Satura rādītājs

XXIX nodaļas teksts latīņu valodā

XXVIII nodaļas teksts latviešu valodā

XXX nodaļas teksts latviešu valodā

[309.lpp.]

XXIX

1. Sākās bīskapa divdesmit septītais gads [1225],
Un nu līvu zemē bij miera un klusuma laiki.

Proti, kad bija ieņemta ļoti stiprā Tērbatas pils un visi igauņi un krievi līdz ar kņazu nogalināti, visas kaimiņu zemes un visas apkārtējās tautas pārņēma bailes no rīdziniekiem un vāciešiem. Un visi aizsūtīja savus sūtņus ar dāvanām uz Rīgu - kā krievi[1], tā Piejūras igauņi[2] un sāmsalieši[3], zemgaļi[4] un kurši, tāpat lietuvji, tiekdamies pēc miera un savienības ar rīdziniekiem, jo baidījās, ka tie varētu ar viņiem rīkoties tāpat kā ar tērbatiešiem. Un rīdzinieki pieņēma tos un piešķīra mieru visiem, kas vien to viņiem prasīja, un zemē viņu acu priekšā valdīja klusums. Un igauņi iznāca no savām pilīm un uzcēla no jauna savus nodedzinātos ciemus un savas baznīcas, tāpat arī līvi un leti, kas nāca laukā no mežu slēptuvēm, kur karu laikos bija daudzus gadus slapstījušies; un ikviens atgriezās savā ciemā un savos tīrumos, un viņi [311.lpp.] ara un sēja lielā drošībā, kādas viņiem iepriekš nebija bijis ap četrdesmit gadu, jo lietuvji un citas tautas gan pirms Dieva vārda sludināšanas Līvzemē, gan pēc viņu kristīšanas nekad nebija viņiem devušas mieru un drošību[5] Bet tagad viņiem bija miers, un viņi priecājās savos tīrumos un darbos, un nebija neviena, kas viņus biedētu; un, pilnīgāk izprazdami kristīgo ticību, viņi atzina Jēzu Kristu par Dieva dēlu, kas pēc bēdpilniem kariem un daudzu cilvēku apkaušanas, pēc sērgām un daudzām likstām beidzot bija apžēlojies par savu pāri palikušo tautu un tai piešķīris mieru un drošību. Un visa tauta atpūtās tā Kunga aizsardzībā un slavēja to, kas mūžos ir slavēts.

2. Šai pašā gadā[6] augstu cienījamais Rīgas bīskaps bija aizsūtījis savu priesteri Maurīciju uz Romas kūriju, lai izlūgtos apustuliskā krēsla legātu Līvzemei. Un visuaugstais priesteris apmierināja viņa lūgumu un norīkoja augstu cienījamo Modēnas bīskapu[7], sava galma kancleru[8], ar šo pašu priesteri uz Līvzemi, un viņš ar savu saimi, krustnešiem un visiem saviem pavadoņiem ieradās Daugavā [pavasaris]. Rīdzinieki devās viņam pretī, sagaidīja viņu un ar lielu prieku aizvadīja uz pilsētu. Arī viņš priecājās līdz ar tiem un teica Jēzu Kristu, jo atrada tik slavējami iedēstīto Dieva vīna dārzu un ar daudzu ticīgo asinīm slacīto baznīcu tik lielu un tik plaši izpletušos, ka tās zari sniedzās desmit dienu gājumā līdz Rēvelei vai pa citu ceļu - līdz Pleskavai,[9] vai gar Daugavu - tikpat dienu gājumā līdz Jersikai un aptvēra jau piecas atsevišķas bīskapijas[10] ar saviem bīskapiem. Un viņš tūdaļ aizsūtīja savus ziņnešus atpakaļ uz Romas kūriju, uzrakstījis visuaugstajam priesterim ziņojumu par patiesajiem apstākļiem.[11]

