Satura rādītājs

Priekšvārds

Ievaddzejolis latviešu valodā

Ievaddzejolis latīņu valodā

[33.lpp.]

“Indriķa hronikas” trešais izdevums latviešu valodā būtiski atšķiras no abiem iepriekšējiem. Līdzās tulkojumam tajā dots latīniskais oriģinālteksts. Pirmoreiz sniegts arī nepilnīgi saglabājies ievaddzejolis heksametrā un doti nodaļu apakšvirsraksti (lat. rubra), par kuriem izteikti ļoti atšķirīgi viedokļi. E.Pābsts, domādams, ka tie “diezin vai pieder hronistam un bieži atrodas nepareizā vietā”[1], tos nav iekļāvis savā tulkojuma pamattekstā, bet devis vienīgi paskaidrojumos. A.Bauers turpretim uzskata, ka tie “sākotnēji laikam pieder (kā piezīmes malās) autora rokai”[2].

Atšķirībā no iepriekšējiem šo izdevumu veidojušas divas personas - tulkotājs filologs un komentētājs vēsturnieks, darbu, saprotams, veicot ciešā kontaktā. Reizēm komentāros norādīts uz iespēju atsevišķas vietas interpretēt arī citādi, nekā tas darīts tulkojumā.

Hronikas trešā latviskā tulkojuma autors, bez šaubām, bijis daudz izdevīgākā stāvoklī nekā abi viņa priekšteči, no kuriem viņu šķir vairāk nekā gadsimts (M.Siliņš, 1883.g.) resp. vairāk nekā pus gadsimta (J.Krīpēns, 1936.g.), pirmām kārtām jau tāpēc, ka viņa rīcībā ir bijis rūpīgi veidotais L.Arbuzova un A.Bauera izdevums[3], kura aparātā kritiski sastatīti saglabājušos rokrakstu lasījumi un kurā novērsti iepriekšējo tulkotāju rīcība bijušā V.Arnta izdevuma (1874.g.) trūkumi. Drošs atspaids arī tulkotājam, t.i, ne tikai vēsturniekiem - Hronikas pētniekiem, bijusi L.Arbuzova-A.Bauera izdevuma plašajos komentāros ietvertā bagātā informācija. Tulkotājs, kas savu darbu veicis mūsu gadsimta astoņdesmitajos gados, izdevīgākā stāvoklī nekā priekšteči bijis arī tāpēc, ka viņa palīgarsenālā bijuši vairāki jauni tulkojumi. Iepazīšanās ar ikvienu no tiem bijusi rosinoša.

Mūsu tulkojums konsekventi balstās uz L.Arbuzova-A.Bauera pamattekstu. Vienīgais izņēmums ir L.Arbuzova-A.Bauera 1959.g. divvalodu izdevuma tekstā iekļautā konjektūra XIV, 8 arcus durus, qui semper tenditur (par to sk. tulkotāja paskaidrojumu [34.lpp.] šai vietai). Dažas citu tulkotāju ierosinātas konjektūras, kas pelna ievērību, atzīmētas komentāros.

“Indriķa hronika” ir reālistisks vēstures sacerējums, kas tulkojams iespējami precīzāk (saprotams, ne burtiski) un necieš stilistiskus izskaistinājumus un nogludinājumus. Taču tulkotājam jāņem vēra, ka Hronikā atšķirami dažādi emocionāli stilistiski slāņi. Hronikas autors reizēm centies savam darbam piešķirt zināmu literāru spožumu, un tas viņam arī izdevies. Spilgti un tēlaini ir vēstījumi par kauju ar lietuvjiem (IX, 3, 4), kuršu uzbrukumu Rīgai (XIV, 5), bīskapa Filipa kuģu ielenkumu Sāmsalas jaunajā ostā (XIX, 5, 6), kauju pie Karedas ciema (XXIII, 9), Tērbatas pils aplenkumu un ieņemšanu (XXVIII, 5, 6), pārgājienu pa jūras ledu uz Sāmsalu un Muhu pils iekarošanu (XXX, 3, 4), priestera Frīdriha mocekļa nāvi (XVIII, 8), Tālibalda spīdzināšanu (XIX, 3) un citi. Patoss un retorisks spožums raksturīgs himniskajam Dievmātes slavinājumam (XXV, 2), gandrīz vai lirisks noskaņojums valda beidzot pienākušā miera laika tēlojumā (XXIX, 1). Vēstījuma emocionālo pacēlumu Hronikas beigu posmā, XXIX un XXX nodaļā, pauž tekstā iestarpinātās vārsmas,[4] lielākoties heksametrā un pentametrā; pentametra vārsmām dažkārt ir iekšējas atskaņas.

Tomēr Hronikas pamatskanējums ir lietišķs, brīžiem, it sevišķi sākuma nodaļās, lakonisks (iespējams, tāpēc, ka hronists te stāsta par notikumiem, no kuriem viņu šķir trīs vai četri gadu desmiti un kuros viņš pats nav bijis klāt). Sausi un formulveidā atreferētas zināmas stereotipas karadarbības norises, piemēram, negaidīts iebrukums ienaidnieka novadā vai ciema - vīriešu nogalināšana - sieviešu un bērnu aizvešana gūstā - bagāta kara laupījuma iegūšana. Tomēr nevar pilnībā pievienoties S.Aņņinskim, kas šādos formulveida stereotipos saskata izteiktu Hronikas literārās formas trūkumu.[5] Tas, ka vienādas, stereotipas norises gūst arī vienādu, stereotipu ietērpu, hronikālos vēstures sacerējumos ir gluži dabiski. Līdzīgu paņēmienu sastopam arī Jūlija Cēzara un Ksenofonta šāda rakstura darbos (“Piezīmes par gallu karu”, “Anabaze”).

