II

1. PAR BĪSKAPA BERTOLDA IESVĒTĪŠANU. Kad atbilstoši paražai bija nosvinētas bēres un bīskaps, līviem - lai arī ko tie sirdī domāja - vaimanājot un asaras lejot, apglabāts, [1196./1197.] notika sarunas par pēcnācēju un tapa sūtīts uz Brēmenes metropoli pēc piemērota cilvēka. Tika izvirzīts cienījamais cisterciešu ordeņa Lokumas[2] abats Bertolds. Sākumā viņš gan vilcinājās un negribēja iet, bet, pakļaudamies metropolīta lūgumiem, tomēr uzņēmās sludināšanas nastu.

3. Ņemot vērā šādu iesākumu, viņš slepus devās uz kuģiem un atgriezās Gotlandē; aizbraucis tālāk uz Saksiju[7], viņš par Līvzemes baznīcas postu žēlojās gan pāvesta kungam, gan metropolītam, gan visiem kristusticīgajiem. Tāpēc pāvesta kungs visiem, kas pieņemšot krusta zīmi un ķeršoties pie ieročiem pret nodevīgajiem līviem, atvēlēja grēku atlaišanu un par to nosūtīja rakstu[8] bīskapam Bertoldam, tāpat kā viņa priekšgājējam.

4. [1198. laikam jūlijs] Tātad bīskaps, savācis vīrus ieradās ar karaspēku Līvzemē un devās uz Salas pili, kas atrodas upes vidū. Te viņš aizsūtīja ziņnesi pāri upei, jautādams, vai viņi ir ar mieru pieņemt ticību un, to pieņēmuši, arī glabāt. Viņi kliedza, ka negribot ticību ne atzīt, ne glabāt. Bet bīskaps, kas kuģus neapdomīgi bija atstājis iepakaļ, viņiem neko nevarēja padarīt Tāpēc viņš ar karaspēku atgriezās Rīgas vietā[9] un apspriedās ar savējiem, kas būtu darāms.

6. [24.jūlijs] PAR BĪSKAPA BERTOLDA KAUJU UN VIŅA NĀVI. Tad līvi pēc pagānu paražas sāka klaigāt un trokšņot.[14] Pretējā pusē sakšu rindas apbruņojās kaujai un ar joni uzbruka pagāniem. Līvi metās bēgt. Bīskaps paša neprasmīgi vadītā zirga straujuma dēļ iejuka bēgošo pūlī. Divi no tiem viņu satvēra, kāds trešais, vārdā Imauts[15], viņam no mugurpuses izdūra cauri šķēpu, un citi viņu saplosīja locekli pa loceklim.[16] Nu līvi, izbijušies, ka karaspēks viņus vajā, bēga pa kaklu pa galvu, jo bija ieraudzījuši kāda [57.lpp.] nonāvēta vācieša bruņucepuri[17], kuru viņa nogalinātājs līvs bija sev uzlicis galvā. Karaspēks, zaudējis savu pavēlnieku, protams, bija satraukts un gan zirgos, gan no kuģiem, gan ar uguni, gan ar zobenu postīja līvu sējumus.[18]

7. PAR SALIEŠU UN IKŠĶILIEŠU KRISTĪŠANU. Kad līvi to redzēja, viņi, lai paglābtos no lielākiem zaudējumiem, atjaunoja mieru un ataicināja pie sevis garīdzniekus; pirmajā dienā Salā tika kristīti ap piecdesmit cilvēku, nākamajā dienā Ikšķilē pievērsti ticībai ap simtu.[19] Viņi uzņēma priesterus savās pilīs un ikviena uzturēšanai noteica vienu mēru labības[20] no katra arkla[21]. Kad karaspēks to redzēja, tā noskaņojums vērtās miermīlīgs un tas sāka gatavoties atceļam.

8. Bet līvi, kas bija zaudējuši savu ganu, pēc garīdznieku un brāļu padoma aizsūtīja ziņnešus uz Vāciju pēc jauna pēcnācēja. Un tā nu sakšu vienība, uzticēdamās nedrošajam mieram, atgriezās mājās. Palika garīdznieki, un palika viens tirgotāju kuģis. Līdzko vējš kuģus bija aizdzinis, no ierastajām pirtīm[22], raugi, iznāca nodevīgie līvi, aplaistījās ar Daugavas ūdeni un sacīja: “Še nu ar upes ūdeni noskalojam kristības ūdeni līdz ar pašu kristietību un, atmezdami pieņemto ticību, aizsūtām to pakaļ aizbraucējiem sakšiem.” Bet aizbraukušie kāda koka zarā bija izgriezuši kaut ko līdzīgu cilvēka galvai;[23] līvi to uzskatīja par sakšu dievu un ticēja, ka ar to viņiem tiekot uzsūtīti plūdi un sērga.[24] Tāpēc viņi pēc savas paražas izvārīja medalu[25] un, kopīgi iedzēruši un apspriedušies, noņēma galvu no koka un, sasējuši kopā baļķus, uzlika uz tiem galvu un to kā sakšu dievu līdz ar kristiešu ticību nosūtīja pār jūru uz Gotlandi aizbraucējiem pakaļ.

