Saturs

Šīs sadaļas teksts vidusaugšvācu valodā (02017.-03017.rinda)

Iepriekšējā sadaļa latviešu valodā (01005.-02016.rinda)

Nākamā sadaļa latviešu valodā (03014.-04027.rinda)

Atskaņu hronika (02017.-03013.)

(02017.) Mestrs Balke domāja,

(02018.) kā tā lieta darāma,

(02019.) lai ļaudīm iepatikt viņš spētu

(02020.) un debess algu nezaudētu,

(02021.) kaut kādu vainu pieļaudams.

(02022.) To prātā bieži apsvērdams,

(02023.) viņš turējās pie tikumiem

(02024.) un uzvedības likumiem.

(02025.) Par to, kas zemē notika,

(02026.) it visu viņam ziņoja.

(02027.) Pār Viruzemi, Rēveli[107]

(02028.) jau labu laiku cītīgi

(02029.) līdz šim bij brāļi valdījuši,

(02030.) par kuriem esam lasījuši,

(02031.) ka zīmes viņi nolikuši

(02032.) un krustu atkal pieņēmuši.

(02033.) Par zobenbrāļiem viņi saucās

(02034.) un pilis, zemes postīt traucās,

(02035.) pagāniem tās atņemdami

(02036.) un daudz mantas iegūdami.

(02037.) Nu Vācu ordenim tās tika,

(02038.) kā visai zemei labpatika.

(02039.) Nu mestrs bija dzirdējis,

(02040.) ar Rēveli kā sanācis:

(02041.) to prasot ķēniņš Valdemārs[108],

(02042.) pēc viņas tīkojot tas kārs.

(02043.) Tad mestrs sūtņus sūtīja,

(02044.) kas pāvestam to ziņoja.

(02045.) Tos pāvests laipni uzklausīja

(02046.) un tad kā sūtni nosūtīja

(02047.) kādu gudru legātu[109],

(02048.) kas deva šādu padomu:

(02049.) lai Harju[110], tāpat Rēveli

(02050.) un Viruzemi vēlīgi

(02051.) tie atdod dāņu ķēniņam.

(02052.) Tad brāļiem piešķirt nāktos tam

(02054.) to brāļiem paturēt lai ļauts

(02055.) nu īpašumā mūžīgi.

(02056.) Šo pašu balvu devīgi

(02057.) tiem Valdemārs ar atvēlēja,

(02058.) to dieva vārdā apzvērēja.

(02059.) Nu tā ir brāļu rīcībā;

(02060.) dievs atmaksās tam mūžībā.

(02062.) tā turpmāk nav vairs grozīta,

(02063.) un jāpaliek tai neskartai

(02064.) līdz pašai dienai pastarai.[111]

(02066.) un nu tagad tālāk teikšu,

(02067.) ko turpmāk Vācu ordenis

(02068.) Līvzemē ir paveicis.

(02069.) Bij bīskaps Hermans Tērbatā[112]

(02070.) ar krieviem nācis ienaidā.

(02071.) Šie gribēja nu saslieties

(02072.) un kristīgajiem uzmākties;

(02073.) šiem gremzās viņu sakāve,

(02074.) šī viņu lielā nelaime.

(02075.) Daudz ļauna viņi nodarīja.

(02076.) Kad bīskaps ilgi cieties bija,

(02077.) tad palīgā tas brāļus sauca.

(02078.) Nu tūdaļ mestrs turpu trauca,

(02079.) sev līdzi vezdams varoņus

(02080.) izmeklētus, drosmīgus.

(02081.) Drīz klāt bij ķēniņvīri[113] sprauni,

(02082.) tie pulkā nāca varen glauni.

(02083.) Tad devās tie ar karaspēku

(02084.) uz krievu zemi nīdēt grēku.

(02085.) Tie priecīgi pret krieviem stāja,

(02086.) un raiti tiem no rokas gāja.

(02087.) Tie kādai pilij apkārt stājās,

(02088.) un krievi vairs tad nepriecājās.

(02089.) Tie pili šturmēt iesāka

(02090.) un tūdaļ krieviem atņēma.

(02092.) ko brašie vīri šturmēt trauca.

(02093.) Tie krievus dzīvus neatstāja.

(02094.) Ikviens, kurš viņiem pretī stāja,

(02095.) tika sagūstīts vai kauts.

(02096.) Nu dzirdams bij, kā krievi kauc:

(02097.) laukos, pļavās, atmatās

(02098.) varens troksnis sacēlās.

(02099.) Bij pleskavieši pēdīgi

(02100.) par ziņu šo nu bēdīgi.

(02101.) Krievzemē par Pleskavu[115]

(02102.) dēvē kādu pilsētu,

(02103.) kur dzīvo ļaudis neganti,

(02104.) kas šitiem bija kaimiņi.

(02105.) Tie netika nu taupīti,

(02106.) jo cīņai cēlās varoņi

(02107.) un nikni kaujā aiztraucās,

(02108.) tērpti bruņās mirdzošās;

(02109.) tiem bruņcepures laistījās.

(02110.) Daudz strēlnieku tur cīnījās.

(02111.) Kad krievi brāļiem tuvojās,

(02112.) šiem pretoties tie taisījās.

(02113.) Ķēniņvīri, brāļi paši

(02114.) krieviem virsū klupa braši.

(02115.) Lūk, bīskaps Hermans, varonis,

(02116.) tam apkārt viņa pulks it viss.

(02117.) Nu sākās cīņa sīva, tvirta,

(02118.) tur dziļas brūces vāci cirta,

(02119.) līdz krievi postā nonāca:

(02120.) tiem astoņsimtus apsita,

(02121.) kas kaujas laukā palika.

(02123.) Tie pārējie tad metās mukt,

(02125.) tos dzenāja un klīdināja.

(02126.) Tie zirgus varen skubināja

(02127.) ar pātagām un asiem piešiem,

(02128.) nu beigas! - likās pleskaviešiem:

(02129.) ceļš dikti garš tiem rādījās.

(02130.) Mežs atskanēja vaimanās.

(02131.) Tie steidza bēgt pie savējiem;

(02132.) bet brāļi devās pakaļ tiem.

(02133.) Par Modu kāda upe saucās,[117]

(02134.) tai pāri tad nu brāļi traucās,

(02135.) pa pļavām un pa tīrumiem

(02136.) ar karavīriem drosmīgiem.

(02137.) Bet pleskavieši savās mājās

(02138.) par viesiem šiem vis nepriecājās.

(02139.) Nu brāļi cēla teltis savas

(02140.) pie Pleskavas uz skaistas pļavas;

(02141.) turp bīskaps, ķēniņvīri gāja,

(02142.) tur viņiem guļasvietu klāja.

(02143.) Un no šīs vīru kopības

(02144.) dažs guva lēņu tiesības.

(02145.) Tad vīriem lika sapulcēties

(02146.) un gatavoties aizstāvēties,

(02147.) vēl minot, ka šai pasākumā

(02148.) būs jāiet arī uzbrukumā.

(02149.) Nu krievi juta jausmās baisās,

(02150.) ka šitie bari šturmēt taisās

(02151.) pili līdz ar pilsētu.

(02153.) kur tie jau diezgan izkāvās, -

(02154.) nu ordenim tie padevās,

(02155.) jo nelaimes tie baidījās

(02156.) un tādēļ mieru izlūdzās.

(02157.) Bij vāciešiem it vēlīgs prāts,

(02158.) un miers nu tika nolīgts šāds:

(02159.) ka Gerpolts[118], šito krievu kņazs,

(02160.) it labprāt un bez ierunas

(02161.) dos vācu brāļiem pilis, zemes,

(02162.) ko auglīgas ars mestra lemess.

(02163.) Tā katram sava tiesa tika

(02165.) Kad izlīgums bij noticies,

(02166.) vairs nebija ko kavēties:

(02167.) viss karaspēks uz mājām gāja.

(02168.) Nu visi līksmi slavināja

(02169.) tie dievu savās lūgšanās

(02170.) un viņam ļoti pateicās.

(02171.) Tad, mājupceļam gatavi,

(02172.) tie projām jāja priecīgi.

(02173.) Tik divus brāļus atstāja,

(02174.) lai tie šo zemi pārrauga

(02175.) līdz ar nedaudz vāciešiem.

