IV nodaļas teksts latīņu valodā
III nodaļas teksts latviešu valodā
V nodaļas teksts latviešu valodā
[59.lpp.]
IV
1. [1200. vasara] PAR BĪSKAPA ALBERTA KONSEKRĀCIJAS OTRO GADU. Sava episkopāta otrajā gadā viņš ar grāfu Konrādu no Dortmurides[1] un,. Harbertu no Īburgas[2], kā arī daudziem krustnešiem un divdesmit trim kuģiem[3] devās uz Līvzemi.
2. Iebraucis Daugavā, viņš, sevi un visus savējos uzticēdams Dievam, devās uz Salas pili nolūkā no turienes virzīties tālāk uz Ikšķili. Taču līvi viņam augšupceļā uzbruka, dažus ievainoja un priesteri Nikolaju un citus, nogalināja. Tomēr bīskaps un viņa ļaudis, kaut ar grūtībām, nokļuva Ikšķilē. Brāļi, kas tur uzturējās kopš pirmā bīskapa laika, un citi viņu uzņēma ar prieku. Tur sanākušie līvi salīga ar vāciešiem mieru uz trim dienām, taču perinot viltu, proti, lai pa to laiku savāktu savu karaspēku.
3. Pēc miera salīgšanas bīskaps devās lejup uz Salu un, paļaudamies uz mieru, aizsūtīja uz kuģiem Daugavgrīvā[4] ziņnešus pēc sava krēsla[5], amata piederumiem un citām nepieciešamām lietam. Viņi paņēma līdzi, ko gribēja, un it kā pilnīgā miera drošībā atgriezās pa to pašu ceļu, pa kuru bija braukuši lejup. Kad viņi bija tikuši pāri Rumbulai[6], līvi, lauzdami mieru, viņiem nikni uzbruka un, kamēr viens kuģis griezās atpakaļ un aizbēga, sagrāba otru un nogalināja gandrīz visus, kas atradās uz tā, tad devās tālāk uz Salu un ielenca bīskapu un viņa ļaudis. Tā kā aplenktajiem tur nebija pārtikas ne pašiem, ne zirgiem, viņu stāvoklis bija visai smags, taču beidzot viņi, rakādami zemi, dažādās bedrēs[7] atrada daudz labības un pārtikas. Tikmēr ar vienu vienīgu kuģi ieradās frīzi[8], aizdedzināja līvu sējumus un šādā, kā arī citādā veidā, cik bija viņu spēkos, nodarīja tiem zaudējumus. Kad līvi to redzēja, viņi, baidīdamies no lielākām briesmām, atjaunoja un apstiprināja mieru un ar bīskapu un citiem vāciešiem devās uz Rīgas vietu, kur Aso[9] un daudzi citi saņēma kristības žēlastību.
4. PAR PIRMAJIEM LĪVU ĶĪLNIEKIEM. Tomēr bīskaps, līvu nodevīguma dēļ| neticēdams viņu mieram, kuru viņi jau tik daudz reižu bija lauzuši, pieprasīja no Anno[10] un Kaupo[11] un citiem zemes vecākajiem[12] ķīlniekus. Vāciešu uzlūgti, viņi visi sanāca kopā uz dzīrēm un tika ieslēgti kādā namā.[13] Baidīdamies, ka viņus aizvedīs pār jūru uz Vāciju, viņi nodeva bīskapa kunga rīcībā ap trīsdesmit savu zēnu, kas pie Daugavas un [61.lpp.] Turaidā bija dižciltīgākie[14]. Viņš tos ar prieku pieņēma un, uzticēdams zemi tam Kungam, aizbrauca uz Vāciju.
5. Pirms bīskapa aizbraukšanas līvi viņam parādīja tās pilsētas[15] vietu, ko arī sauc par Rīgu[16] - vai nu pēc Rīgas ezera[17], vai tāpēc, ka tā ir it kā veldzēta, jo tai ir valgme lejā un valgme no augšas: valgme lejā - tāpēc, ka to veldzē ūdeņi un ganības, vai tāpēc, ka grēciniekiem tajā top piešķirta pilnīga grēku atlaišana un caur to tātad tiek arī veldze augšā, tas ir, debesu valstība; vai tāpēc, ka Rīga saņēmusi jaunās ticības veldzi un apkārtējie pagāni Rīgas dēļ tiek veldzēti ar svēto kristības avotu.
6. Bet bīskaps, kas pazina līvu viltu un redzēja, ka bez krustnešu palīdzības šajā tautā neko nespēs panākt, aizsūtīja Turaidas brāli Teoderihu uz Romu pēc krusta kara bullas.[18] Tas savu uzdevumu darīja zināmu visusvētajam pāvestam Innocentam un saņēma no viņa žēlīgi pasniegtu minēto bullu.
