Satura rādītājs

Tulkotāja priekšvārds

[7.lpp.]

Indriķa hronika ir pirmais pilnīgākais rakstītās vēstures avots, kas stāsta par notikumiem Baltijā 12.gs. beigās un 13.gs. pirmajos gadu desmitos. Lai gan Hronika tēlotie notikumi neaptver pat nepilnu pusgadsimtu, politiskās, ekonomiskas un kultūras dzīves jautājumus Latvijas un Igaunijas vēsturē tā atspoguļo tik spilgti kā neviena cita šī laika hronika vai dokuments. Protams, tā nav vispusīga notikumu atspoguļotāja, jo tās uzdevums bija parādīt kristīgās ticības, konkrēti katoļticības, izplatīšanu, cīņu pret pagāniem vai katoļticības pretiniekiem.

Kristīgās ticības izplatīšana, nesdama līdzi lielas izmaiņas sabiedrības sociālekonomiskajā un politiskajā attīstībā, atstāja dziļas pēdas jebkuras tautas dzīve visās tās jomās, it īpaši izglītības, literatūras un mākslas attīstībā, tāpēc tās pieņemšana uzlūkojama par progresīvu parādību.

Latvijas teritorijas iedzīvotāji ar kristīgo ticību bija iepazinušies jau pirms 12. un 13.gs. mijas, kad sakās vācu krustnešu agresija. Baltijas tautām kristietība tuvojās no divām pusēm: no rietumiem ar skandināvu (zviedru, dāņu), vēlāk ar vāciešu, starpniecību, un no austrumiem - ar Krievzemes līdzdalību. Šīs kristietības izplatīšanas priekšvēstures izskaņa pārliecinoši vērojama arī Hronikā: izplātītāji savā starpā cīnās par to, kurš pasteigsies ar kristīšanu un līdz ar to iegūs politisko varu pār jaunpievērstajām zemēm un to iedzīvotajiem.

Zviedri un dāņi misionāra Ansgara darbības rezultātā (Jankuhn 1967, 213-221) ar kristīgo ticību bija pazīstami kopš 9.gs., taču īsti tā viņu zemēs nostiprinājās tikai 11.gs. un 12.gs. sākumā, kad jau bija notikusi šķelšanās starp Rietumu (Romas katoļu) un Austrumu (Bizantijas pareizticīgo) baznīcu. 12.gs. Zviedrijas karaļvalstī bija sešas bīskapijas ar arhibīskapijas centru Upsalā, savukārt Dānijas karaļvalsts galvenais reliģiskais centrs bija Lundas arhibīskapija, kam bija vadošā loma arī attiecībā uz Zviedriju. 11.gs. otrajā pusē Lundas bīskapi bija vācieši un cieši saistīti ar Hamburgas-Brēmenes arhibīskapiju, 12.gs. sākumā Lunda kļūst par metropoli ne tikai Dānijai, bet arī citām ziemeļu zemēm (Zviedrijai, Norvēģijai, Islandei, Grenlandei). Arī bīskapus šīm zemēm iesvētīja Lundā. Lundas arhibīskapijas vadošā loma saglabājās vēl pēc tam, kad arhibīskapijas bija radušās Norvēģijā (Trondheimā 1153.g.) un Zviedrijā (Upsalā 1164.g.). 12.gs. otrajā pusē un 13.gs. sākumā Lundas arhibīskaps vienlaikus bija pāvesta legāts un primāts Dānijā un Zviedrijā (Grentrup 1939, 28).

[8.lpp.]

Pēc Brēmenes Ādama informācijas, dāņu aktivitāte kristīgās ticības izplatīšanā aizsniegusi arī tagadējās Latvijas teritoriju. Brēmenes Ādams savu Hamburgas baznīcas vēsturi sarakstīja laikā no 1074.gada līdz 1085.gadam pēc Hamburgas-Brēmenes arhibīskapa Adalberta (1043-1072) ierosinājuma. Vienā no grāmatas nodaļām ir ziņas arī par Baltijas zemēm: “Tur [Kurzemē] tagad ar kāda tirgotāja centību iekārtota baznīca [facta est ecclesia], uz to viņu iekārdināja dāņu karaļa daudzās dāvanas” (Adam Bremensis 1917,244).

Ar “baznīcas iekārtošanu” acīmredzot jāsaprot kādas kulta ēkas uzcelšana. Spriežot pēc analogiem Ziemeļeiropā (Vikingatidens 1981, 253, 254), baznīca droši vien bijusi vienkārša stāvkoku celtne, kādas Skandināvijā lauku apvidos dažuviet saglabājušās līdz pat mūsu dienām. Pagaidām nav izdevies noskaidrot, kur dāņi 11.gs. cēluši savu baznīcu. Iespējams, tas bijis kaut kur Ziemeļkurzemē. Šādam pieņēmumam par labu varētu liecināt tas, ka Kurzemes ziemeļu daļā dzīvojošie Baltijas somi ar 11.-12.gs. no mirušo sadedzināšanas pamazām pāriet uz apglabāšanu skeletkapos, turpretī pārejā Kurzemē joprojām sastopami kuršu ugunskapi. Taču citas būtiskas pazīmes, kas varētu liecināt par kristīgās ticības ieviešanos Kurzemes ziemeļu daļā, nav konstatētas.

Zviedrijā un arī Polijā, nostiprinoties kristīgajai ticībai, ugunskapi izzūd 11.gs. sākumā (Stenberger 1964, 696; Zoll-Adamikowa 1967, 47), tāpat ieviešas kapi bez jebkāda inventāra, turklāt pakāpeniski mainās arī mirušo orientācija - tie tiek guldīti ar galvu rietumu virzienā. Turpretī Ziemeļkurzemē līdz pat 13.gs. mirušos joprojām apglabāja ziemeļaustrumu virzienā, tiem deva līdzi darbarīkus, ieročus, rotas. Arī tikai nedaudzu Kurzemes teritorijā atrasto 11.-13.gs. krustiņveida piekariņu izcelsme meklējama Skandināvijā vai arī to izveidi ietekmējuši Skandināvijā radušies pirmparaugi (Mugurēvičs 1974, 221). Tātad kristīgā ticība Kurzemē dziļākas saknes tolaik nebija laidusi, jo nedrīkst pārvērtēt skeletapbedījumu izplatību, mirušo orientāciju pēc debespusēm un roku sakrustošanu skeletapbedījumos par noteiktu kristietības izplatības radītāju, ne arī apbedīšanas veidu absolutizēt kā indikatoru, tāpat mirušo sadedzināšanas aizliegumu skaidrot vienīgi ar kristietību (arī Kaupo tika sadedzināts).

Otra kristīgās ticības strāva bizantiskās pareizticības veidā Latvijas teritorijā, sākot ar 11.gs. otro pusi, ieplūdusi no Krievzemes. Kā arheoloģiskie, tā valodniecības materiāli liecina, ka 11.-12.gs. senās Latvijas kultūras dzīvē pareizticībai bijusi daudz lielāka nozīme nekā no Skandināvijas nākošajai ietekmei.

Krievzemes feodālie valdnieki, pateicoties kontaktiem ar Bizantiju, kristīgo ticību bija iepazinuši jau 9.-10.gs., taču tās oficiālā pieņemšana un simboliska Visas zemes kristīšana notika tikai 10.gs. beigās. 10.gs. 90.gadu vidū Kijevā nodibinātajai Krievzemes metropolijai (кафедра Росиас) 11.-13.gs. bija pakļautas 15 bīskapijas (Щапов 1986, 58-62). Baltijai tuvākās bija Polockas (11.gs. sākums), Novgorodas (11.gs.) un Smoļenskas (1136.g.) bīskapijas. Kijevas metropolija savukārt bija pakļauta Konstantinopoles patriarhijai.

11.gs. Latvijas teritorijas iedzīvotāju tiešie kontakti ar senkrievu zemēm pastiprinās, tie ir abpusēji un atspoguļojas ka materiālajā, tā garīgajā kultūrā. Tā kā šai laikā notika baltu tautu sociālā diferenciācija, valdošais iedzīvotāju slānis bija ieinteresēts savas pozīcijas nostiprināt ar jaunu ideoloģiju, kam attiecīgajā situācijā labi atbilda kristietība. Pareizticībai izplatoties, kā kristīgās ticības simbolus 11.gs. sāka nesāt dažāda veida krustiņus, enkolpionus, piekariņus ar svēto attēliem. Senākie (11;-12.gs. sākuma) no tiem droši uzlūkojami par importu no Krievzemes (Mugurēvičs 1974, 231). Krustiņi atrasti gan dzīvesvietās, gan piedevām bagātos sieviešu un bērnu kapos (pa [9.lpp.] vienam eksemplāram). Vīriešu kapos krustiņi uzieti reti. Tā kā importētie krustiņi atrasti pilskalnos un ar piedevām bagātajos kapos, ar jauno reliģiju vispirms acīmredzot iepazinās sabiedrības turīgākā daļa. 12.gs. krustiņus sāka darināt uz vietas, un kapos tos atrod jau pa vairākiem eksemplāriem.

Latgaļu teritorijā 10./11.gs. mijā mirušie reizēm apbedīti ar sakrustotām rokām. Mirušajiem joprojām dots līdzi samērā bagātīgs inventārs, un tie apglabāti tradicionālajā virzienā. Ja roku sakrustošanu varētu uzlūkot par drošu vai vienīgo kritēriju mirušā ticības noteikšanā, tad būtu secināms, ka kristīto skaits vēl ir samērā niecīgs.

Krustiņu atrašanas vietu topogrāfija rāda, ka pareizticība lībiešu (līvu), latgaļu (letgaļu, letu) un sēļu zemēs kopš 11.gs. izplatījās galvenokārt pa Daugavas ceļu; pie tā atradās arī rakstītajos avotos minētie pareizticības centri (Jersika un Koknese). Pa šo ceļu nākušas kristīgās ticības strāvas aizsniedza arī zemgaļu un kuršu zemes.

Par pareizticības nozīmīgo ietekmi Latvijas vietējo tautu dzīvē liecina arī ar kristīgo ticību saistītās senkrievu terminoloģijas ieviešanās un nostiprināšanās to valodā. Piemēram, tādus vārdus kā baznīca, zvans, kristīt, svece, grēks, gavēt, grāmata, nedēļas dienu nosaukumus valodnieki (Endzelīns 1971, 80-113; Фасмер 1986) uzlūko par aizguvumiem no senkrievu valodas. 11.-13.gs. pareizticība un ar to saistītie kulta simboli un terminoloģija izplatījās arī Baltijas somu (igauņi, lībieši, karēļi, somi) [10.lpp.] apdzīvotajās teritorijās (Loorits 1962, 203-218; Selirand 1979, 718; Седов 1984, 32-39) un tāpat Zviedrijā, piemēram, Upsalā (Sjöberg 1985, 69-77) un Gotlandē (Arbman 1955,148), kur varēja būt pareizticīgo misionāru atbalstpunkti.

