Daseles grāfam Ādolfam[1] dodoties atpakaļ uz Vāciju, atgriezās minētais augstu cienījamais Rīgas bīskaps ar citiem krustnešiem, kaut arī tikai nedaudziem, kuru vidū bija Bodo no Homburgas[2], dižciltīgs vīrs, ar citiem bruņiniekiem un garīdzniekiem. Līdz ar bīskapa atgriešanos rīdzinieki uzzināja, ka ne vien Igaunija, bet arī Līvzeme nodota Dānijas karaļa varā. Visi bija ļoti satraukti, un visi vienā balsī iebilda - kā konventu prelāti, tā baznīcas vīri, pilsoņi un tirgotāji, līvi un leti -, aizrādīdami, ka viņi līdz šim cīnījušies tā Kunga kaujās pret pagāniem par godu mūsu Kungam Jēzum Kristum un viņa mīļotajai mātei, nevis par godu Dānijas karalim, un ka viņi drīzāk ar mieru atstāt zemi nekā kalpot šim karalim. Un vēsts par to nonāca pie augstu cienījamā Lundas baznīcas arhibīskapa, kas Rēveles pils aplenkumā no pagānu uzbrukumiem bija pieredzējis ne mazumu grūtību un zināja, ka viņam rīdzinieku palīdzība ārkārtīgi vajadzīga; un viņš norīkoja sūtņus pie Rīgas bīskapa un apsolīja atdot Līvzemei agrāko brīvību. Un bīskaps devās ar ordeņa mestru un saviem vīriem pie arhibīskapa uz Rēveli, un viņi saņēma no tā atbalstu un dāvanas, un arhibīskaps apsolīja viņiem pielikt visas pūles, lai Līvzeme atgūtu savu brīvību; tikai lai vācieši un dāņi būtu vienoti pret pagāniem un krieviem kā mierā, tā karā. Bet Sakalā un Ugaunijā viņi visas karaļa, kā arī laicīgās tiesības piešķīra ordeņa brāļiem, bīskapam atstājot garīgās tiesības,[3] un priecīgi atgriezās Līvzemē.

