Proti, kad bija ieņemta ļoti stiprā Tērbatas pils un visi igauņi un krievi līdz ar kņazu nogalināti, visas kaimiņu zemes un visas apkārtējās tautas pārņēma bailes no rīdziniekiem un vāciešiem. Un visi aizsūtīja savus sūtņus ar dāvanām uz Rīgu - kā krievi[1], tā Piejūras igauņi[2] un sāmsalieši[3], zemgaļi[4] un kurši, tāpat lietuvji, tiekdamies pēc miera un savienības ar rīdziniekiem, jo baidījās, ka tie varētu ar viņiem rīkoties tāpat kā ar tērbatiešiem. Un rīdzinieki pieņēma tos un piešķīra mieru visiem, kas vien to viņiem prasīja, un zemē viņu acu priekšā valdīja klusums. Un igauņi iznāca no savām pilīm un uzcēla no jauna savus nodedzinātos ciemus un savas baznīcas, tāpat arī līvi un leti, kas nāca laukā no mežu slēptuvēm, kur karu laikos bija daudzus gadus slapstījušies; un ikviens atgriezās savā ciemā un savos tīrumos, un viņi [311.lpp.] ara un sēja lielā drošībā, kādas viņiem iepriekš nebija bijis ap četrdesmit gadu, jo lietuvji un citas tautas gan pirms Dieva vārda sludināšanas Līvzemē, gan pēc viņu kristīšanas nekad nebija viņiem devušas mieru un drošību[5] Bet tagad viņiem bija miers, un viņi priecājās savos tīrumos un darbos, un nebija neviena, kas viņus biedētu; un, pilnīgāk izprazdami kristīgo ticību, viņi atzina Jēzu Kristu par Dieva dēlu, kas pēc bēdpilniem kariem un daudzu cilvēku apkaušanas, pēc sērgām un daudzām likstām beidzot bija apžēlojies par savu pāri palikušo tautu un tai piešķīris mieru un drošību. Un visa tauta atpūtās tā Kunga aizsardzībā un slavēja to, kas mūžos ir slavēts.

2. Šai pašā gadā[6] augstu cienījamais Rīgas bīskaps bija aizsūtījis savu priesteri Maurīciju uz Romas kūriju, lai izlūgtos apustuliskā krēsla legātu Līvzemei. Un visuaugstais priesteris apmierināja viņa lūgumu un norīkoja augstu cienījamo Modēnas bīskapu[7], sava galma kancleru[8], ar šo pašu priesteri uz Līvzemi, un viņš ar savu saimi, krustnešiem un visiem saviem pavadoņiem ieradās Daugavā [pavasaris]. Rīdzinieki devās viņam pretī, sagaidīja viņu un ar lielu prieku aizvadīja uz pilsētu. Arī viņš priecājās līdz ar tiem un teica Jēzu Kristu, jo atrada tik slavējami iedēstīto Dieva vīna dārzu un ar daudzu ticīgo asinīm slacīto baznīcu tik lielu un tik plaši izpletušos, ka tās zari sniedzās desmit dienu gājumā līdz Rēvelei vai pa citu ceļu - līdz Pleskavai,[9] vai gar Daugavu - tikpat dienu gājumā līdz Jersikai un aptvēra jau piecas atsevišķas bīskapijas[10] ar saviem bīskapiem. Un viņš tūdaļ aizsūtīja savus ziņnešus atpakaļ uz Romas kūriju, uzrakstījis visuaugstajam priesterim ziņojumu par patiesajiem apstākļiem.[11]

