Bīskaps, kas nemitīgi gādāja par visām baznīcām, norīkoja, rūpēdamies par sludinātāju sūtīšanu uz Igauniju, priesteri Alebrandu un Ludvigu uz Sakalu. Tie ļoti daudzus kristīja Jervā un citos novados un atkal atgriezās Līvzemē. Tad bīskaps norīkoja sūtņus uz Krievzemi un runāja ar novgorodiešiem[1] miera valodu, taču tikmēr neatlika citu priesteru sūtīšanu uz Igauniju. Pirmie no tiem bija Pēteris Kaikevalde[2] no Somijas un Heinrihs, letu dievakalps[3] no Imeras. Viņi devās uz Igauniju, izgāja cauri jau agrāk kristītajai Ugaunijai un sasniedza upi, ko sauc par Ūdeņu māti, pie Tērbatas. Un viņi, sākdami no šis upes sēt kristīgās mācības sēklu, slacīja apkārtējos ciemus ar svēto atdzimšanas avotu. Lohkvā[4] un tāpat citos ciemos nosvinējuši svētās kristības mistērijas, viņi devās uz Sādjervu[5], sasauca tur tautu un kristīja ap trīs simtus.

Pēc tam viņi apstaigāja citus ciemus un darīja tāpat. Un viņi nonāca Vaigā, ievadīja šī novada cilvēkus svētajās mistērijās un visus kristīja; un [258.lpp.] beidzot viņi sasauca visus Riolē[6], kas bija viņu tālākā kastella, un sniedza tiem evaņģēlija mācību. Un, kristījuši te piecsimt abēja dzimuma cilvēku, viņi virzījās tālāk uz Viru.

Un viņus uzņēma viruieši no pirmā novada, ko sauc par Pudiviru. Četrpadsmit ciemos kristījās visi kopā ar Tabelīnu, savu vecāko, ko dāņi vēlāk pakāra par to, ka viņš bija pieņēmis rīdzinieku kristību un savu dēlu atdevis ordeņa brāļiem par ķīlnieku. Bet pārējie viruieši citos novados dāņu draudu dēļ neuzdrošinājās uzņemt rīdzinieku priesterus un ataicināja pie sevis dāņus kā savus kaimiņus, un tie viņus kristīja. Tātad viruieši ticēja, ka kristiešiem - kā dāņiem, tā vāciešiem - ir viens Dievs un viena ticība un viena kristība, un, domādami, ka no tā nevar celties nekāda ķilda, bez bažām pieņēma kristību no kaimiņiem dāņiem. Bet rīdzinieki apgalvoja, ka Viru piederot viņiem, jo viņi to esot pakļāvuši kristīgajai ticībai, un aizsūtīja minētos priesterus to kristīt.

2. Bet dāņi, gribēdami pirmie pārņemt šo zemi, kas atradās viņiem kaimiņos, aizsūtīja savus priesterus kā uz svešas ražas ievākšanu. Tie kristīja dažus ciemus, bet uz citiem, kur paši nevarēja tik ātri nokļūt, nosūtīja savējos, lika visos ciemos pagatavot lielus koka krustus un ar zemnieku rokām aizsūtīja svētītu ūdeni, pavēlēdami apslacīt sievietes un bērnus; tā viņi mēģināja aizsteigties priekšā rīdzinieku priesteriem un tādā veidā tiecās pirmie pārņemt visu zemi Dānijas karaļa rokās. Kad , Pēteris un Heinrihs to uzzināja, viņi devās projām uz Jervu un, te pirmajos ciemos kristījuši ļoti daudz cilvēku, dzirdēja, ka tur ieradies dāņu priesteris Volters; viņi gāja tam pretī un teica, ka šī zeme esot rīdzinieku pakļautībā, un apliecināja, ka šis vīna dārzs iedēstīts zem Svētās Jaunavas karoga ar krustnešu centību un rīdzinieku pūliņiem.