(02177.) bij īsa viņu kundzība.

(02178.) Ir krievu zemē pilsēta -

(02179.) par Novgorodu[119] dēvē viņu.

(02180.) Tās valdnieks[120], saņēmis šo ziņu,

(02181.) daudz karapulku kopā vāca,

(02182.) un tad uz Pleskavu viņš nāca

(02183.) ar spēkiem itin vareniem;

(02184.) bij nolemts vīriem drosmīgiem

(02185.) pleskaviešus atbrīvot

(02186.) un to sirdis ielīksmot.

(02187.) Kad vāciešus viņš ieraudzīja,

(02188.) viņš brangu darbu izdarīja:

(02189.) viņš abus brāļus nocēla

(02190.) no viņu soģa amata

(02192.) lai vairs neviena vācieša

(02194.) Lūk, kā nu brāļiem izgāja.

(02195.) Ja Pleskavā tur sargi būtu,

(02196.) cik daudz gan labuma tad gūtu

(02197.) līdz pasaul's galam kristietība![121]

(02198.) Tā kļūda ir un aplamība,

(02200.) un neprot labi sargāt to

(02201.) un žēlojas, kad klājas plāni,

(02202.) kad sadauzīti visi sāni.

(02203.) Novgorodas valdnieks gāja

(02204.) atpakaļ, kur bij tam māja.

(02205.) Vēl kāda liela pilsēta

(02206.) ir krievu zemē rodama,

(02207.) tā saukta tiek par Suzdaļu.[122]

(02208.) Tai laikā tur par valdnieku

(02210.) Viņš ļaudīm lika bruņoties.

(02211.) Lai kā bij krievi sakauti,

(02212.) tie ceļam drīz bij gatavi.

(02213.) Tad Aleksandrs karagaitā

(02214.) ar krievu vīriem lielā skaitā

(02215.) no Suzdaļas nu virzījās.

(02216.) Tiem bruņas spoži laistījās,

(02218.) un varen krāšņi karogi,

(02219.) un bruņcepures zaigojošas.

(02220.) Tie alka cīņas uzvarošas,

(02221.) kad brāļu zemē iekšā gāja.

(02222.) Bet brāļi naigi pretī stāja

(02223.) un drosmīgi tos sagaidīja,

(02224.) kaut viņu pulks it niecīgs bija.

(02225.) Kad dzirdēja nu tērbatieši,

(02226.) ka ieradušies suzdaļieši

(02227.) ar pulkiem brāļu novados

(02229.) tad bīskaps mierā nepalika.

(02230.) Viņš tad nu saviem vīriem lika

(02231.) ar brāļu pulkiem apvienoties,

(02232.) lai varētu pret krieviem doties.

(02233.) Tie arī ilgi nekavējās

(02234.) un brāļu spēkiem klātu slējās.

(02235.) Bij ļoti niecīgs bariņš tas,

(02236.) jo arī brāļu pulks bij mazs.

(02237.) Tomēr viņi vienojās,

(02238.) ka krieviem droši pretī jās.

(02239.) Daudz bija krieviem strēlnieku,

(02240.) tie uzsāka šo cīniņu

(02241.) nu sava kunga pulku priekšā.

(02242.) Bet brāļu karogs spiedās iekšā

(02243.) ienaidnieka strēlniekrindās;

(02244.) karotāju šķēpu šķindās

(02245.) bruņcepures pušu šķēlās,

(02246.) kritušie no zirgiem vēlās.

(02247.) Brāļi tika ielenkti.

(02248.) Bij krievu bari milzīgi:

(02250.) vācu vīru, lai cik brašu,

(02251.) šajā kaujā cīnījās.

(02252.) Kaut brāļi nikni pretojās,

(02253.) tos krievi tomēr sakāva.

(02254.) Tikai maza daļiņa

(02255.) tērbatiešu izglābās

(02256.) un spaidu kārtā atkāpās,

(02257.) lai atpakaļ uz mājām steigtu.

(02258.) No brāļiem divdesmit tur beigtu

(02259.) karalaukā palika,

(02260.) sešus gūstā saņēma

(02261.) krievu ķetnas negantās.[124]

(02262.) Tā šī cīņa izbeidzās.

(02263.) Aleksandrs priecājās,

(02264.) ka uzvarēt tam laimējās.

(02265.) Viņš atkal mājās atgriezās,

(02266.) kaut kaujas laukā palikās

(02267.) tam knaši vīri krietnā skaitā,

(02268.) kas nedosies vairs karagaitā.

(02269.) Par brāļiem, kas bij karā kauti,

(02270.) kas gulēja nu nāves skauti,

(02271.) bij visā zemē lielas žēlas:

(02272.) aiz ticības tie mira kvēlas.

(02274.) un brāļu dzīvi uzsākuši,

(02275.) tie bieži tiek no rindām rauti

(02276.) un dieva kalpībā tiek kauti.

(02277.) Tie prata, sevi aizstāvot,

(02279.) kā tiks tas darīts zināms jums.

(02280.) Nu beidzies ir šis stāstījums.

(02282.) cīnīties bij varen jestrs

(02283.) ar krieviem un ar pagāniem.

(02284.) Viņš braši pretī stājās tiem,

(02285.) lai spīvā cīniņā tos kautu,

(02287.) Ar bīskapu un ķēniņvīriem

(02288.) viņš vienojās uz darbiem tīriem,

(02289.) ar mestru viņiem saskanēja,

(02290.) ikkatrs samanīt to spēja.

(02291.) Kā aprakstīts ir grāmatā,[125]

(02292.) pussešus gadus amatā

(02294.) tad ņēma to pie sevis die's.

(02295.) Kā algu par tā pūliņiem,

(02296.) par krietniem darbiem, cīniņiem

(02297.) lai piešķir dievs tam žēlībā

(02298.) to kroni debess valstībā!

(02299.) Bij brālis Heinrihs[126], mestrs šis,

(02300.) it cēls un dosmīgs varonis;

(02301.) tas stiprs bija tikumā

(02302.) un dzimis bija Heimburgā.

(02303.) To vācu zemes izraudzīja

(02304.) par mestru un tad nosūtīja

(02305.) uz zemi mums jau zināmo.

(02306.) Ar prieku aizvadīja to,

(02307.) lai Līvzemē ar ordeņspēku

(02308.) tas skaustu neticības grēku.

(02309.) Kad Līvzemē bij izpaudies,

(02311.) tad godam tika saņemts tas,

(02312.) kā mestru saņemt pieklājas.

(02313.) Ik pilī, kur viņš iegāja,

(02314.) viņš labvēlību baudīja.

(02315.) Viņš daudzās pilīs iegriezās

(02316.) un runājās un apspriedās

(02317.) ar visiem zemes bīskapiem,

(02318.) un izturējās tā pret tiem,

(02319.) ka visiem sirdis ielīksmoja.

(02320.) Viņš labi ar tiem sadzīvoja:

(02321.) ko viņam no tiem vajadzēja,

(02322.) tie viņam labprāt atvēlēja.

(02323.) Tā darīja viņš arī pats.

(02325.) tur palīdzēt viņš gatavs bija,

(02326.) to darbs un pūliņš nebaidīja.

(02327.) Pusotra gada valdīja

(02328.) un atkal projām aizbrauca

(02329.) viņš atpakaļ uz Vāczemi.

(02330.) Par to bij brāļi bēdīgi,

(02331.) ka amats jāatstāj tam bija.

(02332.) Tad citu brāli izraudzīja,

(02333.) kas kļuva tālu pazīstams,

(02334.) jo gudrs bij un cienījams,

(02335.) un tikumīgs šis varonis.

(02336.) Tā Grīningenes Dīterihs[127]

(02337.) par zemes mestru kļuva nu

(02338.) ar dieva ziņu, padomu;

(02339.) viņš dievu teica agri, vēlu

(02340.) ar sirdi, pateicībā kvēlu.

(02341.) Kad Līvzemē viņš ieradās,

(02342.) tad visi ļoti priecājās.

(02343.) Tam brāļi parādīja godu,

(02344.) par to jums drošu ziņu dodu:

(02345.) visus zemes apstākļus

(02346.) darīja tam zināmus.

