Švābe, A. Kas bija Latviešu Indriķis. Senatne un Māksla. 1938. Nr.4, 11.-38.lpp.
____________________________________________________________________________

Kas bija Latviešu Indriķis.[*]

Sākot ar Latviešu Indriķa chronikas pirmizdevumu 1740.g., viss, kas samērā plašā krievu un vācu literatūrā teikts par šīs chronikas varbūtējo autoru, ir tikai vairāk vai mazāk atzītas hipotezes: ne autors pats sevi ir nosaucis vārdā, ne arī kāda viduslaiku literara tradicija ir to mums uzglabājusi. Nav pat dokumentu liecību, ka chronikas autors tiešām bij baznīckungs Indriķis. Varam droši teikt vienīgi to, ka autors un Imeras Indriķis bij garīdznieki. Tiesa, sekodami J. D. Grūberam, vācu pētnieki joprojām aizstāv hipotezi, ka par autoru uzskatams Indriķis, turpretim divi krievu vēsturnieki arī to apstrīd, pie kam viens no tiem, Iv.Jurjenss[1], vienīgi noliedz Indriķa autorību, bet otrs, J. Truusmans[2], cenšas pierādīt, ka chronikas patiesais autors varējis būt bīskapa Alberta brālis Rotmārs. Laikam gan sekodams Iv.Jurjensam, arī J.Krodznieks sava mūža beigās izteica līdzīgas domas: “Nevar arī ar pārliecību apgalvot, ka kronikā daudzinātais Indriķis, bīskapa Alberta skolēns un Rubenes mācītājs, patiesi kronikas autors un ne kāds cits nezinams bezvārda priesteris[3].”

Vēl strīdīgāks ir jautājums par Indriķa tautību. Šai ziņā nu jau 80 gadus pastāv nesamierinamas pretešķības starp t.s. latviešu un vācu teoriju, pie kam pirmās skolas piekritēji līdz ar tās nodibinātāju Grūberu (1740.g.) aizstāv Indriķa latvietību, bet otrā virziena piekritēji līdz ar tā nodibinātāju P.Jordānu (1858.g.) cenšas pierādīt Indriķa vācietību. Daži vēsturnieki pat vairākkārt mainīja savus uzskatus šai jautājumā. Arī mūsu J.Krodznieks 1886.g. vēl konsekventi runā par ,,Indriķi Latvieti", 1910.g. sāk jau šaubīties[4], bet 1920.g. paziņo, ka “tagad gan jāatsakas no viņa latvietības[5]” Tā kā L.Arbuzovs jun. uzskata Indriķa vācietību par pilnīgi neapšaubamu (vollkommen zweifellos[6]), tad protams arī viņa latviešu skolnieki V.Biļķins un J.Kripēns steidzās atmest līdz šim ārzemju literaturā parasto, sen nodibināto nosaukumu “Indriķis Latvietis” vai “Latvijas Indriķis[7]^{” un tai vietā runā vienīgi par Indriķi un Indriķa Livonijas chroniku. Diemžēl, vēl no pašu latviešu vēsturnieku spalvas nav nācis neviens specials pētijums, kas uzsvērtu mūsu historiografijas viedokli šai ilgā zinātniskā diskusijā. Tāpēc šai rakstā gribu izteikt arī savas domas par Latviešu Indriķi vispār un jo sevišķi par viņa varbūtējo tautību.}

Par spīti šejienes nelatviešu vēsturnieku kategoriskiem apgalvojumiem, ka jautājums par Indriķa vācu tautību nav vairs diskutējams, jo “tā ir pilnīgi neapšaubama” un “sen izšķirta[8]”, mēģināsim vēl reiz kritiski pārbaudīt visus svarīgākos vācu skolas pierādijumus, pie kam par izejas punktu ņemsim pēdējo plašāko darbu, kas veltīts šīs problemas šķietami galīgai atrisināšanai - R.Holcmana Studien zu Heinrich von Lettland (1920.g.[9]). Šie pierādijumi tiek iedalīti pozitivos un negativos. Sāksim ar pirmiem, jo to argumentacijas spēks loģikā ir lielāks.

1. R.Holcmans saka, ka chronista vārds Heinricus, Henricus esot vācisks, kas ir pareizi (no senaugšvācu heim, nams; gotu haims, ciems un rik, kungs, tā tad nama jeb ciema kungs), kamēr tai pašā laikā chronikā esot uzskaitīta vesela rinda latviešu vārdu, kuru vidū Indriķis nemaz neiederoties[10]. Pēdējam argumentam nav nekādas nozīmes, jo chronikā minētie latvieši bij laicīgi valdnieki, kamēr Indriķis jau kristoties un pārejot garīgā kārtā varēja pieņemt vai nu sava krusttēva, vai kādu citu nozīmīgu vācu vārdu. Tad jau arī Turaidas lībju kungu Kaupu (lat. Caupo) vajadzētu atzīt par vācieti tikai tāpēc vien, ka viņam pašam kristībā bij dots [Jē]kaupa un viņa dēlam Bērtuļa (jādomā, Cēsu zobenbrāļu mestra Bertolda kā krusttēva) vārds. Bez tam arī citu tautu misionari bieži mainīja savus agrākos “barbariskos” vārdus pret katoļu kalendarā sastopamiem[11].

2. Konstatējis, ka chronikā vācu īpašvārdi rakstīti lejasvācu izrunā, R.Holcmans secina[12]: “tā tad mēs drīkstam droši apgalvot, ka Latviešu Indriķis bij lejasvācis.” Šo argumentu kā nederīgu ir jau noraidijis S.Anninskis, pareizi uzsvērdams, ka katrs “ārzemju bērns, kas tiktu uzaudzināts kādā Lejasvācijas klosterī, protams, runātu tikai lejasvācu, bet ne citā izloksnē[13]” Bez tam pašam Holcmanam jāatzīst, ka visu toreizējo Livonijas kolonizaciju vadīja Brēmene kā katoļu misijas centrs, un ka 13.g.s. sākumā Livonijas garīgie un laicīgie kungi līdz ar krustnešu vairumu bij lejasvāci, no kuriem it dabiski katrs chronists dzirdētu Ziemeļvācijas vietu nosaukumus tikai lejasvācu formā.

3. Starp citiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tuvāk noteikt Indriķa dzimteni Vācijā (Raceburgā, arī Magdeburgā), sevišķi jāpiemin N.Buša 1912.g. ierosinātā un Fr. fon Keislera vēlāk plašāk izstrādātā hipoteze[14], ka chronistu Indriķi ir iespējams identificēt ar dažos dokumentos minēto svētnieku “Heinricus, sacerdos de Lon”. Šo hipotezi jau 1920.g. noraidīja R.Holcmans kā “mazāk ticamu”, bet 1928.g. to pilnīgi apgāza A. fon Tranzē-Rozeneks, kam izdevās pierādīt, ka Vestfāles Izerlonā tiešām 1214.-33.g. bij kāds dekans Indriķis, bet šo Lonas svētnieku nevar identificēt ar chronistu Indriķi, jo dokumentariski ir apliecināts, ka pirmais 1214. un 1220.g. atradās Vācijā, kamēr mūsu Indriķis šai pašā laikā darbojās Tālavā (1214.g.) un Mežotnē (1220.g.). Pēc tam 1931.g. arī L.Arbuzovs atteicās no Fr.Keislera hipotezes[15].

4. Jau P.Jordāns uzsvēra, ka Indriķis visos notikumos ieņem vācu viedokli, slavē vācu uzticību un varonību, bet tai pašā laikā “nirgends findet sich auch die leiseste Andeutung, als stelle er sich auf den Standpunkt eines Letten[16].” Bez jau Jordāna citētiem chronikas vārdiem “Lyvones et Letti, qui sunt crudeliores aliis gentibus” (XVIII. 5.: Lībji un latgaļi, kas bij cietsirdīgāki par citām tautām), R.Holcmans vēl ar jauniem citatiem mēģina pasvītrot, ka chronikas tēlojumā - pretstatā varonīgiem vāciešiem - lībji un latvieši izskatoties drīzāk pēc dīrātājiem (Schinder) un laupītājiem. No tā viņš secina, ka vairāk nekā pārdroša esot doma piedēvēt šādu tēlojumu nevis kādam vācietim, bet latvietim[17]. Šai argumentacijā ir pareiza tikai tā daļa, ka Indriķis, būdams bīskapa Alberta oficials historiografs un rakstīdams vācu krusta karu apoloģiju, bij partejisks savās jūtās un spriedumos: kur sadūrās tikai vācu un nevācu (krievu, dāņu, lībju, latvju) intereses, tur viņš vienmēr nostājās vācu pusē; kur naidā bij pašu vācu kungi, tur viņš vairāk vai mazāk atklāti uzstājās pret zobenbrāļiem un idealizēja savu bīskapu; turpretim visur tur, kur bij ķilda starp lībjiem un latvjiem, chronikas autors nepārprotami aizstāv pēdējos. Šo Indriķa latvisko viedokli jau 1865.g. pārliecinoši noskaidroja H.Hildebrands[18], un to līdz šim vēl neviens nav varējis atspēkot. H.Hildebrands arī pamatoti aizrādīja, ka chronista viedokli un krusta karu ideoloģiju nevar izlietot par pierādijumu viņa tautībai. “Ein ganz entschiedener deutscher Standpunkt könnte durchaus nicht Wunder nehmen, niemals als Beweis gegen die fremde Abstammung gelten[19]; noch weniger der des Priesters, da die Macht bekannt ist, mit der die Kirche ihre Mitglieder sich assimilirte[20].” Šo ideoloģisko argumentu nevērtība ģenealoģisku jautājumu izspriešanā vislabāk redzama tagad, kad tik daudz pārvācotu un pārkrievotu latviešu nopeļ Latviju savas politiskās ticības vārdā.

5. Kā svarīgāko un daži pat kā vienīgo Indriķa vācietības pozitivo pierādijumu uzskata tās chronikas vietas, kur autors pats sevi pieskaita vāciešiem. Šais nolūkos kā filoloģisku argumentu izlieto pronomu “mēs” (nos). Bet jau H.Hildebrands brīdināja pētniekus, lai šo paņēmienu tekstoloģiskā kritikā piemēro ļoti uzmanīgi, jo Indriķis lieto vārdu “nos” gan ļoti plašā, gan ļoti šaurā nozīmē. Parasti chronists par sevi kā autoru runā daudzskaitlī (XXIX.9), bet no otras puses sastopam vietas, kur vārdiņš “mēs” aptver visus Livonijas vāciešus, viņu pavalstniekus un sabiedrotos, nostatot tiem pretim krievus (XIV.10), kuršus (XIV.5), vai zemgaļus (XXIII.8). Tā tad Indriķis par “mūsējiem” sauc arī visus kristiešus, neatkarīgi no tautības, un arī visus tos ļaudis, kuru vidū viņš pats atradies.

