Proti, bīskapam Bernhardam,[1] pirmajam zemgaļu bīskapam, ar daudziem krustnešiem atgriežoties no Vācijas, sakalieši un ugauņi ar kaimiņu novadiem sapulcēja lielu karaspēku, ieradās pie Imeras, izlaupīja letu zemi un nogalināja daudzus no tiem, aizveda gūstā sievietes un, sadalījuši karaspēku pa visu novadu, nodarīja zemei lielu postu. Citi devās uz Trikātu, citi uz Rozulu[2], citi - uz Metsepoli, vēl citi - uz Turaidu; atrazdami visos ciemos ļoti daudz vīriešu un sieviešu, viņi daudzus nogalināja, citus aizveda gūstā un, guvuši daudz kara laupījuma, pielika uguni visiem ciemiem un baznīcām un pēc tam noteica sava karaspēka pulcēšanos ar visu laupījumu Lēdurgā. Taču igauņiem aiz muguras pie Ureles sekoja Ramēķis ar nedaudziem citiem letiem un nejauši uzdūrās Varemaram - krievu pavēlniekam Vilandē, un nogalināja viņu līdz ar daudziem citiem krieviem un igauņiem. Sagrābuši ieročus un daudz kara laupījuma, vigi atgriezās Cēsīs.

Valodas par visu līviem un letiem nodarīto postu sasniedza Rīgu, un visi raudāja un skuma par saviem nogalinātajiem brāļiem. Un viņi nevilcinājās, bet tūdaļ pameta savas maizes, makus un katlus[3] un devās gan jāšus, gan kājām uz Turaidu - ordeņa brāļi ar krustnešiem, tirgotājiem un līviem. Norīkojuši izlūkus, viņi uzzināja, ka ienaidnieki jau atstājuši Lēdurgu, un sekoja tiem nakti un dienu. Milzīgās piepūles novārdzināti, visi kājnieki un ļoti daudz citu atgriezās Rīgā. Bet tie, kas sirdi bija nelokāmi savā apņēmībā atmaksāt pagāniem un nostāties kā [291.lpp.] mūris tā Kunga nama priekšā, neatkāpās. To vidū bija Johanness, Svētās Marijas baznīcas prāvests, priesteris Daniēls un ordeņa brāļu mestrs Folkvīns, kuri uzmundrināja arī pārējos, viņus iedvesmodami un aicinādami būt uzticīgiem un drosmīgiem tā Kunga cīņās pret šiem atkritējiem un pārdrošniekiem. Un pie viņiem atnāca ordeņa brāļi no Siguldas un Cēsīm un liels skaits līvu un letu, un viņi sekoja ienaidniekiem pa ceļu gar Gauju. Bet ienaidnieki bija atkāpušies pa citu ceļu, kas ved uz baznīcu Imeras tuvumā;[4] un šai baznīcā viņi pa nakti novietoja savus zirgus un turpat arī pastrādāja savas pārējās nelietības, nopostīja un sadedzināja labību, mājas un visu, kas piederēja priesterim, un no rīta devās tālāk uz Imeru. Un tad gadījās, ka tādā brīdī, kad kāda karaspēka daļa jau bija pārgājusi pār Imeras tiltu, pēkšņi pa otru ceļu no sāniem ieradās kristieši, iebruka ienaidnieka karaspēka vidū un uzsāka ar tiem kauju, taču igauņi viņiem ļoti drosmīgi turējās pretī.[5] Bet viņus nobaidīja tas, kas reiz nobaidīja filistiešus, kad tie bēga Dāvida priekšā.[6] Un vācieši uzsāka ar tiem cīņu, un igauņi pagrieza muguras un bēga kristiešu priekšā. Un viņi tos vajāja, izklīdināja un dzina atpakaļ pa ceļu, pa kuru tie nāca, un ļoti daudzus nogalināja; citi sekoja pārējiem ienaidniekiem uz tilta pusi, dažus šai ceļā nogalināja un cīnījās pie tilta, kur ordeņa brālis Teoderihs, drošsirdīgs un dievbijīgs vīrs, šķēpa ievainots, krita; pārējie pārgāja pār tiltu un uzbruka ienaidniekiem. Bet šie pameta visu kara laupījumu un savus zirgus un, nogalinājuši vairākus gūstekņus, kājām aizbēga uz mežiem; un vairāk nekā seši simti no viņiem tika nogalināti, citi gāja bojā mežos, citi noslīka Gaujā; pārējie ar kaunu atgriezās savā zemē, lai mājās paziņotu šo vēsti. Bet kristieši - kā vācieši, tā līvi un leti - sagrāba viņu kara laupījumu, zirgus un liellopus un tos vienlīdzīgi sadalīja savā starpā; saviem sagūstītajiem brāļiem - tiklab vīriešiem, kā sievietēm - viņi atdeva agrāko brīvību un teica un slavēja to, kas ne vien šoreiz, bet gan visu laiku cīnījās par vigiem Līvzemē un viņiem allaž dāvāja slavas pilnu uzvaru pār atkritējām tautām.

