Pirmās grāmatas teksts latīņu valodā
Otrās grāmatas teksts latviešu valodā
[47.lpp.]
PIRMĀ GRĀMATA. PAR LĪVZEMI[1]
I
1. PAR PIRMO BĪSKAPU MEINARDU.[2] Dievišķā providence, atcerēdamās Rahabu[3] un Bābeli[4], tas ir, nomaldījušos pagānus, mūsu, jaunajos, laikos ar savas mīlestības uguni šādi atmodinājusi elku pielūdzējus līvus[5] no elkdievības un grēku miega.
2. Zēgebergas klosterī[6] bija kāds cienījamas dzīves un godājama sirmuma vīrs, Svētā Augustīna ordeņa[7] priesteris. Viņš tikai Kristus dēļ, vienīgi lai sludinātu, ieradās Līvzemē kopā ar tirgotājiem, jo vācu[8] tirgotāji, [49.lpp.] ko ar līviem saistīja draudzības saites, mēdza bieži, braukdami kuģos pa Daugavas upi[9], apmeklēt Līvzemi.
3. [1184.] Dabūjis atļauju no Polockas kņaza Vladimira[10], kam līvi, kuri vēl bija pagāni, maksāja meslus, un reizē arī saņēmis no viņa dāvanas, minētais priesteris drosmīgi stājās pie Dievam tīkamā darba, sludinādams līviem un uzceldams baznīcu Ikšķiles ciemā.[11]
4. No šī ciema vispirms tika kristīti Ilo[12], Kulevenes[13] tēvs, un Vieco[14], Alo[15] tēvs, un tiem savukārt sekoja citi.
5. [1185. ap februāri] Nākamajā ziemā lietuvji[16] nopostīja Līvzemi un ļoti daudzus aizveda gūstā. Glābdamies no viņu niknuma, sludinātājs kopā ar ikšķiliešiem patvērās mežos. Pēc lietuvju atkāpšanās minētais Meinards pārmeta līviem muļķību, tāpēc ka viņiem neesot nekādu nocietinājumu[17], un apsolīja, ka viņiem tikšot uzceltas pilis, ja viņi nolemšot kļūt par Dieva bērniem un tādi būt. Viņi piekrita, apsolīja to un ar zvērestu apstiprināja, ka pieņemšot kristību.
6. [vasarā] Tad nu nākamajā vasarā no Gotlandes[18] tika atvesti dzirkaļi. Pa tam līvi vēlreiz apliecināja savu ciešo vēlēšanos pieņemt ticību. Pirms iesāka celt Ikšķiles pili[19] daļa tautas tika kristīta un visi pārējie apsolīja - tiesa, melīgi -, ka kristīšoties pēc pils pabeigšanas. Tā nu virs pamatiem pacēlās mūri. Pils piektā daļa tika celta par sludinātāja līdzekļiem un līdz ar to kļuva par viņa īpašumu; zemi baznīcas celšanai viņš bija nopircis jau iepriekš. Kad pils beidzot nāca gatava, kristītie atkal atkrita, bet vēl neatdzimušie[20] atteicās pieņemt ticību. Tomēr Meinards no sava nodoma neatteicās. Tobrīd zemgaļi[21], kaimiņi pagāni, izdzirduši par akmeņu celtni un nezinādami, ka akmeņi sastiprināti ar javu, ieradās ar garām kuģu tauvām un savā vientiesībā domāja pili ievilkt Daugavā,[22] bet, stopnieku[23] ievainoti un cietuši zaudējumus, atkāpās.
7. Kaimiņi salieši[24] maldināja Meinardu ar līdzīgu solījumu un no sava viltus guva labumu, jo viņiem tika uzcelta pils. Sākumā, vienalga ar kādu nodomu, kristījās seši. Viņu vārdi ir Viliendi[25], Uldenago[26], Vade, Valdeko[27], Gerveders[28], Vieco[29].
8. [1186.] Abu minēto piļu celšanas laikā Brēmenes metropolīts[30] iesvētīja Meinardu par bīskapu.[31]
9. Taču pēc otrās pils pabeigšanas ļaunums, aizmirsis zvērestu, lauza solījumu, un vairs nebija neviena, kas pieņemtu ticību. Nav brīnums, ka sludinātāja sirds bija satraukta, īpaši tad, kad līvi, pakāpeniski izlaupījuši viņa mantu un piekāvuši viņa saimi, nolēma pašu padzīt no savas zemes; viņi iedomājās, ka atbrīvojas no ūdenī saņemtās kristības, nomazgājoties Daugavā un nosūtot kristību atpakaļ uz Vāciju.
[51.lpp.]
10. Šim bīskapam bija līdzgaitnieks evaņģēlija sludināšanā - cisterciešu ordeņa[32] brālis Teoderihs[33], vēlāk bīskaps Igaunijā; to Turaidas[34] līvi gribēja ziedot saviem dieviem, tāpēc ka viņa sējumi tīrumos deva labāku ražu nekā pašu sējumi, kas, lietus pārplūdināti, aizgāja postā. Tika sapulcināta tauta un dievu griba par ziedošanu izzināta zilējot; tapa nolikts šķēps, un zirgs[35] kāpa pār to, pēc Dieva gribas pirmo sperdams dzīvības lēmēju kāju. Brālis lūdza Dievu ar muti, svētīja ar roku. Zīlnieks apgalvoja, ka zirga mugurā sēžot kristiešu dievs un virzot tam kāju, kas liekama pirmā, un tāpēc vajagot noslaucīt zirga muguru, lai dievs nokrīt zemē. Tas arī tika izdarīts, bet, tā kā zirgs, tāpat kā iepriekš, pirmo spēra dzīvības lēmēju kāju, brālis Teoderihs tika saglabāts dzīvei. Šis pats brālis, aizsūtīts uz Igauniju, [1191. 23.jūnijs] pieredzēja no pagāniem lielas dzīvības briesmas Saules aptumsuma dēļ, kas notika Jāņa Kristītāja dienā,[36] jo viņi sacīja, ka, Teoderihs Sauli apēdot. Tai pašā laikā kāds ievainots Turaidas līvs lūdza brāli Teoderihu, lai tas viņu izdziedinot, un apsolīja kristīties, ja tikšot izdziedināts. Brālis sagrūda zāles, gan nezinādams to iedarbību, bet, piesaucis tā Kunga vārdu, viņu kristīdams izārstēja gan miesā, gan dvēselē. Un šis Turaidā bija pirmais, kas pieņēma Kristus ticību. Arī kāds slimnieks atsauca brāli Teoderihu pie sevis un lūdza, lai viņš to kristī, bet sievu nekaunīgā iecirtība[37] aizkavēja viņa svēto nodomu. Taču, slimībai saasinoties, sievu neticība tika uzveikta; viņš tapa kristīts un ar lūgšanām uzticēts Dievam. Kad viņš nomira, kāds jaunkristītais, būdams ap septiņu jūdžu attālumā, redzēja, kā eņģeļi uznes viņa dvēseli debesis,[38] un pazina to.