Ievērojot teikto, tagad vācu skolas piekritēji savas teorijas pierādīšanai atzīst par noderīgām vairs tikai divas chronikas vietas ar vārdu “mēs” - XXV.2 un XXIII.9. Pirmo vietu atklāja jau H.Hildebrands[21], bet arī pats tūlin norādija, ka še Indriķis, pieskaitīdams sevi “mūsējiem”, t.i. vāciešiem, darījis to nevis, lai nostatītu sevi pretim lībjiem un latgaļiem kā tautām, bet tikai kā jaunkristītiem. “Als christlicher Priester konnte Heinrich sich jenen unmöglich beizählen, auch wenn er der Geburt nach ihnen angehört hatte”. Ņemot vērā šādu chronikas XXV.2 teksta pielaižamo un ticamo iztulkojumu, atliek vairs tikai iztirzāt nodaļu XXIII.9, par kuru R.Holcmans apgalvo: “Völlig schlagend erscheint aber eine andere Stelle, die der bisherigen Forschung entgangen ist[22].” Šis apgalvojums ir nepareizs tai ziņā, ka minēto chronikas vietu jau 1898.g. bij atradis un iztirzājis Fr. fon Keislers[23]. Bet neatkarīgi no tā, nodaļa XXIII.9 prasa sīkāku analizi. Tur chronists apraksta rīdzinieku kara gājienu 1220.g. aprilī uz Hariju un kauju ar sāmiem pie igauņu Karradas ciema, Jervā. Apvienotais karaspēks Sakalā tika sadalīts 3 trupās (turmas): lībji kreisā spārnā, igauņi - labā, bet latgaļi kopā ar vāciem ieņēma centru. Vācu spēki savukārt sastāvēja no trim patstāvīgām vienībām: sakšu hercoga Alberta vadītiem krustnešiem, mestra Folkvīna komandētiem zobenbrāļiem un bīskapa Alberta pusbrāļa Dīriķa vadītiem Rīgas bīskapijas vasaļiem; pēdējo pulkā atradās arī chronists, bet visu apvienoto vācu un latgaļu spēku virspavēlnieks (senior) bij hercogs Alberts. Spriežot pēc 2 mēnešus iepriekš notikušā rīdzinieku gājiena uz Mežotni, arī šoreiz vācu spēki jāvērtē uz 4000 un tikpat arī latgaļu vīru. Pēdējie, protams, bij iesaukti kā no bīskapa, tā no zobenbrāļu novadiem, pie kam pirmos starp citiem veda kaujā viens no Tālivalža dēliem, bet otros Rūsiņa brālis. Tā tad tai centra trupai, kas uzbruka sāmiem pie Karradas, bij vismaz 5 patstāvīgas karaspēka vienības ap 8000 vīru stiprumā. Tā kā kaujas schemas nav, bet Indriķis centies sīki aprakstīt visas cīņas epizodes, apzīmējot ar ”mūsējie” gan visus rīdziniekus pretstatā sāmiem, gan tikai tos apvienotās latgaļu-vācu kolonas priekšpulkus[24], kuros atradās pats chronists, tad arī atsevišķo pulku dislokacija nav sevišķi skaidra un vārda “mēs” īsto nozīmi katrā rindkopā var saprast, tikai cieši turoties pie visa konteksta, nevis izraujot atsevišķu teikumu no 1220.g. kaujas apraksta.

No tā nepārprotami izriet, ka kaujas lauka priekšplānā, kā pirmie, ar saviem ātriem zirgiem bij nonākuši latgaļi kopā ar nelieliem vācu spēkiem. Tikai pēc tam zosu gājienā pa sasalušā sniegā iemīto ceļu pamazām ieradās zobenbrāļi ar savu smago kavaleriju un pēc tiem pašā arjergardā tuvojās krustnešu pulki zem sakšu hercoga lielā karoga. Lai gan šai kara gājienā piedalijās arī Rīgas bīskapa vasaļi Dīriķa vadībā, tomēr chronists tos nepiemin vēlāk pienākušo pulkā, no kā jāsecina, ka “bīskapijas vīri” jau atradās avangardā kopā ar latgaļiem. Tāpēc teikumā: “Paļaudamies uz Kungu, mēs sakārtojam latgaļus pa kreisi” vārds “mēs” var attiekties vienīgi uz bīskapijas pulka vadību, ja negrib pieņemt, ka latgaļu kārtošanu ierindā būtu izdarijis pats baznīckungs Indriķis. Tāpēc jau 1903.g. N.Kiprianovičs pareizi aizrādija, ka šai Karradas kaujas apraksta daļā ar vārdiem “mēs” un “mūsu” Indriķis apzīmē nevis tautību un izcelšanos, bet piederību pie bīskapa pavalstniekiem, lai atšķirtu tos no zobenbrāļiem[25]. Tā ir vienīgā iespēja izskaidrot, kāpēc bīskapa Alberta historiografs visā kaujas laikā nepiemin bīskapijas vasaļu cīņas. Diemžēl, N.Kiprianovičs nebij pietiekoši skaidri iztirzājis šo kaujas aprakstu un pielaidis dažas kļūdas, kāpēc Fr. fon Keislers, atrunādamies ar niekiem[26], noraidija viņa domas. Parasti Indriķa vācietības aizstāvji citē tikai Karradas kaujas apraksta beigu vārdus, kas V.Arnta izdevumā skan šādi[27]:

“Reversique sunt ad locum certaminis, et acceperunt equos et vestes et predam multam, captivos autem cum mulieribus et parvulis Gerwanensibus restituerunt. Sed equos et aliam rapinam cunctam Theuthonici cum Letthis equaliter inter se diviserunt, benedicentes Dominum, qui tam gloriosam victoriam de paganis 'm manu paucorum operatus est. Erant autem interfectorum in loco certaminis circiter guingentos', et alii plures per campos et per vias et alibi cecidenmt. Ex nostris vero ceciderunt duo, et ex Letthis duo, frater Russini et frater Drivinalde de Astigerwe, comes iuvenis de familia episcopi milesgue ducis unus.”

Bet J.D.Grūbera-A.Hanzena izdevumā citādi[28]:

“Ex nostris vero ceciderunt duo Teutonici, et ex Letthis duo: frater Russini, et frater Drunvaldi de Astigerwe. Ex Teutonicis erat unus Comes de familia Episcopi, et unus miles Ducis.”

No tā Fr.Keislers 1898.g. un R.Holcmans 1920.g. secināja, ka “Heinrich selbst also zählt sich, wie es sich hier unwiderleglich (!) zeigt, im Gegensatz zu den Letten - zu den Deutschen!” Patiesībā šī vieta var tikt iztulkota arī citādi, kā to dibināti aizrāda S.Anninskis: “Tomēr šo Keislera-Holcmana ultima ratio nevar atzīt par neievairiojamu. Citēto chronikas frazi abi autori sniedz ārpus konteksta... Turpretim vispārīgā kontekstā fraze skan drusku citādi un it nebūt ne neapstrīdami. Pretstatijums “no mūsējiem”, kā liekas, attiecas (vai pirmā redakcijā attiecās) nevis uz latgaļiem, bet gan uz igauņiem: “ienaidnieki zaudēja līdz 500 un vairāk, bet mūsējie - divus vāciešus un divus latgaļus.” Burtiski šādu tekstu sastopam pirmā Grūbera izdevumā... Tiesa, šis izdevums nav pilnīgs un vārdu Theutonici neatrodam labākos rokrakstos, tomēr jāatzīst ka konstruktivi un loģiski minētā fraze liekas pareizāka un saprātīgāka Gpūbera izdevumā[29].”

Nemaz nerunājot par to, ka Indriķa uzdotie skaitļi par Kaujā kritušiem nevar būt pareizi[30], katram jāatzīst, ka vārdi “ex nostris” (no mūsējiem) vispirms ir saistāmi ar iepriekšējā teikumā minētiem rīdzinieku ienaidnieku - sāmu - lieliem zaudējumiem, jo ar to chronists grib pasvītrot Dieva sodu pagāniem un Kunga žēlastību ticīgiem. Otrkārt, pat pieņemot Arnta recenziju par chronikas oriģinala tekstu (ko protams nevar pierādīt), ir skaidrs, ka chronists - noklusēdams zobenbrāļu zaudējumus - ar “mūsējiem”, tāpat kā kaujas apraksta vidū, galvenokārt saprot bīskapa Alberta kara pulkus, kāpēc arī starp vācu kritušiem pirmā vietā nosauc “jauno grāfu no bīskapa ministeriaļiem”. Turpretim no Grūbera teksta izriet, ka chronists pie “mūsējiem” varēja pieskaitīt kā vācu, tā latgaļu kritušos kara vadoņus[31]. Treškārt, Indriķa piederība pie vācu karaspēka - un tikai par to šai sakarībā ir runa - ir tik neapšaubams fakts, ka šiem nolūkiem nekādi pierādijumi nav vajadzīgi. Tāpēc arī tik labi chronikas pazinēji kā H.Hildebrands un V.Arnts pilnīgi klusēdami pagāja garām Karradas kaujas aprakstam. Bet ir ļoti zīmīgi, ka šīs chronikas vietas (XXIII.9) pirmais atklājējs Fr. fon Keislers bij arī tas, kas 1914.g. pats atzinās, ka to nevar izlietot par pierādijumu pret Indriķa latvietību[32], un tāpēc nesekmīgi uzstādija jaunu hipotezi par viņa šķietamo identitati ar Lonas dekanu Indriķi.

Tā sabrūk cits pēc cita pozitivie argumenti par labu chronista Indriķa vācietībai.

6. Negativo pierādijumu virknē jāmin diskusijas par chronista vājām nevācu valodu zināšanām, no kā tad secina, ka Indriķis bijis vācietis. Jau 1878.g. grāfs K.G. fon Zīverss izteica aizdomas, ka Indriķis vāji pratis latviski un aizrādija, ka vienīgo chronikas latviešu vārdu “draugs” (XVI.4: Bertoldum... draugum suum, id est consocium, alloguitur) viņš esot nepareizi tulkojis un deklinējis[33]. Kas attiecas uz locijumu, tad forma “draugum” drīzāk pierāda, ka chronists zināja šī vārda pareizo akuzativu “draugu”. Vēl mazāk pamata ir grāfa Zīversa prātojumam, ka draugu vajadzējis tulkot par “amicus”, bet ne “socius”. Par labu senlatvju iekārtas pazīšanu liecina tas, ka Indriķis par “amici” sauc tikai Livonijas nevācu kungu kara draugus (XV.7: amici Russini, XIV.8: Caupo et amici sui), kāds protams nebij mestrs Bērtulis, jo viņš nekalpoja Rūsiņa kara draudzē[34]. Turpretim teikdams par Bērtuli, ka viņš ir “consocius” (Bundesgenosse; consociare, politisch vereinigen), Indriķis uzsver, ka starp tālaviešiem un zobenbrāļiem (jau no 1208.g.) pastāv starptautisks draudzības līgums (foedus, Bund). Neko nepierāda arī tas, ka chronists ir latinizējis vārdu draugs, jo latiņu ietērpu viņš ir devis arī vācu vārdiem (piem., coggo, kuģis, Kogge). Ka Indriķis ir labi pratis latviski, to tagad tikai rets kāds vairs apšauba, bet daži domā, ka viņš nepratis lībiski[35]. Ja tas būtu tā, kā gan chronists varētu būt par lībju misionaru un bīskapa Vīlipa tulku miera sarunās ar lībjiem un latvjiem 1212.g. dumpja laikā (XVI.3). Tā kā vēl nav neviena speciala pētijuma šai jautājumā, tad pagaidām par argumentu nevar izlietot arī Iv.Jurjensa tēzi: “Ir kāds ievērojams fakts, kas runā par labu chronikas autora nelatvietībai - pilnīgs latviešu ietekmes trūkums chronikas izteiksmē un valodā[36].”

