Šīs sadaļas teksts vidusaugšvācu valodā (00001.-01004.rinda)
Nākamā sadaļa latviešu valodā (01005.02016.rinda)
Atskaņu hronika (00001.-01004.)
(00001.) Dievs zemi ir un debesis
(00002.) visupirmāk radījis,
(00003.) tad piepildījis telpu šo
(00004.) ar visu, kas tur iemājo;
(00005.) pēc viņa gribas zvaigznes iet
(00006.) un saule, mēness lec un riet.
(00007.) Zvērus, zivis ūdeņos,
(00008.) putnus debess augstumos
(00009.) viņš gudri iraid nošķīris.
(00010.) Daudz brīnumu viņš rādījis
(00011.) gan jūdiem[1] ir, gan pagāniem
(00012.) kopš laikiem pašiem senajiem;
(00013.) ir grāmatās par to mums teikts,
(00014.) kur viņa labestīgums sveikts.
(00015.) Kā gan lai mēle iespētu
(00016.) izsacīt to brīnumu,
(00017.) kā pieņēma dievs cilvēkseju!
(00018.) Es redzu visur, kur vien eju,
(00019.) to svētību, ko guvām mēs,
(00020.) neviens to izteikt neiespēs;
(00021.) kopš laikiem tiem, kad dzima Ādams[2],
(00022.) līdz tiem, kad, tiesu sludinādams,
(00023.) dievs cilvēkus vāks vienuviet
(00024.) un pasaulei liks bojā iet,
(00025.) nav mūsu spēkos izteikt to,
(00026.) šo brīnumu vislielāko.
(00027.) Ja kādam būtu balss kā zvanam
(00028.) un gudrība kā Zālamanam[3],
(00029.) ja runāt prastu puķes, zāle
(00030.) un ūdeņi, un debess gāle
(00031.) un dieva darbus slavētu,
(00032.) tie izsacīt to nespētu.
(00033.) Lai tādēļ sirds mums lēkā nu
(00034.) par šito dieva būšanu,
(00035.) lai ceļam jūtas, gribu, mēli
(00036.) ar visu centību un kvēli
(00037.) mūždien uz viņa mīlestību,
(00038.) jo dievs ir sācis kristietību
(00039.) un mūs no nāves atpestījis.
(00040.) Tas mierinājums allaž bijis
(00041.) ir mums, kas dieva bērni esam
(00042.) un Kristus vārdu sevī nesam.
(00043.) Ja viņa vārdu godājam
(00044.) un savus grēkus atmetam,
(00045.) viņš dos kā algu mums par to
(00046.) pie sevis dzīvi mūžīgo.
(00047.) Nu klausaities ar uzmanību!
(00048.) Kad dievs nu, sākdams kristietību,
(00049.) bij cilvēkveidu pieņēmis
(00050.) un moku nāvi izcietis,
(00051.) viņš trešā dienā augšām cēlās;
(00052.) no dažām dvēslēm slogs tad vēlās,
(00053.) ar tām uz debesīm viņš brauca,
(00054.) kur tēvs pie sevis viņu sauca.
(00055.) Tad sūtīja viņš svēto garu,
(00056.) lai stiprina tas ticīb's varu,
(00057.) jo bija vēl tik daudzas zemes,
(00058.) ko nebij skāris dieva lemess:
(00059.) tur sūtīja viņš sūtņus savus,
(00060.) tiem likdams prātus negatavus
(00061.) ar dieva žēlastību skart,
(00062.) ar svētā gara arklu art,
(00063.) lai šādi tautu atgrieztu
(00064.) un ticību tai mācītu.
(00065.) Gan dažviet cēlās pretestība.
(00066.) Bet tomēr dieva žēlastība
(00067.) tiem lielas zīmes rādīja,
(00068.) un mazpamazām pierima
(00069.) starp pagāniem tie negantuļi,
(00070.) kad redzēja, kā apustuļi
(00071.) viņu dievus pieveica
(00072.) un viņiem varu laupīja.
(00073.) Citus sātans zemē zvēla.
(00074.) Kurš gan vairs tos augšā cēla
(00075.) cilvēkdzīves nīcībā!
(00076.) Tā daudzas zemes ticībā
(00077.) ir atgrieztas un kļuvuši
(00078.) tur ļaudis tagad kristieši.
(00079.) Līdz savai stundai mirstamai
(00080.) tie seko Kristus mācībai,
(00081.) un dievs tos galā apbalvo
(00082.) ar dzīvošanu mūžīgo.
(00083.) Ir gana aprakstīts jau ticis,
(00084.) ko dievs tiem piedzīvot ir licis.
(00085.) Par ko ir viņi slavināmi,
(00086.) starp kristīgajiem godināmi,
(00087.) par ko ik viņu darbs tiek sveikts,
(00088.) par to ir arī bieži teikts;
(00089.) to negribas man vēlreiz klāstīt.
(00090.) Man vairāk labpatīkas stāstīt,
(00091.) kā dievs ar savu labestību
(00092.) tur izplatījis kristietību,
(00093.) kur apustuļi nenāca.
(00094.) Dievs debesīs tos uzņēma,
(00095.) bet apustuļu mācība
(00096.) it daudzus kungus atgrieza,
(00097.) kas viņu laiku pārdzīvoja
(00098.) un ļaužu prātus apgaismoja,
(00099.) ka jāsaņem tiem kristīšana.
(00100.) Un tādu arī bija gana,
(00101.) kas paši gāja kristīties,
(00102.) kā dvēselei to licis die's.
(00103.) Un tā nu dieva žēlastība
(00104.) tik liela bij, ka kristietība
(00105.) jo plaši tika platīta,
(00106.) ar svētiem rakstiem gaismota,
(00107.) kur atzīt ļāvis mums ir die's,
(00108.) kā pareizi mums rīkoties.
(00109.) Kas pēc šiem rakstiem izdzīvos,
(00110.) tam svētlaimības algu dos
(00111.) dievs augstais debess valstībā;
(00112.) tur priekus gūs tie pilnībā.
(00113.) Par dieva dēlu arī nu
(00114.) jums runāju un Mariju[4],
(00115.) kas pati dievmāte ir šķīstā
(00116.) un debess ķēniņiene īstā,
(00117.) un kāds ir dieva padoms bijis,
(00118.) kas kristietību sadalījis
(00119.) pa zemju zemēm dažādām.
(00120.) Ar dievu nu mēs iesākām,
(00121.) nu runāšu par Līvzemi[5],
(00122.) cik kristietību svētīgi
(00123.) tur dievs ar savu vārdu paudis,
(00124.) kā man to teica gudri ļaudis:
(00125.) to stāstīšu, kā stāstīt māku.
(00126.) Tad dieva vārdā es nu sāku.
(00127.) Dzīvoja reiz tirgoņi,
(00128.) drošsirdīgi, bagāti
(00129.) godā, mantībā un slavā.
(00130.) Nolēma tie prātā savā
(00131.) vēl šo mantu pavairot,
(00132.) kā dažs labs to darīt prot.
(00133.) Dievs tiem vēlīgs rādījās:
(00134.) vīrs kāds tūdaļ gadījās,
(00135.) kas svešas zemes pazina.
(00136.) Tas nu viņus aizveda
(00137.) pakuģot pa Baltiju[6].
(00138.) Ko lai vēl tur pasaku?
(00139.) Tur pie upes Daugavas[7],
(00140.) kas šurpu tek no Krievijas,
(00141.) mita ļaudis bezdievīgi,
(00142.) kaujā varen drošsirdīgi:
(00143.) līvi tie[8] - tā sauca tos.
(00144.) Sēļi[9] bija kaimiņos,
(00145.) arī nikni pagāni.
(00146.) Tiem robežas ar Krievzemi.
(00147.) Tur apkārt bij vēl citas zemes,
(00148.) ko nebij skāris dieva lemess.
(00149.) Gan zināms bija vāciešiem[10],
(00150.) ka nenokļūt bez pūliņiem
(00151.) tai zemē, pagāni kur mīt.
(00152.) Bet stiprs pūtiens ņēmās dzīt
(00153.) to kuģus,[11] ļaudams nonākt tiem
(00154.) pie minētajiem pagāniem.
(00155.) Kad tie nu jau tik tuvu bija,
(00156.) ka Daugavu tie ieraudzīja,
(00157.) ko vairs tad darīt brīdī šajā?
(00158.) Ar bažām iebrauca tie tajā.
(00159.) Kad nu to kuģi parādījās,
(00160.) liels ļaužu bars tad salasījās;
(00161.) pa ūdeni un sauszemi
(00162.) šurpu steidzās pagāni,
(00163.) un ar ļaunu nodomu
(00164.) mantu tie un dzīvību
(00165.) laupīt dzīrās kristiešiem.
(00166.) Kad tas zināms nāca šiem,
(00167.) šie pagānbaram pretī stājās
(00168.) un vīrišķīgi aizsargājās.
(00169.) Ar bultām un ar akmeņiem[12]
(00170.) šie uzbrukt sāka pagāniem,
(00171.) kas knaši viņiem tuvojās.
(00172.) Tad pagāni drīz atjēdzās,
(00173.) ka veltīga šī cīņa būs:
(00174.) tie tā šos rokā nedabūs,
(00175.) jo bultas šaudījās tik ļoti,
(00176.) ka daudzi tika ievainoti.
(00177.) Tad viņi mieru derēja
(00178.) un pie cilpas[13] zvērēja.
(00179.) To darīja ar kristīgie,
(00180.) un tagad līksmu prātu tie
(00181.) kāpj droši krastā tirgoties,
(00182.) jo viņus sūtījis pats die's
(00183.) pie minētajiem pagāniem.
(00184.) Bij kravā milzums mantu tiem,
(00185.) un pārdeva tie tās nu tur
(00186.) vēl labāk nekā citur kur;
(00187.) par to tie bija priecīgi.
(00188.) Tad sacīja tiem pagāni,
(00189.) lai viņi mierā dzīvojot
(00190.) un biežāk atkal atbraucot.
(00191.) Ikviens, kas gribot nākt tiem līdz,
(00192.) ar mieru tikšot sagaidīts.
(00193.) Ja gribēs tirgoties viņš tur
(00194.) labāk nekā citur kur,
(00195.) viņš gaidīts viesis būšot šiem.