3. Bet viņš pats, rūpēdamies par nesen atgrieztajiem, bieži sasauca līvus un citus, kas bija pilsētā, vīriešus un sievietes, cītīgi sniedza viņiem Dieva vārdu un ar prieku piešķīra daudz atlaižu. Pēc tam viņš, vēlēdamies redzēt arī citus līvus, tāpat letus un igauņus, devās uz Turaidu, un kopā ar viņu bija augstu cienījamais Rīgas bīskaps, Svētās Marijas baznīcas prāvests Johanness un ļoti daudz citu gudru un saprātīgu vīru. Vispirms viņš ieradās Kubeselē,[12] kur līviem svinīgi noturēja misi un sludināja pestīšanas vārdu, lai tos stiprinātu katoļticībā. Tad viņš to pašu darīja Vitiselē[13] un Lēdurgā. Un pēc tam viņš, tāpat rīkodamies Metsepolē, Idumejā un Letijā, visiem sēja evaņgēlija sēklu, mācīja tos labus augļus nest un tiem rūpīgi izklāstīja kristīgo ticību. Tad viņš devās tālāk uz Ugauniju un tur atrada ticīgo - kā vāciešu, tā igauņu - baznīcu un Otepē pili apdzīvotu ar jauniem iedzīvotājiem un stipri nocietinātu. Un viņš slavēja to Kungu, jo arī Igaunijā bija atradis ticīgo kopienu. Un viņš [313.lpp.] apmācīja igauņus Jēzus Kristus ticībā un gādīgi mudināja un aicināja vāciešus sadzīvot draudzīgi un nedarīt cits citam ļaunu, un lai vācieši arī neuzliekot jaunkristīto pleciem nepanesamu smagas nastas jūgu, bet gan tā Kunga vieglo un tīkamo jūgu, un lai viņi allaž mācot ticības sakramentus. Tad viņš, tos svētījis, devās tālāk uz Sakalu, kur pirmajā draudzē,[14] ko atrada pie Vertsjerva, jaunatgrieztajiem igauņiem, dziļā dievbijībā tos mācīdams, piekodināja nekad neatkāpties no mūsu Kunga Jēzus Kristus ticības. Un no šejienes viņš devās tālāk uz Vilandes pili, kas pieder ordeņa brāļiem, kuri to jau toreiz bija ļoti stipri izbūvējuši. Un viņi iznāca ārā, ar prieku gāja pretī apustuliskā krēsla legātam, uzņēma viņu savā pilī un pastāstīja viņam par visu to ļauno, ko kristīgās ticības dēļ bija tur pieredzējuši no igauņiem. Un viņš sasauca igauņus, vīriešus un sievietes, uz to baznīcām un aizgāja pie viņiem, gādīgi sniedza mudinājuma vārdus un piekodināja viņiem, lai turpmāk vairs nepastrādā tādas ļaundarības un neuzdrīkstas aptraipīt ticības sakramentus. Līdzīgā kārtā viņš turpat arī ordeņa brāļus dievbijīgi apveltīja ar svētās mācības mudinājumiem, mācīdams viņus, lai viņi saviem padotajiem - nesaprātīgajiem igauņiem vai nu piedzenot desmito tiesu, vai jebkuros citos jautājumos neuzliekot pārāk smagu nastu un tie šādā sakarā nebūtu spiesti atkal atgriezties pagānismā. Turpat pie viņa arī ieradās dāņu sūtņi no Rēveles, kas viņu uzņēma ar prieku un pastāstīja par savām likstām un kariem. Tāpat pie viņa atnāca arī sūtņi no Piejūras igauņiem, kas pastāvīgi cīnījās ar dāņiem[15] un piedāvāja viņam savas zemes un novadus, kā tās vienmēr piedāvāja arī rīdziniekiem,[16] lai viņš tos tikai aizsargājot no dāņiem[17] un sāmsaliešiem. Un viņš tos pieņēma. Pēc tam viņš atgriezās letu zemē, un Trikātā pie viņa sapulcējās leti no visa apgabala, ko sauc par Tolovu,[18] un viņš tiem ar prieku sludināja Dieva vārdu un rūpīgi izklāstīja visus ticības sakramentus. Un no turienes viņš devās tālāk uz Cēsīm, kur viņu ar dziļu bijību sagaidīja ordeņa brāļi un citi tur dzīvojošie vācieši, un sastapa te milzum daudz vendu un letu. Un tā viņš, kad pienāca rīts un visi leti bija sapulcējušies, tiem ar prieku sludināja tā Kunga Jēzus Kristus priecas mācību, vairākkārt pieminēja Jēzus ciešanas un ļoti iepriecināja priecīgos, un uzslavēja to uzticību un nelokāmību,[19] jo tie no brīvas gribas un bez kādām kara jukām pirmie bija pieņēmuši kristīgo ticību un pēc tam nekad nebija aptraipījuši kristības sakramentus kā līvi un igauņi; viņš uzteica letu pazemību un pacietību, kuri mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu bija priecīgi nesuši pie igauņiem un citām pagāntautām un daudzus savas tautas piederīgos, kas tikuši nogalināti tās pašas kristīgās ticības dēļ, aizsūtījuši, kā ticam, uz mocekļu saimi. Arī vendiem viņš neliedza savas [315.lpp.] mācības gādīgos mudinājumus un uzstājīgi piekodināja viņu kungiem - ordeņa brāļiem, lai tie saviem padotajiem arvien uzliekot vieglu jūgu un sadzīvojot ar viņiem uzticībā. Pēc tam viņš Siguldā sniedza līdzīgas dievbijības pamācības un jo dedzīgi aicināja līvus turpmāk vairs nenoniecināt savas kristības sakramentus un neatgriezties pagānismā. Un viņš allaž jo cītīgi aicināja ordeņa brāļus un pārējos vāciešus citos apgabalos līviem, letiem un pārējiem jaunkristītajiem mācīt kristīgo ticību, uzlikt viņu pleciem tīkamu Jēzus Kristus nastu un izturēties saudzīgi pret viņiem kā desmitās tiesas, tā citos jautājumos, lai viņi pārāk lielā smaguma dēļ neatgrieztos atkal neticībā. To visu paveicis, viņš atgriezās Rīgā.

