Indriķa hronika
- latīņu valodā: Heinrici Cronicon Lyvoniae
- Latvijas
un Igaunijas vēstures pirmavots. Senākā zināmā Latvijas teritorijā sarakstītā
hronika. Iespējamais sacerēšanas laiks 1224./26.gads ar pielikumu, kas
uzrakstīts 1227.gada februārī. Hronika aptver laika posmu no 1180.gada līdz1227.gadam.
Sarakstīta latīniski
_________________________________________________________________________________
Domājams, ka hronika sarakstīta Rīgā bīskapa Alberta uzdevumā iesniegšanai pāvesta legātam Modenas bīskapam Vilhelmam, lai atainotu pāvestam Alberta darbību Livonijas kristianizācijā viņam labvēlīgā gaismā. Hronika iedalīta četrās grāmatās. Pirmā un otrā grāmata (pēc apjoma daudz īsākas par sekojošajām) aptver bīskapu Meinarda un Bertolda darbību, trešā grāmata De Livonia (III-XII, 5) apraksta Vidzemes iekarošanu un Tālavas latgaļu pāriešanu kristiānismā (1199.-1208.). Ceturtā grāmata De Estonia (XII, 6-XXIX) Igaunijas iekarošanu. 1227.gada papildinājums (XXX) apraksta Sāmsalas iekarošanu 1227.gada sākumā. Divas pēdējās grāmatas iedalītas nodaļās atbilstoši bīskapa Alberta valdīšanas gadiem. Hronikā notikumi datēti saskaņā ar t.s. Marijas gadiem, t.i. gada skaitīšanu uzsākot ar 25. martu (Marijas pasludināšanas dienu), attiecīgi dotā gada notikumi no 1. janvāra līdz 24. martam tiek pieskaitīti iepriekšējam gadam. (Citi autori uzskata, ka gada skaitīšana piesaistīta Lieldienām (t.s. Lieldienu gads), tātad mainīgam datumam.)
Saskaņā ar paša autora (sk. Heinrihs no Papendorfas) norādi galvenais hronikas avots ir paša vērojumi un aculiecinieku stāstījumi. Autors izmantojis arī bīskapa un domkapitula arhīvu. Iespējams, ka ziņas par Ikšķiles-Rīgas bīskapijas pirmsākumiem varētu nākt no kādām tagad zudušām anālēm.
Paša autora hronikai dotais nosaukums nav saglabājies. Indriķa hronika ir nosacīts apzīmējums, kurā izmantota autora vārda latviskotā forma.
Hronika pieder pie krusta karu literatūras. Šis apstāklis, kā arī autora izglītība un profesija (piederība klēram) izskaidro daudzos aizguvumus no Bībeles un katoļu garīgajiem tekstiem. Kā bīskapa Alberta historiogrāfs, hronists centies noklusēt sava patrona neveiksmes, par misijas darba traucētāju un jaunkristīto apspiedēju netieši atzīdams bīskapa konkurentu Zobenbrāļu ordeni. Vietējās tautas viņš nevērtē vienādi, atkarībā no pretestības pakāpes kristianizācijai. Tomēr bagātā faktu materiāla dēļ hronika vērtējama visai augstu. Tajā tikpat kā nav viduslaiku reliģiskajai literatūrai raksturīgo brīnumu aprakstu. Ticamības precizitātes un izklāsta plašuma ziņā tā pārspēj šī laika attiecīgās krievu, dāņu un vācu hronikas. Taču atsevišķas kļūdas faktu hronoloģijā liecina, ka visos jautājumos tai pilnībā uzticēties nevar. Hronika atzīstama par svarīgāko rakstīto avotu dažādu lokālu Latvijas senās vēstures jautājumu risinātājiem, it īpaši arheologiem.
Diemžēl, paša autora rakstītais eksemplārs līdz mūsdienām nav saglabājies. Pētnieku rīcībā bijuši 16 dažādi no 14. gs. Sākuma līdz 19. gs. izdarīti hronikas noraksti. Tos var iedalīt divās lielās grupās nepārstrādātie un pārstrādātie jeb interpolētie noraksti. Katrā no grupām ir 8 vairāk vai mazāk pilnīgi rokraksti.
Vienīgais saglabājies pergamenta noraksts no 14. gs. sākuma, kas 16. gs. no Livonijas aizvests uz Poliju, kur nonācis grāfu Zamoisku bibliotēkā Varšavā, ir tā sauktais Zamoisku kodekss (rokraksts Z skatīt shēmu), kas pašlaik glabājas Polijas Tautas bibliotēkā Varšavā. Diemžēl, Zamoisku kodekss nav pilnīgs tas tagad sniedzas līdz XXIII, 8. Saskaņā ar L.Arbuzova (L.Arbusow) hipotēzi, bijis kāds vēl vecāks noraksts no autora manuskripta, tā sauktais Arhetips, taču tas arī nav saglabājies. Visi pārējie noraksti atvedināmi no kāda 14.-15. gs. zudumā gājuša rokraksta (rokraksta X). No šī rokraksta 15. gs. tika izgatavoti divi noraksti, kas arī gājuši zudumā (rokraksti M un N). Ar viena no nozudušo norakstu starpniecību 17.gadsimtā radies t.s. Skodeiska kodekss (rokraksts S), kas glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. Tam tuvu stāv t.s. Rēveles noraksts (rokraksts R). No otra nozudušā 15. gs. noraksta radušies divi citi noraksti Viens no tiem, tā sauktais, Tolla kodekss, jeb Tolla izvilkumi (rokraksts T) glabājas Igaunijas Valsts vēstures muzejā. Otrs, tā sauktais, Ūksenšernas kodekss (rokraksts O), ko 1653. gadā grāfs Aksels Ūksenšerna (Oxenstierna) aizdeva Rīgas rātskungam Vitem pārrakstīšanai, bijis par pamatu norakstam, kas tagad glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā (rokraksts W). No Ūkseršerna kodeksa radies vēl viens noraksts (rokraksts K), kas tagad glabājas Tartu. 1661. gadā Ūksenšernu kodekss nonāca Hannoveres bibliotēkā.
