Sēlijas bīskapija (episcopatus Seloniensis), 1218-26. S. b-as vēsture pa daļai saistīta ar Zemgales bīskapiju (sk.). 1208 bīskaps Alberts ieņēma Sēļpili (sk. Sēlija), bet varēja nostiprināties tue tikai pamazām, 1218 nodibinot S. b-u. 1218 vasarā par pirmo bīskapu iecēla Lipes Bernhardu (sk.), par bīskapa sēdekli 1219 noteica Mežotni un pie diëcezes piederēja S-a un zemgaliešu Mežotnes un Upmales novadi ap Lielupi, Mūsu un Mēmeli. 25.10. 1219 pāvests apstiprināja S. b-as robežas (circumscriptio). Tā kā S. b-as svarīgākā daļa bij Mežotne, tad S. bīskapu līdz 1225 dēvēja par episcopus Semigallie vai Semigallorum, lai gan kurijas oficiali lietotais tituls bij e. Selomiensis. Bez Mežotnes pils bīskapam bij vēl otrā, Babītes pils (castrum Babat), novadā starp Lielupi un jūras krastu. Pēc Bernharda nāves par jaunu bīskapu Alberts 1224 vasarā iecēla Lambertu (sk.), kura b-as robežas pāvests apstiprināja 14.11. 1224. S. b-as turpmākais liktenis saistīts ar 1225 augusta sarunām Rīgā legata Modenas Viļuma un Viestarta (sk.) starpā, kurās lielkungs Viestarts piekrita katoļu ticības sludināšanai Zemgalē. Cerot uz paša Viestarta iestāšanos katoļos, Alberts ar Viļuma piekrišanu 21.3.1226 no Mežotnes sēdekļa nodalija S-u, no kuras Lamberts atsacijās un ko vēlāk piedalija Rīgas bīskapijai, bet par to Lambertam pagaidām vēl atstāja S-as ienākumus uzturam. Ar šo aktu izbeidzās S.b. Tikai kurija dēvēja Zemgales bīskapu Lambertu vēl 1228 decembrī par episcopus Seloniensis.- Lit.: sk. Lamberts.
Latviešu konversācijas vārdnīca. 19.sējums, 38055.-38056.sleja.
Ievietots: 24.10.2001.