7. Par pierādijumu, ka Indriķis nav bijis latvietis, izlieto vēl Livonijas vietu vārdu rakstību Indriķa chronikā. Kā zinams, tie rakstīti vai nu latinizētā vai lībju-igauņu valodiskā ietērpā, no kā nepareizi secina, ka latvietis to nebūtu darijis. Sevišķi šo apstākli uzsvēra jau minētais grāfs Zīverss un vēlāk arī citi pētnieki[37]. K.G. fon Zīverss starp citu pārmet chronistam, ka viņš nav lietojis formas: Daugava, Gauja, Burtnieku ezers, Straupe, bet tai vietā rakstijis: Duna, Coiwe, Astigerwe, Raupa. “Duras acīs, ka chronists lieto lībju vai igauņu vārdus, kur viņam, ja viņš ir latvietis, katrā ziņā būtu jālieto latviskie mātes valodas nosaukumi... Atskaitot vārdu Duna, viņš nebij savu vārdu izvēlē ierobežots, ne arī saistīts ar sen nodibinātām tradicijām[38].” Tas ir pilnīgi nevēsturisks uzskats[39], jo - nemaz nerunājot par Lībekas vācu tirgotāju agrākiem sakariem (XI.7) - katoļu misijas vadītāji pazina Livoniju vismaz 50 gadus pirms Indriķa chronikas sacerēšanas, un tas bij pietiekoši ilgs laiks, lai iepazītos ar visām Vidzemes un Igaunijas kuģojamām upēm un galveniem tirdzniecības centriem to tuvumā. Bet tā kā viņi Livonijas “atslēgšanu” iesāka no lībju zemēm, tad it dabiski arī tālākos vietu nosaukumus, sevišķi jauktos un robežu novados, dzirdēja vispirms no lībju mutes, kādā formā tie arī sen pirms Indriķa bij ieviesušies vācu tirgotāju rakstu valodā. Ja Indriķis bij spiests sekot šīm svešām tradicijām[40], tad tautības pierādīšanā tam ir tikpat maza nozīme, kā tai Latvijas vietu vārdu oficialai rakstībai, kas kanceleju valodā pastāvēja līdz pat mūsu valsts dibināšanai.

8. Lai pierāditu Indriķa vācietību, parasti mums atgādina, ka latviešu kulturas līmenis 12.g.s. beigās bijis pārāk zems un no tādu barbaru vidus nevarējis celties tik ievērojams rakstnieks, kāds bijis chronists. Tā piem., Fr. fon Keislers saka[41]: “Būtu grūti iedomāties, ka vīrs ar Indriķa izglītību varētu būt bijis latvietis 13.g.s. pirmā pusē. Tad būtu jāpieņem, ka viņš jau ar savu piedzimšanu ir piederējis kulturas tautai, kāda minētā laikā bij vācieši.” Vēl asāk šo jautājumu par Indriķa tautību nostāda R.Holcmans. “Jautājumam ir vairāk nekā personiska vai antikvara interese. Tas skar uzskatus, kādi mums jāpieņem par latviešu izglītības spējām vispār. Ja tiešām Grūberam, Hanzenam un Arntam [aizstāvot Indriķa latvietību] ir taisnība, tad ātrums, ar kādu latvieši ir piesavinājušies kulturu, saceļ zinamu izbrīnu[42]”. Tā kā pirmais šo argumentu diskusijas ugunīs svieda P.Jordāns 1858.g., tad nav lieki uzsvērt, ka minētais raksts un līdz ar to Indriķa latvietības apkarošanas ideja radās taisni tai laikā, kad Baltijas vācieši savās Latviešu un Igauņu “draugu biedrībās” un inteliģences apspriedēs karsti iestājās par nevācu steidzamu pārvācosanu[43], lai viņiem laupītu nevien mātes valodu, bet arī sentēvu vēsturi. Tāpēc ne bez sarkasma V.Arnts uzsauca šiem Baltijas vāciešiem: “Par viņa [Indriķa] izcelšanos ir daudz debatēts. Ja agrāk visi ticēja, ka viņš cēlies no latviešiem, tad tagad mūsdienu livoņi piesavinas viņu kā vācieti. Aplam[44]!” Atzīstot šo kulturvēsturisko iebildumu atspēkošanu par nevajadzīgu to doktrinarā rakstura dēļ, jāsaka gala slēdzienā, ka arī šodien ir spēkā H.Hildebranda vārdi, kas teikti 70 gadus atpakaļ: “Skaidrs, pozitivs pierādijums, kas viņu [Indriķi] droši noteiktu par vācieti, tāpēc ka viņš nekāds latvietis nevarētu būt, ir gan mēģināts, taču, kā to pati lieta rāda, nav izdevies[45].” Bet sava daļa taisnības ir arī S.Anninskim, ka vācu teorijas priekšrocības strīdū par Indriķa tautību nav meklējamas vis tās piekritēju argumentacijas uzbrukuma spēkā, bet gan vienīgi latviešu hipotezes vājās pretošanās spējās[46]. Tāpēc tagad apskatīsim pēc kārtas visus Indriķa latvietības pierādijumus.

9. Kā vācu teorija par savu galveno pierādijumu izlietoja paša Indriķa apliecināto nostāšanos “mūsējo” t.i. vāciešu pusē, tā latviešu teorija savukārt meklēja tās chronikas vietas, kur autors liecina par sevi, ka viņš ir cēlies no latviešiem. Šiem nolūkiem pirmām kārtām visi atsaucas uz 1212.g. lībju un latgaļu sacelšanos Turaidā pret zobenbrāļiem (XVI.3), kur kā šķīrējtiesneša, Raceburgas bīskapa Vīlipa tulks bij aicināts arī chronikas autors. Šai vietā Indriķis raksta par sevi šādi: “Un viņi [lībji] gribēja sagrābt arī bīskapu, bet viņus aizkavēja un tiem draudēja viņa[47] svētnieks un tulks, Latviešu Indriķis” - sacerdos ipsius et interpres, Henricus de Lettis. Jau V.Arnts aizrādija, ka nav ne mazākā tekstoloģiska pamata šo vietu brīvi iztulkot ar parafrazi “Heinricus, sacerdos Lettorum”, jo turaidiešu svētnieks bij Alobrands, nevis Indriķis, un Indriķa draudze savukārt nebij Turaida, bet Imera. Indriķis te nebij sūtīts kā svētnieks pie latgaļiem, bet gan kā bīskapa Vīlipa pavadonis “viņa pagaidu dienestā[48]”, lai kā tulks palīdzētu vest miera sarunas ar lībiešiem[49]. Tāpēc minētā kontekstā piebildums “de Lettis” acīm redzot norāda uz viņa tautību, bet ne pastāvīgo dzīves vietu un darba lauku - Imeru, jo tādā gadijumā Indriķis saka par sevi “Letthorum de Ymera sacerdos” (XXIV.5) vai “Henricus, Letthorum minister de Ymera” (XXIV.1). Ja tas ir tā, tad Henricus de Lettis jātulko “Latviešu Indriķis”, Heinrich der Lette, Henri le Letton.

Tomēr jau 1772.g. viens no J.D.Grūbera nodibinātās latv. teorijas piekritējiem, Fr.K.Gadebušs bez kādas motivacijas sāka tai vietā lietot nosaukumu “Latvijas Indriķis” (Heinrich von Lettland[50]), ko 1858.g. pieņēma arī šīs teorijas pretinieki, lai taisni ar to pasvītrotu, ka Indriķis nav bijis latvietis. Zīmīgi, ka arī Indriķa latvietības noliedzēji bij tie, kas mēģināja dot šim nosaukumam filoloģisku pamatojumu, pie kam P.Jordāna argumentacija politiskā ziņā ir ļoti laikmetīga. “Kāpēc gan Indriķim vajadzēja apzīmēt sava paša izcelšanos taisni ar tik nenoteiktiem, divdomīgiem vārdiem? Ja viņš no tās būtu k a u n ē j i e s[51], tad “hätte er gewiß gar nichts angedeutet”. Tālāk P.Jordāns un citi viņa sekotāji pamāca, kā chronistam vajadzējis apzīmēt savu tautību (natus ex, de gente, Lettus), lai viņš 19.g.s. nevarētu tikt pārprasts. Noslēdzot savu argumentaciju, minētais autors secina, ka tāpat kā izteicienā “Theodoricus de Thoreida” (I.12) Turaida nenozīmējot vis vietu, no kurienes cēlies svētnieks Dīriķis, bet tikai viņa darbības lauku, tā arī “Henricus de Lettis” jāsaprotot vienīgi: “der bekannte Heinrich von den Letten, von Lettland[52].”

Šais 80 gados pēc P.Jordāna raksta nekas būtībā nav grozijies vācu teorijas argumentacijas paņēmienos, bet vienīgi ir pieaudzis no Indriķa chronikas ņemto analoģiju skaits. Jāsaka atklāti, ka nevienā citā mūsu senvēstures jautājumā analoģijas metode nav lietota tik nezinātniski, kā neatlaidīgos mēģinājumos padarīt Indriķi par vācieti. Pirmkārt, nav nekāda filoloģiska pamata pārvērst Latviešu Indriķi par Latvijas Indriķi, ja chronists pats sevi sauc “de Lettis”, bet ne “de Lettia” (Latva) un pēdējo formu vairākkārt lieto. Otrkārt, termins “sacerdos” vai “minister de Lettia” ir juridiski pilnīgi nepareizs un runā pretim kanoniskām tiesībām, kas nosaka, ka baznīcas amatam jeb beneficijam jābūt saistītam ar noteiktiem ienākumiem no zinamiem baznīcas īpašumiem vai arī no valsts kases[53]. Kā to liecina pati Indriķa chronika, arī Livonijā šie noteikumi bij spēkā. Aprakstīdams (XXIII.7) rīdzinieku uzvaru pār Viriju 1219.g., chronists beigās sīki notēlo, kāds bij vācu miera diktats igauņiem. “Saņēmuši ķīlniekus no 5 Virijas provincēm, mēs atgriezamies Livonijā ar gūstekņiem un visu laupījumu, slavēdami Dievu par šo cilšu atgriešanu. Un uz Rīgu mums sekoja ar savām dāvanām pieci vecajie no piecām Virijas provincēm, un pieņēmusi svētās kristības sakramentu, nodeva sevi (tradiderunt se) un visu Vironiju svētai Mārai un Livonijas baznīcai, bet pēc miera [līguma] apstiprināšanas priecīgi atgriezās Virijā.” Tais pašās lēņtiesiskās oblacijas formās pēc zaudētām kaujām vai politiskos aprēķinos atdevās katoļu baznīcas varā visas pārējās Livonijas valstis un provinces - Jersika 1209.g., Tālava 1214.g., Kursa 1230.g.[54]. Tikai pēc tam Māras zeme juridiski pārgāja Livonijas baznīcas īpašumā un tās bīskapi kļuva par zemes kungiem, pie kam katrā provincē (t.i., kiligundā jeb draudzē) cēla vienu katoļu baznīcu un draudzes locekļus uzdeva garīgi apkopt vienam baznīckungam[55], kam jaunkristītie bij spiesti dot sieciņus un visu citu, svētnieka uzturam un dzīvei nepieciešamo. Šī Livonijas katoļu draudžu izcelšanā no pirmsvācu laicīgām draudzēm arī izskaidro, kāpēc igauņiem priekš abiem institutiem ir viens vārds “kihelkond”. Vēl vairāk, tā arī ļauj saprast, kāpēc neviens no chronikā minētiem 25 katoļu svētniekiem netiek saukts par igauņu, sāmu vai lībju svētnieku, bet gan tās draudzes vai novada vārdā, kur atradās viņa baznīca: Theodoricus de Thoreyda (I.12), Henricus de Ymera (XXIV.I). Sevišķi to ievēroja dokumentu valodā: Henricus de Papendorpe (Rubene), Salomo de Lotohea (Lēdurga), Engelbertus de Adempe (Otepää, Igaunijā) un tml.[56] Arī Latviešu Indriķis pats apliecina (XI.7), ka 1208.g. viņš uzcēlis Imerā baznīcu un, saņēmis to no bīskapa par beneficiju, palicis tur uz dzīvi. Tāpēc tiem, kas Imeras baznīckungu Indriķi sauc par “Heinrich von Lettland”, jāpierāda, ka viņa darba lauks un misijas novads bij visa latgaļu zeme kā bīskapa, tā ordeņa novados, jo chronikas un dokumentu valodā “Lettia” nozīmē to pašu, ko senā Latva jeb Latgale. To vēl neviens nav pierādijis, un pats chronists stāsta vienīgi par saviem misijas ceļojumiem un kara gājieniem uz Igauniju un Mežotni. Bez tam, kā jau to V.Arnts ir uzsvēris, tai kontekstā, kurā Indriķis sevi sauc “de Lettis”, šie vārdi var attiekties vienīgi uz viņa, kā bīskapa Vīlipa tulka, dzimteni, nevis uz viņa, kā svētnieka, darbības lauku. Ja līdz ar vācu teoriju pēdējo uzskatam par visu latgaļu zemi, tad Indriķa draudze būtu vesela diëceze un viņam pašam bīskapa stāvoklis, jo Livonijā vienīgi bīskapi apzīmēja savu darbības lauku ar veselas cilts teritoriju: Meinhards - episcopus Livonie gentis, Dīriķis - ep. Estïensis, Bernards - ep. Seloniensis, Balduīns - ep. Semigalliensis, Arnolds - ep. Semigallie, H. - ep. Curonie.

