Proti, tai gadā tika sarīkoti daudzi karagājieni un karš sākās no jauna. Kad [ne pirms jūlija] nu minētais bīskaps atgriezās no Vācijas,[1] kopā ar viņu ieradās daudz dižciltīgu krustnešu. Pirmais no tiem bija Saksijas hercogs Alberts no Anhaltes[2], tad Rūdolfs no Stoteles[3], burggrāfs[4], kāds jauns [239.lpp.] grāfs[5] un ļoti daudz citu, kas bija gatavi aizsargāt baznīcu un stāvēt tā Kunga nama priekšā kaujas dienā.

2. PAR DĀNIJAS KARAĻA[6] KARAGĀJIENU UZ RĒVELI. Tai pašā laikā [pirms 15.jūnija] cēlās arī Dānijas karalis ar lielu karaspēku, un kopā ar viņu nāca Lundas baznīcas augstu cienījamais arhibīskaps Andreass[7], bīskaps Nikolajs[8] un trešais bīskaps - karaļa kanclers[9]; un kopā ar tiem bija Igaunijas bīskaps Teoderihs, kas, kādreiz iesvētits Rīgā,[10] bija atstājis Līvzemes baznīcu un pieslējies karalim, un Viclavs[11], slāvu kņazs, ar savējiem. Viņi visi izsēdināja savu karaspēku Rēveles novadā un nometās Lindanisē[12], kādreizējā rēveliešu pilī, un, nojaukuši veco pili, sāka celt citu, jaunu.[13] Rēvelieši un harjuieši savāca pret viņiem lielu karaspēku un aizsūtīja savus vecākos pie karaļa ar miermīlīgiem, bet viltus pilniem vārdiem. Un karalis viņiem noticēja, nejauzdams viņu viltu, un apdāvināja viņus, un bīskapi viņus kristīja un priecīgi atlaida. Viņi atgriezās pie savējiem, bet trīs dienas vēlāk pret vakaru, kad bija jau ieturēts azaids, ieradās ar visu savu karaspēku, uzbruka dāņiem piecās vietās[14] un, pārsteiguši tos nesagatavotus, cīnījās ar tiem.

PAR AUGSTU CIENĪJAMĀ IGAUN1JAS BĪSKAPA TEODERIHA NĀVI. Un vairāki no viņiem, domādami, ka teltī, kas piederēja augstu cienījamam Igaunijas bīskapam Teoderiham, atrodas karalis, iebruka pie viņa un nogalināja viņu,[15] un citi vajāja pārējos un daudzus nonāvēja. Bet kņazs Viclavs ar saviem slāviem atradās ielejā, kas kalna pakājē stiepjas uz jūras pusi, un, redzēdams viņus tuvojamies, tūlīt steidzās viņiem pretī.

PAR KAUJU AR IGAUŅIEM. Un viņš cīnījās ar tiem un piespieda tos bēgt, un vajāja, un ceļā tos sita un nāvēja. Kad pārējie igauņi, kas dzinās pakaļ dāņiem, redzēja tos, kuri bija cīnījušies ar slāviem, bēgam, viņi arī paši apstājās un pārtrauca dāņu vajāšanu. Tad sapulcējās visi dāņi kopā ar karali un dažiem vāciešiem, kas bija pie viņiem, devās igauņiem pretī un drosmīgi cīnījās ar tiem. Un igauņi bēga no viņiem, un, kad jau viss viņu pūlis bija spiests bēgt, dāņi ar vāciešiem un slāviem tiem sekoja un, kaut paši būdami nelielā skaitā, nogalināja vairāk nekā tūkstoš viņu vīru, bet pārējie aizbēga. Un karalis un bīskapi pateicās Dievam par uzvaru, ko viņš tiem bija dāvājis pār pagāniem. Un minētā bīskapa Teoderiha vietā viņi iecēla savu kapelānu Vescelīnu[16], un karalis, pēc pils uzcelšanas [pirms 25.septembra] nometinājis tajā savus vīrus, atgriezās Dānijā.[17] Bīskapi palika turpat ar karaļa vīriem, kas visu to gadu cīnījās ar rēveliešiem, līdz tie beidzot pieņēma kristības sakramentu.[18]

3. PAR ZEMGAĻU PIEVĒRŠANU TICĪBAI. Kad [jūlijs - augusts] bīskaps ar saviem krustnešiem bija atgriezies Līvzemē, pie viņa atnāca Mežotnes[19] zemgaļi un lūdza palīdzību pret lietuvjiem.[20] Un bīskaps teica: “Ja gribat kristīties un pieņemt kristietības tikumus, mēs sniegsim jums palīdzību un uzņemsim [241.lpp.] jūs savā brālīgajā saimē.” Un viņi sacīja: “Kristīties mēs gan neuzdrošināmies citu zemgaļu un lietuvju mežonības dēļ, ja vien tu nesargāsi mūs no viņu uzbrukumiem, atsūtīdams savus vīrus uz mūsu pili; tie varēs palikt pie mums, sniegt mums kristības sakramentu un mācīt kristiešu likumus.” Bīskapam, kā arī rīdziniekiem šis padoms bija pa prātam, un viņš atlaida tos kopā ar saviem ziņnešiem, lai saņemtu arī mājās palikušo piekrišanu. Un viņi atnāca otrreiz un vairākkārt un lūdza to pašu.