11. Kad minētais bīskaps redzēja, cik stūrgalvīgi ir līvi un ka viņa pūliņi bijuši veltīgi, viņš sapulcēja garīdzniekus un brāļus[39] un, gribēdams atgriezties mājās, devās uz tirgotāju kuģiem, kas jau gatavojās uz Lieldienām [1195. 2.aprīlis vai 1196. 21.aprīlis] braukt uz Gotlandi. Tāpēc viltīgajiem līviem radās bažas un aizdomas, ka pār viņiem nāks kristiešu karaspēks, un viņi lūkoja ar viltu, asarām un daudzos citos veidos bīskapu liekulīgi atsaukt atpakaļ, sacīdami - tāpat kā reiz ļaudis sacīja svētajam Mārtiņam[40], taču ne jau tādā pašā nolūkā: Kālab tu mūs pamet, tēvs, un kā rokās mūs, pamestos, atstāj? Jo gans, iedams projām, savas avis lemj briesmīgajām vilku rīklēm. Un līvi paši vēlreiz apsolīja pilnībā pieņemt ticību. Godprātīgais vīrs noticēja ikvienam vārdam un, paklausot tirgotāju padomam un reizē paļaudamies uz karaspēka ierašanos, atgriezās kopā ar līviem, jo daži vācieši un kādi dāņi[41] un norvēģi[42], kā arī atsevišķu tautu[43] piederīgie bija apsolījuši vajadzības gadījumā atvest karaspēku. Pēc tirgotāju aizbraukšanas salieši sveica pārradušos bīskapu ar Jūdas[44] sveicienu un viņa garā, sacīdami: Esi sveicināts, rabi![45], un vaicāja, cik Gotlandē maksājot sāls[46] un vadmala[47]. Sirds sarūgtinājums tad nevaldīja vairs asaras, viņš devās pāri uz Ikšķili un patvērās savā mājā. Viņš nolika dienu, kurā sanākt tautai, lai atgādinātu tai solījumu, bet šie ne dienu ievēroja, [53.lpp.] ne solījumu pildīja. Tad viņš, apspriedies ar savējiem, nolēma doties uz Igauniju[48], lai kopā ar tirgotājiem, kas tur bija pārlaiduši ziemu, brauktu tālāk uz Gotlandi. Tikmēr līvi bija iecerējuši viņu ceļā nogalināt, taču turaidietis Anno[49] viņu brīdināja un ieteica doties atpakaļ. Un tā viņš lielā satraukumā, nespēdams atstāt zemi, atgriezās Ikšķilē.
12. Tāpēc viņš slepus aizsūtīja savu vēstnesi, brāli Teoderihu no Turaidas, pie pāvesta kunga[50] pēc padoma. Teoderihs, redzēdams, ka nespēj tikt laukā no zemes, ar dievbijīgu viltu pārvarēja līvu radītos šķēršļus, jādams uz zirga un paņēmis līdzi stolu[51], grāmatu un svētīto ūdeni, it kā gribētu apraudzīt kādu slimnieku.[52] To viņš, atbildēdams uz ceļinieku jautājumiem, arī uzdeva par sava ceļa iemeslu, tā tika laukā no zemes un nokļuva pie visuaugstā priestera [1195./1196.]. Visuaugstais priesteris, uzzinājis kristīto skaitu, nosprieda, ka tos nedrīkst pamest, un norādīja, ka tie jāpiespiež paturēt ticību, ko brīvu prātu pieņēmuši. Tāpēc viņš visiem, kas pieņemšot krustu[53] un došoties atjaunot turienes pirmbaznīcu[54], atvēlēja visu grēku atlaišanu.
13. Jau toreiz šis pats bīskaps[55] kopā ar kādu zviedru[56] hercogu[57], vāciešiem un gotlandiešiem bija sācis karot ar kuršiem[58]; taču, vētras aizdzīti, viņi piestāja Viruzemē[59], kādā Igaunijas apgabalā, un trīs dienas postīja to. Bet, kamēr notika sarunas ar viruiešiem par ticības pieņemšanu, hercogs, labprātāk saņēmis no viņiem meslus, pacēla buras un vāciešiem par nepatiku aizbrauca.
14. Pa to laiku bīskaps Meinards - lai svēta viņa piemiņa! - pēc
daudziem pūliņiem un sarūgtinājumiem iegūla slimības gultā un,
saprazdams, ka mirs, sasauca visus Līvzemes un Turaidas[60]
vecākos un vaicāja, vai tie pēc viņa nāves gribētu palikt bez bīskapa.
Bet viņi visi kā viens apliecināja, ka labprātāk gribētu, lai viņiem būtu
kāds bīskaps un tēvs. Un pēc īsa brīža bīskaps beidza savas mūža
dienas [1196. 14.augusts vai 11.oktobris].[61]
_______________________________________________________________
[1] Ar Līvzemi (latīņu Livonia, vācu - Livland) 12./13.gs. mijā apzīmēja lībiešu apdzīvoto Daugavas lejteces novadu. Krustnešu darbībai vēršoties plašumā, nosaukumu Livonija pakāpeniski attiecināja uz iekarotāju varā nonākušajām Gaujas lībiešu, latgaļu, kuršu, zemgaļu un sēļu zemēm. 13.-14.gs. Šinī teritorijā bija izveidojusies feodālu valstiņu savienība, kurā ietilpa Livonijas ordeņvalsts, Rīgas virsbīskapija, Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Lēnemā bīskapija.