7. PAR ZEMGALES OSTAS AIZLIEGUMU. Tāpat pēc Teoderiha uzstājīgā lūguma
augsti cienījamais Romas krēsla bīskaps stingri, piedraudot ar baznīcas lāstu,
aizliedza visiem, kas tirdzniecības nolūkā uzmeklēja Zemgali[19], izmantot
turienes ostu. To vēlāk par pareizu atzina ari paši tirgotāji[20] un ar kopīgu
lēmumu šo ostu pasludināja par aizliegtu, tā ka ikvienam, kas turpmāk
tirdzniecības nolūkā uzdrošinātos tajā iebraukt, tiktu atņemta manta un
dzīvība. Tāpēc, kad vēlāk, divus gadus pēc pilsētas uzcelšanas, daži
gribēja pārkāpt savu solījumu, visi tirgotāji sākumā uzstājīgi lūdza
viņus nebraukt uz Zemgali. Tomēr šie, neievērodami pavesta noradījumu un
noniecinādami tirgotāju kopīgo lēmumu, ar savu kuģi aizbrauca lejup pa
Daugavu. Citi, vērodami viņu pārdrošību, ar citiem kuģiem piebrauca viņiem
klāt un uzbruka. Galu galā viņi saņēma ciet divus vīrus - loci un kuģa
vadītāju[21] - un sodīja tos ar nežēlīgu nāvi, bet pārējos piespieda
atgriezties.
________________________________________________________________
[1] Konrāds no Dortmundes (tag. pilsēta Vācijā, Ziemeļreinas-Vestfālenes Federālajā zemē). Par viņu ir ziņas no 1190.gada līdz 1225.gadam. Konrāds cēlies no dižciltīgas dzimtas (Transehe 1960, 17), kas pratusi viņam nodrošināt pilsētas prefekta (Stadtgraf) amatu.
[2] Harberts no Īburgas (tag. Bādīburga Vācijā). Īburga 11.gs. beigās celta kā Osnabrikas bīskapijas galvenā pils; te atradusies baznīca un klosteris (Heine, Wachter 1985, 256). Harberts kā bīskapa ministeriāls te minēts no 1184.gada līdz 1197.gadam (Transehe 1960,17).
[3] Priekšstati par šī laika vācu kuģiem - kogām (cogge) gūstami no attēliem viduslaiku pilsētu zīmogos; konkrētākus datus sniedz izrakumu materiāls. Piemēram, Vēzeres upē pie Brēmenes izceltais 13.-14.gs. kuģis, kas bija 23,5 m garš, 7,5 m plats un, pēc speciālistu aprēķiniem, varējis pārvadāt ap 65 lastu (t.i., 130 t) smagu kravu. Spriežot pēc Baltijas jūras piekrastē atrastajiem desmit 13.-14.gs. kuģiem, tā laika tirdzniecības kuģis bijis 16-23 m garš, taču atšķirībā no 11.-12.gs. klinkera tehnikā būvētajiem kuģiem (VII, 2) bijis platāks, ar vadņa stūri un līdz 250 t lielu kravnesību (piemēram, vienā no kuģiem atrada 20 t balasta). 1227.gada Lībekas muitas sarakstā kuģi iedalīti trīs grupās: ar 0,5-5 lastu, 5-12 lastu un virs 12 lastu lielu kravnesību. Tātad mazāko kuģu kravnesība varēja būt, tikai ap 1 tonnu (Crumlin-Pedersen 1983, 229-237). Hronikā minētas 3-23 kuģu lielas flotes. Mazākās flotes gandrīz vienmēr sastāvēja no lielajām kogām, kurām paredzēta militāra 50 cilvēku pamatapkalpe un līdz 237,4 t kravnesība (Heinsius 1956, 89, 227). Ar mazāko floti varēja atvest vismaz 150 cilvēku, taču parasti pārvadāja ap 100 krustnešu, līdzi ņemot nepieciešamos zirgus. Pieņem, ka ikgadējais krustnešu skaits svārstījās starp 300 un 1000 (Benninghoven 1965,401).
[4] Daugavgrīva (Dinaminde), Vecdaugava - atrodas uz austrumiem no pašreizējās Daugavas ietekas jūrā, jo līdz 16.gs. vidum Daugava jūrā ietecēja pie tag. Vecākiem. Te atradusies izdevīga osta (sal. XIX, 2). Hipotēzes līmenī paliek dažu vēsturnieku pieņēmums, ka te bijis arī sens vietējo iedzīvotāju nocietinājums.