(00196.) Tad tirgotāji pagāniem
(00197.) ar medalu[14] un vīnu[15] saldu
(00198.) līksmi krāva pilnu galdu.
(00199.) Tā tika miers šis apstiprināts,
(00200.) ar zvērestu vēl apliecināts.
(00201.) Tad atpakaļ tie atgriezās,
(00202.) bet bieži atkal ieradās
(00203.) tie Līvzemē nu kuplā skaitā.
(00204.) Tos redzot, steidza solī raitā
(00205.) tiem pretī ļaudis - tos tūlīt
(00206.) kā mīļus viesus sagaidīt.
(00207.) Tā tie nu dažu labu dienu
(00208.) ar līviem tirgojās arvienu.
(00209.) Kad tas tiem tā no rokas gāja,
(00210.) tad pēcgalā tie sadomāja
(00211.) braukt sešas jūdzes[16] zemē iekšā;
(00212.) daudz pagānu tur bija priekšā,
(00213.) ar kuriem tie nu tirgojās
(00214.) un tur tik ilgi palikās,
(00215.) ka uzcēla sev mājvietu.
(00216.) Tas notika ar atļauju -
(00217.) diža celtne kalna galā
(00218.) cēlās pašā Daugavmalā,
(00219.) stipra tā kā pils bij tā,
(00220.) tā ka laikā turpmākā
(00221.) viesi tajā palikās
(00222.) un vēl ilgi tirgojās.
(00223.) Ikšķile[17] tai nosaukums,
(00224.) kalpo tā vēl šodien mums.
(00225.) Kad cēla vēl šo mājokli,
(00226.) tad nedomāja pagāni,
(00227.) ka notiks tā, kā negaidīja,
(00228.) tā, kā tas vēlāk redzams bija.
(00229.) Reiz vāciem, kā man atstāstīts,
(00230.) kāds gudrs vīrs bij nācis līdz,
(00231.) kam veicās dziesmas, sprediķis,
(00232.) jo viņš bij īstens priesteris;
(00233.) par Meinhardu[18] šo kungu sauca,
(00234.) kas šurp uz Līvzemi nu brauca.
(00235.) Viņš gudrs bij un tikumīgs,
(00236.) tādēļ viņam labvēlīgs
(00237.) bij ikviens no ļaudīm šiem,
(00238.) kad viņš sludināja tiem.
(00239.) Ar padomu un mācību,
(00240.) ar visu savu rīcību
(00241.) viņš daudziem krietni palīdzēja,
(00242.) tos kristietībai pievērst spēja,
(00243.) lai kristiešus tie iemīlētu.
(00244.) Gan daudzi bij, kas naidu sētu
(00245.) pret vāciem, lai tos padzītu,
(00246.) lai zemi šo tie atstātu.
(00247.) It daudzos naidu bija kūris
(00248.) pie Ikšķiles tas biezais mūris
(00249.) un tā sienās augstās ailes;
(00250.) lielas bij tiem arī bailes,
(00251.) ka tiem dot var prettriecienu
(00252.) kristietība kādu dienu.
(00253.) Aizvien tā pletās plašumā
(00254.) un augtin auga stiprumā.
(00255.) No vācu zemēm šurp ikdien
(00256.) nāca vīri bariem vien,
(00257.) lai arī šeitan tirgotos
(00258.) un līdz ar citiem paliktos.
(00259.) Kāds pagāns drošsirdīgs
(00260.) un reizē tikumīgs
(00261.) starp viņiem dzīvoja
(00262.) un dienas vadīja.
(00263.) Tas varens bij, tam daudz bij radu,
(00264.) tas kļuva bagātāks ik gadu.
(00265.) Dievs sūtīja tam savu garu
(00266.) un savu žēlastības varu,
(00267.) lai kristīgs kļūtu krietnais vīrs
(00268.) un no grēkiem taptu tīrs.
(00269.) Kaupo[19] - tā šo vīru sauca,
(00270.) pirmais kristīties viņš trauca,
(00271.) tad daudzus draugus kristīt lika.
(00272.) To dvēselēm tā glābiņš tika.
(00273.) No citiem pagāniem tad arī
(00274.) pie Meinharda nu baru bari
(00275.) šurp nāca kristīties, lai godu
(00276.) un debesis sev iemantotu.
(00277.) Kad tas viss tā notikās,
(00278.) kristīgie tad priecājās.
(00279.) Bet pagāni ar skatu šķību
(00280.) raudzījās, kad kristietību
(00281.) ar draugiem Kaupo pieņēma.
(00282.) Šī vēsts drīz visur nonāca,
(00283.) un, kur šī ziņa aizvēlās,
(00284.) tur varens troksnis sacēlās.
(00285.) Leiši[20], krievi[21] nešauboties
(00286.) sāka cīņai gatavoties,
(00287.) leti[22], igauņi[23] un sāmi[24]
(00288.) arī nepalika rāmi,
(00289.) dzirdot to, kā ienākusi
(00290.) un diendienā pieaugusi
(00291.) Līvzemē bij kristietība;
(00292.) ko saku es, ir patiesība.
(00293.) Tur dažs labs vīrs ir kritis beigts
(00294.) un dažs labs noziegums ir veikts
(00295.) gan atklāti, gan slepeni,
(00296.) bet katrā ziņā īsteni.
(00297.) Un tomēr slavēt varam dievu:
(00298.) no pagāniem daudz vīru, sievu
(00299.) kristījās it lēnprātīgi
(00300.) un turklāt vēl labprātīgi.
(00301.) Gan pretojās dažs prātu tīšu,
(00302.) kā jums to vēlāk pastāstīšu.
(00303.) Ar dieva spēku mākti tie.
(00304.) Lūk, notikumi nākamie:
(00305.) drīz Meinhards, labais priesteris,
(00306.) ar viņiem bija izlēmis,
(00307.) ka pāri jūrai būs tam braukt,
(00308.) jo viņi vēlējās nu saukt
(00309.) uz Līvzemi šurp bīskapu.
(00310.) Uz Romu līdz ar Meinhardu
(00311.) jaunkristītais Kaupo brauca.[25]
(00312.) Uz Romu darīšanas sauca
(00313.) i prāvu pulku tirgotāju.
(00314.) Tie līksmi staigāja pa klāju,
(00315.) līdz galā tika laimīgi.
(00316.) Tad uzticīgi, lēnīgi
(00317.) tie savu lietu izstāstīja.
(00318.) Pāvests[26] viņus uzklausīja
(00319.) un ņēmās viņus izvaicāt,
(00320.) vēlēdamies uzzināt,
(00321.) kā ļaudis dzīvo zemē tajā.
(00322.) Tur milzums pagānu mūs vajā,
(00323.) ar tiem mēs esam noslogoti.
(00324.) Tie kristietībai kaitē ļoti,
(00325.) par to tev, tēvs, lai ziņot ļauts.
(00326.) Par lietuviešiem vienus sauc.
(00327.) Tie pagāni ir augstprātīgi
(00328.) un ļoti bieži ļaundarīgi,
(00329.) to pulki uzbrūk kristiešiem,
(00330.) jo liela vara rokās tiem.
(00331.) Tiem blakus dzīvo pagāni,
(00332.) prāvā skaitā, vareni,
(00333.) par zemgaļiem[27] kas sevi sauc,
(00334.) tie zemi postīt apkārt trauc;
(00335.) kas spēkos vājš tiem pretī stājas,
(00336.) tam galā gaužām grūti klājas.
(00337.) Sēļi ar ir pagāni,
(00338.) sveši tiem ir tikumi,
(00339.) tiem elku[28] pilna katra mala,
(00340.) un ļaunu dara tie bez gala.
(00341.) Aiz sēļu zemes robežas
(00342.) letu zeme atrodas.
(00343.) Savādi tie savā garā:
(00344.) nedzīvo tie vienā barā,
(00345.) bet savrup mežos mājas ceļ.[29]
(00346.) To sievas daiļas zied un zeļ,
(00347.) tām krāšņi tērpi[30], stalta stāja,
(00348.) tās zirgā jāj, kā tēvi jāja.
(00349.) Ir letu pulki spēcīgi,
(00350.) kad kopā tie ir pulcēti.[31]
(00351.) Par Kurzemi[32] sauc apgabalu,
(00352.) kas aizstiepjas gar jūras malu:
(00353.) tas garš ir jūdžu piecdesmit.
(00354.) Kristiešus tur nikni sit
(00355.) šie pagāni, kad iemaldās
(00356.) tie kuršu zemes robežās.
(00357.) Ir sāmi pagāni it spīvi,
(00358.) tie kuršiem kaimiņos mīt brīvi.
(00359.) To zemi jūra apskalo;
(00360.) pat karaspēku stiprāko
(00361.) tie nebīstas, bet vasarā
(00362.) ar kuģiem viņi izbraukā
(00363.) it visas kaimiņzemes laupot,
(00364.) ne dzīvību, ne mantu taupot
(00365.) ne kristiešiem, ne pagāniem.
(00366.) Spēks lielākais ir kuģi tiem.[33]
(00367.) Ar igauņi ir pagāni,
(00368.) tiem senči ir daždažādi.
(00369.) Tik plaša Igauņzeme ir,
(00370.) ka robežas to nenošķir:
(00371.) es aprakstīt to nespēju.
(00372.) Tur daudz ir vīru raženu,
(00373.) un dažādu tur zemju daudz:
(00374.) nav zināms, kā tās visas sauc.
(00375.) Līvi vēl ir pagāni,
(00376.) bet drīz kļūs viņi ticīgi:
(00377.) lūk, Kaupo, klausot dieva gribu,
(00378.) ir pieņēmis jau kristietību;
(00379.) viņš mums ir līdzi atbraucis.
(00380.) Dievs gaismu viņam dāvājis,
(00381.) ir kristietība - viņa laime.
(00382.) Ir plaša viņa radu saime:
(00383.) to vairums pie mums atnākuši
(00384.) un kristību jau pieņēmuši.
(00385.) Tad pāvests viņam jautāja,
(00386.) lai aina būtu patiesa,
(00387.) kā tas īsti gadījies,
(00388.) ka nācis Kaupo kristīties.
(00389.) Bij Meinhards krietns mācītājs
(00390.) un centīgs dieva kalpotājs,
(00391.) pats pāvests redzēja, ka to
(00392.) dievs žēlastībā apgaismo,
(00393.) ka šķīsts ir tas, no viltus tīrs.
