1. Seko cienītā bīskapa divdesmit astotais gads [1226.],
Svētajai baznīcai tas mieru un klusumu sniedz.

2. Togad maģistrs Joanness,[4] legāta kunga līdzgaitnieks, pārzināja zemes, kuru dēļ bija radies strīds starp vāciešiem un dāņiem, proti, Viru, , Jervu un Ridalu. Kad miers tika lauzts [maijs], šis maģistrs Johanness sāka karot ar dāņiem.[5] Arī dāņi, laupīdami un dedzinādami Ridalu, guva daudz kara laupījumu. Maģistra kalpi dzinās viņiem pakaļ, nogalināja piecdesmit no viņiem un piecdesmit vīrus aplenca Maianpates pilī, taču pēc trim dienām iežēlojās par viņiem, tāpēc ka tie bija kristieši, un palaida viņus. Legāts arī aizsūtīja lielu skaitu vāciešu uz Viru palīgā šim pašam Johannesam gan pret dāņiem, gan pret sāmsaliešu trakošanu. Bet rīdzinieki, uzzinājuši par šim cīņām, norīkoja sūtņus un salīga ar dāņiem mieru, lai viņi varētu sekmīgāk karot ar sāmsaliešiem un izplatīt ticību pagānos.

3. Kad bija nosvinēti tā Kunga dzimšanas [25.decembris] un Epifānijas svētki [1227. 6.janvāris], sniegs klāja zemi un ledus - viļņus, jo dzīļu virspuse sastinga un ūdeņi kļuva cieti kā akmens, un radās ledus, un ceļš pa sauszemi un pa ūdeni kļuva labāks. Kad nu bija izveidojies ceļš pa jūru, rīdzinieki, gribēdami ar savas svētās kristības slacījumu slacīt jūras salā dzīvojošos pagānus sāmsaliešus, tūdaļ pasludināja karagājienu un sasauca visus pie upes, ko dēvē par Ūdeņu māti.[6] Un pēc Fabiāna un Sebastiāna svētkiem [20.janvāris] [7] sapulcējās visi vācieši, rīdzinieki, līvi ar letiem un igauņi no visiem saviem novadiem un sekoja augstu cienījamam Līvzemes bīskapam,[8] ar kuru kopā bija zemgaļu bīskaps[9] un mestrs Folkvīns ar saviem brāļiem un krustnešiem, ar savu pārtiku un ieročiem. Noturējuši svinīgo misi, viņi pa ledu[10] virzījās pret Sāmsalu. Tas bija liels un stiprs karaspēks ar gandrīz divdesmit tūkstošiem vīru, kas sakārtotās un nodalītās vienībās gāja zem saviem karogiem. Troksnis, ko viņi radīja, virzoties uz zirgiem un ragavās pa jūras ledu, bija līdzīgs spēcīgam pērkonam: šķindēja ieroči, saskrējās ragavas, steidzās un ar blīkšķi šur un tur uz ledus nogāzās un atkal trausās augšā vīri un zirgi, jo ledus bija gluds kā stikls no siltajiem lietiem, kas tobrīd bija to pārpludinājuši, un no sala, kas tiem bija sekojis. Un viņi gāja pār jūru ar lielām grūtībām, kamēr beidzot priecīgi sasniedza Sāmsalas krastu.

4. Jau devītajā dienā [29.janvāris] viņi sasniedza Muhu pili[11] un pēc sadursmes ar pils ļaudīm nolēma tur pārlaist tikai nakti. Bet tie, baidīdamies no gaidāmajām cīņām un stopnieku šāviņiem, patvērās savas pils mājokļos un [325.lpp.] nakti nosūtīja bīskapam un pārējiem karaspēka vecākajiem viltus pilnu vēstījumu, paziņodami, ka pieņemšot Kristus ticību un mieru, bet īstenībā - lai tad, kad karaspēks dosies tālāk, nodarītu zaudējumus aizmugurējiem un tos sakautu. Un bīskaps kopā ar pārējiem būtu gribējis tos pieņemt un tiem piešķirt mieru, bet to darīt viņiem neļāva sāmsaliešu meli un noziegumi, jo nelīdz nekāda gudrība, nedz padoms pret to Kungu; nevēlēdamies atmest savus nekrietnos paradumus, vēl joprojām alkdami dzert kristiešu asinis un kārodami pastrādāt vēl citas nelietības, tie savas lielās ļaunprātības dēļ nav pelnījuši svētās kristības dāvanu; likdami cerību uz savas pils stiprumu, nevēlēdamies mieru un runādami visādas nekrietnības, viņi drīzāk pelnījuši nāvi nekā kristību. Un, tā kā viņi mieru laikam negribēja,

bēga nu miers no šiem un nāca atmaksa vien.

