Saturs Atdzejotāja priekšvārds
PRIEKŠVĀRDS
Atskaņu hronika līdzās Indriķa hronikai ir otrs nozīmīgākais stāstošās vēstures avots par krusta kariem Baltijā un vietējo tautu brīvības cīņām 13.gadsimtā. Tā sniedz ticamas ziņas it īpaši par 13.gs. otrās puses notikumiem - par Livonijas ordeņa cīņu pret kuršiem, zemgaļiem un lietuvjiem. Ar pilnām tiesībām tā uzskatāma par pirmo plašāko Vācu ordeņa hroniku, turklāt informācija tajā dota dzejas valodā.
KRUSTA KARU LAIKS EIROPĀ
11.gs. beigās Vidusjūras reģionā veidojās saspringta situācija, ko izraisīja pretišķības starp kristiešiem un musulmaņiem - islāma reliģijas piekritējiem. Līdz konfliktiem strīdi starp abām reliģijām nonāca tad, kad musulmaņi aizliedza kristīgajiem apmeklēt ar Jēzus Kristus darbību saistītās svētās vietas Palestīnā. Šajā situācijā pāvests Urbans II 1095.gadā vērsās pie augstākās garīdzniecības, lai tā aicinātu visus kristīgos, īpaši bruņiniekus, doties krusta karā pret katoļticības ienaidniekiem Tuvajos Austrumos. Jau nākamajā gadā tika sapulcināts karaspēks pirmajam krusta karam. Lai karotājus - krustnešus iedvesmotu tālākajai darbībai, garīdznieku runās un rakstos tika radīts jauns ideāls - Kristus bruņinieks (miles Christianus), par ko jācīnās svētā kara idejas vārdā (Fendler 1995, 2).
Rietumeiropas krusta karotāji Tuvajos Austrumos sev kā pretiniekus sastapa ne tikai musulmaņus, bet arī Bizantijas kristiešus jeb pareizticīgos, kas pēc kristīgās baznīcas šķelšanās 1054.gadā bija attālinājušies no Romas katoļiem. Pirmo iekarojumu rezultātā krustneši dibināja savas valstis un baznīcas administratīvās organizācijas. Lai nodrošinātu ilgstošas krustnešu un svētceļnieku apmešanās vietas ar visu nepieciešamo, arī gādātu par saslimušo un ievainoto ārstēšanu, radās reliģiska rakstura brālības, uz kuru pamata tika dibināti garīgie bruņinieku ordeņi. Šādā vidē Jeruzalemē dibināts Templiešu ordenis (1119), kas bija pirmā pastāvīgā krustnešu militārā organizācija, kuras dalībniekiem jādod mūku ordeņiem raksturīgi svinīgi solījumi ievērot nabadzību, šķīstību un paklausību (Bookmann 1989, 19). Templiešu ordenis lielāku militāru nozīmi ieguva tad, kad to ar dedzīgām runām atbalstīja aktīvs otrā krusta kara (1147-1149) organizators cistercietis Bernārs no Klervo.
Ar 1137.gadu bruņinieku ordeņa statusu ieguva otra krusta karotāju kopība - hospitālieši jeb joanieši, kas nosaukumu bija ieguvuši no Jāņa Kristītāja hospitāļa (S.Joannis Baptistae hospitalis). Arī šā ordeņa brāļiem bija jādod mūka svinīgie solījumi un jāpalīdz nabagiem.
Kā trešā garīgā bruņinieku organizācija Tuvajos Austrumos radās Vācu ordenis. Iesākumā - 12.gs. vidū - tā bija brālība, kuras nolūks bija aprūpēt saslimušos un ievainotos, kas nākuši no Vācijas zemēm, bet tā darbojās joaniešu ierīkotā hospitālī Jeruzalemē. Vēlāk - 12.gs. 90.gados - vācu pilsoņi un tirgotāji iekārtoja savu slimnīcu, kapelu un dzīvojamās ēkas Akonā pie pilsētas mūriem. Romas pāvests ņēma Vācu ordeni (der orden des Dûschen hûses) savā aizsardzībā un piešķīra tam īpašumus. Vācu ordeņa brāļu pienākumi un tiesības izrietēja gan no joaniešu statūtiem (par slimo kopšanu), gan templiešu statūtiem (par bruņinieku dienestu) (Arnold 1987; Šterns 1969, 11-25).
Visi trīs minētie ordeņi aktīvi piedalījās krusta karos. Pavisam 11.-13.gs. notika astoņi lieli pāvestu un Eiropas valdnieku pulcināti karagājieni (Erbstösser 1980, 68-97).
Krusta karu patiesie politiskie un ekonomiskie cēloņi bija centieni šo karu organizētāju rokās pārņemt tirdzniecību Vidusjūras austrumdaļā, kas uzskatāmi parādās Vācu ordeņa dibināšanas attīstības gaitā. Protams, liela loma bija arī kara dalībnieku kristiešu pārliecībai aizstāvēt svētās vietas un, ja vajadzīgs, mirt cīņā par savu ticību un pārliecību, atbrīvojot šo zemi no turku musulmaņiem.
KRISTĪGĀS TICĪBAS IZPLATĪBA BALTIJĀ 11.-12. GADSIMTĀ
Lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju 11.-12.gs. jau bija kristieši. Pagānu zemes vēl bija Baltijas jūras austrumu un dienvidu piekrastē, kur dzīvoja rietumslāvu, baltu un Baltijas somu tautas.
Austrumbaltiju kristīgās ticības strāvas 11.-12.gs. skāra gan no rietumiem, gan no austrumiem. Pastāvot tirdznieciskajiem un kultūras kontaktiem ar Skandināviju, kur Romas katoļticība šai laikā jau bija nostiprinājusies, sākotnēji bija mēģinājumi kristietību izplatīt arī tagadējās Latvijas teritorijas rietumdaļā. Par to 11.gs. otrajā pusē stāsta Brēmenes Ādams savā Hamburgas baznīcas vēsturē (Adam Bremensis 1917, 244). Par saskari ar kristiešiem netieši liecina arī arheoloģiskais materiāls (krustiņi, ugunskapu izzušana) Ziemeļkurzemē un Daugavas lejteces apgabalā (Mugurēvičs 1974, 221). Taču citas būtiskas pazīmes, kas varētu apstiprināt kristīgās ticības plašāku ieviešanu no rietumiem, nav konstatētas.
Otra kristīgās ticības strāva - pareizticība -, sākot ar 11.gs. otro pusi, ieplūdusi no Bizantijas ar Krievzemes starpniecību. Krustiņu atradumu topogrāfija rāda, ka pareizticības simbolika izplatījusies vispirms pa Daugavas ceļu; pie Daugavas atradušies arī 13.gs. sākumā rakstītajos avotos minētie šīs konfesijas centri latgaļu zemēs Jersika un Koknese. Par pareizticības ietekmi Senlatvijas tautu dzīvē vēl liecina dažu ar kristīgo ticību saistītu senkrievu terminu ieviešanās latviešu valodā (Endzelīns 1971, 80-113).
Diemžēl par skandināvu un krievu agrīnās misijas paņēmieniem Baltijas zemēs tuvāku liecību nav. No skopajiem hroniku datiem vienīgi izriet, ka 11.-12.gs. bruņotie iebrukumi, ko pavadīja nodevu jeb meslu ievākšana, dažkārt bijuši savienoti arī ar misionāru darbību.
Arī tagadējās Igaunijas dienvidaustrumu daļā konstatējama kristīgās ticības daļēja ieviešanās, sākot ar 11.gs., gan no rietumu, gan austrumu puses (Selirand 1975), tāpēc notikumi, kas attiecas uz Baltijas reģionu, jāaplūko kompleksi.
Sevišķi bieži Baltijas zemēs iebruka austrumu kaimiņi. Pēc aptuvena vērtējuma, 11.-12.gs. 160 gadu laikā novgorodieši devušies 15 karagājienos pret Austrumbaltijas tautām (Švābe 1965, 212). Pēc Polockas kņazu Vseslaviču neveiksmīga iebrukuma Zemgalē 1106.gadā, kad krievi zaudēja 9000 kritušo (ПРСЛ I, 281), Latvijas rietumdaļai tālākās krievu agresijas briesmas bija novērstas. Turpretī austrumdaļā iebrukumi turpinājās. Ir zināms, piemēram, ka Novgorodas kņazs Mstislavs Vladimirovičs 12.gs. vairākkārt sirojis gan Baltijas somu (dažādu tautību apzīmēšanai krievi lietojuši vārdu «чудь»), gan latgaļu zemēs, no kurām 1111.gadā tieši minēta Atzele (LVA II, Nr.19). Un 1130./1131.gada ziemā čudi pēdīgi tika uzveikti un bija spiesti maksāt krieviem meslus (ИЭ I, 113). Vēlāk, 1180.gadā, Novgorodas kņazs Mstislavs Drošsirdīgais izposta čudu un latgaļu novadus (LVA II, Nr.21). Savukārt, 1200.gadā kāds Novgorodas vojevoda izsiro latgaļu zemi un, apkāvis vīriešus, aizved gūstā sievietes un bērnus (LVA II, Nr.30).
Kā jau minēts, pēc veiksmīga karagājiena uzvarētājs parasti uzspiež pakļautajiem meslu kundzību. Bet kā bija ar kristīgās ticības sludināšanu? Indriķa hronikā, piemēram, ir teikts, ka Pleskavas krievi savā laikā (eorum tempore) bija ieradušies un kristījuši savus Tolovas letgaļus, kas viņiem aizvien maksāja meslus (IH XI, 7). Pēc šā teksta tikai nav gluži skaidrs, kad īsti šī kristīšana notikusi, jo viss atkarīgs no vārdkopas eorum tempore skaidrojuma. Acīmredzot te domāts tas pats laiks 13.gs. sākumā, kad darbojās vācu misionāri (Krīpēns 1936, 60; Brundage 1961, 74). Tas izriet no kāda gadījuma apraksta Indriķa hronikā. Krievi, 1210.gadā iebrukdami novadā pie Otepē pils, kristījuši dažus igauņus un ievākuši nodevas naudā (IH XIV, 2). Viņi arī solījuši atsūtīt savus priesterus, bet, kad tie neierodas, kristīšanu pabeidz vācieši un jaunkristītie tiek pieskaitīti pie Rīgas bīskapijas, kas šajā gadījumā konkurē ar pareizticīgo Novgorodas bīskapiju (IH 1993, 382). Taču turpat hronists arī apgalvo (varbūt katoļu baznīcas interesēs?), kakrievu kņazi raduši, pieveicot kādu pagāntautu, nepakļaut to kristīgajai ticībai, bet piespiest maksāt meslus un naudu (IH XVI, 2).