[5] Bīskapa krēsls, spriežot pēc 12.gs. beigu attēliem, bija ar augstu atzveltni, virpotām kājām, kas virzienā uz augšu noslēdzās ar romāniskā stilā profilētām bumbiņām (Tuulse 1970, 234., 235.att.).
[6] Rumbula (Rīgas raj. Salaspils ciemā) - sekla krāčaina vieta Daugavā starp tās labo krastu un Doles salu; šai vietā kādreiz bija pārejas vieta (Ķersēklis). Spriežot pēc arheoloģiskajiem atradumiem, 12./13.gs. mijā upes labajā krastā bijis lībiešu ciems, tam pretī Doles salā - otrs ciems, kura vietā vācieši 13.gs. 20.gados uzcēla savu Vecdoles pili (Atgāzis 1967, 2~24).
[7] Domātas lībiešu apmetnēm raksturīgās saimniecības bedres jeb pagrabi pārtikas produktu uzglabāšanai. Mārtiņsalas pilī (kur krustneši bija ielenkti) arheoloģisko izrakumu laikā konstatēts, ka bedres bijušas ap 1 m dziļas, 1-1,5 m diametrā, ar stāvām sienām, kas nostiprinātas ar koka dēlīšiem. Bedrveida iedziļinājumi bija arī zem dažām celtnēm (Mugurēvičs 1968, 64).
[8] Frīzi (latīņu Frisones) - rietumģermāņi, rakstītajos avotos minēti kopš 2.gs., kristīgajai ticībai pakļauti 9.gadsimtā. Ar šo laiku frīzi aktīvi iesaistās Baltijas jūras tirdzniecībā. Par to liecina Baltijā un Krievzemē atrastās monētas (Talvio 1985, 195-200). 12./13.gs. mijā frīzi mita Ziemeļjūras ziemeļaustrumu piekrastes apgabalā (tag. Holande un Vācijas ziemeļrietumu daļa) un kā Utrehtas bīskapijas iedzīvotāji bija iekļauti Vācu ķeizarvalsts sastāvā (Atlas zur Geschichte 1973, 31).
[9] Aso - acīmredzot lībiešu vecākais Rīgas ciemā. Personvārdu Aso un tā variantus lībieši un igauņi, iespējams, aizguvuši no ģermāņiem, sal. senvācu Asi, Aso u.c., sendāņu Assi, Asi, Asso (Stoebke 1964, 152). Vārdu Aso iespējams skaidrot arī no Baltijas somu valodu viedokļa - tas varētu būt darināts no saknes ase-. Darinājumi no šīs vārda saknes Baltijas somu valodās parasti nozīmē lieta. Personvārda Aso varianti atrodami arī 14.-16.gs. rakstītajos avotos, kas saistīti ar Kurzemi (Kiparsky 1939, 393).
Reizēm to jauc ar kādu citu lībieti - Asi (XVI, 4), kas 1212.gadā cīnījās pret vāciešiem Sateselē un bija viens no Turaidas novada vecākajiem.
[10] Sk. I, 49. piez.
[11] Kaupo (miris 1217) - valdnieks Turaidas novadā; Kaupo rīcībā bija daļa no Gaujas lībiešu zemēm (X, 10; XI, 3), karadraudze un vismaz dažas pilis (Turaidā un Krimuldā). Uzskata, ka Kaupo kristījies jau 1191.gadā kā viens no pirmajiem Turaidā kad arī ieguvis Jēkaba - Kaupo vārdu (Švābe 1940, 139).
[12] Zemes vecākie acīmredzot ir pilsnovadu un ciemu pārvaldnieki. Spriežot pēc šī laika lībiešu kapu inventāra, ar tiem būtu saistāmi tie vīriešu apbedījumi, kuru kapu inventārā ir zobeni, ar sudrabu inkrustēti cirvji, šķēpi un krāšņi zobena maksts apkalumi (Mugurēvičs 1977, 117).
[13] Nams (latīņu domus), kur vācieši ieslēdza uz dzīrēm saaicinātos lībiešu vecākos, laikam atradies vācu tirgotāju apmetnes vietā, kur vēlākie vēstures avoti min Lībekas sētu, t.i., Daugavmalā blakus lībiešu ciemam pie pašreizējās Jaunielas (Feodālā Rīga 1978, 37).