Tad vācieši vispirms uzbruka valnim, cerēdami uzkāpt pilī, taču tika atdzīti atpakaļ un ievainoti ar mestiem akmeņiem un šķēpiem un tāpēc bija spiesti cīnīties tiklab ar māku, kā ar spēku. Viņi uzstādīja mašīnas, ar paterellām svieda pilī akmeņus pret ienaidnieku paterellām un pagatavoja cūku, zem kuras rakās zem pils, līdz viņi nokļuva līdz vaļņa vidum. Tad viņi atvilka cūku atpakaļ un tās vietā nolika stipru koka torni, kurā uzkāpa stipri bruņoti vīri un stopnieki, kas savas bultas, pīķus un šķēpus raidīja pret sāmsaliešiem aizsargsienā. Šie no turienes svieda uz viņiem akmeņus un metamšķēpus. Sākoties sestajai dienai, pirmajai pēc Šķīstīšanās dienas [3.februāris] - lai pati Šķīstīšanās diena netiktu aptraipīta ar nogalināto asinīm -, kauja jau no paša rīta kļuva sīvāka; viņi ar atpakaļ atliektu dzelzi jeb dzelzs kāsi ņēmās ārdīt aizsargsienu, izvelkot citu pēc cita lielākos baļķus, kas saturēja to kopā, tā ka jau bruka zemē kāda aizsargsienas daļa. Kristiešu karaspēkā valdīja prieks, viņi kliedza un lūdza Dievu. Arī sāmsalieši kliedza un līksmoja par savu Tarapitu. Šie piesauca svētbirzi, kristieši - Jēzu, kura vārdā un kuram par slavu viņi drosmīgi kāpa augšā un sasniedza vaļņa augšu, bet tie viņus jo drošsirdīgi atdzina atpakaļ. Tam, kas uzkāpa pirmais, tie uzbruka ar daudz šķēpu dūrieniem un akmeņu belzieniem, un katrā ziņā tikai Dievs viņu paglāba neskartu starp tik daudziem trakojošiem ienaidniekiem, jo, kad viņš kāpa augšā, ienaidnieku bars viņu tūdaļ atgrūda atpakaļ, un, lai cik reižu viņš, atkal un atkal kāpdams, mēģināja sasniegt augšu, ienaidnieki viņu ikreiz atdzina atpakaļ, līdz beidzot šis pats vācietis,

atvairot naidīgos šķēpus ar savu zobenu garo,

sasniedza, droši vien Dieva eņģeļa pacelts, pašu aizsargsienas augšu[12], kas slējās pār pretinieku galvām, un, lai ar ienaidnieku šķēpiem netiktu ievainots no apakšas, nolika vairogu sev zem kājām

un, uz vairoga stāvot, viens pats ar naidnieku kāvās,

līdz Dievs vēl atsūtīja otru un trešo. Trešais diemžēl tika nogrūsts un nogāzās no augšas zemē. Divi tomēr noturējās pret daudzajiem ienaidniekiem; pret viņiem šajā pašā augšējā nocietinājumā no mugurpuses uzkāpa pieci sāmsalieši un meta savus šķēpus uz viņiem. Pirmajam, atgrūžot viņu ar šķēpu,

vāciets ar zobenu cērt, krīt viņš, un gals tam ir klāt,

bet pārējie metās bēgt. Sekoja citi vācieši un drosmīgi kāpa augšā, lai pirmajiem dotos palīgā. Kaut arī ienaidnieki savā niknumā viņus jo drosmīgi atsita, vairākus trāpīja un ievainoja un citus nogalināja, viņi tomēr, uzticēdamies tam Kungam, ar lielām pūlēm atspieda daudzos ienaidniekus un beigās ieņēma aizsargsienas augšu. Kāpšana bija ļoti grūta, jo kalns bija augsts un apledojis un arī akmeņu mūris[13] uz kalna kā sasalis ledus, tā ka nebija kur nolikt kāju. Tomēr viņi, daži ar kāpnēm, citi - turēdamies pie virves, jā, Dieva eņģeļa pacelti, tika augšā un uzbruka uz visām pusēm bēgošajiem ienaidniekiem no mugurpuses. Gaviļu un pestīšanas balss kristiešos! Balss Ramā[14], apjukuma un bojāejas raudas un vaimanas pagānos! Viņi iebruka pilī un apkāva tautu -

žēlumu nepazīst vairs pret Sāmsalas pagāniem viņi,
citus nāvei tie lemj, citus par gūstekņiem vērš.