[2] Meinards (ap 1130 vai 1134-1196) - pirmais zināmais vācu misionārs, vēlāk bīskaps (1186-1196) Līvzemē. Uzskata (Pabst 1847), ka Meinards kopā ar vācu tirgotājiem kā viņu priesteris un, iespējams, rakstvedis Līvzemi sāka apmeklēt jau ar 12.gs. 60.gadiem. Taču jaunākie pētījumi rāda, ka vācu tirgotāju aktivitāte austrumu virzienā droši pierādāma tikai ar 1182.gadu (Hellmann 1989, 19). Neskaidrs ir jautājums par Meinarda sociālo izcelšanos. Lībekas Arnolds (Arnoldi chronica 1978, 213) Meinardu dēvē par vir bonus - labs vīrs. Homines boni viduslaiku latīņu valodā apzīmē cilvēkus, kas drīkstējuši būt par lieciniekiem tiesas prāvās (Niermeyer 1984, 101). Varētu pieņemt, ka Meinards nācis no sabiedrības dižciltīgajām aprindām. Bez tuvāka pamatojuma pagaidām paliek hipotēze, ka Meinards cēlies no Brēmenes arhibīskapijas ministeriāliem (Angermann 1986, 4; Hellmann 1989, 18). Ministeriāli (vidusl. latīņu ministeriales) - sākotnēji parasti nebrīvi augsta feodāļa kalpotāji, kopš 11.-12.gs. arī zemeskungu vasaļi.
[3] Rahaba - Ēģiptes apzīmējums Bībelē.
[4] Bābele, Babilona - sena pilsēta Mezopotāmijas vidienē (Irākā) Eifratas abos krastos. Minēta jau 3.g.t.pr.Kr.
[5] Lībieši, līvi, lībji (senkrievu Либь, Любь, latīņu Livones, vācu Liven) - viena no Baltijas somu tautām, kuru rakstītie avoti min kopš 11.gs. (ПСРЛ I, 4, 11). 13.gs. var izšķirt četrus Vidzemes lībiešu - Daugavas, Turaidas (Gaujas), Metsepoles un Idumejas - apgabalus. Bez tam lībieši dzīvoja arī Ziemeļkurzemē, kur tie nelielā skaitā saglabājušies līdz mūsu dienām. Lai gan kopš 11.gs. lībieši pazina no senās Krievzemes izplatīto pareizticību, tie joprojām pieturējās pie senču ticējumiem. Par to liecina apbedījumu tradīcijas - bez skeletkapiem pastāv vēl ugunskapi ar mirušo sadedzināšanu; kapos atrod bagātīgu aizkapa dzīvei līdzdoto senlietu klāstu, tāpēc hronists lībiešus sauc par elku pielūdzējiem.
Minētajā teritorijā dzīvoja ap 20 000 lībiešu. Vispār Austrumbaltijas areālā 12./13.gs. mijā bija ap pusmiljona iedzīvotāju - vēl ap 170 000 lietuvju, 150 000 igauņu, 20 000 lībiešu un ap 135 000 senlatviešu (latgaļu, zemgaļu, kuršu, sēļu) (pēc Benninghoven 1965, 65, 390, 391).
[6] Zēgebergas klosteris, dibināts ap 1134.gadu (Helmoldi cronica 1937, 104), toreiz piederēja pie Brēmenes metropolijas (tag. Vācijā, Šlēsvigā Holšteinā, Bādzēgebergas pilsēta). Klosteris te pastāvēja līdz 16.gs. otrajai pusei, kad to nojauca. Tagad šai vietā atrodas tikai vienlaikus ar klosteri, 12.gs. otrajā pusē, celtā baznīca, kas vēlāk pārbūvēta (Haupt 1925, 237).
[7] Senākie augustīniešu ordeņa statūti, kuru pamatā ir sv. Augustīna (354-430; kopš 395 Hiponas bīskaps) mācība, radušies 8.gs., 11.gs. papildināti ar nosacījumu mūkiem dzīvot vienkopus. Augustīniešu klosteri Ziemeļvācijā dibināti galvenokārt 12.gs. pirmajā pusē (Heimbucher 1933, 396-409). Pie klosteriem pastāvēja skolas, kur mācījās dižciltīgo ģimeņu dēli. Augustīnieši sludināja baznīcas noteicošo varu pār laicīgo un aicināja izskaust visus citādi domājošos.
[8] Vācieši, vāci; hronists vāciešus sauc par teitoņiem (latīņu. Theutonici, Theuthonici). Teitoņi cēlušies no ģermāņiem, kas dzelzs laikmetā dzīvoja Jitlandes pussalā. No hronista minētajām draudzības saitēm secināms, ka Austrumbaltijas tautām 12.gs. beigās bija tirdznieciskie sakari tieši ar Ziemeļrietumvācijas iedzīvotājiem. Tie ar kristīgo ticību bija pazīstami kopš 9.gadsimta. Par teitoņu ordeni nosaukts arī katoļu garīgais bruņinieku ordenis (Vācu ordenis - Ordo Theutonicorum), kas dibināts 1198.gadā krustkaru laikā Palestīnā, bet 13.-14.gs. iesaistījās krustnešu agresijā Austrumeiropā (Arnold 1987, 41-66). Pēc valodnieka K.Būgas domām (Būga II, 1959, 229-231), leišu Vokia liecina, ka Latvijas teritorijas iedzīvotāji vācu vārdu pazinuši jau pirms vācu agresijas, kad vēl nebija tiešu sakaru ar Vāciju. Tautasdziesmās vāca, vāce, vācs palaikam apzīmē tādu, kas atrodas aiz jūras. K.Būga to saista ar tautas nosaukumu vagoth un meklē šo tautu, vārdu atvasinādams no Vak(ia)-goth, Dienvidaustrumzviedrijā.