2. Pēc viņu atgriešanās ieradās kāds bruņinieks, vārdā Gotšalks, Dānijas karaļa sūtnis, ko tas bija norīkojis karaļa vārdā pārņemt pašas pilsētas fogteju[4]. Un visi, kas vien bija Līvzemē, cēla pret viņu iebildumus, kā līvi un leti, tā arī vācieši, tādā mērā, ka arī tirgotāji, viņam no Gotlandes braucot uz Līvzemi un no Līvzemes atgriežoties Gotlandē, [271.kpp.] atteicās dot loci viņa kuģim. Un viņš satraukts atstāja Līvzemi un, nokļuvis atklātajā, plašajā jūrā, brauca bez kuģa vadītāja, pretvēja mētāts. Un, tā kā viņš bija ieradies Līvzemē, iespējams, pret tā gribu, kurš pavēl vējiem, tad pelnīti sacēlās pret viņu vēji un viņam nespīdēja taisnības saule, jo viņš bija aizvainojis Mariju, Dieva māti, kas tiek saukta par jūras zvaigzni, un tāpēc arī tā nerādīja viņam drošu ceļu. Tādējādi šis bruņinieks, padzīts no Līvzemes, atgriezās Dānijā un pēc tam atteicās no karaļa fogtejas Svētās Jaunavas zemē. Tā, lūk, tā jūras zvaigzne allaž sargā savu Līvzemi; tā, lūk, tā pasaules valdniece un visu zemju pavēlniece allaž sargā savu pašas zemi; tā, lūk, tā debess ķēniņiene pavēl zemes ķēniņiem. Vai tad viņa nepavēl, kad pārmācījusi daudzos valdniekus, kuri cīnījās pret Līvzemi? Vai nepārmācīja, kad viņa Polockas lielkņazu Vladimiru, kas nāca ar karaspēku uz Līvzemi, piemeklēja ar pēkšņu nāvi?[5] Vai viņa Novgorodas lielkņazam, kad tas pirmoreiz izlaupīja Līvzemi,[6] neatņēma tūdaļ valsti, tā ka paša pilsoņi to ar kaunu padzina?[7] Un vai viņa citu Novgorodas kņazu, kas otrreiz izlaupīja Līvzemi,[8] nenogalināja ar tatāru rokām?[9] Vai viņa Jersikas valdnieku Visvaldi, kas aplaupīja rīdziniekus, nepazemoja pietiekami ar uguni un zobenu?[10] Vai tad kņazs Vjačko, kas reiz noslepkavoja bīskapa vīrus Koknesē,[11] vēlāk Tērbatā nav gājis bojā briesmīgā nāvē, kā tālāk tiks stāstīts?[12] Vai tad arī zviedrus - ja drīkstu par to runāt -, kas iebruka Svētās Jaunavas karogam pakļautajos Ridalas novados, vai tad viņus neapkāva sāmsalieši?[13] Vai tad viņa arī dāņu karali - ja atļauts teikt -, kas gribēja Līvzemi iztrūcināt ar savu kundzību, neiztrūcināja, turot viņu ar nedaudzu rokām ilgā un brīnumainā gūstā?[14] Vai viņa Svelgatu un ļoti daudzus citus lietuvju vadītājus un vecākos nenonāvēja ar savu kalpu Līvzemnieku rokām?[15] Vai Ako, Salas kādreiz nodevīgo līvu vadītājs, nekrita, rīdzinieku nogalināts, līdz ar ļoti daudziem citiem?[16] Vai Rūsiņš, letu vecākais, nekrita Dabreļa pilī?[17] Vai tad sērgas laikā nekrita un nenomira visi Turaidas vecākie, kurus uzskatīja par nodevīgiem?[18] Vai pie Turaidas, rīdzinieku nogalināti, nekrita visi Sāmsalas un Ridalas novadu vecākie?[19] Vai, rīdzinieku nogalināti, Sakalā nekrita Lembits, Vitamass un viņu pārējie nodevīgie vecākie?[20] Un tie, kas toreiz palika dzīvi un vēlāk neatstāja no sava nodevīguma, vai viņi visi nav gājuši bojā? Raugi, cik maiga ir Dieva māte pret savējiem, kas viņai uzticīgi kalpo Līvzemē, un kā viņa tos allaž sargā pret visiem ienaidniekiem, un cik nežēlīga viņa ir pret tiem, kas mēģina ielauzties viņas zemē vai šajā zemē kaitēt ticībai un viņas dēla godam! Raugi, cik daudzus un cik varenus valdniekus viņa pārmācījusi! Raugi, cik nodevēju un pagānu vadītāju un vecāko viņa [273.lpp.] izdeldējusi no zemes, cik bieži viņa savējiem piešķīrusi uzvaru pār ienaidniekiem! Viņa līdz šim allaž, vai nu iedama pa priekšu, vai sekodama, sargājusi savu karogu Līvzemē un likusi tam triumfēt pār ienaidniekiem. Un kurš no pagānu, dāņu vai jebkuru citu tautu valdniekiem jebkad cīnījies pret Līvzemi un nav gājis bojā? Iegaumējiet un skatieties, jūs, krievu vai pagānu, vai dāņu valdnieki, vai jebkuru tautu vecākie, bīstieties viņas - maigās žēlsirdības mātes, pielūdziet viņu - Dieva māti, noskaņojiet viņu, kas tik nežēlīgi atmaksā saviem ienaidniekiem, sev labvēlīgu, neuzbrūciet turpmāk vairs viņas zemēm, lai viņa jums būtu māte - viņa, kas līdz šim allaž bijusi ienaidniece saviem ienaidniekiem un tiem, kuri kaitējuši viņas ļaudīm Līvzemē, aizvien kaitējusi vēl vairāk. Iegaumējiet un skatieties arī jūs, kuru rokās ir virskundzība un fogtejas viņas zemē, ka pārāk neapspiežat nabagos - es runāju par nabagajiem līviem un letiem vai jebkuriem jaunkristītajiem, Svētās Jaunavas kalpiem, kas Kristus, viņas dēla, vārdu līdz šim kopā ar mums nesuši un vēl nesīs citiem pagāniem. Atsauciet sava gara acu priekšā to cilvēku briesmīgo nāvi, kuri apspieduši savus apakšniekus, pārdomājiet to dziļi un bīstieties! Svētā Jaunava nejūt prieku par lielajām nodevām, ko mēdz maksāt jaunkristītie, un nav iežēlināma ar naudu, kas tiem tiek atņemta ar dažādiem nodokļiem, un arī negrib, lai tiem taptu uzlikts , smags jūgs, bet viņa vairāk vēlas, lai tas būtu panesams un maigs, - viņa, kuras dēls saka: “Mans jūgs ir maigs un mana nasta viegla” - un no tiem prasa vienīgi to, lai tie ticētu viņa vārdam un atzītu, ka viņš ar tēvu ir īstais un vienīgais Dievs, un lai tie ticēdami dzīvotu viņa, mūžīgi mūžam slavētā, vārdā. Āmen.