3. Bet viņš pats, rūpēdamies par nesen atgrieztajiem, bieži sasauca līvus un citus, kas bija pilsētā, vīriešus un sievietes, cītīgi sniedza viņiem Dieva vārdu un ar prieku piešķīra daudz atlaižu. Pēc tam viņš, vēlēdamies redzēt arī citus līvus, tāpat letus un igauņus, devās uz Turaidu, un kopā ar viņu bija augstu cienījamais Rīgas bīskaps, Svētās Marijas baznīcas prāvests Johanness un ļoti daudz citu gudru un saprātīgu vīru. Vispirms viņš ieradās Kubeselē,[12] kur līviem svinīgi noturēja misi un sludināja pestīšanas vārdu, lai tos stiprinātu katoļticībā. Tad viņš to pašu darīja Vitiselē[13] un Lēdurgā. Un pēc tam viņš, tāpat rīkodamies Metsepolē, Idumejā un Letijā, visiem sēja evaņgēlija sēklu, mācīja tos labus augļus nest un tiem rūpīgi izklāstīja kristīgo ticību. Tad viņš devās tālāk uz Ugauniju un tur atrada ticīgo - kā vāciešu, tā igauņu - baznīcu un Otepē pili apdzīvotu ar jauniem iedzīvotājiem un stipri nocietinātu. Un viņš slavēja to Kungu, jo arī Igaunijā bija atradis ticīgo kopienu. Un viņš [313.lpp.] apmācīja igauņus Jēzus Kristus ticībā un gādīgi mudināja un aicināja vāciešus sadzīvot draudzīgi un nedarīt cits citam ļaunu, un lai vācieši arī neuzliekot jaunkristīto pleciem nepanesamu smagas nastas jūgu, bet gan tā Kunga vieglo un tīkamo jūgu, un lai viņi allaž mācot ticības sakramentus. Tad viņš, tos svētījis, devās tālāk uz Sakalu, kur pirmajā draudzē,[14] ko atrada pie Vertsjerva, jaunatgrieztajiem igauņiem, dziļā dievbijībā tos mācīdams, piekodināja nekad neatkāpties no mūsu Kunga Jēzus Kristus ticības. Un no šejienes viņš devās tālāk uz Vilandes pili, kas pieder ordeņa brāļiem, kuri to jau toreiz bija ļoti stipri izbūvējuši. Un viņi iznāca ārā, ar prieku gāja pretī apustuliskā krēsla legātam, uzņēma viņu savā pilī un pastāstīja viņam par visu to ļauno, ko kristīgās ticības dēļ bija tur pieredzējuši no igauņiem. Un viņš sasauca igauņus, vīriešus un sievietes, uz to baznīcām un aizgāja pie viņiem, gādīgi sniedza mudinājuma vārdus un piekodināja viņiem, lai turpmāk vairs nepastrādā tādas ļaundarības un neuzdrīkstas aptraipīt ticības sakramentus. Līdzīgā kārtā viņš turpat arī ordeņa brāļus dievbijīgi apveltīja ar svētās mācības mudinājumiem, mācīdams viņus, lai viņi saviem padotajiem - nesaprātīgajiem igauņiem vai nu piedzenot desmito tiesu, vai jebkuros citos jautājumos neuzliekot pārāk smagu nastu un tie šādā sakarā nebūtu spiesti atkal atgriezties pagānismā. Turpat pie viņa arī ieradās dāņu sūtņi no Rēveles, kas viņu uzņēma ar prieku un pastāstīja par savām likstām un kariem. Tāpat pie viņa atnāca arī sūtņi no Piejūras igauņiem, kas pastāvīgi cīnījās ar dāņiem[15] un piedāvāja viņam savas zemes un novadus, kā tās vienmēr piedāvāja arī rīdziniekiem,[16] lai viņš tos tikai aizsargājot no dāņiem[17] un sāmsaliešiem. Un viņš tos pieņēma. Pēc tam viņš atgriezās letu zemē, un Trikātā pie viņa sapulcējās leti no visa apgabala, ko sauc par Tolovu,[18] un viņš tiem ar prieku sludināja Dieva vārdu un rūpīgi izklāstīja visus ticības sakramentus. Un no turienes viņš devās tālāk uz Cēsīm, kur viņu ar dziļu bijību sagaidīja ordeņa brāļi un citi tur dzīvojošie vācieši, un sastapa te milzum daudz vendu un letu. Un tā viņš, kad pienāca rīts un visi leti bija sapulcējušies, tiem ar prieku sludināja tā Kunga Jēzus Kristus priecas mācību, vairākkārt pieminēja Jēzus ciešanas un ļoti iepriecināja priecīgos, un uzslavēja to uzticību un nelokāmību,[19] jo tie no brīvas gribas un bez kādām kara jukām pirmie bija pieņēmuši kristīgo ticību un pēc tam nekad nebija aptraipījuši kristības sakramentus kā līvi un igauņi; viņš uzteica letu pazemību un pacietību, kuri mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu bija priecīgi nesuši pie igauņiem un citām pagāntautām un daudzus savas tautas piederīgos, kas tikuši nogalināti tās pašas kristīgās ticības dēļ, aizsūtījuši, kā ticam, uz mocekļu saimi. Arī vendiem viņš neliedza savas [315.lpp.] mācības gādīgos mudinājumus un uzstājīgi piekodināja viņu kungiem - ordeņa brāļiem, lai tie saviem padotajiem arvien uzliekot vieglu jūgu un sadzīvojot ar viņiem uzticībā. Pēc tam viņš Siguldā sniedza līdzīgas dievbijības pamācības un jo dedzīgi aicināja līvus turpmāk vairs nenoniecināt savas kristības sakramentus un neatgriezties pagānismā. Un viņš allaž jo cītīgi aicināja ordeņa brāļus un pārējos vāciešus citos apgabalos līviem, letiem un pārējiem jaunkristītajiem mācīt kristīgo ticību, uzlikt viņu pleciem tīkamu Jēzus Kristus nastu un izturēties saudzīgi pret viņiem kā desmitās tiesas, tā citos jautājumos, lai viņi pārāk lielā smaguma dēļ neatgrieztos atkal neticībā. To visu paveicis, viņš atgriezās Rīgā.