(00394.) Meinhards bija gudrs vīrs -
(00395.) viņš visu bija uzrakstījis,
(00396.) ko dievs ar viņu izdarījis.
(00397.) Nu noderēja viņa māka,
(00398.) kad viņš to visu stāstīt sāka:
(00399.) kā dievs ar savu labestību
(00400.) sūtījis bij kristietību
(00401.) Līvzemē, kur aust tai rīts,
(00402.) kā tas arī aprakstīts,
(00403.) un kā citi pagāni
(00404.) ar milzu spēku neganti
(00405.) cēluši tur nemieru.
(00406.) Es jūsu raizes kliedēšu:
(00407.) ko vien no manis gaidāt jūs,
(00408.) tas jums no manis piešķirts būs,
(00409.) tā pāvests viņiem atbildēja.
(00410.) Šī labā ziņa iepriecēja
(00411.) gan kungu, gan tā sekotājus,
(00412.) tā svētā krusta karotājus.
(00413.) Tie līksmi lūdza pāvestu
(00414.) dot Līvzemei nu bīskapu.
(00415.) Kad pāvests viņus uzklausīja,
(00416.) sirds viņam priecīga tad bija.
(00417.) Viņš laipni uzrunāja tos:
(00418.) Par vēsti šo es priecājos.
(00419.) Meinhard, mīļais dēls,
(00420.) tu cilvēks esi cēls,
(00421.) es tev ļaudis, zemi došu,
(00422.) par bīskapu tev' pilnvarošu,
(00423.) lai nav turpmāk krustnešiem
(00424.) jākrīt rokās naidniekiem,
(00425.) Līvzemē tur ierodoties:
(00426.) turp tiem dieva mierā doties!
(00427.) Nu bij visām raizēm rimt
(00428.) Līvzemē, kad tūkstoš simt
(00429.) četrdesmit trešajā
(00430.) gadā bīskapamatā
(00431.) tika Meinhards iesvētīts,[34]
(00432.) kā tas iraid aprakstīts.
(00433.) Bij Kaupo sirds tik laimīga,
(00434.) kad pāvestu tas redzēja.
(00435.) Tam pāvests deva svētību,
(00436.) skaitot dievam lūgšanu.
(00437.) Un tā šis kungs nu mājup brauca,
(00438.) sirds priecīgi tam turpu trauca,
(00439.) tas laimīgs galā nonāca,
(00440.) kur Līvzeme to gaidīja.
(00441.) Kad ļaudīm zināms kļuva tas,
(00442.) ka viņu bīskaps ierodas,
(00443.) tie Jēzu Kristu slavēja,
(00444.) kam pienākas tā godība,
(00445.) un viņa māti Mariju,
(00446.) to visuaugsto jumpravu.
(00447.) Šai zemei viņa palīdzēja:
(00448.) tās ļaudis vēlāk pieredzēja,
(00449.) ka krustneši šurp bariem nāca
(00450.) un šo zemi karā māca,
(00451.) viņas mīlestību teicot.
(00452.) Bīskaps, savu darbu veicot,
(00453.) dzīvoja vēl dažu dien',
(00454.) dievam kalpodams arvien.
(00455.) Tas kungs ar labvēlību vērās,
(00456.) kā viņš pie lielām lietām ķērās,
(00457.) kā rosījās viņš rūpēs vienās.
(00458.) Tas bija liela bada dienās.
(00459.) Ar savu sirdi žēlīgo
(00460.) viņš visu savu ēdamo
(00461.) izdāļāja nabagiem,
(00462.) pats ciezdams badu līdz ar tiem.
(00463.) Lai atvieglotu viņa raizi,
(00464.) tam tirgotāji sūtīj' maizi,
(00465.) ar kuru tomēr nepietika.
(00466.) Ar pūlēm tik viņš vesels tika.
(00467.) Tam dieva zīme parādījās:
(00468.) kalps apcirkņos reiz ieskatījās
(00469.) un redzēja, ka pilni tie.
(00470.) Ir žēlīgs mūsu dievs, nudie':
(00471.) kas viņam dod, tam atmaksā
(00472.) viņš allaž visā pilnībā.
(00473.) Kad to šis kungs nu redzēja,
(00474.) tad nabagos viņš sasauca
(00475.) un dieva balvu izdalīja,
(00476.) kā svētos rakstos sacīts bija.
(00477.) Dievs saka evaņģēlijā
(00478.) uz bagātajiem ļaudīm tā:
(00479.) Ko nabagiem bez viltus nesat,
(00480.) to man jūs pasnieguši esat.
(00481.) Tā dzīvoja viņš miermīlīgi,
(00482.) ar visiem ļaudīm sadraudzīgi
(00483.) divdesmit un vēl trīs gadus,
(00484.) līdz mira[35], cietis postu, badu,
(00485.) un ņēma galu svētlaimīgu.
(00486.) Ar dzīvošanu dievbijīgu
(00487.) viņš bij no bada paglābies,
(00488.) līdz ņēma to pie sevis die's.
(00489.) Kristīgie nu sēroja,
(00490.) jo tiem viņa pietrūka.
(00491.) Tie pāri jūrai sūtīja
(00492.) tad sūtņus un šiem vēlēja
(00493.) lūgt brēmeniešu bīskapu
(00494.) tiem parādīt to laipnību
(00495.) un jaunu bīskapu tūlīt
(00496.) uz Līvzemi šurp atsūtīt:
(00497.) tas debess algu mantotu.
(00498.) Tad drošsirdīgo Bertoldu[36]
(00499.) šurp sūtīja no klostera.
(00500.) Tā bija branga dāvana:
(00501.) kā varons īsts, nav vārdam vietas,
(00502.) par savām avīm nāvē iet tas.
(00503.) Viņa laikā kristiešiem
(00504.) bija karš ar lietuvjiem,
(00505.) kuriem blakus krievi stājās;
(00506.) kristiešiem nu grūti klājās.
(00507.) Pie Kokneses bij kaujas lauks,[37]
(00508.) kur galu ņēma naidnieks, draugs:
(00509.) trīs simti kristīgo tur krita,
(00510.) un pagāni tur cits pie cita
(00511.) šai nāves laukā apgūlās,
(00512.) no asinīm kas sārtojās.
(00513.) Tur Kaupo tika ievainots;
(00514.) bet dzīvot vēl bij viņam dots,
(00515.) viņš tikko mājās atvilkās,
(00516.) tur mira savās ciešanās.
(00517.) Viņam četras brūces bija,
(00518.) un uz tām viņš norādīja:
(00519.) Dievs piecas brūces saņēmis.
(00520.) Ka man tāpat nav noticis,
(00521.) par to man žēlabas no jauna.
(00522.) Viņš mira, atpestīts no ļauna.
(00523.) Bīskaps Bertolds uzsāka
(00524.) Rīgu celt no pamata;[38]
(00525.) tur palikt dzīrās viņš labprāt.
(00526.) Ar letiem, līviem vēl turklāt
(00527.) bij norunātas nodevas,
(00528.) kas baznīcai bij dodamas.
(00529.) Tā Bertolds darbus darīja,
(00530.) un tauta viņu mīlēja,
(00531.) jo viņš bija tikumīgs
(00532.) un kristietībai uzticīgs.
(00533.) Tad vareni un slaveni
(00534.) uz Rīgu devās igauņi:
(00535.) ko tur bīskaps Bertolds dara,
(00536.) cik tam iekšā vēl ir spara?
(00537.) Tas krustnešiem nu priekšā stāja
(00538.) un viņus šādi mierināja:
(00539.) Ir Kristus savas asinis
(00540.) par mums pie krusta izlējis.
(00541.) Jūs esat viņa kareivji.
(00542.) Nav pagāni tik spēcīgi;
(00543.) pirms tie ar zirgiem virsū trauc,
(00544.) mums ir to rindas jāizjauc.
(00545.) Pats dievs no debesīm mums māj,
(00546.) viņš savus draugus neatstāj
(00547.) nekad, nevienā cīniņā.
(00548.) Ja kādam stunda mirstamā
(00549.) būs jāsastop, tas iemantos
(00550.) sev dzīvi debess augstumos.
(00551.) Par šo paradīzes prieku
(00552.) dvēseli es ķīlā lieku.
(00553.) Pats es palikšu pie jums,
(00554.) lai kāds būs cīņai iznākums.
(00555.) To dzirdot, tauta priecājās,
(00556.) pret ienaidnieku bruņojās
(00557.) un pretī devās igauņiem,
(00558.) lai kaujā sastaptos ar tiem;
(00559.) tie nāca virsū varen braši,
(00560.) tie tolaik bij vēl dikti knaši:
(00561.) mums daudzkārt nācies pieredzēt,
(00562.) cik grūti tos ir uzvarēt;
(00563.) tik, kad tos lūdzām palīgos,
(00564.) tad reti redzējām mēs tos;
(00565.) bet nu tie nāca kuplā skaitā.
(00566.) Bīskaps bruņnieciskā gaitā
(00567.) savējiem nu priekšā stājās:
(00568.) viņš īstam kungam līdzinājās.
(00569.) Kaut dižens bija viņu sargs,
(00570.) bij kristīgajiem liktens bargs:
(00571.) tūkstoš simt tiem krituši,
(00572.) atlikušie padzīti.
(00573.) Ak vai! nav pēdējs vārds vēl teikts:
(00574.) guļ bīskaps Bertolds zemē beigts,
(00575.) vienpadsmit gadu valdījis,
(00576.) līdz mūža miegā iemidzis.[39]
(00577.) Prom nesteidzās vēl igauņi;
(00578.) tiem sešsimt vīru nokauti
(00579.) bij sīvajā šai cīniņā.
(00580.) Par kritušajiem žēlumā
(00581.) nu draugi mājās vaimanāja,
(00582.) un sievas viņus apraudāja.
(00583.) Bij lielas bēdas kristiešiem.
(00584.) Nu sprieda tie, ko darīt tiem,
(00585.) līdz atkal sūtņus nosūtīja
(00586.) uz Brēmeni un pieprasīja,
(00587.) lai šurp uz Līvzemi kā balvu
(00588.) tiem atkal sūta kādu galvu,
(00589.) lai bīskaps tiek tiem likumīgs
(00590.) un dievbijīgs, un tikumīgs.