PAR VIŅU KRISTĪŠANU. Tad bīskaps beidzot cēlās ar Saksijas hercogu un dažiem citiem krustnešiem, ar Svētās Marijas baznīcas prāvestu un saviem vīriem un devās uz Zemgali, miermīlīgi nometās pie Mežotnes pils un sasauca pie sevis šī novada zemgaļus. Tie, uzticīgi savam solījumam, visi paklausīgi sanāca un, saņēmuši evaņģēlija mācību, tika kristīti, ap trīssimt vīriešu, neskaitot viņu sievas un bērnus, un valdīja prieks par viņu pievēršanu ticībai. Tad .bīskaps pēc viņu lūguma nometināja pie viņiem Mežotnes pilī savus vīrus līdz ar dažiem krustnešiem un aizsūtīja citus, lai ar kuģi no Rīgas atved visu nepieciešamo, bet pats ar hercogu un pārējiem atgriezās Rīgā.

4. Nu Viestards[21], citu par Tērveti[22] sauktā kaimiņnovada zemgaļu vecākais, uzzinājis par mežotniešu pievēršanu ticībai, savāca karaspēku no visas savas zemes un, lauzdams mieru, ieradās pie pils un cīnījās ar vāciešiem veselu dienu, un viņi sanesa kaudzi koku un aizdedzināja to, un cīnījās ļoti drosmīgi, tomēr pili ieņemt nespēja. Un ar bultu tika nogalināts Viestarda māsasdēls. To redzēdams, Viestards noskuma un ar savu karaspēku tūdaļ atkāpās no pils. Taču, uzzinājis, ka citi vācieši tuvojas ar kuģi pa Lielupi[23], viņš tiem aizsteidzās pretī un sastapa tos kādā šaurā vietā, kur upes dziļums bija neliels, sagūstīja trīsdesmit viņu vīru vai mazliet vairāk un nogalināja tos; pārējie aizbēga un atgriezās Rīgā. Nogalināto vidū bija Zēgehards, cisterciešu ordeņa priesteris, kas bija atsūtīts uz pili no Daugavgrīvas, lai kalpotu bīskapam Bernhardam, par kura bīskapa sēdekli bija paredzēta šī vieta.[24] Kad Zēgehards, sēdēdams krastā, ieraudzīja tuvojamies pagānus, viņš apklāja sev galvu ar mūka tērpa piedurkni un gaidīja pagānu mežonību. Un viņš, uzticējis savu garu tā Kunga rokām, tika nogalēts līdz ar pārējiem, kuru dvēseles, bez šaubām, priecāsies mocekļu saimē ar Kristu un kuru darbs bijis svēts, jo viņi atnāca, aicināti kristīt pagānus un iedēstīt tā Kunga viņa dārzu, ko viņi iedēstīja ar savām asinīm; un tāpēc viņu dvēseles ir līdzīgas svētajiem debesīs. Kad nu pilī esošie vācieši dzirdēja par savējo nogalināšanu, viņi, tā kā trūka gadam nepieciešamo krājumu[25] un viņi bez tam turēja prātā [243.lpp.] zemgaļu, lietuvju, kā arī kuršu negantumu[26] pret kristīgo vārdu, cēlās ar visiem savējiem, atstāja pili un devās atpakaļ uz Rīgu. Bet jau kristītie zemgaļi, aizmirsuši saņemtos sakramentus, atkrita un apvienojās ar pārējiem zemgaļiem, sazvērējās un noslēdza savienību ar tiem, kā arī lietuvjiem pret rīdziniekiem, līviem un visiem kristiešiem. Un viņi visi - gan tie, kas vēl bija pagāni, gan kristītie - sapulcējās tai pašā pilī, raka ap to un izveidoja ļoti stipru aizsargsienu;[27] un viņi devās arī karagājienā pret Salas līviem[28] un sāka tos slepkavot un aplaupīt. Arī līvi iebruka viņu zemē un nodarīja viņiem līdzīgu postu. Kad bīskaps ar Saksijas hercogu Albertu dzirdēja par savējo nogalināšanu un visu postu, ko nodarīja zemgaļi, viņš sūtīja pie visiem līviem un letiem un lika tiem būt gataviem atriebties pagāniem, ja tas Kungs reiz piešķirs laimīgu ceļu.

5. PAR LETU KARAGĀJIENU. Pa tam Kokneses leti un daži citi ordeņa brāļu leti, Meluks[29] un Varigribs[30], atcerēdamies visu ļauno, ko Pleskavas krievi un novgorodieši iepriekšējā gadā[31] bija pastrādājuši Līvzemē, devās uz Krievzemi, izlaupīja ciemus, nogalināja vīriešus, sagūstīja sievietes un vērta par postažu visu zemi ap Pleskavu; un, viņiem atgriežoties, ceļā devās citi, nodarīja līdzīgu postu un ikreiz atveda daudz laupījuma. Un viņi pameta savus arklus[32], dzīvoja krievu zemē un, uzglūnēdami tiem laukos, mežos un ciemos, ķēra tos rokā un nogalināja, un nedeva tiem mieru, un atņēma tiem zirgus, lopus un sievietes.

PAR KRIEVU KARAGĀJIENU PRET LETIEM [rudens]. Bet Pleskavas krievi uz rudens pusi sapulcēja karaspēku, atnāca uz letu zemi un izlaupīja viņu ciemus, nometās Meluka un Varigriba zemēs[33], kur nopostīja visu, kas tiem piederēja, sadedzināja labību un neatstāja

nedarītu nevienu ļaunu darbu, ko spēja darīt. Tad ordeņa mestrs Cēsīs[34] sūtīja pie visiem letiem, aicinādams viņus ierasties, lai krievus padzītu no zemes. Bet, krieviem atkāpjoties, leti nosprieda, ka no viņu vajāšanas būtu maz labuma.