Apmēram 12.gs. vidū Baltijas Jūras krastus aizsniedza jauna valsts - Svētā Romas impērija (Sacrum Imperium Romanum). 12.gs. otrajā pusē tā sāka aktīvi iesaistīties tirdzniecībā ar šīs jūras krastos dzīvojošajām tautām un, meklējot jaunas kolonizējamas zemes un tirgus vietas, lika lietā “pagānisko” tautu misijas lozungu. Par ekspansijas izejas bāzi kļuva Vācijas ziemeļrietumu daļa (Saksija, Frīzija). Ar Lībekas nodibināšanu 1143.gadā agrāk iekarotās rietumslāvu (vagru) Lubeces vietā vācu tirgotāji bija ieguvuši labu ostu aktīvai tirdzniecībai austrumu virzienā (Fehring 1983,13-18). Panākuši vienošanos ar frīziem un gotlandiešiem, vācu tirgotāji izveidoja savienību, nākamās Hanzas priekšteci. Šajā situācijā pieauga Gotlandes nozīme, jo vācieši ieguva tiesības ierīkot savu apmetni Visbijā, kur jau atradās zviedru tirdzniecības centrs. Kad 12.gs. [11.lpp.] beigās vācu Drang nach Osten atdūrās pret spēcīgu Pomožes kņazistes pretestību (Пашуто 1968, 227), vācieši nolēma placdarmu radīt Daugavas lejtecē, kur jau agrāk mēdza iebraukt tirdzniecības nolūkos. Kopš tā laika Latvijas teritorija kaimiņzemju tīkojumos kļūst par starptautiskas cīņas objektu. Vācu tirgotājiem līdzi devās arī priesteri, un to vidū kā pirmais vārdā minēts Zēgebergas (pie Lībekas) klostera augustīniešu ordeņa kanoniķis Meinards (Arnoldi chronica 1978, 213). Zēgebergas pils, baznīca un klosteris dibināti 12.gs. 30.gados vagru zemē vācu ķeizara Lotāra III laikā. Par šo klosteri un vācu feodāļu iespiešanos rietumslāvu zemēs stāsta Helmolda Slāvu hronika (Helmoldi cronica 1937, 54). Sīvā cīņa starp vāciešiem un rietumslāviem turpinājās vairākus gadu desmitus un galu galā vainagojās ar vācu feodāļu panākumiem.

11.gs. Eiropā bija sākušies krustkari - Eiropas feodāļu kari Palestīnas pakļaušanai ar lozungu “cīņa pret neticīgajiem” (musulmaņiem). Krustkaru patiesie politiskie un ekonomiskie cēloņi bija centieni sagrābt savās rokās tirdzniecību Vidusjūras austrumu daļā. Vācu feodāļu ekspansija Baltijas jūras dienvidu un austrumu piekrastē pavēra līdzīgas iespējas, kādas krustkarotāji meklēja austrumos. Tāpēc, piemēram, sakšu feodāļi atteicās doties uz Austrumiem, jo tepat tiem kaimiņos dzīvoja rietumslāvu pagānu tautas. Bez tam ietekmīgais Klervo (Clervaux) cisterciešu klostera abats Bernārs, veikls runātājs un dedzīgs aģitators, piešķīra tiem krustkarotāju privilēģijas. Bernārs no Klervo sludināja: “Zeme ir sakustējusies, jo debesu Dievs sācis savu zemi zaudēt... Vai Tā Kunga roka kļuvusi īsāka vai bezspēcīgāka, lai glābtu, tāpēc ka viņš sava mantojuma aizstāvēšanai un atgūšanai aicina niecīgus zemes tārpus?... Es saku jums, Dievs pārbauda jūs... Kas tad tas ir, ja ne tieši vienīgi Dieva izdomāts svēts pasākums, ja Visuvarenajam slepkavas, laulības pārkāpējus, zvēresta lauzējus un citus līdzīgus ļaundarus, tāpat ka cilvēkus, kas rīkojušies taisnīgi, labpatīk aicināt sava uzdevuma veikšanai” (pēc Erbstösser 1980, 151-153). Ar lozungu “kristība vai nāve” 1147.gadā notika karš pret obodrītiem. Pēc sociālā satura minētais lozungs nenozīmēja neko citu ka vien feodalizāciju vai nāvi. Varmācīgai pievēršanai kristīgajai ticībai vajadzēja kļūt par formu, kādā tika paplašināta feodāļu kundzība. Ideja par reliģisku karu pret pagāniem [12.lpp.] kļuva par idejisku pamatu “misijām” rietumslāvu tautu vidū. Krustkaros aktīvi iesaistījās arī katoļu bīskapi, it īpaši tie, kas slāvu sacelšanās laikā bija zaudējuši savas diecēzes. Tā kā Līvzemes pirmais bīskaps augustīnietis Meinards dzimis ap 1130.- 1134.gadu (Hellmann 1989, 17), tad liekas, ka 12.gs. 40.-70.gados viņš jau varēja tieši vērot slāvu misiju Ziemeļvācijā un apgūt tās metodes, ar kādām kristīgā ticība izplatāma. Rakstītajos avotos rodamie dati par Meinardu diemžēl pierakstīti jau pēc viņa nāves. To, ka kopā ar tirgotājiem 12.gs. pēdējā ceturksnī no Vācijas Latvijā ieradās pirmie misionāri, apraksta Lībekas Arnolds (Arnoldi chronica 1978, 212-217). Lai iegūtu nepieciešamās pilnvaras un atbalstu tālākajai darbībai, Meinards dodas uz Brēmeni un ziņo Brēmenes arhibīskapam un lielkapitulam par savas misijas uzsākšanu un neveiksmēm. Iesvētīts par bīskapu, Meinards atgriežas uz Līvzemi sludināšanas darbā.

Pēc Lībekas Arnolda sniegtajām ziņām, bīskaps Meinards 1186.gadā Līvzemē nodibina bīskapijas sēdekli. Hronika (I, 8) šo faktu tuvāk nedatē, vienīgi tikai piemin, ka Brēmenes arhibīskaps Meinardu iesvētī par bīskapu Ikšķiles un Salaspils piļu celšanas starplaikā. Dokumentos (UB 1, Nr.10) bīskapijas sēdekļa nodibināšana datēta ar 1188.gadu. Šī gada 1.oktobrī pāvests Klements III Ikšķiles bīskapiju Krievzemē (Ixcolansem episcopatum... in Ruthenia) piešķīris Brēmenes arhibīskapijai un Meinardu atzinis par “viņu [kristiešu] dvēseļu uzraugu” (episcopus animarum eorum). Tādējādi ar šo dokumentu bija atzīmēti Meinarda nopelni, viņa piemērotība bīskapa amatam, bet pati Ikšķiles bīskapija pakļauta Brēmenei, līdz ar to laikus novēršot jaunās bīskapijas pāriešanu spēcīgās Lundas arhibīskapijas ziņā, kas šai laikā centās nostiprināties igauņu zemē (Nyberg 1983, 102-104). To, kā risinājās bīskapa Meinarda darbība Ikšķiles bīskapijā, uzzinām no Hronikas. Mūsdienās Hronikas ziņas iespējams papildināt ar arheoloģisko pētījumu datiem (Mugurēvičs 1987,19-21).

Laika gaitā vērtējumi par bīskapa Meinarda darbību un tās rezultātiem mainījušies, vai nu to idealizējot, vai raugoties uz šo darbību kritiski. Hronika sniedz ieskatu par grūtībām bīskapa darbā, atsedz vietējo iedzīvotāju pretestību. Meinarda laikabiedrs Neiminsteres klostera abats Sido (1147-1201) bīskapijas darbu Līvzemē 1196.gadā vēro cerību pilns, kā plaukstošu tā Kunga vīna dārzu (Helmoldi cronica 1937,245). Arī 13.gs. beigās sacerētās Atskaņu hronikas autors Meinardam veltī daudz rindu (LR, R. 230-490) un piedēvē bīskapam labus tikumus, reizēm gan aprakstīdams nebijušus notikumus.

Daudz nepareizu apgalvojumu un jūsmas par Meinardu ir humānisma laika Livonijas historiogrāfijā, kas kritiski izvērtēta jau sen (Pabst I, 1847; II, 1849).

Šis idealizētais Meinards ienācis arī katoļu baznīcas historiogrāfijā (Svētīgais Meinards 1926, 14). Saskaņā ar to, miera ceļā sludināto kristīgo ticību tauta pieņēmusi no laba prāta. Baznīca un kristīgā kultūra nostiprinājusies atbilstoši Romas pāvestu plāniem, pie pāridarījumiem vainīgs vēlāk esot bijis Zobenbrāļu ordenis.

Rietumu historiogrāfijā apkopoti visi iespējamie avoti un literatūra par Ikšķiles bīskapiju (Livonia 1981, 178-183). Bīskapijas nodibināšana 1186.gadā tā saskata pirmo ievērības cienīgo faktu, kas iezīmē baltvācu vēstures sākumu Austrumbaltijā un te dzīvojošo tautu iesaistīšanu Rietumeiropas baznīcas un kultūras lokā (Angermann 1986, 201). Atturīgāk bīskapa Meinarda nopelnus vērtē amerikāņu un angļu vēsturnieki, rakstot par pāvesta un vācu misionāru “imperiālismu”, taču izmaiņas un sekas vietējo iedzīvotāju dzīvē, kuras izraisīja vācu krustnešu ekspansijas sākums, dziļāk neraksturo (Urban 1975, 24-30; Christiansen 1980,93,109).

Atsedzot krustkaru cēloņus, būtību un sekas, jāuzsver, ka krustkaru kustība Baltijas [13.lpp.] tautām bija liktenīga un ne vienmēr pozitīvā nozīmē. Pakļāvuši rietumslāvu apdzīvotās zemes, vācu feodāļi un garīdznieki, cerēdami iegūt jaunas teritorijas un preču noieta tirgus, labprāt atsaucās uz pāvesta aicinājumu doties “atgriezt pagānus”. Austrumbaltijā pavērās iespēja iespiesties un izplatīt katoļticību arī konkurējošās pareizticīgās baznīcas kontrolētajos apgabalos. Tā kā līdz ar kristīšanos nāca klāt aizvien jaunas nodevas, piemēram, 1188.gada pāvesta vēstījumā Brēmenes arhibīskapam bija paredzēta desmitās tiesas ievākšana (UB I, Nr.10), kļūst saprotama vietējo iedzīvotāju nevēlēšanās pieņemt katoļticību. Iespējams, ar to izskaidrojama arī saliešu naidīgā izturēšanās pret bīskapu un viņa laužu padzīšana pēc pils uzcelšanas (I, 9). Neredzēdams citas izejas, kā vien ar varu piespiest lībiešus pakļauties, bīskaps Meinards sāka domāt par militāra spēka lietā likšanu (I, 13). Un tā par galveno ieroci turpmākajā katoļu ekspansijā Austrumbaltijā kļuva bruņotais spēks, ko izvērsti organizēja Meinarda pēcteči - bīskapi Bertolds (1196-1198) un it īpaši Alberts (1199-1229).

Vietējie dižciltīgie (kā, piemēram, Turaidas Kaupo, Salas Lembevalde u.c.) kristīgo ticību, liekas, pieņēma no laba prāta, turpretī laužu lielākā daļa formāli gan kristījās, bet faktiski joprojām palika pagāni. Tā veidojās veco un jauno ticības priekšstatu [14.lpp.] sinkrētisms. Tāpēc pilnīga kristīgās ticības ieviešana te ieilga uz daudziem gadsimtiem, un tieši senās Baltijas zemes Eiropas vēsturē iezīmējās kā teritorija, kur kristīgā ticība pieņemta visvēlāk. Tam par iemeslu bija arī piespiedu kristīšana, svešo garīdznieku nekompetence, arī nevērība pret vietējiem iedzīvotājiem un to tradīcijām (Gorski 1983, 32). Bez tam vietējo tautu noraidošā nostāja pret kristīgo ticību bija cīņa pret feodālismu un zemnieku tiesību ierobežošanu, kā tas vērojams viduslaiku Lietuvā (Юргинис 1970, 11). Katoļticības izplatīšanos kavēja arī iedzīvotājiem jau agrāk pazīstamā kristietība pareizticības veidā. Sabiedrības sociāli augstākās kārtas pārstāvji, piemērojoties jaunajai ikreizējai situācijai, šo jautājumu atrisināja ātri, piemēram, Tālibalda dēli padevās bīskapa varai un apsolīja no krieviem pārņemto kristību nomainīt ar “latīņu” ticību (XVIII, 3).