(00591.) Svēts vīrs, par Albertu[40] ko sauca,
(00592.) tad pats vispirms uz Romu brauca.
(00593.) To pāvests tūdaļ pieņēma,
(00594.) par bīskapu to iecēla.
(00595.) Viņš sacīja: Lai tev ir vara!
(00596.) Ja iztikt nevar tur bez kara,
(00597.) tad taisi gara brālību,
(00598.) Tempļa brāļiem līdzīgu,
(00599.) kas saucas Dieva bruņinieki[41];
(00600.) tie it nekur mums nava lieki.
(00601.) Tev šādu savu gribu paužu:
(00602.) lai trešā daļa zemes, ļaužu
(00603.) kā nākas nodota tiek tiem
(00604.) uz laiku laikiem mūžīgiem.[42]
(00605.) Tos pāvesttronis aizsargās
(00606.) kā dienās šais, tā nākamās.
(00607.) Tad nu šis kungs uz mājām brauca
(00608.) un savus draugus kopā sauca,
(00609.) tos sev līdzi aicinādams,
(00610.) dvēseli glābt mudinādams,
(00611.) Līvzemē tur kalpojot:
(00612.) tur tie bez kauna varēšot
(00613.) godu gūt un mantību.
(00614.) Tad nu ar ar sajūsmu
(00615.) daudzi ceļā taisījās:
(00616.) guvums jauks tiem tēlojās.
(00617.) Tiem guvums tiešām bij un prieki -
(00618.) vēl šodien līksmo mantinieki.
(00619.) Bīskaps ļaudīm pavēstīja
(00620.) to, ko pāvests licis bija:
(00621.) cik no visas zemes ir
(00622.) brālībai nu jāpiešķir.
(00623.) Varoņi to uzklausīja,
(00624.) drosme varena tiem bija,
(00625.) turklāt vēl īstā mīlestība.
(00626.) Tad sev kā balstu kristietība
(00627.) par mestru kādu vīru sauca:
(00628.) par Venno viņu vārdā sauca;[43]
(00629.) viņš centīgi tai kalpoja.
(00630.) Viņa laikā uzcelta
(00631.) lepna pils ir Siguldā,[44]
(00632.) kur jauni, veci mīlībā
(00633.) ar labpatiku dzīvoja.
(00634.) Šis varonis ar uzcēla
(00635.) ar darbošanos varen ņipru
(00636.) Cēsīs letiem pili stipru.[45]
(00637.) Cik palīdzības vajadzēja,
(00638.) tik ļaudis sniedza, kā vien spēja.
(00639.) Tam padoms nebij jāmeklē.
(00640.) Drīz cēlās pils jau Aizkrauklē.[46]
(00641.) Ar dievbijību svētīgo
(00642.) viņš šo zemi nabago
(00643.) daudzkārt mierinājis tika.
(00644.) Tas krieviem dikti nepatika.
(00645.) Pirms aris bija brāļu lemess,
(00646.) bij sēļu, līvu, letu zemes
(00647.) krieviem rokās nākušas.[47]
(00648.) Nu tās bij tiem zaudētas:
(00649.) viņš atpakaļ tiem griezties lika;
(00650.) vairs grūti tie uz priekšu tika.
(00651.) Viņš Koknesi tiem atkaroja.
(00652.) Tur krievu pulki asiņoja,
(00653.) tur viņu valdnieks tika kauts,[48]
(00654.) tur krieviem[49] bija bēdu daudz,
(00655.) tā viņš tos trenca atpakaļ.
(00656.) Bet dažam dzinās nopakaļ
(00657.) vēl kauns, jo brēkdams aizmucis
(00658.) no kādas sievas bija šis.
(00659.) Tā varoņi šie darbojās.
(00660.) Starp tiem kāds Hartmūts izcēlās,
(00661.) Aizkrauklē kas pilskungs bija;[50]
(00662.) viņš brašus vīrus izraudzīja,
(00663.) ar tiem viņš zemei devās pāri,
(00664.) tā ka atraitnes un bāri
(00665.) tiem pakaļ vaimanājot sauca.
(00666.) Pa Daugavu tie augšup brauca,
(00667.) kur ceļā gadījās dažs strauts,
(00668.) kas pūļu sagādāja daudz.
(00669.) Tad nonāca tie Jersikā[51],
(00670.) tas bija rīta agrumā.
(00671.) Pils ātri vien to rokās krita.
(00672.) Tie dažu brašu vīru sita
(00673.) tā, ka tas skaļi vaimanāja,
(00674.) bet gulošos tā modināja,
(00675.) ka viņiem galvas iedragāja:
(00676.) tik bruņnieciski viņiem gāja.
(00677.) Tā sešsimt krievu apsita,
(00678.) to sievas, bērnus padzina
(00679.) dievbijīgie kristieši.
(00680.) Par to bij brāļi priecīgi.
(00681.) Bagāti nu vīri,
(00682.) no kauna traipiem tīri,
(00683.) pa ūdeni un sauszemi
(00684.) atgriezās kā varoņi.
(00685.) Tiek kristietībai daļa sava
(00686.) un viņiem - gods un slava.
(00687.) Bij Zēstē zemnieks - tīrais suns,
(00688.) kam sirdī dega ļauna guns.[52]
(00689.) Labais mestrs Venno to
(00690.) ar nodomu vislabāko
(00691.) uz Cēsu pili sūtīja,
(00692.) jo letu bērniem vaj'dzīga
(00693.) bij palīdzība šaisdienās.
(00694.) Tur dievs no viņa atstājās,
(00695.) viņš neko vairs neiespēja
(00696.) un šai zemei nederēja.
(00697.) To mestrs atlaida no darba.
(00698.) Bet daba bij tam ļauna, skarba,
(00699.) viņš tagad rādīja, ko prot:
(00700.) sirds sāka viņam slepkavot.
(00701.) Kādu dienu notika,
(00702.) ka acu priekšā redzēja
(00703.) viņš slepus mestru kaļam plānu
(00704.) ar kādu šķīstu kapelānu.
(00705.) Viņš piezagās ar viltību,
(00706.) lai tie šo nepamanītu,
(00707.) un beigtus abus nokāva.
(00708.) Tāds briesmons bij šis slepkava.
(00709.) Tomēr tā tas nepalika:
(00710.) ātri vien viņš noķerts tika.
(00711.) To uzlika uz moku rata,
(00712.) un maz kāds vairījās šī skata:
(00713.) vai kalps, vai bruņnieks - visiem šķita,
(00714.) nav pelnījis tas soda cita,
(00715.) tam visi nāvi novēlēja,
(00716.) žēl nebija tiem nodevēja.
(00717.) Vēl vācu brāļiem nebija
(00718.) ne baznīcas, ne klostera
(00719.) toreiz tajā zemē jaunā.
(00720.) Bet vai tiem tādēļ palikt kaunā?
(00721.) Par zobenbrāļiem viņus sauca,
(00722.) šo zemi uzveikt viņi trauca.
(00723.) Bij brāļi gauži noskumuši,
(00724.) ka tādā kārtā zaudējuši
(00725.) tie savu mestru mīļoto,
(00726.) kā dārgu draugu turēto,
(00727.) kas astoņpadsmit gadu galva
(00728.) tiem bijis bij kā dieva balva.[53]
(00729.) Viņš taisnīguma paraugs bija,
(00730.) līdz kapam gods to pavadīja.
(00731.) Kā dieva likums vēlēja,
(00732.) tie viņu zemē guldīja.
(00733.) Priekš miroņa kas darāms bija,
(00734.) to visu viņi izdarīja:
(00735.) katrs tam par patikšanu
(00736.) noskaitīja aizlūgšanu;
(00737.) brīdis pacilāts tas bija.
(00738.) Tā viņsaulē to aizvadīja.
(00739.) Šī vēsts drīz zemē izplatījās.
(00740.) Tad gudrie brāļi salasījās
(00741.) uz apspriedi un teica tā:
(00742.) Nav laiks mums jāvelk garumā,
(00743.) mums vadoni būs izraudzīt,
(00744.) un tas ir jādara tūlīt:
(00745.) laiks skubina mūs nekavēties.
(00746.) Pats dievs mums līdzēs izvēlēties,
(00747.) lai tas tā beidzot notiktu.
(00748.) Labu brāli - Folkvīnu[54]
(00749.) tie par mestru ievēlēja;
(00750.) tas nu ļaudis iepriecēja.
(00751.) Viņš ļaudīm ļoti patika,
(00752.) un tauta viņu mīlēja.
(00753.) Vārdos patiess katrā lietā,
(00754.) bija viņš jebkurā vietā
(00755.) nelokāms un uzticīgs.
(00756.) Padoms viltīgs, pieglaimīgs
(00757.) tā kā pelus bij tam lēts;
(00758.) solījums tam bija svēts.
(00759.) Kad nāca igauņos šī ziņa,
(00760.) tie sūtņus sūtīja pie viņa,
(00761.) tie mieru noslēgt tīkoja.
(00762.) Lūk, kā viņš tiem to piešķīra,
(00763.) tiem negantajiem pagāniem:
(00764.) ar brāļiem rimtiem, ticīgiem
(00765.) viņš gāja Igauņzemē iekšā.
(00766.) Tur Vilandes pils[55] bija priekšā;
(00767.) to ieņēma uz karstām pēdām
(00768.) blēžiem igauņiem par bēdām.
(00769.) Pret Tērbatu[56] kad brāļi stājās,
(00770.) tad igauņi vis nepriecājās.
(00771.) Kad Otepē[57] šie brāļi nāca,
(00772.) tad igauņus jau niknums māca.
(00773.) Tie ļaundarību izdomāja
(00774.) un steigšus arī pastrādāja:
(00775.) tie visus brāļus nokāva
(00776.) un mieram galu darīja.
(00777.) No brāļiem divus sagūstīja
(00778.) tie Vilandē. Bet kā tas bija,
(00779.) ka viņi badā nenomira,
(00780.) kad bēdās asaras tiem bira?
(00781.) Tos glāba pagānsieva laba.
(00782.) Tai tikumīga bija daba:
(00783.) ar vīra piekrišanu tā
(00784.) gan rītā, gan ar vakarā
(00785.) nāca, kur tie gulēja.
(00786.) Ēdienu tiem nedeva
(00787.) aiz naida ļaunie igauņi.