Ieņemdams stāvokli pret ilgo strīdu, kā Indriķa chronikā jāsaprot prepozicija “de”, R.Holcmans saka šādi: “Strīds jāizšķir tādējādi, ka abām pusēm ir taisnība un netaisnība. Taisnība tad, kad viņi apgalvo, ka vārdiņam “de” var būt viņu prasītā nozīme [t.i. Latv. Indriķis]; netaisnība, kad viņi domā, ka jābūt tikai šai nozīmei. Patiesībā ar “de Lettis” var tikpat labi tikt apzīmēts kāds no latviešu vidus, kā arī tāds, kas starp latviešiem darbojas[57].” Demonstrēdams, ka pētniekiem nav saistošas V.Arnta domas “de Lettis” nozīmes iztulkošanā, R.Holcmans sastādija plašu Indriķa chronikas īpašvārdu katalogu ar prepoziciju “de”, kam bij sniegt “neapgāžamu pierādijumu, dass eine Bezeichnung wie “de Lettis” zwar die Heimat betreffen kann, aber keineswegs betreffen muss.”

Diemžēl, ar šo tīri mechaniski sastādīto prepozicijas “de” lietošanas sarakstu Indriķa tautības problema netika ne drusku pavirzīta uz priekšu. Autoram nemaz nebij vajadzības pierādīt visiem zinamo faktu, ka ar piederuma ģenetivu var izteikt ļoti dažādus personu piederības veidus. Svarīgi bij vienīgi noskaidrot: 1. kāda nozīmē chronists lieto prepoziciju “de” kopā ar tautu nosaukumiem un 2. ar kādām latiņu valodas formām viņš izsaka vārdā nosauktas personas neapšaubamo piederību pie latviešu tautas. - Jau N.Kiprianovičs[58] aizrādija uz vācu vēsturnieku neievēroto faktu, ka Indriķa chronikā prepozicija “de” kopā ar tautas nosaukumu nepārprotami apzīmē tautību un izcelšanos; piem., I.11: “aliquis de Theuthonicis et quidam de Danis et de Normannis et de singulis populis”, ko acīm redzot atzīst arī vācu teorijas aizstāvis E.Pābsts, tulkodams šo vietu: “einige von den Deutschen und etliche von den Dänen und von den Normannen und von den einzelnen Völkern[59].” Bez tam salīdzinot dažādos chronikas tekstus, redzam, ka apzīmējums “seniores de Letthis” (XII.6[60]) nozīmē to pašu, ko “seniores Leththorum”, t.i. latviešu kungi. Šīs formas ir pilnīgi līdzīgas tām, kuras Indriķis lieto, runājot par sevi: “sacerdos Henricus de Letthis” un “Henricus, Letthorum sacerdos”. Tiem, kas pēdējā gadijumā patvaļīgi pieņem, ka “de Letthis” jāsaprot vienīgi kā darbības lauks, bet ne kā tautība, nāktos apgalvot, ka iepriekšējā piemērā, kur bij runa par latviešu kungiem Rūsiņu, Varidotu un Tālivaldi, arī “de Letthis” nozīmē tikai darbības lauku - citiem vārdiem, ka minētie 3 latgaļu politiskie vadoņi bij vācieši[61], tāpat kā Indriķis. Tā kā šai chronikas vietai (XII.6) es piešķiru noteicošu lomu Indriķa tautības pierādīšanā, tad sniedzu to pēc abiem tekstiem.

Grūbera-Hanzena izdevumā: “Postquam iam tota Livonia baptizata est et Letthigallia, miserunt seniores de etthis, Ruscinus de castro Sotecle, Waridote de Autine, Talialdus de Beverin... nuncios suos ad Estones in Unganniam.”

V.Arnta-S.Anninska izdevumā: “Postquam iam tota Lyvonia baptizata est et Leththigallia, miserunt seniores Leththorum, Russinus de castro Sotecle, Waridote de Autine, Talibaldus de Beverin... nuncios suos ad Estones in Unganiam.”

Lasot šos tekstus bez kādiem aizspriedumiem, katram kļūst skaidrs, ka pirmais piederuma ģenetivs ar “de" izsaka minēto trīs valdnieku piederību pie latviešu tautas, bet turpmākie “de” nosaka viņu dzīves un darba vietu, kas Rūsiņam bij Sotekla, Varidotam Autīna un Tālivaldim Beverīna. Pilnīgi tas pats sakāms par Indriķa pašraksturojumu: “Henricus, Letthorum minister, de Ymera” (XXIV.1), kur pirmais ģenetivs apliecina viņa latviešu tautību, bet otrs - pastāvīgo dzīves vietu un darba lauku. Turpretim 1212.g. Turaidā, atrazdamies bīskapa Vīlipa pagaidu dienestā kā tulks, Indriķis nemaz nemin parasto darba vietu, bet vienīgi uzsver savu tautību, kas šai gadijumā arī bij svarīgi, jo miera sarunas bij jāved kā ar lībjiem, tā latgaļiem. Ar to es uzskatu filoloģiski par pierādītu,ka chronists Indriķis bij latvietis.

10. Noslēdzot savu pētijumu par chronikas autoru, H.Hildebrands jau 1865.g. uzsvēra, ka, līdz ko pavārds “de Lettis” būs pārliecinoši pierādīts par chronista latvietības pašapliecību, nekādi citi apstākļi vairs nestāv ceļā šī fakta nodibināšanai, bet gan taisni otrādi: daži momenti no pašas chronikas var tikt izmantoti tam par labu[62]. Starp tiem es pirmā vietā gribu apskatīt jautājumu, vai var pierādīt, ka starp Livonijas misijas darbiniekiem bij ari citi nevācu misionari. Pamatojoties uz pašu chroniku, tas sen jau ir izšķirts pozitivi: bīskapa Alberta laikā Livonijā darbojās soms Pēteris Kakuvalde un igaunis Jānis Virzemnieks (Johannes de Wironia) kā svētnieki (XIX.4 un X.7), bez tam leitis[63] Vīlips kā svētnieka Salomona tulks (XV.9). Ievērojot to, ka katoļu misija starp Daugavas lībjiem sākās jau 12.g.s. vidū, nešaubīsimies, ka arī pirmais bīskaps Meinards būs izaudzinājis kādus lībju tautības svētniekus. Ja Indriķis par to neko nesaka, tad jāpatur vērā, ka viņš vispār izvairas teikt par lībjiem ko labu, un ka katoļu baznīcā bij parasts sniegt biografiskas ziņas tikai darbinieka nāves, sevišķi mocekļa nāves gadijumā. Zinot pēdējo, kļūst saprotams, kāpēc chronists tikai divos gadijumos stāsta par zemāko misijas darbinieku izcelšanos un izglītību[64]. Tāpēc jādomā, ka starp bīskapa Alberta svētniekiem bij daudz vairāk nevācu misionaru, nekā to var pierādīt ar Indriķa chroniku. Citādi jāpieļauj maz ticamā hipoteze, ka jau toreiz Ziemeļvācijas klosteru skolās nākamiem vācu misionariem mācija lībju, igauņu un latviešu valodas, vai arī jāpieņem, ka spriežot pēc minētā Salomona gadijuma katram vācu svētniekam Livonijā tika doti līdz viens vai divi tulki. Ja nu Livonija katoļu baznīcas dienestā atradās somi, igauņi un leiši, tad pavisam savādi būtu apgalvot, ka vienīgi latvieši, kuri jau toreiz senā Latgalē bij lielāko tiesu pareizticīgi un vāciem draudzīgi, būtu izslēgti no katoļu misijas darba. Annales Lubicenses s.a. 1292. stāsta, ka šai gadā nomiris Lībekas dekans, vārdā Johannes Livo, kas spiež domāt, ka lībju tautības svētnieki ieņēma augstus baznīcas amatus pat Vācijā. Tas ir viens no netiešiem Indriķa latvietības pierādijumiem.

11. Svarīgi arī noskaidrot, no kādām aprindām tika ņemti nevācu audzēkņi misijas skolām. Tā par 9.g.s. ziemeļu apustuli Rimbertu ir zinams, ka savai Hamburgas skolai viņam nācās audzēkņus pirkt no dāņu dreļļiem[65]. To pašu dzirdam vēl 12.g.s. par zviedru misionariem: ap 1120.gadu sv.Botvidu Sedermanlandē nogalināja kāds Baltijas slavu vergs, ko viņš bij izpircis brīvībā, izskolojis par misionaru un gribēja nosūtīt par svētnieku atpakaļ uz viņa dzimteni[66]. Līdzīgu faktu no Livonijas misijas vēstures apraksta Latv. Indriķis: svētnieks Jānis Virzemnieks, ko 1206.g. nogalināja Salaspils lībji, bērnībā kritis pagānu [lībju] gūstā, bet bīskaps Meinards izpircis viņu un nosūtijis uz Zēgebergas konventu Holšteinā, kur savā laikā par svētnieku bij bijis pats Meinards, un kur atradās arī viens no Baltijas slavu misijas centriem. Te Virzemnieks tika izskolots un, uzrādijis labas sekmes, sūtīts kopā ar bīskapu Albertu atpakaļ pie lībiešiem, lai tiktu ordinēts par svētnieku (X.7). No šī apraksta nepārprotami izriet, ka Jānis Virzemnieks bij cēlies no vergiem, jo kara gūsts toreiz neizbēgami beidzas ar drellību. Laikam gan Virzemnieka nomocīšana 1206.g. būs izskaidrojama ar lībiešu nicināšanu un naidu pret savu bijušo vergu; viņa sodīšanas veids[67] liecina par valsts nodevību pēc lībju tiesībām.