KATOĻU BAZNĪCAS EKSPANSIJA
Meklēdami jaunas kolonizējamās zemes un tirgus vietas, Svētās Romas impērijas katoļticīgie valdnieki ar pagānisko tautu misijas lozungu 12.gs. uzsāka savu ekspansiju Eiropā austrumu virzienā. Pakāpeniski tika pakļauti uz dienvidiem no Baltijas jūras dzīvojošie rietumslāvi (vagri, obodrīti, ļutiči, pomožani). Reliģiskais karš pret pagāniem kļuva par idejisko pamatu arī vēlākajai agresijai pret citām tautām, kas dzīvoja Baltijas jūras austrumu piekrastē (Urban 1975, 19-30; Christiansen 1980, 70-78).
Jāatzīst, ka iesākumā patiešām bija mēģinājumi kristīgo ticību izplatīt mierīgā misijas ceļā. Par to liecina pirmā Ikšķiles bīskapa (1186-1196) Meinharda (Meinarda) sākotnējā darbība pie Daugavas lībiešiem (IH I, 1-11). Taču, kad starp jaunkristītajiem un bīskapu radās garīga un ekonomiska rakstura domstarpības un daļa jaunkristīto atkrita no ticības un atteicās no savām saistībām, katoļticības sludinātāji nolēma organizēt krusta karu. Baltijā tā vajadzību motivēja ar nepieciešamību aizstāvēt tos jaunkristītos, kuri ticību gribēja paturēt (IH I, 12).
KRUSTA KARU SĀKUMS BALTIJĀ
Ar pāvesta (1191-1198) Celestīna III lēmumu bija iecerēts krusta karš pret Austrumbaltijas tautām 1195./1196.gadā, vēl pirmā bīskapa Meinharda laikā, lai piespiestu paturēt ticību tos, kuri labprātīgi kristījušies, un lai veiktu tālāku kristianizāciju. Pāvests solīja grēku atlaišanu visiem, kas pieņemšot krustu un došoties atjaunot turienes pirmbaznīcu (IH I, 12).
Tagadējā Latvijas teritorijā krusta kara kustību uzsāka otrais bīskaps Ikšķilē (1196-1198) Bertolds, kas pirms tam bijis cisterciešu klostera abats Lokumā (IH II, 1-4). Cisterciešu uzskati par kristīgo misiju bija veidojušies aktīva šā mūku ordeņa darbinieka Klervo klostera abata Bernāra (12.gs. vidū) sprediķu ietekmē. Lībieši Bertoldu uzņēma naidīgi, un kaujā pie Rīgas viņš tika nogalināts. Tomēr, baidīdamies no krustnešu karaspēka, kas postīja vietējo iedzīvotāju sējumus, lībieši atjaunoja mieru ar vāciešiem, kristījās un apņēmās maksāt baznīcai desmito tiesu no saviem ienākumiem.
Krusta karu politikas tālākais realizētājs Baltijā jau no paša darbības sākuma bija bīskaps (1199-1229) Alberts, kas kļuva par galveno vadītāju krustnešu ekspansijai. Savu mērķu īstenošanai bīskaps Alberts izmantoja gan divkosīgu diplomātiju, gan pazīšanos un radnieciskas saites Brēmenes metropolijā, atbildīgos amatos izvirzīdams savus radiniekus.
Par galveno bāzi savai darbībai bīskaps Alberts izraudzīja lībiešu apdzīvoto centru Rīgu, to pakāpeniski pārvērzdams par Rietumeiropas tipa pilsētu. Līdz ar to Daugavas lejasdaļā starptautiskā tirdzniecība nonāca pilnīgi vācu rokās. Krusta kara politikas realizēšanai no Rietumeiropas ik gadus no jauna tika aicināti krustneši un iekarotajās zemēs lēņus ieguvušie vasaļi.
Par pašu iedarbīgāko krusta karu ieroci kļuva 1202.gadā nodibinātais Zobenbrāļu ordenis (IH VI, 4), kuram pāvests (1198-1216) Innocents III apstiprināja vecākā garīgā bruņinieku ordeņa - Templiešu - statūtus. Ordenī bez bruņiniekiem vēl bija arī garīdznieki un brāļi kalpotāji (Benninghoven 1965, 54-62).
Kā jau teikts, daļa Baltijas vietējo iedzīvotāju jau bija kristīti pareizticībā. Te sadūrās vācu un krievu intereses. Līdz 13.gs. sākumam tas atklāti nebija izpaudies, lai gan atšķirība starp Austrumu (krievi) un Rietumu (vācieši) baznīcām pastāvēja jau kopš 11.gs. vidus. Līdz šim bija valdījusi mierīga koeksistence, kas izpaudās valdnieku namu (Krievija, Skandināvija, Vācija, Polija) savstarpējās laulībās. Gotlandē un Novgorodā darbojās jauktas tirgotāju kopienas, kurās ietilpa abu baznīcu pārstāvji (Christiansen 1980, 126).
Vācu iespiešanās un katolicisma izplatīšana Baltijā sāka nopietni apdraudēt līdz 13.gs. sākumam te pastāvējušo krievu hegemoniju. Krievu kņazu savstarpējās nesaskaņas atviegloja krustnešu panākumus. Enerģiskais bīskaps Alberts organizēja 14 braucienus uz Rietumeiropu pēc krustnešu karaspēka, un tā panākumi cīņās pilnīgi pārgrozīja iepriekšējo spēku samēru Baltijā. Militāri labi apmācītie bruņinieki (it īpaši to var teikt par Zobenbrāļu - vēlāko Livonijas - ordeni) turklāt lietoja jaunus ieročus - akmeņu metamās mašīnas un aplenkumtorņus -, kuri bija aizgūti pirmo krusta karu laikā Tuvajos Austrumos. Atšķirībā no krievu un arī vietējo Baltijas tautu karavīru lietotā loka krustnešu bruņojumā vēl bija arī stops, no kura raidītās bultas lidoja tālāk un bija smagākas, ar lielāku caursišanas spēku. Krustnešu karamāksla rod atspoguļojumu ne tikai Atskaņu hronikā, bet arī citos 13.gs. avotos - Konstantinopoles ieņemšanas aprakstā 1203.-1204.gadā (Клари 1986), 1210.gadā pabeigtajā Lībekas Arnolda hronikā (Arnoldi chronica 1978), kā arī 14.gs. 20.gados sarakstītajā Ērika hronikā (Хроника Эрика 1994) u.c.
LĪBIEŠU UN LATGAĻU PAKĻAUŠANA
Lai ātrāk gūtu panākumus, bīskaps Alberts sadarbībā ar Zobenbrāļu ordeni slēdza īslaicīgus līgumus ar vietējiem valdniekiem, bet pēc tam tos pa vienam pakļāva savai varai. Pēc lībiešu galveno spēku sakāves Salaspils Mārtiņsalā (IH X, 8, 9) un Turaidā (IH X, 10) lībiešu teritoriju 1207.gadā sadalīja starp iekarotājiem: bīskaps dabūja divas trešdaļas, bet Zobenbrāļu ordenis vienu trešdaļu no pakļautajām zemēm (IH XI, 3).
1208.gadā krustnešu varā nonāca latgaļu Kokneses pils. Tās pareizticīgais valdnieks, Indriķa hronikā par karali jeb kņazu dēvētais Vetseke jeb Vjačko (rex Vetseke, Wetseke), nespēdams cīnīties ar pārspēku, kopā ar savu karadraudzi devās uz Krievzemi (IH XI, 8, 9). Šai pašā laikā krustnešu karaspēks ieņēma sēļu galveno centru Sēlpili un piespieda tās iemītniekus pieņemt katoļticību. Arī otram pareizticīgo valdniekam latgaļu zemē - Visvaldim (rex Vissewalde, Wiscewalde) neklājās labāk. Pēc tam kad 1209.gadā krustneši izlaupa un noposta viņam piederošo Jersikas pilsētu un tās baznīcas, Visvaldis bija spiests kļūt par bīskapa Alberta vasali. No savas plašās valsts Visvaldis lēņos saņēma atpakaļ tikai pusi, dodot solījumu, ka būs uzticīgs bīskapam. Viņam bija jādod arī grūti izpildāms solījums pārtraukt draudzēšanos ar lietuvjiem, lai gan Visvalža sieva bija lietuvju kunigaiša Daugerūta meita (IH XIII, 4; LVA II, Nr.51).
Kad Jersika bija pakļauta, bīskaps Alberts 1212.gadā viegli panāca izlīgumu ar Polockas kņazu Vladimiru, kura iepriekšējie karagājieni pret vāciešiem (1203., 1206. g.) bija neveiksmīgi. Starp vāciešiem un krieviem tika noslēgts mūžīgs miers, kas abām pusēm, pretstatā pamatiedzīvotājiem, deva savas priekšrocības - brīvu Daugavas ceļu un drošu aizmuguri vāciešiem, lai varētu drošāk karot ar igauņiem un pārējiem pagāniem (IH XIV, 9), bet krieviem - meslu kundzības saglabāšanu.
KRUSTA KARŠ PRET IGAUŅIEM
Izmantojot nesaskaņas starp latgaļiem un igauņiem, Zobenbrāļu ordeņa vadība 1208.gadā iesaistīja Tālavas valdniekus asiņainā karā pret igauņiem, kas ar pārtraukumiem ilga 20 gadu. Šim krusta karam 1219.gadā pievienojās arī dāņi (IH XXIII, 10). Dažu gadu laikā tika pakļauta visa kontinentālā Igaunija un 1227.gadā arī Sāmsala (IH XXX, 3-5).
Igaunijas pakļaušanas gaitā iezīmējās asas pretrunas starp vācu un dāņu krustnešiem, kas Igaunijas ziemeļdaļā sacentās vietējo iedzīvotāju kristīšanā. Te lielu enerģiju parādīja Lundas arhibīskaps (1201-1223) Andrēass Sunesens, ko pāvests bija pilnvarojis par savu legātu Baltijas zemēs (Koch 1963, 224). Iepriekš, 1202.gadā, Sunesens bija vadījis krusta karu pret somiem, lai aizsteigtos priekšā zviedru krustnešiem, kas tur kristīgās ticības izplatīšanas nolūkā mēģināja nostiprināties jau 12.gs. otrajā pusē (Christiansen 1980, 109-111).
Lai noskaidrotu, kādi ir vācu krustnešu nodomi Livonijā, Dānijas karalis (1202-1241) Valdemars II nosūtīja savu kancleru, vēlāko Šlēsvigas bīskapu (1208-1233) Nikolaju, un arhibīskapu Sunesenu 1206.gada beigās uz Rīgu, kur viņi uzturējās visu ziemu bīskapa Alberta prombūtnes laikā (IH X, 13). Arhibīskapam Sunesenam bija uzdots par krustnešu tuvākajiem nodomiem tūlīt ziņot pāvestam Innocentam III. Sunesens tiešām panāca, ka pāvests jau 1207.gadā Igauniju atzina par dāņu misijas lauku. Tai pašā laikā bīskaps Alberts, uzturēdamies Vācijā karaļa (1198-1208) Filipa galmā, saņēma iekarotās lībiešu zemes lēņos ar garīgā firsta tiesībām (IH X, 17).