Vietējo iedzīvotāju pieturēšanās pie pagāniskajiem ticējumiem bija viena no ideoloģiskās cīņas formām pret apspiedējiem, kuru rokās bija pārgājusi politiska un ekonomiskā vara. Līdzīgas parādības novērojamas arī citās Austrumeiropas zemes.

Katoļu un pareizticības cīņa atspoguļojās 13.gs. dokumentos, kas stāsta, ka pareizticīgie priesteri “nolādot latīņu kristību, neievērojot gavēni un šķirot jaunkristīto laulību”. Tāpēc pāvesti uzdeva garīdzniekiem sekot, lai pareizticīgie būtu pievērsti katoļu ticībai (UB I, Nr.55, 214). Vēl 1318.gadā pāvests bullā (UB II, Nr.661) Livonijas ordeņa mestram pārmet, ka vācieši savstarpējos karos esot aizmirsuši iedzīvotāju dvēseļu glābšanas darbu un tāpēc tie atgriežoties pie pagānu maldiem un pareizticības.

Tātad kristīgās ticības sākotnējās izplatīšanas laikā Latvijas teritorijā izdalāmi trīs periodi, kas daļēji cits citu nosedz. Tie lielā mērā gan ir nosacīti, jo saistāmi ar dažādu valstu un konfesiju misionāru darbību un tās metodēm. Pirmajam periodam (9.-12.gs.) raksturīga skandināvu rosība Latvijas teritorijas rietumu daļā; kristietības izplatīšanas mēģinājumi cieši savijas ar sirotāju un tirgotāju centieniem atrast stabilu bāzi savai darbībai. Otrais periods (11.-12.gs., ar tendenci turpināties 13.gs.) - senkrievu kņazu meslkundzības laiks Latvijas teritorijas austrumu daļā, kad tiek izplatīta pareizticība un ieviešas ar kristietību saistīta terminoloģija. Trešo periodu (12.gs. pēdējais ceturksnis) ievada katoļticīgo vācu misionāru darbība, kad sabiedrības sociālā virsotne jau bija iepazinusi kristietības mācību. Šī laika aktīvie kristietības sludinātāji (Meinards, Teoderihs u.c.), cietuši neveiksmi savā misijas darbā, sāk uzspiest kristietību varmācīgi. Ar pāvesta un vācu feodāļu atbalstu tiek uzsākts lokāls krustkarš, par kura konkrēto norisi tuvāk stāsta Hronika.

Diemžēl paša hronista rakstītais eksemplārs nav saglabājies. Pētnieku rīcībā gan bijuši 16 dažādi (no 14.gs. sākuma līdz 19.gs.) Hronikas noraksti. Vienīgais saglabājies pergamenta manuskripts no 14.gs. sākuma, kas 16.gs. no Livonijas aizvests uz Poliju, kur nonācis grāfu Zamoisku bibliotēkā Varšavā, ir tā sauktais Zamoisku kodekss Z, kas glabājas PR Tautas bibliotēkā Varšavā. Diemžēl Zamoisku kodekss nav pilnīgs - tas tagad sniedzas tikai līdz XXIII, 8 un uzrāda robus, tā, piemēram, tam trūkst pirmo četru lapu (līdz ar ievaddzejoļa sākumu), kā arī teksta no XII, 6 līdz XIII, 2; XV, 3, 4; XVI, 4 līdz XVII, 2, tā kā pavisam zudumā gājusi trešā daļa Hronikas teksta. Bijis vēl kāds par šo vecāks noraksts - no autora manuskripta (H). Tas ir tā dēvētais arhetips (A) un nav saglabājies, tāpēc ar salīdzināšanu nav iespējams noskaidrot, kādas izmaiņas Zamoisku kodeksā, iespējams, ieviesušās, izgatavojot citus rokrakstus laikā, kas šo rokrakstu šķir [15.lpp.] no paša autora manuskripta. Visi pārējie rokraksti, pēc L.Arbuzova domām, atvedināmi no kāda 14.-15.gs. zudumā gājuša rokraksta (X). No šī rokraksta, šķiet, 15.gs. tika izgatavoti divi noraksti (pieņemts apzīmējums (M) un (N)), kas gan gājuši zudumā. Ar nozudušā (M) starpniecību radies t.s. Skodeiska kodekss (17.gs.) S, kas glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. Tieši no šī rokraksta L.Arbuzovs papildinājis Zamoisku kodeksa trūkstošo daļu (Arbusow, Bauer 1955, XLV). Skodeiska kodeksam ļoti [16.lpp.] tuvu stāv t.s. Rēveles noraksts R (tā nosaukts pēc glabāšanās vietas bij. Rēveles ģimnāzijas bibliotēkā). L.Arbuzovs (Arbusow 1926/27, 207) uzskata, ka šie abi noraksti (S un R, pēdējais tikai līdz XIV, 5) ir viena un tā paša 15.gs. rokraksta (M) kopijas. Savukārt arī no zudumā gājušā rokraksta (N) radušies divi rokraksti. Viens - T - nāk no t.s. barona Tolla krājuma, glabājas Igaunijas Valsts vēstures muzejā un kopumā aptver tikai trešo daļu Hronikas teksta. Otrs radies laikā no 1550.gada līdz 1575.gadam un no sākuma līdz galam ir interpolāciju pārpilns, bet tā valoda pārveidota klasicistiska humānisma gaumē. 17.gs. šis noraksts, t.s. Ūksenšernas kodekss (Codex Oxenstierna; no tā - kodeksa apzīmējums o), nonāca grāfa A.Ūksenšernas ģimenes īpašumā un tika aizvests uz Zviedriju. 1653.gadā grāfs Ūksenšerna to aizdeva Rīgas rātskungam J.Vitem pārrakstīšanai. Tā radās noraksts w, kas tagad glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. No Ūksenšernas kodeksa radies arī noraksts k, kas glabājas Tartu. 1661.gadā grāfa Ūksenšernu radiniece kodeksu o aizveda uz Vāciju, kur tas nonāca Hannoveres bibliotēkā.

Pirmā Hronikas publikācija pēc Ūksenšernas kodeksa parādījās 1740.gadā. To bija sagatavojis Hannoveres pilsētas bibliotekārs Johans Daniels Grūbers (1688-1748), kas šo interpolēto Hronikas norakstu bija atradis un izdeva ar pašizdomātu virsrakstu “Origines Livoniae sacrae et civilis seu Chronicon Livonicum vetus” (Gruber 1740). Hronikai pievienotie komentāri attiecas galvenokārt uz politisko vēsturi ar samērā plašiem ekskursiem Vācijas jautājumos. Ņemot vērā tālaika Latvijas teritorijas vēsturiskās ģeogrāfijas vājo izpēti, komentāru par Baltijas apdzīvotajam vietām ir maz vai arī tie ir [18.lpp.] kļūdaini, piemēram, J.D.Grūberam šķiet, ka toponīmi Vendekula, Memekule un Immekule varētu attiekties uz vienu un to pašu vietu, u.tml.

Pēc J.D.Grūbera publicētā latīņu teksta, to papildinot ar variantiem no diviem 17.-18.gs. Hronikas norakstiem (R, R₁), pirmais Hroniku vācu valodā pārtulkoja kādas Kuresāres skolas rektors Johans Gotfrīds Arnts (Arndt; 1713-1764). J.G.Arnta “Līvzemes hronikas” izdevuma pirmā daļa (Der Liefländischen Chronik erster Theil) ir Indriķa hronikas tulkojums (Arndt 1747). Tulkojumam pievienoti plaši J.D.Grūbera komentāri. Skaidrojumi par Baltijas vēsturi ir novecojuši, līdz ar to arī neprecīzi. Izdevumā ievietots nozīmīgāko personu, vietu un lietu radītājs ar norādēm arī uz J.D.Grūbera tekstu.

Hronikas teksta tālākā pilnveidošanā lielu darbu ieguldīja Tērbatas universitātes docents Augusts Hanzens (1813-1849). Tas ir J.D.Grūbera teksta atkārtots iespiedums ar līdzās esošu savu tulkojumu vācu valodā, J.G.Arnta papildinājumiem un vietumis izmantojot 1660.gada manuskriptu k līdz ar dažām jaunām piezīmēm pie teksta. A.Hanzens pirmoreiz ieviesa Hronikas dalījumu nodaļās (I-XXX) un, kā jau teikts, sniedza līdztekus latīņu tekstam jaunu tulkojumu vācu valodā, pievienojot arī izsmeļošu priekšmetu rādītāju (Verzeichnis der denkwürdigen Gegenstände), izstrādāja tālaika zināšanām atbilstošu hronoloģiju un ar plašu ievadu lika pamatus Hronikas tālākai zinātniskai izpētei. Pēc dažiem gadiem Hronika iznāca atsevišķā sējumā kopā ar citu šī laika dokumentu fragmentiem (Hansen 1857). Kad 1862.g. Varšavā grāfu Zamoisku bibliotēkā tika atrasts tolaik vecākais zināmais Hronikas noraksts, kļuva skaidrs, ka vēsturnieki Hroniku bija lasījuši pēc stipri pārveidotiem 16.-18.gs. rokrakstiem. Zamoisku kodeksu ar agrāk zināmiem Hronikas rokrakstiem (pēc Grūbera-Hanzena izdevumiem) salīdzināja, kā arī visas Ūksenšernas kodeksa interpolācijas reģistrēja vēsturnieks Karls Kristiāns Širrens (1826-1910) (Schirren 1865, 1-69). Pētījumi pierādīja, ka iestarpinājumi Hronikas rokrakstos radušies 16.gs. 50.-70.gados (Berkholz 1874, 48-53). Pārstrādājumu tiešais nolūks bijis it kā modernizēt humānisma garā Hronikas valodu, ar labojumiem un iestarpinājumiem uzsvērt krustnešu nopelnus (Arbusow 1926, 233-239). Tomēr, tā kā par Zamoisku kodeksu vecāku Hronikas tekstu pagaidām nav, tas kļuva par pamatu visiem Hronikas vēlākajiem izdevumiem. Arī igauņu literārās biedrības bibliotekārs Eduards Pābsts (1815-1882), gatavojot jaunu Hronikas tulkojumu vācu valodā, par pamatu ņēma Zamoisku kodeksu, trūkstošai daļai izmantojot Skodeiska rokraksta tekstu, bet vērā ņemdams arī Rēveles rokrakstu un citu, īpaši Tolla, manuskriptu ekscerptus. Savam rūpīgajam Hronikas tulkojumam Pābsts (Pabst 1867) izstrādājis bagātīgus komentārus, tāpat arī kritiski aplūkojis visus agrāk veiktos pētījumus un atzīmējis dažādus teksta variantus atsevišķu vārdu rakstībā un izpratnē.

1930.g. pēc E.Pābsta tulkojuma tika sagatavota Hronikas hrestomātija ar 12.gs. beigu un 13.gs. sākuma svarīgāko notikumu attēlojumu.

A.Hanzena un E.Pābsta publicētie Hronikas tulkojumi vācu valodā rosināja vēsturniekus to tulkot citās valodās. 1854.gadā Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis A.Kuņiks (1814-1899) pārtulkoja krievu valodā (pēc A.Hanzena) atsevišķus Hronikas fragmentus (XXV-XXVII nod.), kas bija nepieciešami Kalkas kaujas notikumu hronoloģijas precizēšanai (Ученые записки 1854, 317-330). 1873.gadā publicists un vēsturnieks J.Češihins-Vetrinskis (1824-1888) laikrakstā “Рижский Вестник” (Nr.145-189) publicēja daļu Hronikas, bet 1876.gadā pēc E.Pābsta vācu tulkojuma - visu Hroniku (Чешихин 1876, 65-285). Diemžēl Hronikas krievu tulkojumā [19.lpp.] samērā daudz kļūdu, tāpēc šī izdevuma zinātniskā nozīme tiek vērtēta visai zemu (Аннинский 1938,5,6).