(02347.) Kad tā nu visu apskatījis

(02348.) viņš bij un labi izpētījis,

(02349.) te viņu ziņa piemeklē,

(02350.) ka esot Kurzemē

(02351.) vēl ļaudis pagāni.

(02353.) Par to viņš ļoti noskuma,

(02354.) sirds viņam dikti sāpēja.

(02355.) Dievs deva viņam padomu

(02356.) kristiešiem par svētību

(02357.) kuršu zemi izpostīt.

(02358.) To steidz viņš brāļiem pavēstīt.

(02359.) Par to nu brāļi priecājās

(02360.) un palīgos tam taisījās,

(02361.) lai izdarīts tā tiktu viss,

(02362.) kā mestrs bija domājis.

(02364.) kad visiem jābūt gataviem.

(02365.) Sūtņi tika sūtīti

(02366.) pie letiem un uz Līvzemi.

(02367.) Līdzi devās kristīgie,

(02368.) kā sen jau raduši bij tie.

(02370.) bīskapus un ķēniņļaudis.

(02371.) Ar mīļu prātu vīri sprauni

(02372.) nu pulkiem nāca varen glauni.

(02373.) Tie Rīgā kopā pulcējās.

(02374.) Tiem bruņcepures laistījās.

(02375.) Vākti tika ceļveži,

(02376.) kas pārzināja Kurzemi.

(02377.) Jūras malā pulki nāca,

(02378.) kur zem karogiem tos vāca.

(02380.) tie ciešās rindās jāja braši,

(02381.) lai bruktu Kurzemē ar sparu.

(02383.) pa malu malām it visur;

(02384.) brangs laupījums tiem tika tur.

(02385.) Par postu kuršiem cīniņš kļuva:

(02386.) ikviens, kurš izbēgt nepaguva,

(02387.) nu aši zemē krita beigts.

(02388.) Tā kuršu spēks drīz tika veikts.

(02389.) Bij kuršiem dūša bēdīga,

(02390.) un tādēļ viņi nolēma

(02391.) par mieru turpmāk rūpēties

(02392.) un ordeņmestram padoties.[128]

(02393.) Tā sprieda viņu vecākie,

(02394.) un vienprātīgi lēma tie

(02395.) pie vāciem sūtņus nosūtīt.

(02396.) Ko vēl tur varu pasacīt?

(02397.) Tie mestram paziņoja, kāds

(02398.) ir viņu lēmums, viņu prāts.

(02399.) Par to bij sirds tam priecīga,

(02400.) un viņš, pēc brāļu padoma,

(02401.) tiem mieru arī piedāvāja.

(02402.) Drīz vācu pulki tālāk jāja,

(02403.) līdz kādu kalnu sasniedza,

(02405.) tie krietnu pili uzbūvēja,

(02406.) par Kuldīgu[129] to nodēvēja;

(02407.) tā stāv vēl šodien Kurzemē

(02408.) un ļaužu acis iepriecē.

(02409.) Kad gatava šī pils nu bija,

(02410.) tie brašus brāļus izraudzīja,

(02411.) kam bij šo pili apsargāt.

(02412.) No karakalpiem ar turklāt

(02413.) atlasīja labākos

(02414.) un atstāja šai pilī tos,

(02415.) lai tie ar bērniem un ar sievām

(02417.) No kuršiem daļa labākā

(02418.) nāca brāļu svētībā;

(02419.) bij citiem jādod ķīlnieki,

(02420.) un viņi bija priecīgi,

(02421.) cik labi viņus uzņēma.

(02422.) Kad brāļu griba notika

(02424.) kā vēstī jums tā grāmata,

(02425.) viss karaspēks tad priecājās

(02426.) un debestēvam pateicās

(02427.) un dieva māti slavināja,

(02428.) kas arī palīgā tiem gāja.

(02429.) Viss pulks nu Rīgā atgriezās.

(02430.) Bet tiem, kas pilī palikās,

(02431.) bij Kuldīgā ko pūlēties,

(02432.) ar lieliem darbiem noņemties.

(02433.) Tur brāļiem nācās mācīties

(02434.) pat nedienās vēl priecāties

(02435.) un slavēt dievu debesīs.

(02436.) Kad pagājis bij laiciņš īss,

(02437.) jau Embūti[131] tie sagrāba,

(02439.) Tiem nodevas bij jāmaksā.

(02440.) Tā sadrūp klints pat cietākā,

(02441.) kad viļņi sit to cits pēc cita.

(02442.) No kuršiem daudzi vīri krita,

(02443.) līdz zeme iekarota tika.

(02444.) Daudz izbaudīt tiem brāļi lika:

(02445.) ir jāliek izjust mīksts un ciets,

(02446.) jo tā tik spīvu prātu liec,

(02447.) kas negrib ļauties kristīties.

(02448.) Tie ļāvās beidzot, kaut paties

(02449.) tur vajadzīgs bij krietns spaids.

(02450.) Pret kristīgajiem negants naids

(02452.) bagātajam Mindaugam[132].

(02453.) Uz sevi kraudams lielu grēku,

(02454.) viņš kopā vāca karaspēku

(02455.) un kuršu zemē iekšā gāja.

(02456.) Bet šoreiz saimnieks bija mājā,

(02457.) kā tas nu sacīt jāsaka.

(02458.) Bij Mindaugam tā iedoma,

(02459.) ka notiks viņa griba bargā.

(02460.) Bet dievs tak savus draugus sargā,

(02461.) viņš prata pasargāt ar tos,

(02463.) Pils Embūte ir Kurzemē[133]

(02464.) un ļaužu acis iepriecē;

(02465.) turp devās viņš ar karaspēku,

(02466.) lai ieņemtu šo brāļu ēku.

(02467.) Tam līdz bij pagāni jo daudzi;

(02468.) graut gribēja viņš Kristus draudzi.

(02469.) Kāds izlūks viņus pamanīja;

(02470.) gan likstu daudz tam jācieš bija,

(02471.) līdz Kuldīgā tas nonāca.

(02472.) Tas brāļus sāņus pasauca

(02473.) un ziņu šo nu vaļā klāja.

(02474.) Tie ne par matu nebēdāja

(02475.) par dzīvību, nedz par šo draudu.

(02476.) Tie lika sūtņiem skriet ar jaudu

(02477.) pie visiem, ko vien sasniegt spēja.

(02478.) To kurši pieļaut negribēja,

(02479.) tie bērnus, sievas nesargāja,

(02480.) par saviem kungiem negādāja

(02481.) ne pilī vairs, ne zemē pašā.

(02482.) Pie brāļiem devās gaitā ašā

(02483.) tie cīnīties nu lielā barā

(02484.) ar niknu sirdi, spīvi garā,

(02485.) tiem zīlkociņš tik labi krita,

(02486.) ka īstais brīdis kauties šķita.[134]

(02487.) Ar brāļi jāja solī raitā,

(02488.) to kopā trīsdesmit bij skaitā.

(02489.) Brālis Berneks[135], hārenietis,

(02490.) karotājs kas bija krietns,

(02491.) rokā ņēma karogu,

(02492.) teikdams: “Brāļi, piesaku

(02493.) pie sava karoga jums stāt,[136]

(02494.) jums ordeni būs aizsargāt!”

(02495.) Tiem pieci simti vīru bija,

(02496.) tie slēpnim mežu izraudzīja

(02497.) pie Embūtes. Tur, lepni garā,

(02498.) šurp leiši nāca lielā barā.

(02499.) Tie skaļu troksni sacēla.

(02500.) Daudz pagānu tur sanāca.

(02501.) No meža brāļi vēroja,

(02502.) ko leišu pulki darīja.

(02503.) Mindaugs lika savējiem

(02504.) celt ribaldes[137] pret vāciešiem,

(02505.) lai tos, kas pilī, apdraudētu.

(02506.) Bet tie ar sparu neredzētu

(02507.) savu pili aizsargāja,

(02508.) kad Mindaugs uzbrukumā gāja.

(02509.) Daudz pagānu no zirgiem krita,

(02510.) kad tos, par prieku brāļiem, sita.

(02511.) Tur varen daudz bij pagānu:

(02512.) trīsdesmittūkstoš cilvēku.[138]

(02513.) Šie spēki sakopoti tika,

(02514.) un Mindaugs pili šturmēt lika,

(02515.) viņš vīrus trieca turp ar sparu.

