Tai pašā gadā[1] tatāri[2] bija pagānu polovciešu[3] zemē, kurus daži sauc par partiešiem[4]; tie neēd maizi, bet pārtiek no jēlas savu lopu gaļas. Un tatāri cīnījās ar viņiem, pieveica viņus un nāvēja visus ar zobena asmeni; citi aizbēga pie krieviem un lūdza tiem palīdzību. Un pa visu Krievzemi tika laista ziņa, ka jācīnās ar tatāriem, un kņazi no visas Krievzemes devās pret tatāriem [aprīlis - maijs], bet nespēja cīnīties ar viņiem un bēga viņu priekšā. Un krita Kijevas lielkņazs Mstislavs[5] ar četrdesmit tūkstošiem vīru, kas bija ar viņu. Taču cits, Galičas kņazs Mstislavs[6], izglābās bēgot. No pārējiem kņaziem šajā kaujā krita ap piecdesmit. Un tatāri vajāja viņus sešas dienas un nogalināja vairāk nekā simttūkstoš vīru - īsto skaitu zina vienīgi Dievs -, un pārējie aizbēga. Un Smoļenskas kņazs[7], Polockas kņazs[8] un daži citi Krievzemes kņazi norīkoja uz Rīgu savus sūtņus lūgt mieru. Un miers, kas bija noslēgts jau ilgi pirms tam, tika visā pilnībā atjaunots [maijs - jūnijs].[9]

2. Arī Dānijas karalis, sapulcējis lielu karaspēku, ieradās ar grāfu Albertu[10] Sāmsalā un sāka [pēc 1.jūnija] celt akmens pili[11]. Un dāņi devās pret sāmsaliešiem, lai cīnītos, bet vieni to nespēja; viņiem nāca palīgā grāfs Alberts ar savējiem un piespieda sāmsaliešus bēgt, un viņi daudzus no tiem nogalināja, pārējie aizbēga. Pie Dānijas karaļa Sāmsalā ieradās arī augstu cienījamais Rīgas bīskaps ar ordeņa mestru un viņa brāļiem, ar dažiem līviem un citiem, kas bija atsūtīti no Līvzemes, un karalis priecājās par viņu ierašanos. Un viņš runāja ar tiem par dāvinājumu, ar kuru viņam tikusi piešķirta Līvzeme;[12] taču tie nepiekrita viņam, bet visi vienprātīgi cēla iebildumus, kā tiem bija norādījuši visi Līvzemes iedzīvotāji,[13] un ļoti lūdza viņu, lai mitējoties tādā veidā radīt Līvzemē nemieru un lai atstājot brīvību Svētās Jaunavas zemei. Tāpēc viņš, apspriedies ar saviem gudrajiem vīriem, beidzot atdeva bīskapam Līvzemi un visu, kas Līvzemei piederēja, atpakaļ pilnīgi brīvu. Turpretī Sakalā un Ugaunijā viņš karaļa tiesības[14] piešķīra ordeņa brāļiem, bet Rīgas bīskapam - visas garīgās tiesības, piebilzdams, lai tie viņam allaž būtu uzticīgi un neliegtu palīdzību viņa ļaudīm kā pret krieviem, tā pret pagāniem.[15] Un viņi apsolīja karalim un tā ļaudīm allaž uzticīgi palīdzēt un tāpēc arī pēc karaļa lūguma atstāja bīskapa brāli Teoderihu ar dažiem ordeņa brāļiem turpat jaunajā pilī, un atgriezās Līvzemē.[16] Bet karalis, steidzami pabeidzis pils mūri, novietoja pilī savus vīrus un atgriezās Dānijā [vasara].