Par nozīmīgu ieguldījumu Hronikas pirmatnējā teksta tālākā uzlabošanā uzlūkojams Leipcigas universitātes profesora Vilhelma Arnta (1838-1895) darbs (Arndt 1874) - neinterpolēts latīņu teksts, kura pamatā bija ar Skodeiska kodeksa tekstu papildināts Zamoisku kodekss, ievērojot Rēveles un Ūksenšernas (un nevajadzīgi arī w un k) manuskriptus, neņemot vērā neinterpolēto Tolla manuskriptu un uzskaitot gandrīz visus lasījuma variantus. Izdevumā konstatējamas teksta kļūdas, piemēram, kas pārnākušas no iespiestāl Grūbera-Hanzena teksta. Izdevums tika radīts, izdevējam nesaskatot, ka Hannoveres manuskripts ir par pazudušu uzskatītais Ūksenšernas kodekss, visas interpolētās grupas ciltstēvs, bet īpaši nepietiekami saprotot radnieciskās attiecības starp dažādiem eksistējošiem rokrakstiem. Bez tam V.Arnts ne tuvu nav izmantojis bagātos E.Pābsta komentārus (Arbusow, Bauer 1955, IL). V.Arnta sagatavotais Hronikas izdevums latīņu valodā, kam gan salīdzinājumā ar E.Pābsta publikāciju vācu valodā bija daudz mazāk komentāru, noderējis par pamatu tulkojumiem latviešu, krievu un angļu valodā. 19.gs. 80.gadu sākumā uz E.Pābsta vācu izdevumu balstījās arī skolotāja un igauņu senatnes pētnieka Jana Junga (1835-1900) tulkojums (Jung 1881-1883).

[20.lpp.]

Arī abiem līdzšinējiem Hronikas tulkojumiem latviešu valodā pamatā ir V.Arnta publikācija. Pirmo no tiem sagatavojis skolotājs un muzeju darbinieks Matīss Siliņš (1861-1942), piezīmēm izmantojot A.Hanzena un īpaši E.Pābsta Hronikas tulkojumu vācu valodā (Siliņš 1883).

1936.gadā iznāca vēsturnieka Jāņa Krīpēna (1888-1968) veiktais Hronikas otrais patstāvīgais tulkojums latviešu valodā (Krīpēns 1936). Tulkojums dažuviet burtiskuma dēļ diemžēl grūti uztverams, tam ir īss ievads, pievienots arī “tautu, cilšu, novadu iedzīvotāju, personu un vietu radītājs”, tekstu komentē īsas piezīmes no vācu tulkojumiem ar dažiem jauniem papildinājumiem. Jāatzīmē, ka šai laikā Hroniku tulkot bija uzsācis arī Igatietis, kas žurnālā “Austrums” 1928.gadā (iznāca 7 numuri) bija publicējis Hronikas deviņas nodaļas (Krīpēns 1936, 7).

Pirmskara izdevumu vidū atzīmējama PSRS ZA Vēstures institūta sagatavotā Hronikas publikācija latīņu valodā ar filologa arheogrāfa S.Aņņinska (1891-1943) ievadu, komentāriem un tulkojumu krievu valodā (Аннинский 1938). Hronikas teksts tikai krievu valodā ar saīsinātu ievadu un īsākiem komentāriem tai pašā gadā izdots otrreiz (Аннинский 1938a). Arī šim izdevumam pamatā ir V.Arnta publikācija, kas daļēji papildināta ar L.Arbuzova teksta pētījumiem un E.Pābsta piezīmēm. Komentāros izmantoti vēsturnieku pētījumi par Hronikas tēmu, svarīga nozīme ir ekskursiem Krievzemes vēsturē un tās attiecībās ar Rietumu zemēm 12.-13.gadsimtā. Plašais izdevuma ievads joprojām ir zinātniski nozīmīgs, dažuviet tulkojumā gan konstatējamas atkāpes no oriģināla par labu vietumis patiesi spožajam literārajam stilam; arī komentāri par Latvijas un Igaunijas vēsturisko ģeogrāfiju lielākoties ir novecojuši.

[21.lpp.]

1961.gadā Viskonsinas universitāte (ASV) izdeva Hroniku angļu valodā (bez paralēlā latīņu teksta) profesora Džeimsa Brandidža (Brundage; dz. 1929) tulkojumā. Arī šim izdevumam vēl pamatā V.Arnta publikācija. Diemžēl autoram nav bijuši pieejami visi L.Arbuzova pētījumi par Hroniku. Konspektīvajos komentāros Dž.Brandidžs sekojis E.Pābstam un V.Arntam.

20.gadsimta 20.-30.gados turpinājās arī Hronikas teksta tālāka izpēte. Bez L.Arbuzova (Arbusow 1931, 373-390) nopietnajiem, izsmeļošajiem darbiem šeit jāatzīmē vēsturnieka V.Biļķina pētījumi par Hronikā sastopamajiem izteicieniem no Bībeles, katoļu lūgšanu grāmatām (breviāriem, misālēm) u.c. garīga satura darbiem (Biļķins 1928,1931).

Lielu daļu sava mūža Hronikas pētīšanai veltījis Latvijas Universitātes profesors Leonīds Arbuzovs, jun. (1882-1951). Salīdzinājis visus zināmos Hronikas rokrakstus, L.Arbuzovs sniedzis optimālu Hronikas tekstu, uz kuru savā darbā var balstīties gan Hronikas pētnieki, gan tulkotāji. Tāpat, publicēdams vairākus nopietnus pētījumus par dažādiem Hronikas aspektiem, minētais zinātnieks noteicis tās avotus, parādījis Hronikas datu tālāko izmantošanu viduslaiku sacerējumos u.tml. (Arbusow 1950,1951,1955). Diemžēl ieceri izdot jaunu Hronikas publikāciju zinātniekam vairs pilnībā neizdevās īstenot, to veica viņa skolnieks vēsturnieks Alberts Bauers (1894-1961). Darbs publicēts 1955.g. sērijā “Scriptores rerum Germanicarum in usum scholarum” ex Monumentis Germaniae historicis separatim editi (Arbusow, Bauer 1955). Jaunais Hronikas izdevums sniegto variantu, plašā ievada, jaunu precīzu, plašu mūsdienīgu komentāru un [22.lpp.] rādītāju dēļ uzlūkojams par labāko Hronikas publikāciju. A.Bauers šo pilnveidoto Hronikas variantu pārtulkoja vācu valodā un kopā ar latīņu tekstu, īsiem komentāriem, bez variantiem publicēja sērijā “Ausgewählte Quellen zur deutschen Geschichte des Mittelalters”, Bd. 24 (Darmstadt, 1959); izdevums tai pašā gadā iznāca arī Vircburgā Holcnera apgadā (Bauer 1959).

Pēc L.Arbuzova-A.Bauera sagatavotās publikācijas 1962.g. Zviedrijā igauņu valodnieks Jūliuss Megiste (1900-1978) izdeva Hronikas tulkojumu igauņu valodā bez paralēlā latīņu teksta; tulkojumam pievienots īss ievads, minimāli komentāri un radītājs (Mägiste 1962).

1982.gadā Igaunijā iznāca jauns Hronikas izdevums. Hroniku igauņu valodā tulkojis filologs un vēsturnieks Rihards Kleiss (1896-1982) pēc L.Arbuzova-A.Bauera sagatavotā latīņu teksta. Tulkojumu rediģējis vēsturnieks profesors Enns Tarvels (dz. 1932). E.Tarvels uzrakstījis arī ievadu un komentārus par Igauniju. Hroniku bagātina senlietu un arheoloģisko pieminekļu attēli, kā arī kartes (Kleis, Tarvel 1982). Diemžēl izdevumam trūkst avotu un literatūras norāžu.

1991.gadā Lietuvā pirmo reizi iznāca Hronikas tulkojums lietuviešu valodā, ko veicis akadēmiķis Jozs Jurginis (dz. 1909). Izdevumam pievienots ievads ar paskaidrojumiem par 13.-14.gs. Livonijas hronikām, īss vietu un personu rādītājs. Hronikas teksts tulkots pēc Ūksenšernas kodeksa, ko publicējuši J.D.Grūbers un A.Hanzens, taču bez paralēlā latīņu teksta un komentāriem.

Latviešu valodā šis Hronikas izdevums ir trešais, bet kopā ar latīņu tekstu Hronika latviski nāk klajā pirmoreiz. Tā tulkota pēc L.Arbuzova-A.Bauera 1955.gada [23.lpp.] izdevuma; no šī izdevuma pārņemti arī hronoloģiskie dati. Tā kā no 50 Hronikā minētajām Latvijas teritorijas apdzīvotajām vietām puse ir arheoloģiski pētītas, komentārus bija iespējams uzrakstīt, balstoties uz jaunāko vēstures literatūru un arheoloģisko izrakumu rezultātiem. Līdz ar to iespējams iegūt daudz reālāku priekšstatu, kā šīs vietas izskatījās 12./13.gadsimtā.

Joprojām historiogrāfijā strīdīgs ir jautājums par Hronikas sarakstītāju, jo senākajos rokrakstos nav minēts ne Hronikas nosaukums, ne arī tās autors. Tādejādi faktiski nav nekas zināms par Hronikas vēsturi, arī tāpat daudzas Hronikā minētās personas īstenībā ir hipotētiskas. Tāpēc, sākot ar J.D.Grūberu, atbildi uz šiem jautājumiem pētnieki meklē pašā Hronikas saturā. Hronikā attēlotie notikumi rāda, ka autors bijis garīdznieks (XXIII, 7), kas pats piedalījies iedzīvotāju kristīšanā. Hronists raksta, ka gandrīz visu attēloto redzējis savām acīm, bet pārējo uzzinājis no aculieciniekiem un notikumu dalībniekiem (XXIX, 9). Izanalizējot visus iespējamos Hronikas autora kandidātus (Hildebrand 1865, 162-164), liekas, tas bijis Imeras latgaļu priesteris Heinrihs, kas Hronikā apraksta arī savu dzīvi un darbību (XI, 7; XII, 6; XV, 3; XVII, 6; XXIV, 1, 2; XXVII, 1 u.c.). Uzskats, ko izteikuši daži vēsturnieki (I.Jurjens, G.Trusmanis, J.Krodznieks), ka Hroniku sarakstījis kāds cits, nav pārliecinošs (Аннинский 1938, 15-17). Pēc A.Švābes domām, tēze par diviem Hronikas autoriem liekas vāji [24.lpp.] pamatota. Tā vērsta galvenokārt uz Heinriha autorības apšaubīšanu, jo vai tiešām lauku mācītājs varējis zināt tos lielās politikas gājienus, kurus pats tēlo, un vai īstais autors nav bijis kāds no šīs politikas vadītājiem. Taču nedrīkstam aizmirst, ka Hroniku sarakstījis bīskapa Alberta historiogrāfs, kam, bez šaubām, bija pieejami daudzi arhīvu dokumenti un kam uzdevuma devējs ne vien sniedza tuvākus norādījumus, kā jāapgaismo svarīgākie Livonijas notikumi, bet arī deva iespēju vākt vajadzīgās ziņas no aculieciniekiem un bīskapa tuvākajiem palīgiem (pēc Švābe 1940,133-137).

