Lipes Bernhards (Bernhardus de Lippia), ap 1140-1224, sēļu bīskaps 1218-24. Jau 1208 sākumā bīskaps Alberts (sk.) bij iekaŗojis Sēlpili (sk.), lai lai nodrošinātu Daugavas līniju pret leišu iebrukumiem. Bet laikam apstākļu nedrošības dēļ tikai vienu gadu desmitu vēlāk varēja domāt par sēļu zemes (un vienas Zemgales daļas) baznīctiesisko organizāciju, t.i. bīskapijas dibināšanu. Par bīskapu Alberts izraudzīja L-i. Pēdējais bij bijis Hildesheimas domkungs, bet pēc vecākā brāļa nāves atkal kļuvis par dižciltīgu kungu un kaŗavīru. Laikam 1198 viņš ar bīskapu Bertoldu devās krusta kaŗā uz Livoniju, bet pēc atgriešanās, būdams grūti slims, iestājās cisterciešu ordenī. Saņēmis pāvesta atļauju misijai, viņš 1211 bīskapa Alberta pavadonībā atkal pārnāca uz Livoniju, kur Alberts viņu iecēla par Daugavgrīvas klosteŗa abatu. L. piedalījās 1211 cīņā pret igauņiem pie Gaujas, bet 1212, kā Alberta padomdevējs, sarunās ar lībjiem pēc viņu sacelšanās (sk. latvju vēture, 22284 lp.). 1217 L. ņēma dalību kaŗa gājienā uz Sakalu, kur krita Kaups (sk.), ar ko viņam bija tuvas attiecības. 1218 L. pavadīja Livonijas bīskapus uz sarunām ar Dānijas karali. Ceļojumā Alberts, saņēmis 30.9.1217 pāvesta Honōrija III pilnvaru, 1218 iecēla viņu par sēļu bīskapu. Iesvētīšanā (kādā Holandes pilsētā) piedalījās ari viņa dēls, Itrechtas bīskaps, bet 1219 viņš pats iesvētīja otru dēlu par Brēmenes virsbīskapu, kas viss toreizējā atklātībā atstāja dziļu iespaidu. Dokumentos jaunais bīskaps saucās tikai apr sēļu bīskapu (episcopus Seloniensis), vienīgi Indriķa chronika (sk.) dēvē L-i par Zemgales bīskapu (XV 5., XXII 1: Semigallorum episcopus, episcopus in Semigallia), laikam tādēļ, ka 1219 Mežotne bij izraudzīta par bīskapa mitekli un pie viņa diëcēzes piederējusi ari daļa Zemgales. 1219 pāvests apstiprināja sēļu bīskapijas robežas. 1220 bīskaps bij Alberta vietnieks, bet 1223 sasauca Livonijas vācus, latvjus un lībiešus jaunam kaŗa gājienam pret Vilandes pili. Miris 1224 aprīlī; vieta nav droši zināma: Rīgā, Sēlpilī vai Mežotnē. Apbedīts Daugavgrīvas klosterī. Viņa pēctecis amatā atsacījās no sēļu zemes, ko pievienoja Rīgas bīskapijai (sk. Lamberts, Zemgales bīskapija). Pēc kāda 1232 pāvesta dokumenta, L-es laikā Zemgalē (?) celta bīskapa katedtrāle. - Pirmā sēļu bīskapa vārds saistīts arī ar viduslaiku latīņu literatūru. Kā dažu brīnumu stāstu autoru viņu min Heisterbachas cistercietis Cēzarijs (Caesarius Heisterbacensis) savos brīnumu noveļu krājumos (Dialogus miraculorum, 1223, Libri VIII miraculorum, 1226), kur sevišķu interesi modina stāsts par Kaupu un viņa kalpu. Skolotājs Justīns L-es dibinātā Lipštates pilsētā viņam par godu ap 1260 sacerēja plašu latīņu dzīves aprakstu elēģiskā pantmērā, Lippiflorium. - Lit.: L.Arbusow sen., Livlands. Geistlichkeit, IX, 58; Bruiningk, Sitzungsber. der Ges. f. Gesch. u. Alt. in Riga, 226-230 (1904); Schlüter, Sitzungsber der Gel. Estn. Ges. in Dorpat 39-44 (1904); Schonebohm, Mitteilungen a. d. livl. Gesch. 20, 346-349.
Latviešu konversācijas vārdnīca. 12.sējums, 23701.-23702. sleja.
Ievietots: 22.02.2002.