9. Pēc mēneša [ap augusta beigām] līvi lauza mieru, saņēma ciet brāļus un nelāgi izrīkojās ar viņiem, ķērās pie viņu īpašuma[26] un to gan zagšus, gan varmācīgi piesavinājās. Tā kā viņi nolaupīja arī zirgus, tīrumi palika neapstrādāti. No tā baznīcai radās zaudējumi gandrīz divsimt marku[27] apmērā. Tāpēc garīdznieki aizbēga no Ikšķiles neziņā, uz ko cerēt un kur paglābties.

10. Nākamajā Lielajā gavēnī [1199. no 3.marta līdz 18.aprīlim] sapulcējās visi līvi[28] un nosprieda, ka ikviens garīdznieks, kas pēc Lieldienām vēl būšot palicis viņu zemē, tikšot sodīts ar nāvi. Tāpēc garīdznieki, gan baidīdamies no nāves, gan nolūkā sameklēt sev ganu, devās ceļā uz Saksiju. Līvi nolēma nogalināt arī palikušos tirgotājus. Taču tie izglāba savu dzīvību, pasniedzot vecākajiem dāvanas.
______________________________________________________________

[5] Salas kapsēta - senākā rakstītos avotos minētā kristīgo kapsēta Līvzemē. Tā atradusies Salaspils Mārtiņsalā un aizņēmusi apmēram 0,3 ha lielu platību, ko ietvēris plienakmeņu žogs. Latvijas ZA Vēstures institūta arheoloģiskajos izrakumos 1966.gadā un 1969.-1973. gadā izpētītas apmēram divas trešdaļas kapsētas teritorijas un atsegti 1748 kapi (Mugurēvičs 1974, 55). Senākie apbedījumi attiecināmi uz 12.gs. beigām; tā kā kapsēta izmantota līdz 17.gs., mirušie guldīti cits virs cita 3-4 kārtās.

[7] Saksija - vēsturisks novads Vācijas dienvidaustrumu daļā pie Rūdu kalniem un Elbas. Toreizējā Saksijas hercogiste ietilpa Vācijas ķeizarvalsts sastāvā. Saksija 12.gs. beigās un 13.gs. sākumā aptvēra zemes starp Reinu, Elbu, Ziemeļjūru un Harca kalniem. Vācu krustnešu iebrukuma laikā Baltijā Saksijas hercogiste bez senajām ģermāņu zemēm ietvēra arī šai laikā iekarotās agrākās rietumslāvu zemes Baltijas jūras dienvidrietumu piekrastē un Elbas lejteces labajā krastā.

[8] Pāvesta Celestīna III (miris 1198.g. 8.janvārī) bulla par krustkara izsludināšanu nav saglabājusies.

12.gs. Rīgā iespējams konstatēt divus rajonus - tag. Alberta laukumu un Peldu ielas apkārtni - ar kopējo platību vismaz 3 ha, kur lokalizējami divi lībiešu ciemi ar tiem atbilstošo kapulauku tag. Doma baznīcas vietā (Caune 1985, 30).

Tātad Rīgu 12.gs. beigās var uzlūkot par apmetni ar dažām agrās pilsētas iezīmēm, kur novērojama blīva apbūve etniski jauktā vidē (lībieši, kurši, vendi, zemgaļi), attīstīta amatniecība un tirdzniecība.

[10] Rīgas kalns, ko hronists tālāk dēvē arī par Seno kalnu (VII, 5; VIII, 1; X, 14; XIV, 5 u.c.), atradies apmēram tag. Esplanādes vietā. Te bijušas smilšainas kāpas, to vidū pacēlies lielāks paugurs (Rīgas jeb Senais kalns), tāpēc Atskaņu hronika un Vartberges Hermaņa hronika 1198.gada kaujas vietu raksturo kā smilšainu pauguraini (LR, R. 557; Wartberge 1863, 23). Minētais paugurs, ko vēlāk dēvēja arī par Kubeskalnu, jādomā, bijis sens vietējo iedzīvotāju nocietinājums - pilskalns. Tas norakts 18.gs. beigās, jo augstuma un arī situācijas dēļ bijis bīstams - no tā varēja apšaudīt ar zemes vaļņiem apjozto pilsētu. Pieņēmumu, ka Senais kalns atradies Vecpilsētas laukumā (Arbusow, Bauer 1955, 22), arheoloģiskie pētījumi nav apstiprinājuši.

