(01005.) Nu cīņā ceļš tos aicināja.

(01006.) Kad otrā dienā nodziedāja

(01007.) tie mesu rīta agrumā,

(01008.) tad labais Folkvīns teica tā:

(01009.) kad tie trīsreiz dzirdēšot

(01013.) zem dievamātes karoga.

(01014.) Tā tas arī notika.

(01015.) Tad hercogs ņēma karogu

(01016.) un, izmeklējis bruņnieku

(01017.) vislabāko, kāds pulkā rodams,

(01018.) viņš teica, karogu tam dodams:

(01019.) “Kā dieva vārdā, tā ar manā

(01020.) lai tas nu jūsu sargāšanā.

(01021.) Es pats jums līdzi cīnīšos.”

(01022.) Tam četrus vīrus palīgos

(01023.) izraudzīja viņa acs.

(01024.) Viņš nesa maršalzizli pats,

(01025.) valsts varu rādot godībā.

(01026.) Viņš sacīja: “Mums jāgādā

(01027.) par karaspēku, lai mums die's

(01028.) pret pagāniem līdz cīnīties.”

(01029.) No labākajiem bruņiniekiem

(01030.) viņš izvēlējās, tiem par priekiem,

(01031.) divpadsmit, kas labu prātu

(01032.) karogam pa priekšu jātu.

(01034.) tos pavadīja ceļvedēji.

(01035.) Tā brāļi devās tālumā,

(01036.) bij pulki viņu gādībā.

(01037.) Tad hercogs mestru aicināja

(01038.) pie sevis un to izvaicāja,

(01039.) lai tas viņam pastāstot

(01040.) kā še ļaudis dzīvojot.

(01041.) Mestrs ļaužu ieražas

(01042.) darīja tad zināmas.

(01043.) Tā viņi ceļu turpināja.

(01044.) Sadraudzīgi kopā jāja,

(01045.) kā pieklājas, nu visi tie,

(01046.) gan nabagie, gan bagātie.

(01047.) Tad naktsmītnei tie tuvojās,

(01048.) kur ļaudis steigšus apmetās

(01049.) kādā skaistā pļavā plašā.

(01050.) Ar mestru hercogs gaitā knašā

(01051.) nu jāja ļaudis pārlūkot.

(01052.) Tiem lika viņi ievērot,

(01053.) ka cieši kopā jāguļ tiem,

(01055.) ka karaspēks nav apsargāts.

(01056.) Bij tiešām gudrs padoms šāds.

(01057.) Otrā dienā devās nu

(01059.) Tiem mītnes bija iekārtotas

(01060.) pie upes dzidras, līkumotas.

(01061.) Takas, ceļi, lielceļi

(01064.) bij par ļaudīm rūpējies:

(01065.) viss, kas Siguldā bij krāts,

(01066.) tika viņiem izdāļāts,

(01067.) lai gars tiem būtu priecīgs, možs,

(01068.) lai katrs kaujā būtu drošs.

(01070.) nodevās tie atpūtai.

(01071.) Tiem līvi pievienojās knaši.

(01072.) Tad trešās dienas rītā braši

(01073.) tie jāja jau uz Cēsu pusi.

(01074.) Tā pils bij brangi pārtikusi,

(01075.) un viņus pacienāja tur

(01077.) Tur karapulki pulcējās

(01078.) un dārgie viesi priecājās.

(01079.) Leti un tāpat ar līvi

(01080.) lēma Kristū dzīvot dzīvi.

(01081.) Igauņi - tie tik pēc slavas

(01082.) dzinās šurp no zemes savas.

(01084.) tie bruņās bija ietērpti,

(01085.) bij bruņcepures galvā tiem,

(01086.) tās mirdzēja caur putekļiem.

(01087.) Tad nāca novērotāji,

(01088.) un kādu knašu kareivi

(01089.) tie nosūtīja izlūkot

(01090.) un gaidītājiem ziņu dot.

(01091.) Tad kristieši ar cīniņu

(01093.) Reiz, kad rīts tos modināja,

(01094.) igauņi tiem pretī stāja.

(01095.) Ai, kā tie šķēpus kratīja,

(01096.) kad vieni otrus skatīja!

(01098.) tos dziļa grava atdalīja,

(01099.) un gravā bija upe strauja;

(01100.) un tādēļ neiesākās kauja,

(01102.) No abām pusēm viņi kliedza,

(01103.) no abām pusēm viņi bļāva,

(01104.) šķēpiem meta, bultām šāva,

(01105.) vienā pusē kristieši,

(01106.) otrā pusē pagāni:

(01107.) tā vieni otrus apmētāja.

(01108.) Tad beidzot ceļu meklēt gāja

(01109.) tie leti, kam tas pazīstams.

(01110.) Tā krustnešu pulks cienījams

(01111.) drīz sveiks jau otrā krastā bija.

(01112.) Tos mestrs, brāļi pavadīja.

(01113.) Bij leti, līvi izlēmuši

(01114.) un savā starpā nosprieduši,

(01115.) ka tie pie viņiem palikšot;

(01116.) un, prāvu pulku pulcinot,

(01117.) tie turpu devās itin knaši,

(01118.) kā lauvas drosmīgi un braši.

(01119.) Tad igauņi, kam slavas kārē

(01120.) ik pretinieks ir jāpievārē,

(01121.) vācu pulkiem virsū bruka,

(01122.) bet drīzi vien to rindas juka;

(01124.) tos, zemē cirstus, zirgi mina,

(01127.) līdz tie no segliem izlidoja

(01128.) un jāt nekad vairs netīkoja:

(01129.) tiem cīņa tika sariebta.

