[12.lpp.]
[..] Krustkaros aktīvi iesaistījās arī katoļu bīskapi, it īpaši tie, kas slāvu sacelšanās laikā bija zaudējuši savas diecēzes. Tā kā Līvzemes pirmais bīskaps augustīnietis Meinards dzimis ap 1130.- 1134.gadu (Hellmann 1989, 17), tad liekas, ka 12.gs. 40.-70.gados viņš jau varēja tieši vērot slāvu misiju Ziemeļvācijā un apgūt tās metodes, ar kādām kristīgā ticība izplatāma. Rakstītajos avotos rodamie dati par Meinardu diemžēl pierakstīti jau pēc viņa nāves. To, ka kopā ar tirgotājiem 12.gs. pēdējā ceturksnī no Vācijas Latvijā ieradās pirmie misionāri, apraksta Lībekas Arnolds (Arnoldi chronica 1978, 212-217). Lai iegūtu nepieciešamās pilnvaras un atbalstu tālākajai darbībai, Meinards dodas uz Brēmeni un ziņo Brēmenes arhibīskapam un lielkapitulam par savas misijas uzsākšanu un neveiksmēm. Iesvētīts par bīskapu, Meinards atgriežas uz Līvzemi sludināšanas darbā.
Pēc Lībekas Arnolda sniegtajām ziņām, bīskaps Meinards 1186.gadā Līvzemē nodibina bīskapijas sēdekli. Hronika (I, 8) šo faktu tuvāk nedatē, vienīgi tikai piemin, ka Brēmenes arhibīskaps Meinardu iesvētī par bīskapu Ikšķiles un Salaspils piļu celšanas starplaikā. Dokumentos (UB 1, Nr.10) bīskapijas sēdekļa nodibināšana datēta ar 1188.gadu. Šī gada 1.oktobrī pāvests Klements III Ikšķiles bīskapiju Krievzemē (Ixcolansem episcopatum... in Ruthenia) piešķīris Brēmenes arhibīskapijai un Meinardu atzinis par viņu [kristiešu] dvēseļu uzraugu (episcopus animarum eorum). Tādējādi ar šo dokumentu bija atzīmēti Meinarda nopelni, viņa piemērotība bīskapa amatam, bet pati Ikšķiles bīskapija pakļauta Brēmenei, līdz ar to laikus novēršot jaunās bīskapijas pāriešanu spēcīgās Lundas arhibīskapijas ziņā, kas šai laikā centās nostiprināties igauņu zemē (Nyberg 1983, 102-104). To, kā risinājās bīskapa Meinarda darbība Ikšķiles bīskapijā, uzzinām no Hronikas. Mūsdienās Hronikas ziņas iespējams papildināt ar arheoloģisko pētījumu datiem (Mugurēvičs 1987,19-21).
Laika gaitā vērtējumi par bīskapa Meinarda darbību un tās rezultātiem mainījušies, vai nu to idealizējot, vai raugoties uz šo darbību kritiski. Hronika sniedz ieskatu par grūtībām bīskapa darbā, atsedz vietējo iedzīvotāju pretestību. Meinarda laikabiedrs Neiminsteres klostera abats Sido (1147-1201) bīskapijas darbu Līvzemē 1196.gadā vēro cerību pilns, kā plaukstošu tā Kunga vīna dārzu (Helmoldi cronica 1937,245). Arī 13.gs. beigās sacerētās Atskaņu hronikas autors Meinardam veltī daudz rindu (LR, R. 230-490) un piedēvē bīskapam labus tikumus, reizēm gan aprakstīdams nebijušus notikumus.
Daudz nepareizu apgalvojumu un jūsmas par Meinardu ir humānisma laika Livonijas historiogrāfijā, kas kritiski izvērtēta jau sen (Pabst I, 1847; II, 1849).
Šis idealizētais Meinards ienācis arī katoļu baznīcas historiogrāfijā (Svētīgais Meinards 1926, 14). Saskaņā ar to, miera ceļā sludināto kristīgo ticību tauta pieņēmusi no laba prāta. Baznīca un kristīgā kultūra nostiprinājusies atbilstoši Romas pāvestu plāniem, pie pāridarījumiem vainīgs vēlāk esot bijis Zobenbrāļu ordenis.
Rietumu historiogrāfijā apkopoti visi iespējamie avoti un literatūra par Ikšķiles bīskapiju (Livonia 1981, 178-183). Bīskapijas nodibināšana 1186.gadā tā saskata pirmo ievērības cienīgo faktu, kas iezīmē baltvācu vēstures sākumu Austrumbaltijā un te dzīvojošo tautu iesaistīšanu Rietumeiropas baznīcas un kultūras lokā (Angermann 1986, 201). Atturīgāk bīskapa Meinarda nopelnus vērtē amerikāņu un angļu vēsturnieki, rakstot par pāvesta un vācu misionāru imperiālismu, taču izmaiņas un sekas vietējo iedzīvotāju dzīvē, kuras izraisīja vācu krustnešu ekspansijas sākums, dziļāk neraksturo (Urban 1975, 24-30; Christiansen 1980,93,109).
Atsedzot krustkaru cēloņus, būtību un sekas, jāuzsver, ka krustkaru kustība Baltijas [13.lpp.] tautām bija liktenīga un ne vienmēr pozitīvā nozīmē. Pakļāvuši rietumslāvu apdzīvotās zemes, vācu feodāļi un garīdznieki, cerēdami iegūt jaunas teritorijas un preču noieta tirgus, labprāt atsaucās uz pāvesta aicinājumu doties atgriezt pagānus. Austrumbaltijā pavērās iespēja iespiesties un izplatīt katoļticību arī konkurējošās pareizticīgās baznīcas kontrolētajos apgabalos. Tā kā līdz ar kristīšanos nāca klāt aizvien jaunas nodevas, piemēram, 1188.gada pāvesta vēstījumā Brēmenes arhibīskapam bija paredzēta desmitās tiesas ievākšana (UB I, Nr.10), kļūst saprotama vietējo iedzīvotāju nevēlēšanās pieņemt katoļticību. Iespējams, ar to izskaidrojama arī saliešu naidīgā izturēšanās pret bīskapu un viņa laužu padzīšana pēc pils uzcelšanas (I, 9). Neredzēdams citas izejas, kā vien ar varu piespiest lībiešus pakļauties, bīskaps Meinards sāka domāt par militāra spēka lietā likšanu (I, 13). Un tā par galveno ieroci turpmākajā katoļu ekspansijā Austrumbaltijā kļuva bruņotais spēks, ko izvērsti organizēja Meinarda pēcteči - bīskapi Bertolds (1196-1198) un it īpaši Alberts (1199-1229).
[..]
____________________________________________________________________
Mugurēvičs, Ē. Priekšvārds. Grāmatā: Indriķa hronika. Rīga: Zinātne, 1993. 7.-32.lpp.> 12.-13.lpp.
Ievietots: 07.01.2003.