4. Un te [augusts] pie viņa atnāca vācieši, līvi un leti un lūdza viņu izspriest dažādas lietas. Un viņš ikvienam atbildēja saskaņā ar tā lietu un sūdzību un izlēma daudzu cilvēku lietas un strīdus.[20]

Arī Novgorodas un citu pilsētu krievi, uzzinājuši par apustuliskā krēsla legātu Rīgā, norīkoja pie viņa savus sūtņus un lūdza viņu apstiprināt ar vāciešiem jau sen salīgto mieru.[21] Un viņš uzklausīja viņu tamlīdzīgos lūgumus, ar daudzām pamācībām arī stiprināja viņu ticību un visus aizsūtīja priecīgus atpakaļ uz viņu zemi. Pēc viņa aicinājuma ieradās arī Viestards, zemgaļu vadītājs, kuru viņš daudzās domu apmaiņās un ilgās sarunās aicināja pieņemt Jēzus Kristus ticību. Taču Viestards savas neticības stūrgalvībā nesaprata pestīšanas vārdus un vēl nepieņēma kristību, bet atkal apsolīja to izdarīt nākotnē un paņēma kādu legāta kunga sludinātāju līdzi uz Zemgali. Un tā viņi nāca no visām apkārtējām zemēm, lai redzētu Romas kūrijas legātu, to vidū arī Jersikas valdnieks Visvaldis, grāfs Burhards[22], Rēveles dāņu bīskapi[23], arī sāmsalieši[24] un Piejūras igauņi, kuri izteica gatavību uzticēties viņa aizstāvībai[25] un apsolīja pieņemt priesterus un uzņemties visus kristiešu pienākumus, lai viņš tos tikai atpestījot no dāņu uzbrukumiem. Un viņš tiem apsolīja pilnīgu brīvību, aizsūtīja sūtņus pie dāņiem un sāmsaliešiem un aicināja tos izbeigt karus, pieņemt viņa mieru un paklausīt viņa norādījumiem.

5. Bet viņš pats vēlējās arī vēl redzēt citus jaunkristītos un apmeklēja līvus Salā [ap septembri]; noturējis tur svinīgo misi un sējis svētās mācības sēklu, viņš devās tālāk uz Ikšķili, kur godāja pirmo svēto bīskapu piemiņu un arī šos līvus stiprināja Dieva kalpībā. Pēc tam viņš tāpat aicināja no elkdievības atpakaļ Lielvārdes un Aizkraukles līvus un cītīgi mācīja tos pielūgt vienīgo Dievu. Visbeidzot viņš Koknesē tāpat gādīgi sniedza svētās mācības aicinājumus kā vāciešiem, tā krieviem, letiem un sēļiem, kas tur dzīvoja kopā, un allaž piekodināja vāciešiem nedarīt pārmērīgi pāri saviem padotajiem ar smagām nastām un nepienācīgām nodevām, [317.lpp.] bet gan centīgi mācīt Kristus ticību, ieviest kristiešu paražas, izskaust pagānu ritus un audzināt viņus gan ar savu labo priekšzīmi, gan vārdiem.

8. Kad apustuliskā krēsla legāts bija atkal atgriezies Rīgā, pie viņa sapulcējās bīskapi[39], priesteri un klēriķi, ordeņa brāļi ar baznīcas vasaļiem un Rīgas pilsoņi. Un viņš, tiem visiem piedaloties, tā Kunga Lielajā gavēnī [8.marts] Svētās Marijas baznīcā noturēja svinīgu sanāksmi sakarā ar Innocenta norādījumiem[40], atsaukdams tos atmiņā un arī piebilzdams šo to jaunu, kas likās nepieciešams jaunajam baznīcas dēstījumam. Pēc tam, visu padarījis un noteicis, ko varēja noteikt, un piešķīris atlaides, viņš no visiem atvadījās un, viņus svētījis, atgriezās pie kuģiem, uzticēdams Līvzemi Svētajai Dievmātei Marijai un viņas mīļotajam dēlam - mūsu Kungam Jēzum Kristum, kam ir gods un slava mūžīgi mūžam. Āmen.