A.Ammans domā, ka pēc Turaidas svētnieka Dīriķa diplomatiskā ceļojuma uz Romu pāvests būs 1201.g. sākumā devis atļauju iesvētīt par svētniekiem Baltijas tautu jaunkristītos jaunekļus[68]. No Indriķa chronikas dabūjam zināt, ka jau 1200.g. bīskaps Alberts ar viltu piespieda Daugavas un Turaidas lībju novadu zemes vecajos dot viņam 30 labiešu dēlus (pueros suos, qui de Duna et in Thoreyda fuerunt meliores), kas tika aizvesti uz Vāciju par ķīlniekiem[69]. 1206.g. atkal tika ņemti labiešu dēli par ķīlniekiem, šoreiz no visas Lībijas (X.14), kā arī apcietināti Salaspils zemes vecajie, kurus pēc tam nosūtīja uz Vāciju, lai tur “iepazinušies ar kristiešu parašām, iemācītos palikt [vāciešiem] uzticīgi” (X.9). Kas notika ar šiem lībju ķīlniekiem un gūstekņiem Vācijā, varam pēc analoģijas spriest pēc kāda 1246.g. dokumenta, kas ziņo par Livonijas ordeņa sagūstīto sembju labiešu likteni: tie ar lielām svinībām tika kristīti Lībekā, pie kam viņiem tika garantētas brīva īpašuma tiesības savā dzimtenē[70], bet viņu dēli kā ķīlnieki palika Vācijā, kur ordenis lika tos uzaudzināt vācu garā, pie kam daži domā, ka prūšu labiešu izglītošana notikusi Magdeburgas bīskapijas skolās[71]. Nevar būt nekādu šaubu, ka daļa no šiem Vācijā izskolotiem Baltijas tautu labiešu dēliem vēlāk ieņēma baznīckungu amatus jaunkristīto baltu un somūgru zemēs. Arī Rīgas bīskapa Alberta pēcnācējs Nikolajs (1231.-53.) bij Magdeburgas domkungs.

Kā zinams, 1249.g. 7.februara Kristpils līgums skaidriem vārdiem nosaka, ka senprūši un viņu dēli var iestāties katoļu garīdznieku un vācu bruņnieku kārtā[72]. Tomēr bij parocīgāk un lētāk dibināt katoļu garīgos seminarus tepat Baltijas tuvumā. Bīskaps Alberts to arī panāca: paklausīdams viņa lūgumam, pāvesta legats, italietis Modenas Viļums atceļā no Rīgas uz Romu, 1226.gada 6.julijā atļāva (varbūt uzdeva?) Albertam viņam piederošās Jēkaba baznīcas skolās Visbijā, Gotlandē, izglītot par mācītājiem visu tautību bērnus[73]. Lai gan dokumentā nav teikts, ka šīs Visbijas skolas bij domātas galvenokārt Livonijas jaunkristīto bērniem, tomēr ievērojot bīskapa Alberta misijas apgabala daudzās nevācu tautības un viņu senos ciešos sakarus ar Gotlandi, par to nevar šaubīties[74]. Bez tam Albertam bij jāpilda IV Laterana koncila 1215.g. lēmumi, ka draudzēs ar dažādām valodām bīskapam jāgādā baznīckungi, kas visās šais valodās var sludināt dievvārdus[75]. Pēc visa aprādītā man jāpievienojas mūsu katoļu viedoklim, ka Livonijā viss vairums garīdznieku uz laukiem katoļu laikos bij pašu pirmiedzīvotāju dēli[76]. Sevišķi tas sakams par šī laikmeta pirmiem gadu simteņiem, kad latvieši vēl nebij zaudējuši savu brīvību un mantu. Protams, ka savām amata vajadzībām viņiem nācās tulkot garīgos rakstus arī latviski un līdz ar to nodibināt latviešu literaturas valodu[77].

Šis ekskurss bij nepieciešams tāpēc, ka šejienes vācu historiografija vēl arvien nevar atbrīvoties no saviem dzimtbūšanas laiku nacionaliem un socialiem aizspriedumiem par latviešu kulturas zemo stāvokli 12. un 13.g.s. Iziedami no pilnīgi patvaļīgiem pieņēmumiem, ka Indriķa latvietības gadijumā viņa izglītība varējusi ilgt augstākais 2 gadus (no 1206.g. līdz 1207.g. beigām!), šie vēsturnieki vai nu klusējot, vai atklāti vēl šodien spriež līdz ar P.Jordānu[78]: “In dieser kurzen Zeit sollte er aus einem rohen heidnischen Lettenknaben zu einem gebildeten christlichen Priester und zu einem lateinischen Schriftsteller sich entwickelt haben!” Bez tam viņi iebilst, ka pretēji lībjiem un igauņiem latvieši 13.g.s. sākumā neesot atradušies kara attiecībās ar vāciem un tāpēc arī neesot devuši savu kungu dēlus par ķīlniekiem, kurus tad bīskaps Alberts būtu varējis likt izskolot par svētniekiem. Uz to jāaizrāda, ka: 1. Livonijas katoļu misionaru izglītošana Vācijā sākās jau bīskapa Meinarda laikā, un ka toreizējos vaidu karos šejienes tautas arī ņēma gūstekņus un ķīlniekus, lībieši no latviešiem, latvieši no lībiešiem, no kuriem Meinards varēja iegūt latviešu labiešu dēlus, tāpat kā viņš Jāni Virzemnieku bij izpircis no lībju gūsta; 2. būtu loti nevēsturiski domāt, ka savos brīvības laikos latviešu valdnieki nebūtu, pēc citu tautu valdošo namu parauga, sūtijuši savus dēlus uz ārzemēm, lai tur mācītos dzīves un grāmatu gudrības. Ja līdz 1208.g. draudzības līgumam ar zobenbrāļiem Tālavas kungi neko nezinātu par Vāciju un tās iekārtu, bet tikai 1206.g. būtu pirmo reizi savā mūžā satikusies ar vāciešiem, kā to domā P.Jordāns, tad tikai politiski naivi ļaudis var ticēt, ka šīs pirmās satikšanās rezultats būtu bijis ilgstoša politiska un militara kopdarbība starp tālaviešiem un svešiniekiem. Tad patiesi Tālavas un Vācijas savienība būtu unikums starptautisko līgumu vēsturē.

12. Ja uz šī vēsturiskā fona mēģinam tuvāk risināt noslēpumainos pavedienus, kas tinas ap Latviešu Indriķa personu, tad vispirms dažos vārdos jāatgādina literaturā jau pietiekoši noskaidrotas chronikas autora antipatijas pret lībiešiem. “Nekur [chronikā] neatrodam par viņiem kādu slavējošu vai pat drusku labvēlīgāku vārdu; visur tiek runāts par viņu stūrgalvību, ļaunprātību, viltību, blēdību un neuzticību; katrs viņu solis, lūgums vai priekšlikums vāciešiem tiek pavadīts ar piezīmi, ka lībieši dara to ļaunos nolūkos[79].” Turpretim visai chronikai velkas cauri kā sarkans pavediens autora nenoslēpjamās simpatijas pret latviešiem. Šī nevienādā izturēšanās pret abām kaimiņu tautām sevišķi duras acīs 1212.g. nemieru aprakstā. Vairāki pētnieki pamatoti aizrāda, ka Indriķis ar nolūku centies noretušēt latviešu līdzdalību šai bīstamā dumpī, lai gan slavenā Soteklas kunga Rūsiņa cīnīšanās un nāve Dabreļa Sateseles pilī neapšaubami pierāda, ka viņš bij viens no nemiernieku vadoņiem un ka kopā ar lībiešiem pret vāciem bij sacēlušās arī veselas latgaļu kunga valstis, kāpēc sodīto starpā redzam kā lībjus, tā latvjus[80]. Tomēr tēlojuma ticamībai un skaidrībai par ļaunu Indriķis bij tik veikli nosedzis latviešu līdzdalību šais nemieros, ka 1225.g. viņš bez bailēm varēja pāvesta legatam Viļumam Cēsu svētrunā likt mutē latviešu slavinājumu, ka pretēji lībiešiem un igauņiem tie nevien no brīva prāta pašā sākumā pieņēmuši kristietību, bet arī vēlāk nekad (!) neesot aptraipijuši kristības sakramentus (XXIX.3). Tā kā Indriķim jau sava amata pēc bij kristietība jāidentificē ar vācietību (X.3), tad pavisam dīvaini skan šie chronista vārdi legata mutē apgabalā, kur 13 gadus atpakaļ bij cīņā pret vāciem kritis Rūsiņš, vēl jo vairāk tāpēc, ka dažas nodaļas iepriekš, uzskaitīdams Māras zemes bīstamākos ienaidniekus, Indriķis viņu vidū piemin arī Rūsiņu[81] (XXV.2). Ievērojot šo chronista partejisko pretlībisko viedokli, nevar piešķirt lielu ticamību daudz citētai chronikas vietai, ka “lībji vienmēr apspieduši latgaļus” (a Livonibus semper oppressi, XI.7), jo mēs nezinam nevienu gadijumu, kur lībji būtu valdijuši par latviešiem[82], bet gan otrādi: Siguldas lībju gala kungs Sateselē bij latvietis Dabrelis[83] un pēc viņa nāves 1211.g. šai pilī kā nemiernieku vadoni 1212.g. atkal sastopam latvieti Rūsiņu. (X.10).

13. Man šķiet, ka šo chronista viedokli nevar izskaidrot vienīgi ar piederību pie latviešiem; citiem vārdiem, es nedomāju, ka Indriķa dziļās antipatijas pret lībiešiem var piedēvēt visiem latgaļiem kā tautai. Laikam gan chronists būs savā dzimtenē jaunībā personīgi piedzīvojis kādu smagu, lībiešu nodarītu pārestību, ko viņš nespēja vairs aizmirst visu mūžu, Tāpēc šai sakarā ir svarīgi apskatīt jautājumu par Latviešu Indriķa varbūtējo dzimteni. Tā kā vācu teorijas mēģinājumi atrast to Vācijā ir bijuši nesekmīgi, tad atliek meklēt pašā Livonijā. Bez šaubām, Indriķis ir pratis šejienes valodas. Ja arī viņš ir pārpratis igauņu elka kalna Ebavere sakralās tradicijas un no viņu lūgšanas formulas “Taara abita” (Dievs, palīdzi!) izdomājis stāstu par sāmu dievu “Tharapita” (XXIV.5), tad no tā vēl nevar līdz ar J.Truusmanu[84] un R.Holcmanu secināt, ka chronists vai nu nav pratis nevienu šejienes valodu, vai vismaz nav sapratis lībiski[85]. Chronikā ir vairāki pareizi uzrakstīti un tulkoti lībju barbarismi. Acīm redzot šo divu valodu prašanu, pieņemot Indriķa latvietību, vislabāk var izskaidrot ar hipotezi, ka viņš būs dzimis vai audzis kādā pierobežā, kur ļaudis runāja kā latviski, tā lībiski. Tā kā robežnieki nekad nav labās domās viens par otru, tad ar to pa daļai būtu saprotama Indriķa negativā izturēšanās pret lībiešiem.