Diskusijas izraisījis jautājums par hronista tautību. Hronista latviskās izcelsmes teorijas aizstāvji, sākot ar J.D.Grūberu (1740.g.), aizstāv hronista vietēju, latgalisku izcelsmi, bet otras - vāciskās izcelsmes - teorijas piekritēji kopš 19.gs. vidus cenšas pierādīt, ka Hronikas autors bijis vācu tautības. Kā stūrakmens teorijas celtnē par hronista vietējo izcelsmi ir hronista pašraksturojums Henricus de Lettis (XVI, 3), kas jau J.D.Grūbera izdevuma priekšvārdā (G r u b e r 1740) bez tuvākiem paskaidrojumiem tika saprasts ka “letu Heinrihs” - Lettus Henricus. Šādam uzskatam sekoja Hronikas tulkotāji vācu valodā J. G.Arnts un A.Hanzens, kuri hronistu vāciski dēvēja par Heinrich der Lette (J.Češihins krievu valodā - Генрих Латыш). Savukārt no šiem autoriem M.Siliņš latviešu tulkojumā 1883.gadā jau ievieš “Indriķi no latviešiem jeb latgaliešiem”, bet pašu darbu nosauc par “Latviešu Indriķa hroniku”. To, ka jau 18.gs. vidū (Arndt 1747) šai jautājumā nav bijusi vienprātība, liecina tas, ka J.D.Grūbera priekšvārda tulkojumā vācu valodā paralēli der Lette Heinrich - “latvietis Heinrihs” lietots apzīmējums Heinrich von Lettland - “Heinrihs no latviešu zemes”. Vēlāk, kad jautājumā par hronista tautību izraisījās diskusija, apzīmējuma de Lettis skaidrojumam bija savākti gan tādi piemēri, kas liecinātu par viņa vietējo izcelsmi (Švābe 1940, 156-165), gan tādi, kas ir pretrunā ar to vai ir neitrāli (Holtzmann 1922, 165-167). Skaidrību šai jautājumā var dot detalizēta Hronikas teksta analīze (Biļķins 1958, 15-17). Apzīmējumu de Lettis hronists lieto Autines sacelšanās laikā, kad viņš kā tulks pavada bīskapu Raceburgas Filipu sarunās ar Sateseles lībiešiem (XVI, 3). Par sevi hronists tad saka, ka viņš ir “viņa”, resp., šī bīskapa, priesteris (sacerdos ipsius). Lai norādītu savu agrāko stāvokli, proti, priestera amatu pie latgaļiem, pēc V.Biļķina domām, radusies šī gramatiskā konstrukcija “latgaļu Heinrihs” (Heinricus de Lettis), jo vienā teikumā hronistam vajadzēja raksturot divus savus dažādā laikā pildāmos pienākumus - latgaļu priestera un bīskapa tulka (Biļķins 1958, 17). Ar šo pašraksturojumu hronists, šķiet, gribējis noradīt savu pastāvīgo darba vietu pie Imeras latgaļiem, otrkārt, bīskapa priekšā norobežoties no lībiešiem, norādot, ka viņš pārstāv latgaļu pusi, proti, ir latgaļu priesteris. Hronista simpātijas pret latgaļiem nav apšaubāmas, īpaši salīdzinājumā ar viņa kritisko nostāju pret lībiešiem, lai gan, vērtējot latgaļu un vāciešu kara paņēmienus (XV, 7), hronists arī pret latgaļiem ir nesaudzīgs un raksturo lībiešus un latgaļus pat kā visnežēlīgākās tautas (XVIII, 5). To ievērojot, liekas, ticamāk būs, ka hronista garīdznieka simpātijas pret latgaļiem bijušas lielākas tāpēc, ka latgaļi (tāpat ka vendi) bija iecietīgāki pret kristīgo ticību. Turklāt tie ar kristīgo ticību bijuši pazīstami pirms krustnešu ierašanās.

Hronista vietējās izcelsmes teorijas piekritēji (Švābe 1940, 166-172) sava uzskata pamatošanai min norādes Hronikā, ka katoļticības priesteri varējuši būt nevācu misionāri. Proti, Hronikā minēts soms Kakuvalde, igaunis Viruzemes Johanness, lietuvietis Filips. Šādus nākamos priesterus komplektēja no ķīlniekiem, gūstekņiem, kurus nosūtīja skološanai Vācijas klosteru vai baznīcas skolās.

Neraugoties uz saviem nopelniem katoļu baznīcas priekšā, hronists tālākajā dzīvē paliek darboties par vienkāršu lauku mācītāju. Hronista vietējas cilmes teorijas aizstāvji [25.lpp.] arī šo apstākli izmanto sava uzskata argumentācijai (Švābe 1940, 177). Taču tas nepavisam nav izskaidrojams tikai ar nacionālo faktoru vien, bet arī ar sociālo izcelšanos, jo zemākas kārtas vai izcelsmes garīdznieki, nevērojot tautību, viduslaikos uz augstākiem amatiem parasti nevarēja pretendēt (Biļķins 1958, 7).

Uzskats, ka hronists pats sevi pieskaita pie vāciešiem (Arbusow 1939, 496), pēc nopietnas Hronikas teksta un dažu rokrakstu analīzes, kā domā A.Švābe, tomēr izrādījies apšaubāms (Švābe 1940, 141-150). Hronists darbā maz lieto no vietējo tautu valodām pārņemtus vārdus, turklāt gandrīz visi tie nākuši no Baltijas somu valodām, piemēram, kiligunda, maleva, maja; no baltu valodām droši Hronikā atskan vienīgi vārds draugs (XVI, 4), kas dots latinizētā vienskaitļa akuzatīva formā karabiedra nozīmē.

Neviena no minētajām teorijām nedod pietiekamu materiālu hronista tautības pārliecinošai pieradīšanai. Protams, Hronikas kā vēstures avota vispārējā vērtējuma jautājumam par hronista etnisko izcelsmi nebūt nav izšķirošas nozīmes. Vienalga, vai Hronikas autors bijis vācietis vai pārvācojies latgalis, Hronika rāda karojošās Romas katoļu baznīcas pozīciju un aizstāv vācu krustnešu intereses.

Citos Hronikas pēckara izdevumos baltvācu historiogrāfijas ietekmē (Arbusow, Bauer 1955, VI) tiek pieņemts, ka hronists bijis vācietis (par formu de Lettis sk. arī “Tulkotāja priekšvārdā” 42., 43. lpp.).

Kā hronista iespējamā izcelsmes vieta minēta Magdeburga (Holtzmann 1922, 180-183). Hronikā patiešām atkārtoti runāts par krustkarotājiem no Magdeburgas apkārtnes, par Meiendorpas Arnoldu, Zēhūzenes Bernhardu, Jerihovas Rūdolfu, Emerslēbenes Volteru u.c. (VII, 1; VIII, 2; XIII, 1; XXV, 1 u.c.). Nākamais Hronikas autors ar tiem bijis tuvu pazīstams un pirms ierašanās Līvzemē, iespējams, bijis pakļauts Magdeburgas burggrāfam (Bauer 1959, XI). Kā hronista dzimtā vieta tiek minēta Popendorpa, kur viņš dzimis lokatora (nomnieka) ģimenē (Johansen 1953, 9).

Magdeburgas apkārtnē uz austrumiem no Elbas 12.-13.gs. dzīvoja galvenokārt rietumslāvi - venedi jeb vendi. Ģermāņi te bija gan sākuši iespiesties jau 10.gs. un dibināja savas pilsētas, to vidū Magdeburgu, bet lauku apvidos joprojām mita vietējie vendi. To apstiprina rakstītie avoti, valodniecības dati, ka arī arheoloģiskais materiāls. Ģermāņu tautas, galvenokārt vācieši, novadu starp Elbu un Oderu galīgi pakļāva tikai 12.gs. otrajā pusē un tur izveidoja Brandenburgas markgrāfisti. Lai gan te sāka ieplūst kolonisti no ģermāņu zemēm, taču rietumslāvu asimilācija galvenos vilcienos tika pabeigta tikai 14.gs., kad te par valdošo kļuva lejasvācu valoda (Herrmann 1985, 443-452), bet 12.-13.gs. arheoloģiskie atradumi Magdeburgā liecina par rietumslāvu keramikas nozīmīgo lomu (Puhle 1992,199).

Bez rietumslāvu vietvārdiem, kas te pēc 12.-14.gs. dokumentiem ir dominējošie, vairāki valodnieki (Schall 1963, 335-404; 1966, 450-464; Топоров 1966, 103-111) apgabalā starp Vislu un Elbu, Brandenburgā, Meklenburgā un Lauzicā atzīmē tādus toponīmus, ko varēja atstāt baltu cilšu piederīgie. Daļu no šiem vietvārdiem varētu saistīt ar pirmbaltiem, jo, ņemot vērā jaunākos pētījumus par slāvu, to vidū rietumslāvu, izcelsmi Centrāleiropā, slāviem tieši kaimiņos bija balti (Седов 1980, 14-20). Taču ir arī tādi vietvārdi, kas norāda uz kuršu, sēļu un zemgaļu klātbūtni ziemeļrietumslāvu vidū. Šīs liecības sasaucas ar dažiem baltiem raksturīgu senlietu atradumiem Brandenburgā (AF 1958, 107, 110) un ļauj izteikt pieņēmumu, ka rietumslāvu vidū 12./13.gs. mijā bija saglabājušies arī baltu valodās runājoši iedzīvotāji. To ievērojot, pieļaujams, ka starp misionāriem, kas tolaik devās uz Līvzemi, bija arī tādi, kas nāca no šīs etniski jauktās vides un kam bija zināšanas valodās, kādas bija nepieciešamas jaunajā darbības vietā. Ir droši zināms, ka Magdeburgā 13.gs. izglītību ieguva senprūšu izcelsmes dižciltīgie (Maschke 1928, 52). Kāpēc gan nākamais hronists, iespējams, baltu vai rietumslāvu cilšu pēctecis, arī nevarēja būt šāds audzēknis, kas kādā baznīcas skolā apguvis ne tikai kristīgās ticības pamatus, bet kopā ar dažādu tautību skolniekiem arī nepieciešamās valodas zināšanas. Šai sakarā jānorāda, ka hronists iejūtīgi stāsta par nelielās vendu tautas padzīšanu no Kurzemes gar Rīgu un viņu apmešanos pie Cēsu latgaļiem (X, 14). Šo vendu materiālā kultūra laika posmā no 11. līdz 13.gs. ir tuvāka Kurzemes lībiešiem (Мугуревич 1973, 291-299), tomēr viņu etniskā vēsture vēl nav izpētīta. Nav izslēgts, ka pirms tam, 9.-10.gs., kad sakās ģermāņu-vācu ekspansija austrumu virzienā, Kurzemes vendu priekšteči atraduši patvērumu Baltijas jūras austrumu krastā. Tas, ka hronists par vendiem runā iejūtīgi un sirsnīgi (X, 14; XXIX, 3), var liecināt par viņu uzticību kristietībai, bet varbūt šī sirsnība tomēr ir zināma atbalss no senču radniecības vai pat kopējas izcelsmes? Te jāatceras, ka Kurzemes rietumu daļā, kur mājoja vendi, arheoloģiskie atradumi, kas datējami gan ar laiku priekš Kristus dzimšanas, gan ar vēlākajiem gadsimtiem, rāda vairākas kopīgas iezīmes ar Baltijas jūras dienvidu krastā dzīvojošajiem venediem - vendiem (Мугуревич, Таутавичюс 1980, 10).