Pēc tam viņi devās ar šo priesteri uz dāņu pili un to pašu izklāstīja arī augstu cienījamā Lundas arhibīskapa Andreasa priekšā. Bet arhibīskaps sacīja, ka visa Igaunija - gan rīdzinieku iekarotā, gan vēl nepakļautā - piederot Dānijas karalim, jo Rīgas bīskapi esot viņam to piešķīruši.[7] Un viņš norīkoja sūtņus uz Rīgu un lika tiem pateikt, lai rīdzinieki nenolasot nokarājošos vīnogu ķekarus un nesūtot sprediķošanai savus priesterus uz Igaunijas nostūriem. Savā atbildē Rīgas bīskaps, augstu cienījamais Alberts, rakstīja, ka viņa ļaudis jau sen, daudzus gadus pirms dāņu laikiem, iedēstījuši šo Igaunijas baznīcas vīna dārzu un to ar daudzu asinīm daudzās kara grūtībās kopuši un ka viņa priesteri parādījušies nevis Igaunijas nostūros, bet gan pašā Jervas vidū, arī Viruzemē un paša arhibīskapa vaiga priekšā.

Kad Dānijas karalis to uzzināja, viņš tīri vai sadusmojās uz Rīgas bīskapu, tomēr aicināja to pie sevis kopā ar ordeņa brāļiem.[8] Tas neatbrauca, bet šai jautājumā steidzīgi devās pie visuaugstā priestera[9], toties pie karaļa ieradās ordeņa brāļi - Cēsu Rūdolfs ar citiem. Un karalis viņiem piešķīra Sakalu un Ugauniju, ko rīdzinieki jau sen bija pakļāvuši un kristījuši, ar līdzās esošajiem novadiem[10] kā viņu trešo daļu Igaunijas, izslēdzot Līvzemes bīskapu un viņa nule iesvētīto brāli Hermani. Kad ziņa par to sasniedza Rīgu, bīskaps Bernhards ar pārējiem rīdziniekiem to uzņēma ar nepatiku; un tie sanāca kopā ar ordeņa brāļiem, draudzīgi nolēma Igauniju sadalīt trijās dalās un piešķīra bīskapiem - kā līdz šim, tā arī uz priekšu - viņu daļas, brāļiem atstājot viņu trešo daļu. Bet dāņi, kristījuši visu Rēveles novadu, arī aizsūtīja savus priesterus pie harjuiešiem, kristīja tos un uzkūdīja doties ar karaspēku pret jerviešiem, lai šie, baiļu pārņemti, atteiktos no rīdzinieku virskundzības un pieņemtu viņu pašu virskundzību un kristību. Un harjuieši tai vasarā deviņas reizes ar saviem karapulkiem iebruka jerviešu zemē, aplaupīja tos, ļoti daudzus nogalināja un sagūstīja un citu starpā ievainoja arī pašu dāņu priesteri[11], līdz lielākā daļa beidzot izvēlējās dāņu virskundzību un kristību. Līdzīgā kārtā arī sākotnēji rīdzinieku pakļautie viruieši, dāņu draudu iebaidīti, pieņēma viņu sprediķi un virskundzību. Tad arhibīskaps iesvētīja jaunu bīskapu[12] Viruzemei un Jervai un Rēveles bīskapam piešķīra Harju novadus.