Diemžēl chronista dzimtenes tuvākai noteikšanai nav nekādu tiešu norādijumu, vēl jo vairāk, ka pat viņa vairākkārt apliecinātā pastāvīgā dzīves vieta Imera tiek meklēta kā igauņu pierobežā Sedā, tā lībju pierobežā Rubenē. Ievērojot to, ka ne Seda, ne Jumera vēsturiskos laikos nav mainijušas savus nosaukumus, jāpieslienas V.D.Baloža jau 1895.g. izteiktām domām, kurām tagad pievienojies ari H.Lākmans[86], ka chronikas Ymera ir Gaujas pieteka Jumera, pie kuras ietekas Koku pagastā atrodas Jumaras mājas. Lai gan Jumera ir tikai kādu 21 km gara, tomēr tā tek caur Rubenes draudzi, ar ko arī izskaidrojams, ka tā tiek biežāk (20 reizes) pieminēta chronikā nekā dažas citas Vidzemes upes. Arī Rubenes lejasvācu nosaukums Papendorp (dokumentos no 1234.g.) ar nozīmi “Mācītāja ciems” liecina, ka šai latviešu ciemā kādreiz celta baznīca un mācītāja māja. Tā kā Rubene vispār bij pirmā latviešu katoļu draudze, tad vairāk nekā ticami, ka bīskaps Alberts taisni to piešķīra latviešu baznīckungam, lai pamudinātu pārējos vēl nekatoliskos latgaļu novadus drīzāk pāriet katoļos, jo viņiem bij pamats cerēt, ka arī citās latviešu draudzēs būs par mācītājiem viņu pašu tautas dēli.

Kā zinams, Alobrands gan kristīja imeriešus, bet 1208.g. viņiem par baznīckungu Alberts iecēla Indriķi, kas šai pašā gadā tika ordinēts par svētnieku. Attiecīgā chronikas vieta (XI.7) dod vielu dažām pārdomām. “... Henricum, scolarem suum... cum eodem Alebrando ibidem remisit, et consummato baptismo in finibus illis reversus est Alebrandus. Alter vero, constructa ecclesia et in beneficio recepta, ibidem cum eis habitare et... future eis beatitudinem vite non desiit demonstrare.” Vārdiski tulkojot pasvītroto vietu, iznāk, ka “[Indriķis] uzcēlis [Imerā] baznīcu un saņēmis to [no bīskapa] kā beneficiju”. Pēc kanoniskām tiesībām baznīcas dibināšana sastāv no trim aktiem: gruntsgabala (fundus) iegūšanas (fundatio), ēku celšanas (aedificatio) un baznīckungu, kā arī pašas baznīcas uzturēšanas (dotatio), piešķirot tai kādu devu (dos ecclesiae) pastāvīgu ienākumu veidā, parasti nodalot zinamus zemes gabalus līdz ar viņu zemniekiem, t.s. mācītāja ciemu jeb pagastu[87]. To izsaka ar pazīstamo glosu: “Patronum faciunt dos, aedificatio, fundus.” Spriežot pēc uzglabātiem 13.g.s. kuršu līgumiem[88], latviešu draudzes locekļiem baznīcu nodibināšanā bij jāpiedalas tikai ar daļu no “dos”, t.i. jāuztur baznīckungi. Tā tad baznīcas gruntsgabals un līdzekļi tās uzcelšanai bij jāsagādā attiecīgās diëcezes bīskapam, kam arī piederēja garīgās patronata tiesības uz šo baznīcu; ja chronikas vārdi būtu tā jāsaprot, ka Indriķis pats no saviem līdzekļiem cēla Imeras baznīcu, tad tas būtu viņa privats Dieva nams (ecclesia propria), uz ko viņam piederētu patronata tiesības, kas nesaskan ar šī instituta vēsturi Latvijā katoļu laikos: te laikam gan visas lauku baznīcas cēla valsts, resp. zemes kungs, kam vienīgam līdz 1524.g. bīskapu valstīs piederēja patronata tiesības, bet ordeņa valstī līdz pat 1561.g.

Svarīgi zināt, kur bīskapi ņēma zemi baznīcu un mācītāja māju (domus sacerdotis) celšanai, jo draudzēm tā nebij jādod. Par Meinardu chronika stāsta, ka viņš zemi[89] Ikšķiles baznīcai bij ieguvis pērkot (comparato). Tālavas dalamā grāmatā 1224.g. arī teikts, ka zobenbrāļi tur ieguvuši zemes “pirkuma vai dāvinājumu ceļā” (emptione vel donatione). Bīskapa Alberta laikā pēdējais veids, bez šaubām, tika lietots visbiežāk, un tas notika lēņtiesiskās oblacijas formā, kā jau agrāk minētā gadijumā ar 5 Virijas provincēm 1219.g. Tai pašā ceļā Alberts ieguva Kaupa valsti ar divām pilīm, bet daži vēsturnieki[90] šo lībju kunga dāvinājumu nepareizi saista ar viņa nāves laiku 1217.g. un izskaidro ar mantinieku trūkumu. Oblaciju jeb tradiciju bij spiesti izdarīt arī tie kungi, kam bij mantinieki. Patiesībā Kaupa valsts tradicijai vajadzēja notikt pirms 1207.g., kad, Gaujas lībju zemes sadalot, bīskaps Alberts ieguva šo valsti kā visas sadalītās lībju teritorijas trešdaļu. Acīm redzot Kaups šo dāvinājumu nodeva jau 1203.g., būdams Romā, tieši pāvesta rokās. Diemžēl, šī ārkārtīgi svarīgā līguma teksts nav zinams. Indriķis tikai referē (XXI.4), ka Kaups pirms nāves esot savus īpašumus sadalijis starp visām (?) lībju zemē celtām baznīcām[91].

Šī parastā kārtība, kādā Rīgas bīskaps ieguva “fundus” un “dos” jaunceļamām baznīcām, padara Imeras draudzes dibināšanas lietu par grūtu mīklu. Spriežot pēc pāvesta Inocentija III 1208.g. 31.janvara apkārtraksta[92], ar ko viņš uzdeva Vācijā vākt līdzekļus baznīcu celšanai (ad edificandum ecclesias) Livonijā, Imeras latvieši bij kristīti jau 1207.g.[93] Diemžēl, Indriķa apraksts par imeriešu kristīšanu ir tik frivols, ka nevar būt patiess: atgriezies no nesekmīga veikala ceļojuma pa Igauniju, Turaidas svētnieks un soģis Alobrands gadijuma pēc (in via) iegriežas pie imeriešiem, lai tur uz savu roku, bīskapa nesūtīts, ar ātru un veiklu darijumu iegūtu dažus ciemus Rīgas baznīcai (XI.7). Kā redzējām, Alberta laikā kristīšana, kas taču nozīmēja pāriešanu arī vācu pavalstniecībā, vienmēr bij saistīta ar agrāko valdnieku atteikšanos (tradiciju) no pavalstniekiem un citām kunga tiesībām, pie kam par katolisko novadu zemes kungu kļuva bīskaps, bet līdzšinējie “zemes vecajie” par viņa vasaļiem (viri episcopi, viri ecclesie, XXVI.13) ar ierobežotām tiesībām un parasti arī mazāku lēņa novadu. Šo atdošanos “bīskapa varā” varēja pieņemt tikai pats bīskaps, bet ne svētnieks Alobrands viņa vietā. Diemžēl par šo imeriešu tradiciju neko nedzirdam ne Alobranda pirmā (1207.g.), ne otrā (1208.g.) misijas ceļojumā.

Vēl vairāk duras acīs, ka Indriķis nekur nepiemin Imeras novada kungus, lai gan viņš samērā daudz runā par citiem latgaļu kungiem - Tālivaldi, Varidotu un Rūsiņu[94]. Tā kā tikai 1 km dienvidos no Rubenes baznīcas Vaidavas ezera krastā atradās [Mitenīnas?[95]] pilskalns (XVII. 6: Metimne), tad nav šaubu, ka imeriešiem bij sava valsts un savs kungs. Neko šai lietā nenoskaidro ari H.Lākmaņa hipoteze, ka Imeras kungi nav tāpēc minēti, ka imerieši jau ilgāku laiku bijuši Iduma lībju pavalstnieki un tā tad no viņiem atkarīgi[96]. Pirmkārt, ja Soteklas pilskalnu negrib identificēt ar Raiskuma pag. Kvēpēņa pilskalnu, tad chronikā nav minēti arī idumiešu kungi; ja šo identitati pieņem, tad savukārt imeriešu kungs bij Rūsiņš, bet ne kāds lībju vecākais. Otrkārt, ja imerieši būtu idumiešu pavalstnieki, tad viņi ipso iure būtu pārgājuši vācu varā jau 1206.g., kad svētnieks Dāniels kristīja Iduma latgaļus un lībjus (X.15) un cēla Straupē baznīcu. Vai tad nav vienkāršāk pieņemt hipotezi, ka pašam Indriķim būs bijušas kunga tiesības uz Imeru, ko viņš bij mantojis no sava mirušā (varbūt, lībju nogalinatā) tēva un 1208.g., sasniedzis pilngadību, nodeva tās tālāk bīskapam Albertam, lai saņemtu atpakaļ kā lēni (in beneficio recepit) daļu no tēva kunga valsts, proti Rubenes ciemu, ko tāpēc sāka turpmāk saukt par Mācītāja ciemu. Kā Rubene uzskatama par priestera (“pāpiņa”) lēni, šādas domas bez kādas motivacijas jau agrāk izteica P.Abuls[97]. Tāpat šo chronikas XI.7. tekstu, ko citējām iepriekš, saprot arī krievu pētnieks Iv.Jurjenss, kas tāpēc Indriķi sauc par bīskapijas “lennyj svjačennik[98]” (lēņa svētnieku).