(02516.) Bet brāļi teica: “Rāmu garu!

(02517.) Lai mēs par agru neuzbruktu

(02518.) un mūsu nodoms neizjuktu:

(02519.) kad būs tie, cīņā iekarsuši,

(02520.) tik tuvu pilij pienākuši,

(02521.) ka atskatīties vaļas nava,

(02523.) šai vietā pie šīs pašas pils.”

(02524.) Lūk, jau atstāts bija sils,

(02525.) tam apkārt tie ar gudru ziņu

(02526.) meta mazu līkumiņu,

(02528.) to rindās strauji iejājot.

(02529.) “Nu, varoņi, jums jācīnās!

(02530.) Lai kas jums arī atgadās,

(02531.) jums jāpaliek pie karoga,”

(02532.) tā brālis Berneks sacīja.

(02533.) “To saku es jums sirsnīgi:

(02534.) kā lauvas esiet drosmīgi!” -

(02536.) līdz pagānpulki kauti taps!”

(02537.) Tik braši brāļi cīnījās,

(02538.) ka leišu sievas žēlojās,

(02539.) ka viņu vīri pāragri

(02540.) ir atstājuši pasauli.

(02541.) Tur kurši kāvās drošu prātu,

(02542.) lai savu zemi aizsargātu,

(02543.) tā uzbrukdami Mindaugam,

(02544.) ka prāts bij itin bēdīgs tam:

(02545.) tik nikni viņi virsū bruka,

(02546.) ka leišiem visa dūša šļuka,

(02547.) tie labāk būtu citur kur

(02548.) šai brīdī bijuši, ne tur.

(02549.) Tad leiši žigli metās mukt;

(02550.) bet brālis Berneks virsū brukt

(02551.) ar karogu tiem nenostāja.

(02552.) Viņš savējos vēl brīdināja,

(02553.) lai vajājot tie nepārsteigtos.

(02554.) Viņš teica: “Tas mums slikti beigtos,

(02555.) ja atskatītos tie uz mums.

(02556.) Ir ciešās rindās jājāj jums

(02557.) un jāraugās, kur mūsu ļaudis.”

(02558.) To nebija viņš velti paudis.

(02560.) no pils tie lejā noskrēja

(02561.) un paņēma ar prieku skaļu

(02562.) it krietnu laupījuma daļu,

(02563.) kas godam bija nopelnīts.

(02564.) Tad guvums tika sadalīts.

(02565.) Nu mājup jāj ik bruņinieks.

(02566.) Bij kristīgajiem visiem prieks.

(02567.) Bij tikai četri brāļi beigti,

(02569.) Daudz ļaužu lietuviešiem krita,

(02570.) tos čupu čupām nāve sita:

(02571.) tūkstoš piecsimt mazākais.

(02572.) No draugu raudām dreb vēl gaiss.

(02573.) Mindaugs nu uz mājām muka,

(02575.) zaudētas bij cerības.

(02576.) Piecas nedēļas vairs tas

(02577.) Kursas pilīm neuzmācās.

(02578.) Dārgā ķīlā atstāt nācās

(02580.) Nedrīkstēja Mindaugam

(02581.) pieminēt vairs Embūti.

(02582.) Tas bēga prom tik mudīgi,

(02583.) ka elpa aizrāvās tam skrejot.

(02584.) Tas bēga, zirgus nesaudzējot,

(02585.) līdz Lietuvā tas ieradās.

(02586.) Tad vienu gadu atteicās

(02587.) uz Embūti tas ceļā doties;

(02589.) Tad brāļi nu pie miera gāja,

(02590.) tie dievam godu skandināja,

(02591.) tā žēlastību slavējot,

(02592.) ko tas pat nabagiem spēj dot.

(02593.) I kuršiem sirds bij priecīga.

(02594.) Tie uzticīgi palika.

(02595.) Bij brāļi dažkārt grūtībās,

(02596.) par ko tie maz gan bēdājās,

(02597.) jo dievs mūs mīlē bezgalīgi.

(02598.) Tie izplatīja nemitīgi

(02599.) it visur īsto ticību,

(02601.) Ikviens, ko dabūja tie ciet,

(02602.) nu spiests bij īsto ceļu iet:

(02603.) ja ne, to tūdaļ nogalēja.

(02604.) Tie lielas ligas izciest spēja:

(02605.) tie vāķēja un gavēja

(02606.) un reti mierā stāvēja.

(02607.) Bet tad liels posts tiem gadījās.

(02608.) Tas kādā reizē notikās,

(02609.) kad viņi gāja pasirot.

(02610.) Tā bija, pašiem nemanot,

(02611.) tie nāves briesmās nokļuvuši,

(02612.) jo leiši, pulkus bruņojuši,

(02614.) pret vāciešiem uz Kurzemi.

(02615.) Nu naidnieks nāca naidnieku

(02616.) kaujā kaut uz nebēdu.

(02617.) Pretī pulks pret pulku nāca.

(02618.) Kuršus lielas bažas māca,

(02619.) kad lietuvjus tie ieraudzīja,

(02621.) tiem nemanīti pienākuši.

(02622.) Jau zirgiem seglus noņēmuši

(02624.) un atpūtās nu lejā tur.

(02625.) Bij leišu pieci tūkstoši;

(02627.) no citiem savrup nošķīrušies,

(02628.) klajumā bij sastājušies.

(02629.) Par to bij brāļi priecīgi;

(02631.) iet cīņā tomēr bija tie,

(02632.) gan nabagie, gan bagātie.

(02633.) Tad nu tiem zīme dota tika,

(02634.) pēc kuras cīņā iet tiem lika.

(02635.) Vāci teica ticībā

(02636.) dievu debess valstībā.

(02637.) Kurši cīņai šai par slavu

(02641.) tā, ka tam prātot aizmirsās.

(02642.) Kurš kaut kā zirgā uztrausās,

(02643.) nekāds to negods nebiedēja,

(02644.) kad tik tas mājās aizmukt spēja.

(02645.) Brāļi līdz ar vācu baru

(02646.) starp leišiem iejāja ar sparu.

(02647.) Pagānus, kas pretī stāja,

(02648.) kurši visus nomaitāja.

(02649.) Jau kauta puse karaspēka,

(02650.) un bēgot bija liela brēka.

(02651.) Pagāni nu bailēs diedza

(02653.) “Nāk vācu pulki šurp ar sparu

(02654.) un varen brašu cīņas garu!”

(02655.) Kā taustoties pa tumsu aklu,

(02656.) dažs pagāns lauza tur sev kaklu,

(02657.) kā nopļauts zemē novēlās

(02658.) un karot vairāk necēlās.

(02659.) Tā līdzēja dievs savējiem.

(02660.) Bet gaužas mokas pagāniem

(02661.) ciest lika velns. Lai bēdās kauc

(02662.) tas, ko sātans viesos sauc!

(02663.) Kad cīņa bija beigusies,

(02664.) no segliem kāpa atpūsties

(02665.) tad brāļi līdz ar palīgiem.

(02668.) jo pat neviena zaudējuši

(02670.) Lai Jēzum Kristum nu ir slava,

(02671.) kas pasauli ir pestījis:

(02672.) viņš ir šo godu pelnījis.

(02673.) Nu tika zirgi, ieroči

(02674.) vienlīdzīgi dalīti.

(02675.) I dievam daļa atlikās.[140]

(02676.) Gan jauns, gan vecs tad saposās

(02677.) un līksmu prātu projām jāja

(02678.) bez negoda un kauna mājā.

(02679.) I zemei labums bij no tā,

(02680.) ko kungi guva kargaitā.

(02681.) Un tā vēl daždien gadījās,

(02682.) ka tie ar leišiem cīnījās,

(02683.) visapkārt nikni kāva tos,

(02684.) gan nabagos, gan bagātos.

(02685.) To pilīm zemē šai arvienu

(02686.) tie virsū mācās nakt' un dienu,

(02687.) lai knaši iekarotu tās.

(02688.) Tur karalaukā palikās

(02689.) daudz vīru vienā, otrā pusē:

(02690.) kas bijis, tas nav jānoklusē,

(02691.) tā allaž notiek cīniņos.