(00788.) Tad sieva sauca dusmīgi:
(00789.) Kādēļ tiem ļaujat dzīvot jūs?
(00790.) Nu pašai man tos nobeigt būs!
(00791.) Ar akmeņiem tā viņiem svieda,
(00792.) neviens tās prātu nenoģieda:
(00793.) ka tā par prieku gūstekņiem
(00794.) sviež ēsmu līdzi akmeņiem.
(00795.) Par to tai vēlāk labi klājās:
(00796.) no nodevām bij brīvas mājas.
(00797.) Tai Emme vārds, vīrs - Viljamēss,
(00798.) lai abiem labu vēlam mēs!
(00799.) Tā mani kopusi ir labi.
(00800.) Dievs, dod tiem svētību, lai abi
(00801.) par visu, ko tie izcietuši,
(00802.) var dzīvot laimē pārtikuši!
(00803.) Par to, kā viss tur notikās,
(00804.) nu mestrs ļoti bēdājās,
(00805.) tam līdzi visi kristīgie:
(00806.) par šito lielo postu tie
(00807.) it visi kopā gauži skuma.
(00808.) Zem smagās bēdu nastas guma
(00809.) i labais Alberts godcienīgs.
(00810.) Viņš bij tik taisns, uzticīgs,
(00811.) ka varētu šo bīskapu
(00812.) pat Romā celt par pāvestu.
(00813.) Viņš bija vīrs, kas vārdu tur
(00814.) un nesvaidās drīz še, drīz tur,
(00815.) kā viltnieki to allaž dara.
(00816.) Pilns cēlas tikumības gara,
(00817.) pats sevi viņš un mantu savu
(00818.) Kristum ziedoja par slavu.
(00819.) Brāļiem, kuri bij ap viņu,
(00820.) viņš sacīja: Ar dieva ziņu
(00821.) dēļ grēkiem jūs šeit ieradušies.
(00822.) Mēs allaž kopā turējušies:
(00823.) vai ļauns vai labs mums notiktu,
(00824.) jums vienmēr klāt es stāvēšu
(00825.) ar padomu un mīlestību.
(00826.) Šīs zemes posta dēļ es gribu
(00827.) nu steigšus pāri jūrai braukt
(00828.) un vairāk krustnešu šurp saukt,
(00829.) nekā līdz šim te ieradies;
(00830.) to īstenot lai palīdz die's!
(00831.) Labais mestrs Folkvīns tad
(00832.) pateicās kā vēl nekad
(00833.) līdz ar brāļiem Albertam.
(00834.) Tik labu vien, tie teica tam,
(00835.) jūs darījuši mums līdz šim,
(00836.) par to mēs turpmāk kalposim
(00837.) jums dien' no dienas centīgāk.
(00838.) Un tā viņš ceļā posties sāk.
(00839.) Ļaudis, zemi uzticēja
(00840.) viņš mestram un tam novēlēja
(00841.) par viņa radiem rūpēties.
(00842.) Tā, jūras viļņos dodamies,
(00843.) viņš izbraukāja neviļus
(00844.) daudzus dziļus ūdeņus,
(00845.) kamēr galā nonāca.
(00846.) Dievs to ceļā vadīja.
(00847.) Viņš Sakšuzemē[58] ieradās,
(00848.) kur labi ļaudis atradās;
(00849.) viņš laipni sveicināja tos,
(00850.) gan nabagos, gan bagātos,
(00851.) un žēlojās par grūtībām
(00852.) un Līvuzemes nedienām,
(00853.) par negantajiem pagāniem,
(00854.) kas uzmācoties kristiešiem
(00855.) un uzveikt gribot tos ar varu.
(00856.) Viņš teica: Celiet savu garu,
(00857.) jo Kristus savas asinis
(00858.) par mums pie krusta izlējis.
(00859.) Par to nu viņam maksājiet,
(00860.) vairs miermīlīgi nesnaudiet
(00861.) un brauciet turpu, krietnie vīri,
(00862.) tad tiksit jūs no grēkiem tīri,
(00863.) tad vienmēr vairāk tiks jums dots
(00864.) dieva priekšā slava, gods.
(00865.) Šie vārdi daudzus kustināja
(00866.) un pasākumam drosmināja,
(00867.) kas izpirktu to ļaundarības.
(00868.) Un tad pie ciešas sadarbības
(00869.) ar hercogu[59] viņš nonāca;
(00870.) šis kungs tad ātri izlēma
(00871.) visu zemi sapulcināt
(00872.) un savu gribu pasludināt.
(00873.) Kad dzirdēja to bruņinieki,
(00874.) tik lieli bija tiem tad prieki,
(00875.) ka rokā saņēma tie krustu
(00876.) ar līksmību vēl neizjustu.
(00877.) Tā apsolījās viņi braukt
(00878.) uz Līvzemi un cīņā traukt
(00879.) ar dieva vārdiem svētajiem
(00880.) pret negantajiem pagāniem.
(00881.) Turp aizbrauca šie vīri
(00882.) no kauna traipiem tīri.
(00883.) Ir Folkvīns nestāvēja dīkā:
(00884.) ar pulkiem iebruka viņš Vīkā[60];
(00885.) tiem reizēm likstas ļaunākās
(00886.) šur tur pa ceļam gadījās.
(00887.) Viņš atpakaļ no igauņiem
(00888.) pārradās ar ķīlniekiem,
(00889.) ko deva tie bez pretošanās,
(00890.) lai viņš tik ātrāk projām manās.
(00891.) Šis darbs nu tiešām bija tīrs,
(00892.) viņš atgriezās kā laimīgs vīrs.
(00893.) Kad igauņi to dzirdēja,
(00894.) tad viņi kopā sanāca
(00895.) un teica: Grib mūs neganti
(00896.) ar letiem, līviem krustneši
(00897.) no mūsu zemes dzīt un kaut.
(00898.) Vai drīkstam mēs to viņiem ļaut?
(00899.) Lai sevi no tā paglābtu,
(00900.) mēs veiksim karagājienu;
(00901.) lai karaspēks tiek sapulcēts,
(00902.) igauņos vēl neredzēts,
(00903.) lai vācus jūrai pāri triec,
(00904.) lai izzustu reiz viņu bieds,
(00905.) lai šurp vairs viņi nenāktu.
(00906.) Tad lielu slavu iegūtu
(00907.) starp letiem un starp līviem mēs;
(00908.) sev līdz tos dzīt mums vajadzēs
(00909.) ar sievām, bērniem barā vienā,
(00910.) jo vāciem palīdz tie diendienā.
(00911.) Tad steigšus viņi bruņojās,
(00912.) uz lielu cīņu taisījās.
(00913.) Bij mestrs ar to dzirdējis.
(00914.) Bet nu no sakšiem atbraucis
(00915.) bij hercogs jau ar savējiem
(00916.) un daudz jo daudziem krustnešiem
(00917.) pie paša Rīgas galvas
(00918.) pēc dievišķīgās balvas.
(00919.) Nu valdīja tur līksmība.
(00920.) Nu sirsnīgi tur uzņēma
(00921.) šos cienījamos ceļiniekus.
(00922.) Pats mestrs gādāja tiem priekus;
(00923.) ko brāļu sētā[61] gadiem krāja,
(00924.) to tagad viesiem izdāvāja;
(00925.) auzas, zāli, sienu
(00926.) gādāja arvienu,
(00927.) lai nekas tiem netrūktu.
(00928.) Otrā dienā hercogu
(00929.) un viņa ļaudis ielūdza
(00930.) pie sevis mestrs. Priecīga
(00931.) tam bija sirds, ka tie nu klāt.
(00932.) Vēl nācās dažus aicināt,
(00933.) kas hercogļaudis nebija,
(00934.) bet ko ielūgt derēja,
(00935.) lai tie līdzi mielotos,
(00936.) jo slikti būtu piemirst tos.
(00937.) Nu laipni klāja viesiem galdu
(00938.) ar alu, medu, vīnu saldu,
(00939.) kas mucām bija šurpu velts.
(00940.) Nu mīļi tika galdā celts
(00941.) it viss, kas bija sagādāts.
(00942.) Par to bij viesiem priecīgs prāts
(00943.) un sirsnīgi tie tencināja.
(00944.) Jo tos papilnam pacienāja,
(00945.) gan bagātos, gan nabagos,
(00946.) lai visi tiešām priecātos.
(00947.) Tad viesiem klāja guļasvietas.
(00948.) Bet mestram bija savas lietas:
(00949.) uz Igauņzemi lika iet
(00950.) viņš izlūkiem: Jūs gādājiet,
(00951.) lai pagāni mūs nepārsteidz
(00952.) un nebruņotus nenobeidz!
(00953.) Un ņemiet arī letus līdz,
(00954.) lai viņi ceļu sargāt līdz!
(00955.) Un lai jūs visur ziņas vāktu!
(00956.) Ja pēkšņi igauņi šurp nāktu,
(00957.) tad stāvoklis mums būtu slikts.
(00958.) Tie darīja, kā bija likts.
(00959.) Izlūki nu raiti jāja.
(00960.) Mestrs pats pie brāļiem gāja
(00961.) par visām lietām apspriesties.
(00962.) Viņš teica: Ļausim atpūsties
(00963.) vēl šodien mūsu krustnešiem,
(00964.) rīt vēsti paziņosim tiem.
(00965.) Lūk, tāds man lēmums padomā.
(00966.) Tad brāļi teica: Dariet tā!
(00967.) Otrā dienā ņēma tas
(00968.) līdz brāļus tik, cik pieklājas,
(00969.) un hercogu no rīta sveica
(00970.) un viņam goddevīgi teica:
(00971.) Mums pienākusi ļauna ziņa,
(00972.) un gauži nomāktu mūs viņa,
(00973.) ja nebūtu jums licis die's
(00974.) mums par sargu ierasties:
(00975.) grasās pagāni uz grēku,
(00976.) igauņi ar lielu spēku
(00977.) grib iebrukt mūsu novados;
(00978.) turp ļaudis dodas izlūkos.
(00979.) Mums dodiet tādēļ padomu:
(00980.) vai jūs tam piekrist varētu,
(00981.) ka zemi sargāt dodamies,
(00982.) pirms ļaunums vēl nav noticies?