(01130.) Tur vācu šķēpi šķindēja,

(01131.) līdz igauņi tā izsamisa,

(01133.) tie savā postā sāka brēkt

(01134.) un metās žigli projām bēgt.

(01135.) Tiem tūkstoš piecsimt bija kauti,

(01136.) bet pārējie, kā ellē rauti,

(01137.) drīz vien bez pēdām izčibēja;

(01139.) caur biezokņiem tie izspraucās.

(01140.) “Nu dieva lāsts,” tie izsaucās,

(01141.) “pār mums ir nācis tiku tikām:

(01142.) ko kristīgajiem ciest mēs likām,

(01143.) nu mums papilnam atmaksāts.”

(01145.) vēl viņu dieviem netika,

(01146.) tas viņu nopelns nebija.

(01147.) Ar kaunu apkrauti un nievām,

(01148.) tie atgriezās pie bērniem, sievām.

(01149.) Bet leti, līvi sparīgi

(01150.) cīnījās kā varoņi:

(01151.) tie kāva pagānus, cik spēja,

(01152.) un dieva spēks tiem palīdzēja.

(01153.) Tā kaujas lauks nu kristiešiem

(01154.) bij ticis. Folkvīns lūdza tiem,

(01155.) lai bruņcepures nenoraisa,

(01156.) jo putekļi vēl redzēt maisa,

(01157.) kā mājup dodas vajātāji.

(01159.) vai neguļ vēl kāds kristietis,

(01160.) pie dzīvības kas palicis,

(01161.) lai tad no nāves glābtu to.

(01164.) dieva dēļ tie krituši.

(01165.) Par dzīvošanu mūžīgo

(01166.) tie atdevuši dzīvi šo.

(01167.) Kad beigās visus saskaitīja,

(01168.) tad divi brāļi beigti bija.

(01169.) Tā, dievam darījuši slavu,

(01170.) nu krustneši uz māju savu

(01171.) Rīgā žigli atgriezās.

(01172.) Mestrs Folkvīns rūpējās,

(01173.) lai labai dzīvei viss tiem dots.

(01174.) Tie priecājās, ka dievam gods.

(01175.) Tad mieru lūdza igauņi;

(01176.) no cīņas visi locekļi

(01177.) tiem vēl joprojām sāpēja.

(01178.) Nu mieru arī salīga.

(01181.) Tad nākamziem pret šādu grēku

(01182.) mestrs vāca karaspēku.

(01183.) Kad kopā nāca krustneši,

(01184.) tie varen priecīgi bij gan,

(01185.) un leti, līvi arīdzan.

(01187.) tie bruka Jervas zemē iekšā.

(01188.) Tie sāmus atrada tur priekšā,

(01189.) kuri bij aiz mantkārības

(01190.) bez jebkādas pretestības

(01191.) daudz laupījuma savākuši.

(01192.) Nu kristīgie bij atnākuši,

(01194.) Kad redzēja tie sāmus nu,

(01195.) tie sekoja pa viņu pēdām

(01196.) un pakaļ dzinās šiem bez bēdām.

(01198.) ka tie viens otru ieraudzīja,

(01199.) tad kristiešiem un pagāniem

(01201.) Sāmi sīksti pretojās,

(01202.) kad abi pulki satikās.

(01203.) Bij sāmiem jācieš zaudējums

(01204.) un jāpamet viss laupījums.

(01205.) Daudz vīru paņēma tiem kauja,

(01206.) mājās atgriezās tik sauja:

(01207.) pēc tikšanās ar krustnešiem

(01208.) vairs prieki nesmaidīja tiem.

(01210.) kas daudzus sāmus aizraidīja

(01211.) no šīszemes uz viņpasauli.

(01213.) Bij hercogs Alberts ļoti priecīgs

(01214.) un vīrs ikviens, vai dižs, vai niecīgs:

(01215.) it viss, kas bija salaupīts,

(01216.) ar godu tika mājup dzīts.

(01217.) Drīz hercogs Alberts projām brauca.

(01218.) Dažs labs tad viņam pakaļ sauca:

(01219.) viņš bijis dieva roka labā,

(01220.) lai viņa dvēseli dievs glabā

(01221.) ar savu lielo žēlastību,

(01222.) jo mīlējis viņš tikumību.

(01223.) Ķīlniekus tad atdeva.

(01224.) Vīkā vēlāk ienāca

(01226.) un teicās, būšot labi biedri.

(01227.) Kāds bīskaps, ļaudis savācis,

(01228.) bij pāri jūrai pārbraucis;

(01230.) Kā kaķ's ar peli spēlējās

(01231.) sāmi nu ar zviedriem,

(01232.) saviem rotaļbiedriem,

(01233.) līdz viņu pili ieņēma.

(01235.) tie visus viņus nogalēja;

(01236.) pat bīskaps glābties nevarēja.

(01237.) Kā stāsta patiesais šis stāsts,

(01238.) maz līdzējis ir viņa lāsts.

(01239.) Kad mestrs par to dzirdēja,

(01240.) viņš turpu sūtņus sūtīja,

(01241.) lai tie uzzinātu,

(01242.) kādu tagad prātu

(01243.) tur igauņi pret kristiešiem.

(01244.) Bij līksmi vīkieši, ka tiem

(01245.) no zviedriem veicies atbrīvoties.