(02693.) dievs kristīgajiem palīdzēja,

(02694.) un virsroku tie paturēja.

(02695.) Gan arī leiši sirot gāja

(02696.) un dažkārt viņiem atmaksāja,

(02697.) pa viņu zemi drasējot

(02700.) Gan reizēm tiem kā nodevu

(02701.) dot cilvēkus un mantas nācās.

(02702.) Tur abās pusēs asins šļācās,

(02703.) ar Līvzemē tām līt tie lika.

(02704.) Tas viss man pēcāk zināms tika.

(02705.) Mēs stāstām savu stāstāmo,

(02706.) kā mēs no citiem dzirdam to.

(02708.) ka ļaužu mute izdaudzina

(02709.) it visas lietas zināmās.

(02710.) Bet Līvzemē kas notikās,

(02711.) ja vien es izsacīt to spētu,

(02712.) pat rati pavilkt nevarētu

(02713.) tos pergamentus aprakstītos,

(02714.) kā sodījis dievs nekristītos

(02715.) un notikt licis brīnumiem

(02716.) starp Līvuzemes kristiešiem.

(02719.) un daudziem citiem pagāniem.

(02720.) Es vienu minēšu no tiem:

(02721.) to vārdā sauca Lengevīnu[141].

(02722.) Jau daudziem sen šis vārds, cik zinu,

(02723.) ir pazīstams, es teikšu, kā.

(02724.) Šis vīrs bij vienmēr nomodā;

(02725.) tas sirdī juta cīņas sparu;

(02726.) it bieži kaimiņi tā varu

(02727.) uz savas ādas izbaudīja.

(02728.) Daudz nelaimju tas nodarīja

(02729.) gan kristiešiem, gan pagāniem.

(02731.) kādēļ tas bij tik augstprātīgs:

(02732.) pats ķēniņš bij tam labvēlīgs,

(02733.) kurš valdīja pār Lietuvu

(02735.) Bet augstprātība viļ kā vīns,

(02736.) to izbaudīja Lengevīns.

(02737.) Trim brāļiem uzbruka viņš braši,

(02738.) cīņu uzsāka it knaši,

(02739.) sparīgi tiem pretī traucās.

(02740.) Viens no tiem par Tūši[142] saucās.

(02741.) Otrs vīrs, ko vārdā minu -

(02742.) sauca to par Miļģerīnu[143] -,

(02743.) bij uzticīgs un godprātīgs,

(02744.) tam riebās tikums izlaidīgs.

(02745.) Bij trešajam vārds Ģiņģeiķis,[144]

(02746.) tas bija drosmīgs varonis,

(02747.) no negoda viņš bija tīrs,

(02748.) jo allaž cīnījās kā vīrs.

(02749.) Šiem trijiem brāļiem varoņiem

(02750.) daudz nācās ciest no naidniekiem,

(02752.) ka Lengevīns tiem uzbruka

(02754.) Tie atmaksāja ar to pašu.

(02755.) Tie savkārt viņa zemē jāja

(02756.) un laupīja un dedzināja.

(02757.) Un tā tie daudzkārt darīja,

(02758.) un abās pusēs palika

(02759.) uz lauka milzums pagānu.

(02760.) Tad beidzot talkā Mindaugu

(02761.) nu sauca Lengevīns, lai tas

(02762.) tiem sadod tā, kā pienākas,

(02763.) tā, lai tie ilgi piemin viņu.

(02764.) Kad brāļi saņēma to ziņu,

(02765.) kāds gatavots tiek uzbrukums,

(02766.) tie teica: “Nu ir bēda mums.

(02767.) Nu apspriedīsim, ko lai darām.” -

(02768.) “Šeit dzīvo kristīgie visgarām,”

(02769.) tā teica brālis vecākais,

(02770.) “es domāju, vislabākais

(02771.) nu būtu mums pie mestra jāt

(02772.) un viņa domas uzzināt.

(02773.) Ir mūsu nodoms svēts un tīrs;

(02774.) ja uzņems mūs šis gudrais vīrs,

(02775.) mēs kristietību balstīsim

(02777.) Mums uzvarēt ir cerības:

(02778.) mums visas takas zināmas.”

(02779.) Tad Miļģerīns, šis varonis,

(02780.) tiem sacīja: “Kopš pieteicis

(02781.) mums Mindaugs karu, mums būs grūti

(02782.) tam pretī stāt ar drošu krūti.

(02783.) Tādēļ mēs šādi nolemsim:

(02784.) pirms savu zemi atstāsim,

(02785.) mēs ķīlu ņemsim pagāniem.”

(02786.) Tad trešais brālis teica tiem:

(02787.) “Mums smagas cīņas izcīnītas,

(02788.) ir mūsu zemes nopostītas.

(02789.) Ja gribam sevi saglabāt

(02790.) un sievas, bērnus ar turklāt,

(02791.) tad dieva vārdā kristīsimies!” -

(02792.) “Vai gan par to mēs kaunēsimies!”

(02793.) tā viņi visi izsaucās.

(02794.) Par lēmumu šo priecājās

(02795.) lietuvieši drosmīgie.

(02796.) Ar šķīstu sirdi alka tie

(02797.) pēc kristietības. Tai par slavu

(02798.) pret ķēniņu tie vērsās savu.

(02799.) Nu Mindaugs dikti dusmojās,

(02800.) un iespējams tiem nelikās,

(02801.) ka tie tur palikt varētu,

(02802.) jo Lengevīns ar Mindaugu

(02803.) tos katru mirkli padzīt spēja.

(02804.) Nu citādi vairs nevarēja:

(02805.) ja dzīvot gribējās vēl tiem,

(02806.) bij jākļūst tiem par kristiešiem.

(02807.) Ar savas žēlastības varu

(02808.) dievs sūtīja tiem savu garu,

(02809.) un tā nu tie pie mestra jāja,

(02810.) kur laipna gaidīja tos māja.

(02811.) Tie darīja tam zināmu,

(02812.) ka vēlas īsto ticību

(02813.) un nevēlas vairs pagānību.

(02814.) “Kāds kungs grib mūs ar negantību

(02815.) no mūsu zemes projām dzīt.

(02816.) Mēs dieva vārdā kaut tūlīt

(02818.) mēs labprāt baušļus pildīsim.

(02819.) Mums pilī sievas, bērni ir,

(02820.) kam pajumte ar jāpiešķir,

(02821.) un draugi, kas mums sekot vēlas.

(02822.) Jums pretī nesam sirdis kvēlas,

(02823.) kas pievērsties grib kristietībai.

(02824.) Ja kaitēt varam pagānībai,

(02825.) mēs būsim tīkami jums viesi.”

(02826.) Tiem mestrs teica: “Jā, patiesi,

(02827.) mēs draudzību jums parādīsim.

(02828.) Mēs bagātus jūs padarīsim,

(02829.) mēs godu jums un mantu dosim,

(02830.) jūs visus labi atalgosim,

(02831.) mēs apsargāsim jūs, kā nākas,

(02832.) lai jums nu laba dzīves sākas.”

(02833.) Tad svešinieki teica tā:

(02834.) “Nu laiks mums doties atceļā.

(02835.) Ja dievs mums liks ko piedzīvot,

(02836.) to steigsimies jums paziņot.

(02837.) Mēs pateicamies sirsnīgi,

(02838.) ka mestra kungs tik žēlīgi

(02839.) un laipni mūs ir uzņēmis,

(02840.) ar padomu mums līdzējis.

(02841.) Ja vēl tik dievs ļaus dzīvot mums,

(02842.) ar prieku kalposim mēs jums.

(02843.) Mēs, sirdī pielūgdami viņu,

(02844.) nu mājup iesim ar šo ziņu,

(02845.) kas šeit mums tika vēstīta.”

(02846.) Un tā nu viņi aizgāja.

(02847.) Kad viņi mājās pārnāca,

(02848.) šo ziņu viņi vēstīja

(02849.) kā draugiem, tā ar radiniekiem

(02850.) un sāka nu aiz lieliem priekiem

(02851.) lenkt lepno Lengevīnu.

(02852.) Ar mīļo Miļģerīnu

(02853.) bij Ģiņģeiķis un Tūšis.