Atminos, atminēt tik. Bet pārējais, Dievmāte, zināms,
Jaunava Marija, tev. Esi tad žēlīga man!

[5] Hronists šeit, misijas vēsturi aplūkojot retrospektīvi, grib pavēstīt, ka iedzīvotāji tagad, 1224.gadā, ieguvuši mieru no lietuvjiem un citiem pagāniem, kādu nav pazinuši kopš kristīgās ticības ieviešanas sākuma aiztecējušajos četrdesmit gados un arī pirms tam. Ja teikumu gribētu burtiski saprast un datumu attiecināt uz kara, nevis uz misijas darba ilgumu, vajadzētu nonākt pretrunā ar I, 5-8, arī ar Lībekas Arnolda ziņām par Meinarda iesvētīšanu bīskapa amatā, un Meinarda darbības sākums Ikšķilē tad jāatvirza uz vēlāku laiku (sk. Pabst 1867, 341; Arbusow, Bauer 1955, 207). Tāpat kā XXVI, 1, arī šeit datējums attiecas uz tēlojamo notikumu (šeit - legāta ierašanās), nevis uz tā priekšvēsturi. Ar savu stāstījumu hronists cenšas attaisnot nemitīgos karus ar iedzīvotājiem pēdējos četrdesmit gados.

[8] Sk. iepriekšējo piezīmi.

[10] Rīgas, Lihulas, Zemgales-Sēlijas, Rēveles un Viruzemes bīskapijas.

[11] Legāta ziņojums uz Romu pieminēts Atskaņu hronikā (LR, R. 1320-1322). Par pāvesta 1225.gada 19.novembra vēstulē izteiktajiem norādījumiem Modēnas Guljelmo sk. Hildebrand 1887, 33.

[19] Domāti gan tikai Cēsu-Autines apkārtnē dzīvojošie latgaļi. Līdz ar to zināmā mērā tiek vērtēta Autines sacelšanās, kurā latgaļi pretēji lībiešiem no turpmākās cīņas bija izstājušies (XVI, 5, 6). Ja šis samērā pozitīvais raksturojums attiektos uz latgaļiem vispār, tad Modēnas Guljelmo to būtu vajadzējis izteikt jau Trikātā, kur bija pārstāvji no visas Tolovas (Laakmann 1939, 17).

[21] Sk. XXVIII, 9; XXIX, 1; Modēnas Guljelmo pāvestam ziņoja par savām sarunām ar Krievzemes sūtņiem; par to liecina pāvesta 1227.gada bulla (UB I, Nr.95).

[23] 1225.gada decembrī un 1226.gada martā Rīgā uzturējās bīskaps Vescelīns no Rēveles (UB I, Nr.75, 81).

[26] Sk. XXVIII, 8; pasākuma vadītājs acīmredzot bija Dolenes Johanness (UB I, Nr.88).

[28] 1225.gada decembrī bīskaps Vescelīns ir Rīgā (UB I, Nr.75); Viruzemes-Jervas Ostrads netiek pieminēts.

[29] Notikumi rāda centienus radīt tieši pāvestam pakļautu valsti; par to detalizētāk sk. Donner 1929, 108-113.

[31] Domājams, Punameģa pilskalns Veikemārjas apkārtnē (Kleis, Tarvel 1982, 261 ).

[32] E.Pābsts (Pabst 1867, 351) pieņēma, ka Tarvanpe atradusies Kadrinā, rietumos no Rakveres. Vēlākajos Hronikas izdevumos pieļauts, ka Tarvanpe atradusies tur, kur 13.gs. igauņu pilskalnā uzcelta Rakveres (Vēzenbergas) pits (Tuulse 1942, 67).

[33] Pudiviru apkārtnē; XXIII, 7; XXN, 1.

[34] Iespējams, domāta Sontagana (Kleis, Tarvel 1982, 263).

[35] Domājams, ka tas bijis pats hronists (sk. XXIV, 5).

[37] Maianpate - iespējams, Linnameģa pilskalns pie Maimas Pernu-Jāgupi rajonā (Arbusow, Bauer 1955, 214).

[39] Rīgā martā bez bīskapa Alberta vēl uzturējušies Zemgales bīskaps Lamberts un Rēveles bīskaps Vescelīns (UB I, Nr.80-82).

[40] T.i., sekojot IV Laterānas koncila (1215.g.) lēmumiem.

Satura rādītājs

XXIX nodaļas teksts latīņu valodā

XXVIII nodaļas teksts latviešu valodā

XXX nodaļas teksts latviešu valodā

HISTORIA.LV