4. Un te [augusts] pie viņa atnāca vācieši, līvi un leti un lūdza viņu izspriest dažādas lietas. Un viņš ikvienam atbildēja saskaņā ar tā lietu un sūdzību un izlēma daudzu cilvēku lietas un strīdus.[20]

Arī Novgorodas un citu pilsētu krievi, uzzinājuši par apustuliskā krēsla legātu Rīgā, norīkoja pie viņa savus sūtņus un lūdza viņu apstiprināt ar vāciešiem jau sen salīgto mieru.[21] Un viņš uzklausīja viņu tamlīdzīgos lūgumus, ar daudzām pamācībām arī stiprināja viņu ticību un visus aizsūtīja priecīgus atpakaļ uz viņu zemi. Pēc viņa aicinājuma ieradās arī Viestards, zemgaļu vadītājs, kuru viņš daudzās domu apmaiņās un ilgās sarunās aicināja pieņemt Jēzus Kristus ticību. Taču Viestards savas neticības stūrgalvībā nesaprata pestīšanas vārdus un vēl nepieņēma kristību, bet atkal apsolīja to izdarīt nākotnē un paņēma kādu legāta kunga sludinātāju līdzi uz Zemgali. Un tā viņi nāca no visām apkārtējām zemēm, lai redzētu Romas kūrijas legātu, to vidū arī Jersikas valdnieks Visvaldis, grāfs Burhards[22], Rēveles dāņu bīskapi[23], arī sāmsalieši[24] un Piejūras igauņi, kuri izteica gatavību uzticēties viņa aizstāvībai[25] un apsolīja pieņemt priesterus un uzņemties visus kristiešu pienākumus, lai viņš tos tikai atpestījot no dāņu uzbrukumiem. Un viņš tiem apsolīja pilnīgu brīvību, aizsūtīja sūtņus pie dāņiem un sāmsaliešiem un aicināja tos izbeigt karus, pieņemt viņa mieru un paklausīt viņa norādījumiem.