[14] Dižciltīgo dēlu atšķirīgais stāvoklis vienaudžu vidū tika nodrošināts jau kopš dzimšanas. Starp 11./12.gs. apbedījumiem konstatējami ļoti bagāti bērnu kapi, kuru inventārā vairāki desmiti senlietu. Ķīlniekus acīmredzot deva pa vienam pārstāvim katra lielāka apdzīvota vieta, jo Hronikas minētais skaitlis (30) gandrīz sakrīt ar 12.-13.gs. zināmo Daugavas un Gaujas apdzīvoto vietu skaitu, resp., šī laika kapulaukiem (LA 1974, 90. att.).
[15] Šai gadījumā lībieši bīskapu Albertu tuvāk iepazīstināja ar Rīgas ciemu izvietojumu, atvēlot vietu, kur vācieši varētu izvērst savu celtniecību. Kā rāda arheoloģiskie pētījumi Vecrīgas teritorijā, senākā vācu apmetne veidojās zemes strēlē starp Rīgas upi un Daugavu, šīs strēles austrumu galā līdzās lībiešu ciemiem. 13.gs. sākumā vācu apmetne bija nocietināta ar grāvi, nelielu zemes valni un palisādi (Caune 1985, 39).
[16] Ir dažādas teorijas par Rīgas vārda izcelsmi. Piemēram, E.Pābsts uzskata, ka vārds ir vāciskas cilmes - die Rige (strauts, grāvis, kanāls) - un droši vien apzīmē Daugavas kādreizējās attekas palieku, kas 1200.gadā vēl bija tik plata, lai varētu to saukt par ezeru. L.Arbuzovs un A.Bauers uzskata, ka pilsēta nosaukta pēc Ridziņas (viduslejasvācu die Rige) - Daugavas labā krasta īsas pietekas ar ezeram līdzīgu paplašinātu grīvu. Tā kā daudzas Latvijas apdzīvotās vietas nosaukumu ieguvušas no tuvumā esošām upēm, ezeriem utt., kuru vārdi parasti ir ļoti seni, ticamāks ir apgalvojums, ka Rīga savu vārdu ieguvusi no līdzīga nosaukuma upītes (Rīgas, Rīdzenes), kas lejasdaļā plūda pa kādu Daugavas gultnes vecupi, metot slaidu loku, ietecēja Daugavā pie tag. 13.janvāra ielas. Pēc baltu filoloģijas speciālistu (Дамбе 1966, 107-110} atzinuma, Rīga ir seno kuršu vārds, kura senākā forma bijusi Ringa. Šis vārds apzīmē gan loku, gan līkumainu upīti. Šim uzskatam par labu liecina arī 11.-13.gs. kuršu senlietu atradumi Vecrigā.
[17] Pie tag. 13.janvāra ielas, kur Rīdzene pagriezās uz Daugavu, izveidojās dabiska osta - 50 m plats un ap 4 m dziļš Rīgas ezers; Rīdzene kā kuģu piestātne intensīvi tika izmantota jau 12.gs., bet ostas krastmala izbūvēta un nostiprināta 13.gs. sākumā (Caune 1985, 36). Osta te pastāvēja līdz 18.gs., kad tā aizsērēja un tika aizbērta. Rīgas ezera resp. upītes kreisajā krastā bija purvainas pļavas, tāpēc hronists raksta par daudzajiem ūdeņiem un avotiem.
[18] Ar Teoderiha ceļojumu uz Romu saistāma pāvesta 1201.gada 19.aprīļa bulla (LVA II, Nr.33). Tā noregulēja jautājumus, kas attiecas uz līvzemnieku garīdzniecības tērpu. Saskaņā ar bullu, dažādo ordeņu misionāriem bija jānosaka vienāds tērps, lai priesteru apģērba dažādības dēļ neizceltos šķelšanās arī starp jaunkristītajiem; tāpat nav šķiramas pagānu laulības, pat ja tās noslēgtas starp kanoniskās tiesībās aizliegtiem otrās un trešās pakāpes tuviniekiem. Tā kā Livonijas baznīca vēl ir jauna, tad garīdzniekiem pret dažādiem vietējo iedzīvotāju pārkāpumiem (laulības pārkāpšanu, zvēresta laušanu, slepkavību u.c.) jāvēršas ar mēreniem sodiem u.tml.