3. Pa tam Zviedrijas karalis Jūhans[13], sapulcējis lielu karaspēku, ieradās ar savu hercogu[14] un saviem bīskapiem Ridalā, gribēdams iegūt dažas Igaunijas zemes un virskundzību pār tām. Viņš nometās Lihulas pilī, kurai pāvesta kungs bija apstiprinājis bīskapu Hermani[15], Līvzemes bīskapa brāli, tāpēc ka rīdzinieki šo novadu bija jau pirms tam pakļāvuši un iepazīstinājuši to ar ticības pirmsākumiem. Un zviedri apstaigāja novadu, mācīja un kristīja kādus no viņiem un cēla baznīcas. Un viņi ieradās pie dāņiem Rēvelē un uzsāka ar tiem sarunas. Arī rīdzinieki norīkoja pie zviedriem sūtņus un lika tiem pateikt, ka šos novadus kristīgajai ticībai pakļāvuši viņi, un arī brīdināja tos, lai pārāk neuzticoties nodevīgo igauņu viltīgajām runām un vairāk domājot par savu drošību. Bet karalis, nometinājis savus vīrus Lihulas pilī, ar hercogu Kārli un kādu no bīskapiem[16] atgriezās Zviedrijā. Un, tā kā viņiem vienā pusē bija Līvzeme, otrā - dāņi un paši atradās vidū, viņi sāka mazāk baidīties no pagāniem. Un tas notika kādu dienu, pirmajai gaismai svīstot: no jūras atnāca sāmsalieši ar lielu karaspēku, aplenca zviedrus, cīnījās ar viņiem un pielika viņu pilij uguni. Zviedri iznāca laukā un kāvās, bet [263.lpp.] nespēja pretoties tik lielam daudzumam. Un zviedri krita, sāmsaliešu nogalināti, un pils tika ieņemta; hercogs krita, bīskaps dabūja galu no uguns un zobena un, kā ticam, ir pārcēlies uz mocekļu saimi.[17] Vēlāk atnāca dāņi, savāca viņu līķus un sērodami apglabāja [8.augusts]. Tāpat arī rīdzinieki, uzzinājuši par viņu bojāeju, daudzas dienas sēroja un apraudāja viņus. Nogalināto bija ap piecsimt; tikai nedaudzi izglābās bēgot un sasniedza dāņu pili. Visi pārējie krita no zobena asmens;[18] lai viņu piemiņa ir svētīta, un viņu dvēseles lai atdusas ar Kristu.

4. Bet Līvzemes bīskaps devās pāri jūrai [vasara] [19] un ieradās Lībekā[20]; uzzinājis par Dānijas karaļa intrigām, viņš ar uzticamu draugu palīdzību slepus atstāja pilsētu un steidzīgi ieradās Romas kūrijā pie visuaugstā priestera, kas žēlīgi un tēvišķīgi uzklausīja viņa lūgumus. Bet Dānijas karalis norīkoja pret viņu savus sūtņus, kas Līvzemes baznīcas svarīgajai , lietai Romas kūrijā stipri kaitēja, toties guva sekmes savā mazāk svarīgajā. Un Līvzemes bīskaps devās projām pie ķeizara Fridriha, kas nule bija paaugstināts ķeizara godā, un lūdza viņam padomu un palīdzību gan pret Dānijas karaļa, gan krievu vai citu pagānu[21] naidīgo rīcību, jo Līvzeme ar visiem pakļautajiem apgabaliem vienmēr esot turējusies pie Impērijas.[22] Bet ķeizars, aizņemts ar dažādiem augstiem valsts dzīves jautājumiem [vēls rudens], bīskapam sniedza maz mierinājuma[23]; viņš bija apsolījis apmeklēt svēto Jeruzalemes zemi un, norūpējies par to, atteicās bīskapam palīdzēt, bet gan aicināja un pamācīja viņu runāt miermīlīgi un draudzīgi tiklab ar dāņiem, kā ar krieviem, līdz vēlāk uz jaunā stādījuma būšot uzcelta stipra celtne. Un, tā kā bīskaps nesaņēma nekādu atbalstu ne no visuaugstā priestera, ne no ķeizara, viņš atgriezās Vācijā. Un viņš pēc krietnu vīru[24] padoma nosprieda, ka labāk vērsties pie Dānijas karaļa nekā pakļaut briesmām Līvzemes baznīcu. Proti, Dānijas karalis aizliedza lībekiešiem nodot krustnešu rīcībā kuģus uz Līvzemi,[25] kamēr viņš nebūšot panācis bīskapa piekāpšanos.[26] Tāpēc augstu cienījamais bīskaps ar savu brāli - bīskapu Hermani beidzot vērsās pie minētā Dānijas karaļa un nodeva tā varā kā Līvzemi, tā Igauniju, taču ar noteikumu, ka viņa konventu prelāti, viņa vīri un visi rīdzinieki ar līviem un letiem šim nolīgumam dotu savu piekrišanu. Tai laikā [27.marts] radībās nomira karaliene - Dānijas karaļa laulātā draudzene.[27] Un kāds[28] sacīja, ka jaunā baznīca, kas tobrīd bija nodota karaļa varā un kas dzīrās teju, teju dzemdēt garīgu augli, viņa valdīšanas laikā neapšaubāmi nokļūšot briesmās. Un viņš, kā vēlāk būs redzams, runāja taisnību.[29]