Viduslaiku vāciešu ģenētiskā saistība ar teitoņiem (Theutones) nav īsti skaidra, bet pēc 11.-12.gs. avotiem (Helmoldi cronica 1937, XXVIII, LIX; Arnoldi chronica 1978, I, 9; II, u.c.) izriet, ka par vācu resp. teitoņu zemi (terra Theutonica, Theutonicorum) sauc Svētās Romas impērijas ģermāņu apdzīvoto teritoriju atšķirībā no romanizētajām zemēm (Itālija, Francija).
[9] Daugavas vārds (latīņu Dune, vācu Düna) visagrāk minēts (Dyna) 10.-11.gs. sacerētajā skandināvu (gotu) Gutasāgā (Vikingatidens 1981, 95), kas gan pierakstīta tikai 14.gs. vidū. Vācu valodā hidronīms Düna, Dina etimoloģiski stāv tuvu Daugavas vārdam krievu valodā Двина, ko skaidro kā upi, kas plūst cauri smiltājiem (Schmid 1985, 242). Pēc valodnieku domām, hidronīms Daugava radies pēc 14.gs.
[10] Avoti par Polockas kņazu Vladimiru (Woldemarus) nesniedz precīzas ziņas (miris 1216.gadā) (Taube 1935, 396-399; Аннинский 1938, 455-459). Kā viena no vecākajām Kijevas Krievzemes pilsētām Polocka radās 9.-10.gs. etniski jauktā teritorijā, kur līdzās senāk dzīvojošajiem baltiem tolaik konstatējami arī austrumslāvi - kriviči. Ap pilsētu veidojās tai piederīgā Polockas zeme, kas pārvaldīja starptautiskas nozīmes tirdzniecības ceļus (Алексеев 1966, 289-291). Tāpēc 11.-12.gs. Polockas kņazi savai meslu kundzībai centās pakļaut kaimiņu zemes un kļuva par meslu kungiem līvu un latgaļu zemēs gar Daugavas krastiem. Polockas piekāpība vāciešiem 12./13.gs. mijā tiek skaidrota gan ar kņazu savstarpējo cīņu par varu, kas šai laikā norisinājās Polockā, gan ar tās saspīlētajām attiecībām ar tuvākajiem kaimiņiem (Алексеев 1966, 282-286). Šī vācu-krievu vienošanās uzlūkojama par pirmo vēstures avotos fiksēto šo vēlāko lielvalstu nolīgumu Baltijas jautājumā, nerēķinoties ar pamatiedzīvotāju interesēm. Tas izpaužas arī vācu-krievu tirdzniecības nodrošināšanā pa Daugavu (XIV, 9).
[11] Ikšķiles ciems un baznīca atrodas tag. Ogres raj. Ikšķiles pilsētciematā Daugavas labajā krastā, ap 25 km no Rīgas. Jau pašā Ikšķiles nosaukumā (igauņu üks+kúla, lībiešu ikš (ükš)+kila - viens+ciems) izteikts savrupa ciema jēdziens. Nosaukumā ietverta vēsturiska patiesība, jo, pēc jaunākajiem arheoloģiskajiem pētījumiem, pārējie lībiešu ciemi Daugavas lejtecē izvietoti grupās - aglomerācijās pa 2-3 ciemiem (Salaspilī, Doles salā, Rīgā). Kāpēc Ikšķiles nosaukums latīņu valodā pārveidots par Ykescola sagaidāmā Ikesculle vietā, P.Johansens skaidro ar to, ka hronists Ikšķiles vārdā gribējis uzsvērt lībiešu pirmās katoļticīgās dzīves skolas (scola) vietu (Johansen 1952, 4).
Ikšķiles senvietu kompleksā no 1968.gada līdz 1974.gadam veikti plaši izrakumi. Konstatēts, ka senais ciems Ikšķilē Daugavas krastā aizņēmis vairākus hektārus lielu teritoriju. Apbūve 12./13.gs. ir ar iedziļinātām celtnēm, pavardu apkuri un saimniecības bedrēm. Ciema iedzīvotāji ar bagātīgām piedevām apglabāti netālajā Rumuļu kapulaukā, kur apbedīšana beigusies pēc katoļticības ieviešanas 12.gs. beigās. Izrakumos kapulaukā atsegti astoņpadsmit ar 11.-12.gs. datējami kapi, no kuriem tikai viens bija ugunskaps. Arheoloģiskie pētījumi baznīcā rāda (Graudonis 1973, 39-42), ka sākotnēji tā bijusi 22x10 m liela taisnstūrveida mūra celtne, kas būvēta pēc Vācijas tā laika draudzes baznīcu parauga (Binding 1970, 68). Dažas pazīmes liecina (apsīda kora austrumu galā veido no akmeņiem krautu pamatu pusapļa veidā), ka te agrāk varējusi būt Meinarda laika koka baznīca uz akmeņu pamatiem. Baznīca vairākkārt pārbūvēta; no senākās mūra baznīcas līdz mūsdienām saglabājusies vienīgi romāniskā kolonna. Pie baznīcas pastāvējusi plaša kristīgo kapsēta, kur izrakumos atsegts vairāk nekā 800 uz 13.-14.gs. attiecināmu apbedījumu.
[12] Ilo (Ylo) - Baltijas somu personvārds, kas sastopams 13.-15.gs. dokumentos un etimoloģiski saistāms ar somu ilo prieks, igauņu ilu - prieks, skaistums (Kiparsky 1939, 395, 396; Alvre 1984, Nr.9, 540). Iespējams arī, ka vārda Ilo sakne aizgūta no ģermāņiem, sal. senvācu Ilo, Illo (Stoebke 1964, 153).
[13] Kulevene (Kulewene) - Baltijas somu personvārds. To iespējams skaidrot kā salikteni: vārda pirmais komponents kule- varētu būt no somu kylä, igauņu küla un lībiešu kila ciems. Otrais komponents varētu būt no igauņu väin, lībiešu vēna -jūras šaurums; osta, upes ieteka jūrā (Stoebke 1964, 92), bet sal. arī lībiešu vanà, igauņu vana - vecs.
Personvārds Kulewene varētu būt darināts arī no darbības vārda saknes kuule-, sal. igauņu kuulma, somu kuulla- dzirdēt (Alvre 1984, Nr.9, 541).