6. PAR KARAGĀJIENU UZ JERVU. Un viņi pagrieza savu karaspēku uz Sakalu un, paņēmuši līdzi sakaliešus, pārgāja pār Navēsti, iebruka Jervā un nodarīja tai lielu postu - nogalināja vīriešus, sagūstīja sievietes, nolaupīja zirgus un lopus un guva daudz kara laupījuma, sacīdami, ka tie esot rēveliešiem gājuši palīgā pret dāņiem.[35] Un turpat pie bruņinieku mestra Rūdolfa atnāca šī Jervas novada vecākie un sacīja, ka viņi jau sen grāfa Alberta klātbūtnē no rīdziniekiem saņēmuši mieru[36] un arī pieņemšot viņu kristību, un lūdza, lai Rūdolfs ar savu karaspēku atstājot viņu zemi. Un Rūdolfs saņēma viņu zēnus par ķīlniekiem un atjaunoja ar viņiem mieru. Tad viņi apsolīja turpmāk pildīt visus [245.lpp.] pienākumus, ko kādreiz uzņēmušies, glabāt ticību un ievērot kristiešu likumus. Un viņi ieteica ordeņa brāļiem atgriezties labi drīz un ar karaspēku doties kopā ar viņiem uz Viru, lai kristietības jūgu aiznestu arī uz šiem novadiem. Un tie viņiem to apsolīja un ar visu laupījumu atgriezās Līvzemē.

7. PAR KARAGĀJIENU UZ VIRU. Pēc karagājiena uz Jervu Cēsu ordeņbrāļi sasauca pie sevis bīskapa vīrus, fogtu Gerhardu ar visiem līviem un letiem, jauno grāfu no bīskapa saimes un pārējos rīdziniekus un devās uz Sakalu; paņēmuši līdzi sakaliešus un arī ugauņus, viņi virzījās tālāk uz Jervu un no jerviešiem izraudzījās ceļvežus, un visas nakts laikā gāja iekšā Viruzemē, kas ir auglīga un ļoti skaista un ar plašiem, līdzeniem tīrumiem. Un jervieši viņiem sekoja gan zirgos, gan kājām. Bet viruieši neko nebija dzirdējuši par līvzemnieku karaspēka tuvošanos un visi uzturējās savos ciemos un mājās. Uzaustot rītam, karaspēks tika sadalīts pa visiem novadiem; dažus iedeva izlaupīšanai jerviešiem, citus - ugauņiem, vēl citus - līviem un letiem. Un visā Viruzemē viņi atrada visu tautu ciemos un sita viņus, lielus un mazus, un nesaudzēja nevienu, kas bija vīriešu dzimuma, sagūstīja sievietes un bērnus, sadzina zirgus un daudz lopu un ieguva daudz kara laupījuma. Vācieši savu pulcēšanos nolika lielā ciemā, ko sauc par Termu[37]. Līvi un leti par savu māju izraudzījās Avispeu[38], sakalieši nometās Rebalas novadā[39], jervieši palika uz atpūtu pašu novados; ugauņi izlaupīja savu kaimiņu novadu, ko sauc par Pudiviru[40], un turpat nometās. Un, kad viņi piecas dienas bija ārkārtīgi smagi postījuši visu šo zemi un daudzus tūkstošus nogalinājuši, pie mums beidzot ieradās novadu vecākie, kas bija izglābušies bēgot, un pazemīgi lūdza mieru. Un Rūdolfs, ordeņa brāļu mestrs, teica: “Vai jūs tiešām vēl gribat mieru, jūs, kas esat mūsu mieru bieži traucējuši ar saviem kariem? Bet jums netiks dāvāts miers, ja nu vien tā īstā miera nesēja miers, kas no abiem izveidojis vienu, savienodams un samierinādams laicīgo ar debešķīgo; kas nokāpis no debesīm kā tautu ilgots ķēniņš, to cerība un pestītājs; kas saviem mācekļiem ir pavēlējis, sacīdams: “Ejiet māciet visas tautas un kristījiet tās!” Tātad, ja gribat kristīties un kopā ar mums pielūgt to pašu vienīgo kristiešu Dievu, tad dosim jums to mieru, ko viņš mums ir dāvājis un, iedams projām, atstājis saviem pielūdzējiem, un uzņemsim jūs savas mūžīgās brālības saimē.” Un viņiem šie vārdi bija pa prātam, un viņi tūdaļ apsolīja līdz ar rīdzinieku kristību uzticīgi uzņemties visus kristietības pienākumus. Viņu vidū bija Tabelīns[41], ko mūsējie kādreiz Gotlandē bija kristījuši, un otrs - Kirjavāns, kas lūdza mūs iedot viņam labu dievu, jo līdz šim, viņš sacīija, [247.lpp.] viņam esot bijis ļauns dievs; un šis cilvēks patiešām visās savās darīšanās līdz šim bija ārkārtīgi nelaimīgs. Taču pēc tam, kad mēs viņu kristījām, viņš, kā vēlāk mums atzinās, kļuva par ļoti laimīgu cilvēku, un visa veiksme atnāca pie viņa līdz ar kristību. Pēc viņa neatlaidīgā lūguma tātad mēs turpat viņam apsolījām labvēlīgu dievu, kas viņam šajā dzīvē došot ietiekami daudz laicīgas mantas, bet nākamajā - mūžīgo dzīvošanu. Un viņš mums noticēja, un mēs tūdaļ katehizējām viņu, un bruņinieku mestrs Rūdolfs bija līdzās, būdams viņa krusttēvs. Bet, kad mums jau vajadzēja viņu svaidīt ar svēto eļļu, izcēlās liela kliegšana, pa visām ielām saskrēja mūsu karaspēks un visi metās pie ieročiem, kliegdami, ka mums nākot virsū liela pagānu maleva. Tāpēc tūlīt pametām svēto svaidīšanu un pārējos sakramentus un skriešus devāmies pie vairogu un zobenu darbiem, aizsteidzāmies uz lauka un sakārtojām rindas pret saviem pretiniekiem, un kopā ar mums bija arī Viru vecākie. Un mums lielā skaitā tuvojās tie, ko uzskatījām par ienaidniekiem. Taču tie bija sakalieši, mūsu brāļi,[42] kas atgriezās pie mums ar visu savu laupījumu.