Līvi un leti aplenca pili visapkārt un nevienam neļāva izbēgt. Kad nu ienaidnieki bija pieveikti, uzvarētāji līksmoja un dziedāja Dievam slavas dziesmu. Tas, kas Dāvidu allaž sargājis pret filistiešiem, izglābj arī savējos, dāvādams uzvaru pār ienaidnieku. Viņi ieņēma pilsētu, sagrāba laupījumu, paņēma mantību un dārgas lietas, aizdzina zirgus un lopus un sadedzināja visu, kas vēl bija palicis. Sāmsaliešu pili aprija uguns, bet kristieši priecīgu prātu savāca kara laupījumu.

5. Pārvērtis Muhu pili pīšļos,[15] karaspēks steigšus devās uz citu pili, kas atrodas Sāmsalas vidienē un saucas Valjala[16]. Valjala ir pati stiprākā pilsēta sāmsaliešu pārējo pilsētu starpā. Karaspēks nometās pie tās un sagatavoja kara rīkus, proti, paterellas un lielu mašīnu, kā arī lielākās egles un priedes torņa celšanai pret pils aizsargsienu. Bet līvi, leti un igauņi kopā ar dažiem vāciešiem apstaigāja visus novadus un pārveda zirgus un teicamus liellopus, mantas un daudz kara laupījuma, daudz labības un cita kā tamlīdzīga, un nodedzināja ciemus. Un valjaliešus, kas daudzo pilī esošo cilvēku dēļ nespēja izturēt apšaudi ar akmeņiem un [329.lpp.] stopu šāviņiem un arī redzēja, kā tika sagatavotas ierīces, ar kurām viegli ieņemt pili, pārņēma Dieva bailes, un viņi lūdza mieru, un, tā kā viņi, iespējams, arī nobijās, domādami par nogalinātajiem muhuiešiem,

kļuva tie gaužām rimti un runāja mierpilnus vārdus,

un lūgšus lūdzās viņiem dāvāt svētās kristības sakramentu. Kristiešus pārņēma prieks,

dziesmā tam Kungam tiek gods, miers top cilvēkiem dots.

Par ķīlniekiem tika pieprasīti labiešu dēli. Un Valjalas sāmsalieši, kādreiz augstprātības bērni, nu kļuva par paklausības bērniem. Kas kādreiz bija vilks, tas tagad kļuva par avi. Kas kādreiz bija kristiešu vajātājs, tas tagad kļuva par viņu brāli, saņēma mieru, neliedzās dot ķīlniekus, uzticīgi izlūdzās kristības žēlastību un nebaidījās no pastāvīgas meslu maksāšanas.

Labiešu zēni tika doti par ķīlniekiem; pirmo no viņiem augstu cienījamais Rīgas bīskaps ar prieku un dziļā dievbijībā katehizēja un apslacīja ar svēto kristības avotu; pārējos kristīja citi priesteri, kuri ar prieku tika aizvesti arī uz pilsētu, lai sludinātu Kristu un izdzītu Tarapitu, kas bija sāmsaliešu dievs. Viņi iesvētīja avotu[17] pils vidū un, piepildījuši mucu, vispirms kristīja katehizētos vecākos un labiešus, tad citus vīriešus, sievietes un bērnus. Un radās milzīga vīriešu, sieviešu un bērnu drūzma, un viņi kliedza: “Steidz mani kristīt!” - no rīta līdz vakaram, tā ka arī paši priesteri, kuru brīžiem bija pieci, brīžiem seši, kristīšanas darbā pagura [februāris]. Priesteri, visdziļākā bijībā kristīdami daudz tūkstošu cilvēku un redzēdami tos ar milzīgu prieku steidzamies pie kristības sakramenta, priecājās arī paši un cerēja, ka viņiem par šo darbu tiks atlaisti grēki. Un to, ko viņi nepaguva tai pašā dienā, viņi pabeidza nākamajā un trešajā.

