Hronikas teksts: (vidusaugšvācu valodā) (tulkojums latviešu valodā)
ATDZEJOTĀJA PRIEKŠVĀRDS
Šī anonīmā 13.gadsimta hronika par krusta karotāju gaitām Baltijā ir ciets rieksts atdzejotājam. Vispirms jau tādēļ, ka no darba tapšanas brīža mūs šķir septiņsimt gadu: tas sarakstīts zināmā mērā viduslaiku bruņinieku episkās dzejas manierē un atspoguļo tālaika bruņinieku tikumus, kam šodien nav vairs atbilstošu jēdzienu pat vācu valodā, jo, tolaiku paražām un uzskatiem zūdot, mainījušās arī attiecīgo vārdu nozīmes.
Hronika rakstīta Knittelvers vārsmās. Vācieši šo dzejas formu allaž saista ar Hansu Zaksu un citiem Nirnbergas meistardziedoņiem, tātad ar 16.gadsimtu. Bet te pēkšņi tikai vēl 13.gadsimts un jau visā pilnībā šī forma!
Knittelvers pantmērs ir diezgan brīvs. Galvenais - četras uzsvērtas zilbes rindā un obligāts atskaņu pāris, parasti ar blakusatskaņām, kādas tās ir arī šai gadījumā. Neuzsvērto zilbju skaits starp uzsvērtajām, tāpat rindas sākumā variē no nulles līdz divām. Un šādā pantmērā to atdzejojis Jēkabs Saiva. Taču latviešu valodā tas skan gaužām neveikli: pilnīgi zudis oriģinālam raksturīgais spraigums. Cēlonis ir abu valodu fonētiskās struktūras atšķirības. Vācu valodai piemīt spēcīgs dinamiskais akcents uzsvērtajās zilbēs, tāpēc neuzsvērtās zilbes reducējas, un, lasot dzeju šai pantmērā, tās sprakstēdamas birst kā sausi zirņi. Turpretī latviešu valodas melodiskajā plūdumā starpība starp uzsvērtajām un neuzsvērtajām zilbēm nav tik krasa, tādēļ ritējuma raitumam nepieciešama regulāra uzsvērto un neuzsvērto zilbju mija. Tad nu, lai panāktu oriģinālam atbilstošu māksliniecisko efektu, Hronikas atdzejojumam izmantoju rīmi, ko latviešu valodā līdz spožai pilnībai izkopis Jānis Dreslers, kurš pēc sava stila ir arī ļoti radniecīgs Hronikas autoram. Rīmes vārsmojums nekādi nerunā pretī arī Knittelvers formai, kurā bieži vien sastopams pavisam regulārs jambs vai trohajs. Atšķirībā no latviešu rīmei raksturīgā trohaja es Hronikā atbilstoši oriģinālam parasti esmu izmantojis jambu, pāriedams uz trohaju tikai atsevišķās vietās, kur ar šādu pantmēra maiņu panākams īpašs stilistisks efekts.
Es ar dziļu cieņu apbrīnoju to Tantala darbu, ko J. Saiva ir ielicis šai hronikā, mēģinādams to precīzi atdzejot atskaņās tā, lai katra atdzejojuma rinda atbilstu oriģināla rindai. Praktiski tas šādā veidā ir neveicams darbs, it īpaši vēl ņemot vērā, cik nabadzīga ar atskaņām ir latviešu valoda. Savu atdzejojumu esmu veidojis pēc cita principa. Vispirms izlasu visu epizodi kopumā, cenšoties iedzīvoties tās stilā un skanējumā. Tad pievēršos tām rindām, kurās slēpjas izteiksmes sāls, un tās tad nu cenšos atdzejot tā, lai katrs vārds būtu vietā. Jānis Dreslers, tāpat kā, teiksim, vācietis Vilhelms Bušs, savu komisko efektu taču panāk, nevis īpaši jokus taisīdams, bet ar visparastākajiem vārdiem, tos tikai noliekot īstajā vietā un atrodot kādu asprātīgu atskaņu. Gluži tāpat rīkojies jau šis senais hronists. Apbrīnojama ir viņa spēja savienot pļāpīgumu ar trāpīgumu, panākot komismu ar savu tipiski lejasvāciski vientiesīgo, jā, reizēm pat visai stulbi skanošo izteiksmes veidu, kāds, piemēram, īsto garšu piešķir Mihaila Zoščenko humoram: ja tulkojot tas pazūd, tad visa sāls ir vējā. Tādēļ tulkot Zoščenko ir tik ļoti grūti. Tāpat kā atdzejot šo rīmju hroniku.
Sacītā ilustrācijai varam ņemt jebkuru pasāžu, jo komisks autoram ir gandrīz katrs vārds, vienalga, vai viņš attēlotu baznīckungus vai ordeņvīrus. Kaut vai šīs rindas:
die Eisten quâmen durch irn rûm.
mit heres craft zû Rîge zû
was der bischof Bertolt dû... (534-536).