(02854.) Kāds pasākums nu būs šis?

(02855.) Tie slepus gāja izlūkos

(02856.) Lengevīna novados.

(02857.) Pats dievs tiem ļāva it paties

(02858.) Lengevīnam piezagties,

(02859.) līdz varēja to acīm skatīt.

(02860.) Kāds prieks tiem bija viņu matīt!

(02861.) Tad nogrūda nu brāļi braši

(02862.) no zirga Lengevīnu aši,

(02863.) it kā nebūtu viņš jozts

(02864.) tur sēdējis, kā kaujai posts.

(02865.) Tā beidzās viņa kundzība.

(02866.) Viņš tikko dzīvs vēl palika.

(02867.) Labi, ka viņš neizšmauca.

(02868.) Miļģerīns tad brāļiem sauca:

(02869.) “Šurp kādu virvi atnesiet,

(02870.) lai varam Lengevīnu siet!”

(02871.) Tā tas arī notika:

(02872.) Lengevīnu sasēja

(02873.) šajā pašā brīdī

(02874.) īsā laika sprīdī;

(02875.) tik veikli viņu noķēra,

(02876.) ka smiekli viņam pārgāja.

(02877.) Beidzot prātīgs bija tas,

(02880.) Tās bij tam gaužas mokas.

(02881.) Visiem bij nu lielais brīns:

(02882.) sagūstīts bij Lengevīns.

(02883.) Ko darīt, aši apsprieda

(02884.) un žigli viņu aizveda

(02885.) Miļģerīna novadā.

(02886.) Tūšis tad nu teica tā:

(02887.) “Mums ceļā jādodas tūlīt!

(02888.) Ikviens, kas grib man paklausīt,

(02889.) lai seko mums nu līdzi aši!”

(02890.) Tad viņam atbildēja braši

(02892.) “Šai ceļā doties mums ir prieks.”

(02893.) Un drīzi tie jau ceļā bija.

(02894.) Tie savus zirgus netaupīja:

(02895.) tie jāja nakti, jāja dienu,

(02896.) un gurums nemāca nevienu.

(02897.) Savas sievas, savus bērnus,

(02898.) vēršus, govis, teļus pērnus

(02899.) līdz ar visu iedzīvi

(02901.) Kādā mežā mīlīgā

(02902.) apmetās tie atpūtā.

(02903.) Tur ļaudis atstājuši, knaši

(02904.) pie mestra jāja brāļi paši

(02905.) un atkal lūdza padomu.

(02907.) ir ķīlu dievs. Vai gribat jūs

(02908.) to paturēt? Tad drošāk būs

(02910.) Ir sievas, bērni līdzi mums.” -

(02911.) “Jel sakiet, krietnie varoņi,

(02912.) kas sakāms jums, nu atklāti,

(02913.) ko jūs mums ķīlā atvedāt?”

(02914.) Tie atbildēja mīļuprāt:

(02915.) “Pats leišu Lengevīns ir tas,

(02916.) tam rokas virvē sasietas.”

(02917.) Tad mestrs teica: “Prieks man būtu,

(02918.) ja šādu ķīlu mēs nu gūtu,

(02919.) ja pagānus vislabākos,

(02920.) ar jūsu spēku gūstītos,

(02921.) mēs savā priekšā redzētu.

(02922.) To brāļi labprāt atļautu,

(02923.) ka jūs par viņiem tiesu spriestu,

(02924.) lai to, kas pelnīts, viņi ciestu.

(02926.) jājiet atpakaļ ar sparu

(02927.) un atvediet to vīru mums,

(02928.) kas pāri nodarījis jums.

(02929.) Ja jūsu prāts ir svēts un patiess

(02930.) un jūs mums, brāļiem, uzticaties,

(02931.) tad varat droši paļauties,

(02932.) ka pratīsim jums pateikties

(02933.) par to, ka jūs tik vīrišķi

(02935.) Nu brāļi ļoti priecājās

(02936.) un ordeņmestram pateicās.

(02937.) Tad devās atkal mudīgi

(02938.) tie atpakaļ uz Aizkraukli,

(02939.) kur mežā, kā jau sacīts jums,

(02940.) bij viņu ļaudīm patvērums.

(02941.) Tur atrada tie varoņus

(02943.) Tie debestēvam pateicās

(02944.) un visi kopā priecājās

(02945.) cauru nakti līdz pat rītam,

(02946.) līdz pat pirmam gaismas svīdam.

(02947.) Tad paņēma tie Lengevīnu,

(02948.) virvē sasietu un grīnu,

(02949.) un uz Rīgu aizveda.

(02950.) Tos mestrs mīļi saņēma

(02951.) ar sveicieniem un dāvanām

(02952.) un uz dienām nākamām

(02953.) deva tiem ar grāmatu

(02954.) ļaudis, zemi, mantību.[145]

(02955.) Bij Lengevīns nu gūsteknis,

(02956.) kā viņš to bija pelnījis;

(02957.) par to nu mestrs priecājās

(02958.) un karagaitām saposās

(02959.) uz Lietuvu pret pagāniem,

(02961.) Rēvelē tad ķēniņvīri

(02962.) arī priecīgi bij tīri;

(02963.) tie pulkiem kopā pulcējās

(02964.) un labprāt Rīgā ieradās.

(02965.) Kad mestrs tos nu ieraudzīja,

(02966.) no visas sirds viņš priecīgs bija.

(02967.) Bij liela viņa sirsnība,

(02968.) viņš tos kā viesus uzņēma.

(02969.) Kā parasts, leti līdzi gāja,

(02970.) un līvi no tiem neatstāja.[146]

(02971.) Tūšis nu un brāļi abi,

(02972.) vīri uzticīgi, labi,

(02973.) bija klāt, kur vajadzīgs.

(02974.) Vīrs ikviens bij drošsirdīgs.

(02975.) Kad karaspēks bij kārtībā,

(02976.) tad mestrs devās kargaitā.

(02977.) Tiem līdzi jaunkristītie gāja,

(02978.) kas zemi labi pārzināja.

(02979.) Pie kristīgajiem ieradušies,

(02980.) nu bija viņi kristījušies,

(02981.) un visi viņu savieši

(02983.) Kad Daugavai tie pāri tika,

(02985.) lai tie ap viņiem kārtotos,

(02986.) un modri uzraudzīja tos.

(02987.) Caur purviem, mežiem viltīgiem

(02988.) nu devās tie pret pagāniem.

(02989.) Tur bij daudz upju viltīgu,

(02990.) un daudz tie cieta grūtību.

(02991.) Kad beidzot tie turp nonāca,

(02993.) Tie braši dažu vīru sita;

(02994.) kas nepaguva bēgt, tas krita.

(02995.) Tie zemju zemēm pāri gāja

(02996.) un postīja un dedzināja.

(02997.) Ģiņģeiķis ar lielu baru

(02999.) Lengevīna sētā nu.

(03000.) Tā guvis šādu uzvaru,

(03001.) pulks tur to nakti pavadīja.

(03002.) Liels laupījums tiem ticis bija.

(03003.) Tie nākamrīt uz Rīgu jāja,

(03004.) un priekā lepna bij tiem stāja.

(03005.) Gan sānos, gan ar aizmugurē

(03006.) tie stipru sardzi lika turēt.

(03007.) Tiem lietuvieši virsū spiedās,

(03008.) bet ātri atpakaļ tie sviedās,

(03009.) jo krietni šiem pa galvu krāva.

(03010.) Tur Lengevīna brāli kāva,

(03011.) tie citi purvā iebēga.

(03012.) Daudz zirgu viņiem atņēma;

(03013.) bij gauža viņiem nediena.

[107] Rēvele (Revele) un Viru jeb Viruzeme (Wierlant) ir novadi Igaunijas ziemeļos, pie Somu līča (IH XV 3; I 13 u.c.).

[108] Domāts Dānijas karalis (1202–1241) Valdemārs II, Uzvarētājs.

[109] Modēnas Guljelmo 1238.gadā.

[110] Harju (Haryen; ig. Harju) – novads Igaunijas ziemeļdaļā starp Rēveli un Jervu.