5. Pa to laiku,[30] kamēr citi ķildojās par virskundzību zemēs, Imeras letu priesteris atkal devās uz Igauniju un paņēma līdzi citu priesteri - Teoderihu, kas bija tikko iesvētīts. Un viņi izgāja cauri Sakalai, sasniedza Navesti un, sākot ar šo upi, ar svētās kristības avotu apslacīja kaimiņu [265.lpp.] novadu, ko sauc par Normegundi; pakavēdamies katrā lielākā ciemā, viņi sapulcināja tautu un sludināja tai evaņģēlija mācību. Un viņi staigāja apkārt septiņas dienas un ik dienas kristīja trīssimt vai četrsimt abēja dzimuma cilvēku. Pēc tam viņi devās uz Jervu un Viru virzienā sasniedza tālāko vēl nekristīto novadu, ko sauc par Lopegundi[31], un katrā lielākā ciemā svinīgi izpildīja svētās kristības mistēriju, līdz nokļuva ciemā, ko sauc par Ketisu[32], un tur darīja tāpat. Dāņi te vēlāk uzcēla baznīcu, kā viņi to darīja arī daudzos citos ciemos, ko mēs jau bijām kristījuši. Beidzot viņi nonāca ciemā, ko sauc par Reineveri[33], un sūtīja sapulcināt tautu no citiem ciemiem. Un kāds zemnieks, kas bija viņu vecākais, sacīja: “Mēs visi,” viņš teica, “jau esam kristīti.” Un, kad viņi vaicāja, kas šos esot kristījuši, tas atbildēja: “Kad bijām Jalgsemas ciemā[34] un dāņu priesteris tur izdalīja savas kristības sakramentus, viņš kristīja dažus no mūsu vīriem un iedeva mums svētītu ūdeni, un mēs atgriezāmies savos ciemos, un katrs ar šo ūdeni apslacīja un kristīja savu ģimeni - sievas un bērnus. Un ko vēl vairāk lai jums izdarām? Tā kā esam jau reiz kristīti, mēs jūs vairs neuzņemsim.” Priesteri, to dzirdējuši, mazliet pasmaidīja, nokratīja putekļus no savām kājām pret viņiem un, aizsteigušies uz citiem ciemiem, Viru pierobežā kristīja trīs ciemus, kur bija kalns[35] un ļoti skaists mežs, kurā, kā stāstīja turienes iedzīvotāji, piedzimis sāmsaliešu lielais dievs, vārdā Tarapita[36], kas no šīs vietas esot aizlidojis uz Sāmsalu. Un otrs priesteris[37] gāja un nocirta viņu dievu tēlus un atveidojumus, kas tur bija darināti,[38] un pagāni brīnījās, ka netek asinis, un jo vairāk noticēja priesteru pamācībām. Un, kad septiņās dienās kristīšana šajā novadā bija pabeigta, priesteri atgriezās citā novadā, ko sauc par Mehu, un šeit tāpat pavadīja vienu nedēļu, apstaigāja ciemus un katru dienu kristīja ap trīssimt vai piecsimt abēja dzimuma cilvēku, kamēr arī šajā apgabalā pabeidza kristīšanu un iznīcināja pagānu ritus. Un no šī novada viņi devās tālāk uz Vaigu un pa ceļam atrada daudz ciemu, kurus vēl nebija uzmeklējis neviens priesteris, kristīja tur visus vīriešus, sievietes un bērnus un, iedami gar Vertsjervu[39], sasniedza Vaigu un, tā kā Vaiga jau bija agrāk kristīta, gāja atpakaļ uz novadu, ko sauc par Jogentaganiju[40], uzmeklēja te atsevišķus ciemus, kas agrāk bija palikuši nekristīti, proti, Igaveri[41], Vetpoli[42], Vasulu[43] un vairākus citus, un kristīja visus vīriešus un viņu sievas un bērnus. Pavadījuši tur nedēļu un pabeiguši šai apvidū svētās kristības mistērijas, viņi priecīgi atgriezās pie Ūdeņu mātes un, līdzīgā kārtā upes abos krastos paveikuši dievbijības darbu un pamācīšanu nekristīto vidū, beidzot devās atpakaļ uz Otepē un, [267.lpp.] iedēstīto un ar svēto avotu apslacīto vīna dārzu uzticējuši Dievam, kas gribēja tam piešķirt auglību, atgriezās Līvzemē.