2. Kad no Jēzus Kristus ticības atkritušie igauņi pie Imeras bija sakauti, bīskaps Bernhards sūtīja pa visu Līvzemi un Letiju, aicinādams visus, kā baznīcas vīrus, tā ordeņa brāļus ar līviem un letiem, ierasties uz cīņu ar igauņiem. Un viņi visi uzticīgi paklausīja un sapulcējās vienkopus; ieradās arī krustneši ar tirgotājiem. Tad viņi virzījās uz priekšu - citi kuģos pa Gauju, citi kājām, citi ar zirgiem - un ar astoņiem tūkstošiem sasniedza dievkalpojumu un apspriežu vietu. Svinīgi noturējuši dievkalpojumus un apspriedes, viņi steigšus devās uz Igauniju un jau otrreiz uzbruka Vilandes pilij, ko vācieši pirms desmit gadiem[7] bija [293.lpp.] iekarojuši un pakļāvuši kristīgajai ticībai, pagatavoja mazākas mašīnas un paterellas un uzcēla ļoti stipru un augstu koka torni, kuru piebīdīja pie grāvja, lai no apakšas paraktos zem pils. Taču viņpus ļoti traucēja stopnieki, kas bija pilī, jo tiem bija ļoti daudz ordeņa brāļu stopu pret kristiešu stopiem un tie pagatavoja paterellas un mašīnas pret kristiešu mašīnām; un viņi cīnījās daudz dienu. Proti, pils aplenkums sākās augustā, Pētera važu dienā [1.augusts], un Svētās Jaunavas Debesbraukšanas dienā [15.augusts] viņi nokausēti padevās. Tā kā bija briesmīgi karsts un pilī atradās daudz cilvēku un lopu, kuriem no bada un slāpēm jau sāka zust spēki, drausmīgās nogalināto līķu smirdoņas dēļ pilī izcēlās liela sērga un cilvēki sāka slimot un mirt. Pārējie, kas vēl bija palikuši dzīvi, atdeva, nespēdami vairs aizstāvēties, sevi un visu savu mantību kristiešu rokās, īpaši tāpēc, ka redzēja pili jau otru reizi kristiešu aizdedzinātu, kaut gan paši ar milzīgām pūlēm bija aizstāvējuši sevi un pili. Un tāpēc viņi, salīguši mieru ar kristiešiem, iznāca no pils, no jauna uzņēmās kristīgās kārtības jūgu un apsolīja turpmāk nekad vairs atkrītot neaptraipīt ticības sakramentus un dot gandarījumu par saviem nodarījumiem; un ordeņa brāļi un visi vācieši viņus pasaudzēja, kaut gan viņi bija pelnījuši pazaudēt gan savu dzīvību, gan visu mantu.