(00983.) Tad hercogs Alberts sacīja:
(00984.) Jums tiešām, mestr, taisnība!
(00985.) Ko jūs par labu uzskatāt,
(00986.) tam piekritīsim mēs labprāt.
(00987.) Tad labais Folkvīns sacīja:
(00988.) Kungs, lai pats dievs jūs pavada
(00989.) šai cīniņā pret naidniekiem.
(00990.) Mums līdziet pateikt krustnešiem,
(00991.) lai gatavojas tie ikviens.
(00992.) Trīs jūdzes turp būs pārgājiens,
(00993.) kur paliksim pa nakti rīt.
(00994.) Tad varēsit jūs pārskatīt,
(00995.) cik vīru ir, kas kauju sāks.
(00996.) Arī kuģi līdzi nāks
(00997.) er ēdamo un dzeramo. -
(00998.) Jā, atbalstu es domu šo,
(00999.) teica Alberts, nebūs lieks
(01000.) neviens, ne kalps, ne bruņinieks;
(01001.) kad jūsu vadon's priekšā jās,
(01002.) neviens no viņa neatstās,
(01003.) līdz saņems algu dievišķo.
(01004.) Tad visi apzvērēja to.
[1] Jūdi (juden) ebreji, izraēlieši, Mozus ticīgie. Šai gadījumā ticīgie pretstatā pagāniem (heiden).
[2] Ādams (Adam; senebr. ādām zeme) pēc Bībeles Vecās Derības, pirmais cilvēks zemes virsū. Te izpaužas viduslaiku hronikām tipiskā tendence notikumu vēstījumu sākt ar pasaules radīšanu kā Dieva svētās gribas realizāciju laikā (Dinzelbacher 1992, 142).
[3] Zālamans (Salomôn) IzraēlasJūdejas valsts valdnieks (965926 pr. Kr.). Pēc leģendas, viņš ir dažu Vecās Derības grāmatu (Zālamans mācītājs, Zālamana pamācības, Augstā dziesma) autors.
[4] Svētajai Marijai (Marîâ) bija ārkārtīgi liela nozīme viduslaiku katoļu baznīcas kultā. Šā kulta ģenēze meklējama jau 4.5.gs. teoloģiskajos strīdos, kad, vēršoties pret nestorismu (Kristus cilvēciskās un dievišķās būtības šķiršanu), tika izcelta Marija kā Dieva māte. Vēlāk Marijas kultu veicināja tautas reliģiozitāte, reliģiski psiholoģiskā nepieciešamība pēc sievišķas dievības un augošā bruņniecības kultūra (Dinzelbacher 1992, 506, 507).
[5] Interesanti, ka Atskaņu hronikas autors nelieto vārdu Livland (Līvzeme, Livonija), bet aizstāj to ar nosaukumu Nieflant, kuram, atbilstoši ģermāņu mitoloģijas terminoloģijai, lielāks sakars varētu būt ar teiksmaino nībelungu (niflungu) zemi. Tomēr jāņem vērā, ka jēdziens Nieflant nav tikai abstraktas ideālas vietas apzīmējums vai sagrozīts Livonijas nosaukums. Tas lietots arī vēstures avotos un pat varoņeposā Kudrūna, kur ar Nifland saprasta tieši vēsturiskā Livonija. Tātad nevajadzētu Hronikā tēloto Livoniju reducēt vienīgi uz abstraktu lielumu, atsaucoties uz tās apzīmējumu Nieflant, kā to darījis H. Kūglers (Kugler 1993). Hronikā taču ir parādīta Livonijas satversme, minēti daudzi ģeogrāfiskie nosaukumi, aprakstītas vietējās tautas un vēsturiskie notikumi, kas, pretstatā citiem 13.gs. avotiem, nav izdomāti. Atšķirībā no t.s. galma bruņinieku literatūras eposiem, pie kuriem pieder, piemēram, Kretjēna de Truā un Volframa fon Ešenbaha darbi, šai hronikai trūkst izsmalcinātu fantastisko elementu. Atskaņu hronika ir uz vēsturiskiem notikumiem balstīta varoņdziesma, kurā pirmām kārtām atspoguļots karavīra ideāls (Biļķins 1935, 11; Boor, Newald 1967, 145).
[6] Sākot ar viduslaikiem, vācieši Baltijas jūru sauc par Austrumu jūru (Ôstersê; Ostsee). Rakstītajos avotos šis Baltijas jūras apzīmējums pirmoreiz parādās 9.gs. beigās angļu karaļa (871901) Alfrēda laika ceļotāja Vulfstana aprakstā Ostsae (Kowalenko 1961, 84).
[7] Minēdams, ka Daugava (Dune) sākas Krievzemē, autors grib pievērst uzmanību Daugavas ceļa nozīmei tirdznieciskajos sakaros ar teritorijām austrumos no Līvzemes. Arī kādā 13.gs. vidus ģeogrāfiskajā traktātā ir rakstīts, ka Daugava plūst no Krievijas apgabaliem (Mugurēvičs 1995, 24).
[8] Līvi, lībieši (Lîven, Lîwen) Baltijas somu tauta, kas 13.gs. dzīvoja Daugavas un Gaujas lejtecē, kā arī Ziemeļkurzemē.
[9] Sēļi (Sêlen) viena no baltu tautām, kas 13.gs. dzīvoja galvenokārt Daugavas kreisajā krastā un tagadējās Lietuvas ziemeļaustrumu daļā.
[10] Vācieši, vāci (dûtschen) kā tauta cēlušies no rietumģermāņiem. Ar 8.gs. tag. Vācijas teritorijā rakstos minēta vācu valoda pretstatā latīņu valodai, bet 9.gs. apzīmējums diutschen jau lietots vācu tautas nozīmē (Paul 1960, 126).
[11] Apgalvojums, ka tikai nejaušības dēļ vētras laikā no Baltijas jūras iedzīti Daugavā tirgotāji nonākuši saskarē ar piekrastē dzīvojošām tautām, pirmo reizi izteikts 13.gs. vidus rakstos (Mugurēvičs 1995, 24).
[12] Šeit domāti vācu lietotie jaunie ieroči stops un akmeņu metamā mašīna , kas vietējiem iedzīvotājiem līdz 12. un 13.gs. mijai nebija pazīstami (IH 1993, 341, 366).
[13] Vārdam wide vidusaugšvācu valodā ir nozīme virve, valgs (Lexers 1986, 491), tātad zvēresta lauzējam draud virves cilpa, resp., nāve. Ar šādu nozīmi wide tulkots arī vācu (LRC 1857, 37) un angļu (Smith, Urban 1977, 3; Jaunzeme 1978, 9) valodā.
[14] Jau Indriķa hronikā ir norādījums (IH 1993, II 8; 347), ka 12.gs. beigās medalu gatavojuši paši vietējie iedzīvotāji.
[15] Vīns šajā laikā nepieder pie vietējas izcelsmes dzērieniem. Pirmā norāde par vīna importu tagadējās Latvijas teritorijā attiecas uz 11.12.gs., ko apliecina no Melnās jūras ziemeļu piekrastes ievestā māla amfora (Шноре 1961, 117). Rietumeiropas ziemeļdaļā vīnu ieveda no dienvidu zemēm (Itālijas, Francijas), jau sākot ar dzelzs laikmetu; šāda tirdzniecība turpinājās arī viduslaikos (Filip 1969, 1622, 1623; Arnold 1989, 71102).
[16] Viduslaikos Livonijā attālumu mērīja t.s. vācu ģeogrāfiskajās jūdzēs (1 jūdze=7,42 km; Zemzaris 1981, 64). Tātad tirgotāji apmetušies ap 44 km attālumā no jūras.
[17] Arī Indriķa hronikā (IH 1993, I 6; 337339) Ikšķile (Ickesculle) ir minēta kā vācu tirgotāju un krustnešu pirmais atbalsta punkts Līvzemē, kur celta mūra pils. Ja attālums no Rīgas līča līdz Ikšķilei atbilst sešām jūdzēm, tad pils, kas atradās līdzenā vietā, tikai no Daugavas puses stāvā krastā varēja izskatīties kā uzcelta kalnā.
[18] Meinhards, Meinards (Meynhart, lat. Meynardus; ap 11301196) ir pirmais no rakstītajiem avotiem zināmais vācu misionārs, vēlāk bīskaps (11861196) Līvzemē. Historiogrāfijā sākotnēji uzskatīja, ka Meinhards kopā ar vācu tirgotājiem kā viņu priesteris un, iespējams, rakstvedis Līvzemi apmeklējis jau kopš 12.gs. 60.gadiem. Taču jaunākie pētījumi liecina, ka vācu tirgotāju aktivitāte austrumu virzienā pāri Baltijas jūrai pierādāma tikai ar 1182.gadu (IH 1993, I 14; 333, 334).
[19] Kaupo (Kôpe; miris 1217) lībiešu valdnieks Turaidā, Indriķa hronikā pielīdzināts karaļiem (IH 1993, VII 3; 351, 357), gan tikai nosacīti it kā karalis (quasi rex). Kaupo rīcībā bija daļa Gaujas lībiešu zemju, karadraudze (mage, vrûnde radi un draugi) un dažas pilis Turaidā un Krimuldā. Uzskata, ka Kaupo ir pirmais, kas Turaidā kristījies, un ka kristoties viņš ieguvis vārdu Jēkabs Kaupo (Švābe 1940, 139). Valodnieks J. Mēgiste gan izteicis pieņēmumu, ka Kaupo vārds varētu būt saistāms ar igauņu kupjas, kubjas, kas nozīmē vagars, stārasts (Tõnisson 1974, 35, 36).
[20] Leiši, lietuvji, lietuvieši (Lettowen, Littowen) baltu tauta, kas pēc valodas un kultūras tuva senlatviešiem. Lietuvieši no 12.gs. 80.gadiem līdz 13.gs. 20.gadiem samērā bieži iebruka Līvzemē, uzbrukumus vēršot gan pret lībiešiem, gan vēlāk, sadarbībā ar citiem, pret vāciešiem (IH I 5; V 3; VII 5; VIII I u.c.).
[21] Krievi (Rûßen) tauta, kas cēlusies no austrumslāviem. Polockas un Pleskavas krievu kņazi 12.13.gs. ievāca meslus un izplatīja pareizticību Austrumbaltijas zemēs. Lai uzsāktu katoļticības sludināšanu lībiešiem, Meinhardam vajadzēja lūgt atļauju no Polockas kņaza (IH I 3).