Tātad kā hipotēzi var pieņemt, ka hronista dzimtene gan ir Magdeburgas apkārtne Svētajā Romas impērijā, bet viņš pats diezin vai bijis vācietis. Kādreizējās rietumslāvu zemes ar baltu cilšu paliekām iedzīvotāju sastāvs nebija etniski viendabīgs. Arī starp kolonistiem, kas ieplūda Magdeburgas apkārtnē, bija dažādu tautību pārstāvji (vācieši, flāmi, frīzi, holandieši u.c.), kas laika gaitā sajaucās un kam par sazināšanās līdzekli pakāpeniski kļuva lejasvācu valoda. (Starp citu, izteikta arī hipotēze, ka hronists varētu būt frīzu izcelsmes; Johansen 1953,14.)

Tā kā par garīdzniekiem varēja iesvētīt tikai pilngadīgus vīriešus, teorētiski var pieņemt, ka hronists dzimis ap 1187.gadu (Keuβler 1914, 157) vai 1188.gadā (Brundage 1961,12). Taču, kad viņu 1208.gadā iesvētīja par priesteri (XI, 7), viņš varēja būt arī vecāks. Tāpēc daži pieņem, ka hronists dzimis ap 1180.gadu (Arbuzovs 1931/32, 12820. sl.). Līdz ar to hronists nevarēja būt dzimis vēlāk par 1188.gadu, turpretī vecāks viņš neapšaubāmi varēja būt.

Nav vienota uzskata arī par hronista izglītību, taču skaidrs, ka viņš to ieguvis Vācijā, iespējams, papriekš Zēgebergas klostera skolā, bet pēc tam izglītību turpinājis pie bīskapa Alberta (Švābe 1940,182). Šāds pieņēmums gan varētu būt pretrunā ar apgalvojumu, ka hronists nepareizi lietojot dažus baznīcas terminus (piemēram, rakstot par klostera abata iesvetīšanu, benedictio vietā consecratio), kuri viņam kā klostera skolas audzēknim būtu gan jāzina (Biļķins 1966, 143-145). Hronists diezin vai būs mācījies kādā parastajā skolā, kuras pastāvēja Rietumeiropas pilsētas un kurās valdīja zināma gara brīvība (Werner 1980, 96-103). Ņemot vērā hronista kā baznīcas ideologa uzskatus, ticami liekas, ka viņš vispirms mācījies kādā baznīcas skolā turpat Magdeburgā. Tā kā Magdeburga 10.-13.gs. bija kļuvusi par organizatorisko un ideoloģisko centru vācu ekspansijai austrumu virzienā, tad te arī acīmredzot gatavoja misionārus.

Arī jautājumā par to, kad hronists pirmoreiz ieradies Līvzemē, pastāv dažādi uzskati. Maz ticams, ka viņš bija jau to krustnešu pulkā, kas ieradās šeit kopā ar bīskapu Albertu 1200.gadā (Holtzmann 1922, 183). Hipotēze, ka hronists Līvzemē ierodas tikai 1205.gadā (Arbusow, Bauer 1955, IX), šķiet esam pretrunā ar viņa jau iepriekšējo divu gadu samērā sīkajiem notikumu aprakstiem. Kopš 1203.gada, kā, sākot ar pagājušo gadsimtu (Hildebrand 1865, 7), atzīmē vairums pētnieku, notikumi aprakstīti ar aculiecinieka izjūtu un ne tik konspektīvi kā iepriekšējo gadu notikumi. Bez [27.lpp.] tam šai gadā krustnešu pulkā ir vairāki magdeburgieši, kam hronists velta uzmanību arī tad, kad tie nākamajā gadā atgriežas dzimtenē (VIII, 2).

Liekas apšaubāmi, ka nākamais Hronikas autors mācības būs turpinājis Rīgas domskolā (Keuβler 1914, 158), jo nav drošu norādījumu par šādas skolas pastāvēšanu 13.gs. pirmajā gadu desmitā. Apšaubāms ir arī uzskats, ka pirms iesvētīšanas par garīdznieku viņš bija t.s. kora zēns, kas mises laikā dziedāja psalmus (Юрьенс 1904, 38).

Lai nu kā tas būtu, laika posmā no 1203.gada, kad Hronikas autors acīmredzot ierodas Līvzemē, līdz 1208.gadam viņš iepazīst vietējos apstākļus un praktiski apgūst valodas (lībiešu un latgaļu). Papriekš viņš uzturas vāciešu Daugavas lejteces atbalstpunktos (Rīga, Salaspils, Ikšķile). Par to liecina ar Salaspili saistīto notikumu sīkākais apraksts posmā no 1203.gada līdz 1206.gadam (VII, 7-9; X, 6). Salaspilī pie Viruzemes Johannesa (X, 7) nākamais hronists droši vien mācījās igauņu valodu; šai laikā atzīmējami vairāki konflikti ar igauņiem (VII, 1, 2; VIII, 4; IX, 4), un sarunās pēc tam (XII, 6) bija nepieciešami šīs valodas pratēji. Starplaikā hronists, spriežot pēc šī laika notikumu detalizētā apraksta, kādu brīdi uzturas Rīgā (VIII, 1, 2; IX, 1-4, 14) un Ikšķilē pie magdeburgieša Meiendorpas Konrāda (IX, 3, 7, 8). 1206.gadā, kad notika uzbrukums Turaidas lībiešu pilīm (X, 10), viņš ir rīdzinieku sastāvā. Šai pašā gadā hronists kopā ar priesteri Daniēlu, kas pēc Johannesa nāves kādu laiku bija draudzes gans Salaspilī, apceļo Daugavas lībiešus, vērodams misionāra darbu Lielvārdē, Sidgundā, Reminē un Aizkrauklē, kā arī pie turaidiešiem, vendiem un idumiešiem apgūdams šī darba iemaņas (X, 14, 15). Pēc tam, šķiet, paliek Turaidā pie priestera Alebranda (X, 15), jo viņa sniegtā informācija par Gaujas baseina zemēm ar šo laiku kļūst bagātāka (XI, 4, 5), bet par Daugavas lībiešiem mazinās. Hronists pavada Alebrandu uz Igauniju, jo, lai gan Hronikā stāstīts, ka Alebrands aiziet viens un atceļā kristī ļaudis Imerā, taču pēc tēlojuma veida secināma hronista klātbūtne (XI, 7). Šeit, aprakstot Imeras latgaļu kristīšanu 1208.gadā, hronists pirmoreiz nosauc sevi vārdā, jo piedzīvo nozīmīgu notikumu: atgriezušos Rīgā, bīskaps iesvēta viņu (Henricum scolarem suum) par priesteri un kā Imeras letu priesteris viņš par beneficiju saņem turienes baznīcu. Pie baznīcas vēlāk jau pastāv mācītāja sēta (XXVII, 1). No šī laika sīki dokumentēti notikumi Imerā un kaimiņu novados. Te gan jāatzīmē, ka hronists samērā bieži atstāj savu draudzi, lai pildītu dažādus atbildīgus bīskapa Alberta uzdevumus. Jau tajā pašā gadā viņš ir latgaļu un igauņu miera sarunu dalībnieks, pēc tam sastopams Beverīnas pilī, kur cīnās latgaļu pusē (XII, 6); 1210.gadā, kad notiek bīstamais kuršu uzbrukums Rīgai (XIV, 5), atrodas pilsētā. 1212.gadā hronists ir kopā ar bīskapiem Autines sacelšanās laikā (XVI, 3). 1213.gadā viņš savā draudzē par Rīgas bīskapa fogtu atzīst kņazu Vladimiru un nosūta tam labības nodevas (XVI, 7; XVII, 6), 1214.gadā kopā ar Raceburgas Filipu ir Turaidas pilī, kur ierodas Talibalda dēli, lai vienotos par padošanos bīskapam un pārkristītos katoļticībā (XVIII, 3). 1215.gadā hronists pavada Līvzemes bīskapus uz Romu, uz IV Laterānas koncilu (XIX, 5-7). Drošu norādījumu gan, ka viņš pats arī bijis Romā, nav.

Ar 1217.gadu sākas jauns darba posms - hronists darbojas par misionāru Igaunijā (XX, 6). 1218.gadā viņa draudzes centru noposta krievu karaspēks (XXII, 4). Misionāra gaitās Igaunijā viņu redzam arī laikā no 1219.gada līdz 1221.gadam (XXIII, 7; XXIV, 2, 6). Starplaikā, 1220.gadā, nākamais hronists ir Mežotnes pils aplenkšanas dalībnieks (XXIII, 8). Diezin vai ir pamatots pieņēmums, ka hronists no 1222.gada rudens līdz 1224.gada pavasarim būtu atradies Vācijā (Keuβler 1914, 163), jo sīkais apraksts par kauju pie Imeras tilta liekas norādām uz Hronikas autora klātbūtni minētajos notikumos (XXVII, 1, 2). 1224.gada beigās hronists kā bīskapa pārstāvis piedalās [28.lpp.] bīskapa un ordeņa valdījumos sadalītās Tolovas jauno robežu nospraušanā (Perlbach 1881, 20-23), jo vēlāk, 1259.gadā, viņš tiek pieaicināts par liecinieku, “kas redzējis un piedalījies” (qui vidit et interfuit). Domājams, 1224.gada vasaras nogalē vai rudenī Heinrihs sāk rakstīt Hroniku un, strādājot bez pārtraukuma, aizvada to līdz Tērbatas iekarošanai 1224.gada augustā, bet pabeidz 1226.gada pavasarī ar pāvesta legāta apmeklējuma aprakstu (Bauer 1959, XVIII). Hronists pavada legātu Modēnas Guljelmo viņa vizitācijas braucienā pa Līvzemi, Latgali un Igauniju (XXIX, 2-8). Pabeidzis Hroniku, Heinrihs kādu laiku ir priesteris vienā no Sontaganas draudzēm pie Orajegi upītes lībiešu un igauņu apdzīvotās teritorijas robežjoslā (Berkholz 1881, 43), 1234.gadā atkal ir latgaļu draudze Imerā, ko šai laikā jau dēvē par Pāpendorpu (Papendorp). Šai gadā viņš kā draudzes mācītājs (Henricus de Papendorpe) uzaicināts kopā ar citiem ierasties Romā pie pāvesta Gregora IX, lai nodotu savu liecību agrākā pavesta legāta Alnas Balduīna sūdzībā pret ordeni, Rīgas bīskapu un Rīgas pilsētu (Hildebrand 1887, Nr.20-21; LVA II, Nr.204). Pēdējo reizi hronista vārds (Heinricus plebanus de Papendorpe) pieminēts 1259.gadā tajā pašā draudzē, kad viņš, ļoti vecs un nevarīgs (senex est valde et debilis), aicināts sniegt liecību par bīskapa un ordeņa valdījumu robežām pie Burtnieku ezera un Salacas (Perlbach 1881, 21).

Šāds Hronikas autora darbības attēlojums atspoguļots jaunākajos šī darba izdevumos, taču tas nav vienīgais. Agrāk uzskatīja, ka hronists drīz vien pēc darba uzrakstīšanas esot miris, jo citādi taču Hronika būtu turpināta līdz tas galvenā varoņa - bīskapa Alberta - nāvei 1229.gadā (Hansen 1857, 18). Bez tam hronista dzīves ceļš reizēm saistīts arī ar kādu Heinrihu no Lones (Heinricus, sacerdos de Lon) (Keuβler 1914, 152; arī Biļķins 1958, 46). Ja šādu pieņēmumu uzskatītu par ticamu, tad hronists būtu piederīgs pie dižciltīgas dzimtas, kas viņam būtu nodrošinājis citu, izcilāku stāvokli nekā lauku draudzes mācītāja vietu vien (Аннинский 1938, 26). Turklāt laikā, kad Lones Heinrihs 1214. un 1220.gadā atradās Vācijā (Transehe 1928, 295-297), hronists neapšaubāmi ir Līvzemē.