Bet krievus, kas atradās pilī un bija nākuši palīgā atkritējiem, karaspēks pēc pils ieņemšanas tās priekšā visus pakāra, lai iebaidītu pārējos krievus. Kad miers bija pilnībā atjaunots, kristieši devās uz pili, paņēma visu, kas tajā bija, izdzina laukā zirgus un lopus un sadalīja tos vienlīdzīgi savā starpā. Cilvēkiem viņi atļāva atgriezties ciemos un, sadalījuši kara laupījumu, devās tālāk uz citu pili, kas atrodas pie Navesti, un uzbruka tai līdzīgā kārtā. Bet igauņi, baidīdamies no savas pils ieņemšanas, no sērgām un miršanas, kādas bijušas pirmajā pilī, un tamlīdzīga posta, bez kavēšanās atdeva sevi kristiešu rokās, lūgdami vienīgi saglabāt viņiem dzīvību un brīvību, un visu savu mantu atstāja karaspēkam. Un kristieši dāvāja viņiem dzīvību un brīvību un aizsūtīja viņus atpakaļ uz viņu ciemiem, un ieguva daudz kara laupījuma - zirgus, aitas un liellopus, kā arī visu, kas bija pilī. Un, slavēdami Dievu par abu piļu atgūšanu un šīs nelietīgās tautas atkārtoto pakļaušanu, viņi ar lielu prieku atgriezās Līvzemē.

4. Pa tam ordeņa brāļi un citi vācieši ar nelieliem spēkiem bija aplenkuši Tērbatas pili un cīnījās tur piecas dienas. Nespēdami ar nelielajiem spēkiem ieņemt tik stipru pili, viņi izlaupīja apkārtējo zemi un ar visu savu laupījumu atgriezās Līvzemē.

Un ordeņa brāļi atkal, sapulcējuši karaspēku, iebruka Igaunijā un nodarīja jerviešiem lielu postu, tāpēc ka tie vienmēr sāka karus ar dāņiem,[18] un daudzus nogalināja un sagūstīja, un guva lielu kara laupījumu. Tad jervieši atnāca pie viņiem uz Keitisu[19] un apsolīja vāciešiem un visiem kristiešiem mūžīgu uzticību; tāpēc tie atstāja tūlīt viņu apgabalu un ar visu laupījumu atgriezās savā zemē.

5. Pēc tam novgorodieši atsūtīja kņazu Vjačko, kas bija kādreiz Koknesē[20] noslepkavojis bīskapa vīrus, iedeva viņam līdzi naudu un divsimt vīru un piešķīra viņam virskundzību Tērbatā un citos novados, kurus viņš spēšot sev pakļaut. Un kņazs ieradās ar saviem vīriem Tērbatā, kur pils ļaudis viņu ar prieku uzņēma, lai būtu stiprāki cīņā pret vāciešiem, un atdeva viņam meslus no apkārtējiem novadiem; un pret [297.lpp.] ikvienu, kas nemaksāja meslus, viņš norīkoja karaspēku un nopostīja visas zemes, kas viņam nepakļāvās, no Vaigas līdz Viru un no Viru līdz Jervai un Sakalai, un nodarīja kristiešiem visu iespējamo postu.