[19] Zemgale - zemgaļu apdzīvotā teritorija, kas, saskaņā ar 13.gs. dokumentiem, dalās septiņās zemēs. Krustnešiem saskare vispirms bija ar zemgaļiem, kas dzīvoja Zemgales austrumu daļā - Upmalē (terram, que Openele dicitur - LVA II, Nr.389), ar centru Mežotnes pilī. Upmale ieņēmusi teritoriju starp Lielupes un Daugavas lejtecēm (turpat). Nav skaidrības jautājumā par to, kur Zemgales osta atradusies (Ērglis 1938, 4). Parasti pieņem, ka ar Zemgales ostu jāsaprot Lielupes grīva, jo portus dabiskas ostas nozīmē lieto arī hronists (VIII, 2; XIX 1, 2; Arbusow, Bauer 1955, 15), bet Lielupe bijusi zemgaļu galvenais ūdensceļš. Citi uzskata, ka šī osta varējusi būt Jelgavā vai pat Mežotnē (Brīvkalne 1960, 64). Abām hipotēzēm trūkst arheoloģiska pamatojuma, jo nav tādu atradumu, kas Lielupes grīvu (kas tolaik atradās citā vietā) vai Jelgavu pirms 13.gs. paradītu kā tirdzniecības centrus, bet Mežotnei bija savs nosaukums (XXIII, 3 u.c.). Tāpēc ticamāka šķiet F.Baloža hipotēze (sk. Dukurs 1939,12-30), ka Zemgales osta atradusies pie Daugmales pilskalna (Rīgas raj. pilskalns pie Tīčiem). Izrakumi pirms kara (1933., 1935.-1937.g.), kā arī pēckara gados (1966.-1970.g.; 1986.-1992.g.) parādījuši, ka Daugmales pilskalns 10.-12.gs. bijis ievērojamākais tranzīttirdzniecības centrs Rīgas līča tuvumā (30 km no jūras). Arī citi ievērojamākie Baltijas jūras tirdzniecības centri (Birka, Sigtuna, Hēdebija u.c.) šai laikā neatradās tieši pie jūras. Pie Daugmales pilskalna, kur uzieta šī laika visbagātākā importa priekšmetu kolekcija Austrumbaltijā (Мугуревич 1965, 103), bijusi divus hektārus liela senpilsēta ar vārtiem un ceļu, kurš veda uz ostu Daugavas krastā. Izrakumi liecina, ka ar 10.gs. šai senajā zemgaļu centrā iedzīvotāju sastāvs ir etniski jaukts (lībieši, latgaļi, arī krievi un skandināvi). Par Zemgales ostu šī vieta acīmredzot nosaukta tāpēc, ka atradās svarīgā no ievērojamā Zemgales centra Mežotnes nākošā sauszemes ceļa galā pretī Salaspilij (XXIII, 4, 8). Pieņemot, ka Zemgales osta bijusi pie Daugavas, kļūst skaidrs, kāpēc zemgaļus sauc par Ikšķiles kaimiņiem (I, 6); kļūst arī saprotams zemgaļu naids, ar kādu tie cenšas iznīcināt krustnešu pilis Ikšķilē un Salaspilī (I, 6; VI, 5). Atradumi liecina par tirdznieciskajiem kontaktiem ar vāciešiem 12.gs. otrajā pusē (piemēram, kāds apaļš kaula piekariņš ar briedīša attēlu - līdzīgs iegūts izrakumos Magdeburgā). Zīmīgi ir arī tas, ka Daugmale savu eksistenci pārtrauc tieši 12.gs. beigās (Urtāns 1969, 96).
[20] Tirgotāji, kas gribēja apmeklēt Zemgales ostu, nāca no pašu vāciešu vidus. Lai nodrošinātu Rīgas kā tirdzniecības centra uzplaukumu, novērot Zemgales ostu acīmredzot bija uzdots pašiem vāciešiem, kas joprojām uzturējās Ikšķilē un Salaspilī. Tāpēc tie arī redzēja, ka daži no viņu tirgotājiem dodas ar kuģi pa Daugavu uz leju, jo Daugmales pilskalns atrodas 6 km uz rietumiem no Ikšķiles un 3 km uz austrumiem no Salaspils.
[21] 13.gs. sākuma zīmogos (piemēram, Lībekas) parasti kuģī redzams viens vai divi vīri (acīmredzot kapteinis un locis), kas sēž burinieka pretējos galos (Ewe 1972, 147). Loča klātbūtne kuģī liecina, ka ostas atradušās krāčainā apvidū (kā tas bija, piemēram, Daugavā starp Ikšķili un Salaspili). Daugavas lejtecē aiz Rīgas upei ir mierīgs plūdums; tur locis nebūtu vajadzīgs, ja, piemēram, kuģis brauktu uz Lielupes grīvu. No citiem avotiem zināms, ka vācieši kuģu braucienos ločus izmantojuši samērā plaši (Heinsius 1956, 234).
IV nodaļas teksts latīņu valodā
III nodaļas teksts latviešu valodā