Atšķirīgi viedokļi izteikti par Hronikas sacerēšanas ilgumu. Nepārliecina apgalvojums, ka tas, iespējams, noticis dažu mēnešu laikā (Krīpēns 1936,5).

Hronika rokrakstos sastāv no četrām grāmatām, kas pēc apjoma ir pilnīgi dažādas. Divas pirmās - īsas un šķiet ka ievadījums. Tajās konspektīvi pastāstīts par pirmo divu vācu bīskapu ierašanos un darbību Daugavas krastā - par Meinardu, kas jau bija iesācis savu misijas darbu, līvu kristīšanu, un mirst, kad viņa pasāktais darbs sāk sagrūt, un par Bertoldu, kas drīz vien iet bojā cīņa ar lībiešiem. Trešā grāmata, kas nosaukta “Par bīskapu Albertu”, ir stipri plašāka. Tā aptver trešā bīskapa - Alberta - pirmos deviņarpus darbības gadus un galvenokārt veltīta lībiešu zemju “atgūšanai vai iekarošanai”. Beidzot, visa pārejā daļa (t.i., divas trešdaļas) sastāda ceturto grāmatu - “par Igauniju” - tas ir stāstījums par igauņu pakļaušanu līdz Alberta episkopāta 29.gadam.

Jau pirmie bīskapi Meinards un Bertolds saprata, ka ar mierīgu kristīgās ticības sludināšanu Baltijas vietējos iedzīvotājus pakļaut neizdosies. Viņu pēctecis enerģiskais bīskaps Alberts savu darbību tieši sāka ar krustnešu vervēšanu Rietumu zemēs un panāca, ka braucienus uz Līvzemi pielīdzināja krustkariem uz Svēto zemi. Krustnešiem par vienu bīskapa karaspēkā nokalpoto gadu tiek nodrošināta viņu mantas aizsardzība un apsolīta grēku piedošana. Gandrīz ik gadus bīskaps Alberts dodas uz Vāciju vervēt jaunus krustnešu pulkus. Pirmie gadi Līvzemē pagāja, atvairot lībiešu, kuršu, lietuvju un [29.lpp.] krievu uzbrukumus. Sākotnēji bīskaps pieturējās pie samierināšanas politikas, slēdza ar vietējiem iedzīvotajiem it kā draudzības līgumus, atzīstot vietējās - lībiešu un latgaļu - un Polockas kņaza meslu kungu tiesības. Taču drīz vien radās nesaskaņas, kam sekoja bruņoti konflikti. Pirmie krustnešu triecieni vērsās pret lībiešiem, kas dzīvoja gar Daugavas un Gaujas lejteci. Par savu rezidenci bīskaps Alberts izraudzījās tirdzniecības apmetni Rīgu, kas ar 1201.gadu kļuva par bāzi vācu iebrukumiem. Kā pastāvīgs militārais spēks tika nodibināta īpaša klerikāla organizācija - Zobenbrāļu ordenis. 1207.gadā lībiešu teritorija tika sadalīta starp iekarotājiem: bīskaps dabūja divas, bet ordenis - vienu trešdaļu no iekarotajām zemēm. Nākamajos gados vācieši nodevīgā kārtā sagrāba Kokneses Vjačko pili un zemi. Pēc tam, pārcēlušies uz Daugavas kreiso krastu, ieņēma Sēlpili - sēļu galveno centru. 1209.gada rudenī iebrucēji izlaupīja Jersikas pilsētu, tās valdnieks Visvaldis bija spiests atzīt sevi par bīskapa Alberta vasali un atdot lielu daļu no saviem zemes īpašumiem.

Tādā kārtā desmit smagos cīņas gados vācu krustneši un bruņinieki bija nodrošinājuši sev kundzību par Daugavas lejteces apgabaliem un nonākuši pie Krievzemes robežām. Pēc tam vācu tirgotāji darīja visu iespējamo, lai sagrābtu tirdzniecības ceļus, kas gāja gar Gauju un caur Igauniju un kopš seniem laikiem savienoja Baltijas jūru ar Pleskavu un Novgorodu. To redzot, Polockas, bet pēc tam Pleskavas un Novgorodas kņazi kļuva par vācu krustnešu ienaidniekiem un iestājās cīņā pret iebrucējiem.

Lai jaunu teritoriju sagrābšanā veiktos labāk, bīskaps Alberts kurināja naidu starp atsevišķām Baltijā dzīvojošām tautām. 1208.gadā pēc vācu iebrucēju ierosinājuma tika noslēgta pret igauņiem vērsta militāra savienība starp vāciešiem un Tolovas latgaļiem. Ar to arī sākās karš ar igauņiem, kas ar pārtraukumiem ilga 16 gadus. Igauņu un latgaļu abpusējie sirojumi vāciešiem ļāva iegūt atbalstpunktus Igaunijā un atviegloja Tolovas pakļaušanu 1214.gadā un pēc tam (1224.g.) tās sadalīšanu. 1220.gadā, kad igauņi, pēc hronista vārdiem, tikuši kristīti, šo procesu veicināja dāņu misionāru darbība un nostiprināšanās Ziemeļigaunijā. Tomēr igauņu pretestība vēl nebija salauzta. Ar 1222.gadu sakās lielā igauņu sacelšanās, kuru aktīvi atbalstīja krievu kņazi. Tad vācieši, apvienojuši visus savus spēkus un izmantojuši jau pakļautās tautas, 1224.gadā ar Tērbatas ieņemšanu beidza Igaunijas cietzemes pakļaušanu un līdz ar to arī sadalīšanu starp ordeni, Līvzemes un Igaunijas bīskapiem. 1225.gadā Baltijā ieradās pāvesta legāts Modēnas bīskaps, lai iepazītos ar jaunkristītajām zemēm un izšķirtu strīdus starp jaunajiem zemes valdniekiem. Hronika beidzas ar Sāmsalas iekarošanas 1227.gadā aprakstu un Modenas Guljelmo aizbraukšanu.

Materiālu savākšana (no laikabiedriem), apkopošana, dokumentu (te varētu būt runa par Rīgas kapitula arhīvu) izskatīšana neapšaubāmi prasīja vairāk nekā vienu gadu (Hildebrand 1865, 19). Kā jau minēts, iespējams, ka tas notika no 1224.gada rudens līdz 1226.gada pavasarim, XXX nodaļu uzrakstot 1227.gada februārī (Bauer 1959, XVIII). To, ka Hronika nav sacerēta agrāk, atspēko pats teksts, piemēram, hronists, attēlojot 1211.gada notikumus, raksta par pirmo Vilandes aplenkšanu (XIV, 11), 1223.gadā (XXVII, 2) pils tika aplenkta otrreiz. Darbu hronists beidz ar stāstījumu par pāvesta legāta Modēnas Guljelmo pavadīšanu uz Romu. Aizbraukšana bija paredzēta 1226.gada aprīļa otrajā pusē, taču nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ notika tikai pēc mēneša. Pēc tam hronists savu darbu vēl papildina ar legāta piedzīvojumiem Gotlandē un apraksta 1227.gada pirmajos mēnešos notikušo krustkaru pret sāmsaliešiem. Tādējādi arī ticams ir pieņēmums, ka Hronika sarakstīta pēc bīskapa Alberta ierosinājuma, lai to varētu pasniegt pāvesta legātam (Švābe 1940,199).

Kā jau minēts, pēc autora apgalvojuma, galvenais avots viņam bijuši paša vērojumi un aculiecinieku stāstītais (XXIX, 9). Ziņas, ko hronists par Līvzemi sniedz līdz tam [30.lpp.] laikam, kamēr ierodas pats, šķiet, balstās uz pirmo misionāru (piemēram, Turaidas Teoderiha) atmiņām, tā laika dokumentiem (Bauer 1959, XXIV, XXV), draudžu mācītāju (Zifrīda, Viruzemes Johannesa, Johannesa Štrika, Daniela, Lipes Bernharda u.c.) stāstījumu, varbūt uz kādiem jaunkristīto reģistriem (Švābe 1940, 209), jo minēti kristīto lībiešu personvārdi (I, 4, 7). Ziņas par Ikšķiles-Rīgas bīskapijas sākumiem varēja nākt arī no tagad zudušām annālēm, kas varēja noderēt par Hronikas kodolu (Uluots 1937, 14-16), bet viss pārējais ir hronista pievienots (superadditum - XXIX, 9), ne tikai pēc atmiņas, bet arī pēc pierakstītām piezīmēm (Hildebrand 1865,18).

Hronika ir gan savā ziņā bagāts vēstures avots, taču kā tematiski, tā teritoriāli ierobežots sacerējums - tā atspoguļo lībiešu, rietumlatgaļu un igauņu pakļaušanu, hronistam to vērojot no Imeras draudzes kā centra. Pārējā Baltijas teritorija vācu krustnešiem šķiet maz pazīstama (Laakmann 1933, 70, 71). Sīkāk aprakstīta Vidzemes teritorijas rietumu daļa un Igaunija, kur iedzīvotāju kristīšanā piedalījies pats autors.

Saskaņā ar katolicisma reliģisko doktrīnu hronists raksta, ka vienīgi Dievs veido vēsturi; visas uzvaras pār bīstamākajiem katoļu ienaidniekiem hronists piedēvē Jaunavai Marijai (XXV, 2). Tautas vai atsevišķi cilvēki tiek novērtēti pēc to attieksmes pret katoļu baznīcu.