Kad šīs mistērijas Valjalas pilsētā bija nosvinētas, ieradās no visām Sāmsalas pilsētām un kilegundām atsūtīti sūtņi un lūdza mieru un kristības sakramentu. Karaspēks bija priecīgs, un pēc ķīlnieku saņemšanas tika piešķirts miers un brālīga mīlestība. Tika pateikts, lai viņi atlaižot brīvībā sagūstītos zviedrus[18]. Viņi paklausīja un apsolīja tos atlaist, aizveda priesterus sev līdzi uz savām pilīm, lai tie sludinātu Kristu, izdzītu Tarapitu līdz ar pārējiem pagānu dieviem un slacītu tautu ar svēto kristību. Tad nu priesteri visās Sāmsalas pilīs kristīja visu abēju dzimumu tautu ar lielu līksmību un aiz prieka raudādami, tāpēc ka viņi tam Kungam ar atdzimšanas kristību bija dzemdinājuši tik daudzus tūkstošus - garīgu atvasi, Dievam mīļu jaunu līgavu no pagānu cilts.

Pagānus slaka tie avotā, vaigu sev asarām slaka.

Šīs Dieva dāvanas ir mūsu prieki. Dieva un mūsu Kunga Jēzus Kristus un Svētās Jaunavas Marijas slava viņu kalpiem rīdziniekiem Sāmsalā devusi šādus priekus: pieveikt dumpiniekus, kristīt tos, kas pazemīgi ierodas no brīva prāta, saņemt ķīlniekus un meslus, atvest atpakaļ visu gūstekņus kristiešus, atgriezties ar uzvaru. Ko līdz šim nav spējuši valdnieki, to Svētā Jaunava ar savu kalpu rīdzinieku rokām paveikusi īsā laikā un maigi par godu savam vārdam. Kad tas nu ir paveikts, kad tas nu izdarīts, proti, kad visa tauta kristīta, Tarapita izdzīts, faraons[19] noslīcināts un gūstekņi atbrīvoti, līksmi atgriezieties mājup, rīdzinieki![20]

[1] Guljelmo uzturējās Rīgā 1226.gada 20.aprīlī un, iespējams, vēl 22.aprīlī, no 28.aprīļa līdz 23.maijam - Daugavgrīvā (pēc Donner 1929, 130-133), 6.jūlijā viņš ir Visbijā.

[2] Belials (ebreju val.) - “nelietis”, šeit: ļaunuma iemiesojums (sk. Pāvila 2.vēstule korintiešiem, 6., 15).

[4] Maģistrs Joanness - Modēnas Guljelmo kapelāns un pāvesta vicelegāts (UB I, Nr.117, 147, 152; Hildebrand 1887, 41).

[5] Karš sākās maijā, kamēr legāts vēl bija Daugavgrīvā, Dolenes Johannesam (XXVIII, 8) ieņemot vienu no pilīm Viruzemē (Arbusow, Bauer 1955, 216; UB I, Nr.88).

[7] 20.janvārī.

[8] Hronikas autoram acīmredzot nebija zināms, ka pasākumu pret Sāmsalu vadīja pāvesta vicelegāts un karaspēkam pa priekšu gāja legāta kalps ar baznīcas karogu, kā to savās sūdzībās (1234.gadā) ziņo Alnas Balduīns; bez tam tas varētu norādīt, ka hronists pasākumā nav piedalījies (Hildebrand 1887, 41).

[10] Tātad no Pernu upes, bet nevis pāri lielajam jūras šaurumam, kā min Atskaņu hronika (Pabst 1567, 359).

[12] Iespējams, tas bijis pils tornis (Kleis, Tarvel 1982, 269).

[13] T.i., akmeņu sausais krāvums, kas raksturīgs vaļņu nocietinājumos Igaunijas rietumu daļā.

[14] Rama - pilsēta senajā Jūdejā, kur pēc Jeruzalemes iekarošanas bija ieslodzīts pravietis Jeremija (Jeremija, 31.,15; 40.,1).

[15] par Muhu pils ieņemšanu stāsta arī Atskaņu hronika (LR, R.1659-1689).

[20] Šķiet, ka pēdējo nodaļu hronists rakstījis Sontaganā, vērodams, ka no Sāmsalas, uzvaras vainagots, atgriežas karaspēks (Laakmann 1933, 57-91).

Satura rādītājs

XXX nodaļas teksts latīņu valodā

XXIX nodaļas teksts latviešu valodā

HISTORIA.LV