3. Bet sāmsalieši sanāca no visiem ciemiem un novadiem, aplenca šo pili un sūtīja pie Piejūras igauņiem, lai nākot viņiem palīgā. Un daži no viņiem devās uz Varbolu un iepazinās ar prasmi rīkoties ar paterellu jeb mašīnu, ko dāņi bija uzdāvinājuši varboliešiem kā saviem padotajiem. Atgriezušies Sāmsalā, viņi sāka pagatavot paterellas un mašīnas un mācīja to arī citiem. Un ikviens no viņiem taisīja savas mašīnas. Un viņi atnāca visi reizē ar septiņpadsmit paterellām, piecas dienas nepārtraukti meta daudz lielu akmeņu un nedeva atelpu tiem, kas atradās pili, jo tiem nebija ne māju, ne citu ēku, ne kādas vietas vēl nepabeigtajā pilī, kur patverties, un daudzi no tiem tika ievainoti. Taču, stopnieku ievainoti, krita arī daudz sāmsaliešu, tomēr tāpēc nepārtrauca uzbrukumus pilij. Un tā nu pēc daudz dienu cīņas sāmsalieši sacīja tiem, kas bija pilī: “Jūs taču zināt, ka nekādi nespējat šajā pilī glābties no mūsu nemitīgajiem uzbrukumiem. Tāpēc iesakām jums un lūdzam: līgstiet ar mums mieru, iznāciet visi sveiki un veseli laukā un atstājiet mums pili un mūsu zemi.” Un tie, kas cīnījās zem atklātām debesīm un kam nebija māju un trūka visa nepieciešamā, pieņēma šos miera noteikumus, iznāca no pils un, paņemdami savas mantas līdzi uz kuģiem, atstāja pili un zemi sāmsaliešiem. Sāmsalieši arī paturēja turpat septiņus dāņus un Rīgas bīskapa brāli Teoderihu par ķīlniekiem miera apstiprināšanai; visi pārējie atgriezās pie dāņiem Rēvelē.

4. Tad sāmsalieši nopostīja pili visapkārt[17], neatstādami akmeni uz akmens, un pavēstīja visai Igaunijai, ka viņi iekarojuši dāņu pili un padzinuši kristiešus no savas zemes. Un viņi iedrošināja igauņus visos novados nomest dāņu jūgu un izdeldēt no zemes kristīgo vārdu, apgalvodami, ka dāņu pili viegli ieņemt, un mācīja viņus būvēt mašīnas, paterellas un citas kara ierīces. Un zemē dzima posts.

5. Kad nu sāmsalieši kopā ar harjuiešiem bija īstenojuši savas sazvērestības nelietīgos plānus pret dāņiem un kristīgo vārdu, viņi visi sapulcējās kopā ar Piejūras igauņiem Varbolas pilī, nogalināja vairākus dāņus un viņu priesterus, kas pie viņiem dzīvoja, un aizsūtīja ziņnešus uz Viru ar aicinājumu rīkoties tāpat. Bet viruieši un jervieši, būdami rimti cilvēki un pazemīgāki nekā pārējie igauņi, neuzdrīkstējās darīt neko tādu un, savākuši vienkopus savus priesterus, aizsūtīja viņus sveikus atpakaļ uz dāņu pili.

Bet sakalieši, kas dzīvoja kopā ar ordeņa brāļiem Vilandes pilī,[18] nespēja vairs ilgāk slēpt savu siržu viltīgos nodomus pret šiem brāļiem un atskrēja visi ar saviem zobeniem, šķēpiem un vairogiem, sagrāba vairākus brāļus, viņu kalpus un vācu tirgotājus un nogalināja viņus. Tā bija svētdiena [1223. 29.janvāris], kurā tiek lasīts evaņģēlijs: “Kad Jēzus kāpa laivā, raugi, liela vētra sacēlās jūrā”, un, kad priesteris Teoderihs citu brāļu klātbūtnē baznīcā noturēja svinīgo misi, tad patiešām izcēlās liels nemiers un apjukums. Kad bija nonāvēti visi brāļi, kalpi un vācieši, kas atradās ārpusē, sakalieši sapulcējās pilī pie baznīcas, ne jau lai lūgtu Dievu, bet lai izlietu asinis, nevis ilgodamies pēc mises sakramenta, bet gribēdami traucēt Jēzus Kristus mieru, proti, atnesdami līdzi Kaina[19] ļaunumu. Tad nu viņi vispirms ieņēma un aplenca baznīcas ieeju, apbruņoti ielenca neapbruņotos brāļus un, lai tos vieglāk izvilinātu laukā, ar liekulīgu rokasspiedienu apsolīja tiem mieru. Pirmais pie viņiem, pārlieku uzticēdamies neuzticīgajiem, iznāca Maurīcijs, kas bija viņu fogts,[20] un viņi tūdaļ metās tam virsū un nogalināja to. Tāpēc pārējie, izbijušies no tā, kas viņus neizbēgami gaidīja, gatavojās aizsardzībai, taču pēc ilgas kavēšanās, kad beidzot bija apzvērēts miers, pa vienam iznāca pie sakaliešiem. Nodevēji viņus tūdaļ sagrāba, sasaistīja rokas un kājas, atņēma visu viņu mantību, naudu un zirgus un sadalīja savā starpā. Nogalināto līķus viņi nosvieda uz lauka suņiem par barību, “atdodot,” kā ir rakstīts, “tavu kalpu līķus par barību debesu putniem, tavu svēto miesas - zemes zvēriem un izlejot viņu asinis kā ūdeni, un nebija [285.lpp.] neviena, kas viņus apglabāja”. Daži no viņiem arī devās uz citu pili pie Navesti un lika tur darīt tāpat, un pa ceļam nogalināja savu priesteri līdz ar citiem.[21]