6. Nosvinējuši tā Kunga dzimšanas svētkus [1224. 25.decembris], rīdzinieki domāja apsēst Tērbatas pili. Un viņi sapulcējās ar ordeņa brāļiem, krustnešiem, līviem un letiem pie Burtnieku ezera, un viņiem bija liels karaspēks. Tad viņi atcerējās dāņus, kas jau ilgu laiku atradās grūtībās,[21] jo pret tiem jau sen cīnījās visas apkārtējās zemes un tautas, un viņi atteicās no gājiena uz Tērbatu, bet devās ar visu karaspēku uz Harju; un viņi aplenca Lohu pili, cīnījās tur divas nedēļas, pagatavoja mašīnas un paterellas, un ļoti stipru koka torni, kuru piebīdīja tuvāk pie pils, lai varētu no apakšas parakties zem tās un no augšas spēcīgāk uzbrukt viņiem. Kad dāņi to uzzināja, viņi bija priecīgi un atnāca pie tiem pateikties par to, ka tie iežēlojušies par viņiem un ieradušies palīgā. Bet pēc tam daudzus nogalināja stopnieki un notrieca mašīnu apkalpes vīri; pārējie sāka smagi slimot un apmirt. Turklāt racēji jau tuvojās aizsargsienas augšai, tā ka pils ļaudis jau sāka bažīties, ka gāzīsies lejup kopā ar aizsarggrāvja sienu. Tāpēc viņi beigās lūdza karaspēku dāvāt viņiem dzīvību un brīvību. Un viņiem saglabāja dzīvību, bet pili aizdedzināja; visus zirgus, liellopus un sīklopus, mantu, naudu, drēbes un visu, kas bija pilī, sev paņēma vācieši un sadalīja vienlīdzīgi ar līviem un letiem; bet cilvēkus viņi atdeva dāņiem[22] un atlaida tos brīvus atpakaļ uz to ciemiem. Pa to laiku vācieši aizsūtīja dažus no sava karaspēka uz citām trim mazākām pilīm turpat tuvumā, piedraudot ar karu, ja tās nepadošoties. Un šīs trīs tuvējās pilis atdeva sevi rīdzinieku rokās un šajā karagājienā atsūtīja viņiem meslus un ļoti daudz vaipu[23]. Un rīdzinieku karaspēks atgriezās Jervā [janvāris], un daži no viņiem devās laupīt novadu. Un viņiem nāca pretī jervieši un viruieši un lūdza mieru, un apsolīja turpmāk vairs neaptraipīt kristīgās ticības sakramentus. Un viņi atjaunoja mieru ar tiem un tos, saņēmuši ķīlniekus, atkal žēlīgi pieņēma. Tomēr dāņi tos vēlāk nelika mierā un tiem visai bieži uzbruka, tāpēc ka tie mieru un kristietības jūgu bija pieņēmuši no rīdziniekiem. Un rīdzinieku karaspēks priecīgs atgriezās Līvzemē un slavēja Jēzu Kristu, kas visos karagājienos viņus allaž sveikus un veselus bija izvadījis un atvedis atpakaļ. Pa tam Rīgā uzturējās krievu kņazu sūtņi,[24] nogaidīdami notikumu iznākumu, un ļoti brīnījās par to, ka rīdzinieki nekad neatgriezās bez uzvaras, tukšām rokām, un par to, ka Jonatāna[25] bulta nekad nelaidās atpakaļ un viņa vairogs neliecās karā, un Saula[26] zobens neatgriezās tukšā, turpretim lielie un stiprie krievu kņazu karapulki nekad nespēja pakļaut kristīgajai ticībai nevienu pili.
_______________________________________________________________

[1] Bernhards (pirms tam Līvzemē pieminēts 1220.gadā; XXIV, 2) bija Vācijā 1221.gada vasarā, 1222.gada septembrī un 1223.gada martā; miris 1224.gada 29. vai 30.aprīlī (Johansen 1955, 157).

[5] Kauju pie Imeras (Emeres) apraksta arī Atskaņu hronika (LR, R. 1057-1168).

[6] Filistieši bēga no augumā mazā Dāvida, kad tas bija nogalinājis viņu par neuzvaramu izdaudzināto stiprinieku Goliātu (1. Samuēla gr., 17.).

[7] Drīzāk gan pirms 12 gadiem, 1211.gada pavasarī (XIV, 11).

[9] Georgijs Vsevolodovičs, Vladimiras-Suzdaļas lielkņazs (1218-1238). Vladimiras-Suzdaļas kņaziste 13.gs. sākumā bija lielākā feodālā valsts Krievzemes ziemeļaustrumu daļā, tas bija centrs, kas vēlāk uzsāka cīņu par visas Krievzemes apvienošanu.

[10] Jaroslavs Vsevolodovičs (1191-1246), kņazs Novgorodā (1215, 1222-1223), Ņevas Aleksandra tēvs.

[11] Vladimirs Mstislavičs.

[13] T.i., ceļā uz Līvzemi 1218.gadā; XXII, 2.

[20] Sk. XI, 9; 1208.gadā.

[21] Sal. 1222.gadā Sāmsalā ar dāņiem noslēgto līgumu (XXVI, 2).

[22] T.i., rīdzinieki atzina, ka Harju ir dāņu īpašums; sal. turpretī rīcību Jecvā un Viruzemē (XXVI, 4; XXVII, 6).

[25] Jonatāns, Saula dēls, bija labs šāvējs (1. Samuēla gr., 20., 36-38).