Atšķirīgie emocionāli stilistiskie slāņi, dabiski, arī tulkojumā prasa diferencētu risinājumu.

Specifisku problēmu tulkotājam rada ārkārtīgi bagātais Vulgātas - katoļu baznīcā kopš 8.gs. plaši lietota, 1546.gada Trientas koncilā oficiāli par autentisku atzītā latīniskā Bībeles tulkojuma - un katoļu baznīcas liturģiskās literatūras (breviārs, misāle, rituāle, martiroloģijs) leksikas un frazeoloģijas, arī plašāku citātu izmantojums Hronikā. V.Biļķins speciālā pētījumā[6], uz kuru savā darbā par aizguvumiem Hronikas valodā balstās arī viņa skolotājs L.Arbuzovs[7], saskaitījis 775 aizguvumus no Vulgātas un ap 100 no breviāra un citas liturģiskās literatūras. Pēc A.Bauera aprēķiniem, to ir pat vairāk - ap 1100.

[35.lpp.]

Taču attiecīgo speciālo pētījumu autori reizēm aizgājuši pārāk tālu, par aizguvumiem uzskatīdami arī visai parastas vārdkopas vai teikumus, kuru analogs izlietojums Bībelē ir tikai sakritība, kas izriet no kontekstuālas vajadzības, piemēram, Hronikā ļoti bieži formulveidā lietotais teikums reversi sunt in terram suam (viņi atgriezās savā zemē), kas šādā formā sastopams arī Vulgātā, 4.Ķēniņu gr., 3., 27, vai Hronikā tāpat bieži izmantotais et venerunt cum exercitu magno (un viņi atnāca ar lielu karaspēku), kas tieši tādā formā figurē Vulgātā, 1.Makabeju gr., 7., 10. Un diezin vai par aizguvumu būtu uzskatāma vārdkopa virum prudentem (gudru vīru, XIV, 9) tikai tāpēc, ka tā sastopama arī Vulgātā, 2.Ķēniņu gr., 13., 3. Arī Dž.Brandidžs, kas, strādādams pie Hronikas tulkojuma, sakarā ar aizguvumu problēmu iepazinies ar iepriekš minēto L.Arbuzova darbu, uzskata “daudzus viņa citējumus par diezgan samākslotiem (rather strained)”[8] un tikai daļu no tiem atzīmē sava tulkojuma paskaidrojumos.

Aizguvumu avoti Hronikā izmantoti ļoti daudzveidīgi. Dažkārt, taču samēra reti, burtiski citēti veseli teikumi, pat teikumu kopas, citureiz pārņemtas tikai teikuma daļas vai vārdkopas vai izmantoti avotam raksturīgi frazeoloģismi. Ir arī gadījumi, kad aizguvums izmantots vienīgi imitācijas vai reminiscences līmenī.

Tā kā aizguvumi no Bībeles un liturģiskās literatūras ir būtiska Hronikas valodas sastāvdaļa, kas lielā mērā nosaka vēstījuma stilistiski emocionālo gaisotni, tad tulkotājam, kas šo gaisotni tiecas atveidot, aizguvumu elementu tulkošanai jāveltī Īpaša uzmanība. Jāuzsver, ka to tulkojuma pamatā bijis pats Hronikas oriģinālteksts. Esošie latviskie Bībeles tulkojumi izmantoti ne vienmēr. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, aizguvumi tikai samērā reti Hronikas oriģināltekstā pārņemti vienlaidus un nepārveidoti. Bieži vien aizguvums tekstā “inkrustēts” pa atsevišķām, arī ļoti sīkām, sastāvdaļām, gan pēc satura, gan pēc sintaktiskās struktūras to pielāgojot kontekstam. Otrkārt, latviskie Bībeles tulkojumi stilistiski, dažkārt arī tekstuāli, ne vienmēr atbilst Vulgātai.

Īpašu problēmu tulkotājam rada gadījumi, kuros hronists kādu Vulgātas teicienu (parasti vairāk vai mazāk pārveidotu) izmanto par “dekoratīvu elementu”, par literāru figūru, kur tajā minētās reālijas palaikam zaudē savu konkrēto saturu. Šādos gadījumos tulkotājs nav tiecies pēc tādu reāliju apzīmējumu “antikvāri” precīza tulkojuma, bet centies saglabāt Bībeles tulkojuma tradicionālo latvisko formu, arī tad, ja tajā figurē zināmi lokalizējuma elementi.

Piemēram, zinot, ka versa est in luctum cythara Rigensium et cantus eorum in vocem flencium (XII, 3) - “rīdzinieku kokle tapa par žēlabām un viņu dziesma par raudātāju balsi” - ir Hronikas kontekstam pielāgots aizguvums no Vulgātas: Versa est in luctum cithara mea et organum meum in vocem flentium (Ījaba gr., 30., 31) - “mana kokle tapa par žēlabām un mana stabule par raudātāju balsi” -, tulkotājs lietvārdu cythara, kas te vispār nenozīmē nekādu reālu instrumentu, nav atveidojis ar senās pasaules stīgu instrumentam precīzi atbilstošo “kitara”, bet izmantojis stilistiski piemērotāko vārdu “kokle”.[9]

Šī vieta vispār ir raksturīgs piemērs tam, kā hronists reizēm izmanto aizguvumus no Bībeles: Ījaba žēlabas, kur pieminētie mūzikas instrumenti ir sēru paudējas literāras figūras sastāvdaļa, viņš attiecina uz cīņā pret lietuvjiem sakauto rīdzinieku noskaņojumu un sniedz šādam kontekstam pielāgotu, mazliet pārveidotu Ījaba izteikumu.

