1. Tas bija bīskapa Alberta konsekrācijas divdesmit sestais gads [1224.], un baznīcai vēl joprojām nebija miera no kariem, jo kņazs Vjačko ar tērbatiešiem postīja visu apkārtējo zemi; leti un līvi gan vairākkārt devās ar nelieliem spēkiem pret viņiem, taču nespēja viņiem kaitēt. Arī ordeņa brāļi, pēc Lieldienām [14.aprīlis] no jauna sapulcējuši karaspēku, aplenca Tērbatu un cīnījās ar viņiem piecas dienas,[1] bet sava nelielā skaita dēļ nespēja pili ieņemt un, izlaupījuši apkārtējo zemi, ar savu kara laupījumu atgriezās Līvzemē.

Tikmēr augstu cienījamais bīskaps Alberts atgriezās no Vācijas ar daudziem krustnešiem un visiem saviem pavadoņiem.[2] Un kopā ar viņu ieradās viņa brālis, ne mazāk cienījamais bīskaps Hermanis, kas jau sen bijā ticis ievēlēts un iesvētīts par bīskapu Igaunijai, bet Dānijas karaļa radīto šķēršļu dēļ jau vairākus gadus nebija varējis nokļūt savā bīskapijā.[3] Bet, kad vācieši Dānijas karali bija aizveduši gūstā uz Saksiju,[4] minētais Rīgas bīskaps devās ar šo pašu brāli pie karaļa, lai saņemtu tā lēmumu un piekrišanu. Un karalis bija ar mieru, lai Hermanis dodas uz Līvzemi un no Līvzemes uz Igauniju uz savu bīskapiju.[5] Un, kad viņi ieradās Rīgā, viņus ar lielu prieku sagaidīja rīdzinieki un visi, kas bija Līvzemē; un visi priecājās un slavēja Dievu par to, ka pēc tik daudzām likstām un sūriem kariem gandrīz visa Igaunija no jauna iekarota un atgūta, izņemot vienīgi Tērbatas pili, ko nebija vēl skārusi dievišķā atmaksa.

2. Un ordeņa brāļi vienojās ar šiem pašiem bīskapiem [22.-24.jūlijs], ar baznīcas vīriem un visiem rīdziniekiem par Rīgai piederošo Igaunijas apgabalu sadali.[6] Un viņi atdeva bīskapam Hermanim Ugauniju ar tās novadiem, bet paši ordeņa brāļi par savu daļu lozējot saņēma Sakalu; Svētās Marijas baznīcai Rīgā un Rīgas bīskapam viņi piešķīra Piejūru ar septiņām kilegundām[7]. Kad piejūrieši uzzināja, ka pieder pie Rīgas baznīcas, viņi bija ļoti priecīgi un visā pilnībā samaksāja divu gadu meslus, ko nebija nokārtojuši dāņu uzbrukumu dēļ.[8] Tāpat arī ugauņi priecājās par to, ka viņi ir pakļauti bīskapam Hermanim, kas atradās Otepē; taču viņiem ar saviem tērbatiešiem nedeva mieru kņazs Vjačko, kas sakaliešiem un pārējiem apkārtējiem igauņiem bija kā cilpa un liels velns.

3. Un bīskapi norīkoja sūtņus pie kņaza uz Tērbatu un lūdza viņu aiziet no dumpiniekiem pilī, kuri bija aptraipījuši savas kristības sakramentus un, atteikdamies no Jēzus Kristus ticības, atgriezušies pagānismā,[301.lpp.] brāļus - savus brāļus un kungus - bija gan nāvējuši, gan gūstījuši un padzinuši no savām robežām un visus kaimiņnovadus, kas bija pievērsušies Jēzus Kristus ticībai, diendienā izlaupījuši un postījuši. Taču kņazs negribēja aiziet no viņiem, jo novgorodieši un krievu kņazi bija viņam šo pili ar apkārtējām zemēm dāvinājuši uz mūžīgiem laikiem un apsolījuši viņu glābt no vāciešu uzbrukumiem. Un šajā pilī pie šī kņaza bija salasījušies visi ļaundari no kaimiņnovadiem un no Sakalas - nodevēji un savu brāļu, ordeņa brāļu un tirgotāju, slepkavas, pret Līvzemes baznīcu vērsto ļauno plānu ierosinātāji. Bet viņu pavēlnieks un kungs bija šis kņazs, jo viņš arī pats no laika gala bija visu ļaunumu sakne Līvzemē: viņš bija lauzis patiesā miera nesēja un visu kristiešu mieru, ar viltu nogalinādams tam uzticīgos vīrus, kurus rīdzinieki bija atsūtījuši palīgā pret lietuvju uzbrukumiem, un nolaupīdams visu viņu mantu.[9] Šie visi tad nu, paļaudamies uz savu iepriekš minēto ļoti stipro pili, noniecināja kristiešu mieru un lūkoja diendienā nodarīt viņiem ļaunu. Šī pils patiešām bija stiprāka par visām Igaunijas pilīm, jo ordeņa brāļi bija to iepriekš ar lielām pūlēm un izdevumiem nocietinājuši un bagātīgi apgādājuši ar saviem ieročiem un stopiem, kurus visus nodevēji bija nolaupījuši. Bez tam kņazam te kuplā skaitā arī bija savi krievu loka šāvēji, un turklāt viņi pēc sāmsaliešu parauga[10] arī vēl pagatavoja paterellas un citus kara rīkus.