(01246.) Ar viņiem sāmi biedrojoties,

(01247.) kam viņi zvērējuši nīst

(01248.) šo ticību, vai lūst vai plīst.

(01249.) Lai iznīdētu šādu grēku,

(01250.) mestrs vāca karaspēku,

(01251.) un pret ienaidniekiem spīviem

(01252.) kopā tad ar letiem, līviem

(01255.) pretī nāca vīkieši.

(01256.) Piecsimt vīru pāragri

(01257.) tai rītā bija cēlušies:

(01258.) nu nāvē tie ir vēlušies.

(01259.) Kad ņemti tika ķīlnieki,

(01260.) bij vīkieši vēl priecīgi,

(01261.) ka viņu nav daudz vairāk kauts.

(01263.) Nu bij viņa vīri

(01264.) no kauna traipiem tīri.

(01265.) Nu bij gana laupījuma:

(01267.) kā tas mēdz būt karojot

(01269.) Bet igauņi tad apsviedās

(01270.) un varen nikni rādījās:

(01271.) kad sastapa tie kristīgos -

(01272.) vai bērnu, sievu, vīru -, tos

(01273.) uz vietas aukstus pataisīja.

(01274.) Jo ne jau daudz tiem tādu bija,

(01275.) kas būtu īsti kristieši.

(01276.) Tā atbrīvojās igauņi,

(01277.) tie atgriezās pie elkdievības

(01278.) un novērsās no kristietības.

(01279.) Tad kādu reizi notika,

(01280.) ka vīru kādu nokāva.

(01281.) Tas bija vāciets nebagāts,

(01282.) un amats viņam bija tāds:

(01283.) ar adatām viņš tirgojās,

(01284.) pa ciemiem apkārt nesdams tās.

(01285.) Tas, kādā krogā iegājis,

(01287.) To saimnieks laipni uzņēma,

(01288.) bet galā ļaunums iznāca.

(01289.) To pabarojis, teic viņš tā:

(01290.) “Tu ļaunas domas nedomā:

(01291.) pie manis nevar slikti klāties.

(01292.) Mēs kopā iesim nomazgāties.”

(01293.) Tam pirti sataisīja siltu.

(01294.) Tad saimnieks paņēma ar viltu

(01296.) un sievai šādi piesakot:

(01298.) šito vīru nogalēt.

(01299.) Durvju priekšā nostājies,

(01300.) gaidi, kad viņš ārā ies,

(01301.) tad pa galvu būs tam kraut,

(01302.) lai viņš nevar bēgt un bļaut,

(01303.) bet lai ātri beigts viņš krīt.”

(01305.) Šāds padoms ļoti nešķīsts bija.

(01306.) Tā abi arī izdarīja:

(01307.) tie vīru drausmi nokāva

(01308.) un viņu krūmos ievilka,

(01309.) viņš kails tur guļot palikās.

(01310.) Bij sieva mātes cerībās.

(01312.) tam visas brūces pielipa,

(01315.) Tad visi, kas šai zemē bija,

(01316.) tur dieva zīmi saskatīja:

(01317.) tā pavēstīts nu ticis tiem,

(01318.) ka jāatriebjas igauņiem.

(01319.) Šī ziņa zemes pārstaigāja;

(01320.) uz Romu vēstule pat gāja:

(01322.) to ar tāpat ir aprakstījis.

(01326.) Bij reti māte priecīga,

(01327.) un arī tēvam sāpēja

(01328.) šī viņu abu nediena.

(01329.) Tas Podrejalas ciemā bija,

(01330.) kur dievs šo zīmi parādīja;

(01333.) Otrā gadā krustu ņēma

(01335.) tas jūrai pāri doties,

(01336.) no grēkiem atbrīvoties;

(01337.) tam līdz bij dažs labs bruņinieks,

(01338.) kam cīņā doties bija prieks

(01341.) grāfs Albrehts Līvzemē drīz bija

(01342.) nu klāt jau. Godu parādīja

(01343.) tam brāļi, ļoti priecādamies,

(01344.) par viesiem mīļi rūpēdamies,

(01345.) gan nabagiem, gan bagātiem.

(01347.) it visu, ko tie vēlējās,

(01348.) un krustneši nu priecājās.

(01349.) Kad viņi bija atpūtušies,

(01350.) no grūtā ceļa atguvušies,

(01351.) mestrs līdz ar savējiem

(01352.) devās tad pie krustnešiem.

(01354.) no kā tik daudz tiem jāciešot

(01355.) negantumi visvisādi.

(01356.) Tam mestrs atbildēja šādi:

(01357.) “Mums apkārt zemes visur kur,

(01358.) tās visas pret mums naidu kur.

(01359.) Ir igauņos daudz pagānu.

(01360.) Tie akli ir pret ticību:

(01361.) tie kristību bij pieņēmuši,

(01362.) bet nu no tās tie atkrituši

(01363.) un kalpo dieviem neīstiem,

(01364.) pats velns lai ņirgājas par tiem.

(01365.) Bet tie, kas bija kristīti,

(01368.) Kā klājas mums, to dzirdat nu.”

(01369.) Tad Albrehts, krietnais bruņinieks,

(01370.) tam teica: “Man patiešām prieks

(01371.) pret pagāniem iet igauņos.

(01373.) ka atriebsimies mēs tiem tā,

(01374.) ka neiespēs tie vairs nekā.”

(01375.) Mestrs, brāļi, bruņnieki,

(01377.) leti un ar viņiem līvi

(01378.) devās cīnīties nu sīvi

(01379.) ar tiem nikniem igauņiem,

(01381.) Šie negribēja atkāpties,

(01382.) bet lepni sāka pretoties.