1224.gadā starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni tika sadalītas latgaļu zemes Tālava un Atzele (LVA II, Nr.106). Saskaņā ar šo pašu līgumu, bīskaps atzina Novgorodas un Pleskavas krievu tiesības uz Tālavas mesliem, tāpēc līdz pat 13.gs. beigām krievu soģi tos laiku pa laikam centās ievākt (LE III, 1955, 2654).
PĀVESTA LEGĀTI BALTIJĀ
Dāņu un vācu konfliktu izšķiršanai, kā arī dažādu citu strīda jautājumu kārtošanai pāvests (1216-1227) Honorijs III sūtīja uz Rīgu Modēnas bīskapu Guljelmo; tas kā pāvesta legāts ar īpašām pilnvarām Livonijā uzturējies divas reizes (1225-1226, 1234-1238). Šādi pāvesta legātu braucieni bija saistīti arī ar Romas kūrijas nolūku Baltijā dibināt tieši pāvestam pakļautas baznīcas valstis (Donner 1929, 45-73).
Livoniju pasludināja par Dievmātes Marijas (Māras) zemi, tāpēc krustneši, kas nāca no dažādām zemēm, cīnījās zem Vissvētās Marijas karoga un tāpēc viņas vārdā tika nosauktas vairākas 13.-15.gs. pilis - Alūksne (Marienburg), Viļaka (Marienhausen), Saldus (Frauenburg) u.c. Piedraudot ar ekskomunikāciju, pāvesti vairākās bullās deklarēja arī jaunkristīto aizsardzību pret dažādām krustnešu ļaunprātībām.
Divas reizes Livonijā uzturējās Alnas Balduīns, pirmoreiz kā vicelegāts (1230-1231), otrreiz kā pāvesta (1227-1241) Gregorija IX sūtīts legāts (1232-1234).
Pildīdams norādījumus par īpašas valsts veidošanu, Alnas Balduīns noslēdza līgumus ar kuršiem par viņu pakļaušanos tieši pāvestam vai viņa ieceltiem pārstāvjiem (LVA II, Nr.162, 163). Līgumos kuršiem bija paredzētas tikai nelielas nodevas, bet tika solīta aizsardzība pret Livonijas vācu varas pārstāvjiem - Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu, kas kavēja pāvesta iecerēto pasākumu īstenošanu. Balduīnu 1234.gadā atcēla no legāta posteņa, un, atteicies no Zemgales bīskapa pienākumu veikšanas, viņš 1236.gadā atstāja Baltiju (Urban 1975, 139-145).
KRUSTA KARŠ PRET PRŪŠIEM
Kad Tuvajos Austrumos tika zaudēta Palestīna, Vācu ordenis sāka pārbazēties uz Transilvāniju (Benninghoven 1990, 10). Tur 1225./1226.gadā ordenis saņēma Mazovijas poļu hercoga Konrada uzaicinājumu iesaistīties cīņā pret prūšiem.
Ordeņmestrs Zalcas Hermanis saņēma Vācijas ķeizara (1212-1250) Frīdriha II un Romas pāvesta Honorija III atļauju daļu Vācu ordeņa spēku pārcelt uz Prūsiju, pret kuru jau bija izsludināts krusta karš. Sākās prūšu brīvības cīņas (Biskup, Labuda 1988, 118-185), kas ilga vairāk nekā 50 gadu (1231-1283). Izpostītajā Prūsijā ieplūda kolonisti, galvenokārt vācieši, arī poļi un lietuvji. Te tika uzceltas daudzas jo daudzas pilis, un lielākajā no tām - Marienburgā (tag. Malborka Polijā) - vēlāk atradās Vācu ordeņa lielmestra sēdeklis (1309-1457). Kad 1237.gadā Zobenbrāļu ordeņa paliekas tika iekļautas Vācu ordenī, ordeņa zemju robežas stiepās no Vislas līdz pat Somu līcim, kur tās platā joslā saskārās ar Krievijas kņazistēm.
Ar 13.gs. 40.gadiem Eiropas ziemeļaustrumos beidzās krusta karu pirmais posms. Katoļu baznīcas kontrolē bija nonākusi lielākā daļa Austrumbaltijas, taču joprojām vāciešiem neizdevās iespiesties Lietuvas teritorijā, nebija pakļauti kurši, zemgaļi un daļa latgaļu. Spiežoties austrumu virzienā, pie Krievzemes kņazistu robežām sakāvi cieta kā zviedri (Ņevas kauja 1240. g.), tā vācieši (Ledus kauja 1242. g.). Līdz ar to, kā rakstīja A. Švābe (LE III, 1955, 2652), Romas kūrijai vajadzēja atteikties no lielā ārpolitiskā sapņa ar militārām uzvarām Krievijā piespiest pareizticīgo baznīcu uz izlīgumu.
RĪGAS ARHIBĪSKAPIJAS IZVEIDOŠANA
Ar 13.gs. 40.gadu vidu bija mainījusies pāvesta (1243-1254) Inocenta IV politika attiecībā pret baznīcas augstāko vadību Baltijas zemēs. Pāvests vairs nesūtīja šurp savu legātu, bet īslaicīgu legāciju aizstāja ar arhibīskapa posteni, atsevišķos gadījumos uz laiku uzticot arhibīskapam arī legāta funkciju. Par Livonijas, Igaunijas un Prūsijas pirmo arhibīskapu 1246.gada 9. janvārī tika iecelts Alberts Suerbērs, kas tai laikā bija arhibīskaps Ziemeļīrijā, bet pirms tam bija pretendējis uz Rīgas bīskapa krēslu (LVA II, Nr.283; Goetze 1854, 12-15). Vienlaikus Suerbērs no 1246.gada līdz 1250.gadam un no 1255.gada līdz 1262.gadam bija arī legāts Baltijas zemēm un Krievijai. Taču Prūsijā viņš neatrada kopīgu valodu ar Vācu ordeņa vadību, un, tā kā tur nebija pastāvīga baznīcas sēdekļa, Brēmenes arhibīskaps iecēla Suerbēru uz laiku par Lībekas bīskapijas pārvaldnieku. Tikai pēc Rīgas bīskapa (1229-1253) Nikolaja nāves Alberts Suerbērs varēja apmesties savā rezidencē Rīgā, kas viņam kā metropoles sēdeklis bija paredzēts jau 1251.gadā (UB I, Nr.219).
Oficiāli ar pāvesta bullu par Rīgas arhibīskapu Alberts gan nosaukts tikai 1255.gada janvārī, un mazliet vēlāk uzskaitīti visi tie īpašumi Livonijā un Prūsijā, kuri attiecas uz arhibīskapiju (UB I, Nr.279, 282). Bez tam pāvests (1254-1261) Aleksandrs IV Rīgas arhibīskapam uzdeva organizēt jaunu bīskapiju Rīgas un Rēveles diecēžu kaimiņos dzīvojošiem pagāniem - karēļiem, ingriem un votiem (LVA II, Nr.421).
SITUĀCIJA BALTIJĀ 13.gs. VIDŪ EIROPAS TĀ LAIKA ĢEOGRĀFISKO APRAKSTU ATSPOGUĻOJUMĀ
Sakarā ar kristīgās misijas darbu un krusta kariem interese par Baltiju bija liela, un tas atspoguļojas tā laika ģeogrāfiskajos aprakstos. Bartolomeja Angļa 13.gs. 40.gados sarakstītajā enciklopēdijā Par lietu īpatnībām (De proprietatibus rerum) dots Livonijas ģeogrāfiskais apraksts antīko autoru stilā (LVA II, Nr.236; Trevisa 1975, 776-808; Матузова 1979, 69-96). No šā apraksta var spriest, ka daļa iedzīvotāju tur joprojām ir pagāni, kas tic daudziem dieviem, upurē tiem, nodarbojas ar zīlēšanu un savus mirušos sadedzina. Autors norāda uz atsevišķu zemju atgriešanu, kas veikta ar vācu spēku (Germanorum cooperante potentia) vai ar dāņu līdzdalību, pakļaujot tās savai valstij (sub fide Christi regno Daciae est subjecta). Aprakstīta vēl nepakļauto zemju bagātība, taču secināts, ka, piemēram, Lietuvu diezin vai varēšot iekarot vasarā daudzo ūdeņu dēļ, tas esot iespējams tikai ziemā, kad upes sedz ledus.
Ģeogrāfiskajā traktātā Zemju apraksti (Descriptiones terrarum) kāds, šķiet, dominikāņu ordeņa misionārs iezīmē 13.gs. 50.gadu robežu starp Austrumu baznīcu (ecclesia orientalis) un Rietumu baznīcu (ecclesia occidentalis). Šie zemju apraksti liecina, ka garīgo bruņinieku ordeņi vēl nebija zaudējuši cerību baltu un Baltijas somu zemēs katoļticību izplatīt arī mierīgā ceļā, bez zobena (absque gladio), un ne tikai pagānu vidū, bet arī jau pareizticības kontrolētajos apgabalos (Karēlija, Krievija). Šo aprakstu beigu daļā anonīmais autors pavēsta, ka uz ziemeļiem no Svētās zemes, kur darbojies Pestītājs un sludinājuši apustuļi, esot paradījušies ļoti nežēlīgi ienaidnieki, ar tiem domādams tatārus un mongoļus (Colker 1979; Mugurēvičs 1995).
Šai laikā katoļticīgajai Eiropai tik tiešām draudēja lielas briesmas. Mongoļi jau 13.gs. sākumā iekaroja lielu daļu Āzijas un 30.-40.gados, pakļāvuši Krievzemes dienvidus, strauji tuvojās Eiropas vidienei. Tie bija sasnieguši Vācijas robežas, pirms tam - 1241. un 1242.gadā - izcīnot smagas kaujas ar poļiem un ungāriem.
Pēc franciskāņu ordeņa garīdznieka Johanesa Pjāno di Karpīnes (1190-1252) informācijas (Gießauf 1995, 108, 200), ko viņš bija ieguvis, no 1245.gada līdz 1247.gadam uzturēdamies Āzijā mongoļu lielhana rezidencē kā pāvesta Innocenta IV sūtnis, mongoļi tuvākajos gados bija ieplānojuši sūtīt savu karaspēku arī uz Livoniju un Prūsiju (sciendum quod imperator proprio ore dixit quod vellet mittere exercitum in Livoniam et Prusciam). Lai mongoļu iespējamo iebrukumu atvairītu, 1249.gadā steidzīgi tika noslēgts Kristburgas miera līgums ar prūšiem un 1254.gadā pāvests uzdeva arhibīskapam Albertam Livonijā, Prūsijā un Igaunijā izsludināt krusta karu pret tatāriem un viņu sabiedrotajiem. Krustnešiem te tika solītas tādas pašas atlaides kā krusta karotājiem Tuvajos Austrumos (LVA II, Nr.393).