[22] Letiem (Letten) jeb latgaļiem (IH X 3 Lethi vel Letthigalli) bija galvenā nozīme latviešu tautas izveidē 13.16.gadsimtā. Latgaļi, kas dzīvoja pie Daugavas (Koknesē, Jersikā) un Gaujas (Tālavā), saskarē ar vāciešiem nonāca 13.gs. sākumā.
[23] Igauņi (Eisten) Baltijas somu tauta, kas 13.gs. dzīvoja tagadējās Igaunijas cietzemes teritorijā. Vācu krustnešiem bija daudzas sadursmes ar igauņiem gan uz sauszemes, gan jūrā (IH VIII 3; XII 6 u.c.).
[24] Sāmi (Oselêre) te domāti sāmsalieši, Sāmsalas (Osele, Osellant; Osilia, Saaremaa) iedzīvotāji. Sāmsalieši minēti jau antīko autoru darbos, piemēram, Ptolemaja ģeogrāfijā (ap 105.g.), kur tie dēvēti par Ossi (Saks 1960, 230). Valodnieki (Ancītis, Jansons 1963, 35, 36) domā, ka Sāmsalas apdzīvotājus varētu saukt arī par sāmiem, kas esot sens Baltijas somu apzīmējums. Mūsdienās ar sāmiem saprot lapu tautu un tās priekštečus, kas dzīvo Skandināvijas ziemeļos un Kolas pussalas rietumdaļā. Viņu kultūra evolucionējusi tur uz vietas ap 10000 gadu ilgā periodā, kopš akmens laikmeta (Shumkin 1996, 227).
[25] Šeit par braucienu uz Romu katoļticīgo galvas, pāvesta, rezidenci un bīskapa iesvētīšanu hronists sajaucis notikumu secību un darbības personas. Kaupo devās uz Romu 1203.gadā, un viņu pavadīja Daugavgrīvas abats Teoderihs (IH VII 3).
[26] Pāvests šajā laikā (11981216) bija Innocents III.
[27] Zemgaļi (Semegallen) pieder pie baltiem un 13.gs. apdzīvoja Lielupes baseinu Latvijā un daļēji tagadējo Ziemeļlietuvu. Rakstītajos avotos zemgaļi minēti kopš 9.gs., bet viņu materiālā kultūra droši izsekojama jau kopš pirmajiem gadsimtiem pēc Kristus.
[28] Elka tēls kā pielūgšanas objekts pastāvējis visām pagānu tautām. Par ziedojumiem un upurēšanu senākajā Sēlijas teritorijā vēl 18.gs. liecina gan draudžu hroniku ziņas, gan kulta vietas (Kurtz 1924, 8688; KDC III, 1934, 171, 172).
[29] Viduslaiku avotu studijas un kartogrāfiskais materiāls liecina, ka viensētas jeb savrupsētas nav vienīgais seno latgaļu sabiedrībai raksturīgais dzīvesvietu tips. Viensētas vairāk sastopamas mežainajos un purvainajos apvidos latgaļu teritorijas rietumdaļā, ko hronists labāk iepazinis. Latgaļiem tāpat kā citām baltu tautām dominējošā dzīvesvietas forma bija ciems (Hellmann 1954, 6889).
[30] Spriežot pēc izrakumos iegūtā materiāla, latgaļu sievietes 12.13.gs. valkājušas kreklu, brunčus, villaini, vainagu, kājautus un ādas apavus. Svešzemnieku uzmanību varēja īpaši piesaistīt bronzas gredzentiņu un spirālīšu rotājums villainēm, brunčiem, vainagiem u.c. (Zariņa 1970, 55150).
[31] No viduslaiku materiāliem, kā arī 17.gs. arklu revīzijām, ir aplēsts, ka latgaļu kopskaits 13.gs. varējis būt ap 50 00070 000, kas vienlaicīgi var dot vairākus tūkstošus karotāju (Benninghoven 1965, 390).
[32] Kurzeme jeb Kursa (Kûrlant) 13.gs. aizņēma tagadējās Latvijas rietumdaļu un Lietuvas ziemeļrietumus. Pēc Hronikas autora informācijas, Kurzemes robeža ar jūru bijusi 50 jūdžu gara, kas, pārrēķinot kilometros, ir tuvu īstenībai. Pastāvējušas deviņas kuršu zemes ar daudzām pilīm. Kurši (Kûren) pieder pie rietumbaltiem. Rakstītajos avotos tie minēti no 9.gs. līdz 16.gadsimtam. Par kuršiem 12.13.gs. dēvēja arī pārkuršotos Ziemeļkurzemes lībiešus, kuru kultūra maz atšķīrās no kuršu kultūras. Vēl 20.gs. sākumā valodnieki strīdējās, vai kuršus pieskaitīt pie baltu vai Baltijas somu tautām.
[33] Jau no Indriķa hronikas izriet, ka sāmsalieši 13.gs. sākumā ir bīstami pretinieki apkārtējām tautām jūras kaujās. Ir teikts, ka viņi pārvietojas kaujas kuģos (piratica), kuru komanda sastāv parasti no 30 vīriem (IH VII 1; XIX 5 u.c.; Heinsius 1956, 53).
[34] Pēc Lībekas Arnolda hronikas datiem (Arnoldi chronica 1978, 213), bīskapija Līvzemē nodibināta 1186.gadā. Dokumentos Meinhards un bīskapija pirmo reizi pieminēti pāvesta Klementa III 1188.gada vēstījumos (UB I, Nr. 9, 10), ar kuriem Meinhards tiek apstiprināts par bīskapu un Ikšķiles bīskapija par Brēmenes baznīcas īpašumu. Hronista izvēlētais 1143.gads sakrīt ar vācu tirgotājiem tik svarīgās pilsētas Lībekas sākotnējās dibināšanas gadu.
[35] Meinhards miris 1196.gada 11. augustā vai 11. oktobrī un apglabāts Ikšķiles baznīcā (IH I 14; II 1), bet 14.gs. beigās pārapbedīts Rīgas Doma baznīcā.
[36] Bertolds (Bertolt) bija Lokumas klostera abats Vācijā (12.gs. 80.gadi). Par bīskapu iesvētīts Brēmenē 1196./1197.gada ziemā (Hucker 1989, 3941).
[37] Koknese (Kokenhûsen) atrodas pie Pērses ietekas Daugavā. Te bija latgaļu pilskalns, kur 13.gs. sākumā celta Rīgas bīskapa pils. Ir šaubas par šādu kauju pie Kokneses jau Bertolda laikā, kad vācu pozīcijas Daugavas lejteces kolonijā bija ļoti vājas. Šaubas vēl pastiprina Hronikā tepat minētais fakts par Kaupo nāvi, jo tas neatbilst īstenībai Kaupo krita kaujā Igaunijā gandrīz divdesmit gadus vēlāk, 1217.gadā (IH XXI 4).
[38] Bertoldam te kļūdaini tiek piedēvēta Rīgas pilsētas cēlāja slava. Īstenībā Rīga kā vācu atbalsta punkts sāka veidoties bīskapa Alberta laikā, kad no Ikšķiles uz Rīgu pārcēla Līvzemes bīskapijas centru (IH 1993, VI 3; 344).
[39] Bertolds nogalināts pie Rīgas jeb Senā kalna kaujā ar lībiešiem nevis igauņiem 1198.gada 24. jūlijā (IH II 6). Bertolds par bīskapu bija divus gadus, nevis vienpadsmit, kā teikts Atskaņu hronikā.
[40] Alberts (Albrecht; ap 11651229. 17. I) bijis domkungs Brēmenē (11861194), bīskaps Ikšķilē (11991202) un Rīgā (12021229). Par bīskapu viņu 1199.gada 28. martā iesvētīja Brēmenes virsbīskaps Hartvigs II, kuram Alberts bija pusmāsas dēls (GnegelWaitschies 1958, 2243).
[41] Dieva bruņinieki (gotes ritter) jeb Kristus bruņinieku brāļi (fratres milicie Christi) 1202.gadā izveidoja savu ordeni (IH VI 4), ko vēlāk dēvēja par Zobenbrāļu ordeni. Alberika hronikā (Chronica Albrici 1874, 930) par ordeņa dibinātāju atzīts Daugavgrīvas abats Teoderihs; tāpat to apgalvo Indriķa hronika (VI 4). Taču citi avoti, piemēram, pāvesta 1204.gada bulla (UB I, Nr. 14), par ordeņa dibinātāju min bīskapu Albertu. Tā kā Teoderihs ap Zobenbrāļu ordeņa dibināšanas laiku vairākkārt devies uz Romu, viņam, domājams, ir lielāki nopelni ordeņa radīšanā, kas, bez šaubām, notikusi ar Alberta ziņu un piekrišanu (Benninghoven 1965, 45). Zobenbrāļu ordenis tika dibināts pēc vecākā no lielajiem garīgo bruņinieku ordeņiem Templiešu (dib. 1118. g.) parauga.
[42] Kā liecina Indriķa hronika (XI 3) un pāvesta 1210.gadā apstiprinātais izlīgums starp bīskapu Albertu un Zobenbrāļu ordeņa mestru (LVA II, Nr. 54), ordenis, saņemdams trešo daļu pakļauto zemju, apņēmās apsargāt bīskapa pārvaldīto teritoriju, bet ordeņa novadu priesteriem nebija jāmaksā nodevas Rīgas bīskapam. Liels ordeņa panākums bija pāvesta lēmums par to, ka jauniekarotajās zemēs ordenim nav nekādu pienākumu pret bīskapu.
[43] Venno (Winne) pirmais Zobenbrāļu ordeņa mestrs (12041209) ar sēdekli Rīgā. 1208.gada beigās vadīja Līvzemē iebrukušo igauņu vajāšanu (IH XII 6). Mestra dzimta, iespējams, cēlusies no tagadējās ZiemeļreinasVestfālenes apvidus, kas gan nav īsti droši pierādāms (Benninghoven 1965, 421).