PAR MIERA SALĪGŠANU AR VIRUIEŠIEM, ĶĪLNIEKU DOŠANU UN TICĪBAS PIEŅEMŠANU. Tad mēs atgriezāmies un pabeidzām kristību, bet pārējo kristīšanu atlikām uz citu laiku. Un viņiem tika dāvāts miers, un mēs, saņēmuši ķīlniekus no pieciem Viru novadiem[43], atgriezāmies Līvzemē ar gūstekņiem un visu kara laupījumu un slavējām to Kungu par pagānu pievēršanu ticībai. Un piecu Viru novadu pieci vecākie mums sekoja uz Rīgu ar savām dāvanām un, saņēmuši svētās kristības mistēriju, uzticēja sevi un visu Viru svētajai Marijai un Līvzemes baznīcai un pēc miera apstiprināšanas priecīgi atgriezās Viruzemē.

8. PAR LIELO KARAGĀJIENU PRET ZEMGAĻIEM MEŽOTNĒ. Pēc tā Kunga dzimšanas svētkiem [25.decembris] sanāca Līvzemes baznīcas vecākie un pasludināja karagājienu pret Mežotnē sapulcējušos atkritēju tautu, taču viņus kavēja dienvidvēji ar lietavām. Tāpēc viņi pēc Svētās Jaunavas Šķīstīšanās svētkiem [1220. 2.februāris] sanāca otrreiz un sasauca lielu karaspēku no Līvzemes un Letijas; kopā ar viņiem kā pirmais bija augstu cienījamais Līvzemes bīskaps ar Saksijas hercogu un visiem krustnešiem, kā arī ordeņa mestrs ar saviem brāļiem. Un viņi ar četriem tūkstošiem vāciešu un vēl četriem tūkstošiem līvu un letu virzījās uz Salu, vezdami līdzi ,lielu mašīnu[44] un citas mazākas, kā arī visas pārējās ierīces pils aplenkumam. Un viņi gāja visu nakti, sakārtoja pie Lielupes[45] karaspēku un devās tālāk līdz pilij, un ieņēma ciemu ap to,[46] guva kara laupījumu un, aplenkuši pili, daudz dienu cīnījās ar ienaidnieku. Daži cēla aplenkumtorni, citi uzstādīja paterellas, citi darbojās ar stopiem, vēl citi gatavoja ežus[47] un sāka rakt [249.lpp.] valni no apakšas, un daži piepildīja grāvi ar sanestiem baļķiem; tiem uzstūma virsū aplenkumtorni, zem kura citi raka. Daudzi zemgaļi pilī tika ievainoti ar mestiem akmeņiem, daudzi - ar bultām, un daudzi līvi un leti tika nogalināti ar šķēpiem no aplenkumtorņa. Taču dumpinieku bars vēl nepārstāja pretoties. Beidzot tika uzstādīta lielākā mašīna un uz pili mesti smagi akmeņi, un, kad viņi pilī ieraudzīja to apmērus, viņus pārņēma lielas bailes. Pats hercogs uzņēmās darbināt mašīnu; viņš svieda pirmo akmeni un sadragāja viņu erkeru[48] līdz ar cilvēkiem tajā; svieda otru un nogāza zemē aizsargsienas dēļus un baļķus; svieda trešo un, iztriekdams to cauri trim lieliem aizsargsienas kokiem[49], sašķaidīja tos, ievainoja un nosita cilvēkus. To redzēdami, pils ļaudis aizbēga no aizsargsienas un lūkoja nokļūt drošākās vietās, bet, neatrazdami patvērumu, lūdza žēlastību un pazemīgi izlūdzās atļauju nokļūt pie bīskapa. Viņiem tika dots miers, pavērts ceļš, un Madis[50] un Gailis[51] ar citiem nokāpa lejā. Viņus aicināja atdot pili ar visu, kas tajā bija, lai saglabātu dzīvību. Šis noteikums viņiem nebija pa prātam; viņi atgriezās pilī, un cīņa atsākās sīvāka nekā iepriekš. Atkal tika laistas darbā visas kara ierīces; bruņinieki aplika bruņas, uzkāpa ar hercogu valnī un mēģināja ieņemt pils augšu, bet viņus joprojām atsita vairs tikko dzīvie pils ļaudis. Tad sakrāva kaudzēs daudz koku, pielika uguni un visādi grāva neuzticīgos, līdz tie beidzot, zaudējuši pēdējos spēkus, otrā rītā padevās, pa vienam nokāpa no aizsargsienas, nodeva sevi mūsu karaspēkam un nolieca kaklus. Ap dienas vidu, kad nokāpušo skaits jau bija sasniedzis ap divsimt, pēkšņi, raugi, parādījās Viestards, kas bija vērojis no meža, ar saviem zemgaļiem un lietuvjiem, liels bars, un gribēja ar mums uzsākt cīņu. Mēs tūdaļ sakārtojām savas rindas pret viņiem un nostādījām savus kājniekus pie pils. Un no mūsējiem atnāca daži muļķi, kādu ir bezgala daudz, sagrāba no pils nokāpušos vecākos un nokāva simt no tiem vai pat vairāk bez kungu ziņas, kuri bija devušies uz lauka cīnīties ar pagāniem. Un Vievaldis[52], Aizkraukles vecākais, piegājis tuvāk ienaidniekiem, sauca viņus, lai iznāk uz lauka cīnīties ar vāciešiem. Bet viņi atbildēja: “Mēs no zemgaļiem esam saņēmuši samaksu, lai ierodamies un apskatām jūsu karaspēku. Un tagad, kad esam redzējuši jūsu karaspēku, atgriežamies savā zemē, jo negribam lauzt ar jums salīgto mieru.” Un pēc lietuvju atkāpšanās vācieši atgriezās pie pils un atrada nogalinātos vecākos. Bet pilī palikušie, redzēdami savējos nokautus, vairs neuzdrošinājās iznākt laukā. Kauja atsākās; lidoja bultas, līvi un leti no aplenkumtorņa daudzus nogalināja ar šķēpiem, tika aizdedzināti sārti, paraktais valnis līdz ar aizsargsienu jau slīdēja lejup. To redzēdami un [251.lpp.] vairs necerēdami, ka spēs vēl tālāk aizstāvēties, viņi visu nakti pazemīgi lūdzās viņiem piešķirt miera drošību, lai viņi, nokāpuši no pils, paturētu savu dzīvību. Bīskaps ar hercogu un visiem ļaudīm apžēlojās par viņiem un aizsūtīja uz pili svētā krusta zīmi[53], un viņi noticēja tiem un apsolīja turpmāk nekad vairs neaptraipīt svētās kristības sakramentu. Un viņi nokāpa no pils ar sievām un bērniem un devās projām uz saviem ciemiem. Bet karaspēks uzkāpa pilī, sagrāba naudu, visu mantību, zirgus un lopus, un līvi un leti tur neatstāja neko, bet visu aiznesa projām. Pielikuši pilij uguni, viņi ar visu laupījumu atgriezās Līvzemē un pateicās Dievam par to, ka atmaksāts šai divkosīgajai tautai, kas, aizmirsusi savus solījumus, bija atmetusi Kristus ticību, apsmējusi kristības žēlastību un nebija baidījusies no jauna aptraipīties ar pagānu ritiem.