5. Bet viņš pats vēlējās arī vēl redzēt citus jaunkristītos un apmeklēja līvus Salā [ap septembri]; noturējis tur svinīgo misi un sējis svētās mācības sēklu, viņš devās tālāk uz Ikšķili, kur godāja pirmo svēto bīskapu piemiņu un arī šos līvus stiprināja Dieva kalpībā. Pēc tam viņš tāpat aicināja no elkdievības atpakaļ Lielvārdes un Aizkraukles līvus un cītīgi mācīja tos pielūgt vienīgo Dievu. Visbeidzot viņš Koknesē tāpat gādīgi sniedza svētās mācības aicinājumus kā vāciešiem, tā krieviem, letiem un sēļiem, kas tur dzīvoja kopā, un allaž piekodināja vāciešiem nedarīt pārmērīgi pāri saviem padotajiem ar smagām nastām un nepienācīgām nodevām, [317.lpp.] bet gan centīgi mācīt Kristus ticību, ieviest kristiešu paražas, izskaust pagānu ritus un audzināt viņus gan ar savu labo priekšzīmi, gan vārdiem.

6. Bet, kad apustuliskā krēsla legāts bija atkal atgriezies Rīgā [rudens], rudenī pēc viruiešu vecāko aicinājuma cēlās Otepē vācieši[26] un ar visiem saviem pavadoņiem ieradās Viruzemē, un, ieņēmuši Viru pilis, padzina dāņus, jo šo zemi, viņi sacīja, zem Svētās Jaunavas karoga kristīgajai ticībai pirmie esot pakļāvuši līvzemnieki. Un viņi sāka, valdīt visos Viru novados un pilīs. Kad legāta kungs to uzzināja, viņš sasauca šos vāciešus pie sevis un, piedraudot ar baznīcas sodu[27], piespieda viņus atdot šo zemi visuaugstā priestera aizsardzībā un, tūdaļ aizsūtīdams sūtņus pie dāņiem Rēvelē, arī tos līdzīgā kārtā piespieda viņa rokās atdot šo zemi, kā arī pārējās zemes, par kurām vācieši ķildojās ar dāņiem. Dāņi, neuzdrošinādamies spārdīt pret dzeloni, apsolīja uzticīgi paklausīt Romas kūrijai un atdeva legāta kunga sūtņu rokās Viru, Jervu, Harju un Piejūru, un apstiprināja šo dāvinājumu ar apzīmogotu rakstu, ko nosūtīja uz Rīgu.[28] Kad tas bija izdarīts, legāts aizsūtīja savus vīrus, krustnešus un priesterus uz Viru, aizvāca visus vāciešus un dāņus un paturēja šīs zemes savā varā.[29]