[36.lpp.]

Tāpat vārdkopa percusso tympano leticie (XV, 3), kas ir pārveidots aizguvums no Vulgātas (in tympanis laetitiae, 1.Ķēniņu gr., 18., 6), tulkota “sita prieka bungas”, kaut gan precīzs šī antīkās pasaules mūzikas instrumenta latviskais nosaukums būtu “timpāns”. Arī tā ir literāra figūra - šoreiz prieka paudēja figūra, ko hronists pārņem no Vulgātas, kur tā lietota, lai raksturotu jūdu priecīgo noskaņojumu pēc uzvaras pār filistiešiem (hronists to izmanto, lai raksturotu karaspēka možo noskaņojumu pirms kaujas).

Aizguvumi ar norādēm uz Vulgātu[10] un (bez vietas precizējuma) uz breviāru atzīmēti parindēs zem latīniskā teksta tikai izlases veidā - tur, kur tie īpaši spilgti raksturo Hronikas autora valodu, vai gadījumos, kur viņš nepārprotami un mērķtiecīgi citē kādu vietu no Bībeles vai breviāra. Šādas norādes parasti dotas plašākā kontekstā, kur var ietilpt gan tiešie aizgūtie elementi, gan paša Hronikas autora teksts, kurā tie iestrādāti, atzīmējot plašākā konteksta pirmo un pēdējo vārdu. Aizguvumam atkārtojoties, tas vairs atzīmēts netiek.

Šāda atlase, mūsuprāt, ir pietiekama, lai gūtu priekšstatu par aizguvumu raksturu un to izmantojumu Hronikā. Hronikas valodas pētījumiem visai pilnīgs aizguvumu pārskats bez minētā V.Biļķina darba atrodams L.Arbuzova-A.Bauera izdevumā.

Nedaudzie aizguvumi no antīkās literatūras atzīmēti visi.[11]

Mūsu izdevumā oriģinālteksta aizguvumu elementi nav izcelti ar īpašu salikuma veidu. Dažos izdevumos sastopamā aizguvumu izcelšana oriģināltekstā ar kursīvu (A.Bauers, R.Kleiss-E.Tarvels) vai tulkojumā ar retinātiem burtiem (S.Aņņinskis) tekstu saraibina un pat izjūtama kā varmācīga iejaukšanās autora tekstā: tajā, mūsuprāt, drīkstētu grafiski izcelt tikai to, ko paredzējis izcelt pats autors.

Hronikas valoda šajā priekšvārdā aplūkota vienīgi tiktāl, ciktāl skarts tulkojuma aspekts (piemēram, stila un aizguvumu jautājumi), neiztirzājot tajā vērojamās viduslaiku latīņu valodas īpatnības. Tās sistemātiski aplūkotas L.Čerfases pētījumā “Viduslaiku latīņu valodas īpatnības Indriķa Livonijas hronikā”.[12] Visumā var pievienoties H.Hildebranda spriedumam par hronista valodu: “Viņš raksta veikli [geläufig], bet nebūt ne pareizi [korrekt].[13]

Hronista novirzes no latīņu valodas gramatiskajām normām tulkotājam teksta izpratnes ziņā parasti grūtības nerada, izņemot atgriezeniskā vietniekvārda lietojumu norādāmā vietniekvārda vietā un juceklīgo, nekonsekvento pagātnes laiku lietojumu. Taču šaubas, kas brīžiem rodas par to, uz kuru iepriekš minēto personu attiecas atgriezeniskais vietniekvārds, parasti izklīdina konteksts. Tas pats sakāms par nepareizā pagātnes laiku lietojuma gadījumiem.

Tulkotājs uzskata par nepieciešamu pamatot vairāku būtisku terminoloģijas problēmu risinājumus.

Pirmām kārtām tas attiecas uz terminu trijotni Lyvones - Lyvonia - Lyvonenses.

[37.lpp.]

Lyvones ir lībieši (lībji) jeb līvi. Lyvonia Hronikas sākumposmā apzīmē tikai lībiešu apdzīvotos apgabalus gar Daugavas un Gaujas lejteci. Taču Hronikas vēstījuma gaitā termina Lyvonia semantika paplašinās: hronists to pakāpeniski sāk attiecināt arī uz citiem apgabaliem, kurus vācu iekarotāji pakļāvuši kristīgajai ticībai (taču ne uz igauņu zemēm, kas Hronikā skaidri pretstatītas teritorijai, kura apzīmēta ar Lyvonia paplašinātajā nozīmē; sal., piemēram, XXIV, 4: “Tāpēc.. bīskaps.. vērsās pie minētā Dānijas karaļa un nodeva tā varā kā Līvzemi [Lyvoniam], 15 Igauniju [Estoniam]..”).[14]

Līdz ar termina Lyvonia paplašināto nozīmi Hronikā parādās termins Lyvonenses, pirmoreiz XIX, 5 (1215.g.). Tie ir visi kristieši - ne vien vācieši, kas te jau apmetušies uz dzīvi vai ieradušies uz laiku (krustneši), bet arī lībieši un letgaļi, kas sadarbojas ar vāciešiem un piedalās viņu karagājienos pret igauņiem. A.Bauers savā divvalodu izdevuma rādītājā (347.lpp.) terminu Livländer, latīņu Lyvonenses vācisko ekvivalentu, skaidro kā visu kristiešu kopumu Līvzemē (Gesamtheit der Christen in Livland).