9. Atgriezušies no Zemgales, rīdzinieki atcerējās visu ļauno, ko harjuieši un sāmsalieši bija tik bieži nodarījuši Līvzemes baznīcai, un, kad gan paši, gan viņu zirgi bija divas nedēļas atpūtušies, [ap februāra otro pusi] atkal sapulcēja lielu līvu, letu un vāciešu karaspēku; un pie viņiem bija Saksijas hercogs Alberts - viņu vecākais[54], mestrs Folkvīns ar saviem brāļiem[55] un Teoderihs, bīskapa brālis[56], ar pārējiem baznīcas vīriem. Un viņi sapulcējās pie Sakalas, kur bija karaspēka apspriežu un dievkalpojumu vieta, un, noturējuši tur svinīgo misi, virzījās tālāk uz Navesti un ataicinājuši pie sevis sakaliešus un ugauņus, kā arī jerviešus, izraudzījās no tiem ceļvežus un sadalīja visu karaspēku trijās vienībās. Pēc lozes līvi saņēma ceļu pa kreisi, igauņi lozējot dabūja ceļu pa labi, bet vācieši ar letiem, kā parasti, paņēma sev vidējo ceļu[57]. Tad nu cēlāmies agri pirms gaismas un pa vidējo ceļu virzījāmies uz Nurmegundi, un, kad saule jau bija uzlēkusi, mūsu priekšā Jervas zemē parādījās daudz ugunsgrēku un dūmu mākoņu. Jerviešus Līvzemes baznīca bija jau vairākkārt pakļāvusi;[58] viņu dēli bija ķīlnieki Līvzemē, un viņi bija piekrituši gan ik gadu maksāt nodevas, gan pieņemt kristību. Tāpēc sāmsalieši, savākuši lielu karaspēku, lozējot izzināja savu dievu gribu - vai viņiem cīnīties ar dāņiem Rēvelē vai iebrukt jerviešu zemē, un loze krita par jerviešiem. Un Dievs atsūtīja viņus tai pašā dienā, kad atnācām mēs. Tai pašā rītā viņi sadalīja savu karaspēku pa visiem ciemiem un izlaupīja un aizdedzināja tos. Šos ugunsgrēkus un dūmus ieraudzīja daži no mūsējiem, proti, hercogs Alberts ar saviem bruņiniekiem un mestrs Folkvīns ar saviem brāļiem, un viņi aplika bruņas un iegāja Jervā ienaidniekiem pretī. Atraduši visus ciemus aizdedzinātus un izlaupītus, viņi jo steidzīgāk metās ienaidniekiem pakaļ un sastapa dažus jerviešus, kas no ienaidniekiem bija izglābušies [253.lpp.] bēgot. Un ikviens no viņiem stāstīja: “Sāmsalieši,” viņi teica, “nodarījuši mūsu zemei milzīgu postu; es esmu vienīgais, kas izbēdzis, lai jums to ziņotu.” Uzzinājuši par Kristus vārda ienaidniekiem, steigšus devāmies pie viņiem un pēc devītās stundas notvērām četrus no viņiem aizdedzinām kādu ciemu; nogalinājuši viņus un paņēmuši viņu zirgus, steidzāmies pakaļ pārējiem un kopā ar letiem, kas vajāšanā bija veiklāki, sasniedzām ciemu, ko sauc par Karedu[59] un kur bija viņu māja - pulcēšanās vieta. Tur nokļuvuši, ieraudzījām visu viņu pūli mums uz lauka strauji virsū nākam, lai cīnītos. Skaļā balsī kliegdami un dauzīdami vairogus, viņi mums tuvojās, un tie, kas bija palikuši iepakaļ ciemā, sekoja savējiem; un, redzēdami, cik mūsējo ir maz, viņi metās skriešus un svieda uz mums savus šķēpus. Sāka kliegt arī leti un tie, kas bija kopā ar mums un, atnākdami pirmie, vēl bija ļoti niecīgā skaitā, un viņi tāpat metās skriešus pret ienaidniekiem, sviezdami savus šķēpus. Bet mūsu ceļš sasalušā sniega dēļ bija šaurs, tā ka gājām cits aiz cita. Tāpēc vācieši, kas sekoja tālu aiz muguras, vēl nebija pienākuši, un mums, priekšējiem, viņu aizkavēšanās radīja grūtības. Tad nu, paļaudamies uz to Kungu, sakārtojām letus pa kreisi, bet vācieši, kas nāca pa ceļu pa vienam, nostsājās pa labi. Un jo liels bija mūsu prieks, kad ieraudzījām tuvojamies ordeņa brāļu karogu un reizē aiz tā sekojam hercogu ar savu lielo karogu[60]. Un hercogs, redzēdams, cik mūsējo maz un cik liels ir viņu skaits, vaicāja: “Tad šie ir Kristus ienaidnieki?” Un kāds teica: “Tie ir viņi.” Un viņš teica: “Tad uzbruksim viņiem!” Un viņi tūdaļ ar ordeņa brāļiem un pārējiem vāciešiem un letiem piesteidzās tiem klāt, ielauzās to vidū un nāvēja tos pa labi un pa kreisi, un ienaidnieki krita visās pusēs kā zāle, kas pļāvēja priekšā zemē krīt. Un viņi trieca tos līdz ciemam un vajāja bēgošos, pa ielām un mājām, un vilka tos laukā un nogalināja, un tos, kas bija uzkāpuši uz mājām vai aizstāvējās uz baļķu grēdām[61], rāva zemē, un visus nāvēja ar zobena asmeni, un nevienu no tiem negribēja saudzēt. Izlēca laukā arī jerviešu sievietes, ko sāmsalieši bija aizveduši kā gūsteknes, un arī tās ar rungām sita sāmsaliešus, kas jau bija sisti, sacīdamas: “Lai sit tevi kristiešu dievs!” Un vācieši dzinās ienaidniekiem pakaļ no ciema uz lauku un nāvēja viņus pa laukiem līdz pat viņu birzij, un šo viņu svētmežu[62] aptraipīja ar daudzo nogalināto asinīm.