7. Pēc Epifānijas svētkiem [1226. pēc 6.janvāra], kad ceļi tajās aukstajās zemēs sniega un ledus dēļ ir piemērotāki ceļošanai, legāta kungs ar garīdzniekiem un kalpiem devās projām, paņemdams līdzi zemgaļu bīskapu Lambertu[30], Rīgas baznīcas prāvestu Johannesu, kā arī vairākus Rīgas pilsoņus un dažus ordeņa brāļus, un vēl daudzus citus, izgāja cauri Līvzemei un nonāca letu apgabalā un no letiem - Sakalā, par spīti stipram savārgumam. Tad viņš, divas dienas atpūties Vilandē, devās uz Jervu; un Karedas ciemā viņam nāca pretim visi jervieši, kuriem viņš ar prieku sludināja Dieva vārdu un kurus apmācīja katoļticībā. Pārņēmis tos visuaugstā priestera rokās, viņš devās tālāk uz Viru pirmo pili, ko sauc par Agelindi[31], un, tur uzņemts ar lielu prieku un godu, sasauca visu viņu iedzīvotāju pulku, sniedza tiem mūžīgās dzīvošanas svētīgās pamācības un sludināja Jēzus Kristus vārdu. No šejienes viņš devās tālāk uz Tarvanpi[32] un tur rīkojās tāpat. Un te pēc viņa aicinājuma ieradās dāņi un tika salīgts miers, vispirms starp vāciešiem un dāņiem, tad - ar visu apgabalu igauņiem. Pēc tam legāts devās uz Tabelīna novadu[33], kur pie viņa sanāca visi Viru vecākie un dzirdēja no viņa mācību par kristīgo ticību. Un legāts viņus visus pārņēma visuaugstā priestera rokās, iecēla no viņu vidus vecākos un tiesnešus visiem viņu apgabaliem un tad atgriezās Tarvanpē. Un no turienes viņš devās uz dāņu pili Rēvelē, un arī šeit viņu ar prieku [319.lpp.] saņēma dāņi, zviedri un visi, kas te dzīvoja. Tad viņš sāka no viņiem atprasīt zēnus - Viru ķīlniekus, bet viņi negribēja tos atdot viņa rokās, taču beigās aiz bailēm no baznīcas soda tomēr bija spiesti tos atdot, un viņš šos ķīlniekus aizsūtīja atpakaļ viņu vecākiem uz Viru. Arī varbolieši pieņēma legāta kunga mieru un ieradās pie viņa Rēvelē. Taču pēc dāņu neatlaidīga lūguma viņš atdeva tiem varboliešus ar pārējiem harjuiešiem atpakaļ. Taču kilegundu, ko sauc par Piejūras kilegundu[34], viņš kopā ar visu pārējo Piejūru, Viru un Jervu pārņēma visuaugstā priestera varā. Viņa priekšā sanāca arī Rēveles igauņi kopā ar dāņiem, un viņš dievbijīgi sniedza tiem mūžīgās pestīšanas vārdus un gādīgi piekodināja tiem sadzīvot draudzīgi, un lai igauņi turpmāk vairoties no nodevīgiem nodomiem. Kad tas viss bija paveikts, viņš aizsūtīja savus priesterus uz Piejūru un pats caur Sakalu atgriezās Rīgā. Bet šie priesteri, proti, Pēteris Kakinvalde ar otru brāli, citu priesteri,[35] devās uz Sontaganu, un piejūrieši viņus sagaidīja ar prieku un dzirdēja no viņiem Dieva vārdu, un viņi kristīja vīriešus, sievietes un bērnus, kuri agrāk bija palikuši nekristīti, kā Sontaganā[36], tā Maianpatē[37] un Paehallē[38]. Pēc tam arī viņi priecīgi atgriezās Līvzemē, slavēdami Dievu par ticības izplatīšanu.

8. Kad apustuliskā krēsla legāts bija atkal atgriezies Rīgā, pie viņa sapulcējās bīskapi[39], priesteri un klēriķi, ordeņa brāļi ar baznīcas vasaļiem un Rīgas pilsoņi. Un viņš, tiem visiem piedaloties, tā Kunga Lielajā gavēnī [8.marts] Svētās Marijas baznīcā noturēja svinīgu sanāksmi sakarā ar Innocenta norādījumiem[40], atsaukdams tos atmiņā un arī piebilzdams šo to jaunu, kas likās nepieciešams jaunajam baznīcas dēstījumam. Pēc tam, visu padarījis un noteicis, ko varēja noteikt, un piešķīris atlaides, viņš no visiem atvadījās un, viņus svētījis, atgriezās pie kuģiem, uzticēdams Līvzemi Svētajai Dievmātei Marijai un viņas mīļotajam dēlam - mūsu Kungam Jēzum Kristum, kam ir gods un slava mūžīgi mūžam. Āmen.