(01383.) No Vilandes pils netālu,

(01384.) pusotras jūdzes atstatu,

(01385.) tur ātri izbeidzās šī kauja,

(01386.) tur igauņiem bij nāves pļauja,

(01388.) līdz beidzot viņi kļuva rimti.

(01389.) Leti, līvi līksmi bija,

(01390.) uzvaru tie izbaudīja.

(01391.) Kaut cīniņš bija ļoti grūts,

(01392.) tiem mantība un gods bij gūts.

(01393.) No tā laika igauņiem

(01396.) lai kā tie negribēja to -

(01397.) no visa, kas tiem piederēja.

(01398.) Tiem turpmāk arī pavēlēja

(01399.) pilis celt, kas sargātu

(01402.) ja tie to darīt negribētu,

(01403.) tad tie, lai kā arī tie brēktu,

(01404.) no elles mokām neizbēgtu.

(01405.) Tie lēnprātībā maizi gādāt,

(01406.) celt baznīcas un čakli strādāt

(01408.) Bet dieva vārdi sirdīs viesti

(01409.) diemžēl ir reti tikuši.

(01410.) Man jāsaka nu patiesi:

(01411.) ja kungi viņus nespaidītu,

(01412.) šos darbus viņi nedarītu.

(01413.) Grāfs Albrehts, krietnais krustnesis,

(01415.) līdz mājās atgriezties viņš lēma.

(01416.) Nākamgadā krustu ņēma

(01418.) sekoja daudz bruņinieku.

(01419.) Ar saviem ieročnesējiem,

(01420.) ar lepniem jauniem varoņiem

(01422.) Tad bagāts, nabags priecājās.

(01423.) Tik liels bij spēks nu kristiešiem,

(01424.) ka bēdas bija lietuvjiem.

(01425.) Tie salasījās vienuviet

(01426.) pusotra tūkstoša. Man šķiet,

(01427.) pats nelabais tos vadīja:

(01428.) līdz šim vēl redzēts nebija,

(01429.) ka rosītos tik neganti

(01430.) pa svešām zemēm karpulki.

(01431.) Caur Zemgali tie devās tad.

(01432.) Vēl nebij pieredzēts nekad

(01433.) šai zemē tik daudz dienu sūru.

(01437.) ar biezu ledu pārklājis.

(01438.) Tad drošsirdīgais bars šis viss

(01439.) nu sāmu zemi postīt gāja,

(01440.) tie laupīja un dedzināja,

(01443.) kas Sāmsalai bij tuvumā.

(01444.) Tie patvaļībā pārdrošā

(01445.) tik spēji iezagušies bija,

(01446.) ka tos neviens pat nemanīja;

(01447.) tie rīkojās tik varmācīgi,

(01449.) Pēc tam uz Vīku devās tie;

(01450.) kur gāja pulki negantie,

(01451.) it visur asinis tie lēja.

(01452.) No tiem vairs glābties nevarēja:

(01453.) it visur, kur tie iegriezās,

(01455.) tie sievas, vīrus apkāva,

(01456.) neviens tiem izbēgt nespēja.

(01457.) Tie nebaidījās it neviena.

(01459.) tad tie uz Jervu droši jāja.

(01460.) Bij bailēs slēgta katra māja,

(01461.) ik saimnieks būtu vēlējies

(01462.) tobrīd kur citur atrasties.

(01463.) Tā zeme bija liela, laba,

(01465.) no mežiem bij šī zeme tīra,

(01466.) un tā gandrīz neviena vīra

(01469.) Bij bailēs apstulbis tiem prāts,

(01470.) un tas nu tika atmaksāts

(01471.) to sievām, bērniem, vecākiem.

(01472.) Bij spējā nāvē jāmirst tiem.

(01473.) Kad mājās jādodas jau bija,

(01475.) Ikviens, kas krita viņu rokās,

(01476.) tika nokauts gaužās mokās.

(01477.) Ar roku drosmīgu un knašu

(01478.) tie cirta dažu brūci ašu.

(01482.) Bet nelaime tiem nāca tad;

(01483.) kas tiem tik veikli kopā vācās,

(01484.) to daļēji nu atdot nācās.

(01486.) šo vietu labāk nemini -,

(01487.) tur līvi bij par postu klāt

(01489.) tiem sievas, vīrus, lopu baru

(01491.) Kad Aizkrauklē šī ziņa nāca,

(01492.) tad brašus vīrus kopā vāca

(01493.) tās pilskungs līdz ar duci brāļu,

(01495.) tie cīņā doties sasparojās.

(01496.) Tiem arī leti piebiedrojās;

(01497.) to pulks gan bija visai sīks,

(01498.) bet toties cīņā izturīgs.

(01499.) Bij vīru tikko četrisimt,

(01500.) bet naidā nespēja tie rimt,

(01501.) un tā nu kauja iesākās.

(01502.) Drīz lietuvieši atkāpās.

(01504.) un visur tos nu dzenāja

(01505.) ar saviem vīriem nedaudziem.

(01507.) tam niknums sirdī plosījās.

(01509.) dzīvību tie labprāt dotu,

(01510.) lai vīrus, sievas atbrīvotu.

(01511.) Tie trešā dienā ieradās,

(01512.) kur pagānpulki atradās.

(01516.) Atcirsti jau bij no kātiem

(01517.) it visi šķēpi pagāniem;

(01518.) bet tas par ļaunu nāca tiem.