Bet leti, kas sekoja ap ciemu, sastapa dažus bēgļus, dzenāja viņus šurp un turp, nogalināja, aizdzina viņu zirgus, atņēma viņiem kara laupījumu un atgriezās kaujas vietā; viņi dabūja zirgus, drēbes un daudz laupījuma, bet gūstekņus ar sievietēm un bērniem atdeva atpakaļ [255.lpp.] jerviešiem. Zirgus un visu pārējo laupījumu vācieši ar letiem sadalīja savā starpā līdzīgās daļās un slavēja to Kungu, kas ar nedaudzu rokām bija panācis tik spožu uzvaru pār pagāniem. Nogalināto kaujas laukā bija ap piecsimt, un daudz citu vēl bija krituši laukos, uz ceļiem un citur. Bet no mūsējiem[63] bija krituši divi un divi no letiem - Rūsiņa brālis[64] un Drunvalda brālis[65] no Burtnieku ezera -, jaunais grāfs no bīskapa saimes un viens hercoga bruņinieks, kuru piemiņa lai ir svētīta un kuru dvēseles lai atdusas Kristū. Taču līvi, kas pa kreisi bija gājuši pa citu ceļu, un igauņi, kas bija novirzījušies pa labi, kara laupījuma sadalē nesaņēma nekādu tiesu, jo nebija ieradušies kaujā; bet viņi taisnā ceļā naktī iebruka Harju zemē, sadalīja, uzaustot rītam, savu karaspēku pa visiem ciemiem un nogalināja vīriešus, aizveda gūstā sievietes un savāca daudz laupījuma. Vācieši ar letiem viņiem sekoja, nākamajā dienā nodarīja līdzīgu postu un savu pulcēšanos nolika Lohu ciemā, kas atrodas zemes vidū. Līvi savu māju ierīkoja citā vietā, bet Sakalieši nometās Rēveles tuvumā; pārkāpdami vecāko pavēli, viņi izlaupīja arī Rēveles novadu, kas jau bija ,pieņēmis dāņu sprediķi[66]. Bet varbolieši sūtīja pie mums un lūdza, lai piešķiram viņiem mieru un atstājam viņu zemi. Un mestrs Folkvīns teica: “Ja gribat kopā ar mums pielūgt vienīgo Dievu, ļaut sevi apslacīt ar svētās kristības avotu un dot savus dēlus par ķīlniekiem, tad mēs salīgsim ar jums mūžīgu mieru.” Un varboliešiem šī atbilde bija pa prātam, un viņi deva ķīlniekus.