6. Pēc tam šie paši sakalieši devās uz Jervu, sagrāba tur Hebi, kas bija viņu fogts, un aizveda to kopā ar citiem dāņiem uz savu pili, spīdzināja viņu un vēl citus ar briesmīgām mocībām, plosīdami viņu iekšas un vēl dzīvajam Hebem no miesas izraudami sirdi; to viņi izcepa uz uguns un, sadalījuši savā starpā, apēda, lai kļūtu drosmīgi pret kristiešiem; un viņu miesas tie atdeva par barību suņiem un debesu putniem.

7. Pastrādājuši tik neģēlīgu ļaundarību, Vilandes vecākie tai pašā dienā sūtīja uz Otepē un ieteica tur rīkoties tāpat. Un tērbatiešiem viņi par zīmi aizsūtīja asiņainos zobenus, ar kuriem bija nogalinājuši vāciešus, kā arī to zirgus un drēbes. Un tie visi šo ziņu saņēma ar prieku, metās ordeņa brāļiem virsū un sasēja viņus, nogalināja Johannesu, kas bija viņu fogts, un visus viņu kalpus, un no tirgotājiem apkāva ļoti daudzus ar zobenu; pārējie izglābās noslēpjoties, un šos viņi vēlāk ieslodzīja cietumā. Un viņi ordeņa brāļiem, pārējiem vāciešiem un tirgotājiem nolaupīja visu mantu un sadalīja to savā starpā, un pameta nogalināto līķus uz lauka neapbedītus; lai viņu dvēseles atdusas mierā ar Kristu! Tobrīd Tērbatā ar ordeņa brāļiem dzīvoja viņu garīgais brālis priesteris Hartvigs[22]; šo viņi uzsēdināja uz vistaukākā vērša, tāpēc ka viņš bija tikpat tauks. Un, izveduši to ārā no pils, viņi lozējot izzināja savu dievu gribu, kuru - priesteri vai vērsi - tie izvēloties upurim. Un loze krita vērsim, kas tad arī vienā mirkli tika nokauts; bet priesteri tie saskaņā ar dievu gribu atstāja dzīvu, taču iecirta viņam lielu brūci, kas vēlāk tika sadziedēta.

8. Tad pa visu Igauniju un Sāmsalu atskanēja aicinājums cīnīties pret dāņiem un vāciešiem. Un viņi izdeldēja kristīgo vārdu no visām savām zemēm. Bet krievus kā no Novgorodas, tā no Pleskavas viņi atsauca sev palīgā, apstiprināja mieru ar tiem un dažus nometināja Tērbatā, citus - Vilandē, vēl citus - citās pilīs, lai tie cīnītos pret vāciešiem, latīņiem un visiem kristiešiem, sadalīja ar tiem ordeņa brāļu, kā arī tirgotāju zirgus, naudu un visu mantību, un visu, ko bija salaupījuši. Un viņi ļoti stipri nocietināja savas pilis, pagatavoja visās pilīs paterellas, apmācīja cits citu prasmē rīkoties ar stopu un sadalīja ļoti daudzos ordeņa brāļiem nolaupītos stopus savā starpā. Un viņi paņēma atpakaļ savas sievas, ko kristietības laikā bija aizraidījuši projām,[23] izraka no kapiem savu kapsētās apglabāto mirušo līķus un pēc senas pagānu [287.lpp.] paražas sadedzināja,[24] nomazgājās paši[25] un izmazgāja savas mājas un pilis ar ūdeni, un iztīrīja tās ar slotām, cenzdamies tādā veidā savā zemē pilnīgi izdeldēt kristības sakramentus.