Tātad termins Lyvonenses atbilst termmam Lyvonia paplašinātajā nozīmē, bet Lyvonia līdzās šai paplašinātajai nozīmei visā Hronikas vēstījumā atspoguļo arī sākotnējo, šaurāko nozīmi. Piemēram: ..domnus legatus.. pertransiens Lyvoniam venit in Lettorum provinciam.. (XXIX, 7) - “..legāta kungs.. izgāja cauri Līvzemei un nonāca letu apgabalā..”.

Izraugoties latviskās atbilstības terminu grupai Lyvones - Lyvonia - Lyvonenses, vadījos pēc šādiem apsvērumiem:

1. Uzskatīju par vēlamu visus trīs terminus darināt no viena celma, kā tas ir oriģinālā. Tāpēc izvēlējos etnonīma variantu “līvi”, nevis “lībieši”, kas neļautu īstenot šo principu.

2. Atteicos a priori no apzīmējuma “Livonija” kā latīņu Lyvonia ekvivalenta, jo termins “Livonija” rada asociācijas, kam nav nekā kopīga ar Hronikā aplūkoto laiku. Nav pamata lībiešu apdzīvotās zemes latviešu valodā apzīmēt ar latīniskā termina transliterējumu.

3. Atteicos no domas Hronikas Lyvonia atveidot ar diviem atšķirīgiem terminiem, lai vienu attiecinātu uz Lyvonia šaurāko, otru - uz paplašināto nozīmi, jo arī oriģinālā abas nozīmes aptver viens apzīmējums.

Šiem principiem visā pilnībā atbilst Hronikas tulkojumā izmantotie apzīmējumi “līvi” - “Līvzeme” - “līvzemnieki”.

Jāpiebilst, ka igauņu izdevumā šī terminu trijotne tulkota analogi (liivlased - Liivimaa - liivimaalased).

Jāuzsver, ka šeit dotais terminu trijotnes risinājums, izmantojot formu “līvi”, nav jāsaprot kā ieteikums zinātniskajā un citā literatūrā plaši ieviesušos un terminoloģiski aprobēto formu “lībieši” aizstāt ar variantu “līvi”. Formu “līvi” tulkotājs izmantojis vienīgi iepriekš minēto apsvērumu dēļ, proti, literārās formas labad. Komentētājs savā ievadapcerējumā un komentāros lieto formu “lībieši”.

Problēmas izklāsts nebūtu pilnīgs, ja netiktu pieminēti risinājumi, ko izraudzījušies iepriekšējie tulkotāji.

Šķiet, ka manējiem līdzīgi apsvērumi vadījuši arī M.Siliņu. Par pamatu ņemot etnonīma formu “lībieši”, viņš konsekventi (abējādi konsekventi: gan attiecībā pret etnonīma celmu ka zemes nosaukuma atvasinājuma izejas punktu, gan savā tulkojumā lietodams [38.lpp.] tikai vienu formu oriģināla Lyvonia atveidošanai) Lyvonia atveido ar “Lībija”, bet, nespēdams no saknes līb- darināt apmierinošu atvasinājumu oriģināla Lyvonenses atveidošanai, izšķīries par visai neveiksmīgu aprakstošu variantu - “Lībijas ļaudis”.

Arī J.Krīpēns Lyvones tulko ar “lībieši”. Bet viņš ir vienīgais no visiem (arī citvalodu) tulkotājiem, kas abu termina Lyvonia nozīmju atveidei izmantojis atšķirīgus apzīmējumus - “Lībija” un “Livonija”. J.Krīpēns šo apzīmējumu semantiskajai diferenciācijai piegājis rūpīgi, un tā iebildumus vai šaubas var radīt tikai nedaudzos gadījumos.

J. Krīpēna tulkojumā “Livonija” pirmoreiz parādās VI, 4 (1202.g.), kas atbilst mūsu izdevuma VI, 3, bet tikai daudz vēlāk - pie XIX, 1 (1215.g.) - dots paskaidrojums, kas ar šo terminu jāsaprot: “Par Livoniju saucama tā vēlākās Livonijas daļa, kas jau tagad pakļauta vācu varai.” J.Krīpēns acīmredzot labi apzinājies, cik neskaidras brīžiem ir abu termina Lyvonia nozīmju robežas. Tulkotāja paskaidrojumā pie X, 9 teikts: “Hronikas autors apzīmē ar vārdu Lyvonia kā Lībiju, tā Livoniju. Nav ikreiz viegli pateikt, ko hronists domājis ar vārdu Lyvonia.”

Nopietna problēma ir etnonīma variantu Letti - Lettigalli un atbilstošās teritorijas nosaukuma variantu Lettia - Letthigallia[15] latviskā atveide.

Abi etnonīma varianti Hronikā pirmoreiz minēti līdzās X, 3, turklāt divas reizes:

a) ..Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli.. - “..letus, kas īstenībā saucas letgaļi..”,

b) Lethi vel Letthigalli.. - “leti jeb letgaļi..”.