Ritmizētā parindenī tas skanētu šādi:
tie igauņ' nāca caur sav' slav'
ar karpulk' spēk' uz Rīgas pus':
ko tas bīskaps Bertolds dār..
Es tīšām ieliku tāmniecisko formu dār literārās formas dara vietā, lai ilustrētu to komiku, ko autors bieži panāk, vidusaugšvācu valodā šur tur iesprauzdams kādu lejasvācu formu. Protams, visas šīs fineses atveidot atdzejojumā nav iespējams, tomēr esmu centies saglabāt autora stila vaļīgumu, tīšo vai netīšo nevērīgumu - drīzāk gan tīšo, lai izklausītos netīši un nemitīgi turpinātos šis dzīvā, tiešā stāstījuma iespaids.
Manā atdzejojumā
Tad vareni un slaveni
uz Rīgu devās igauņi:
ko tur bīskaps Bertolds dara,
cik tam iekšā vēl ir spara? (533-536)
obligāti saglabājama bija 535. rinda. Nākamo, iekļaujoties stilā un nedomājot par rindu skaitu, gluži vienkārši piedzejoju klāt, izmantodams raksturīgu Hronikas stila iezīmi, proti, ik pa brīdim atkārtotus atskaņu šablonus. Protams, tie latviešu valodā nevar būt tādi paši kā oriģinālā, tādēļ šādi piedzejojumi ir neizbēgami, taču esmu centies panākt, lai tie organiski iederētos kopējā stilistikā un nesaturētu nekādu patvaļīgu papildinformāciju.
Atkārtojums vispār ir viens no svarīgākajiem Hronikas uzbūves principiem. Šai ziņā Hronika lielā mērā sasaucas ar pasaku stilistiku. Citviet atkārtojums uztverams kā tīša vairīšanās no sinonīmiem, varbūt lai panāktu dzīvāku improvizēta stāstījuma iespaidu, - autors pat nevairās vienu un to pašu vārdu jau pēc pāris rindām likt atkal atskaņās.
Lai cik dīvaini tas būtu, es Hronikas stilā saskatu ļoti lielu līdzību tieši ar latviešu tautas pasakām. Ne jau tikai atkārtojumos, bet visā stāstījuma manierē: no vienas puses, tas ir raits, koncentrēts, bez jebkādiem aprakstiem un epitetiem, no otras puses - piebārstīts ar modālvārdiem, parazītvārdiem un visādiem sīkvārdiņiem, kas nemitīgi atgādina par stāstītāja klātesamību. Un jo bieži atkārtojums tiek izmantots kā humora līdzeklis. Vai arī satīras? Ko domājis autors pats, to mēs, protams, nevaram zināt. Mūsu priekšā ir gatavs sens daiļdarbs, un par tā mākslinieciskajām īpatnībām mums jārunā neatkarīgi no autora ieceres. Šādi uz šo darbu raugoties, atkārtojums tajā kalpo kā iedarbīgs satīras līdzeklis. Jo visi šie vienos un tais pašos augstajos superlatīvos aptērgātie bezsejainie mestri un varoņi, visi šie atkārtojumi, aprakstot viņu darbošanos, lielā mērā atgādina mūsdienu absurda teātri.
Autora ironija ir ļoti smalka - tik smalka, ka ne vienmēr tā uzreiz pamanāma. Jēkabs Saiva, piemēram, nav ievērojis to vārdu spēli, ko autors izmantojis epizodē pēc bīskapa Bertolda nāves ar vārdu hôbet - galva:
Die cristen hatten grôße clage.
zû râte giengen siealle tage
biß daß sie boten santen hin
zû Bremen abir, daß man in
hin zû Nieflande
ein hôbet abir sande (583-588).
Ritmizēts parindenis:
Tiem kristiešiem bij lielas bēdas.
Tie apspriesties gāj' katru dienu,
līdz viņi sūtņus nosūtīj'
uz Brēmen' atkal, lai [nu] tiem
šurp uz Līvzemi
kādu galvu atkal sūta.
Savā atdzejojumā to esmu atveidojis šādi:
Bij lielas bēdas kristiešiem.
Nu sprieda tie, ko darīt tiem,
līdz atkal sūtņus nosūtīja
uz Brēmeni un pieprasīja,
lai šurp uz Līvzemi kā balvu
tiem atkal sūta kādu galvu.. (583-588).
