III nodaļas teksts latīņu valodā
Otrās grāmatas teksts latviešu valodā
IV nodaļas teksts latviešu valodā
[57.lpp.]
TREŠĀ GRĀMATA. PAR BĪSKAPU ALBERTU[1]
III
1. Tā Kunga 1198.gadā augsti cienījamais Alberts, Brēmenes kanoniķis, tika iesvētīts[2] par bīskapu [1199. no februāra līdz marta sākumam].
2. Nākamajā vasarā pēc iesvētīšanas viņš devās uz Gotlandi un tur
apzīmēja ar krusta zīmi[3] ap piecsimt vīru
braukšanai uz Līvzemi. No turienes dodoties tālāk caur Dāniju, viņš saņēma
dāvanas no karaļa Knuda[4], hercoga [59.lpp.]
Valdemāra[5] un arhibīskapa Absolona[6].
Atgriezies Vācijā, viņš tā Kunga dzimšanas dienā [25.decembrī] daudzus apzīmēja ar
krusta zīmi Magdeburgā[7], kur notika karaļa
Filipa[8] un tā sievas kronēšana. Un šī
karaļa priekšā padomē tika jautāts, vai, krustnešiem, kas brauc uz Līvzemi,
īpašumus noliekot pāvesta aizsardzībā tāpat kā tiem, kas dodas uz
Jeruzalemi[9]. Tika saņemta atbilde, ka šos īpašumus
pārņemot pāvesta[10] aizsardzībā, kurš
pilnīgai grēku atlaišanai uzlikto krustnešu braucienu uz Līvzemi pielīdzinājis
ceļojumam uz Jeruzalemi.
_____________________________________________________________
[1] Alberts (miris 1229.g. 17.janvārī), domkungs Brēmenē (1186-1194), bīskaps Ikšķilē (1199-1202) un Rīgā (1202-1229). Dzimis ap 1165.g. daudzbērnu ģimenē (māte precējusies divreiz). Alberta senči - Bukshēvdeni (Bickeshovede, Bikeshovde, Beckeshovede, Bekshovede, de Bekeshovede, Buxhöveden, Buxhövden) bijuši zemākas kārtas dižciltīgie (Gnegel-Waitschies 1958, 22, 23), kuru dzimtas vārds līdz šim laikam saglabājies Bekshēvedes (Bexhöovede) ciema (10 km no Brēmerhāfenes) nosaukumā ar nozīmi kur iztek strauts (wo ein Bach entspringt). Šajā ciemā atrodas romāniskā stilā celta baznīca (Kiecker, Capelle 1939, 38).
13.gs. sākumā Alberts kļuva par galveno vadītāju vācu feodāļu un katoļu baznīcas ekspansijai Baltijā. Savu mērķu īstenošanai viņš izmantoja gan veiklu, arī divkosīgu diplomātiju, gan pazīšanos un radnieciskās saites Brēmenes metropolijā (Alberta māte bija Brēmenes arhibīskapa Hartviga II pusmāsa). Livonijā atbildīgos amatos Alberts izvirzīja radiniekus - brāļus, svaini -, organizēja nemitīgu cīņu pret vietējiem iedzīvotājiem nolūkā izveidot ne tikai Līvzemes baznīcu, bet arī valsti pēc Vācijas hercogistu parauga. Bukshēvdenu dzimtas pēcnācēji Baltijā konstatējami arī vēlākajos gadsimtos (Lexikon 1970, 136-139).
[2] Pēc A.Bauera, Alberts par bīskapu iesvētīts 1199.gada marta sākumā (Arbusow, Bauer 1955, XXX; Pabst 1867, 20), nevis 28.martā. Pēc citu autoru domām, kad līvzemnieku sūtņi jautājumā par jauna bīskapa ievēlēšanu ieradās Brēmenē (II, 8), Brēmenes domkapituls ievēlēja no savām rindām augsti cienījamo Albertu par jauno Līvzemes bīskapu (III, 1). Liekas, ka Alberts neiebilda pret savu izvirzīšanu, un, domājams, viņš iesvētīts par bīskapu 1199.gada Priecas svētdienā - 28. martā (Gnegel-Waitschies 1958,43).
[3] Zināmu informāciju par tiem, kuri devās krustkarā, sniedz tā laika attēli. Piemēram, attēlā, kur ķeizars Frīdrihs I Barbarosa (1152-1190) parādīts kā krustnesis, redzamas trīs sarkanas krusta zīmes - viena uz vairoga, otra pie apģērba uz krūtīm, trešo - miniatūru krustu - ķeizars tur rokā (pēc Erbstösser 1980, 79, Abb. 56, 63). Dažkārt krusta zīme redzama arī uz karodziņiem, kas piestiprināti pie šķēpa vai bruņucepures. Krusta zīmi kā simbolu mazu krustiņu vai ovālas plāksnītes veidā garīdznieki, iespējams, izdalīja krustkarotājiem - par to liecina atradumi ostas pilsētās, no kurām karotāji devās krustkarā. Uz vienas šādas plāksnītes (13.gs. beigas) ir uzraksts Signun S. Marie in Livonia remissionis peccatorum - Līvzemes Sv. Marijas grēku atlaides zīme (Rydbeck 1935,111).
[4] Knuds VI - Dānijas karalis (1182-1202) uz laiku bija pakļāvis dažas Ziemeļvācijas pilsētas (Hamburgu, Lībeku u.c.).
[5] Hercogs Valdemārs - Knuda brālis, no 1188.g. Šlēsvigas hercogs, vēlāk (1202-1241) Dānijas karalis Valdemārs II.
[6] Absolons - Lundas arhibīskaps (1178-1201), pāvesta legāts un primāts Dānijā un Zviedrijā, labi prata sadarboties ar karaļiem katoļu baznīcas pozīciju nostiprināšanā (Skyum-Nielsen 1969, 128).
[7] Magdeburga (pilsēta Vācijā) - kopš 10.gs. otrās puses vācu kolonizatoriskās darbības centrs un arhibīskapa rezidence iekarotajās rietumslāvu zemēs (Herrmann 1985, 249).
[8] Filips, Švābijas hercogs, Vācijas karalis (1198-1208); viņa sieva Irēna bija Bizantijas ķeizara meita.
[9] Jeruzaleme - pilsēta Palestīnas centrālajā daļā, kur atrodas kristīgo galvenā svētvieta, proti, kur bijis Tā Kunga kaps (Halley 1983, 550-553). Kristus kapa vietas atbrīvošana no musulmaņiem noderēja par oficiālo ieganstu vairākiem krustkariem laikā no 11.gs. līdz 13.gs., kas, organizēti pēc katoļu baznīcas iniciatīvas, faktiski bija militāra kolonizācijas kustība Vidusjūras austrumu piekrastes zemēs (Erbstösser 1980,203).
[10] Tolaik par pāvestu bija Innocents III (1198-1216), kurš kā politiķis visiem iespējamiem līdzekļiem centās pakļaut sev laicīgos katoļticīgos valdniekus (Roscher 1969). 1199.gada 5.oktobrī izdotā bulla aicināja krustnešus no Saksijas un Vestfālenes (hercogiste starp Reinas un Vēzeres upēm) doties krustkarā uz Līvzemi. Bullā bija teikts, ka jaunkristītie esot jāaizstāv pret barbariem, kuri pielūdz nesaprātīgus dzīvniekus, lapotus kokus, dzidrus ūdeņus, zaļu zāli un nešķīstus garus (LVA II, Nr.29).
III nodaļas teksts latīņu valodā
Otrās grāmatas teksts latviešu valodā