Arī Hartvigs[46], kāds jauns ordeņa brāļu priesteris, devās uz Ugauniju, apmetās tur uz dzīvi pie saviem brāļiem un kristīja, ko vien atrada vēl nekristītus. Tāpat arī vēl letu priesteris devās uz Ugauniju, nokļuva Valgatabalvē[47] Pleskavas virzienā un, visos šajos visattālākajos ciematiņos izpildījis kristības sakramentu, izklāstīja tiem kristīgo ticību un pēc paveiktās kristīšanas atgriezās Līvzemē. Tai pašā laikā kristīšana tika pabeigta visā Igaunijā; visos Igaunijas apgabalos un novados kristīja daudz tautas: daži priesteri kristīja tūkstoti un vairāk, citi - piecus tūkstošus, bet daži - desmit tūkstošu un vairāk no viņu tūkstošiem. Un baznīca priecājās par miera klusumu, un visa tauta slavēja to Kungu, kas pēc tik daudziem kariem pagānu sirdis beidzot bija no elkdievības pievērsis Dieva pielūgšanai, kurš mūžos ir slavēts.

[2] Viņš 1215.gadā kristīja Sakalā un Ugaunijā (XIX, 4, 7).

[5] Sādjerva ciems pie tāda paša nosaukuma ezera uz ziemeļiem no Tērbatas (Mägiste 1962, 308).

[6] Domājams, ka Rioles pilskalns saistāms ar Punameģa kalnu Jegevas raj. pie Ripukas (Kleis, Tarvel 1982, 211).

[8] Pēc Štādes Alberta ziņām (Annales Stadenses 1859, 357), Dānijas karalis 1220.gadā atkal bija Igaunijā. Heinrihs par to nesaka nekā (Pabst 1867, 276).

[9] T.i., pie pāvesta Honorija III (1216-1227).

[12] Ostradu, Viruzemes bīskapu (1220-1227).

[13] Jūhans Sverketsons, Zviedrijas karalis (1219-1222).

[14] Kārli, Austrumgotlandes jarlu, Birgera Brūsas (sk. I, 13) jaunāko brāli un gados jaunā karaļa aizbildni (Hansen 1857, 250).

[15] Hermanis dēvēts par Lihulas (Lēnemā) bīskapu (UB VII, Nr. 2715).

[16] Kārli, jarla Kārļa brāļa Magnusa dēlu, Linčēpingas bīskapu, karaļa kancleru (Pabst 1867, 278, 279).

[17] Šīs ziņas apstiprina kāda zviedru hronika (Arndt 1747, 162), atzīmējot, ka 1220.gada 8.augustā pie Ridalas kritis jarls Kārlis un Linčēpingas bīskaps Kārlis.