[111] Stensbijas līgumu, ar kuru Dānijai tika nodota Ziemeļigaunija, noslēdza Valdemārs II un Hermanis Balke 1238.gadā (Benninghoven 1965, 366).

[112] Bīskaps Hermans Tērbatā (von Darbete bischof Herman) – Hermanis Bukshēvdens (par viņu ziņas 1217–1248), viens no bīskapa Alberta pieciem brāļiem. Līdz 1219.gadam Hermanis bija Sv. Pāvila klostera abats Brēmenē, par bīskapu iesvētīts Magdeburgā. Bīskaps (1219–1247) Lihulā un Tērbatā (Bunge 1875, 27–33; Gnegel–Waitschies 1958, 32).

[113] Par ķēniņvīriem, ķēniņļaudīm (kuniges, koniges man) tiek dēvēti karotāji no Dānijai piederošās Igaunijas daļas.

[114] Izborska (Îsburc, Îseburc) bija svarīgs senkrievu centrs. Tā atradusies t.s. Truvora pilskalnā (tag. Pečoru raj. Krievijā), kura apdzīvotības sākumi attiecināmi uz vikingu laiku. Arheoloģiskajos izrakumos atklātas nelielas koka guļbūves. Par uzbrukumiem Izborskai 13.gs. liecina arī vairākkārt degušās celtnes šā laika kultūras slānī. Pili 12.–13.gs. ietvēruši aizsargmūri, no kuriem saglabājušās mūra torņa paliekas pie ieejas (Седов 1975, 67–74; Grala 1991).

[115] Pleskava (Plezcowe) kā pilsēta ar nocietinājumiem veidojusies pie Pleskavas upes ietekas Veļikajā, kur jau no 1. g. t. pastāvējis pilskalns. Pilsētu 11.–13.gs. sākumā ietvērusi bez saistvielas krauta akmeņu aizsargsiena. Ar 13.gs. otro pusi Pleskava kā kņazistes centrs kļuva neatkarīga no Novgorodas (Лабутина 1983).

[116] No dažādu vēsturisku notikumu kopsakarības var secināt, ka cīņas pie Izborskas notikušas 1240.gada rudenī (Benninghoven 1965, 377; Smith, Urban 1977, 29), nevis 1238.gadā, kā uzskatīja senāk (LRC 1857, 256).

[117] Ir pieņemts uzskatīt, ka Modas upe (Mode) identificējama ar Veļikaju, kā tas izriet no citiem vēstures avotiem (LRC 1857, 256, 257).

[118] Gerpolts (Gêrpolt) bija Pleskavas kņazs, bet sīkākas informācijas par viņu nav (LRC 1857, 256).

[119] Novgoroda (Nogarden, Nogarten) 12.–15.gs. bija bajāru republikas galvaspilsēta, nozīmīgs viduslaiku ekonomiskais, politiskais un kultūras centrs Krievzemes ziemeļdaļā.

[120] Aleksandrs Jaroslavičs (1220–1263), dzimis Perejaslavļā kņazu dzimtā, kņazs vietvaldis Novgorodā (1236–1250). Pēc uzvaras pie Ņevas 1240.gadā ieguvis pievārdu Ņevskis. Vēlāk (1250–1252) Kijevas–Novgorodas lielkņazs, tad (1252–1263) Vladimiras–Suzdaļas, Novgorodas–Pleskavas un Polockas–Vitebskas zemju lielkņazs (Пашуто 1974, 157).

[121] Pareizticīgā baznīca apvienoja Konstantinopoles, Aleksandrijas un Antiohijas patriarhātu baznīcas, kā arī Persijas un Armēnijas kristīgo baznīcu, kas visas kopā veidoja t.s. Austrumu baznīcu. Šeit iekļāvās arī no Konstantinopoles atkarīgās krievu, serbu un bulgāru baznīcas. Romas impērijas dalīšanas rezultātā 395.gadā sākās atšķirīga Austrumu un Rietumu baznīcas attīstība. Konflikti starp šīm baznīcām sasniedza kulmināciju 1054.gadā, kad Romas pāvests uz mūžīgiem laikiem izslēdza Konstantinopoles patriarhu no baznīcas. No šā laika Romas baznīca pareizticīgās baznīcas pārstāvjus dēvēja par atkritējiem. Tādēļ arī Atskaņu hronikā Krievzemes baznīca netiek identificēta ar kristietību (Dinzelbacher 1992, 610).

[122] Suzdaļa (Susdal) – Suzdaļas kņazistes galvaspilsēta. Šī kņaziste 13.–14.gs. bija lielākā feodālā valsts Krievzemes ziemeļaustrumu daļā. Tā bija centrs, no kurienes sākās cīņa par Krievzemes apvienošanu.

[123] Aleksandrs Ņevskis.

[124] Ledus kauja notika 1242.gada 5.aprīlī uz Peipusa ezera starp Aleksandra Ņevska vadīto krievu karaspēku un Livonijas ordeņa un Tērbatas bīskapa apvienoto karaspēku. Pēc pirmās un ceturtās Novgorodas hronikas informācijas (Бегунов, Клейнберг, Шаскольский 1966, 229), kaujā krituši 400–500 un gūstā saņemti 50 vācieši, neskaitot lielu daudzumu vietējo tautu pārstāvju. Krievu hronisti gan nemin, cik kritušo bijis viņu pusē, tikai konstatē, ka, atbrīvojot Pleskavas novadu, zaudēts simtiem karotāju, tai skaitā 600 pleskaviešu (turpat, 178–229).

[125] Domājams, ka Hronikas autora rīcībā bijis viens vai vairāki rakstītie avoti, ko viņš sauc par grāmatu (daz bûch). Ir izteikts pieņēmums, ka šeit ir runa nevis par kādu vienotu avotu, bet gan par atšķirīgu, dažādās vietās radušos annāļu kopsavilkumu ar atšķirīgu ticamības pakāpi (Wachtsmuth 1878, 7).

[126] Heinrihs no Heimburgas (Heynrîch von Heimburc) – Livonijas mestrs (1246–1248). Cēlies no ministeriālu dzimtas Heimburgā (tag. pilsēta Harca ziemeļu priekškalnēs, 12 km no Halberštates). Šai dzimtai bijusi ietekme jau Indriķa Lauvas (12.gs. 70.gadi) laikā. Kā bruņinieku brālis Vācijā Heinrihs minēts 1239.–1240.gadā. Pēc pusotra gada mestra amata pildīšanas Livonijā Heinrihs atgriezās Svētajā Romas impērijā (Fenske, Militzer 1993, 308–310).

[127] Dīterihs, Dītrihs no Grīningenes (Dŷterîch von Grûningen; Grüningen, Gruningen, Groningen) – Livonijas mestrs (1238–1246), Livonijas un Prūsijas mestrs (1249–1254), Vācu ordeņa mestra vietnieks (1245) un vēlāk mestrs (1254–1256), Prūsijas mestrs (1258). Dītrihs cēlies no Tīringenes landgrāfu ministeriāliem, 1234.gadā iestājies Vācu ordenī un jau 1237.gadā bijis kandidāts Livonijas mestra amatam, taču pieredzes trūkuma dēļ aizstāts ar Hermani Balki, kuru viņš tad pavadījis uz Livoniju (Benninghoven, 1965, 462; Fenske, Militzer 1993, 277–279).

[128] Kursas pakļaušana sākās pēc pāvesta legāta Modēnas Guljelmo 1242.gada aprīlī dotās atļaujas Vācu ordenim celt pili vai pilsētu pie Ventas (LVA II, Nr. 249). Dalīšana beigusies pēc ordeņa veiksmīgās karadarbības 1245.gadā, kad ar pāvesta rīkojumu Kursa bija jāsadala starp ordeni un Kursas bīskapu pēc kvotas divas trešdaļas zemju ordenim, viena trešdaļa – bīskapam (LVA II, Nr. 275; Biļķins 1967, 180–190).

[129] Kuldīgas (Goldingen) pils celta pakļauto kuršu zemju vidusdaļā 1242.–1244.gadā. Pils, kuras drupas tagad nolīdzinātas, atradusies pie Ventas rumbas (tag. parkā Pils ielā 1). Avotos 1245.gada februārī minēta kā pabeigta Jēzus pils – Gulding Schmid 1921, 215, 216). No Kuldīgas pils 13.gs. otrajā pusē tiek virzīti krustnešu spēki pret kuršiem, zemgaļiem un žemaišiem.