Hronikā abi etnonīmi lietoti pamīšus, taču daudz biežāk - forma Letti. Forma Letigalli pēdējo reizi sastopama XII, 1 (1208.g.), tālāk - tikai vairs Letti. Tas, starp citu, manuprāt, būtu pieskaitāms pie argumentiem pret versiju, ka Hronikas autors pēc izcelsmes ir letgalis. Ja viņš tāds būtu, viņš diezin vai dotu priekšroku savas tautas lībiskajam nosaukumam, uz kuru pamatojas latinizētā forma Letti. Arī letgaļu apdzīvotās zemes nosaukuma variants Lettia sastopams daudz biežāk nekā otrs variants, kas Hronikā piecreiz lietots ka vienīgais līdz XII, 6 (Leththigallia, 1208.g.), pēc tam vairs tikai - Lettia.

Termini Lettigalli - Letthigallia Hronikas tulkojumā atveidoti ar “letgaļi” - “Letgale”. Valodas dotumi vienlīdz pieļauj formas “letgaļi” un “latgaļi” resp. “Letgale” un “Latgale”. Hronikas tulkojumā dota priekšroka formām ar “e”, jo tās ir tuvākas oriģināla formām un arī saskan ar oriģināla etnonīma un zemes nosaukuma variantu Letti - Lettia, kas radies lībiešu valodas ietekmē, bet komentētāja tekstā lietota mūsdienu arheoloģiskajā literatūrā pieņemtā forma ar “a”.

Problēmu, kā latviski atveidot formas Letti - Lettia, M.Siliņš un J.Krīpēns atrisinājuši ļoti vienkārši, pareizāk gan - vienkāršoti. No tā, ka pats Hronikas autors par šīs tautas īsteno nosaukumu min formu Lettigalli, abi sev izsecinājuši tiesības visā Hronikā, atskaitot pirmo paralēlo pieminējumu (X, 3), kur forma Letti nekādi nav ignorējama, lietot tikai formu “latgalieši” (M.Siliņš) resp. “letgaļi” (J.Krīpēns), un kā zemes nosaukums šajos tulkojumos sastopams tikai “Latgale” resp. “Letgale”. Lettos pirmajā paralēlajā pieminējumā M.Siliņš atveidojis ar “latviešus”, J.Krīpēns - ar “letus”.

Taču tulkotājs nav tiesīgs Hronikas autora lietotos atšķirīgos nosaukumus unificēt, arī tāpēc, ka formu Letti un Lettigalli sākotnējais un paralēlais lietojums un tā izbeigšanās pēc 1208.gada, kā arī sākumā vienīgās formas Letthigallia nomaiņa ar Lettia tai [39.lpp.] pašā laikā, iespējams, nav nejaušas parādības. To motīvu noskaidrošana būtu speciāla filoloģiski vēsturiska pētījuma vērta.[16]

Šajā tulkojumā latīņu teksta Letti - Lettia atveidoti ar transliterējumiem “leti” - “Letija”. Ierosinājums Letti atveidot ar “latvji” šķita nepieņemams, jo šī forma radītu anahroniskas asociācijas un vēl jo vairāk tādas radītu tai atbilstoša forma “Latvija” oriģināla Lettia atveidojumam.

Zināmas grūtības sagādājusi Hronikā bieži pieminētā termina peregrini atveide. Šis termins Hronikā apzīmē vāciešus, kas, lielākoties nenogurdināmā bīskapa Alberta savervēti, uz vienu vai diviem gadiem dodas uz Līvzemi, lai kā bruņots spēks piedalītos turienes tautu pakļaušanā un pievēršanā kristīgajai ticībai. Visos vācu tulkojumos, tāpat S.Aņņinska krievu un Dž.Brandidža angļu tulkojumā izmantoti analoga rakstura termini, kuri, balstīdamies uz oriģinālformu, šajās valodās stabili ieviesušies ka latīņu peregrini ekvivalenti, proti, vācu Pilgrime, krievu пилигримы, anglu pilgrims.

M.Siliņš lietojis terminu “svētceļotāji”, J.Krīpēns - latīniskās oriģinālformas transliterējumu “peregrīni”. Neviens no šiem variantiem īsti neapmierina. Svētceļotāji ir cilvēki, kas dodas uz kādu svētu vietu ar kultu saistītā nolūkā, bet Līvzeme par tādu, neraugoties uz kristianizācijas misiju, nav uzskatāma. Transliterējums “peregrīni” savukārt latviešu valodā ir svešķermenis, un īsti ieviesies tajā nav arī termins “pilgrimi”. Galu galā izšķīros par vēsturnieku ieteikto terminu “krustneši”. Jāuzsver, ka šajā izvēlē nekādas nozīmes nebija pie krustnešu tērpa piestiprinātajai krusta zīmei[17], jo latīņu terminā peregrini krusta jēdziens nav ietverts. Izšķirošais bijis apsvērums, ka peregrini viduslaiku latīņu valodā apzīmē arī krusta karotājus un ka pāvests “grēku atlaišanai uzlikto braucienu uz Līvzemi pielīdzinājis ceļojumam uz Jeruzalemi” (III, 2). Zināma loma gan bijusi arī tam, ka termins “krustneši” šajā nozīmē jau stabili ieviesies vēstures literatūrā.

Taču arī šis termins visā pilnībā neapmierina. “Krustneši” mūsdienu lasītājam vispirms asociējas ar karotāju funkcijām, ar agresijas jēdzienu, turpretim latīņu termins peregrini pats par sevi vēl šādu asociāciju nerada. Lai gan tam, kā jau noradīts, ir arī nozīme “krusta karotāji”, tai līdzās pastāv otra, miermīlīga nozīme - “svētceļnieki”, bet vārda pamatnozīme, kuras izejas punkts ir adverbs peregre - “svešumā, no svešuma”, ir pavisam neitrāla - “svešie, svešinieki”.