1740. gadā izdota pirmā Ūksenšernas kodeksa publikācija, ko sagatavojis Hannoveres bibliotēkas bibliotekārs Johans Daniēls Grūbers. Pirmais hroniku vācu valodā pārtulkoja kādas Kuresāres skolas rektors Johans Gotfrīds Arnts. Tālākā hronikas teksta pilnveidošanā lielu darbu ieguldījis Tērbatas universitātes docents Augusts Hanzens, kurš pirmais ieviesa hronikas dalījumu nodaļās. Hronikas izpēti, balstoties uz dažādiem norakstiem, turpināja vēsturnieks Karls Kristiāns Širrens un igauņu literārās biedrības bibliotekārs Eduards Pābsts.1854.gadā iznāca A.Kuņika veiktais hronikas fragmentu tulkojums krievu valodā, bet 1876.gadā J.Češihins-Vetrinskis izdeva pilnu hronikas tulkojumu.
Turpmāk nozīmīgu ieguldījumu hronikas pirmatnējā teksta tālākā uzlabošanā deva Leipcigas universitātes profesors Vilhelms Arnts, kura tulkojums bija pamatā abiem pirmajiem hronikas tulkojumiem latviešu valodā. Pirmo no tiem sagatavoja skolotājs un muzejnieks Matīss Siliņš. 1936.gadā iznāca vēsturnieka Jāņa Krīpēna veiktais tulkojums.
1961.gadā Viskonsinas universitāte izdeva hroniku angļu valodā profesora Džeimsa Brandidža tulkojumā, kas arī bija balstīts uz V.Arnta izdevumu.
Lielu daļu mūža hronikas pētīšanai veltījis Latvijas Universitātes profesors Leonīds Arbuzovs juniors. Salīdzinot visus zināmos hronikas norakstus, viņš izveidoja optimālu hronikas tekstu. Diemžēl, viņam neizdevās īstenot ieceri izdot jaunu hronikas publikāciju. Viņa darbu pabeidza viņa skolnieks Alberts Bauers, 1955.gadā izdodot hronikas latīņu tekstu un tā vācisko tulkojumu. Pamatojoties uz šo izdevumu, 1962.gadā Zviedrijā igauņu valodnieks Jūliuss Megiste izdeva hronikas tulkojumu igauņu valodā. 1982.gadā iznāca jauns igauņu izdevums vēsturnieka Riharda Kleisa tulkojumā.
Pirmais tulkojums lietuviešu valodā iznāca 1991.gadā.Šo tulkojumu veica akadēmiķis Jozs Jurginis.
1993.gadā apgādā Zinātne iznāca jauns hronikas akadēmisks izdevums. Hronikas tulkojumu latviešu valodā veicis Ā.Feldhūns. Pirmo reizi paralēli latviešu tekstam tika publicēts arī hronikas oriģinālteksts latīņu valodā. Izdevums papildināts ar plašu Ē.Mugurēviča ievadu un vērienīgiem komentāriem pie teksta.
Informācija citās enciklopēdijās:
Latvijas padomju enciklopēdija. 51.sējums, 732.lpp.
Tildes Datorenciklopēdija Latvijas vēsture.
Literatūra:
Mugurēvičs, Ē. Priekšvārds. Grām.: Indriķa hronika. Rīga: Zinātne, 1993. 7.-32.lpp.
Švābe, A. Latviešu Indriķis un viņa chronika. Grām.: Straumes un avoti. 2.sēj. Rīga: A.Gulbis, 1940. 121.-220.lpp.
Švābe, A. Kas bija Latviešu Indriķis. Senatne un Māksla. 1938. 4, 11.-38.lpp.
Zeids, T. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800.gadam: Mācību līdzeklis vēstures specialitātes studentiem. Rīga: Zvaigzne, 1992. 20.-44.lpp.
Indriķa hronikas teksts:
pilns teksts latīņu valodā un tulkojums latviešu valodā - Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993. 453 lpp.
tulkojums krievu valodā - Генрих Латвийский.Хроника Ливонии. Введение, перевод и комментарии С.А.Аннинского. 2-е издание. Москва - Ленинград: Издательство Академии Наук СССР, 1938.
Ievietots: 15.05.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu
Pēdējie labojumi un papildinājumi: 06.11.2002.