KURŠU PAKĻAUŠANA
Turpmākajā krusta karu gaitā Baltijā Vācu ordenim bija svarīgi nodrošināt sauszemes ceļu starp Prūsiju un Rīgu, jo kopš 1237.gada Livonijas ordenis bija Vācu ordeņa atzarojums. Satiksmi starp abām šīm ordeņa daļām traucēja kurši. Līdzšinējā Alnas Balduīna un Kurzemes bīskapa Engelberta
darbība kuršu kristīšanā tika atzīta par neapmierinošu. Lai kuršus pakļautu, Modēnas Guljelmo 1242.gadā atļāva Vācu ordenim celt pili pie Ventas netālu no kuršu Kuldīgas pils (LVA II, Nr.249, 275). Tādējādi bija izraudzīta stratēģiski izdevīga vieta, jo Kuldīga atradās kuršu zemju centrā pie svarīgā ceļa no Rīgas uz Prūsiju.
Cīņā pret kuršiem vācu karaspēkā iesaistīja arī kristīgo ticību pieņēmušos lībiešus un latgaļus. Triju gadu laikā Kursa tika tā nopostīta, ka bija spiesta pieņemt vācu soģus un dot savus ķīlniekus. Kuršu zemju sadali noformēja 1245.gada februārī (LVA II, Nr.275, 276), atceļot agrāko Zobenbrāļu ordeņa un pirmā Kursas bīskapa Engelberta līgumu, pēc kura no sadalāmām zemēm divas trešdaļas pienāktos bīskapam un viena trešdaļa ordenim. Zemju sadales principa pārskatīšanu ordenis pamatoja ar to, ka kurši pēc iepriekšējā līguma noslēgšanas esot sacēlušies un nogalinājuši Kursas bīskapu. Ordenim Kursu nācies iekarot no jauna, tā ka radušies papildu izdevumi, un tie lielāki būšot arī turpmāk, lai šīs zemes paturētu.
Šajā sakarībā Vācu ordenis bija lūdzis pāvestu turpmāk Kursā iekarotās zemes sadalīt pēc Prūsijas 1243.gada parauga, divas trešdaļas piešķirot ordenim un vienu trešdaļu bīskapam. Legāts Guljelmo, balstīdamies uz pāvesta pilnvaru, šo ordeņa lūgumu apmierināja, jo Kursa jeb Kurzeme esot pilnīgi pieskaitāma pie Prūsijas (Curonia seu Curlandia inter regiones Pruscie totaliter computatur), bīskapam vienīgi garīgā vara paliekot spēkā visā teritorijā (LVA II, Nr.274-276). Rīgas arhibīskaps Suerbērs gan iebilda pret Kursas dalījuma kvotu ordeņa labā, taču 1251.gadā no jauna iejaucās Modēnas Guljelmo (kopš 1244. g. Savojas kardināls), tuvāk paskaidrodams savu 1245.gada lēmumu un apvainodams Suerbēru ļaunprātībā (LVA II, Nr.326).
Kursas faktiskā sadalīšana aizkavējās līdz 1253.gadam, ko var skaidrot ar pāvesta un Vācijas ķeizara konfliktiem un savstarpējo cīņu. Šī sāncensība augstākajās aprindās nonāca pat tiktāl, ka pāvests aicināja mūku ordeņu vadītājus vervēt krusta karotājus pret ķeizaru, un tas jau nopietni degradēja krusta karu ideju.
Pēc 1260.gada Durbes kaujas vēlreiz sacēlusies Kursa Vācu ordenim bija jāiekaro no jauna. Šai karā, kas ilga septiņus gadus, ordenim izdevās panākt uzvaru, liekot lietā bargu teroru, netaupot ne ievainotos, ne gūstekņus, ne zēnus, kuri vecāki par 11 gadiem. Plaši Kursas novadi tika pārvērsti par neapdzīvotu postažu.
Miera līgumu ar kuršiem 1267.gadā slēdza Livonijas ordeņa mestrs Oto no Lauterbergas, kas bija naidīgās attiecībās ar Livonijas augstāko garīdzniecību, tāpēc līguma slēgšanā nav piedalījies ne arhibīskaps Suerbērs, ne Kurzemes bīskaps. Līgumā ir akcentēti kuršu pienākumi pret ordeņbrāļiem - labības nodevas (divi pūri rudzu, kviešu vai miežu no katra arkla) un kārtējās klaušas (četras dienas gadā). Vēl bija paredzētas ārkārtas klaušas, piemēram, piedalīšanās piļu celtniecībā. Tiem kuršiem, kuri bija atkrituši no kristīgās ticības, vajadzēja strādāt ordeņa piļu celtniecībā vienu mēnesi ar savu uzturu. Tālākais teksts līgumā (UB I, Nr.155) noteic, ka kurši ir atbrīvoti no citiem piļu darbiem (von anderen borg arbeit), ko V. Biļķins (1967, 280) skaidro kā aizliegumu apmesties uz dzīvi jaunuzceltajā pilī. Šķiet, ka tā patiesi bijis, jo Kurzemē vācu pilis celtas nevis kuršu pilskalnos, bet netālu no tiem. Tas varētu nozīmēt, ka kuršu un vācu pilis zināmu laiku tur pastāvējušas līdzās viena otrai (Kandava, Sabile, Talsi, Kuldīga, Grobiņa u.c.). Izrakumi vācu pilīs Kurzemē (Saldus, Piltene, Dundaga) neuzrāda pirmsvācu perioda apdzīvotību, bet kuršu pilskalnos (Talsi, Sabile, Matkule) kurši dzīvojuši vēl visu 13.gs., atsevišķos gadījumos arī 14.gadsimtā (Mugurēvičs 1983, 59).
ZEMGAĻU BRĪVĪBAS CĪŅAS
Visilgāk vācu krustnešiem tagadējā Latvijas teritorijā pretojās zemgaļi; literatūrā pat sastopams jēdziens zemgaļu simtgadu brīvības cīņas (Rozītis 1915; Dreimanis 1934, 15-24). Lai gan tik tiešām zemgaļiem pirmā sadursme ar krustnešiem bija 12./13.gs. mijā un savu pēdējo pili Sidrabi tie zaudēja 13.gs. beigās, tomēr nepārtraukta karadarbība Zemgalē šai laikā nenotika. Zemgaļu un krustnešu attiecībās var izšķirt vairākus periodus.
Jau 12.gs. beigās zemgaļi, saprazdami, ka vācu kolonijas izveidošanās Ikšķiles-Salaspils apkārtnē var nopietni apdraudēt Zemgales ostas (pie Daugmales pilskalna) eksistenci, uzbruka Ikšķiles vācu pilij (IH I, 6). Kad tika panākts pāvesta aizliegums tirgotājiem apmeklēt šo ostu (IH IV, 7), zemgaļi mēģināja nopostīt vācu apmetni Salaspilī, taču tas neizdevās, un ap 1202., 1203.gadu viņi ar vāciešiem salīga mieru (IH VI, 5).
13.gs. 20.gados krustneši daļēji pakļāva Zemgales austrumdaļas iedzīvotājus (Mežotne) un tiem kopā ar sēļiem iecēla bīskapu (IH XXI, 1; XXIII, 4; LVA II, Nr.89). Zemgaļu valdnieks Viestards, kura rezidence bija Tērvetē, gan atļāva Zemgales rietumdaļā sludināt kristietību, taču pats no katoļticības pieņemšanas 1225.gadā atteicās. Vācieši 1226.gadā nodibināja jaunu bīskapiju, tajā ietverot tā saukto Mežotnes bīskapiju bez Sēlijas (IH XXIX, 4; LVA II, Nr.125).
Nodibinot Zemgales bīskapiju, kuras robežas nebija noteiktas, pēc Modēnas Guljelmo norādījuma, tika plānota vācu pils celtniecība pie Lielupes (LVA II, Nr. 117, 249) un visi krusta karotāji mudināti iekarot pagānu zemi un pakļaut to kristīgajai ticībai. To varēja veikt Rīgas bīskaps, Zobenbrāļu ordenis vai Rīgas pilsēta (LVA II, Nr.127).
Dažādu politisko un militāro šķēršļu dēļ plānotās jaunās pils celtniecība vairākus gadu desmitus tika atlikta. Vispirms 20.gadu otrajā pusē krustneši atjaunoja no zemgaļiem iegūto Mežotni. Atbilde uz krustnešu nostiprināšanos pie Lielupes bija zemgaļu un kuršu kopējais uzbrukums Daugavgrīvas cisterciešu klosterim un tā nopostīšana 1228.gada augustā (Wartberge 1863, 32; Biļķins 1973, 62-67). Nākamajos gados cīņas starp zemgaļiem un krustnešiem norisinājās ar mainīgām sekmēm, līdz aizvien lielākus panākumus guva krustnešu karaspēks, kas ik gadu saņēma jaunu papildinājumu no Rietumeiropas.
Upmales zemgaļi - viņu vidū arī mežotnieši - bija spiesti padoties 1231.gadā. Rīgas bīskaps Nikolajs viņu zemi sadalīja starp Rīgas pilsētu un Zobenbrāļu ordeni (Biļķins 1973, 80-85). Tā kā ordenis pēc sakāves Saules kaujā bija visai novājināts, bīskaps Nikolajs panāca, ka pāvesta legāts Guljelmo 1237.gadā novēlēja Zemgales bīskapijai zemes uz dienvidiem no Daugavas un uz austrumiem no Ventas, ietverot pat daļu tagadējās Lietuvas teritorijas starp Nemunu un Daugavu šaipus Vilijai (Nērei), bet no tās iztekas taisnā virzienā uz Polocku (LVA II, Nr.219; Biļķins 1973, 102, 103, karte 254. lpp.).
Ar 13.gs. 50.gadiem Zemgales pakļaušanā iniciatīvu atkal pārņēma ordenis - tagad jau Livonijas ordenis kā Vācu ordeņa sastāvdaļa. Šai laikā zemgaļiem bija neizdevīgs starptautiskais stāvoklis - kurši bija uzvarēti, lietuvji Mindauga vadībā formāli bija kristījušies un meklēja sadarbību ar Vācu ordeni. Nepārtrauktajos uzbrukumos Zemgale bija izpostīta, un 1254.gadā to sadalīja (izņemot Upmali, kas bija sadalīta jau iepriekš) starp Rīgas arhibīskapu, Rīgas domkapitulu un Livonijas ordeni (LVA II, Nr.388).
Kad žemaiši kaujā pie Skodas 1259.gadā sakāva Livonijas ordeņa karaspēku, zemgaļu dižciltīgie, sekodami sava vadoņa Šābja (Šabja) ieteikumam, no Zemgales padzina vācu fogtus un garīdzniekus (Biļķins 1973, 145). Ar 1259./1260.gadu atsākās vācu uzbrukumi Zemgalei, kas iesākumā lielus panākumus nedeva. Svaru kausi uz krustnešu pusi sāka nosvērties 60.gadu vidū, pēc tam kad vācieši bija uzcēluši savas pilis Dobi un Mītavu (Jelgavu), no kurām tika rīkoti nepārtraukti reidi uz zemgaļu pilīm.