(01519.) Kad brālis Luprehts redzēja

(01520.) šos pagānus, viņš sacīja:

(01521.) “Nu dzirdiet, leti, līvi jūs,

(01523.) Lūk, redziet: sievas, bērniņi

(01524.) guļ jūsu priekšā sasieti.

(01525.) Lai labāk katrs no mums krīt,

(01526.) ne vilcinās tos izpestīt!”

(01527.) Bij vietā vārds šis sacītais,

(01530.) ka pārāk agri izdzina

(01531.) no viņu gultām lietuvjus.

(01532.) Dažs labs no viņiem tagad dus

(01533.) jau, nāves miegā noguldīts.

(01534.) Tur bija naids, tur bija spīts,

(01535.) tur nācās durt, tur nācās cirst,

(01536.) tur daudziem bija jānomirst.

(01537.) Šai cīņā leti daudzus kāva,

(01538.) un tos, kam līvi izmukt ļāva,

(01539.) tos brāļi beigtus nosita.

(01540.) Tā laupījumu atdeva

(01541.) nu pagāni ar lielu kaunu.

(01542.) Trīs aizbēga un vēsti ļaunu

(01543.) ar steigu mājās pārnesa.

(01544.) Lai činkst, kam tīk tā činkstoņa!

(01545.) Tie atbēguši bija aši,

(01547.) Bet kristīgie nu Kristu teica

(01548.) un to kā pestītāju sveica.

(01550.) un laupījumu sadalīja

(01551.) un mājup dzina priecīgi:

(01552.) tas sadalīts bij līdzīgi.

(01553.) Tad notika, kā notiekas:

(01554.) ja nabagam reiz laimējas,

(01555.) tad ļaunprātim tas skauž

(01557.) Bij krieviem lieli rūpesti,

(01558.) ka kristietība sākusi

(01559.) bij visā zemē vairoties.

(01560.) “Tā tam vis nebūs notikties!”

(01561.) tie sprieda, un tad, sev par grēku,

(01562.) tie ar lielu karaspēku

(01564.) un visu nopostīja tiem,

(01565.) līdz beidzot Līvzemē tie nāca

(01566.) un lielu laupījumu vāca.

(01567.) Bet tālāk tie vairs netika:

(01569.) Tad sāka tie nu attapties

(01571.) No Rīgas nāca kristieši,

(01572.) tiem līdzi dārgie krustneši

(01573.) un mestrs pats un viņa brāļi;

(01574.) tiem jānoiet bij ceļi tāļi,

(01575.) līdz kādā rīta stundā jaukā

(01576.) nonāca tie skaistā laukā.

(01578.) kāvās tur sīvi.

(01579.) Tur bruņas tika caurdurtas

(01580.) un bruņcepures salauztas

(01581.) no vācu vīru zobeniem.

(01582.) Ko darīt tiešām bija tiem,

(01583.) kas karstas cīņas tīkoja.

(01584.) Tur nāvei meslus maksāja:

(01585.) bij tūkstoš deviņsimt jau beigtu;

(01586.) bet citi vīkšās vēl, lai steigtu

(01587.) atpakaļ ar kaunu,

(01588.) ciešot postu ļaunu.

(01589.) Tie bēga, bailēs apjukuši:

(01590.) tie kaujas laukā pametuši

(01591.) bij daudz jo krāšņu karogu.

(01592.) Tie bēga gan pa lielceļu,

(01593.) gan pa takām viltīgām

(01594.) pāri kalniem, ielejām.

(01595.) Tie atdeva bez kādas ruņas

(01596.) tērauda un zelta bruņas

(01597.) un savas spožās ķiveres.

(01598.) Viss garais ceļš no Krievzemes

(01601.) Tie krievus naski vajāja

(01602.) un piecus simtus apkāva;

(01604.) kur krievus krietni sadauzīja.

(01605.) Pats viņu ķēniņš gauži blēja,

(01606.) kad viņa zirgs par lēnu skrēja.

(01607.) Ar lielām žēlabām un raudām,

(01608.) ar skaļām vaimanām un gaudām

(01609.) nu krievi projām aizvācās.

(01610.) Dažs vīrs no viņiem palikās

(01611.) kristiešiem par ķīlnieku,

(01612.) lai zirgā vairāk nekāptu.

(01613.) Tā kunga vārdam šķēršļu nava.

(01614.) Izplatījās viņa slava

(01615.) pa Līvzemi nu nemitīgi.

(01616.) Stāv Sāmsala tik vientulīgi

(01617.) tāl'jūrā, kas to apskalo.

(01618.) Neviens tur iebrukt netīko.

(01619.) Vasarā tiem vajadzīgs

(01620.) bij apsardzei tik pulciņš sīks.

(01621.) Tā daudzus gadus dzīvot tiem

(01622.) bez ticības un nodokļiem

(01623.) bij ļauts, kaut blēži viņi bija.

(01624.) Pa vasarām tie nopostīja

(01625.) daudz zemju, apkārt kuģodami,

(01627.) Tas mestru ļoti satrauca:

(01628.) viņš visādi nu gudroja,

(01629.) viņš prātoja gan šā, gan tā,

(01630.) kā pašā ziemas spelgoņā

(01631.) pa ledu tikt turp varētu,

(01632.) lai brīvību tiem atņemtu.

(01634.) ka jūras šaurums aizsalis,

(01635.) kas sāmu zemi apskalo;

(01636.) divas jūdzes braukt pa to

(01637.) ar kuģiem nākas vasarā,

(01638.) no akmeņiem tie jāsargā.