Krusta karotāju, krustnešu jēdziens Hronikas peregrini atveidojumam izmantots tikai vēl igauņu tulkojumā (ristisõdijad).

Ģeogrāfiskie nosaukumi lielākoties atveidoti tādā formā, kādā tos latviešu valodā pazīst mūsdienās (piemēram, “Gauja”, “Ogre”, nevis “Koiva”, “Vogene”; lībiskas un tāpat citas oriģinālteksta formas interesents var atrast līdzās esošajā latīņu tekstā), izņemot gadījumus, kur šāda, atveide būtu izjūtama ka anahronisms (piemēram, dots [40.lpp.] “Kubesele”, nevis “Krimulda”) vai kur kāds senāks variants šķita labāk atbilstam Hronikas kolorītam (“Rēvele”, nevis “Tallina”[18], “Tērbata”, nevis “Tartu”). Emajegi latīniskais nosaukums Mater Aquarum (XV, 7 un citur) atveidots burtiskā tulkojumā “Ūdeņu māte”, jo tas ir interesants, turklāt vienīgais gadījums, kad Hronikas autors dod kādu īpašvārdu, šoreiz hidronīmu, tādā latīniskā ietērpā, kas, lai arī ne visai precīzi, reproducē igauņu hidronīma semantiku. Tāpat arī Pernu upe (XXX, 3) un Mazā Emajegi (XXII, 2) sauktas par Mater Aquarum un tulkojumā dotas analogā formā - “Ūdeņu māte”. Kādā citā gadījumā hronists tikai skaidro vietvārda semantiku, neprecīzi transliterējot tā igaunisko formu: ..tandem apud castrum Odenpe, id est Caput Ursi, conveniunt .. (XII, 6) - “.. beidzot sapulcējās pie Otepē - tas nozīmē “Lača galva”-pils..”.

Hronistam acīmredzot pietrūcis diferencētu terminu lielākas teritoriālas vienības un tajā ietilpstošu mazāku vienību apzīmēšanai. Abos gadījumos viņš lieto terminu provincia. Tulkojumā izmantoti diferencēti apzīmējumi “apgabals” (vai “zeme”) un “novads”. Piemēram, XX, 2:.. intraverunt provinciam Harionensem.. Quo cum pervenimus, exercitum nostrum per omnes vias ac villas nec non et provincias illius terre divisimus.. - “.. viņi iebruka Harju apgabalā.. Tur nonākuši, sadalījām savu karaspēku pa visiem ceļiem un ciemiem, kā arī pa šīs zemes novadiem..”.

Diferencēti tulkots arī termins rex: “karalis” - attiecībā uz Vācijas, Dānijas, Zviedrijas un Ungārijas karaļiem, “kņazs” - attiecībā uz krievu kņaziem (rex magnus - “lielkņazs”), “valdnieks” - attiecībā uz Jersikas Visvaldi, kuram krieviskais “kņazs” šķiet neatbilstošs, arī attiecībā uz Kaupo, “kas Turaidas līviem bija it kā valdnieks..” (quasi rex, VII, 3).

Atsevišķi aplūkojams hronista trīsreiz lietotais deminutīvs regulus, kura izmantojums, protams, nav nejaušs. Par regulus nosaukti Kokneses Vjačko (XI, 9), Pleskavas kņazs Vladimirs (XV, 13) un lietuvju kunigaitis Stekse (XVII, 6), visos gadījumos ar nievīguma nokrāsu, kas prasa atspoguļojumu tulkojumā. Līdz ar to regulus pirmajos divos gadījumos tulkots “kņaziņš”, trešajā - “valdnieciņš”.

Personvārdi atveidoti saskaņā ar pieņemtajiem citvalodu īpašvārdu atveides principiem, tātad par pamatu ņemot formu, kādā tie lietoti attiecīgās tautas valodā, un atmetot iepriekšējos tulkojumos vērojamos latviskojumus.

Piemēram, oriģināltekstā Iohannes atveidots kā “Johanness” (nevis “Jānis” kā M.Siliņam un J.Krīpēnam) resp. “Jūhans” (Zviedrijas karalis, XXIV, 3), protams, saglabājot tradicionālo formu Jānim Kristītajam; Theodericus - kā “Teoderihs” (nevis “Dītriķis” kā M.Siliņam); Henricus, Heinricus - kā “Heinrihs” (nevis “Indriķis” kā M.Siliņam un J.Krīpēnam). Izņēmums, protams, nevarēja būt arī domājamais Hronikas autors - viens no Hronikā minētajiem trim Heinrihiem. Nav nekāda pamata vienam no tiem tulkojumā piešķirt Hronikas sarakstīšanas laikā neeksistējošo latviskoto formu “Indriķis”. Tas, starp citu, arī nozīmētu nepieļaujamā kārtā ar tulkojuma līdzekļiem domājamam Hronikas autoram piedēvēt latvisku izcelsmi.

Īpaši svarīgi šķita tulkojumā, kur tas iespējams, precizēt vēsturisku personu vārdus, kas oriģināltekstā palaikam ir pārveidoti, pat izkropļoti, vai doti dažādos variantos. Piemēram, Canutus - Knuds (Dānijas karalis), Voldemarus - Vladimirs (Polockas [41.lpp.] lielkņazs, Pleskavas kņazs) un Valdemārs (dāņu hercogs), Viesceka (Wetseke, Vetseke, Vesceka) - Vjačko (Kokneses kņazs), Gerceslawe - Jaroslavs (Pleskavas kņaza Vladimira dēls), Mislawe (Mysteslawe, Misteslawe) - Mstislavs (Novgorodas lielkņazs, Kijevas lielkņazs, Galičas kņazs), Vissewalde (Wiscewalde, Wissewaldus, Wyssewaldus) - Visvaldis (Jersikas valdnieks).