3. Tai pašā laikā pie Turaidas arī sapulcējās Rīgas pilsoņi ar tirgotājiem un ar līviem un letiem, sazvērējās un apvienojās kā pret Dānijas karali, tā pret visiem saviem pretiniekiem?[21] Un ordeņa brāļi aizsūtīja savus kalpus un saņēma ciet dažus līvu vecākos un Siguldā ieslodzīja cietumā; ar to arī tika izjaukts pārējo plāns. Un krievi atsūtīja no Pleskavas [vasara] atpakaļ pie Otepē noslēgtā miera līgumu un paši sekoja ar lielu karaspēku, kura priekšgalā bija Novgorodas kņazs, ko pavisam drīz, nākamajā gadā, nogalināja tatāri. Un šajā karaspēkā bija vairāk nekā divpadsmittūkstoš krievu, kas bija ieradušies no Novgorodas, kā arī no citām Krievzemes pilsētām cīnīties pret kristiešiem Līvzemē.[22] Un viņi atnāca uz letu zemi un palika šeit divas nedēļas, gaidīdami lietuvjus, un nopostīja visu, kas bija tuvumā. Pēc tam viņi pienāca pie Cēsīm. Ordeņa brāļi ar saviem vendiem devās viņiem pie vārtiem pretī, taču nespēja pretoties lielajam daudzumam, aizdedzināja mājas un ciemu[23] un atkāpās [275.lpp.] savā pilī. Bet krievi atstājās no pils, pārgāja pār Gauju un ieradās Turaidā, izlaupīja visu zemi, nodedzināja visus ciemus un baznīcas, un tīrumos jau savākto labību, sagūstīja un nogalināja cilvēkus un zemē nodarīja daudz posta. Bet lietuvji pienāca pa to pašu ceļu tuvu pie Cēsīm, sekoja krieviem un, pārgājuši pār Gauju, pievienojās viņiem, un, kur krievi bija nodarījuši pārāk maz posta, tur to papildus izdarīja lietuvji. Tad no Rīgas devās ceļā ordeņa brāļu mestrs ar savējiem un bruņinieks Bodo ar dažiem krustnešiem, un sekoja arī vēl citi, taču zemē valdošo nesaskaņu dēļ[24] tikai nelielā skaitā. Un mestrs ar savējiem un citiem, kas viņam sekoja, devās pie Gaujas un krieviem aizšķērsoja pieeju krastam, lai tie nepārnāktu viņa daļā[25]. Daži līvi pārgāja pār upi un vajāja kādu lietuvju vienību, kas nāca no Gaujas grīvas ar gūstekņiem un kara laupījumu, un ap divdesmit no viņiem nogalināja; pārējie izglābās, aizbēgot pie krieviem. Kādu citu - krievu vienību viņi atrada Kogelses ciemā[26] un arī no tiem nogalināja septiņus; citi aizbēga atpakaļ pie savējiem, vēl citi izglābās, noslēpdamies mežos. Un krievi sacīja: “Te mums nav labi būt, jo līvi un vācieši no visām pusēm pulcējas ap mums.” Un viņi cēlās pusnaktī un sāka vākties laukā no zemes; nākamo nakti viņi palika Ikevaldē[27] un izlaupīja un dedzināja novadu visapkārt. Arī trešajā naktī viņi pie Imeras nodarīja līdzīgu postu, tad steidzīgi devās uz Ugauniju, četras dienas tāpat postīja šo zemi un atgriezās Krievzemē. Bet lietuvji aiz bailēm no vāciešiem neuzdrošinājās atdalīties no krieviem, kopā ar viņiem devās uz Pleskavu un palika pie viņiem veselu mēnesi, lai tad drošībā atgrieztos savā zemē.

