Helmanis, M. Bīskaps Meinards: referāta saīsināts
pārstāsts. Kultūras Fonda Avīze. Nr.7, 1990.gada novembris, 23.lpp.
_________________________________________________________________________________
Bīskaps Meinards.
Vācu vēsturnieka Manfreda Helmaņa referāta saīsinātais pārstāsts.
Referāts nolasīts Vatikānā, Baltijas kristianizācijai veltītajā
konferencē. (1987.gada 23.-24.jūlijā.)
Lībekas benediktīniešu klostera abats Sv. Johans savā "Slāvu hronikā" cita starpā pastāsta arī par kristīgās misijas aizsākumiem tālajā Līvzemē. Vēstījumā teikts, ka mūks no Zēgeburgas vārdā Meinards, Dieva vārdā mudināts un iedvesmots, devies pie pagāniem lībiešiem. Priesteris Indriķis ap 1205. g. Meinardu raksturo kā godavīru sirmiem matiem. Viduslaiku izpratnē cilvēks, kurš pārkāpis 60 gadu slieksni, skaitījās savu mūžu nodzīvojis. Uzsākot Līvzemes misiju, Meinardam varētu būt ap 50 gadiem. Tātad Meinarda dzimšanas gads, ko vēsturnieki vairījušies nosaukt, būtu meklējams ap 1130-1134. gadu.
Līdz šim noslēpumā tīta Meinarda izcelsme, nezinām, kad vecāki zēnu nodevuši augustīniešu klosterī. Ļoti ticams, ka jaunais mūks ticies ar lielo slāvu misionāru Sv. Vicelīnu, kurš šo pasauli atstāja 1152. gada 17. maijā. Meinardam bija iespēja izvēlēties izcilo Sv. Vicelīna personību par paraugu. To ka tas tā varbūt arī noticis, apliecina Meinarda dzīves gājums.
1158. gadā Lībeka izvērsās par spēcīgu atbalsta bāzi vācu tirgoņiem Baltijas jūra. Vācieši apbrīnojami ātri guva virsroku pār konkurentiem. To noteica nevis kuģu kvalitāte, bet tirgošanās māka. Vācu tirgoņi devās zemes "iekšienē", kamēr skandināvi lielākoties tirgojas piekrastē. Vācu tirgoņu darbības aktivitātes tad arī pavēra Meinarda misijas iespēju Līvzemes iekšienē. Taču misijas uzsākšanai vēl vajadzēja Polockas kņaza atļauju, kuram lībieši maksāja meslus. Te rodas divi jautājumi:
1) Ar kādām tiesībām Polockas kņazs varēja ļaut vai neļaut vācu priesterim sludināt pagāniem?
2) Kāpēc vācu tirgotāji tik precīzi ievēroja šo nosacījumu un aicināja Meinardu pirms misijas saņemt kņaza atļauju?
Uz pirmo jautājumu varētu atbildēt, ka mesli kņazam neizraisīja īpašu lībiešu neapmierinātību, jo tie reizē garantēja zināmu aizgādību. Daugavas krastos atradās arī divas krievu ietekmē nonākušās pilis (Koknese un Jersika). Tur mita Polockas kņaza pilnvarotie, karadraudzes un pareizticīgie priesteri. Hronists Indriķis ar lielu izbrīnu atzīmē, ka pareizticīgie kristīgo misiju pagāniem neuztver par nepieciešamību.
Uz otru jautājumu varētu atbildēt šādi. Vācu tirgoņiem rūpēja darījumu veiksme. Varbūtējā Meinarda nepaklausība varētu sadusmot krievus, kas kaitētu tirdzniecībai. Šādas tirgoņu prasības tolaik nebija nekas īpašs, un Meinardam nācās mērot ceļu uz Polocku.
Polockā misionāru laipni uzņēmuši. Bez misijas atļaujas viņš saņēma arī kņaza dāvanas, tātad zināmu Polockas kņaza aizbildniecību.
Nu varēja uzsākt iecerētās misijas gaitas.
Hronists Lībekas Arnolds stāsta, ka Meinards no pavasara līdz rudenim sludinājis lībiešiem Evaņģēliju, bet ziemas pārlaidis Gotlandē. Vēl Lībekas Arnolds pasaka tikai to, ka pienākumu Meinards veids pazemīgi, jutis Dieva rokas balstu un redzējis, kā aug klausītāju ticība.
Savukārt, Indriķis saka, ka Meinards apmeties Ikšķilē, uzcēlis koka baznīciņu, kur ap 1184. gadu kristīti vairāki lībieši.
Meinardam gadījies piedzīvot arī kādu lietuviešu uzbrukumu un kopā ar Ikšķiles lībiešiem meklēt glābiņu mežā.
Tolaik Baltijā nepazina akmens celtniecību. Tādēļ mūks uzaicinājis Gotlandes meistarus, un Baltijā tapa pirmā celtne - ar nelielu nocietinājumu apjozta baznīca.