(01639.) Kas iebrukt taisās Sāmusalā,

(01640.) tam jādara tas ziemas salā:

(01641.) kad jūru klājis ledus biezs,

(01642.) tam simtiem pulku pāri ies.

(01644.) Daudz cienījamu krustnešu

(01645.) bij arī Rīgā nākuši,

(01646.) gan nabagi, gan bagāti.

(01648.) bij vīrs, kam līdzīga vēl nava

(01650.) Kā dievs lai viņu nemīlē,

(01651.) kad lēmis viņš tam godu dot

(01652.) un šurp tik tālu svētceļot?

(01654.) Ar krustnešiem drīz apspriedās

(01655.) nu mestrs un tad lika vākt

(01656.) it visur vīrus, lai var sākt

(01657.) pret sāmiem steigšus bruņoties.

(01659.) turp ceļā devās viņš patiesi

(01662.) par ko it pikti sāmi bija.

(01663.) Tur vīri cīnījās ar sparu.

(01664.) Tie pili ieņēma ar varu.

(01665.) Daudz dzīvu sāmiem nepalika,

(01666.) divtūkstoš piecsimt nokauts tika

(01668.) Ar veiklību un viltu tīru

(01669.) tik viens no viņiem izmuka;

(01670.) tam mugurā bij nešļava

(01671.) kā visiem citiem krustnešiem.

(01672.) To nesa viņš uz kamiešiem,

(01674.) un viņš no pulkiem aizlavījās.

(01675.) Viņš negulēdams apkārt klīda,

(01676.) caur biezokņiem un brikšņiem līda,

(01677.) līdz nonāca pie savējiem;

(01678.) tad, ļaudis sapulcējis, tiem

(01679.) par notikušo pastāstīja.

(01681.) Aiz bailēm padevīgi, rāmi

(01682.) nu turpmāk kļuva visi sāmi.

(01683.) Tie bērnus deva ķīlniekos,

(01684.) un vāci projām veda tos.

(01685.) Bij priecīgs grāfs no Arnšteinas,

(01686.) kad mājup pēc šīs uzvaras

(01688.) Lai dievs tiem laimi dod, jo tās

(01689.) tiem vajadzīgs ir it patiesi!

(01690.) Tad citi cienījami viesi

(01691.) nu krustu ņēma, daudz bij to,

(01692.) šo cīnītāju ticīgo,

(01693.) tik daudz, cik nav vēl šurpu nācis.

(01694.) Bij mestrs Folkvīns posties sācis

(01695.) kargaitā pret zemgaļiem.

(01697.) par katru pastrādātu grēku,

(01698.) viņš ar lielu karaspēku

(01699.) to zemē spēji iekšā gāja.

(01701.) ar karapulkiem milzīgiem.

(01702.) Dievs palīdzēja savējiem

(01703.) veikt ļaunos pagānus, kā nākas.

(01704.) Nu cīņai bija jāiesākas.

(01705.) Zemgaļi ar lepnu garu

(01706.) bultas šaudīja ar sparu,

(01709.) Vācieši tiem atbildēja,

(01710.) tūkstoš sešsimt nonāvēja.

(01711.) Tik tikko citi izglābās.

(01712.) To zemē mestrs palikās

(01713.) trīs nedēļas, un, kāda bija

(01714.) šī ciemošanās, izbaudīja

(01715.) to nu it visi zemgaļi,

(01716.) tie nebija vis priecīgi:

(01717.) ja kļūst par pavēlniekiem viesi,

(01718.) ir grūti saimniekam patiesi.

(01719.) Bet kristīgie ar godu toties

(01720.) uz mājām varēja nu doties.

(01722.) bērnu, sievu, vīru baru

(01723.) un laupījumu milzīgu,

(01724.) pilnām rokām sagrābtu.

(01725.) Ar kuģiem krustneši nu brauca.

(01726.) Lai dievs, ko palīgā tie sauca,

(01727.) glābj dvēseles tiem postā bargā,

(01729.) Bij ķēniņš Viestards sadrūmis.

(01730.) Tad, karaspēku savācis,

(01731.) otrā gadā nadzīgi

(01732.) devās viņš uz Aizkraukli,

(01733.) brāļu zemi postīdams,

(01734.) daudz laupījuma iegūdams.

(01736.) kam nebija vis priecīgs prāts

(01737.) par šo visu dzirdēto,

(01738.) kaut neizrādīja viņš to.

(01740.) nu savus sūtņus nosūtīja

(01742.) lai kopā turētos ar tiem,

(01743.) vai mirt tiem nāktos vai ar dzīvot.

(01744.) Viņš gribēja no gūsta brīvot

(01745.) tos nelaimīgos, kas tur cieš.

(01746.) Bij nodoms viņam svēts un ciešs;

(01747.) kad šāda apņemšanās rodas,

(01749.) Kad laupījumu ņēmās dzīt

(01750.) uz mājām zemgaļi, tūlīt

(01751.) pa pēdām sekoja viņš tiem

(01752.) ar karavīriem savējiem.

(01753.) Viņš gatavs bija ļauties mokām,

(01754.) lai izrautu no viņu rokām

(01756.) viņš savējiem tā sacīja:

(01757.) “Lai vērā ņem ik varonis:

(01758.) šeit jūsu miesa, asinis

(01759.) ir jūsu priekšā savaņģotas.