4. Bet ordeņa brāļi ar pārējiem, kas bija viņiem sekojuši līdz Imerai, domāja lietuvjiem doties pretī pie Daugavas un gāja atpakaļ; viņi ierīkoja slēpni un ar bīskapa Kokneses saimi gaidīja tos trīs nedēļas, taču ordeņa brāļiem tas apnika un viņi atgriezās Rīgā. Bet Teoderihs, Kokneses bruņinieks, ar citiem bruņiniekiem, bīskapa kalpiem un nedaudziem letiem devās pa ceļu uz Pleskavas pusi, septiņas dienas meklēja lietuvjus, beidzot atrada viņu pēdas un tūdaļ steidzās pie viņiem. Un, tā kā vāciešu bija tikai piecpadsmit, letu gan vairāk, bet visi kopā tikai astoņdesmit deviņi, pagānu turpretī - seši simti, viņi gan nobijās no lietuvju lielā skaita, taču, visas cerības likdami uz to Kungu, tomēr drosmīgi uzbruka tiem. Arī lietuvji, redzēdami viņus nākam virsū, sakārtoja savu karaspēku pretējā pusē un divsimt savu labāko jātnieku nostādīja savrup, lai tie vajātu bēgošos vāciešus; visi pārējie lielā barā devās vāciešiem pretī. Vācieši sava nelielā skaita dēļ nespēja ar viņiem cīnīties, taču cīnījās tas, kas reiz bija darījis, ka viens vajāja tūkstoti un divi piespieda bēgt desmit [277.lpp.] tūkstošus. Tam uzticēdamies, viņi ar paceltu karogu tuvojās lietuvjiem. Kaujai sākoties, vispirms krita daži kā vienā, tā otrā pusē; un, tā kā ceļš līdzās esošā meža dēļ bija šaurs, vācieši kaujā stājās pirmie un visi leti tiem sekoja, vācu mēlē, kā bija samācīti, kliegdami, lai ķerot, grābjot, nāvējot. Lietuvji, briesmīgi izbijušies no šīs kliegšanas un domādami, ka seko vēl daudz vāciešu, metās bēgt; un krita pats drošsirdīgākais no viņiem un ap simt citu, bet pārējie nosvieda ieročus un aizbēga pa mežiem. Un vācieši savāca visu viņu kara laupījumu un, ko nevarēja paņemt līdzi, sadedzināja; no lietuvju zirgiem viņi saķēra ap četrsimt, kurus aizveda līdzi, un viņi slavēja to, kas bija cīnījies par viņiem. Bet no vāciešiem tur tika nogalināti trīs, kuru dvēseles lai atdusas mierā ar Kristu. Āmen. Un, tā kā bija jau ziema [ziemas sākums] un pāreja pār Daugavu grūta, lietuvji, kas bija aizbēguši uz mežiem, vai nu noslīka Daugavā, vai mežos pakārās,[28] tā ka viņi neatgriezās savā zemē, jo bija izlaupījuši Svētās Jaunavas zemi un viņas dēls tiem atmaksāja; lai slavēts viņš mūžos.

5. Rīgas tirgotāji arī devās ar savām precēm uz Ridalu, bet ieradās dāņi un saņēma viņus ciet, apgalvodami, ka zeme piederot karalim, sasaistīja viņus un aizveda līdzi uz Rēveli. Un Rīgas bīskaps un ordeņa mestrs sūtīja un pieprasīja, lai tos atlaižot, taču viņi nebija ar mieru. Tad dāņiem tika paziņots, ka rīdzinieki nākot ar karaspēku, un viņi tirgotājus tūdaļ atlaida. Un rīdzinieki nedevās uz Igauniju, bet kopā ar līviem un letiem uz Ugauniju un, sasaukuši pie sevis sakaliešus un ugauņus, devās uz Krievzemi pret saviem ienaidniekiem, kas bija izlaupījuši Līvzemi. Atstājuši aiz sevis Pleskavu, viņi iebruka Novgorodas kņazistē un izlaupīja visu apkārtējo zemi, nodedzināja mājas un ciemus, aizveda gūstā daudz tautas, citus nogalināja. Un leti nonāca pie kādas baznīcas netālu no Novgorodas pilsētas, nolaupīja svētbildes, zvanus, kvēpināmos traukus un līdzīgas lietas un ar lielu kara laupījumu atgriezās pie karaspēka. Kad nu ienaidniekiem bija atmaksāts, viss karaspēks, kur neviens pats nebija ievainots, priecīgi devās atpakaļ, katrs uz savām mājām, un krievu pulgām par Līvzemes baznīcu bija darīts gals. Arī leti, sakalieši un ugauņi nemitīgi iebruka Krievzemē [1221./1222. ziema], daudzus tur nogalināja, aizveda daudz abēja dzimuma gūstekņu un guva daudz kara laupījuma. Tāpat arī Kokneses leti un vācieši pastāvīgi ielauzās Krievzemē un pārveda daudz laupījuma un daudz gūstekņu.

Tai laikā ordeņa brāļi ar saviem kalpiem atradās visās pilīs kā Ugaunijā, tā Sakalā, pārzināja fogtejas, ievāca meslus un saglabāja [279.lpp.] bīskapam viņa daļu.[29] Viņi izbūvēja visas pilis, tās ļoti stipri nocietināja, izraka iekšpusē cisternas[30], pilis piepildīja ar ieročiem un stopiem un, baidīdamies no krieviem, sadzina igauņus pilīs un mitinājās tur kopā ar viņiem.