Pēc tam Meinards ar kuģi pārbrauca Vācijā. Ar Līvzemē veikto viņš iepazīstināja domkapitulu un jauno arhibīskapu Hartvigu II, kurš amatu ieņēma no 1185. līdz 1207. gadam. Stāstītais dziļi iespaidojis klausītājus, starp kuriem bija arī Alberts fon Bushevdens, (tam pēc 13 gadiem bija lemts pārņemt Meinarda dibinātas bīskapijas vadīšanu).
1188. gada 1. oktobri pāvests Klements III apstiprināja jauno bīskapiju, nosakot tas atkarību no Brēmenes.
Uzaicinājis dažus līdzbraucējus, (droši vien arī cisterciešu mūku Teodoriku) Meinards atgriezās lībiešu zemē. Par Teodorika pirmo misijas novadu kļuva Turaidas lībiešu zemes. Te Teodorika darbība izrādījās loti auglīga, kristīgo ticību pieņēma arī viens no ievērojamākajiem lībiešu vadoņiem - Kaupo.
Meinardam misijas darbu apgrūtināja biežie lietuviešu un zemgaļu iebrukumi un lībiešu nenoteiktība un svārstība. Ka liecina Indriķis, Meinards ar līdzgaitniekiem reiz pat nodomājuši Līvzemi atstāt. Šoreiz misionāriem garīgu stiprinājumu sniedza vācu tirgotāji, arī kristīgie lībieši lūguši tos palikt.
Neievērojot atsevišķas neveiksmes, Meinarda autoritāte auga un nostiprinājās. Tam apstiprinājums atrodams arī aptuveni 100 gadus vēlāk rakstītās "Atskaņu hronikas" stāstos par Meinarda brīnumdarbiem. Tas liecina, ka nostāsti par Meinardu, kuru pēc nāves izsludināja par svēto, bija dzirdami ne tikai viņa dzīves laikā.
"Atskaņu hronika" vēsti par brīnumaino notikumu ar miltu apcirkņiem. Līvzemē pa laikam gadījās neražas gadi, kam sekoja bads. Un, kaut arī Gotlandes tirgoņi sūtīja pārtiku, grūtības cieta arī Meinards, jo viņš visu atdeva nabagiem. Tad kādu dienu notika Dieva brīnums, kāds bīskapa līdzgaitnieks, pavēries tukšajā miltu apcirknī, ieraudzīja, ka tas pilns ar miltiem. Un, atcerēdamies Evaņģēlija vārdus: "Ko jūs nabagiem labu darāt, to jūs darāt arī man" (Mat. 25;40), Meinards sasauca izsalkušos un izdalīja Dieva velti.
Šis notikums, protams, būs fantāzija, bet galvenais ir fakts, ka Meinardam, ka svētīgajam, viduslaikos piedēvējuši brīnumdara spējas.
Indriķis arī pastāsta, ka zinot Meinarda grūto misiju, tirgoņi vajadzības gadījumā apsolījuši dot karaspēku. Te svarīgi pieminēt, ka tie nav bijuši tikai Gotlandes vācieši, bet arī citu tautību tirgoņi piedāvājuši iespējamo krustnešu karaspēka palīdzību. Līdz tam gan nenonāca, un pazemīgajiem augustīniešu mūkiem karā neiznāca piedalīties.
Kad Meinards juta tuvojamies pēdējo stundu, viņš saaicināja kristīgos lībiešus un vaicāja, vai tie viņa vietā grib redzēt citu misionāru? Viņi atbildēja, ka grib.
Šo pasauli Meinards atstāja 1196. gada 14. augustā, viņu guldīja Ikšķiles baznīcā. Pastāv arī mazticams norādījums par Meinarda nāvi 11. oktobrī.
Gan Lībekas Arnolds, gan Indriķis izceļ Meinarda pazemību, pacietību un gatavību ziedoties misijai. Viņš dzīvoja un darbojās kā Sv. Augustīna māceklis un Vicelīna skolnieks. Pirmā bīskapa darbība bija ļoti vienpatna, atbalsts nāca tikai no Gotlandes tirgoņiem. Brēmenes arhibīskaps par viņu nevarēja parūpēties. Politiskā aina Eiropā veidojās tā, ka Ziemeļvācijā nevienam neinteresēja Austrumbaltijas misija. Arī Roma par Līvzemi parūpējās vienīgi tik daudz, ka izsniedza Meinardam bullu, kas lāva izvēlēties līdzgaitniekus, taču rīkoties Meinardam nācās vienam,. Tātad aiz Meinarda nestāvēja gandrīz nekāda laicīgā vara. Ar visām uz grūtībām Meinarda darbība bija svarīgs notikums baznīcas vēsturē
_______________________________________
Tulkots no referātu krājuma Kristietības sākumi Līvzemē un Latvijā. Roma, 1987.
No vācu valodas tulkojusi Sarmīte Ozoliņa
Materiālu publicēšanai sagatavojis Gundars Ceipe
Publicēts: Kultūras Fonda Avīze. Nr.7., 1990.gada novembris, 23.lpp.
Ievietots: 24.04.2001.