Īpatnēju problēmu tulkotājam rada daudz cilātā un dažādi interpretētā vieta - Et volebant episcopum rapere; sed prohibebat eos.. sacerdos ipsius et interpres Henricus de Lettis (XVI, 3) - “Viņi gribēja arī sagrābt bīskapu, bet viņiem stājās ceļā.. viņa priesteris un tulks - letu Heinrihs”.

Uz šo teikumu galvenokārt pamatojas hipotēze par domājamo Hronikas autoru kā dzimušu letgali, t.i, šīs versijas aizstāvji prievārdu de saprot kā izcelsmes, šeit - etniskās cilmes apzīmējuma elementu.

Šāda funkcija prievārdam de neapšaubāmi var būt. Sal., piemēram: Ipse.. natus de Wironia.. (X, 7) -“Viņš [priesteris Johannessļ bija dzimis Viruzemē..”; vai - bez precizējuma natus - ..cum comite Conrado de Tremonia.. (IV, 1) - “..ar grāfu Konrādu no Dortmundes..”. Ļoti precīzi tiek noradīta priestera Filipa etniskā izcelsme: Erat. Philippus idem de gente Lettonum: (XV, 9) - “Šis “Filips bija lietuvju tautības..”.

Toties Hronikā nav gadījuma, kur etniskā izcelsme būtu apzīmēta ar de + etnonīms, ja vien par tādu nav uzskatāma iztirzājamā vieta Henricus de Lettis, kur šāda interpretācija iespējama.

Taču latīņu valodā, arī Hronikas tekstā, šis prievārds lietots vēl citās funkcijās, to vidū kā dzīves vai darbības vietas apzīmējuma elements. Piemēram: ..cum fratre Theoderico de Thoreida.. (VI, 2) - “.. ar Turaidas brāli Teoderihu..”.

Ir gadījumi, kur prievārds de atkarībā no konteksta var pildīt abas funkcijas attiecībā uz vienu un to pašu personu. Piemēram: ..Conradum de Meyiendorpe.. (V, 1) - “..Konrādu no Meiendorpas..” (izcelsme); ..Conradus miles de Ykescola.. (IX, 2) - “..Konrāds, Ikšķiles bruņinieks..” (darbības, dzīves vieta).

Lai lasītājam būtu vieglāk orientēties iztirzājamās vietas tulkošanas problēmā, sniedzam arī pārējos pieminējumus, kuros noradīta domājamā hronista darbības vieta:

..Henricus, Lettorum minister de Ymera. (XXIV, 1) - “..Heinrihs, letu dievakalps no Imeras.” (Vienīgā no šīm vietām, kur Heinrihs minēts vārdā.);

..remittens cum eis sacerdotem suum, qui erat prope Ymeram.. (XVIII, 3) - “..un [bīskaps] deva viņiem līdzi savu priesteri, kas bija netālu no Imeras..”;

..abiit iterum Lettorum de Ymera sacerdos in Estoniam.. (XXIV, 5) - “..Imeras letu priesteris atkal devās uz Igauniju..”;

Similiter et Lettorum adhuc sacerdos abiit in Ugauniam.. (XXIV, 6) - “Tāpat arī vēl letu priesteris devās uz Ugauniju..”.

Mūsu problēmas izpratnei būtiski ir gadījumi, kur etnonīms Letti nepārprotami apzīmē šīs tautas apdzīvoto apgabalu. Piemēram: ..et mortua est maxima pars populi, incipiens a Thoreyda.. usque in Methsepole, et sic in Ydumeam usque ad Lettos et Wenden.. (XV, 7) - “..un apmira tautas lielākā daļa, sākot ar Turaidu.. līdz Metsepolei un tālāk uz Idumeju līdz letiem un Cēsīm..”.

Vienā gadījumā apgabala nozīmē lietotais etnonīms saistīts ar prievārdu de: ..venit in Lettorum provinciam et de Lettis in Saccalam.. (XXIX, 7) - “..viņš [legāts] nonāca letu apgabalā un no letiem - Sakalā..”, kur hronists, domājams, stilistisku apsvērumu dēļ - lai neatkārtotu nupat izmantoto savienojumu Lettorum provincia -, to aizstāj ar etnonīmu, t.i., neraksta de Lettorum provincia, bet de Lettis.

[42.lpp.]

Šie gadījumi, kur etnonīms Letti nepārprotami lietots apgabala apzīmējuma funkcijā, acīmredzot mudinājuši E.Pābstu, A.Baueru un S.Aņņinski de Lettis iztirzājamajā vietā tulkot ar von Lettland resp. из Леттии.

Tulkotājs, sniedzot savu aplūkojamās vietas atveides variantu, nedrīkst iejaukties diskusijā par Hronikas autora etnisko piederību, arī tad ne, ja pašam šajā jautājumā būtu noteikts ieskats. Viņam jāvairās no tāda tulkojuma varianta, kas apstiprinātu vai balstītu viena vai otra viedokļa pareizumu, un jācenšas šo vietu, kas nepadodas viennozīmīgai interpretācijai, pārtulkot adekvāti, t.i, tāpat dažādi interpretējamu. Šajā izdevumā sniegtais variants “..bet viņiem stājās ceļā.. viņa [bīskapa] priesteris un tulks - letu Heinrihs”, šķiet, atbilst šai prasībai: to var saprast ambivalenti - uztverot Heinrihu gan kā letgaļu izcelsmes cilvēku, gan kā priesteri, kura darbalauks ir Letgale (draudze letgaļu novadā).