Es atzīstu, ka tā ir pilnīgi jauna pieeja svētnieka amatam un stāvoklim Livonijā bīskapa Alberta laikā un ka šai ziņā nav vēl izdarīti nekādi pētijumi. Neizšķirot te šo jautājumu galīgi, gribu tikai uzsvērt, ka a priori šādu viedokli nevar noraidīt. Bez šaubām, šie katoļu misionari nebij tikai svētnieki vien: ar muti tie sludināja dievvārdu, bet rokā vicināja zobenu. To ļoti gleznaini aprakstijis Indriķis, tēlojot sāmu iebrukumu Lēdurgā 1218.g. pavasarī: turienes svētnieks Gotfrīds nevien iesauc karā bīskapa kalpus un visus apkārtnes nevācu zemes sargus, bet arī pats sēžas zirgam mugurā, uzliek bruņas un apjož kara ieročus (armis bellicis), lai dotos cīņā ar ienaidnieku (XXI.7). No rīdzinieku kara gājiena uz Viriju 1219.g., kurā ņēma dalību pats chronists, var saprast, ka arī Latv. Indriķis būs briesmu brīdī ķēries pie zobena. (XXIII.7). Tāpat chronists piedalās 1220.g. kara gājienā pret Mežotnes zemgaļiem, laikam gan, kā bīskapa vasalis, jo šie zemgaļi bij jau kristīti un tāpēc svētnieks viņiem nebij vajadzīgs. Ari Vecākā Livonijas atskaņu chronika (4235.-39. p.) nekautrējoties stāsta, ar kādām metodēm vācu karaspēkam piekomandētie baskāju-franciskaņu un sprediķotāju-dominikaņu mūki ieveda kristīgo ticību Baltijā, 1255.g. iebrūkot Žemaitijā:

Barvûsen und predigêre

wâren in deme selben here.

Dâ sach man den êrsten brant,

den brante eines predigêres hant

und eines barvûsen dar nâch.

Sādu svētnieku-bruņnieku dzīvei nepietika ar mācītāju sieciņiem vien, bet viņiem bij vajadzīgi lielāki ienākumi, lai varētu iegādāties kara zirgu, bruņas un ieročus. Tāpat kā citiem ,,bīskapijas vīriem" bruņniekiem, arī svētniekiem to varēja dot vienīgi plašāks lēņa novads.

Šai ziņā ir ļoti svarīga kāda vieta Latv. Indriķa chronikā, kur tiek aprakstīti Alberta brāļa, Igaunijas bīskapa Ērmaņa pirmie soļi viņa diëcezē 1224.g. (XXVIII.8). Vispirms viņš izlēņo vairākiem vācu bruņniekiem igauņu kilegundas, katram pa vienai. Tāpat viņš aicina uz savu diëcezi svētniekus un dod viņiem lēņos (in beneficio) baznīcas, piešķirdams tām bagātīgi “labības [desmito tiesu] un laukus” (et eos annona et agri dotavit), reizē pamācīdams igauņus, ka desmito tiesu nodibinājis pats Dievs. Bez tam bīskaps iecēla savu otro brāli Rotmāru par Tērbatas prāvestu un norakstija viņam 24 igauņu ciemus līdz ar viņu ienākumiem un laukiem. Turpretim aprakstā par Igaunijas ordeņa brāļu novadiem vienīgi teikts, ka zobenbrāļi nevis izlēņoja savas baznīcas svētniekiem, bet tos ielika baznīcās (in ecclesiis locantes) un piešķīra viņiem pietiekošus ienākumus no labības un laukiem. (XXVIII.9). - Tā tad ordenis savā teritorijā neizlēņoja zemniekus ne bruņniekiem, ne svētniekiem; turpretim Livonijas bīskapi deva lēņus kā pirmiem, tā otriem. Protams, baznīckungu lēņi bij mazāki par bruņnieku un ministeriaļu lēņiem, jo pēdējiem piešķīra veselas kiligundas jeb provinces, bet svētniekiem vienu vai vairākus ciemus, atkarībā no to lieluma. Kāda bij draudzes zemes parastā norma Vidzemē, to nedabūjam zināt arī no Modenas Viļuma 1226.g. 11.apriļa rīkojuma, kur par lauku draudžu dotaciju vēl neiekarotās zemēs vienīgi teikts: “Tām jāpiešķir lauki un labība (tam in agris, quam in annona), tāpat kā tās ir apgādātas Livonijas (t. i. Rīgas) baznīcā[99].” Tā kā toreiz pie neiekarotām zemēm piederēja arī Kursa, kur ar 1252.g. līgumu katrai no 11 jaunceļamām lauku baznīcām piešķīra 4 arklus iekoptus laukus un pļavas ar 30 vezumiem siena[100], tad jādomā, ka arī Rīgas bīskapijā šī dotacija nebij mazāka, bet varbūt pat lielāka. Visos šais dokumentos vārds “annona” (labība, gada raža) jāsaprot kā “annona decimalis[101]” (t.i. ikgadējā labības ražas desmitā), jo, kā redzam no Alberta dāvinājuma grāmatas Rīgas domkapitulam, garīdznieki saņēma dotētos ciemus kopā ar desmito tiesu[102], bet bez laicīgās tiesas varas par izlēņotiem ļaudīm, ja tā nebij piešķirta ar īpašu imunitates privileģiju[103].

Zinot šos faktus, mums būs saprotama kāda cita vieta Indriķa chronikā (XVII.6), kas parasti tiek nepareizi iztulkota: “Hyeme sequenti Woldemarus... reversus est in Lyvoniam, et receperunt eum Letti curn Vdumeis... et miserunt ei sacerdotes Alabrandus et Henricus annonam et munera[104], et sedit Metimne, iudicans et colligens de provincia, que sibi fuerunt necessaria.” Minētais Valdemārs Mstislavičs bij Pleskavas kungs, kura meitu bij apprecējis bīskapa Alberta pusbrālis Straupes Dīriķis, lai ar šīm diplomatiskām precībām nodrošinātu sev tiesības uz krievu meslu kundzību Tālavā. 1212.g. pleskavieši padzina Valdemāru, un viņš ar ģimeni ieradās Rīgā (XV.13), kur bīskaps Alberts iecēla viņu par soģi Autīnā. Bet jau 1213.g. sākumā bīskaps atdeva to zobenbrāļiem[105], kāpēc Valdemāru pārcēla tai pašā amatā uz viņa znota Dīriķa fogtiju Idumā (XVI.7) un apkaimes latgaļu novados (XVIII.2), jādomā arī Imerā, no kurienes viņš drīz vien tika padzīts savu nelikumību dēļ un atgriezās Krievijā. Bet jau 1213./14.g. ziemā Valdemārs atkal ierodas savā agrākā fogtijā - Idumā un Imerā, apmezdamies uz dzīvi Mitenīnas pilī Rubenē. Sakarā ar šo notikumu Straupes (XXII.4) svētnieks Alobrands no savām idumiešu un Rubenes svētnieks Indriķis no savām imeriešu zemēm nosūtīja kopējam soģim Valdemāram “annona et munera”, ko līdz šim vienīgi N.Kiprianovičs[106] ir tulkojis pareizi ar vārdiem “podarki i daņ hļebom”: [kunga tiesas] labību un dāvanas. Pēc tam Valdemārs sāka spriest tiesu un, noturēdams pagastus, piedzina (colligens) kunga tiesu[107] no pagasta ļaudīm.

Kā Alobranda un Indriķa “annona” soģim bij tiesas labība (census), par to nevar šaubīties, jo zinam, ka pēc 1207.g. līguma starp zobenbrāļiem un Rīgas bīskapu, ko 1210.g. apstiprināja pāvests[108], Alberts varēja prasīt ceturto daļu no zemnieku maksātās desmitās tiesas pat ordeņa novados ka viņa kundzības pieradījumu (ad obedientie recognitionem, XI.3). Tā kā Valdemārs bij bīskapa soģis un darbojās viņa vietā, tad šo “paklausības tiesu” (Anerkennungszins) 13.g.s. vajadzēja bīskapa vasaļiem kā bruņniekiem, tā baznīckungiem dot viņam. Bet no otras puses tas pierāda, ka Imeras svētniekam Indriķim pašam nebij tiesas varas ne savā draudzē, ne lēņa novadā - Rubenes ciemā. Turpretim par vienu Citu svētnieku, proti imeriešu kristītāju Alobrandu, zinam, ka 1206.g. viņš izpildija savā draudzē Turaidā nevien baznīckunga, bet arī laicīga soģa amatu (X.15), ko pāvests Innocentijs III bij atļāvis Livonijas svētniekiem ar savu 1201.g. bullu[109]. Tikai 1215.g. Laterana koncils to noliedza[110]. Tomēr jau 1207.g. bīskaps Alberts par soģi Turaidā Alobranda vietā iecēla bruņnieku Gotfrīdu (XI.4). Arī citā ziņā, acīm redzot, bij starpība starp Indriķa un Alobranda stāvokli. Kamēr pēdējā vārdu sastopam dokumentos (1211.g.) kā liecinieku, un arī citus svētniekus (Dānielu 1211.g., Burkardu 1225.g.) tai pašā uzdevumā, tikmēr Indriķi neredzam viņu vidū pat tad ne, kad viņam vajadzēja būt[111]. Kā bijis soģis, Alobrands 1214.g. pārmeta Valdemāram netaisnas tiesas spriešanu Idumā, uz ko pēdējais viņam atbildēja ar draudiem: “Man nāksies, Alobrand, samazināt tava nama (domus tue) bagātību un pārpilnību” (XVIII.2). Tiešām četrus gadus vēlāk Valdemārs izpildija šos draudus, jo viņa dēls Jaroslavs, tēva aicināts, ielauzās ar krievu pulkiem Idumā un nopostija kā idumiešu ciemus, tā svētnieka Alobranda muižu (curia) Straupē (XXII.4). No šī gadijuma dabūjam zināt, ka Alobrandam bij nevien mācītāja māja, bet arī muiža. Turpretim no igauņu iebrukuma Imeras baznīcā 1223.g., kā to apraksta chronists (XXVII.1), nevar redzēt, ka Indriķim būtu bijusi sava muiža, jo pieminētas vienīgi mājas (domos). Tāpat nav nekādu liecību, ka Indriķim - līdzīgi Lēdurgas Gotfrīdam - būtu bijusi tiesība iesaukt karā sava novada ļaudis. No tā es secinu, ka bīskapa Alberta laikā Rīgas bīskapijas svētniekiem bij dažāds socials un materials stāvoklis, kas savukārt bij saistīts ar viņu lēņa novada lielumu un tipu. Ja tas ir tā, tad ar diezgan lielu ticamību var pieņemt, ka Indriķim nebij ne tik daudz mantas, ne tiesību, kā dažiem citiem vācu baznīckungiem. Tas būtu netiešs pierādijums, ka viņš nebij vācietis.

14. Kad 1214.g. Tālivalža dēli ieradās Turaidā pie bīskapa Vīlipa un viņa pilī izdarīja savas valsts un pavalstnieku tradiciju, apņemdamies pareizticību mainīt pret katoļticību, tad pie šī svarīgā latgaļu valdnieku akta bij klāt arī Imeras Indriķis. Lai gan tas nenotika viņa draudzē un lai gan šai laikā, bez šaubām, latgaļu valstīs darbojās vesela rinda citu svētnieku, kas jau 1208.-1209.g. bij kristījuši Autīnas un Cesvaines kungus un ļaudis, tomēr Vīlips uzdeva Tālavas katolizēšanu Latviešu Indriķim, kas līdz ar to tika iecelts it kā par Tālivalža dēlu garīgo padomnieku (XVIII.3). Bet no kāda vēlāka 1259.g. dokumenta[112] dabūjam zināt, ka viņš 1224.g. Tālavas dalīšanas laika bijis arī bīskapa Alberta robežu komisars, kopā ar Alberta pusbrāli Straupes Dīriķi, kas viņa vārdā noteicis zobenbrāļu daļu un novilcis robežas. Bet mēs zinam no daudziem dokumentiem, ka robežu lietās vienmēr par lietpratējiem uzaicināja vai nu “zemes vecajos” vai citus nevācu tautības vecus ļaudis.