[12] Ķīlniekus parasti ņēma no sabiedrības augstākā slāņa pārstāvjiem, proti, vecāko un labiešu dēlus.

[13] Šķēpam pēc tā laika ticējumiem bija svarīga nozīme kā miera vai kara simbolam. Ja gribēja slēgt mieru, apmainījās šķēpiem, ja mieru lauza, šķēpu aizsūtīja atpakaļ (sal. XVII, 2).

[16] Bertoldu apglabāja Ikšķiles baznīcā (sal. X, 6); vēlāk bīskapa mirstīgās atliekas pārvestas uz Rīgas Doma baznīcu, kur viņa kaps atradies Sv.Krusta altāra priekšā (Bruiningk 1904, 22-24; Hucker 1989, 52).

[17] Vācu bruņiniekiem 12.-13.gs. (krustkaru laihā) bija no dzelzs plāksnes gatavotas koniskas podveida cepures, kas daļēji sedza arī kaklu un seju, acu un mutes vietā atstājot atvērumus (Boeheim 1890, 28). Kuršu bruņucepures sedza tikai galvas virsu.

[18] Lībiešu sējumi, resp., labības tīrumi, tiešā Rīgas tuvumā pierāda Rīgas apdzīvotību un pastāvīgu lauku pastāvēšanu.

[19] Aptuvenie dati par kristīto skaitu divos lībiešu ciemos - Salaspilī (50) un Ikšķilē (100) -, konfrontējot tos ar arheoloģisko pētījumu rezultātiem, ļauj aprēķināt iedzīvotāju skaitu šai teritorijā vispār. Kā rāda izrakumi un pārbaudes tranšejas Mārtiņsalā, ar celtnēm dažādos laikos nav bijusi apbūvēta visa sala, bet gan tikai tās paaugstinātās daļas malas un rajons ap pili. Tātad apdzīvotā teritorija Mārtiņsalā nepārsniedza 5 ha, t.i., 25% no salas kopplatības; pārējā salas zemākā daļa tika izmantota tīrumiem un ganībām. Ciema teritorijā te izpētītas 40 celtnes, no kurām puse bija zemē iedziļinātas. Tās bija arī hronoloģiski senākās (12.-13.gs.). Pēc celtņu izvietojuma blīvuma var aprēķināt, ka Mārtiņsalā varēja būt 20-30 vienlaikus izmantotu ēku, kurās varēja izmitināties vismaz 100 cilvēku (Mugurēvičs 1974, 54-58). Jāņem vērā, ka daļa salas iedzīvotāju jau bija kristījušies, daļa saliešu vispār nekristījās un allaž asi vērsās , pret krustnešu politiku.

[23] Koka nūjiņas ar izgrieztu cilvēka galvas atveidojumu galā iegūtas kā Vecrīgas izrakumos, tā arī rietumslāvu apdzīvotajā teritorijā, kur 12.-13.gs. pakāpeniski iespiedās vācu feodāļi. Antropomorfi kokgriezumi bija vietējo dievību atveidojumi. Paraža izcirst elku tēlus koka staba vai mieta galā cilvēka ķermeņa augšdaļas veidā ir ļoti sena (Caune 1981, 65-67).

[24] Liekas, ka 12.gs. 90.gados (1197, 1198) Daugavas lejteci piemeklējušas vairākas stihiskas nelaimes (plūdi, neraža, sērgas), kuras lībieši uzskata par vācu krustnešu iebrukuma sekām. Precīzas ziņas par to varētu sniegt konfrontācija ar citu avotu (plūdos radušos sanesumu slāņu, dendrohronoloģijas, iedzīvotāju pastiprinātas mirstības cēloņu u.c. pētījumu dati) liecībām.

[27] Marka - 12.-13.gs. naudas vienības (visbiežāk sudraba stienīša) apzīmējums. Dažādos tirdzniecības centros tolaik lietoja atšķirīga svara markas. Vācijas teritorijā visplašāk bija sastopama t.s. Ķelnes marka, kuras svars bija 231-234 g sudraba (Numismatik 1976, 213). Nedaudz vieglāka (ap 208 g) bija Gotlandes marka, ko vēlāk ņēma par pamatu Rīgas markai (Zemzaris 1981,.157-159).