Līdzšinējie tulkotāji rīkojušies atšķirīgi. Daži no viņiem nepārprotami centušies tulkojumā atspoguļot savu viedokli, citi snieguši ambivalentus variantus:

A.Hanzens - Heinrich der Lette,
E.Pābsts - Heinrich von Lettland,
M.Siliņš - Indriķis no Latviešiem (Latgaliešiem),
J.Krīpēns - Indriķis no letgaļiem,
S.Aņņinskis - Генрих из Леттии,
A.Bauers - Heinrich von Lettland,
Dž.Brandidžs - Henry of the Letts,
R.Kleiss-E.Tarvels - Läti Henric.

Pateicos savam partnerim komentētājam - Latvijas ZA īstenajam loceklim Dr.h.hist. Ē.Mugurēvičam, kas man, īpaši ar konsultācijām terminoloģijas jautājumos, sniedzis atbalstu visā darba procesā, un Prof. Dr.hist. E.Tarvelam (Tallina), Hronikas igauņu izdevuma zinātniskajam redaktoram un komentētājam, dziļam Hronikas pazinējam, no kura vairakkārt esmu saņēmis autoritatīvas konsultācijas dažādās uz Hroniku attiecīgās jomās. Tāpat pateicos Rīgas Katoļu garīgā semināra profesoram monsinjoram H.Trūpam par konsultācijām kulta un baznīcas vēstures terminoloģijā. Sirsnīgu paldies vēlos pateikt Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas, kā arī Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskās nodaļas darbiniekiem, kuru laipnību un aprūpi esmu izjutis visā tulkošanas darba laikā.

Ā.Feldhūns
____________________________________________________

[4] Šai ziņā Hronikas autoram paraugi varēja būt viduslaikos ļoti populārie romiešu rakstnieku Boētija (miris 524.g.) un Martiāna Kapellas (5.gs. sākumā) sacerējumi, kuros, sekojot Varrona (116.-27. g. pr. Kr.) “Menipa satīrām”, prozas teksts mijas ar iestarpinātām vārsmām.

[9] Tā arī izdevuma: Bībele. Vecās un Jaunās Derības svētie raksti. R., 1931.

[10] Aizguvumi no Vulgātas pārbaudīti pēc izdevuma: Biblia Sacra Vulgatae editionis Sixti Quinti Pont. max. iussu recognita, atque edita Venetiis, MDCXI. Atzīmējams, ka šajā izdevumā figurē 4 Ķēniņu grāmatas, nevis, kā tas ir vairumā citu izdevumu, 2 Samuēla un 2 Ķēniņu grāmatas.

[11] L.Arbuzovs pārliecināts, ka hronists pats romiešu klasiskos autorus nav lasījis, bet izmantotos citātus patapinājis no kāda florilegija - citātu un sentenču krājuma (Das entlehnte Sprachgut.., S.102 ff.).

[12] Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Zinātniskie Raksti, 42. sēj. R., 1961. 191.-215.lpp.

[14] Sal. šķirkli Livonija LPE 6.sēj., 218.lpp.: “12. un 13.gs. mijā par Livoniju sauca tikai lībiešu zemes gar Daugavas un Gaujas lejteci. 13.gs. šo nosaukumu sāka attiecināt arī uz latgaļu, kuršu, sēļu un igauņu zemēm, kas bija nokļuvušas vācu feodāļu iekarotāju varā.” Šai informācijai piemīt būtisks trūkums: nav pateikts, ka runa ir par latīnisko terminu Lyvonia un ka šis termins Hronikā nekad netiek attiecināts uz igauņu zemēm.

[15] Šai iztirzājumā uzrādīti tikai citētajās vietās izmantotie ortogrāfiskie varianti. Pilnīgs pārskats par variantiem dots Rādītājā.

[16] E.Blese šai sakarā min šādu hipotēzi: “Liekas, sākumā Indriķis centies sniegt šīs latvju cilts pašu nosaukumu, kaut gan līdzās min arī jau lībisko, bet tad atzīst pirmo par lieku, palikdams tikai pie lībiskā Letthi, ko taču lietoja pāvesta un ķeizara kancelejā.” (Latviešu konversācijas vārdnīca, 10. sēj. R., 1933./34. 20 271. sleja.)

E.Blese nav gluži precīzs: letgaļu lībiskais nosaukums citētajā paralēlajā pieminējumā dots pirmajā vietā, un tas arī viegli izskaidrojams, jo vācu tirgotāji un misionāri, 12.gadsimta otrajā pusē nokļūstot Daugavas lejtecē, tur sastapa Baltijas somu tautu - līvus, no kuriem gūst savas pirmās zināšanas par citām Austrumbaltijas tautām.

[17] Sal. XIV, 4: “Bīskaps.. meklēja, kas.. piespraustu sev krusta zīmi, lai dotos pār jūru un brauktu uz Līvzemi..”

[18] Nav pierādījuma, ka nosaukums “Tallina” (“dāņu pilsēta”) radies dāņu laikā, kaut gan tas ir visai ticami. Rakstos šī forma pirmo reizi minēta 1536.gadā.

Satura rādītājs

Priekšvārds

Ievaddzejolis latviešu valodā

Ievaddzejolis latīņu valodā

HISTORIA.LV