Kad vāci ieņēma Tērveti un citas pilis, zemgaļi 1272.gadā bija spiesti piekrist miera līguma slēgšanai (UB I, Nr.430). Līgumā zemgaļiem tika paredzētas labības nodevas - no katra apstrādājamās zemes arkla pūrs rudzu un pūrs miežu. Labības nodevas varēja aizstāt ar naudu vai medījumu - divām caunu vai astoņām vāveru ādiņām par katru pūru. Kārtējās klaušas bija četras dienas gadā, kur starp citu tika paredzēta arī malkas un siena sagāde. Vēl bija noteiktas ārkārtas klaušas - dalība karagājienos, piļu un ceļu būvniecībā.
Septiņdesmito gadu beigās Zemgalē tomēr no jauna uzliesmoja sacelšanās, ko vadīja dažos vēstures avotos par ķēniņu (karali) sauktais zemgaļu valdnieks Nameisis (Namejs), kas spēja atkarot vāciem vairākas zemgaļu pilis, piemēram, Tērveti. Taču pēc neveiksmīga uzbrukuma Rīgai 1280./1281.gada ziemā Nameisis ar karadraudzi atstāja Zemgali, lai kopā ar lietuvjiem cīnītos pret Vācu ordeni Prūsijā.
Zemgaļu brīvības cīņu pēdējais posms sākās 1286.gada ziemā, kad ordenis iepretim Tērvetes pilij uzcēla savu Heiligenbergas pili. Turpmākajos četros gados krustneši šo pili izmantoja kā atbalsta punktu, no turienes sistemātiski postot Zemgali. Neredzēdami vairs izeju, zemgaļi 1290.gadā paši nodedzināja savas pilis un lielā skaitā devās uz Lietuvu. Šie zemgaļu izceļotāji 1299.gadā, izmantodami Rīgas arhibīskapa (1294-1300) Johannesa III un Livonijas ordeņa pretišķības, uzsāka diplomātisku cīņu par savām zaudētajām tiesībām (Seraphim 1912, X). Divi zemgaļu sūtņi kopā ar Rīgas arhibīskapu iesniedza pāvestam plašu sūdzību par ordeni, ko atkārtoja 1305.gadā. Pāvests (1305-1314) Klements V uzdeva izmeklēt šo lietu savam kapelānam Laonas domkungam Franciskam no Moljāno (Seraphim 1912, XII-XVI). Izmeklēšanas materiālos fiksētas apsūdzības pret Livonijas ordeni 230 punktos, to vidū materiāli par ordeņbrāļu nogalinātajiem zemgaļu vadoņiem, par zemgaļu apspiešanu un piespiedu izceļošanu u.c. Taču ne šī tiesas procedūra, ne pāvesta lāsti notikušo nespēja grozīt, jo bruņotā vara bija ordeņa rokās (Urban 1981, 45-62).
KRUSTA KARU REZULTĀTI BALTIJĀ
Krusta karu rezultātā Baltijas zemes, izņemot Lietuvu, zaudēja neatkarību vairāku apstākļu dēļ. Austrumbaltijas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis starp Austrumeiropu un Rietumeiropu kopš vikingu laikiem piesaistījis ekonomiski un politiski spēcīgu valstu uzmanību, īpaši tirgotāju interesi. Stratēģiski svarīga nozīme bija Latvijas teritorijai ar reģiona lielāko upi Daugavu, jo pa to varēja nokļūt līdz lielajiem Volgas un Dņepras ūdensceļiem, par kuru kontroli 11.-13.gs. cīnījās visas tirdzniecībā ieinteresētās valstis.
Krustneši cīņā par Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrasti uzvarēja galvenokārt tāpēc, ka viņu rīcībā bija tehniski labāk bruņoti militārie spēki, kurus turklāt varēja nepārtraukti papildināt. Vietējo iedzīvotāju karaspēkā līdzās atsevišķu valdnieku karadraudzēm ietilpa zemnieki, kas, protams, nebija nopietns pretinieks bīskapu un ordeņa sapulcinātajiem profesionālajiem karavīriem (Mugurēvičs 1995).
Vietējo tautu pakļaušanu veicināja Baltijas politiskā sadrumstalotība. Senlatvieši pretstatā lietuvjiem nebija spējuši apvienoties kopīgai cīņai pret krustnešiem. To labi prata izmantot iebrucēji, lietojot skaldi un valdi taktiku. Kristīgo ticību pieņēmušos iesaistīja krustnešu karaspēkā, lai pakļautu pārējos pagānus.
Baltijas tautām parasti bija jācīnās pret vairākiem ienaidniekiem reizē, jo vienlaikus ar krustnešiem - katoļticības izplatītājiem - uz Austrumbaltiju pretendēja arī senkrievu kņazi, lai te varētu ievākt meslus un izmantot savā labā izdevīgos ūdens un sauszemes ceļus. Savukārt nesaskaņas pašu Baltijas tautu starpā izraisīja nebeidzamus savstarpējus sirojumus kaimiņzemēs. Vietējo tautu turpmāko cīņu pret krustnešiem jo sevišķi apgrūtināja 13.gs. noslēgtie līgumi starp krieviem un vāciešiem, kas nozīmēja tirdzniecības ceļu pāriešanu svešzemju tirgotāju rīcībā, nerēķinoties ar pamatiedzīvotāju interesēm.
Krusta karu rezultātā tagadējā Latvijas un Igaunijas teritorijā izveidojās Livonijas ordeņa un bīskapu valstu konfederācija, kurā konsolidējošais spēks bija katoļticība. Līdz ar to šīs Baltijas valstis tika iekļautas Rietumu kultūras lokā (Christiansen 1980, 131).
Vācu krustnešu un Baltijas vietējo tautu savstarpējās cīņas 13.gadsimtā atspoguļotas arī tālaika hronikās. Tās piederēja pie literatūras, kas ordeņa pilīs tika lasīta priekšā ēdienreizēs ordeņbrāļiem, lai vairotu viņu kaujas sparu. Atskaņu hronika, kuras oriģināls līdz mūsdienām nav saglabājies, vēlāk nosaukta par Livonijas atskaņu hroniku (Livlndische Reimchronik); literatūrā tā dažkārt dēvēta arī par Vecāko Livonijas atskaņu jeb rīmju hroniku, bet mūsu izdevuma variantā gluži vienkārši par Atskaņu hroniku. Domājams, ka šim sacerējumam bijis daudz rokrakstu, taču arī tie gandrīz visi gājuši zudumā.
ATSKAŅU HRONIKAS ROKRAKSTI UN TO PUBLIKĀCIJAS
ROKRAKSTI
No mums zināmajiem zudušajiem atskaņu hronikas rokrakstiem var minēt Toruņas pils bibliotēkas (1418-1446), Cēsu (1523) un Pērnavas (16.gs.) tekstus (Arbuzovs 1938/1939).
Pašlaik zinātnieku rīcībā ir viens pilnīgs rokraksts (Heidelbergas), otrs nepilns (Bergmaņa kodekss), bet no trešā rokraksta (Kopenhāgenas) ir tikai divi fragmenti.
BERGMAŅA KODEKSS
Vecākais rokraksts ir Bergmaņa kodekss (Codex Bergmanni), nosaukts Rīgas Doma un Sv. Pētera baznīcas mācītāja Liborija Bergmaņa (1754-1823) vārdā. L. Bergmanis, būdams kolekcionārs, bija izveidojis lielu bibliotēku, viņš arī aktīvi iesaistījās Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības un N. Himzeļa muzeja (tag. Rīgas vēstures un kuģniecības muz.) darbā (Lenz 1970, 57). Šo kodeksu Bergmanis bija ieguvis ar kāda grāmatu tirgotāja starpniecību 1797.gadā (Bergmann 1817, 176). Rokraksts piederējis ierēdnim Bretšneideram tolaik Austroungārijas sastāvā ietilpstošās Galīcijas pilsētā Lembergā (tag. Ļvova). Kā liecina atzīmes uz rokraksta malām, ap 1539.gadu šā eksemplāra īpašnieks bijis Rīgas arhibīskapijas vasalis Reinholds Tīzenhauzens Bērzaunē (miris 1541). Tuvāk nenoskaidrotu apstākļu dēļ Livonijas kara laikā vai vēlāk rokraksts nokļuvis ārzemēs. Pēc L. Bergmaņa nāves rokrakstu ieguva Rīgas Sv. Jāņa latviešu draudzes mācītājs Hermanis Treijs (1794-1849), bet savukārt pēc Treija nāves tas kopā ar viņa plašo bibliotēku pārdots Vidzemes bruņniecībai (1849). Pēc pirmā pasaules kara rokraksts izvests uz Vāciju, un tā pašreizējā atrašanās vieta nav zināma (Hellmann 1991).
Bergmaņa kodekss bijis liela formāta (27x21-21,5 cm) uz pergamenta rakstīts manuskripts, iesiets brūnos ādas vākos, kas varētu būt vēlāku laiku darbs (Berkholz 1880, 71). Ikvienā no 166 lappusēm bijušas divas ailes ar 30-32 rindām katrā. Rokraksts nav bijis pilnīgs, tam trūcis 1280 rindu (2561.-3840.). Spriežot pēc rakstības veida, šis kodekss tapis 14.gs., taču tajā ir daži vēlāki ieraksti.
Īpaši jāaplūko pieraksts darba beigās, kuru sākotnēji uzskatīja par norādi uz Hronikas autoru: Geschriben in der Kumentur zu rewel durch den Ditleb von Alnpeke im mocclxxxxvj iar (Rakstījis Rēveles komturijā Ditlebs no Alnpekes 1296.gadā). Taču vēstures fakti pierāda, ka šis ieraksts ir vēlāka laika viltojums (Schirren 1857), jo Vācu ordeņa komturija Rēvelē izveidota tikai 1347.gadā, pirms tam Rēvele piederēja dāņiem. Arī atšķirības burtu formā liecina, ka Hronikas tekstu rakstījis cits cilvēks. Šo viltojumu acīmredzot izdarījis Ļvovas rātskungs Johans Alnpeke, kuram 17.gs. kādu laiku rokraksts piederējis. Ar minēto ierakstu rātskungs, jādomā, gribējis izcelt savas dzimtas senumu (Zeids 1992, 30).
Pēc burtu formas paleogrāfiskas salīdzināšanas precizēts, ka Bergmaņa kodekss attiecināms uz 14.gs. vidu, tātad no oriģinālā teksta to šķir pusgadsimts. Taču nav nosakāms, vai šis kodekss ir pārrakstīts tieši no oriģināla vai arī bijis pa vidu vēl kāds noraksts (Berkholz 1880, 57).
HEIDELBERGAS (CODEX PALATINUS) ROKRAKSTS
Pilns Atskaņu hronikas 15.gs. rokraksts glabājas Heidelbergas universitātes Palatīnas bibliotēkā, no tās arī ieguvis savu nosaukumu - Codex Palatinus Germ. 367. Šis rokraksts ievietots kopējā sējumā ar nosaukumu Reimbücher über Preüssen v. Livland. Kopā ar Atskaņu hroniku tajā ir Nikolaja Jerošina Vācu ordeņa hronika un vēl trīs citi senvācu dzejojumi (LRC 1857, 7). Atskaņu hronikas rokraksts satur 287 pergamenta lapas, kuru formāts ir 25,5x19,5 cm (Arnold, Kurras 1990, 96). Hronikas teksts lappusē izkārtots divās ailēs pa 39-41 rindai katrā.