9. Un sakalieši norīkoja uz Rīgu sūtņus un paziņoja, ka viņi gan vēloties atjaunot mieru, bet turpmāk nekad vairs nepieņemšot kristīgo ticību, kamēr zemē vēl palikšot kaut vai tikai viens gadu vecs vai olekti[26] garš zēns. Un viņi pieprasīja atpakaļ savus zēnus ķīlniekus un apsolīja atdot ordeņa brāļus, kas viņiem cietumā vēl bija dzīvi, - par katru ķīlnieku pa brālim un tirgotājam, un tā tas arī notika.

10. Tai laikā kāda igauņa mājā Sakalā bija kāds tirgotājs kristietis,[27] un, kad tika nogalināti visi vācieši, kas bija zemē, arī šis igaunis metās virsū savam viesim un nonāvēja viņu. Kad tas bija noticis, slepkavas sieva dzemdēja dēlu, un šim zēnam miesā bija svaigas brūces visās tajās vietās, kur viņa tēvs bija ievainojis nevainīgo, un tās bija pavisam līdzīgas noslepkavotā brūcēm; vēlāk tās gan sadzija, taču rētas redzamas līdz šai dienai. Un daudzi, kas to redzēja, brīnījās un apliecināja to, būdami par Dieva atmaksas lieciniekiem, jo kristiešu karaspēks šo slepkavu tūdaļ nogalināja.

11. Nu atsākās karš visos Igaunijas apgabalos, jo sāmsalieši, piejūrieši un varbolieši kopā ar jerviešiem un viruiešiem ilgā aplenkumā apsēda dāņus Rēvelē, līdz tas Kungs viņus atbrīvoja, jo, ilgajā aplenkumā pilī stipri nokausēti, vācieši[28] kopā ar dāņiem iznāca ārā un uzbruka tiem, un Dievs piespieda igauņus bēgt; daudzi no tiem, kristiešu nogalināti, krita, pārējie aizbēga. Un kristieši paņēma viņu liellopus un zirgus un guva daudz kara laupījuma, un viņi slavēja to Kungu, kas arī šoreiz bija viņus atpestījis no tik liela posta.

12. Kad leti redzēja visu to ļauno, ko igauņi perināja pret Līvzemi, arī viņi tūdaļ sāka rīkoties uz karu ar tiem. Un Ramēķis ar savējiem un Varigerbs ar citiem letiem devās uz Ugauniju, izlaupīja ciemus, sagūstīja un nogalināja cilvēkus un ieguva daudz kara laupījuma. Viņiem atgriežoties, ceļā atkal devās citi un nodarīja līdzīgu postu. Tāpat igauņi, vajādami letus, atnāca uz Letiju un pastrādāja tādas pašas ļaundarības.

13. Pēc tam arī ordeņa brāļi devās uz Ugauniju, izlaupīja un nodedzināja dažus ciemus un nodarīja igauņiem līdzīgu postu. Atgriezušies Rīgā, viņi lūdza bīskapa vīrus un reizē visus vāciešus viņiem sniegt palīdzību pret igauņu mežonību. Bet tie visi atbildēja vienā balsī: “Ja esat ar mieru Svētās Marijas baznīcai un Rīgas bīskapam atstāt viņu trešo daļu Igaunijā, bīskapam Hermanim atdot brīvu atpakaļ tā trešo daļu un paši apmierināties ar savu trešdaļu, tad mēs labu prātu palīdzēsim jums.” Un viņi apsolīja bīskapiem turpmāk atstāt viņu daļas neskartas.[29] Tad tūdaļ cēlās visi baznīcas vīri, sasauca no saviem līviem un letiem karaspēku kopā [289.lpp.] ar rīdziniekiem un ordeņa brāļiem, virzījās uz Sakalu un, uzaustot rītam, parādījās pie Vilandes pils; un igauņi iznāca laukā, un viņi cīnījās ar tiem līdz trešajai stundai. Un viņi atstājās no tiem, sadalīja karaspēku pa visiem ciemiem un izlaupīja zemi, ķēra un nogalināja, ko atrada, un sapulcējās ar visu karaspēku pie pils, kas atrodas pie Navesti, un kāvās ar tiem trīs dienas. Un citi pārgāja pār Navesti, izlaupīja un nodedzināja visu Nurmegundi un ļoti daudzus tur nogalināja; atgriezušies pie savējiem, viņi ar visu karaspēku devās atpakaļ uz Līvzemi; un visiem vīriešiem, kas bija aizvesti gūstā, viņi nocirta galvas par atmaksu šīm divkosīgajām un nodevīgajām pagāntautām, sadalīja kara laupījumu un teica viņu, kas allaž ir slavēts.
_____________________________________________________________