[14] Vieco (Viezo, Vietzo) - Baltijas somu personvārds, kas acīmredzot atvasināts ar piedēkli -ts- no igauņu vārda viha - dusmas, niknums (Stoebke 1964, 122; Alvre 1984, Nr.9, 540).
[15] Alo - Baltijas somu personvārds, kas varētu būt darināts no vārda saknes ala- (Alvre 1984, Nr.9, 540). Darinājumi no šīs saknes parasti apzīmē zemāku atrašanās vietu. Iespējama arī vārda Alo ģermāniskā izcelsme - sal. senvācu Alo, sendāņu Alli, Allo (Stoebke 1964, 151).
[16] Lietuvieši, lietuvji, leiši (lietuviai) - baltu tauta, kas pēc valodas un kultūras ir tuva senlatviešiem (kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem, sēļiem). Rakstītajos avotos lietuvieši kā Litua, Литва pieminēti kopš 11.gs., taču pēc arheoloģiskajiem materiāliem izsekojami jau kopš Kristus dzimšanas. Lietuvju tautas izveidē svarīgākā nozīme bija Nemunas vidusteces apgabala iedzīvotājiem, kam 11.-13.gs. raksturīgi ar līdzdoto inventāru bagāti ugunskapi, kā arī zirgu apbedījumi (Куликаускене 1977, 61-65).
[17] Hronists acīmredzot domā mūra nocietinājumus un mūra piļu celtniecību. Līdz vācu krustnešu iebrukumam vietējām tautām bija koka pilis, reizēm arī ar akmeņu krāvumiem zemes vaļņu un koka konstrukciju ietvarā, taču bez kaļķu javas sasaistes. Vieta, kur Meinards patvēries mežā, iespējams, varētu būt pilskalns starp Velna un Kaparāmura ezeriem, t.s. Velnakalns, kas atrodas dažus kilometrus uz ziemeļiem no Ikšķiles (Brastiņš 1930, 26, 27).
[18] 9.-11.gs. zviedru vikingi no Gotlandes salas uzturēja tirdznieciskus sakarus starp austrumu un rietumu zemēm. Gotlandes pilsētā Visbijā, kur jau pastāvēja zviedru tirgotāju centrs, no Vestfālenes un Reinzemes nākušie vācieši 12.gs. vidū ieguva tiesības ierīkot savu apmetni. Gotlandē saglabājušies (12.gs. otrā puse) apaļie un četrstūrainie mūra aizsardzības torņi, bet Visbijā - vācu tirgotāju baznīcas, kurām bija arī aizsardzības funkcijas (Svahnström 1976, 20-25). Acīmredzot Gotlandes dzirkaļiem vajadzēja būt pamatīgai pieredzei mūra ēku celtniecībā.
[19] Ikšķiles pils celta līdzenā vietā Daugavas labajā krastā līdzās baznīcai. Kā pierādījuši arheoloģiskie izrakumi, pils un baznīca, kas bija vienā aizsardzības sistēmā, aizņēma 80xl6-18 m lielu laukumu; izskalojumu dēļ daļa pils jau pirms izrakumu sākšanas bija nobrukusi Daugavā. Aizsargmūra ietverta, pils rietumu daļā atradusies kāda 8,5x5,1 m liela divtelpu celtne apmestām sienām. Vienā telpā bijusi krāsns apkure, otrā saglabājušies kamīna kurtuves un dūmvada pamati. Jādomā, ka te atradusies pils vācu daļa (Meinarda māja), kamēr pils austrumu daļā, kur konstatētas ar vēlāku celtniecību sapostītas vietējā tipa krāsnis un uzietas lībiešiem raksturīgās senlietas, dzīvojuši vietējie iedzīvotāji (Graudonis 1970, 47, 48).
[20] Domāti kristīgo ticību vēl nepieņēmušie iedzīvotāji (latīņu renasci - atdzimt, piedzimt par jaunu).
[21] Zemgaļi - baltu tauta, kas ar laiku ieplūda latviešu un lietuviešu tautā; rakstītajos avotos minēti kopš 9.gs., taču to materiālā un garīgā kultūra droši izsekojama daudz agrāk. Zemgaļi 12./13.gs. apdzīvoja Lielupes baseinu ne tikai pašreizējā Latvijas teritorijā, bet daļēji arī Ziemeļlietuvā (Атгазис 1980, 89-101 ).
[22] Šķiet, ka šeit nav aprakstīts konkrēts notikums, bet, iespējams, atstāstīta kāda viduslaiku teika ar ceļojošu motīvu par pils vai torņa ievilkšanu ūdenī (Johansen 1953, 17). Šāds nostāsts saistīts arī ar kādu pili Sāmsalā.
[23] Stopnieki - karotāji, kas šāva ar stopiem (arbaletiem). Arbalets - vācu krustnešu aukstais šaujamierocis, ko vietējie iedzīvotāji nepazina, jo šāva ar lokiem. Arbaleta koka (vēlāk - tērauda) loku nostiprināja uz laides. Ar kāsi uzvilkta stiegra spēja samērā smagās bultas aizšaut līdz 200 m tālu.
[24] Ar saliešiem (Holmenses) jāsaprot salā 10 km no Ikšķiles (augšpus Doles salas, pie tag. Salaspils) dzīvojošie lībieši. Sala nosaukta pēc tur uzceltās sv. Mārtiņam veltītās baznīcas. Nosaukums Mārtiņsala literatūrā gan konstatēts tikai 17.gs. Pirms tam tā saukta vienkārši par Salu (Holm), vēlāk - par Baznīcas salu (Kirchholm). Salas platība ap 20 ha. Pirms vācu krustnešu iebrukuma te atradies ievērojams Daugavas lībiešu centrs ar nocietinātu ciema vietu. Laikā no 1966.gada līdz 1974.gadam ciema vietā arheoloģiski plaši pētīts Mārtiņsalas senvietu komplekss. Konstatēta no 11.gs. līdz 16.gs. pastāvējusī apdzīvotība; par to liecina zemē iedziļinātās celtnes, krāsnis, pavardi un saimniecības bedres. Pilī izšķirami divi apdzīvotības periodi. Sākotnēji pils 1150 m2 lielo trapecveida teritoriju ierobežojušas vairāk nekā 3 m biezas mūra sienas un koka nocietinājumi gar Daugavas krastu. Ap Hronikā aprakstīto laiku te atradušās sešas celtnes, 18 pavardi, 15 saimniecības bedres un ar plienakmeņiem izlikta 7 m dziļa aka. Pils centrālā daļa bijusi mazāk apbūvēta, tāpēc tā izmantota par pagalmu un pulcēšanās vietu. 12.gs. beigās un 13.gs. sākumā saliešiem vairākkārt izdevies gūt pārsvaru pār vāciešiem un kļūt par noteicējiem pilī. Tas atspoguļojas pils tālaika senlietu materiālā, kur dominē lībiešu izstrādājumi un celtniecības tradīcijas (Mugurēvičs 1974,54-58).