10. Arī mūsējie aizsūtīja ziņnešus pie arhibīskapa, augstu cienījamā Andreasa kunga, un pie citiem dāņu bīskapiem[67] un karaļa vīriem, kas atradās Rēveles pilī. Tie tūdaļ atsūtīja karaļa vīrus pie mums, pateicās Dievam un mums par pagānu - kā sāmsaliešu, tā harjuiešu sakaušanu, piebilzdami, ka visa Igaunija piederot Dānijas karalim, jo Līvzemes bīskapi esot to viņiem atdevuši[68] Un viņi prasīja, lai viņiem izdodot varboliešu ķīlniekus. Bet mestrs Folkvīns stingri pateica, ka neko nezinot par Igaunijas atdāvināšanu Dānijas karalim, un Saksijas hercoga[69], kā arī visu kopā ar viņiem tur sanākušo klātbūtnē paskaidroja, ka rīdzinieki zem Svētās Jaunavas karoga kristīgajai ticībai pakļāvuši visu Igauniju, izņemot vienīgi Rēvēles novadu un Sāmsalu. Un viņš teica: “Šī Harju novada ķīlniekus gan atdodam atpakaļ viņu tēviem, ar to labprāt parādīdami cieņu Dānijas karalim, taču ar noteikumu, lai ar to nekādi netiktu mazinātas rīdzinieku tiesības.” Tad, atstājuši šī novada ķīlniekus turpat, ar savu laupījumu atgriezāmies Līvzemē. Bet līvu laupījums bija milzīgs, jo viņi bija aplenkuši harjuiešu apakšzemes alas[70], kurās tie allaž [257.lpp.] mēdza sabēgt, sakūruši alu ieejās uguni ar dūmiem un, tos kūpinādami dienu un nakti, visus - kā vīriešus, tā sievietes - smacējuši. Un viņi bija tos vilkuši laukā no alām, vienus - jau mirstošus, citus - pusdzīvus, vēl citus - mirušus, un tos nogalinājuši vai aizveduši gūstā, un paņēmuši visu to mantu - naudu, drēbes un daudz kara laupījuma. Bet abēja dzimuma nosmakušo visās alās bija ap tūkstoš cilvēku dvēseļu. Pēc tam līvi kopā ar vāciešiem atgriezās un pateicās Dievam, ka viņš arī harjuiešu lepnās sirdis pakļāvis kristīgajai ticībai.

[1] Bīskaps Alberts Līvzemē atgriezās ne agrāk kā 1219.gada jūlijā, jo kopā ar viņu atbraukušais hercogs Alberts (sk. 2.piez.) tā gada 9.julijā vēl atradās Lībekā (Transehe 1960, 42).

[3] Rūdolfs no Stoteles (par viņu ziņas no 1197.gada līdz 1228.gadam) cēlies no augstdzimušas ģimenes Stotelē (tag. Vācijā, ziemeļos no Brēmenes, Vēzeres labajā krastā) (Transehe 1960, 44).

[4] Par burggrāfiem dēvēja viduslaiku pilsētu prefektus, pils pārvaldniekus (Niermeyer 1984, 107). Vārdā neminētais burggrāfs ir Kvērfurtes grāfs Burhards (Arbusow, Bauer 1955, 154).

[5] Viņa vārds netiek minēts arī vēlāk (XXIII, 7, 9).

[8] Šlēsvigas bīskaps (sk. X, 13).

[9] Reskildes bīskaps Dānijā (1217-1224) Petruss Jakobi.

[10] 1211.gadā (XV, 4).

[12] Lindanises pils atradās tag. Tallinā, Domkalna teritorijā.

[14] Igauņi dāņiem, kas bija apmetušies tirgus laukumā, uzbruka no piecām pusēm. Katra karaspēka vienība gāja pa savu ceļu, bet tirgus laukumā šie ceļi saplūda (Johansen 1951, 41, Abb. 5).

[15] Bīskapa Teoderiha nogalināšanu apstiprina arī citi avoti(Annales Stadenses 1859, 357; Chronica Albrici 1874, 902, 912; arī 1224.gada dokuments UB I, Nr.61 par jauna bīskapa izraudzīšanu). Hronista tendenciozo nostādni apliecina tas, ka Teoderiha nāvi viņš uztver gandrīz vai kā Dieva sodu par Igaunijas bīskapa, jau Meinarda laikos ievērojamā cisterciešu misionāra, atkrišanu no Rīgas (Līvzemes) baznīcas (Arbusow 1951, 72).

[19] Mežotne bija zemgaļu novada Upmales centrs. Te Lielupes krastā atradās 9.-14.gs. pilskalns ar plašu senpilsētu un ostas vietu, divi kapulauki (Bauskas raj. Mežotnes c. teritorijā). Izteikta doma, ka Mežotne identificējama ar arābu ģeogrāfa Idrisi pasaules kartē (12.gs. vidus) aprakstīto Medsūnu, kas tai laikā bijusi liela un ziedoša pilsēta (Brīvkalne 1960, 61).