(01760.) Lai katrs cīnīties nu protas,

(01761.) lai dzīvību mēs atdodam,

(01763.) Tāds padoms bij pa prātam tiem,

(01764.) un niknā sparā zemgaļiem

(01765.) tie spēji virsū krita.

(01766.) Tie brūces cirta, sita

(01767.) ar šķēpiem un ar zobeniem.

(01768.) Viestards pretī stājās tiem.

(01770.) tos visus tad nu apkāva.

(01771.) Viņš pats tik tikko glābties spēja:

(01772.) lai aizstāvētos, vajadzēja

(01774.) no uguns grābt kā ieroci.

(01775.) Kad Markvards viņu redzēja,

(01777.) apņēmībā drosmīgā.

(01778.) Tas bija dzimis Burbahā

(01779.) un bija krietns bruņinieks,

(01780.) kam savu godu sargāt prieks;

(01781.) vēl tagad teic to vīru cēlu.

(01782.) Tā dvēselei es labu vēlu!

(01787.) Bij žēl nu brālim Markvardam,

(01788.) ka Viestards izbēdzis bij tam.

(01791.) nu matījuši pagāni.

(01792.) Bet radītājs it žēlīgi

(01793.) par cīņu šo mūs atalgoja.”

(01794.) Tad viņi mīļi atbrīvoja

(01795.) ikkatru bērnu, sievu, vīru

(01796.) un nu ar sirdsapziņu tīru

(01798.) pabeidza šo ceļojumu.

(01799.) Nu kristiešiem bij līksmība.

(01800.) Tie debestēvu slavēja,

(01801.) kas svētījis tos vēlīgi.

(01802.) Bet mestram prāts uz Leišzemi

(01803.) tik nesās katru mīļu brīd':

(01806.) viņš šajā zemē atrada

(01807.) sev priekšā prāvu pagānbaru.

(01808.) Tie pretī metās tam ar sparu,

(01809.) tiem skaļi lielīga bij balss,

(01811.) Mestrs teica savējiem:

(01812.) “Būs padomāt jums, varoņiem,

(01813.) kādēļ mums Leišzemē bij iet;

(01814.) to jūs vēl šodien parādiet!

(01815.) Ja jūs no kauna traipiem tīri

(01816.) gribat atgriezties kā vīri,

(01817.) tad nedrīkstat jūs bailēm ļauties.

(01818.) Mums šeitan nāksies nikni kauties

(01819.) ar dieva un ar pašu spēku.”

(01820.) Viņš atbildam dzird karaspēku:

(01821.) “Nu gana runāts, mums tūlīt

(01822.) būs pirmo cīņu izcīnīt

(01823.) ar šķēpiem un ar zobeniem!”

(01825.) kā izsalkušiem vanagiem.

(01826.) Tik liels bij spīvums igauņiem,

(01827.) ka pagānu daudz apkauts tika;

(01828.) ir leti kaunā nepalika,

(01829.) tie cīnījās it centīgi;

(01830.) bij līvi krietni varoņi,

(01831.) tie labi sevi parādīja,

(01832.) līdz cīņa izcīnīta bija.

(01833.) Divtūkstoš lietuvju,

(01834.) šai cīņā nokautu,

(01836.) Tiem citiem cīņa apnika,

(01837.) kā prazdami tie bēguļoja.

(01839.) Kristīgie nu priecājās

(01840.) un mājup doties taisījās.

(01841.) Lai slavē dievu ticīgie:

(01842.) divtūkstoš piecsimt zirgu tie

(01843.) bij atņēmuši pagāniem!

(01844.) Kad laiks bij mājup doties tiem,

(01846.) Tā mīļais dievs tiem palīdzēja.

(01847.) Folkvīns bij ar saviem brāļiem

(01848.) dzirdējis pa ceļiem tāļiem,

(01849.) ka esot garīgs ordenis,

(01850.) kam taisnība un gods ir viss;

(01852.) un brāļiem tur ko darīt daudz:

(01853.) tiem jāgādā par nespējniekiem

(01854.) un jābūt krietniem bruņiniekiem.

(01855.) Nu lūdza pāvestu viņš ļoti,

(01857.) līdz nodoms piepildīties sāca

(01859.) Šai laikā viņš bij miris jau,

(01860.) kaut viņa vaina tā gan nav,

(01861.) un viņam līdz dažs krustnesis -

(01862.) pats dievs tā bija nolicis.

(01863.) Daudz to bij Rīgā sanākuši,

(01865.) kā sviežas šajā pasaul's daļā.

(01866.) Tie mestru nelaida vairs vaļā

(01867.) un lūdzās, lai viņš vasarā

(01868.) dodas karagājienā.

(01870.) uz cīņu varen iededzies;

(01872.) un vēl jo daudzi varoņi

(01873.) nu alka iebrukt Lietuvā.

(01874.) Tad Folkvīns teica: “Cīniņā

(01875.) būs jācērtas no turienes,

(01877.) Tiklīdz šos vārdus dzirdējuši, -

(01878.) “Tādēļ jau šeit mēs sanākuši,”

(01879.) tā mestram atbildēja tie,

(01880.) gan nabagie, gan bagātie.

(01881.) Tad mestrs Folkvīns teica tā:

(01882.) “Mēs esam dieva gādībā,

(01883.) kurš kristīgajiem allaž līdz.

(01884.) Mēs labprāt dosimies jums līdz,

(01886.) Tik kādu brīdi pagaidiet,

(01887.) drīz turpu aizvedīšu jūs,

(01888.) kur visiem daudz ko darīt būs.”