[25] Viliendi - lībiešu personvārds, kas minēts arī 14. un 16.gs. dokumentos Kurzemē. Vārds ir darināts ar piedēkli -ndi no lībiešu vīļa - augļi, labība, īpašums (Kiparsky 1939, 416; Alvre 1984, Nr.9, 542).
[26] Uldenago - lībiešu personvārds - saliktenis, kura pirmā komponenta Ulden- cilme nav skaidra, savukārt -ago varētu būt saistāms ar igauņu agu -agra rītausma (Alvre 1984, Nr.9, 543).
[27] Vade - lībiešu personvārds, kura cilme nav skaidra (Alvre 1984, Nr.9, 540), taču iespējams, ka tas nācis no ģermāņu personvārda Vadi, Wado (Stoebke 1964,73).
Valdeko - lībiešu personvārds, kas acīmredzot darināts no ģermāņu aizguvuma *valta (Alvre 1984, Nr.9, 541), sal. igauņu vald, somu valta, lībiešu vālda - pārvalde, vara. Vārds Valdeko varētu būt aizgūts arī no senvācu Waldiko (Stoebke 1964, 73).
[28] Gerveders esot senlatviešu vārds un lasāms Garvēderis; vārds saglabājies Ropažos mājvārdā Garvēderi (Blese 1929, 18; arī Švābe 1940, 209); citi to uzlūko par aizguvumu no ziemeļģermāņiem vai austrumģermāņiem (Johansen 1939, 272).
[29] Sk. I, 14. piez.
[30] Hartviga II (1185-1207) pārziņā, resp., Brēmenes arhibīskapijas (metropoles) sastāvā, bija četras bīskapijas Ziemeļvācijā. šīs bīskapijas dibinātas no rietumslāviem atkarotajās zemēs (Bunge 1875, Karte).
[31] Pēc Lībekas Arnolda (Arnoldi chronica 1978; 211), Ikšķiles bīskapija nodibināta 1186.gadā. Dokumentos Meinards un viņa bīskapija pirmoreiz pieminēta pāvesta Klementa III 1188.gada 25.septembra un 1.oktobra vēstījumā (UB I, Nr.9, 10; LVA II, 24), ar kuru Meinards tiek apstiprināts par bīskapu un Ikšķiles bīskapija par Brēmenes baznīcas īpašumu.
[32] Cisterciešu mūku ordenis kā patstāvīgs reliģisks ordenis ar izteiktu Marijas kultu radās Francijā 12.gs. pirmajā pusē (galvenais klosteris Sito (franču Citeaux, latīņu Cistercium), dienvidos no Dižonas). Ordeņa statūti prasīja ievērot stingru disciplīnu, askētisku dzīves veidu un strādāt fizisku darbu. Cisterciešu ordeņa brāļiem bija jānodarbojas ar lauksaimniecību (piemēram, Teoderiham bijuši savi tīrumi) un baznīcu un klosteru celtniecību, kurā atspoguļojas agrās gotikas arhitektūras vienkāršās formas. Ordenis guva panākumus kristīgās ticības izplatīšanā Ziemeļeiropā (12.gs. otrajā pusē Skandināvijā), pēc tam Baltijā, tāpēc pāvests cisterciešus uzlūkoja par veiksmīgiem savas politikas īstenotājiem un 13.gs. vidū atbrīvoja no nodevām. Cisterciešu ordeņa statūti ietekmēja arī jaundibināmo bruņinieku ordeņu (teitoņu jeb vācu, templiešu) struktūru (Heimbucher 1933, 33-356).
[33] Tā kā Teoderihs 1187.gadā jau ir Līvzemē, to savā darbā piesaistīt varēja Meinards, kad devās uz Brēmeni, kur to iesvētīja par bīskapu. Tagad agrākajam tirgotāju priesterim Meinardam bija radusies vajadzība pēc līdzstrādniekiem. Teoderihs nācis no Altenkampas klostera Morimundas filiāles (Lejasreina), jo vienīgi tai vēlāk bija sakari ar Līvzemi (tāpēc Teoderihs vēlāk Daugavgrīvas konventu veidoja pēc tās filiāles - Marienfeldas abatijas Vestfālenē), nevis no Pfortas pie Naumburgas, kā domāja daži pētnieki (Johansen 1955, 106; Grentrup 1956, 265-281). Jautājums nepārprotami izšķirts par labu Marienfeldai (Benninghoven 1965, 21). Taču Teoderihs pats no šīs abatijas nevarēja nākt, jo tā tika nodibināta tikai 1185.gadā, pilnīgi bez jebkādiem sakariem ar ziemeļiem. Un tā 1186.gada vasarā ceļā no Lībekas uz Brēmeni parādās cisterciešu delegācija, lai izraudzītos vietu jaunam klosterim. Pie delegācijas būs piederējis arī Teoderihs no 1163.gadā dibinātā Lokumas klostera. Iespējams, ka Meinards ar Teoderihu būs ticies ceļā vai arī Brēmenē, jo Lokumai bija tieši sakari ar to. Līvzemē Teoderihs ir kristīgās ticības sludinātājs Turaidā, tad abats Daugavgrīvā (1202-1211), beidzot - bīskaps Igaunijā (1211-1219), kur tika nogalināts 1219.gadā.