4. Tātad Igaunijas baznīca toreiz bija pakļauta daudzām kara grūtībām. Tā bija kā dzemdētāja sieviete, kurai ir bēdas un lielas sāpes, kamēr dzemdē, un kuras bērnu arī vajā pūķis, proti, tas behemots, kas, ierīdams straumi, vēl pārliecināts, ka viņa mutē ietek Jordāna.[11] Bet no tik lielām kara grūtībām minētā baznīca, kas vēl bija maza un vāja, nekā citādi nevarēja tikt atbrīvota kā vien ar Līvzemes baznīcas palīdzību, kas ar saviem iekarošanas pūliņiem bija allaž bijusi tās īstā un pirmā māte un to dzemdējusi ar atdzimšanas kristību Jēzus Kristus ticībā, kaut gan vairākas mātes tiecās šo meitu netaisni piesavināties un allaž vilka to sev klāt ar meliem; viena no tām ir krievu māte, vienmēr neauglīga un bez bērniem, kura pūlas sev pakļaut zemes nevis cerībā uz atdzimšanu Jēzus Kristus ticībā, bet gan cerībā uz mesliem un kara laupījumu.

5. Lai tātad Līvzemes baznīca savu meitu - Igaunijas baznīcu, ko tā bija dzemdējusi Jēzum Kristum, atpestītu no pašreizējām likstām, augstu cienījamais Rīgas bīskaps apziņoja un sasauca ordeņa brāļus, kā arī baznīcas vīrus ar krustnešiem, tirgotājiem, Rīgas pilsoņiem un visiem līviem un letiem un pasludināja karagājienu visiem, kas piederēja pie Līvzemes baznīcas. Un visi uzticīgi paklausīja, sapulcējās ar savu [303.lpp.] karaspēku pie Kāgjerva[12] un ataicināja pie sevis minēto augstu cienījamo Rīgas bīskapu ar viņa brāli, ne mazāk cienījamo bīskapu Hermani, un visiem viņu vīriem, priesteriem un bruņiniekiem. Pildījuši turpat apspriežu un dievkalpojumu mistērijas, viņi aizsūtīja pa priekšu karaspēka labākos un drošsirdīgākos, lai tie, dienu un nakti iedami cauri Ugaunijai, otrā rītā varētu pirmie sasniegt Tērbatas pili. Šie savukārt atkal sadalīja savas vienības, vienus norīkoja pa priekšu uzbrukt pilij, citus aizsūtīja uz Viru, lai aplaupa joprojām dumpīgos; un tie pēc trim dienām pārpilnībā atveda aitas, liellopus un visu pārējo karaspēkam vajadzīgo. Bet bīskapi, sekodami ar krustnešiem un visu karaspēka masu, sasniedza pili Svētās Jaunavas Debesbraukšanas dienā [15.augusts]. Tai pašā dienā iepriekšējā gadā taču tika ieņemta Vilandes pils.[13] Tad nu viņi noklāja laukus ar teltīm un uzbruka pils ļaudīm, uztaisīja mazās mašīnas un paterellas un ļoti lielā daudzumā pagatavoja kara rīkus, uzcēla aplenkumtorni - ļoti izturīgu koka torni, kuru astoņās dienās bija prasmīgi izveidojuši no vareniem, ļoti gariem kokiem tikpat augstu kā pils, un, piebīdījuši to tuvāk virs grāvja, tūdaļ sāka no apakšas norakt zemi. Pusei karaspēka lika rakt nakti un dienu - tā, lai vieni raktu, citi nestu projām nobrukušo zemi. Tāpēc, uzaustot rītam, liela daļa aizsarggrāvja malas nobruka no vaļņa zemē, un tūdaļ aplenkumtornis tika piestumts tuvāk pilij. Tikām pie kņaza aizsūtīja starpniekus - priesterus un