Atminos, atminēt tik. Bet pārējais, Dievmāte, zināms,
Jaunava Marija, tev. Esi tad žēlīga man!

9. Daudz slavas cienīga noticis Līvzemes laikā, kad pagāntautas tika pievērstas Jēzus Kristus ticībai. To visu uzrakstīt vai atsaukt atmiņā nav iespējams, neradot lasītājos arī apnikumu. Bet šis mazums ir uzrakstīts par slavu tam pašam mūsu Kungam Jēzum Kristum, kurš grib, lai viņa ticība un viņa vārds taptu aiznests pie visām pagāntautām, pašam darbojoties līdzi un palīdzot, un caur kuru tādi darbi ir paveikti, kurš savējiem Līvzemē allaž dāvājis tik daudz lielu un slavenu uzvaru pār pagāniem - un vienmēr drīzāk ar nedaudz vīriem nekā ar daudziem -, [321.lpp.] kā arī par slavu viņa mīļajai mātei, kuras godam un reizē viņas dēlam, tam pašam mūsu Kungam Jēzum Kristum, veltītas visas šīs jaunatgrieztās zemes. Un, lai šī slava, kas viņiem pienākas par tik spožiem darbiem, nākotnē kūtru cilvēku nolaidības dēļ netiktu nodota aizmirstībai, mēs nolēmām pēc kungu un biedru lūguma par to uzrakstīt necilā sacerējumā un to atstāt pēcniekiem, lai arī viņi teiktu Dievu, liktu uz viņu savas cerības, neaizmirstu Dieva darbus un vaicātu pēc viņa pavēlēm. Un nekas cits te nav likts klāt pie tā, ko gandrīz visu esam redzējuši savām acīm, bet, ko neesam redzējuši pašu acīm, to esam uzzinājuši no tiem, kas to redzējuši un bijuši klāt. Un nevis glaimu vai laicīga labuma dēļ esam to sarakstījuši, bet gan savu grēku piedošanas labad, par slavu mūsu Kungam Jēzum Kristum un Svētajai Jaunavai, tā paša Kunga mātei, kurš ar Tēvu un Svēto Garu allaž ticis, tiek un tiks slavēts mūžīgi mūžam. Āmen.
____________________________________________________________

[1] Sk. XXVIII, 9.

[2] Sk. XXVIII, 7.

[3] Turpat.

[4] Sk. XXIX, 4.

[5] Hronists šeit, misijas vēsturi aplūkojot retrospektīvi, grib pavēstīt, ka iedzīvotāji tagad, 1224.gadā, ieguvuši mieru no lietuvjiem un citiem pagāniem, kādu nav pazinuši kopš kristīgās ticības ieviešanas sākuma aiztecējušajos četrdesmit gados un arī pirms tam. Ja teikumu gribētu burtiski saprast un datumu attiecināt uz kara, nevis uz misijas darba ilgumu, vajadzētu nonākt pretrunā ar I, 5-8, arī ar Lībekas Arnolda ziņām par Meinarda iesvētīšanu bīskapa amatā, un Meinarda darbības sākums Ikšķilē tad jāatvirza uz vēlāku laiku (sk. Pabst 1867, 341; Arbusow, Bauer 1955, 207). Tāpat kā XXVI, 1, arī šeit datējums attiecas uz tēlojamo notikumu (šeit - legāta ierašanās), nevis uz tā priekšvēsturi. Ar savu stāstījumu hronists cenšas attaisnot nemitīgos karus ar iedzīvotājiem pēdējos četrdesmit gados.