[130] Šāds izteikums šķiet paradoksāls, ņemot vērā šķīstības, paklausības un nabadzības zvērestu, kas bija jādod ordeņbrāļiem. Respektīvi, viņi nedrīkstēja precēties, un viņiem nevarēja piederēt īpašums. Līdzīgi citiem garīgo bruņinieku ordeņiem Vācu ordenis sastāvēja no bruņiniekiem, priesteriem un kalpotājiem. Taču ordeņa struktūra kopumā bija ļoti sarežģīta. Tā aptvēra tādas kategorijas kā turkopoles (no vietējiem iedzīvotājiem komplektētas karaspēka daļas), pusbrāļus, māsas, pusmāsas, brāļus, kas nedeva zvērestu, tādus, kas kalpoja “mīlestībā” (in caritate), un tādus, kas kalpoja par atalgojumu. Ļoti savdabīga kategorija bija kalpotāji, no kuriem komplektējās gan vidēji un viegli apbruņoti karavīri, gan arī zemākie pārvaldes ierēdņi un amatnieki. Bez tam, tāpat kā Zobenbrāļu ordenī, arī Vācu ordenī pastāvēja t.s. līdzbrāļi (Mitbrüder, confratres), kas tika pielīdzināti bruņiniekiem; tie bija gan vienkārši vasaļi, gan firsti un pat karaļi. Līdzbrāļi drīkstēja precēties, un tiem varēja piederēt īpašums, no kura vienu daļu pēc viņu nāves saņēma ordenis (Stavenhagen 1895; Platter 1985, 329).

[131] Embūte (Anbotens Amboten) atradusies Embūtes pilskalnā Liepājas rajonā pie bijušās Embūtes muižas Lankas upes labajā krastā. Te 26 m augstā zemesragā ar ļoti stāvām nogāzēm 50x60 m plakumā ierīkots nocietinājums, kas no pārējās teritorijas atdalīts ar diviem dziļiem grāvjiem un trim zemes vaļņiem (Brastiņš 1923, 69, 70).

[132] Mindaugs (Myndowe; Mendogus, Mindaugas, Миндовг; dz.g. nez. – 1263) – lietuvju kunigaitis (sk. 200. piez.) un karavadonis (līdz 1253), Lietuvas karalis (1253–1263); 13.gs. 30.–40.gados viņš apvienoja lietuvjus vienā valstī. Vēstures avotos pirmoreiz minēts 20.gadu otrajā pusē kā viens no lietuvju valdniekiem, kuri piedalījušies sarunās ar Volīnijas kņazistes pārstāvjiem. Ar 1242.gadu visi lietuvji un daļa žemaišu atzina viņa virskundzību. Ap 40.gadu vidu Mindaugs bija iekarojis t.s. Melnkrieviju (Novogrudoka, Volkoviska, Sloņima), Polockas kņazisti un uz īsu laiku arī Smoļensku. Tad sākās viņa sadursmes ar Vācu ordeni (Biļķins 1967, 239–252).

[133] Sākumā vācieši izmantojuši kuršu koka pili, jo norādījumi par bīskapa mūra pils celtniecību Embūtē 0,5 km uz dienvidiem no kuršu pilskalna ir tikai ar 1265.gadu (Wartberge 1863, 44; Löwis of Menar 1922, 45).

[134] Par kuršu pagānisko ticēšanu pareģiem, zīlniekiem un burvjiem (divinis, auguribus atque nigromanticis) liecina jau 11.gs. otrajā pusē pierakstītās Brēmenes Ādama ziņas (Adam Bremensis 1917, 243, 244).

[135] Berneks no Hārenes (Bernec von Hâren), turpmāk – Bernhards no Hārenes (Bernhart von Hâren; Bernhard von Haren) – cēlies no Teklenburgas (Vācijā, Vestfālenes ziemeļdaļā) grāfa ministeriāliem. Bijis komturs Klaipēdā (1253–1259), domājams, kritis kaujā pie Skodas 1259.gadā (Fenske, Militzer 1993, 291, 292).

[136] Vācu ordeņa bruņiniekiem bija noteikts izturēšanās kodekss. Ordeņa statūtos pie pašiem smagākajiem noziegumiem pieskaitīta bailīga bēgšana no karoga vai karaspēka kaujas laikā. Speciāls likums (“Si de vexilo vel de exercitu tamquam formidolosus fugerit”) šajā sakarībā paredzēja izslēgšanu no ordeņa (Šterns 1969, 179; Perlbach 1890, 86, 87).

[137] Ribalde (ribalt) – koka konstrukcijas ierīce, kas, domājams, bijusi paredzēta nocietinājuma sienu graušanai aplenkuma laikā (Lexers 1986, 167).

[138] Attēlotās kaujas dalībnieku skaits gan nav droši zināms, tomēr minētais lietuvju karaspēka lielums jāuzlūko par pārspīlējumu.

[139] Vācu ordeņa sabiedrotie – Baltijas vietējo tautu karavīri – joprojām saglabāja savas tradīcijas.

[140] Šāda rīcība liecina par pagānisma elementiem pašu Vācu ordeņa brāļu pasaules uzskatā. Kā senatnē ģermāņu dieviem, tā tagad vienīgajam Dievam tiek ziedota daļa kara laupījuma. Par šo paražu ir norādījumi Hronikas tekstā arī citās vietās.

[141] Lengevīns, Lengvīns (Lengewîn; Langwinus, Lengvenis) – lietuvju kunigaitis, Mindauga māsasdēls un sabiedrotais, kura pārvaldītā teritorija atradusies Lietuvas ziemeļaustrumu daļā, šķiet, Nalšas zemē tagadējā Zarasu rajonā (Stakauskas 1934, 122, 123; Gudavičius 1984, 72, 73).

[142] Tūšis (Tûsche; Tusze) – kunigaitis kādā Lietuvas ziemeļdaļas novadā (Stakauskas 1934, 133; Gudavičius 1984, 76).

[143] Miļģerīns (Milgerîn; Milgerutis) – Tūšes brālis kunigaitis kādā Lietuvas ziemeļdaļas novadā, šķiet, tagadējos Pasvales un Pakrojas rajonos (Stakauskas 1934, 133; Gudavičius 1984, 76).

[144] Ģiņģeiķis (Gingeike; Gingeke, Gineika) – Tūšes brālis, kunigaitis kādā Lietuvas ziemeļdaļas novadā, šķiet, tagadējā Pasvales rajonā (Stakauskas 1934, 56, 133; Gudavičius 1984, 71–76).

[145] Vācu ordenis labprāt piešķīra lēņus Austrumbaltijas vietējiem dižciltīgajiem. Tas bija izdevīgāk nekā pieļaut vācu vasaļu kārtas izveidošanos, kas ar laiku notika, tā radot bīstamus draudus ordeņa militārajai korporācijai (Stavenhagen 1890, 309; Šterns 1961, 47–92).

[146] Vietējo iedzīvotāju piedalīšanās Vācu ordeņa rīkotajos karagājienos 13. un 14.gs. bija parasta parādība. Bartolomeja Honekes hronika sniedz ziņas arī par patstāvīgām vietējo karavīru akcijām vēl 14.gadsimtā. Nevācu karavīri ne vien piedalījās ordeņa sirojumos ārpus Livonijas, bet arī uzturējās ordeņa piļu garnizonos, turklāt pierobežas pilīs to bija pat vairāk nekā ordeņbrāļu. Viņi galvenokārt devās izlūku un ziņnešu gaitās (t.s. lauksargi – wartlude). Bez tam nevācu vasaļu un brīvnieku pienākums bija piedalīties ordeņa karagaitās. Vismaz 13.gs. vietējo tautu pārstāvjiem bija iespējams arī iegūt ordeņa bruņinieka statusu (H”hlbaum 1872; Šterns 1962).

Saturs

Šīs sadaļas teksts vidusaugšvācu valodā (02017.-03017.rinda)

Iepriekšējā sadaļa latviešu valodā (01005.-02016.rinda)

Nākamā sadaļa latviešu valodā (03014.-04027.rinda)

HISTORIA.LV