[24] Īstenībā par Zemgales bīskapa sēdekli Mežotne kļūst tikai 13.gs. 20.gadu beigās (Bauer 1939 308).

[25] Pils iedzīvotāji viduslaikos, rēķinoties ar ilgstošiem aplenkumiem u.c. nejaušībām, allaž centās nodrošināt tādus iztikai nepieciešamos krājumus, kuru pietiktu garnizonam viena gada uzturam.

[26] Vācieši Mežotnē bijās no zemgaļu, lietuvju un kuršu neiecietības pret kristiešiem, šo tautu savienības veidošanās pret krustnešiem.

[28] Lībiešiem, kas dzīvoja Mārtiņsalā (sk. I, 24.piez.).

[32] Latgaļi 12.-13.gs. laukus apstrādāja ar dzelzs lemešu spīļarkliem, iekopjot pastāvīgus tīrumus un iegūstot samērā bagātu ražu (LA 1974, 235).

[34] Rūdolfs (sk. XXIII, 6).

[36] 1218. gadā (sk. XXI, 6).

[39] Rebala aptver vēlāko Haljalas, Kadrinas un daļēji Rakveres draudzi (Kleis, Tarvel 1982, 199). Rebalas draudze Viruzemes ziemeļrietumos nav identificējama ar Rēveles novadu, bet, tā kā atradās tam kaimiņos, nosaukta pēc tā.

[41] Tā kā XXIV, 1 Tabelīns, Pudiviru vecākais, bija jau skandināvu (Gotlandē) kristīts, viņš acīmredzot bija atkritis no ticības (Johansen 1951, 88).

[43] Pieci novadi minēti arī Dāņu zemesgrāmatas Igaunijas aprakstā (Johansen 1933,182).

[46] T.i., Mežotnes senpilsētu. Spriežot pēc arheoloģisko pētījumu datiem, pastāvējusi no 10.gs. līdz 13.gs., aizņēmusi 13 ha platību apkārt pilskalnam, atskaitot austrumu pusi, kur gar pilskalnu tecējusi Lielupe.

[47] Hronists tuvāk nepaskaidro “eža” (arī “cūkas”) izskatu (XXVIII, 5; XXX, 4), bet piemin, ka šī ierīce lietota aizsegam, rokoties zem pils vaļņa. Sākotnēji par ezi saukti baļķi ar asiem dzelzs zariem ienaidnieka atturēšanai, vēlāk tā bija speciāla ar jumtu klāta ierīce: jumts racējus aizsargāja no pils aizstāvju apšaudes (Kripēns 1936, 162).

[49] Domājams, ka šādi koki, atbalststabi (XXX, 4), atradās pils ieejas rajonā, kur vārtu celtne balstījās uz stabu rindu (Brīvkalne 1960, 16.att.).

[50] Personvārda Madis (Mādis) etimologijā pieļaujams sakars ar darbības vārdu mādīties - “blēņoties, ākstīties” (J.Endzelīns) vai arī ar madīties, madīt - “iedrošināties”, “mērīties spēkiem” (Blese 1929, 207).

[56] Teoderihs 1217.gadā (XX, 8; XXI, 1) atradās krievu gūstā. Par viņa atbrīvošanu netiek stāstīts.

[58] Sk. XX, 6; XXI, 2 (padošanās un atkrišana 1217.gadā), 6 (otrā pakļaušana 1218.gadā); XXIII, 6 (pēdējā pakļaušana 1219.gadā).

[60] Hercoga karogs minēts arī Atskaņu hronikā (LR, R. 1012-1018).

[62] Svētmeži, svētbirzis vai atsevišķi koki (liepa, ozols) bijuši senas kulta vietas, kādas konstatētas arī Ziemeļkurzemē, kur dzīvoja pie Baltijas somiem piederīgie lībieši (Mugurēvičs 1987, 11.att.).

[64] Rūsiņš pats bija kritis 1212.gadā (XVI, 4).

[65] Liekas, tas varētu būt Drunvalda (Drivinalda) brālis Varibuls (Hansen 1857, 242; Pabst 1867, 268), kaut gan kāpēc lai Varibulu vai kādu citu no Tālibalda dēliem hronists neminētu vārdā (XVII, 2; XVIII, 3; otrs brālis Ramēķis vēl bija dzīvs XXVI, 12 un XXVII, 1)?

[70] Iespējams, alas atradušās tag. Raplas raj. Kuimetsas tuvumā (Kleis, Tarvel 1982, 211).

[72] Hermanis Bukshēvdens (ziņas par viņu no 1217.gada līdz 1248.gadam), viens no bīskapa Alberta pieciem brāļiem, Sv. Pāvila benediktiešu klostera (Brēmenes tuvumā) abats, no 1219.gada Lihulas-Tērbatas (Igaunijā) bīskaps (Gnegel-Waitschies 1958, 33).

[74] Magdeburgas arhibīskaps - Alberts I (1206-1233). Hermanis lūdza sevi iesvētīt Magdeburgā, lai tādējādi izvairītos no Brēmenes pretenzijām uz metropoles tiesībām Līvzemē (UB I, Nr.44). Savukārt Magdeburgas arhibīskaps, Vācijas karaļa atbalstīts, bija ieinteresēts paplašināt savu ietekmes sfēru pagānu zemēs viņpus Līvzemes. 1219.gada 23.martā karalis Frīdrihs bija uzdāvājis Magdeburgas arhibīskapam visas zemes viņpus un pie Līvzemes, kuras tas pievērstu kristīgajai ticībai un iegūtu impērijai (Pabst 1867, 271, 272).