[44] Siguldas (Sigewalde, Segewalt) pils atrodas 1,5 km uz dienvidrietumiem no lībiešu Satezeles pilskalna. Spriežot pēc tās aprakstiem 1210.1212.gada notikumos, ordeņa nocietinājums te jau bijis (IH XIV 8; XVI 3). Par pils vecāko daļu uzskatāmas telpas ziemeļaustrumu stūrī (Tuulse 1942, 44). Livonijas ordeņa laikā pils paplašināta un kļuvusi par landmaršala mītni (Löwis of Menar 1922, 112).
[45] Arheoloģiskie pētījumi vēlā dzelzs laikmeta latgaļu kapulaukos Cēsu apkārtnē un Āraišu ezerpilī rāda, ka latgaļi te dzīvojuši vismaz no 9.gadsimta. Ar 11.gs. konstatējama vendu klātbūtne (Cēsu dzelzceļa stacijas kapulauks). Vārds vendi parādās arī Cēsu vāciskajā nosaukumā Wenden (Winden). Cēsu pils sākotnējie nocietinājumi mūra aizsargsienu veidā attiecas uz Riekstu kalnu (Apals 1982, 1221), nevis uz Āraišiem, kā uzskatīja senāk (IH 1993, 377, 378). Notikumi Cēsīs 13.gs. sākumā liecina (IH XIV 8; XXII 4), ka te blakus bijuši divi nocietinājumi vendu pils Riekstu kalnā un vēlāk celtā ordeņa pils. Par Cēsu pili kā Zobenbrāļu ordeņa nocietinājumu jau Venno laikā stāsta arī citi viduslaiku vēstures avoti (LRC 1857, 245).
[46] Parasti pieņem, ka Aizkraukles (Aschrâte) pils jau kopš Zobenbrāļu ordeņa laikiem atradusies 2 km augšpus Aizkraukles pilskalna (Löwis of Menar 1922, 47; Tuulse 1942, 48, 49). Taču izrakumos lībiešu pilskalnā ir atsegtas divas vairāk nekā 8 m garas mūra aizsargsienas ar 13.14.gs. koka celtņu apbūvi (Urtāns 1983, 3439). Tā kā Aizkraukles pilskalna pakājē kopš 13.gs. pastāv kapsēta un baznīca, kur 1375.gadā apglabāts Livonijas ordeņa landmaršals (13541375) Andrejs Stenbergs, ticamāks ir pieņēmums, ka ordeņa nocietinājumi sākotnēji atradušies pilskalnā (Mugurēvičs 1994, 95).
[47] Par krievu kņazu meslu kundzību Latvijas teritorijas austrumdaļā liecina kā senkrievu avoti, tā Indriķa hronika (I 3; VII 4; XII 1 u.c.). Diskutējams ir vienīgi jautājums, kad šī meslu kundzība sākusies (Švābe 1940#2).
[48] Koknesi nodedzina Indriķa hronikā par kņazu (rex) vai kņaziņu (regulus) dēvētais acīmredzot krievu izcelsmes pils pārvaldnieks Vetseke (Vjačko), kas pēc tam devās uz Krievzemi (IH XI 2, 9). Vetseke gājis bojā nevis Koknesē, bet kopā ar igauņiem aizstāvot Tērbatas pili (IH XXVIII 6).
[49] Ar krieviem Koknesē jāsaprot ne tikvien Vetsekes karadraudze, bet, jādomā, arī krievu ticību, t.i., pareizticību, pieņēmušie vietējie iedzīvotāji, uz ko vērš uzmanību arī Hronikas jaunāko izdevumu komentētāji (Smith, Urban 1977, 10). Izrakumi Kokneses pilī (Stubavs 1967) rāda, ka bez pamatiedzīvotājiem (latgaļiem, sēļiem) te kopš 11.gs. konstatējama arī kriviču klātbūtne, kas atspoguļojas celtniecības īpatnībās. Ar laiku tomēr senkrievu elementi izzūd, un 12.gs. rotaslietu vidū dominē latgaļu un sēļu izstrādājumi.
[50] Hartmūts (Hartmût) acīmredzot bijis pils pārvaldnieks Aizkrauklē, kur viņa uzdevums bijis ne tikai uzraudzīt pili, bet arī veikt militāras akcijas pret vācu pretiniekiem. Vai kāds karagājiens pret Jersiku noticis pirms 1209.gada (IH XIII 4), ar citiem avotiem nav pierādīts (Benninghoven 1965, 424).
[51] Jersika (Gerzeke), kuras nosaukuma un lokalizācijas skaidrojums ir izraisījis daudz strīdu historiogrāfijā (IH 1993, 358360), domājams, bijusi uz dienvidaustrumiem no Līvāniem, kādreizējās Cargradas tuvumā pie Šlosbergas (Pilskalnu mājām). Te atrodas viens no Latvijas lielākajiem pilskalniem (70x100 m liels plakums), kas bijis apdzīvots no 1.g.t.pr.Kr. līdz 14.gs. pēc Kr. (Balodis 1940; Mugurēvičs, Vilcāne 1992). Pilskalna tuvumā ir latgaļu kapulauks ar vairākiem desmitiem izpētītu 10.14.gs. apbedījumu. Kā pilskalnā, tā kapulaukā iegūtais materiāls raksturo latgaļu kultūru, tāpēc Jersikas pils uzskatāma nevis par krievu nocietinājumu, bet par tādu, kurā dzīvojuši pareizticīgie.
[52] Zemnieks no Zēstes (Sôsat), pēc Indriķa hronikas (XIII 2), ir Vikberts, pirmais Cēsu ordeņa pils pārvaldnieks. Viņa dzimtene ir Zēste Vācijā (ap 50 km uz austrumiem no Dortmundes), kur viņš cēlies no ministeriāliem vai pilsoņiem (Benninghoven 1965, 422). Kad mestrs Venno bija Vikbertu kā nepiemērotu atcēlis no amata Cēsīs, viņš pārgāja bīskapa dienestā, taču tika notverts un ieslodzīts, pēc tam pārvests uz Rīgu. Vēlāk, kad Vikberts apsolījās pakļauties, viņu no jauna uzņēma ordeņa saimē. Tur Vikberts pēkšņi noslepkavoja mestru Venno un viņa kapelānu.
[53] Venno mestra amatā bija ne vairāk kā sešus gadus, jo Jersikas padošanās akta parakstīšanā 1209.gadā kā ordeņa mestrs minēts jau Venno pēctecis Folkvīns.
[54] Folkvīns (Volkewîn, Volkwîn) Zobenbrāļu ordeņa mestrs (12091236), dzimis Naumburgā Vācijā, 25 km uz rietumiem no Kaseles (Hesenes zemes ziemeļdaļā). Viņa tēvam Naumburgas grāfam bijušas lēņa attiecības ar Tīringenes landgrāfiem un Ķelnes arhibīskapiem. Būdams ordeņmestrs, Folkvīns ir vadījis apvienoto krustnešu karaspēku, piedalīdamies ap 20 militārās operācijās pret Austrumbaltijas iedzīvotājiem (Benninghoven 1965, 98104, 424428; Fenske, Militzer 1993, 462). Zobenbrāļu ordeņa interesēm saduroties ar bīskapa vai pāvesta centieniem, vienmēr bijis aktīvs ordeņa politikas īstenotājs. Kritis Saules kaujā 1236.gada 22. septembrī.
[55] Vilande (Velîn, Fellin; ig. Viljandi) bija svarīgākais nocietinājums Sakalas zemē (Sackellant, Sackele; novads Igaunijas dienvidrietumos). Pēc Indriķa hronikas (XIV 11), krustneši Vilandes pili ieņēmuši 1211.gada martā. Ordenis tur 1224.gadā uzcēla savu pili, kas kļuva par svarīgu komturijas centru (Löwis of Menar 1922, 57).
[56] Tērbata (Darbet; Dorpat, ig. Tartu) tagadējā Tartu. Arheoloģiskie izrakumi (Trummal 1964, 3, 4) parādījuši, ka pilskalns Tērbatā apdzīvots no 1. g. t. vidus līdz 1224.gadam, kad to ieņem krustnešu karaspēks. Arī latgaļi savos sirojumos pirms tam, piemēram, 1211.gadā (IH XV 7; XXVII 6), bija postījuši šo pili.
[57] Otepē (Odenpê; ig. Otepää) atrodas Igaunijas dienvidaustrumu daļā, kur tā 11.13.gs. bija ievērojams Ugaunijas (ig. Ugandi) politiskais un ekonomiskais centrs svarīgu ceļu krustojumā. Pilskalns kopā ar priekšpili un senpilsētu aizņēma 2,5 ha lielu teritoriju. Izrakumos konstatēts, ka pils intensīvi apdzīvota jau kopš 1. g. t. otrās puses (Саадре 1955). Krustneši Otepē pili ieņēma un nodedzināja 1210.gadā (IH XIV 6).
[58] Saksija (Sachsen, Sachsen lant) ir vēsturisks novads Vācijā, kur tā ietvēra zemes starp Reinu, Elbu, Ziemeļjūru un Harca kalniem. 13.gs. sākumā te bija Saksijas hercogiste, kas ietilpa Vācijas ķeizarvalsts sastāvā.
[59] Saksijas hercogs Alberts (ap 11841260) no Anhaltes (Vācijas vidienē, dienvidaustrumos no Magdeburgas) ir augstdzimušu vecāku dēls: tēvs Bernhards bija Saksijas hercogs, māte Dānijas karaļa Valdemāra II māsa (Transehe 1960, 4244). Arī citi avoti apliecina viņa uzturēšanos Līvzemē 1219.gadā (IH XXIII 1).
[60] Vīka (Wîc) ir Igaunijas rietumu novadi Baltijas jūras piekrastē (Sontagana, Lēnemā, Ridala). Šis apzīmējums, iespējams, radies lejasvācu vārda Wiek (jūras līcis ar zemi pie tā) ietekmē (IH 1993, 386).
[61] Ir zināms, ka pirmā Zobenbrāļu ordeņa pils Rīgā celta blakus lībiešu ciemam un pirmajai bīskapa pilij. Vēlāk te atradās Svētā Gara konvents ar Jura baznīcu, bet 17.gs. tajā ierīkoja noliktavu. Ar šīs ēkas restaurāciju saistītajos arheoloģiskajos izrakumos mūsdienās atsegti ordeņa pils pamati 18x18 m platībā (Mugurēvičs 1994, 94).
Šīs sadaļas teksts vidusaugšvācu valodā (00001.-01004.rinda)