Kādu laiku Heidelbergas rokraksts, šķiet, atradies Vatikānā, jo ir zināms, ka 1816.gadā pāvests (1800-1823) Pijs VII to atdevis atpakaļ bibliotēkai (LRC 1857, 6). Līdz ar to zinātniekiem bija radusies iespēja papildināt Bergmaņa kodeksa iztrūkstošo daļu un salīdzināt abus rokrakstus (Napiersky 1845).
KOPENHĀGENAS ROKRAKSTS
Trešais rokraksts - divi Atskaņu hronikas fragmenti (2039.-2064.r. un 6715.-6756. r.) - atrodas Dānijas Valsts arhīvā Kopenhāgenā. Šais fragmentos ir runa par Dānijas aktivitātēm 13.gs. Igaunijā. Rokraksts tapis 16.gs., bet zinātniekiem pazīstams kopš 18.gs. otrās puses, kad tas pirmoreiz publicēts (Schirren 1861).
PUBLIKĀCIJAS
Kopenhāgenā glabātais rokraksts tad arī kļuva par pirmo Atskaņu hronikas publikāciju. To sagatavoja dāņu vēsturnieks P. F. Zūms. Šie Hronikas fragmenti 1787.gadā parādījās izdevumā Symbolae ad Literaturam Teutonicam antiqviorem ex codicibus manu exaratis, qvi Havniae asservantur, editae sumtibus Petri Friderici Suhm ar virsrakstu Rhythmi de transactione Stensbyensi inter Waldemarum II. regem Daniae et Hermannum Balcke magistrum provincialem ord. Teuton. In Prussia (Sum 1787).
Pirmo plašāko Atskaņu hronikas izdevumu sagatavoja mācītājs Liborijs Bergmanis (Bergmann 1817). Tas iznāca nelielā metienā (107 eks.) par izdevēja līdzekļiem, tāpēc tagad tiek saukts viņa vārdā - Bergmaņa kodekss (Codex Bergmanni). Izdevuma sākumdaļā ievietots Hronikas teksts atbilstoši oriģināla lappušu un rindu izkārtojumam. Tālāk (175.-182. lpp.) L. Bergmanis aplūko rokraksta atrašanas vēsturi un dod tā vēsturisko un valodniecisko vērtējumu. Tam seko īss Hronikas satura atstāstījums (185.-208. lpp.), notikumus grupējot pēc ordeņmestru valdīšanas laika un papildinot ar komentāriem no citiem vēstures avotiem, taču bez precīzām norādēm. Grāmatas beigās (211.-220. lpp.) dots glosārijs - vidusaugšvācu valodas vārdu skaidrojums mūsdienu vācu valodā.
Kad kļuva pieejams Heidelbergas rokraksts, vācbaltu vēsturnieks Kārlis Eduards Napjerskis (1793-1864) sagatavoja un 1844.gadā publicēja Bergmaņa kodeksā trūkstošās rindas kopā ar rokraksta analīzi un dažām piezīmēm (Napiersky 1844).
Tai pašā gadā Vācijā parādījās jauns šīs hronikas izdevums - Štutgartes literārās biedrības darbu sērijas 7. sējumā (Pfeiffer 1844). Izdevuma sagatavotājs Francis Pfeifers (1815-1868) uzskatīja, ka Heidelbergas rokraksts cēlies no Bergmaņa kodeksa, kas esot pārveidots un tādējādi sabojāts, tāpēc viņš centās uzlabot Hronikas valodu. Šie F. Pfeifera pūliņi noveda pie filoloģiski neapmierinoša teksta. Turklāt abi kodeksi salīdzināti tikai daļēji, vietām sajaukta rindu numerācija, bet dažas rindas (4882., 11940.-11943.) vispār izlaistas (LRC 1857, 11-12; Meyer 1876, 276). Neraugoties uz minētajām nepilnībām, šis izdevums vēl joprojām dažkārt tiek izmantots, kā 13.gs. vēstures avots (Christiansen 1980, 260).
Nākamais Atskaņu hronikas izdevums parādījās 1848.gadā. Rēveles ģimnāzijas latīņu valodas skolotājs Eduards Meiers (1812-1856) bija pārtulkojis Hroniku dzejā mūsdienu vācu valodā pēc Bergmaņa kodeksa ar papildinājumiem no Heidelbergas rokraksta. Atdzejojumam pievienoti komentāri, kas sniedz 19.gs. pirmās puses zināšanām atbilstošus datus par Hronikā tēloto laikmetu, minētajām personām, toponīmiem u.c. (Meyer 1848, 337-372). Pielikumā (373., 374. lpp.) dots Dūsburgas Pētera hronikas fragmenta - Durbes kaujas apraksta - tulkojums no latīņu valodas vācu valodā.
Savukārt vācbaltu vēsturnieki Teodors Kallmeiers (1793-1859) un jau minētais K. E. Napjerskis 50.gados sagatavoja jaunu Hronikas izdevumu. Tas 1853.gadā ievietots Scriptores rerum Livonicarum 1. sējumā (LRC 1853), bet 1857.gadā iznāk atsevišķā grāmatā (LRC 1857). Abi autori par pamatu ņēmuši Bergmaņa izdevumu, ko Napjerskis papildinājis ar trūkstošo daļu no Heidelbergas rokraksta, vēršot uzmanību uz atšķirībām abos kodeksos. Līdzās oriģināltekstam pirmoreiz dots satura atstāstījums prozā - parafrāze - mūsdienu vācu valodā. Lai gan speciālisti šo izdevumu uzskata par diletantisku valodas ziņā (Meyer 1876, 277; Arbuzovs 1938/1939, 36259), uzmanību piesaista samērā plašie komentāri un norādes par notikumu hronoloģiju, kuras balstītas uz citu 13.gs. avotu analīzi. Iepriekšējās Hronikas publikācijās šādas dziļākas analīzes nebija.
Pēc četriem gadiem - 1861.gadā - vācu vēsturnieks Ernsts Strēlke izdevuma "Scriptores rerum Prussicarum" 1.sējumā publicēja no Bergmaņa kodeksa vairākus Hronikas fragmentus, kuros stāstīts par Zobenbrāļu ordeņa apvienošanu ar Vācu ordeni, par karadarbību Lietuvā, Prūsijā u.c., kopumā ap 1800 rindu (Strehlke 1861). Šajā publikācijā novērstas abu iepriekšējo izdevumu (LRC 1853; LRC 1857) Hronikas teksta valodas nepilnības, doti plašāki komentāri par Lietuvu un Prūsiju.
Kāds cits Atskaņu hronikas fragments, ko publicēšanai sagatavojis E. M. Fants, ievietots zviedru viduslaiku vēstures avotu izdevuma "Scriptores rerum Suecicarum medii aevi" 3.sējumā, kas iznācis 1876.gadā Upsalā.
Taču par labako līdz šim sagatavoto Alskaņu hronikas publicējumu no valodas viedokļa atzīts 1976.gadā Pāderbornā izdotais Tērbatas universitātes profesora Leo Meiera (1830-1910) darbs (Meyer 1876). Tajā kritiski izvērtēti abi Hronikas kodeksi, norādot uz visiem variantiem, dots personu un vietu rādītājs, kā arī glosārijs. Diemžēl šim izdevumam nav komentāru un notikumu hronoloģijas izvērtējuma (Arbuzovs 1938/1939, 36260; Zeids 1992, 29).
Minētais L. Meiera sagatavotais darbs atkārtoti izdots 1963.gadā (Meyer 1963) un 1973.gadā (Arnold, Kurras 1990, 97).
Latviešu valodā Atskaņu hroniku pirmoreiz pārtulkojis un 1893.gadā izdevis skolotājs un muzeju darbinieks Matīss Siliņš (1861-1942) pēc T. Kallmeiera un K. Napjerska sagatavotā izdevuma. M. Siliņš tulkojis Hronikas parafrāzes tekstu līdz ar minēto autoru dotajiem apakšvirsrakstiem, kurus beigudaļā vēl papildinājis (Si1iņš 1893, 18-119). Tulkotāja "Piezīmējumi" (turpat, 120-176) ir diezgan patstāvīgs darbs, tikai galvenajos vilcienos sekots vācbaltu vēsturnieku skaidrojumiem un hronoloģijai (LRC 1857, 240-295). Tulkojumam pievienotas divas kartes - "Pārskata karte par Baltijas jūras piekrastes zemēm 13.gadu simtenī" un "Baltijas un Melnās jūras piekrastes zemes 13.gadusimtenī un vēlāku", kā arī trīs senvietu kompleksu - Raktes-Žagares, Tērvetes-Svētkalna (Heiligenbergas) un Embūtes - situācijas plāni (kuršu un vācu pilis).
Jauns Atskaņu hronikas tulkojums latviešu valodā tika izdots 1936.gadā (Klaustiņš, Saiva 1936). Pēc L. Meiera sagatavotā izdevuma to latviski atdzejojis dzejnieks un tulkotājs Jēkabs Saiva (Jansons, 1890-1953). Ievadu un īsus komentārus uzrakstījis literatūrvēsturnieks un rakstnieks Roberts Klaustiņš (1875-1962). Lai gan šis Hronikas izdevums ir novecojis un trūcīgie komentāri vairs neatbilst tagad zināmajiem vēstures faktiem (Zeids, 1992, 30), tomēr jauna, mūsdienīga izdevuma trūkuma dēļ tas atkārtoti laists klajā gan trimdā (1960), gan Latvijā (1993).
Vēl jāpiebilst, ka īsi pirms otrā pasaules kara izdevumā Senās Latvijas vēstures avoti (LVA II, Nr.208, 238, 247, 262-267, 347, 350, 356, 426-428) bija ievietota virkne Atskaņu hronikas fragmentu pēc L. Meiera 1876.gada publikācijas, dodot notikumu hronoloģiju atbilstoši tālaika jaunākajiem latviešu un lietuviešu vēsturnieku pētījumiem.
Savukārt pēckara gados izdevumā Lietuvas PSR vēstures avoti lietuviešu valodā pārstāstītas vairākas Atskaņu hronikas epizodes, kuras attiecas uz Lietuvas 13.gs. vēsturi (Jablonskis 1955, 27, 30, 35, 37, 42, 49).