[34] Par Turaidu sauca lībiešu apdzīvoto apgabalu Gaujas lejtecē abpus upes. Te apmēram 50 km2 plašā teritorijā ap tag. Turaidu, Krimuldu un Siguldu konstatēts liels skaits uz 12./13.gs. attiecināmu pilskalnu un kapulauku.
[35] Par to, ka zirgam lībiešu ticējumos bijusi izcila nozīme, liecina daudzie atrastie zirdziņpiekariņi uz laiku no 11.gs. līdz 14.gs. attiecināmos apbedījumos. Zīlēšanu ar zirgu un šķēpiem šai laikā apraksta arī Saksis Gramatiķis (Hansen 1857, 54; Saxonis Gesta Danorum 1931, lib.14). Pēc latviešu tautas ticējumiem, zirgam piemītošā gudrība ļaujot ieskatīties nākotnē, redzēt to, ko neredz cilvēki (piemēram, ja, uzsākot braucienu, zirgs pirmo ceļ labo kāju, brauciens būs veiksmīgs, ja kreiso, tad neveiksmīgs). Acīmredzot ar Hronikā minēto dzīvības kāju, kuru tas spēris pirmo, kāpjot pāri šķēpam, domāta zirga labā kāja (Straubergs 1944, 173).
[36] 1191.gadā Saules aptumsums bija 23.jūnijā, t.i., dienu pirms Jāņa Kristītāja dienas. Ka Saule pieder pie vietējo tautu pielūgtajām dievībām, to min vēl 16.gs. hronisti (Henning 1846, 295). Saules aptumšošanos arvien uzskatīja par nelaimes un posta zīmi - ticēja, ka Sauli aprijis kāds nezvērs, kas aizbaidāms ar troksni vai pielabināms ar ziedošanu (Straubergs 1944, 37--40).
[37] Sievu sākotnējā iecirtība gadījumos, kad vīrieši pieņēma kristīgo ticību, iespējams, skaidrojama ar to, ka, saskaņā ar kanoniskajām laulību tiesībām, pieņemot katoļticību, agrāk noslēgtās laulības, ja sievas bijušas vairākas, tāpat laulības pārāk tuvu radinieku starpā zaudēja spēku (Pabst 1867, 8; Brundage 1973, 313-320).
[38] Epizode par dvēseles uzņemšanu debesīs aizgūta no breviāra (Arbusow 1951, 78).
[39] Ar brāļiem šeit jāsaprot tie vācu garīdznieki, kas dzīvoja pēc augustīniešu ordeņa statūtiem Meinarda nodibinātajā domkapitulā Ikšķilē.
Tā kā pāvesta 1193.gada vēstījumā (UB I, Nr.11) ir runa tikai par sekmīgu kristīgās ticības izplatīšanu, tad hronista stāsts par Teoderiha piedzīvojumiem Turaidā uzlūkojams par vēlāku iespraudumu. I, 9 un I, 11 aplūkotie notikumi, proti, Meinarda nesaskaņas ar Mārtiņsalas lībiešiem, jāskata ciešā savstarpējā sakarā (Arbusow, Bauer 1955, 5); tie norisinājušies 1195. vai 1196.gadā, kad Lieldienas iekrita aprīlī (1195.gadā 2.aprīlī, 1196.gadā 21.aprīlī). Šādu pieņēmumu pieļauj arī Mārtiņsalas pils reālās uzcelšanas iespējas aptuveni desmit gados (1186-1195).
[40] Sv. Mārtiņš (336-401) - katoļu svētais, Tūras bīskaps. Viņa galvenā darbība - cīņa pret pagānisma paliekām (LKV XIII, 25940-25941). Sv. Mārtiņa pieminēšana Salaspilī izskaidrojama ar to, ka Meinards savas draudzes locekļiem, kas apmeklēja Sv. Mārtiņa baznīcu, sprediķos acīmredzot bija stāstījis par šī katoļu svētā dzīvi.
[41] Dāņi (latīņu Dani) - ziemeļģermāņi, kas 5.-6.gs. no Dienvidzviedrijas iebruka tag. Dānijas teritorijā, kuru apdzīvoja citi ģermāņi - kimri, jiti, angļi, sakši un citi. 10.-11.gs. izveidojās vienota dāņu tauta un agrā viduslaiku valsts. Dāņi ar kristīgo ticību iepazinās 9.gs., taču īsteni tā nostiprinājās tikai 11.gs. (Рёсдаль 1986, 134-139). 12.gs. otrajā pusē starp dāņiem un vāciešiem sākās nesaudzīga cīņa par hegemoniju Baltijas jūras piekrastē. Par to liecina dāņu mēģinājumi 12.gs. 70.gados kristīt Austrumbaltijas tautas, piemēram, igauņus.
[42] Par normāņiem (latīņu Normanni), ziemeļniekiem, arī vikingiem, 8.-11.gs. Rietumeiropā sauca Skandināvijas iedzīvotājus (dāņus, norvēģus, zviedrus), kas kā tirgotāji un sirotāji apmeklēja kaimiņu zemes. Tā kā Hronikā dāņi un zviedri minēti, tad normāņu nosaukumu varētu attiecināt tikai uz norvēģiem. 1.g.t. beigās norvēģi izveidojās par tautu, un tad arī parādījās viņu pašnosaukums nordmenn. Šai laikā pieauga dižciltīgo vara, kuru karadraudzes nemitīgi postīja Eiropas piejūras zemes (vikingu sirojumi); izveidojās agrā viduslaiku valsts. Norvēģi kristīgo ticību pieņēma 11.gs. beigās un 12./13.gs. mijā atkal aktīvāk iesaistījās Baltijas jūras tirdzniecībā (Nedkvitne 1983, 261-269).
[43] Ar atsevišķām tautām (singulis populis) Hronikā jāsaprot tie Rietumeiropas iedzīvotāji (piemēram, frīzi, sakši u.c.), kas jau bija kristīti un kas vēlāk iesaistījās krustkarā pret Austrumbaltijas tautām.
[44] Jūda Iskariots, Jūdass - viens no 12 Kristus apustuļiem, kas par 30 sudraba naudas gabaliem (Jūdasa graši) nodeva Jēzu Kristu romiešiem (Mateja evaņģēlijs, 26., 14-16).
