Mstislavičs-Borisovičs, Svjatoslava (sal. XXI, 5.piez.) brālis un pēctecis.

[10] Rietumos no Emajegi uz Vertsjervu no dienvidiem plūstošā Emele vai tās nelielā austrumu pieteka (Arbusow, Bauer 1955, 149).

[12] Kokneses Teoderihs - bīskapa vasalis Koknesē, kura īpašumi vēlāk konstatēti arī pie Lubāna ezera, jo, pēc 1226.gada dokumenta (LVA II, 129), viņam bija izlēņota Varkas zeme (vēlākie Varakļāni). Pēc šī bruņinieka dēla precībām ar Kokneses Vjačko meitu Sofiju (Taube 1935, 428) bīskapa zemes ietvēra Aiviekstes baseinu starp Daugavu un Lubāna ezeru, ko vēlāk savā varā iegūst Tīzenhauzenu dzimta (Hellmann 1954, 163).

[13] Pret apvienoto krievu-igauņu karaspēku (16 000 vīru) bijis tikai ap 3000 līvzemnieku - latgaļi, lībieši un 200 vāciešu bez kalpiem, strēlniekiem u.tml. (kuri lēšami attiecībā no 1:5 līdz 1:10). Kad lielās bailēs no milzīgā krievu pārspēka lībieši, latgaļi un daļa vāciešu bija aizbēguši, palikušajiem vāciešiem (tikai ap 100) krievu skaitlisko pārsvaru izdevās neitralizēt ar veiksmīgu taktiku: tie pārnākt pāri upītei ikreiz nelielam krievu karaspēkam un tad to iznīcināja (sk. Benninghoven 1965,150).

[18] Jaroslavs (Gerceslavs), Pleskavas Vladimira dēls.

[20] Mazā pils, kas sākumā bija ordeņa atbalstpunkts. Sk. X, 14; XIV, 8.

[21] No 1217.gada - Rūdolfs (XX, 7).

[24] Pēc senkrievu avotiem, Cēsu aplenkums turpinājies divas nedēļas (Аннинский 1938, 545). Iespējams, ka šīs 14 dienas attiecas uz visu karagājienu(Arbusow, Bauer 1955, 191).

[28] Laitse - ciems Igaunijā, tag. Harju raj. Vazalemmas c. teritorijā (Kleis, Tarvel 1982, 192).

[30] Domāta Tallina (XXIII, 2).

Satura rādītājs

XXII nodaļas teksts latīņu valodā

XXI nodaļas teksts latviešu valodā