Ar hronista izglītību un profesiju izskaidrojams, kāpēc Hronika ir tik daudz frāžu no Bībeles un katoļu garīgajiem rakstiem - breviāriem, misālēm u.c. (pēc A. Bauera - ap 1100; sk. Arbusow, Bauer 1955, XXXV). Šie aizguvumi neaprobežojas tikai ar valodas klišejām, kas aizstāj patstāvīgu tēlojumu. Visvairāk izmantota Vecā Derība, sevišķi karagājienu apraksti, kurus acīmredzot hronists zinājis no galvas. Reizēm grūti pateikt, kur novelkama robeža starp paša autora domām un svešiem uzskatiem (Аннинский 1938, 33). Šajā ziņā Hronika ir specifisks krustkaru laika literatūras sacerējums, un, izmantojot to par vēstures avotu, šis apstāklis jāpatur prātā. Attiecībā uz Hronikā sastopamajiem baznīcas tēvu Sulpīcija Sevēra un Gregora Lielā citātiem L.Arbuzovs pierāda, ka hronists ņēmis tos no breviāra un nevis no autoru rakstiem (Arbusow 1950, 130, 131). Kā viduslaiku latīņu valodas sacerējumam Hronikai vistuvākā ir Lībekas Arnolda Slāvu hronika, kas pabeigta 13.gs. sākumā un, jādomā, hronistam bija pieejama (Hildebrand 1865, 45; Švābe 1940, 218). Hronoloģijā, aprakstot notikumus laika secībā, hronists seko agro viduslaiku paraugiem, kad 9.gs. ieviesās laika rēķināšana pēc t.s. Kristus dzimšanas. Hronikas pirmie izdevēji (J.D.Grūbers, J.G.Arnts) par izejas punktu izvēlējās 1198.gadu, kas Hronikā minēts kā gads, kad Brēmenes kanoniķis Alberts iesvētīts par bīskapu (III, 1). Taču pārējo notikumu hronoloģijā, salīdzinot ar citiem avotiem, tika konstatēta neatbilstība, kuru izskaidroja ar hronista neprecizitāti. Kā pierādīja vēlākie pētījumi (Hansen 1853, 23-43), pirmie Hronikas izdevēji tai centās pielāgot mūsdienu laika skaitīšanu un gadu sāka ar 1.janvāri (Janvāra gads). Taču hronists, tāpat kā citi tā laika autori, gadu sāka ar Marijas pasludināšanas dienu, 25.martu (Marijas gads), tāpēc katra Janvāra gada pirmie trīs mēneši pēc hronista datējuma vēl pieder pie iepriekšējā gada. Tātad bīskaps Alberts pēc Janvāra gadiem iesvētīts nevis 1198.gadā, bet 1199.gada sākumā. Tā kā hronists reizēm (IX, 1; XI, 1) bīskapa amata gadus sāk ar Lielo gavēni un Lieldienām, izteikta hipotēze (Holtzmann 1922, 186-190), ka Hronikā katra gada sākums nav saistīts ar vienu un to pašu datumu - 25.martu, bet gan pieņemts t.s. Lieldienu gads, resp., gads sākts ar pirmo Lieldienu svētdienu, kas katru gadu ir citā datumā. Starpība starp Marijas un Lieldienu gada sākumu (svārstās starp 25.martu un 19.aprīli) dažkārt nav liela, un hronists, gada notikumus attēlojot, to var arī neuzsvērt. Rezultātā daļa [31.lpp.] autoru (Аннинский 1938a, 42-44; Švābe 1940, 204; Arbusow, Bauer 1955, XXIX) piekrīt A.Hanzena skaidrojumam par Marijas gadiem kā Hronikas hronoloģiskai vienībai, turpretī citi (Gnegel-Waitschies 1958, 34; Brundage 1961, 7; Kleis, Tarvel 1982, 33), īpaši attiecībā uz bīskapa Alberta iesvētīšanas datumu (1199.g. 28.martu), piekrīt R.Holcmanim, proti, laika skaitīšanai pēc t.s. Lieldienu gadiem. Hronikā aprakstīto atsevišķo notikumu hronoloģijas noteikšanai, protams, noder no citiem rakstītiem avotiem jau zināmi fakti (Saules aptumsums, dažādi baznīcas svētki, IV Laterānas koncils, valdnieku darbības atspoguļojums u.c.).

Būdams bīskapa Alberta historiogrāfs, hronists cenšas noklusēt sava patrona neveiksmes, par misijas darba traucētāju un jaunkristīto apspiedēju netieši atzīdams bīskapa konkurentu - Zobenbrāļu ordeni. Arī vietējās tautas viņš nevērtē vienādi. Slavējot latgaļus, hronists atzīmē, ka tie necīnījās pret Kristu, necentās kavēt ticības izplatīšanu, kā, piemēram, to darījuši lībieši un igauņi. Latgaļi, tāpat kā vendi (X, 14), pazemīgi ieradušies pie Kristus kalpiem paši un cītīgi pildījuši tā Kunga gribu un pavēli (XXIX, 3). Taču varonībā ar vāciešiem latgaļi mēroties nevarējuši (XXII, 3). Bet tie latgaļi, kā, piemēram, Rūsiņš, kam sirdī lepnība, vai kristītais valdnieks Visvaldis, kas kļuvis grēcīgs, saņem Dieva sodu (Biļķins 1931, 87-106). Visas pārējās tautas hronista skatījumā cenšas kavēt kristīgā vārda izplatīšanu, stūrgalvīgi pieturēdamās pie saviem neīstajiem dieviem, divkosīgi izturas pret vāciešiem. Pēc hronista domām, aizsardzību iemantojuši vienīgi jaunkristītie.

Tomēr bagātīgā faktu materiāla dēļ Hronika vērtējama visai augstu. Tanī tikpat kā nav viduslaiku reliģiskajai literatūrai raksturīgo brīnumu aprakstu. Ticamības, precizitātes un plaša izklāsta dēļ tā pārspēj šī laika attiecīgās krievu, dāņu un vācu hronikas (Hildebrand 1865, 51-53; Аннинский 1938, 45). Atsevišķas kļūdas faktu hronoloģijā (Аннинский 1938, 563-567; Tarvel 1987,175-179) liecina, ka visos jautājumos pilnīgi tai tomēr uzticēties nevar.

Hronista kā sava laika historiogrāfa vērtējums laika gaitā mainījies. Sakumā Hronikas autoru vērtēja kā bezkaislīgu, no lielās politikas tālu stāvošu hronistu (Gruber 1740). Šo uzskatu atspēkoja vēlākie pētījumi (Hildebrand 1865, 46, 56), kas atsedza hronista ieinteresētību dažus notikumus izcelt, citus turpretī noklusēt. Atzina, ka viņš kā hronists gan ir labi sagatavots un precīzi attēlojis notikumus, taču dziļākas cēloņsakarības nav saskatījis (Arndt 1874, XXII). Pirmajā Hronikas tulkojumā latviešu valodā Indriķis raksturots kā “sirdīgs cilvēks, cietu dabu, pilns ticības, nepiekusdams aiz svētā darba” (Siliņš 1883, VI, VIII). Hronikas otrā latviešu tulkojuma ievadā Heinrihs vertēts L.Arbuzova pētījumu gaismā kā piedzīvojis vīrs, kam bijusi izdevība iepazīties ar politiku un valsts lietām, kaut gan viņa saprašana šai ziņā neesot bijusi liela tai laikā, kad sarakstīta Hronika (Krīpēns 1936, 10). Pēc A.Švābes domām, hronistam piemītot liels rakstnieka talants, kas izpaužoties aizrautīgā patosā un krāšņā tēlojumā. Šai sakarā minēts kaut vai viņa pravietīgais slavinājums Dievmātes visspēcībai un taisnprātībai, kad, par spīti savai nenoliedzami vāciskajai izglītībai un atkarībai no Līvzemes varas vīriem, autors biedina vācu zemes kungus neapspiest Dieva bērnus - lībiešus un latgaļus. Par patiesi dziļu zemnieku psiholoģijas izpratni liecinot šie apgarotie vardi: “Un igauņi iznāca no savām pilīm un uzcēla no jauna savus nodedzinātos ciemus un savas baznīcas, tāpat arī līvi un leti, kas nāca laukā no mežu slēptuvēm, kur karu laikos bija daudzus gadus slapstījušies; un ikviens atgriezās savā ciemā un savos tīrumos, un viņi ara un sēja lielā drošībā, kādas viņiem iepriekš nebija bijis ap četrdesmit gadu..” (XXIX, 1). Ar visām kļūdām Heinrihs bija ne vien sava laika [32.lpp.] bērns, bet arī zemnieka dēls un savas tēvzemes patriots (Švābe 1940, 219, 220). Taču kā politiski saprātīgs un veikls diplomāts viņš bija bīskapa Alberta uzticības persona (Biļķins 1958,37-39). Tāpēc arī par viņa darba vietu izraudzīta Imeras draudze, kas bijusi stratēģiski nozīmīga vieta un savā veidā izlūkošanas centrs bīskapijas vīriem. Tāpat viņam uztic sarežģītus diplomātiskus uzdevumus sarunās ar lībiešiem, Tolovas latgaļiem, viņš pavada bīskapu un pāvesta legātu.

Hronika atstājusi savu ietekmi tālākajā viduslaiku Latvijas historiogrāfijā (Arbusow 1926, 285-334). Ilgus gadsimtus (13.-18.gs.) Hronika eksistēja tikai rokrakstos. Pirmais, kas izmantoja Indriķa hroniku par avotu savā darbā, bija Livonijas ordeņa mestra juridiski izglītotais sekretārs un kapelāns Vartberges Hermanis (14.gs. otrā puse), kas acīmredzot Rīgā sarakstīja savu Livonijas hroniku.

Nākošās liecības par Indriķa hronikas izmantošanu attiecināmas jau uz zinātniskās vēstures periodu, kuru radīja un izveidoja humānisms (16.gs. pirmā puse un vidus). Vācijā tās priekšgalā stāvēja Alberts Krancs - teoloģijas profesors Rostokā, kurš, starp citu, 1490./91.gadā uzturējās arī Rīgā Livonijas ordeņa un Rīgas pilsētas strīda lietā. Krancs savos sacerējumos iestrādājis no Hronikas ņemtos faktus.

Droši pierādāms Hronikas manuskripta izmantotājs no Livonijas humānistu pulka bijis rīdzinieks Augustīns Unferfērts (Eikēdijs). Jautājums, vai populārākais no Livonijas hronistiem Baltazars Rusovs Hroniku izmantojis sava “Chronica der Provintz Luffland”, nav izšķirts. Hronikas tekstu savā ģimenes vēsturē izmantojis Vidzemes muižu īpašnieks H.Tīzenhauzens (16.gs. otrā puse). 17.gs. Hronikas datus apstrādāja vēsturnieks Tomass Jērns (Hiärn) un jurists Hermanis Brēverns (Arbusow, Bauer 1955, XXXVII-XLIII). Pēc tam sekoja Hronikas tekstu publikācijas.

Nozīmīgus datus Hronika sniedz arī par senās Krievzemes, īpaši tās ziemeļrietumu daļas, atsevišķām kņazistēm 12./13.gs. mijā. Tā kā Polockas hronikas nav saglabājušās, Indriķa hronika ir svarīgs avots par Polockas attiecībām ar Piedaugavas latgaļu un lībiešu zemēm (Аннинский 1938, 64). Sava nozīme tai ir arī Zviedrijas un Dānijas vēstures atsevišķu faktu precizēšanā.

Hronika ir svarīgākais rakstītais avots dažādu lokālu Latvijas senās vēstures jautājumu risinātājiem, it īpaši arheologiem. Arheoloģisko pieminekļu etnisko un kultūras piederību palīdz noteikt Hronikā rodamās ziņas par atsevišķu tautu izplatību. Vēsturiskās ģeogrāfijas jomā pēc Hronikas iespējams kritiski pārbaudīt hipotēzes par tanī minēto apdzīvoto vietu (piļu, ciemu) patieso atrašanās vietu, konstatējot tām atbilstošus arheoloģiskos pieminekļus - pilskalnus un lauku apmetnes. Arheoloģiskie izrakumi pilskalnos vedina atteikties no līdzšinējiem uzskatiem par vairāku Hronikā minēto piļu lokalizāciju. Daži no šiem pilskalniem tolaik nemaz nav bijuši apdzīvoti, kā to, piemēram, rādījusi tādu populāru piļu kā Beverīnas, Autines, Jersikas u.c. lokalizēšanas vēsture. Dažos gadījumos Hronikas ziņu interpretācija par atsevišķu vācu piļu sākotnējo atrašanās vietu (Lielvārdi, Aizkraukli u.c.) bija koriģējama tieši pēc arheoloģisko pētījumu veikšanas. To, ka hronists vietējās dzīvesvietas aprakstījis ticami, apstiprina pētījumi tādos plašos arheoloģisko pieminekļu kompleksos kā, piemēram, Salaspils Mārtiņsala (ciems, pils, baznīca, kapsēta) vai Mežotne (pils, senpilsēta). Lai gan hronistam ne vienmēr viegli bija atrast konkrēta dzīvesvietas tipa (piemēram, pils, pilsētas tipa apmetnes u.c.) apzīmējumu latīņu valodā, tomēr viņa terminoloģija salīdzinājumā ar attiecīgo Rietumeiropas un Skandināvijas materiālu ir saprotama.

Arheoloģiskajos izrakumos iegūto materiālu analīze kopsakarā ar Hronikas datiem ļāvusi jaunā gaismā parādīt vietējo iedzīvotāju materiālo kultūru 12.-13.gadsimtā.

Ē. Mugurēvičs

Satura rādītājs

Tulkotāja priekšvārds

HISTORIA.LV