bruņiniekus, cienījamus vīrus, un viņam tika apsolīts brīvs ceļš, lai varētu iznākt laukā ar saviem vīriem, zirgiem un visām mantām, ja tikai viņš atstātu pili un pamestu šo atkritēju tautu. Bet kņazs, cerēdams, ka viņu atbrīvos novgorodieši, stūrgalvīgi paziņoja, ka nekādā gadījumā pili neatstāšot. Pa tam ieradās krievi, kas siroja novadā; baumas par to sasniedza teltis, un tūdaļ sanāca vācieši, gatavi doties viņiem pretī, un aizsteidzās uz lauka, citus atstādami pils aplenkumam. Bet, tā kā krievi nenāca, viņi atkal atgriezās un turpināja uzbrukumu pilij; viņi daudzus ievainoja uz aizsargsienas augšas ar stopu bultām, citus nogalināja ar mašīnu metieniem, ar paterellām svieda pilī nokaitētu dzelzi vai podus ar uguni un pils ļaudīm iedzina lielas bailes ar to, ka daži pagatavoja rīkus, ko sauc par ežiem un cūkām, citi sanesa koku grēdas, un vēl citi pielika uguni. Tādā veidā viņi cīnījās ļoti daudz dienu. Tāpat arī tie, kas bija pilī, pagatavoja mašīnas un paterellas pret kristiešu mašīnām un vērsa savus loka šāvējus un stopniekus pret viņu bultām. Un viņi raka dienu un nakti bez mitas, tā ka tornis aizvien vairāk tuvojās pilij. Nogurušajiem netika dota atelpa: dienā cīnījās, naktī sarīkoja spēles un klaigāja. Līvi un leti, sizdami zobenus pret vairogiem un reizē kliegdami, vācieši ar savām [305.lpp.] bungām un stabulēm un citiem mūzikas instrumentiem, krievi ar saviem instrumentiem[14] un bļaustīšanos - visi vadīja nakti bez miega. Visi kristieši atkal sanāca kopā un meklēja padomu pie Dieva. To vidū bija Fredehelms[15], krustnešu vadonis un fogts, dižciltīgs un bagāts vīrs, un viņš sacīja: “Mums,” viņš teica, “šī pils jāieņem, ar joni uzkāpjot augšā, un jāatmaksā ļaundariem citiem par iebaidīšanu. Visās pilīs, ko līvzemnieki līdz šim iekarojuši, ienaidnieki taču vienmēr paturējuši savu dzīvību un brīvību, tā ka pārējiem no tā neradās nekādas bailes. Bet šoreiz tam no mūsējiem, kurš pirmais uzkāps un iebruks pilī, parādīsim lielu godu un piešķirsim zirgus un dižciltīgāko gūstekni, kāds būs pilī, izņemot kņazu, kuru, pakārtu pie augstākā zara, pacelsim visiem pāri.” Šis padoms bija visiem pa prātam; viņi deva solījumu tam Kungam un Svētajai Jaunavai, un tūdaļ no rīta pēc svinīgās mises noturēšanas sākās kauja. Tika sanesti koki, bet visas pūles bija veltas, jo vēl nebija pienācis Dieva atmaksas brīdis. Tad igauņi ap devīto stundu[16] pilī aizdedzināja varenas ugunis un aizsargsienā izveidoja plašu spraugu,[17] pa kuru pret torni noripināja ar uguni pilnus riteņus, un uzgāza tam vēl virsū lielas baļķu kaudzes. Taču spēcīgi bruņoti kristieši izārdīja ugunis, sadauzīja riteņus, apslāpēja visu liesmu sparu un savu torni nosargāja. Tikām citi no karaspēka sanesa malku un aizdedzināja tiltu; pret viņiem pie vārtiem saskrēja visi krievi.