6. Bet ugauņi ap ziemas vidu devās pa dziļu sniegu ar karaspēku Viruzemei garām un, pārgājuši pār Narvu, izlaupīja kaimiņos esošo zemi,[31] un pārveda gūstekņus un kara laupījumu. Viņiem atgriežoties, sakalieši virzījās pa to pašu ceļu un, pārgājuši pār Narvu, devās pa attālāko ceļu uz zemi, kas saucas Ingrija[32] un pieder pie Novgorodas kņazistes. Un viņi atrada šo zemi pilnu ar cilvēkiem un nekādu iepriekšēju ziņu nebrīdinātu; un viņi nodarīja ingeriem milzīgu postu, nogalināja vīriešus, daudz tautas, sagūstīja daudz abēja dzimuma cilvēku, nokāva aitas, liellopus un daudz citu lopu, ko nevarēja paņemt līdzi, un atgriezās ar lielu laupījumu. Un Igaunija un Līvzeme piepildījās ar krievu gūstekņiem, un par visiem zaudējumiem, ko krievi bija nodarījuši līviem, šie tai pašā gadā jau bija saņēmuši atpakaļ divkārt un trīskārt vairāk.
_______________________________________________________________

[3] Šo līgumu Dānijas karalis apstiprina 1222.gadā (XXVI, 2).

[5] 1216.gada aprīlī; sk. XIX, 10.

[6] 1218.gada augustā; sk. XXII, 2-6.

[8] 1221.gadā; sk. XXV, 3.

[9] Sk. XXV, 3. Otro novgorodiešu karagājienu (1221.gadā) vadīja Svjatoslavs Vsevolodovičs, Vladimiras-Suzdaļas lielkņaza Georgija Vsevolodoviča brālis. Novgorodā par kņazu tolaik bija vēl mazgadīgais Vsevolods, lielkņaza Georgija Vsevolodoviča dēls (Arbusow, Bauer 1955, 179).

[10] Sk. XIII, 4 (1209.gadā); XVIII, 4 (1214.gadā); 9 (1215.gadā).

[11] Sk. XI, 9 (1208.gadā).

[12] Sk. XXVIII, 6 (1224.gadā).

[15] Sk. IX, 4 (1205.gadā).

[17] Sk. XVI, 4 (1212.gadā).

[18] Sk. XV, 7 (1211.gadā).

[19] Sk. XV, 3 (1211.gadā).

[20] Sk. XXI, 3 (1217.gadā).

[21] Daži vēsturnieki šo notikumu novērtē kā Rīgas namnieku un tirgotāju sacelšanos pret ordeni un bīskapu (Arbusow, Bauer 1955, 182).

[22] Par šo karagājienu stāsta senkrievu avoti (Аннинский 1938, 561), īsumā pieminot cīņu pie Cēsu pils (Кесь), kas, neraugoties uz lietuvju papildspēku ierašanos, nav ieņemta.

[23] Jādomā, Cēsu priekšpili un latgaļu ciema ēkas, kas bija uz dienvidiem no pils.

[24] Domātas pretrunas starp Rīgas bīskapu un ordeni (Аннинский 1938, 561), kā arī Rīgas pilsētu (sk. 21.piez.).

[25] Gauja bija ordeņa un bīskapa zemju robeža (XI, 3).

[29] Saskaņā ar Rēvelē 1221.gadā noslēgto līgumu (XXV, 1), laicīgās tiesības Sakalā un Ugaunijā bija tikai ordeņa ziņā; bīskapa Alberta ziņā bija garīgās tiesības, visus ienākumus no tām ordenis saglabāja bīskapam (Arbusow, Bauer 1955, 185).

[31] Otrpus Narvas upei dzīvoja igauņiem radniecīgie Baltijas somi - voti.

[32] Ingrija - novads gar Ņevas krastiem un Somu līci, ko apdzīvoja Baltijas somi ingeri, kuri kopā ar šeit dzīvojošajiem krieviem bija Novgorodas kņazistes sastāvā. Novadu nebūtu pareizi saukt par Ingermanlandi (Arbusow, Bauer 1955, 185), jo tas ir vēlāk (16.gs.) zviedru valodas ietekmē radies apgabala nosaukums.

Satura rādītājs

XXV nodaļas teksts latīņu valodā

XXIV nodaļas teksts latviešu valodā

XXVI nodaļas teksts latviešu valodā

HISTORIA.LV