[45] Rabi (senebreju - mans skolotājs) - Bībelē pagodinoša uzruna rakstu mācītājam.
[46] Sāli šai laikā plašos apmēros ieguva Lejassaksijā; piemēram, no Lībekas ostai tuvējām (50 km attālumā) Lineburgas raktuvēm eksportēja tūkstošiem tonnu sāls gadā (Sprandel 1978, 214).
[47] Vadmala (zviedru vadmal, norvēģu vadmel, viduslejasvācu Watmal) - biezs vilnas audums. Vārds ieviesies lībiešu, igauņu un latviešu valodā. Līdz ar sāli - galvenais importa priekšmets no Rietumiem. Bez skandināviem ar vadmalas ražošanu vēl nodarbojās frīzi, kas to eksportēja uz austrumu zemēm (Kellenbenz 1977, 110). Cik plašos apmēros 12.-13.gs. vadmalu iepirka lībieši, grūti pasakāms. Izrakumos Salaspils Laukskolā vadmalas izstrādājumi atrasti jau 11.gs. apbedījumos.
[48] Igaunija (latīņu Estonia) - kopīgs nosaukums atsevišķām igauņu apdzīvotām zemēm (Uganda, Sakala, Sontagana, Sāremā u.c.). Latviešu valodā vārdu Igaunija, igaunis pamatā Latvijas teritorijai kaimiņos esošā senā igauņu novada Ugandi (Ugaunija) nosaukums.
[49] Turaidietis Anno - viens no šī novada vecākajiem, kurš sadarbojās ar vāciešiem un bija vismaz viena ciema pārvaldnieks (sal. I, 11; IV, 4; XI, 5). Šķiet, ka Anno bijis pirmais Turaidā kristītais lībietis, kas pēc kristīšanās ieguvis Johannesa (Anno) vārdu. Iespējams, ka Anno ir sensakšu personvārds (Alvre 1984, Nr.9, 540; Stoebke 1964, 164). Annus vārds vēlāk konstatēts arī latviešiem (Blese 1929, 89).
[50] Celestīns III (1191-1198).
[51] Stola (grieķu stolē) - katoļu priestera tērpa sastāvdaļa - ap kaklu apliekama plata lente, kuras gali nokarājas pār krūtīm.
[52] Bīskapam liegtā bēgšana uz Igauniju pie kuģiem Teoderiham neradīja nekādas grūtības. Tas, ka viņš braucis cauri Kursai un Prūsijai (Johansen 1951, 98), ir maz ticams: viltība cēlā nolūkā ar grāmatas, stolas un svētītā ūdens palīdzību varēja izdoties tikai apvidū, kur pazina Teoderihu, nevis Kurzemē, kur tai laikā kristīgo vācu priesteris vēl nebija redzēts (Arbusow, Bauer 1955, b, 7).
[53] Kad ar šo pāvesta lēmumu 1195./96. gadā tika organizēts pirmais krustkarš pret Baltijas tautām, karotāju apģērbam bija uzšūta krusta zīme.
[54] T.i., ticīgo kopuma nozīmē.
[55] H.Biezais (1969, 88-96) uzskata, ka te ar šo pašu bīskapu domāts bīskaps Meinards, kurš sakarā ar to izpelnās lībiešu neuzticību (Mugurēvičs 1987, 22). Turpretī E.Pābsts, A.Bauers, J.Megiste un E.Tarvels ir pārliecināti, ka runa ir par Teoderihu. Sirmais un vārgais Meinards, pēc E.Pābsta domām, nebūtu varējis atstāt zemi un doties līdzi, jo tika aizturēts Ikšķilē (Pabst 1867, 11).
[56] Zviedri (latīņu Suecie) - ziemeļģermāņu izcelsmes Viduszviedrijas iedzīvotāji, kas ar kristīgo ticību bija pazīstami kopš 9.gs. pirmās puses. Īsti kristīgā ticība nostiprinājās gan tikai 12.gs, sākumā. Zviedru tauta izveidojās 9.-11.gs. (t.s. vikingu laikmetā), apvienojoties ziemeļģermāņiem, kas 1.g.t. apdzīvoja Skandināviju (Stenberger 1964, 649-832).
[57] Domāts zviedru karaspēka vadonis jarls Birgers Brūsa (Brosa; miris 1202.g.). Jarls zviedru galmā bija augstākais amats pēc karaļa. Jarla svarīgākais pienākums bija sauszemes un jūras karaspēka organizēšana un vadīšana, it īpaši laikā, kad notika karagājieni pret Baltijas jūras austrumu krastā dzīvojošajiem pagāniem (Андерсон 1951, 181). Pēc 12.gs. Zviedrijas jarls ieņēma jūras spēku pavēlnieka amatu.
[58] Kurši - rietumbalti; rakstītie vēstures avoti tos min 9.-16.gs. 13.gs. Latvijas rietumu daļā un Lietuvas ziemeļrietumu daļā ir zināmas deviņas kuršu zemes ar daudzām pilīm. Par kuršiem 12.gs. beigās un 13.gs. dēvēja arī tos pārkuršojušos Ziemeļkurzemes lībiešus, kuru materiālā kultūra maz atšķīrās no kuršu kultūras (Мугуревич 1970, 36).
[59] Viruzeme, Viru (igauņu Virumaa) - novads Ziemeļigaunijā starp Somu līci un Peipusa ezeru.
[60] Līvzeme un Turaida - ar Līvzemi (Livonia) šeit jāsaprot Daugavas lībiešu apdzīvotā teritorija, bet ar Turaidu - Gaujas lībiešu zemes.
[61] Bīskaps Meinards miris 1196.gadā vai nu 14.augustā, vai 11.oktobrī. Apglabāts Ikšķiles baznīcā. 14.gs. beigās viņa pīšļi pārvesti uz Rīgas Doma baznīcu, kur sākumā tos apglabāja altāra ziemeļu pusē, pēc tam ievietoja speciāli sagatavotā nišā. 1883.gadā arheologa A.Buhholca vadībā šo nišu atverot, konstatēts samērā labi saglabājies galvaskauss un skeleta paliekas (Sb. Rig. 1883, 65).
Pirmās grāmatas teksts latīņu valodā