[19] Hronists tagad rāda vienlaikus Alberta ceļojuma (kuru tas iesāka XXIV, 2) gaitu un rezultātus, neievērojot strikti bīskapa amata gadu hronoloģiskos ietvarus. Šai pašā paragrāfā minētais karalienes Berengarijas miršanas datums (1221.gada 27.marts), stingri ņemot, pieder pie nākošā gada.

[20] Lībeka, sena Hanzas pilsēta Baltijas jūras , krastā pie Trāves upes. Ar Lībekas nodibināšanu 1143.gadā agrāk iekarotajās rietumslāvu zemēs vācu tirgotāji ieguva ostu aktīvai tirdzniecībai. Pēc tam kad Lībeka tika nopostīta, pirmā vācu apmetne, kas bija blakus vagru Lubekai; 1158./59.gadā tā tiek dibināta otrreiz, veidoti plašāki pilsētas nocietinājumi (Fehring 1983, 13-15). 12./13.gs. mijā Lībeka kļūst par galveno ostu krustnešu braucieniem uz Līvzemi. No 1202.gada līdz 1225.gadam Lībeka bija dāņu varā.

[21] Ar citiem pagāniem te jāsaprot kurši, lietuvji, zemgaļi, kas vēl nebija pieņēmuši kristīgo ticību.

[24] Jādomā, tie bija bīskapa vasaļi - domkapitula locekļi.

[25] Vācu un dāņu pretišķības Līvzemes dēļ atspoguļojas pāvesta Honorija III vēstulēs Dānijas karalim, kur pieprasīts nekavēt krustnešu braucienus (UB I, Nr.46, 52).

[26] Par ordeņa brāļu atbalstu Valdemārs bija drošs (Pabst 1867, 281).

[28] Iespējams, pats hronists.

[29] Domāta igauņu sacelšanās 1221.gadā (XXVI, 3).

[35] Iespējams, Ebaveres kalns Veikemārjas draudzē; ar to bijušas saistītas kultiskas izdarības, un vēl pagājušajā gadsimtā par to bijuši dažādi nostāsti (Pabst 1867, 283).

[37] Tā kā 5.paragrāfa sākumā stāstīts, ka Imeras letu priesteris ceļā paņēmis līdzi citu priesteri - Teoderihu, šis otrs priesteris, kas sasit dievu atveidojumus, ir Teoderihs.

[38] Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka pagānu dievu tēli Austrumeiropas mežu joslā ir bijuši uzstādīti kā koka statujas, kur staba galā atveidots dieva attēls (Sedov 1980/81, 69-85).

[39] Pārāk tālu uz dienvidiem no minētā maršruta esošais Vertsjervs, liekas, tas nevarētu būt (Arbusow, Bauer 1955, 175).

[42] Vetpole - ciems uz ziemeļiem no Tērbatas (Arbusow, Bauer 1955, 175).

[44] T.i., Rīgas bīskapijas domkapitula locekļi.

[46] Hartvigs (1220-1234) kā Zobenbrāļu ordeņa priesteris darbojas Ugaunijā (XXVI, 7), pēc tam (30.gados) Vilandes pilī (Benninghoven 1965, 434).

[47] Valgatabalve - iespējams, Kivi ciems pie Vastselīnas (Laakmann 1939, 227). Valgatabalve ir uzskatīta arī par Ugaunijas dienvidaustrumu draudzi (pat atsevišķu novadu), jo, spriežot pēc Hronikas datiem, tā aptvērusi vairākus ciemus (Kleis, Tarvel 1982, 219).

[48] Damjata - pilsēta Nīlas deltā, tolaik Ēģiptes galvenā osta, kristiešu rokās bija no 1219.gada 5.novembra līdz 1221.gada 7.septembrim; te uzturējās arī Vācu ordeņa lielmestrs Zalcas Hermanis (Kluger 1987, 9-33).