[6] Tam vajadzētu būt notikušam jau bīskapa Alberta 26.episkopāta gadā, acīmredzot drīz pēc Tērbatas ieņemšanas, jo 1224.gada 31.decembrī pāvesta legāts uz Līvzemi un Prūsiju jau ir nozīmēts (Arbusow, Bauer 1955, 208). Pāvests Honorijs III ieceļ savu agrāko vicekancleru Modēnas bīskapu Guljelmo (Guillielmum Mutinensem episcopum) (hronists nekur nemin legāta vārdu) par savu legātu Līvzemē, Igaunijā, Zemgalē, Kurzemē u.c. Baltijas zemēs (Livonia, Hestonia, Semigallia, Curlandia u.c.) (LVA II, 109).

[7] Guljelmo, dažkārt vēstures literatūrā arī Vilhelms, Viļums, Gviljelms (ap 1184.gadu Ziemeļitālijā - 1251.gada 31.martā Lionā) - itālietis, pāvesta vicekanclers (1220-1222), Modēnas bīskaps (1222-1233), pāvesta legāts Līvzemē (1225-1226; 1234-1238), Savojas kardināls (no 1244). Enerģisks, mērķtiecīgs pāvesta politikas īstenotājs, fanātisks krustkaru piekritējs, cīnījās pret ķecerību (Donner 1929, 45-73).

[8] Sk. iepriekšējo piezīmi.

[9] Attālums no Rīgas līdz Rēvelei un Pleskavai gaisa līnijā ir aptuveni vienāds - 280 km. Attālums no Rīgas līdz Jersikai - tikai 175 km. Iespējams, hronists domājis Jersikas valsts tālāko austrumu robežu (ap 250 km) vai arī turējis prātā pārvietošanās grūtības pa Daugavu pret straumi, kas prasīja vairāk laika (Pabst 1867, 342).

[10] Rīgas, Lihulas, Zemgales-Sēlijas, Rēveles un Viruzemes bīskapijas.

[11] Legāta ziņojums uz Romu pieminēts Atskaņu hronikā (LR, R. 1320-1322). Par pāvesta 1225.gada 19.novembra vēstulē izteiktajiem norādījumiem Modēnas Guljelmo sk. Hildebrand 1887, 33.

[12] Sk. X, 14.

[13] Vitisele - Vidriži, Vetišciems (Arbusow, Bauer 1955, 209), nevis Igate, kā uzskata E.Pābsts (Pabst 1867, 343). Vitiseles ciems un draudze (willa et parochia Vitesile) minēta 13.gs. pirmās puses dokumentos (LGU I, Nr.15, 19). To, kur Vitiseles ciems atradies, palīdz noskaidrot 17.gs. zviedru arklu revīzijas materiāli un kartes (Švābe 1933, 419; LVA IV, 160; Dunsdorfs 1974, 22), kur minēts Vetišciems (Wettesche Cehm, Wettisch Dorf). Vetišciems atradies uz dienvidiem no Vidrižiem, kur šo ciemu iezīmē tādi mājvārdi kā Ausiņi, Unkšas, Laļļi, kas 17.gs. sākumā atradušies starp Ķīšupi un Virsupi (Limbažu raj. Vidrižu c.). Šis vietas apdzīvotību 12./13.gs. apliecina senkapi pie Unkšām un Laļļiem, vēlāk - dzelzs laikmeta lībiešu senlietu atradumi Vidrižos un Kaniņu pilskalns uz ziemeļiem no Vidrižiem.

[14] Pēc E.Pābsta, tas varētu būt novads, kur vēlāk atradās Tarvastu un Helmes draudzes (Pabst 1867, 344).

[15] Sk. XXVIII, 2, 7.

[16] Sk. XXVIII, 2, 7; XXIX, 1, 4.

[17] Sal. XXIX, 7.

[18] 1224.gada jūlijā Tolovas un Atzeles (Gaujienas) dalīšanas dokumentā (LVA II, Nr.106) Tolova saukta terra, que Tolova dicitur.