Atskaņu hronikas tulkojumi angļu valodā, kas parādījušies mūsu gadsimta 70.gados ASV, atveidoti prozā, par pamatu ņemot L. Meiera izdevumu. Vēstures profesors no Ilinoisas štata Viljams Urbans (dz. 1939), kas pievērsies tematam par krusta kariem Baltijā, sadarbībā ar profesoru Džeriju Smitu no Virdžīnijas štata 1977.gadā izdeva The Livonian Rhymed Chronicle. Autori uzskata, ka hronika kā vēstures avots vieglāk uztverama nesaistītā valodā, bet, tulkota dzejā, tā būtu tikai neveikli pantiņi (Smith, Urban 1977, XXIV). Tulkojumam katrā lappusē sniegti skaidrojumi par notikumu vietu un laiku, minēto personu izcelsmi, par kristiešu un pagānu ticējumiem utt. Ziņas smeltas no 13.gs. avotiem un līdz 20.gs. 70.gadu vidum iznākušās speciālās literatūras. Komentāri ir novecojuši tai daļā, kura attiecas uz Hronikā minēto vietu identifikāciju. Izdevumā vēl ievietoti vēlākā Vācu ordeņa lielmestra (1272-1283) Hartmaņa no Heldrungenes aculiecinieka iespaidi un vērtējums par Zobenbrāļu ordeņa pievienošanu Vācu ordenim 1237.gadā, sniegts īss Livonijas piļu raksturojums ar Rīgas pilsētas un Kokneses pils attēliem, kā arī dotas divas Baltijas dienvidaustrumu daļas kartes, kurās atzīmētas 13.gs. tur dzīvojušās tautas un lielākās apdzīvotās vietas.
Otru Hronikas tulkojumu angļu valodā veikusi latviešu izcelsmes dzejniece un literatūrzinātniece, Stenfordas universitātes docente Ausma Regīna Jaunzeme (Jaunzemis, prec. Mallena; 1936-1978). Šis tulkojums (Jaunzeme 1974, 50-191; Jaunzeme 1978, 7-211) ir bijis viņas doktordarbs, taču autores pāragrā nāve nav ļāvusi to izstrādāt līdz galam. Lasītāji var iepazīties tikai ar Hronikas teksta tulkojumu (Jaunzeme 1978, 7-211) un bibliogrāfiju (turpat, 213-221). Kā liecina kādas 175 norādes tulkojuma tekstā, bijuši paredzēti arī komentāri. Spriežot pēc kāda referāta tēzēm un doktordarba teksta (Jaunzeme 1971, 38-49), Hronika tulkotāju vairāk interesējusi kā literārs darbs, kas atspoguļo 13.gs. autora izteiksmes īpatnības. Žēl, ka A. Jaunzeme, būdama dzejniece, Atskaņu hroniku tomēr tulkojusi prozā, nevis atdzejojusi.
PAR HRONIKAS AUTORU
Līdz ar Atskaņu hronikas pirmo publikāciju sagatavošanu izdevējiem aktuāla kļuva Hronikas autora problēma. Iesākumā autorību piedēvēja kādam it kā Livonijas ordeņa brālim Alnpekes Ditlebam, kura vārds grāmatas titulā minēts abos latviešu izdevumos, kaut gan jau tolaik tulkotājiem bija skaidrs, ka šis Ditlebs nav Hronikas autors. M. Siliņš, sekodams vācbaltu vēsturnieku paraugam (LRC 1857, 13), gan izsaka versiju, ka Alnpekes Ditlebs varējis būt viens no Hronikas pārrakstītājiem vai noraksta īpašniekiem (Siliņš 1893, priekšvārds).
No Hronikas satura var spriest, ka autors bijis Vācu ordeņa brālis, bet ne garīdznieks, jo sacerējumam ir pat antiklerikāla ievirze. Tas runā pretī pieņēmumam, ko izteicis vācbaltu vēsturnieks K. Širrens (Schirren 1857), ka Hroniku būtu sacerējis cisterciešu ordenim piederīgais Dozeles Vigbolds (Wachtsmuth 1878, 25-27).
Autors nav piederējis pie kāda noteikta pils konventa, bet pavadījis ordeņmestru gan miera laikā, gan kara gaitās un sūtīts veikt diplomātiskus uzdevumus (Arbusow 1939, 189). Spriežot pēc Hronikā aprakstītajām epizodēm, stāstītājs uzturējies vairākās pilīs Prūsijā, iespējams, pat Akonā. Tā kā visbiežāk minēta Klaipēdas pils un tās apkārtne, domājams, ka tieši no turienes viņš ieradies Livonijā (Mackensen 1939, 414). Vēl var secināt, ka viņš bijis Kuldīgas, Mītavas (Jelgavas), Heiligenbergas pilī un Rīgā, kā arī Sāmsalā un Veisenšteinas (Paides) pilī Igaunijā. Ka hronists, domājams, bijis ordeņa bruņinieks vai vēstnesis (herolds), to apliecina arī šajā darbā paustā krusta karu laika bruņinieka ideoloģija un jūtamā interese par militārajām lietām, jo daudzās kaujās piedalījies arī pats stāstītājs.
Kas attiecas uz Hronikas autora dzimteni, tad sākotnēji uzskatīja, ka tā varētu būt švābu zeme (Bergmann 1817, 175). Vēlāk šo uzskatu atzina par nepamatotu, jo, spriežot pēc Hronikas valodas īpatnībām, autors drīzāk nācis no Vidusvācijas (Tīringene, Frankonija, Hesene), kur visspilgtāk izpaužas vidusaugšvācu valodas iezīmes (Pfeiffer 1844, V, VI).
HRONIKAS SATURS
Atskaņu hronika, kurā ietilpst 12 017 rindu, vēsta par apmēram simt gadu garu vēstures periodu - no 12.gs. beigām līdz 13.gs. beigām. Pats autors gan domā, ka senākie aprakstītie notikumi attiecoties uz 1143.gadu, bet tas neatbilst īstenībai. Kļūdas cēlonis būs tas, ka autors izmantojis neprecīzus vēstures avotus, jo viņš pats Livonijas notikumos piedalījies tikai kopš 1278./1279.gada (Angermann 1986, 10).
AVOTI
Hronists savā darbā izmantojis daudzus avotus, kuru ticamība un kvalitāte nav vienāda. Pirmkārt, bieži vien viņš atsaucas uz mutvārdu liecībām. Konstatēts, ka daudzi Atskaņu hronikā minētie senākie fakti saskan ar Indriķa hroniku, kaut gan hronistam šis darbs nav bijis pazīstams. Viņa rīcībā bijuši ordeņmestru saraksti, kaujās kritušo bruņinieku saraksti jeb tā sauktā obituria, dokumenti par zemju dalīšanu, lēņu grāmatas u.c. (Wachtsmuth 1878, 3-23). Speciālisti uzskata, ka autora rokās bijusi vēl kāda hronika par laiku no 1143.gada līdz 1243./1244.gadam, kuru izmantojis arī Vartberges Hermanis 14.gs. (Arbuzovs 1938/1939, 36255; Zeids 1992, 31).
Par laikposmu no 1245.gada līdz 1260.gadam ziņas gūtas Vācu ordeņa annālēs, bet no Durbes kaujas 1260.gada līdz 1279.gadam - tagad pazudušajās Tērbatas bīskapijas annālēs (Annales Dorpatenses), kurām ar Atskaņu hronikas starpniecību bijusi nozīme vairāku Krievzemes vēstures problēmu risināšanā (Пашуто 1963). Hronists vēl atsaucas uz dažiem rakstītiem avotiem, kurus viņš gluži vienkārši dēvē par grāmatu (buch). Jāteic, ka tāpat tiek saukta arī pati Atskaņu hronika.
No 1279.gada līdz 1290.gadam Hronikas autors jau ir daudzu attēloto notikumu aculiecinieks, un ar šo laiku ziņas kļūst samērā plašas un ticamas.
ORDEŅBRĀĻU IDEOLOĢIJA UN MENTALITĀTE
Atskaņu hronikas autora galvenais temats ir kristīgās ticības izplatīšana, taču ne misionārisma veidā, bet ar Vācu ordeņa krusta kariem. Hronists labi pārzina ordeņa statūtus un iekšējo kārtību, mestra, maršala un citu ordeņa ierēdņu pienākumus un tiesības. Vācu ordenim nelabvēlīgās situācijās viņš ir partijisks, aktīvi nostājas ordeņa pusē.
Vērtējot Hronikas ideoloģiju un ordeņbrāļu mentalitāti, jāuzsver, ka tajā atspoguļojas tālaika katoļu baznīcas kara misija, kurā tiek attaisnota vācu krustnešu darbība. Ordeņmestri tēloti kā labi cilvēki, kas apveltīti ar bruņinieku tikumiem, tie mīl un slavē Dievu, lai gan cīņā pret pagānu tautām veic asiņainus briesmu darbus. Ordenis hronista tēlojumā parādās kā noteikts spēks, kas stāv visa centrā. Livonijas bīskapi un garīdzniecība vispār tiek vērtēta kritiski, kaut gan autors izvairās no polemikas ar bīskapiem kā zemes kungiem. Par ideālu uzskatīta visu no Rietumiem nākušo kristīgo spēku - arī dāņu un zviedru - apvienošanās cīņā pret pagāniem (Angermann 1986, 10).
Atskaņu hronikā pastāv stingra polarizācija labajos un ļaunajos, resp., Dieva bērnos un velna bērnos (Biļķins 1935<M^>1, 11-45). Dieva bērni, ko pārstāv krustneši, ir apveltīti ar labiem tikumiem - Dieva mīlestību, varonību, vīrišķību, paklausību, uzticību, taisnīgumu un gudrību. Turpretī nekristītās pagānu tautas ir Dieva ienaidnieki, kas pieķeras neīstiem dieviem, ienīst kristīgo ticību un, izņemot atsevišķus varoņus, ir mazdūšīgi un gļēvi, ja draud briesmas. Dieva kalpi nedzenas pēc laicīgās slavas, turpretī Dieva ienaidnieki hronista tēlojumā ir iedomīgi un lepni, nav patiesīgi un reizēm rīkojas muļķīgi, piemēram, kad upurē ieročus un zirgus, utt.
Katoļu baznīca sludināja, ka krusta karos Dievs ir kopā ar ticīgajiem un piešķir tiem uzvaru, taču neveiksmes 12.-13.gs., kad krustneši Vidusjūras Austrumu zemēs cieta smagas sakāves, spieda hroniku autorus meklēt tām attaisnojumu. Līdz ar to mainījās trafaretais tēlojums, ka pagāni vienmēr tiek sakauti. Tas atspoguļojas arī Atskaņu hronikā, kur krietni un varonīgi karotāji reizēm nodrošina uzvaru pagāniem (Zeids 1992, 32). Dažkārt gan uzskata, ka te zināmā mērā izpaužas hronista bruņnieciskums, atzīstot arī ordeņa pretinieku kaujasspējas (Angermann 1986, 11).