Pārpratuma novēršanai J. Saiva galvas vietā licis jaunu bīskapu. Diemžēl tā ir noticis ar daudziem šādiem stila smalkumiem. Protams, lai Hroniku pa īstam izprastu, nepieciešamas pamatīgas zināšanas visā viduslaiku kultūrā un literatūrā un jāzina gan vidusaugšvācu literārā valoda, gan dialektu īpatnības. Ja to visu nepārzina, tad kļūmes neizbēgamas. Raksturīgs gadījums ir ar it kā pavisam vienkāršu vārdu ligen, kas nebūt nenozīmē gluži to pašu, ko mūsdienu vācu valodā liegen. Lūk, piemērs:
der meister wolde schowen
wie kunic Myndowe mochte,
ob er zû strîte tochte.
der kunic in sîner burge lac (3326-3329).
Parindenis:
[Nu] mestrs gribēj' redzēt,
cik ķēniņš Mindaugs spēja,
vai tas [maz] cīņai derēj'.
Ķēnniņš pilī gulēj'.
J. Saiva pēdējo rindu tulko: ķēniņš pilī atradās. Tulkojums acīm redzami bezjēdzīgs. Tiesa, ligen nozīmē gan arī atrasties, taču šoreiz tas nozīmē ko citu. Lai šo nozīmi atšifrētu, jāzina, ka par vienu no apkaunojošākajiem viduslaiku dižciltīgo netikumiem tika uzskatīts sich verligen - palikt mājās, gulēt ar sievu vai citādi kā piekopt mierīgu dzīvesveidu, nepiedaloties karagājienos. Nepārprotami vārds lac šoreiz lietots šādā nozīmē. Latviešu valodā šo jēgumu izteikt vienā vārdā nekādi nav iespējams. Tad nu šīs četras rindas atdzejoju šādi:
Mestrs redzēt gribēja,
ko ķēniņš Mindaugs iespēja,
vai tas maz cīņai derēja.
Ķēniņš pilī - gulēja (3321-3324).
Vārda gulēja īpašo nozīmi esmu parādījis ar domuzīmi, tātad ar intonāciju. Pat ja šo vārdu uztvertu tikai tiešajā nozīmē - gulēja miegā -, arī tad šai kontekstā intonācija attiecīgo māksliniecisko efektu tomēr nospēlē: gaidāmā karotāja vietā sastopam gulētāju. Cik liela loma atdzejojot ir tieši vārdkārtai un intonācijai! To allaž esmu ņēmis vērā.
Vēl viens piemērs, kur, neievērojot to smalko nozīmes nianšu spēli, kādas piemīt it kā pavisam parastam vārdam, zūd būtiska jēga. Nodaļu par brāļu sirojumu Lietuvā autors beidz ar šādām rindām:
dâ nie cristen her hin quam,
die brûdere man dâ wol vernam (3349, 3350).
Vernemen nozīmē ne tikai dzirdēt, kā vernehmen mūsdienās: viduslaikos tā nozīme bija plašāka, proti, vispār ar jutekļiem uztvert, izjust. J. Saiva šīs rindas diemžēl pārtulkojis tikai notikuša fakta konstatācijas līmenī:
Kur agrāk kristīgos nematīja,
tur tagad brāļu pulks nu bija (3345, 3346).
Manā atdzejojumā šīs rindas skan šādi:
...tā iepazina kristīgos
tie, kas vēl nepazina tos (3347, 3348).
Daudz ko nevar tulkot tieši. Bieži vien, lai izteiktu oriģinālā pasacītā jēgu, mērķvalodā jāmeklē pavisam citi vārdi. Šai gadījumā autors taču gribējis teikt nevis to, ka kristīgo karapulks kaut kur nonācis, bet gan - ko ļaudis dabūjuši no tā izciest.
Kā jau teikts, atdzejojot esmu centies būt maksimāli precīzs tieši tajos momentos, kas nozīmīgi vai nu stilistiski, vai arī faktoloģiski. Brīvāk esmu apgājies ar pļāpīgo daļu: gatavo šablonu pastāvīgā atkārtošanās ļauj tos izkārtot pēc vajadzības, dažreiz kādu būvdetaļu atmetot vai ieliekot citā vietā. Nereti labāk ir rīmējušās tieši oriģinālā nesabalsotās rindas: šādus gadījumus tad esmu centies arī likt lietā. Un ar pietāti esmu izmantojis katru Jēkaba Saivas izdevušos divrindi vai vismaz viņa atrastās atskaņas. Zināmu brīvību pieļauj arī tas, ka autors vietām vārsmas saīsina par vienu pēdu, dažreiz pat par divām. Šīs modifikācijas nenoliedzami atdzīvina izteiksmi. Lielākoties esmu centies viņam šajos gājienos sekot, jo tie visur ir stilistiski pamatoti, taču neesmu šai ziņā bijis dzelžains formālists, bet esmu vadījies pēc situācijas. Visu šo manipulāciju rezultātā ne katra atdzejojuma rinda atbildīs attiecīgajai rindai oriģinālā.
V. BISENIEKS
Hronikas teksts: (vidusaugšvācu valodā) (tulkojums latviešu valodā)