[19] Domāti gan tikai Cēsu-Autines apkārtnē dzīvojošie latgaļi. Līdz ar to zināmā mērā tiek vērtēta Autines sacelšanās, kurā latgaļi pretēji lībiešiem no turpmākās cīņas bija izstājušies (XVI, 5, 6). Ja šis samērā pozitīvais raksturojums attiektos uz latgaļiem vispār, tad Modēnas Guljelmo to būtu vajadzējis izteikt jau Trikātā, kur bija pārstāvji no visas Tolovas (Laakmann 1939, 17).

[20] Sk. UB I, Nr.74; III, Nr.73b.

[21] Sk. XXVIII, 9; XXIX, 1; Modēnas Guljelmo pāvestam ziņoja par savām sarunām ar Krievzemes sūtņiem; par to liecina pāvesta 1227.gada bulla (UB I, Nr.95).

[22] Oldenburgas Burhards (XIX, 2).

[23] 1225.gada decembrī un 1226.gada martā Rīgā uzturējās bīskaps Vescelīns no Rēveles (UB I, Nr.75, 81).

[24] Sk. XXVIII, 7; XXIX, 1.

[25] Sk. XXIX, 3.

[26] Sk. XXVIII, 8; pasākuma vadītājs acīmredzot bija Dolenes Johanness (UB I, Nr.88).

[27] T.i., ar izslēgšanu no baznīcas; par to liecina Modēnas Guljelmo rīcība 1226.gada 23.maijā pret šo notikumu galveno vaininieku Dolenes Johannesu (UB I, Nr.88).

[28] 1225.gada decembrī bīskaps Vescelīns ir Rīgā (UB I, Nr.75); Viruzemes-Jervas Ostrads netiek pieminēts.

[29] Notikumi rāda centienus radīt tieši pāvestam pakļautu valsti; par to detalizētāk sk. Donner 1929, 108-113.

[30] Hronists nepiemin Zemgales bīskapa Bernharda nāvi 1224.gada 30.aprilī. Lamberts kā Sēlijas-Zemgales bīskaps (ziņas par viņu ir no 1224.gada līdz 1231.gadam) faktiski savā bīskapijā nav uzturējies. 1234.gadā viņš minēts jau kā miris (Schonebom 1910, 350).

[31] Domājams, Punameģa pilskalns Veikemārjas apkārtnē (Kleis, Tarvel 1982, 261 ).

[32] E.Pābsts (Pabst 1867, 351) pieņēma, ka Tarvanpe atradusies Kadrinā, rietumos no Rakveres. Vēlākajos Hronikas izdevumos pieļauts, ka Tarvanpe atradusies tur, kur 13.gs. igauņu pilskalnā uzcelta Rakveres (Vēzenbergas) pits (Tuulse 1942, 67).

[33] Pudiviru apkārtnē; XXIII, 7; XXN, 1.

[34] Iespējams, domāta Sontagana (Kleis, Tarvel 1982, 263).

[35] Domājams, ka tas bijis pats hronists (sk. XXIV, 5).

[36] Tāda paša nosaukuma pils (XIX, 8; XXII, 9).

[37] Maianpate - iespējams, Linnameģa pilskalns pie Maimas Pernu-Jāgupi rajonā (Arbusow, Bauer 1955, 214).

[38] Paehalle - iespējams, Karuzes pilskalns (Mägiste 1962, 304), lai gan par to izteiktas šaubas; 0,5 km uz dienvidiem no pilskalna konstatēta 11.-14.gs. lauku apmetne (Тыниссон 1973, 404).

[39] Rīgā martā bez bīskapa Alberta vēl uzturējušies Zemgales bīskaps Lamberts un Rēveles bīskaps Vescelīns (UB I, Nr.80-82).

[40] T.i., sekojot IV Laterānas koncila (1215.g.) lēmumiem.

Satura rādītājs

XXIX nodaļas teksts latīņu valodā

XXVIII nodaļas teksts latviešu valodā

XXX nodaļas teksts latviešu valodā

HISTORIA.LV