Raksturodams vietējās tautas, Hronikas autors izceļ zemgaļu militāro spēku un varonību - hronista vārdiem, stūrgalvību -, ar kādu tie aizstāv savu neatkarību. Kurši, kā atzīst hronists, ir lepni, mīl brīvību un ir pārgalvīgi, pārdroši savā naidā pret kristīgo ticību un bruņiniekiem, taču tie, kuri pieņēmuši kristietību, bieži vien ir gatavi piedalīties kopējos karagājienos. Un tomēr, tāpat kā zemgaļi, arī kurši nav līdz galam uzticīgi krustnešiem, nereti pamet tos kaujas laukā un arvien ir bīstami kaimiņi krustnešu pilīm. Latgaļi, lībieši un igauņi pēc kristietības pieņemšanas tiek atzīti par ordeņa sabiedrotajiem. Lietuvji un krievi kā vāciešiem nepakļatās tautas vērtēti negatīvi. Vispār attiecībā pret pagānu tautām Hronikā valda pārsvarā agresīvā krusta karu ideoloģija, kas attaisno pagānu nogalināšanu kristīgās ticības izplatīšanas vārdā.
Ordeņbrāļu pienākumi bija formulēti Vācu ordeņa statūtos (Perlbach 1890, 27), izceļot tādas nepieciešamas īpašības kā šķīstība, pieticība, paklausība, pazemība un lēnprātība, bet tai pašā laikā teikts, ka nesaudzīgi jāiznīcina ticības ienaidnieki. Faktiski šie noteikumi nozīmēja mūka un bruņinieka sintēzi, kas Hronikā labi atklājas ordeņmestru tēlojumos (Kļaviņš 1993, 32).
Atskaņu hronikas priekšplānā ir militārie notikumi, un ordeņbrāļu līdzdalība tajos tiek skaidrota kā kalpošana Dievam un svētajai Marijai, kas allaž tiek piesaukta lūgšanās. Taču reizēm vērojama arī krustnešu paļaušanās uz dabas spēku atbalstu, kas parasti raksturīga vietējām tautām (piem., kurši panākumus kaujā pareģo pēc putna dziesmas). Hronikā lasām, ka krustneši pēc uzvaras kaujā ziedo Dievam daļu laupījuma - zirgus un ieročus - gluži tāpat, kā to dara vēl nekristītās Baltijas tautas (Klaustiņš, Saiva 1936, XI). Šajā ordeņbrāļu rīcībā un mentalitātē pamatoti tiek saskatīti pagānisma elementi (Kugler 1993, 24; Kļaviņš 1995, 9). Tātad bija krustneši, kuru apziņā vērojams seno ģermāņu ticējumu sajaukums ar kristīgās ticības dogmām. Protams, šīs pagānisma paliekas tiem netraucēja veikt ordeņa pamatuzdevumu - kristīgā Dieva vārdā pakļaut pagāniskās tautas.
Hronistu ietekmējušas ne tikai kristīgās ticības dogmas un Vācu ordeņa statūti, bet, kā atzīst vairāki autori (Mackensen 1939; Kugler 1993), arī laicīgā literatūra. Šķiet, ka viņam bijuši pazīstami vācu minnezengera Eišenbahas Volframa (1170-1220) darbi, piemēram, bruņinieku romāns dzejā Parsifāls, kurā apdziedāti garīgo bruņinieku ordeņu ideāli (Angermann 1986, 10; Kļaviņš 1993, 34). Hronistam pašam gan nav bijis ciešas saskares ar galma dzeju, taču viņš pazinis varoņteikas par Bernes Dītrihu un Eki. Autora galvenais mērķis ir bijis uzrakstīt darbu priekšā lasīšanai (czu tische czu lesen) ordeņa konventos Livonijā un ārzemēs, lai ordeņbrāļus iepazīstinātu ar cīņām Livonijā, tādēļ Atskaņu hronikas rokraksti izplatījās Vācu ordeņa bibliotēkās (Arbuzovs 1938/1939, 36252). Risinot jautājumu par to, kādam lasītāju lokam šī hronika domāta, jaunākajos pētījumos uzsvērts, ka tā bijusi paredzēta arī dižciltīgajiem krustnešiem, kuri ieradās Livonijā iz vienu sezonu un dzīvoja ordeņa pilīs (Kugler 1993, 27).
HRONIKAS VALODA
Diskusija par Atskaņu hronikas valodas īpatnībām sākās jau tad, kad tika apstrādāti un publicēti Bergmaņa un Heidelbergas rokraksti (Bermann 1817, 178; Pfeiffer 1844, V, VI; LRC 1857, 9). Tas, ka Hronika sacerēta nevis viduslejasvācu valodā (Mittalniederdeutsch), kas bija tirgotāju sazināšanas līdzeklis Livonijā, bet gan vidusaugšvācu valodas (Mittelhochdeutsch) austrumu dialektā (Ostmitteldeutsch), varētu liecināt par tās piemērotību dižciltīgajiem krustnešiem (Kugler 1993, 27, 28).
No valodas viedokļa Hronikā var izšķirt divas daļas, jo tikai sākumdaļā (līdz 1895. rindai) sastopami viduslejasvācu valodas elementi (Arbuzovs 1938/1939, 36253; Mackensen 1939, 403).
Kompozīcijas ziņā Atskaņu hronikai viengabalainību piešķir tas, ka daudzās īsās nodaļas savstarpēji saistītas ar noteiktām formulām, kas atkārtojas: piemēram, teksts sadalīts atbilstoši atsevišķu mestru valdīšanas laikam, katra karagājiena sākumu un beigas iezīmē Dieva piesaukšana. Šis darbs tomēr nav uzrakstīts vienā paņēmienā, bet gan tapis pakāpeniski.
Hronikas autora dzejnieka talantu speciālisti uzskata par viduvēju. Viņam pārmet, ka ir daudz kļūdu atskaņās, sauss stils, neveikla metrika; tēlojums gan atdzīvināts ar uzrunām un dialogiem, bet tie visi izdomāti. Tas liecina, ka autoram nav bijusi speciāla izglītība (Mackensen 1939, 399-414; Smith, Urban 1977, XXIV). Pārsteigumu tas nesagādā, jo, kā zināms (Kahl 1985, 41-43), lielākā daļa ordeņbrāļu šai laikā vispār bijuši analfabēti (illitterati). Tātad Hronikas dzejas kvalitāte atpaliek salīdzinājumā ar tās vēsturiskās izziņas avota vērtību (Arnold, Kurras 1990, 96).
ATSKAŅU HRONIKAS KĀ VĒSTURES AVOTA TICAMĪBA
Izvērtējot Atskaņu hroniku, kas ir visai nozīmīgs rakstītās vēstures avots, jāņem vērā tās nosacītais iedalījums divās daļās ar robežu starp 6500. un 7500. rindu (hronoloģiski - ap 1262., 1263.gadu). Pirmajā daļā vēsturisku notikumu apraksti juceklīgā hronoloģijā mijas ar daudzām pavisam apšaubāmām epizodēm, ir daudz faktu kļūdu. Tā, piemēram, hronists ieceļ Meinhardu par bīskapu 1143.gadā, kaut īstenībā šai gadā pirmo reizi dibināta vēlāk braucieniem uz Livoniju tik svarīgā vācu ostas pilsēta Lībeka (Fehring 1983, 13-15). Turklāt Meinhards bīskapa amatā esot bijis 23 gadus. (Kā zināms, Meinhards darbojies par bīskapu no 1186.gada līdz mūža beigām - 1196.gadam.) Aprakstot Kaupo ceļojumu uz Romu, hronists Meinhardu minējis Turaidas Teoderiha vietā. Hronikā dotais Baltijas tautu uzskaitījums balstīts uz hronista paša zināšanām, bet viņš to pasniedz kā Meinharda ziņojumu pāvestam. Par Rīgas dibinātāju Atskaņu hronikas autors, piemēram, pasludina bīskapu Bertoldu, lai gan pilsēta sāk veidoties tā pēcteča Alberta laikā.
Tomēr, kā rāda īpašs pētījums par Zobenbrāļu ordeni (Benninghoven 1965), tad, kritiski izvērtējot, kā vēstures avotu var izmantot arī Hronikas pirmo daļu. Tā satur trīs visai zīmīgas vēsturiskas epizodes: par Lengvīnu ap 1242.-1248.gadu (oriģ. 2705.-3120. r.), par Vācu ordeņa zemju komturu sapulci 1256.gadā (4309.-4404. r.) un par žemaišu upuru dzīrēm 1259.gadā (4653.-4674. r.).
Hronikas otrajā daļā autors jau sniedz sīkākus paskaidrojumus par to, kur atrodas viņa minētās pilis, upes utt. Atskaņu hronika ir nozīmīgākais vēstures avots, kurā rodamas liecības par kurš un zemgaļu brīvības cīņām 13.gs. otrajā pusē. Tajā minētos faktus netieši pastiprina arheoloģisko pētījumu rezultāti seno zemgaļu pilīs Mežotnē un Tērvetē, kur atsevišķas kultūras slāņa kārtas korespondē ar Hronikas tēlotājiem notikumiem (Mugurēvičs 1983, 6, 7).
Atskaņu hronikas trūkums ir tas, ka tajā ir maz tuvāk datējamu ziņu par notikumiem no 1228.gada līdz 1279.gadam (par laiku līdz 1227.gada sākumam informāciju sniedz Indriķa hronika). Šajā starplaikā minētas tikai lielākās kaujas (Saules un Durbes kauja). Lielas problēmas rada arī notikumu hronoloģija, jo visā Hronikā minētie tikai trīs gadaskaitļi - aplamais 1143.gads, 1278./1279.gads un 1290.gads. Pārējos iespējams restaurēt pēc ordeņmestru valdīšanas laika un citiem zīmīgiem notikumiem, kuri fiksēti dažādos tā laika vēstures avotos.
ATSKAŅU HRONIKAS TĀLĀKĀS IZMANTOŠANAS TRADĪCIJAS
Atskaņu hronika ir stipri ietekmējusi viduslaiku un pat vēlāku laiku hronikas, kā arī senāko Livonijas historiogrāfiju vispār, ieviešot nepareizu hronoloģiju un Hronikas sākumdaļas kļūdaino saturu (Arbuzovs 1938/1939).
Par pirmavotu šo hroniku izmantojis 14.gs. hronists Dūsburgas Pēteris, rakstīdams par sembiešu karaspēku un Vācu ordeņa lielmestru Hermani Balki (Dusburg 1861, 6). Savukārt 14.gs. otrās puses autora Vartberges Hermaņa hronikā 13.gs. notikumu atstāstā izmantota gan Indriķa, gan Atskaņu hronika (Wartberge 1863, 15, 16).
Gandrīz visas 12.gs. beigu un 13.gs. ziņas par Livoniju smeltas no Atskaņu hronikas (līdz ar tās trūkumiem) Jaunākajā lielmestru hronikā (Hirsch 1874, 71-79, 88-90, 96-102, 109, 110). Atskaņu hroniku izmantojis arī kāds anonīms autors no Skandināvijas, kas 14.gs. 20.gados sarakstījis Ērika hroniku (Хроника Эрика 1994, 166).
Atskaņu hronikas materiālus kā vēstures avotu izmantojuši arī 16.gs. otrās puses hronisti Baltazars Rusovs (ap 1542-1602) un Johans Renners (ap 1525-1583). Ar šo hroniku starpniecību Atskaņu hronikā atrodamās ziņas izplatījušās jo sevišķi tālu.
Ē. MUGURĒVIČS