7. Sāmsalieši arī atbrīvoja no gūsta Teoderihu, bīskapa brāli, un aizsūtīja viņu atpakaļ uz Līvzemi.[23] Bet piejūrieši ieradās Rīgā un atgriezās bīskapa pakļautībā, samaksāja pilnā apmērā divkāršus meslus, ko dāņu dēļ divus gadus nebija kārtojuši, un, apsolījuši mūžīgu uzticību Rīgas baznīcai, atgriezās kristīgajā ticībā.[24] Tāpat arī varbolieši atnesa meslus un dāvanas un visā pilnībā nodeva sevi rīdzinieku varā. Taču rīdzinieki par viņiem nekā noteikta neizlēma[25] un nešaubīdamies pieņēma tikai septiņus Piejūras novadus,[26] kas viņiem vienmēr bija piederējuši ar visām tiesībām. Rīdziniekiem taču vienmēr bija bijušas pilnas tiesības uz Piejūru, kas viņiem allaž bija piederējusi līdz ar tās iekarošanu kristīgajai ticībai, ar kristību, nodevām un ķīlniekiem, un viņi Piejūras ķīlniekus nekad nebija atdevuši Dānijas karalim.[27] Uzzinājuši par Tērbatas pils iekarošanu, Rīgā ieradās arī viruieši un jervieši un atveda kungiem zirgus un dāvanas.

8. Bet bīskaps Hermanis ar savējiem devās uz Ugauniju, sāka celt Otepē[28] pili un nometināja tajā dižciltīgus vīrus un cienījamus bruņiniekus, proti, savu svaini Engelbertu no Tizenhūzenes[29], savu brāli Teoderihu, Helmoldu no Lineburgas[30], gudru un dižciltīgu vīru, un Johannesu no Dolenes[31], un piešķīra katram no viņiem novadu, tas ir, kilegundu, par lēni. Viņš uzņēma arī ļoti daudzus citus vāciešus tai pašā pilī, lai tie tur kopā dzīvotu, aizstāvētu zemi un pili pret ienaidniekiem un mācītu kristīgo ticību igauņiem, saviem padotajiem. Bet igauņiem, kas līdz šim bija izturējušies nodevīgi, viņi neatļāva dzīvot kopā ar viņiem pilī. Šis pats bīskaps arī ataicināja priesterus pie sevis uz Ugauniju, piešķīra viņiem par beneficiju [307.lpp.] baznīcas un apgādāja viņus pietiekami ar labību un tīrumiem. Igauņiem viņš prasmīgā izklāstā arī pastāstīja par Dieva noteikto desmito tiesu, un viņi to pieņēma un sāka to turpmāk katru gadu maksāt. Tad viņš gādīgi lika dot visu vajadzīgo gan priesteriem, gan saviem vasaļiem un pildīt solīto. Viņš arī iecēla savu brāli Rotmaru par prāvestu, nozīmēja Tērbatu par viņa konventa vietu[32] un piešķīra viņam divdesmit četrus ciemus, pietiekamus ienākumus un tīrumus; un viņš vēlēja turpat iecelt ordeņa kanoniķus[33] un noteica, ka turienes baznīca būšot viņa katedrāle.

[2] 1224.gada 29.martā bīskaps Alberts ar savu brāli Rotmaru vēl atradās Vācijā (UB I, Nr.59).

[5] Hermanis savu bīskapiju saņēma no karaļa pret uzticības solījumu (XXIII, 11), taču vienlaikus atsakoties no Igaunijas daļas, uz kuru pretendēja dāņi.

[6] Runa ir par 1216.gadā izdarītās Igaunijas sadalīšanas (XX, 2) revīziju, kas kļuva nepieciešama dāņu iejaukšanās dēļ (UB I, Nr.61-63). Tad pat sekoja Tolovas sadalīšana (UB I, Nr.70), par kuras īstenošanu hronists raksta XXVIII, 9 beigās.

[8] 1222.gada rudenī bija sākusies igauņu sacelšanās, kurā piedalījās arī Piejūras novads; sal. XXVI, 3, 5, 11.

[17] Acīmredzot kādā no aizsargsienas posmiem izņēma nocietinājuma kokus un paraka bedri.

[20] Pils aizsargsienas iekšiene, kā arī ēkas, kas pieslejas aizsargsienai, bija piemērotas vai nu pastāvīgai dzīvošanai, vai arī patvērumam ienaidnieka uzbrukuma gadījumā (LA 1974, 126., 160.att.).

[22] Vladimiras-Suzdaļas lielkņazs Georgijs Vsevolodovičs.

[29] Engelberts no Tizenhūzenes (sk. XIV, 53.piez.) Līvzemē otro reizi ierodas 1224.gadā. Tas izriet no vairākiem dokumentiem (UB I, Nr.61-63), kuros viņš minēts kā liecinieks.

[33] Mūku ordeņa kanoniķi dzīvoja pēc augustīniešu ordeņa statūtiem, kurus bija pieņēmis Tērbatas domkapituls (Kleis, Tarvel 1982, 255).

[35] Šī igauņu zemju sadale starp bīskapu un zobenbrāļiem notika 1224.gada 23.jūlijā (UB I, Nr.62).