15. Pret Indriķa vācietību runā arī tas, ka šis vīrs, kas katoļu baznīcai izdarīja neatsveramus pakalpojumus kara un miera laikos, kas palīdzēja likvidēt bīstamo lībju un latgaļu sacelšanos 1212.g., kas noteica Rīgas bīskapijas un ordeņa robežas Tālavā 1224.g., kas piedalijās Raceburgas Vīlipa ceļojumā uz Romu un ņēma dalību Lateranas koncilā 1215.g.; kas pavadija pāvesta legatu Modenas Viļumu viņa vizitacijas braucienos pa Latviju un Igauniju 1225. un 1226.g., kas beidzot sarakstija Livonijas misijas vēsturi - ka šis vīrs līdz mūža beigām bij spiests palikt par vienkāršu lauku mācītāju Rubenē un pēc paša liecības ķert nēģus, nesasniedzot nekādus augstākus baznīcas amatus[113]. Ja pat viņš būtu bijis zemas kārtas vācietis, tad še Livonijā nebij nekādu šķēršļu viņa ievēlēšanai par domkapitula locekli, jo par tādiem mēs samērā lielā skaitā redzam arī namnieku dēlus.

16. Beidzot, vācu teorija neko nav atbildējusi uz J.Krodznieka jautājumu, kā izskaidrot Indriķa klusu ciešanu par senlatviešiem. “Īsti jābrīnas, ka viņš neko nav mācējis teikt par latviešiem, lai gan gadus piecdesmit dzīvojis viņu vidū... Teiksim Indriķis bij latvietis; kā tādam, viņam arī nekas nebij svešāds, nebij ko stāstīt par savu līdztautiešu dzīvi; viss viņam bij parasts un vienkāršs, nekas nevarēja modināt viņa ziņkārību, nedz ievērību, un tādēļ viņš ari nevarēja just vajadzību par to rakstīt. Parasti tik to mēdz ievērot, kas jauns, svešāds, dīvains[114].” Šis mūsu vēstures vecmeistara smalkais novērojums jāatzīst par ļoti pareizu. Pietiek salīdzināt kaut vai t.s. Nestora krievu chroniku vai Vecāko Livonijas atskaņu chroniku, vai kuru katru svešinieku aprakstu par Livoniju, lai redzētu, ka tā neviens ārzemnieks nevar iesākt svešas zemes tēlojumu bez jebkāda ģeografiska vai etnografiska ievada. Kas tā par Livoniju, kur tā atrodas, kas tur dzīvo - par visu to Indriķa chronikā ne vārda, lai gan pāvesta legatam, kam šis darbs acīm redzot bij domāts, un Romas kurijai, kur tas tika aizvests, šādas tīri faktiskas zināšanas būtu ļoti noderējušas. Bet arī tālākā tēlojumā mēs neko nedabūjam zināt par latgaļu iekārtu, parašām, ticējumiem, apģērbu, ieročiem, ēkām, ciemiem un tml. Pat tās drusciņas, ko mēs zinam par saviem senčiem - par latviešu parašu dzīvot viensētās, sieviešu jāšanu uz zirga, Cēsu zemes sargu karogu, mēs esam dabūjuši zināt tikai pateicoties ārzemniekam, atskaņu chronikas autoram.

Indriķa chronikā, atskaitot vārdu “draugs”, nav pat latviešu barbarismu, lai gan autors samērā daudz šādu vārdu sniedz no lībju un igauņu valodām. Tāpat chronists daudz vairāk prot stāstīt par šo tautu parašām nekā par latviešu: mēs zinam, kā lībieši noturēja Dieva tiesu (I.10), kā viņi sodija savus valsts nodevējus (X.5.7); zinam, ka igauņiem visi ciemi ir lieli un skaisti (XV.7), viņi ziedo dieviem vēršus un citus lopus (XV.3), zīlē pēc gaļas gabalu kritiena; sāmu kuģiem ir 30 kuģa laužu (XII.2), viņi pārdod zviedru gūsteknes kuršiem (XXX.1) un paši dzīvo daudzsievībā. Pat par citām latviešu ciltīm Indriķis stāsta vairāk etnografiski vērtīgāka nekā par latgaļiem; piem., viņš apraksta kuršu vairogu, zilēšanu pirms kaujas, kritušo karavīru sadedzināšanu (XIV.5), galvas nociršanu ievainotiem un t.t. Tāpat chronists ir devis ļoti sīku Mežotnes pils aprakstu, kamēr no daudzajām latgaļu pilīm tuvāk notēlota vienīgi Beverīna (XII.6).

Šo tiešām dīvaino Indriķa klusēšanu par latgaļu nacionalām īpatnībām var vienīgi izskaidrot ar to, ka viņš pats bij šis tautas loceklis, un viņam viss savu tautiešu dzīvē likās tik pazīstams un parasts, ka neatrada par vajadzīgu to uzrakstīt un līdz ar to atstāt pēcniekiem. Taisni tāpēc, ka chronikas autors bij latvietis, mēs tik maz zinam par seno Latviju.

*    *    *

In dem vorangehenden Aufsatze wird zu einer vielumstrittenen Frage Stellung genommen, nämlich, weicher Nationalität der Verfasser einerals “Chronicon Livoniae“ bekannten Geschichtsquelle Lettlands war, die aus der ersten Hälfte des 13.Jahrhunderts stammt (beendigt 1225-27). Die Mehrzahl der bisherigen Forscher identifiziert den Verfasser dieser lateinisch geschriebenen Annalen mit dem in der Chronik selbst mehrmals genannten Priester Henricus de Lettis, einem Schüler des rigaschen Bischofs Albert und Pleban zu Papendorf (Rubene) im lettischen Gebiete Ymera. In der Beantwortung der Frage von der Volksangehörigkeit dieses katholischen Geistlichen als dem Autor der Annalen bestehen zwei verschiedene Schulen: die eine, von dem ersten Herausgeber der Chronik J.D.Gruber begründete (1740), ist der Meinung, daβ der Verfasser Heinrich ein Lette gewesen sei; dagegen bemüht sich die andere, zuerst von P.Jordan (1858) eingeschlagene Richtung, seine angebliche deutsche Nationalität zu beweisen. Der Verfasser dieses Aufsatzes prüft zuerst alle positiven und negativen Beweisgründe der zweiten, sogenannten deutschen Schule und befindet sie für unhaltbar. Der Name Heinrich ist zwar deutsch, aber besitzt keine Beweiskraft gegen die lettische Abstammung seines Trägers, weil dieser bei der Taufe oder Ordination einen christlichen Namen annehmen konnte. Unbrauchbar ist auch der Hinweis, daβ die deutschen Eigennamen in der Chronik in mittelniederdeutscher Form geschrieben sind und folglich der Verfasser ein Niederdeutscher sein müsse, da dieser Umstand sich leicht durch die niederdeutsche Bildung Heinrichs erklären läβt. Ebenso unzutreffend sind die Versuche, die angebliche deutsche Abstammung Heinrichs aus seinem deutschfreundlichen und christlichen Standpunkt zu erschlieβen. Das vom Chronisten mancherorts gebrauchte lateinische Fürwort “nos“ (wir) zur Bezeichnung der Deutschen, selbst wenn es im Gegensatze zu den Eingeborenen Lettlands und Estlands vorkommt, ist nur so zu verstehen, daβ der Verfasser sich zu den Christen und Leuten des rigaschen Bischofs zählt, keineswegs aber damit seine eigene völkische Abstammung kennzeichnet. Man hat beim Chronisten schwache Kenntnis der lettischen Sprache angenommen, aber ohne Grund, da er als Dolmetscher zwischen Deutschen, Liven und Letten tätig gewesen ist. Weiter wird hervorgehoben, daβ der Chronist die Ortsnamen Lettlands öfters in latinisierter oder livisch-estnischer Form wiedergibt, was ein geborener Lette nie getan hätte; dabei vergiβt man den damals schon lange bestehenden Handelsverkehr zwischen Lübeck und Altlivland und die Rolle der dadurch begründeten Tradition in Ortsnamenbezeichnung, der ein Annalenverfasser doch folgen muβte. Als philologischen Hauptbeweis, daβ Heinrich von Geburt ein Lette war, muβ man die Stelle in der Chronik ansehen, wo er als “Henricus de Lettis“ bezeichnet wird, was nur als “Heinrich der Lette“ richtig übersetzt und verstanden werden kann. Offenbar ist das hinzugefügte “de Lettis“ ein Hinweis auf die Volksangehörigkeit des Priesters und nicht auf den Wohn- und Wirkungsort Ymera, da in solchem Falle Heinrich als “Letthorum de Imera sacerdos“ oder “Henricus, Letthorum minister de Ymera“ genannt wird. Im allgemeinen bezeichnet in der Chronik das Verhältniswort “de“ mit einem Volksnamen die Nationalität der bezüglichen Personen. Bemerkenswert ist die Tatsache, daβ unter livländischen Missionären damals auch manche andere undeutsche (z.B. Esten, Finnen, Litauer) wirksam gewesen sind. Sie sind von der Kirche als Sklaven gekauft oder als Geiseln genommen worden und wurden darnach in den Klosterschulen erzogen. Es ist auch möglich, daβ einige lettische Herrscher selbst ihre Söhne im Auslande erziehen lieβen. In der Chronik Heinrichs des Letten beobachtet man eine unverkennbare Sympathie des Verfassers gegen die Letten und Abneigung gegen die Liven. Das ist nicht nur darauf zurückzuführen, daβ der Chronist Lette war, sondern man kann hier ein von den Liven persönlich erlittenes Unrecht in der Jugend des Verfassers voraussetzen. Leider haben wir keine festen Anhaltspunkte, um die Heimat Heinrichs näher zu bestimmen. Vielleicht war sie Ymera. Sehr bezeichnend ist doch die Tatsache, daβ Heinrich nirgends die nationalen Eigentümlichkeiten und Lebensverhältnisse des lettischen Stammes Lettgallen (Letti vel Lettigalli) beschreibt, obgleich er sein Leben unter ihnen verbrachte, - offenbar nur darum, weil das alles ihm genügend bekant war und kein besonderes Interesse erregte; dagegen widmet er mehr Aufmerksamkeit den Kulturerscheinungen der Esten, Liven, wie auch der anderen lettischen Stämme - Kuren und Semgallen. Gerade deshalb, weil der Verfasser der Chronik Lette war, wissen wir so wenig von Altlettland.
____________________________________________________________________________

[*] Tekstā saglabāta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība. Labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas. Tekstā saglabāti autora izcēlumi. Tekstā sastopamie citāti vai atsevišķi vārdi svešvalodās atšķirībā no oriģināla šajā publikācijā doti kursīvā.

[1] Ив.Юрьенсъ, Древнейшая Ливонская хроника, 28.-41.lpp. (Записки отделенiя русской и славянской археологiи Имп. Русскаго Археологическаго Об-ва, т.V., вып.2. СПБ. 1904).

[2] Г.Трусманъ, Древнейшая Ливонская хроника и ея авторъ, 213.-225.lpp. (turpat, т.VII, вып.2. СПБ. 1907).

[13] С.А.Аннинский, Хроника Ливонии, 38.lpp. Piez.1. Москва-Ленинград 1938 г.