[2] Tatāri veidojušies no dažādām Āzijas tjurku ciltīm, kas no 3./4.gs. līdz 13.gs. ienāca Pievolgā un saplūda ar vietējiem somugriem. Tatāru-mongoļu iebrukuma laikā 13.gs. Krievzemē par tatāriem un mongoļiem sāka saukt dažādu tautu pārstāvjus, kas bija Čingishana karaspēkā. Par tatāriem vēlāk, dēvēja arī Zelta ordas (13.-15.gs.) iedzīvotājus, kas faktiski etniskā ziņā nebija viendabīgi.

[4] Partieši - irāņu ciltis, kas 1.g.t. pr. Kr. otrajā pusē un vēl pēc Kristus dzimšanas dzīvoja uz dienvidaustrumiem no Kaspijas jūras; tie pārvaldīja apgabalu starp Indu un Eifratu. 1.g.t. p. Kr. piedalījās turkmēņu un persiešu etnoģenēzē.

[5] Mstislavs Romanovičs, Kijevas lielkņazs (1214-1223). Pēc Kijevas Krievzemes (10.-12.gs.) sairšanas Kijeva kļuva par dalienas kņazistes galvaspilsētu, kur līdz 14.gs. sākumam joprojām atradās pareizticīgo baznīcas metropolīta sēdeklis.

[6] Mstislavs Mstislavičs Udalojs - līdz 1217.gadam Novgorodas, kopš 1218.gada - Galičas kņazs.

[7] Smoļenskas kņazs - Mstislavs Davidovičs (1222-1230).

[8] Polockas kņazs - Boriss Ginvilovičs (1217-1226), kas, šķiet, bija lietuvju izcelsmes (Taube 1935, 400).

[9] 1212.gada miers (XVI, 2) kopš 1216.gada bija traucēts (XIX, 10).

[11] Arheoloģiskie pārbaudes izrakumi 1974.gadā Sāmsalas ziemeļos, Soelas līča krastā, liecināja, ka, pretēji senākajam uzskatam, dāņu pils šeit nav meklējama (Tuulse 1942, 58). Domājams, ka šī pils atradusies tur, kur vēlāk celta Kuresāres pils (Kleis, Tarvel 1982, 231).

[14] T.i., laicīgās tiesības - tiesas spriešanu, nodevu ievākšanu - pretstatā garīgajām tiesībām (Niermeyer 1984, 899).

[15] 1221.gadā Rēvelē panāktās vienošanās apstiprinājums (XXV, 1).

[16] Iespējams, ka Alberts brauca pēc tam tālāk uz Vāciju, no kurienes atgriezās tikai 1224.gadā (XXVIII, 1). Viņa prombūtne no Līvzemes 1223.gadā izsecināma pēc XXVI, 13; XXVII, 1.

[19] Kains - Vecajā Derībā cilvēku dzimuma ciltstēva Ādama dēls, kas noslepkavoja savu brāli Ābelu un par to iezīmēts ar zīmi pierē (“Kaina zīme”).

[20] Maurīcijs (Morics) - Vilandes pils fogts (Sakalai). Saņēmis no sacelšanās dalībniekiem solījumu, ka viņam tiks garantēta dzīvība, 1223.gada 29.janvārī padevās igauņiem, bet pils baznīcas vārtos tika nogalināts(Benninghoven 1965, 434).

[21] Šo igauņu sacelšanos un atsevišķas tās epizodes piemin arī Atskaņu hronika (LR, R. 768-802, 1269-1332, 1359-1366).

[27] Pēc Atskaņu hronikas (LR, R. 1279-1332), nogalinātais bijis kāds adatu tirgotājs, kas tolaik uzturējies Podrejalas ciemā (tag. Rīdaja c. uz ziemeļiem no Helmes Tervas rajonā).

[28] Vai nu tie piederēja pie pils (Sāmsalā) garnizona (XXVI, 3), vai arī, pamatojoties uz līgumu ar dāņiem (XXVI, 2), bija ieradušies Rēvelē kā vācu papildspēki.