(01889.) Uz krievu zemi sūtīja

(01890.) nu sūtņus viņš pēc palīga,

(01891.) un prāvā pulkā igauņi

(01893.) leti, līvi līdzi gāja,

(01894.) mājās palikt nedomāja.

(01896.) jo vīrs neviens tiem nebij lieks.

(01897.) Tie prāvā bara priekšā stāja

(01898.) un nu uz leišu zemi jāja,

(01900.) Tie ceļā daudzas likstas cieta,

(01901.) līdz Leišzemē tad nonāca.

(01902.) Tie dedzināja, laupīja

(01903.) ar saviem pulkiem svētlaimīgi.

(01904.) Tie visu zemi pamatīgi,

(01907.) pa brikšņiem tiem un tīreli.

(01909.) šīs gaitas bija uzsākuši!

(01910.) Pie kādas upes nonākuši,

(01911.) tie pamanīja ienaidnieku.

(01913.) kaut Rīgā katrs bij tik jestrs.

(01914.) Pie labākajiem jāja mestrs

(01915.) un teica: “Kauja gaida mūs!

(01916.) Ar godu cīnīties jums būs:

(01917.) mēs pirmos zemē gāzīsim,

(01918.) tad netraucēti varēsim

(01920.) “Mēs negribam šeit cīnīties,”

(01921.) tā varoņi šie teica tam.

(01922.) “Ja savus zirgus zaudējam,

(01923.) tad kājniekos mums jāpaliek.” -

(01924.) “Vai gribat, lai jums ņemtas tiek

(01926.) Lai mūsu pulki put kā spalvas?”

(01927.) Šie mestra vārdi piepildījās.

(01928.) Tiem apkārt ātri salasījās

(01929.) pulks pagānu, un otrā rītā

(01930.) nu sākās cīņa negaidītā

(01931.) ar pagāniem, vai tīk vai ne.

(01933.) tur tos kā sievas apkāva.

(01934.) Man žēl ir daža varoņa,

(01935.) ko neaizsargātu tur sita.

(01936.) Daudz citu izmisumā krita

(01937.) un mājup muka, ko vien spēja.

(01938.) Zemgaļi nu nekavēja

(01940.) gan nabagos, gan bagātos.

(01941.) Ar saviem ordeņbrāļiem mestrs

(01942.) gan pretojās vēl itin jestrs,

(01943.) līdz viņiem zirgus nomaitāja.

(01944.) Tad kājās viņi cīņā gāja

(01945.) un dažu vīru nogāza,

(01947.) Gan Folkvīns viņiem līdzās stāja

(01948.) un savus brāļus mierināja.

(01949.) Četrdesmit astoņi

(01950.) bojā gāja varoņi.

(01951.) Tos leiši apkārt gaiņāja,

(01953.) Dievs, pieņem viņu dvēseles!

(01954.) Tie aizgāja no pasaules

(01955.) ar godu nāvē un tiem līdz

(01956.) daudz krustnešu. Lai dievs nu līdz

(01957.) to dvēselēm no posta celties

(01958.) un viņa žēlastību smelties!

(01959.) Tāds mestram Folkvīnam bij gals.

(01961.) Deviņpadsmit gadu mestrs

(01962.) sabija viņš itin jestrs.

(01963.) Viņš valdīja ar uzcītību,

(01964.) un rādījis bij žēlastību

(01965.) tam dievs, ko slavēt nenostāšu.

(01966.) Es nu vairāk nerunāšu

(01969.) Līvzemē tur noskuma.

(01970.) Tad brāļi sūtņus sūtīja

(01971.) pie kāda vīra prātīga,

(01972.) kam Zalcā bija mājvieta;

(01975.) viņš sūtņus mierināja tā:

(01976.) “Šī nelaime mums zemībā

(01977.) tā kunga dēļ ir jāpanes.

(01978.) Šais dienās sūtīšu jums es

(01979.) tik brāļu, cik jums vaj'dzīgs būs,

(01980.) lai pilnā skaitā būtu jūs.”

(01982.) tūdaļ aiz šā vien iemesla.

(01983.) Tur, kur tā kunga kronis mirdz,

(01985.) lai viņi vīrus kopā sauc,

(01986.) lai to, kas ticis gāzts un grauts,

(01987.) tie palīdz atkal augšā celt.

(01988.) “Mums kopībā būs spēkus smelt,”

(01989.) viņš teica, “lai tad palīdzam

(01990.) mēs brāļiem, kamēr dzīvojam:

(01991.) mums dārgas lietas garīgās.

(01992.) Mums visiem arī jāraugās,

(01993.) lai brāļus pašus labākos

(01994.) mēs sūtītu tiem palīgos.”

(01995.) Tad mestru viņi izraudzīja,

(01996.) uz Līvzemi to nosūtīja,

(01997.) sēt tikumus tas trauktin traucās

(01999.) Vēl izmeklēja krietnus brāļus,

(02001.) piecdesmit četrus varoņus.

(02002.) Drēbes, staltus rumakus

(02003.) tiem līdzi deva bagātīgi.

(02004.) Tie ceļā devās godcienīgi

(02005.) un Līvzemē tad nonāca

(02007.) Tur viņus uzņēma pa godam.

(02010.) Tūdaļ dieva bruņinieki

(02011.) savas zīmes nolika

(02012.) un melno krustu saņēma

(02014.) lai zemē atkal prieki sākas.

(02016.) kas šurpu braukuši tik tāļi.